Language of document : ECLI:EU:C:2017:821

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 26. oktobrī(1)

Lieta C‑82/16

K. A.

M. Z.

M. J.

N. N. N.

O. I. O.

R. I.

B. A.

pret

Belgische Staat

(Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Trešās valsts valstspiederīgā pieteikums par uzturēšanās tiesību piešķiršanu dalībvalstī, kurā dzīvo Savienības pilsonis, kas nekad nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties – Valsts administratīvā prakse neizskatīt pieteikumus par uzturēšanās tiesību piešķiršanu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, ja par attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo ir izdots spēkā esošs un galīgs ieceļošanas aizliegums saskaņā ar valsts tiesībām – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants – Direktīva 2008/115/EK






1.        Aršolūgumusniegtprejudiciālunolēmumugalvenokārttiek lūgti Tiesas norādījumiparto,vaiSavienībastiesības aizliedzvalstsadministratīvopraksi neizskatīttrešovalstuvalstspiederīgopieteikumusuzturēšanāsatļaujas saņemšanai ģimenesatkalapvienošanāsnolūkāarSavienībaspilsoni,jašispilsonisnekadnavizmantojistiesībasbrīvi pārvietotiessaskaņāarLīgumiem.Attiecīgo administratīvopraksipiemērovalstskompetentāsiestādes,ja par trešāsvalstsvalstspiederīgoirizdotsieceļošanasaizliegumssaskaņāarvalststiesībuaktiemuntādēļ tam irjāatstājnetikaiBeļģijas(attiecīgāsvalsts),betdalībvalstuteritorijakopumā.RaadvoorVreemdelingenbetwistingen(Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome,Beļģija) it īpaši jautā,vaišādaprakseirsaderīgaarLESD20. pantainterpretāciju,ņemotvērāEiropasSavienībasPamattiesībuhartu (2)unDirektīvu 2008/115/EKpar kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (3).Ja tiek piemērots LESD20. pants,tadiesniedzējtiesajautā,kādifaktori būtu jāņemvērā,izvērtējot,vaipastāvatkarībasattiecībasstarp attiecīgo Savienībaspilsoni untrešās valsts valstspiederīgo.

 Savienības tiesību akti

 Harta

2.        Hartas 7. pantā paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību (4).

3.        24. panta nosaukums ir “Bērnu tiesības”. Tajā ir norādīts:

“1.      Bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Viņi drīkst brīvi paust savu viedokli. Šis viedoklis atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses.

2.      Visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses.

3.      Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm.”

4.        Saskaņā ar 51. panta 1. punktu Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus (5).

 Līgums par Eiropas Savienības darbību

5.        Ar LESD 20. panta 1. punktu ir izveidota Savienības pilsonība un noteikts, ka “ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība”, ir Savienības pilsonis. Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu Savienības pilsoņiem “ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā”.

 Direktīva 2004/38

6.        Direktīvā 2004/38/EK (6) ir paredzēti nosacījumi, kas reglamentē brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību Savienības teritorijā un pastāvīgas uzturēšanās tiesību īstenošanu, kā arī minētajām tiesībām noteiktos ierobežojumus. Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī (uzņēmējā dalībvalstī), kurai tie nav valstiski piederīgi, un viņu ģimenes locekļiem, kas tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem (7).

 Atgriešanas direktīva

7.        Atgriešanas direktīvas preambulas apsvērumos ir paskaidrots, ka tās mērķis ir ieviest noteikumus, ko piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī (8). Trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos pārtrauc, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru. Saskaņā ar ES tiesību aktu pamatprincipiem lēmumi atbilstīgi Atgriešanas direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar attiecīgās personas nelegālu uzturēšanos (9). Īstenojot Atgriešanas direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā bērna intereses un ģimenes dzīves neaizskaramība (10). Ir apstiprināts, ka šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības (11).

8.        Atgriešanas direktīvas 1. pantā ir paredzēts, ka ar šo direktīvu nosaka kopējus standartus un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo “atgriešanu”, ievērojot tostarp pamattiesības kā galvenos Savienības tiesību principus.

9.        Saskaņā ar 2. panta 1. punktu šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

10.      Ar 3. panta 1. punktu “trešās valsts valstspiederīgais” definēts kā “jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis [LESD 20. panta 1. punkta] nozīmē un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību [Savienībā], kā noteikts Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā” (12). Ar 3. panta 2. punktu “nelikumīga uzturēšanās” definēta kā “tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī” (13). “Atgriešanas lēmums” ir “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums” (3. panta 4. punkts). Vārds “izraidīšana” ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts (3. panta 5. punkts). “Ieceļošanas aizliegums” ir “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam” (3. panta 6. punkts). Nepilngadīgie un nepavadīti bērni ir iekļauti “mazāk aizsargātu personu” definīcijā 3. panta 9. punktā.

11.      Saskaņā ar 5. pantu, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm ir pienākums pilnībā ņemt vērā tostarp bērna intereses un ģimenes dzīvi.

12.      Saskaņā ar 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāpieņem atgriešanas lēmums par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā (14).

13.      Ar 7. panta 1. punktu ir paredzēts vispārējs noteikums, ka atgriešanas lēmumos brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu. Minēto laika posmu var pagarināt, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, piemēram, ģimenes un sociālās saites, kā paredzēts 7. panta 2. punktā. Saskaņā ar 7. panta 4. punktu, ja tostarp attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai. Ar 8. pantu regulēta atgriešanas lēmumu izpildīšana, izraidot attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo. Saskaņā ar 10. pantu nepavadītu nepilngadīgo atgriešanai un izraidīšanai jāveic īpaši pasākumi, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses.

14.      11. panta nosaukums ir “Ieceļošanas aizliegums”. Tajā ir norādīts:

“1.      Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

a)      ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms vai

b)      ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde.

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

2.      Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz piecus gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.

3.      Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kurš izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/-usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

[..]

Atsevišķos gadījumos dalībvalstis var atturēties izdot, atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

Atsevišķos gadījumos vai konkrētām kategorijām dalībvalstis var atsaukt vai apturēt ieceļošanas aizliegumu citu iemeslu dēļ.

[..]”

15.      III nodaļā iekļautas noteiktas procesuālās garantijas. It īpaši 13. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē. Saskaņā ar 14. pantu (“Garantijas pirms atgriešanas”) dalībvalstīm ir jānodrošina, ka, gaidot atgriešanu, tiek uzturēta tostarp ģimenes vienotība.

 Valsts tiesības

 Noteikumi par ģimenes atkalapvienošanos

16.      Saskaņā ar wet van 15 december 1980 betreffende de toegang tot het grondgebied, het verblijf, de vestiging en de verwijdering van vreemdelingen (1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un atgriešanu (turpmāk tekstā – “Vreemdelingenwet”)) 40.bis panta 2. punktu par Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem ir uzskatāmi: pirmkārt, partneris, ar kuru Savienības pilsoni vieno saskaņā ar likumu reģistrētas partnerattiecības un kurš viņu pavada vai viņam pievienojas; otrkārt, “viņa lejupējie radinieki un šādi viņa laulātā vai [..] partnera radinieki, kuri ir jaunāki par divdesmit vienu gadu vai ir viņa apgādībā [..]”; treškārt, 40. panta 4. punkta 1. apakšpunkta 2. punktā minētā nepilngadīgā Savienības pilsoņa tēvs/māte, ja šis pilsonis ir tēva/mātes apgādībā un viņam/viņai ir faktiskas aizgādības tiesības.

17.      Vreemdelingenwet 43. pantā ir norādīts: “Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ieceļošanu un uzturēšanos drīkst liegt tikai, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības [vai] valsts drošības [..] apsvērumiem, ievērojot šādus ierobežojumus”. Šādiem pasākumiem ir jābūt proporcionāliem un jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko rīcību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nevar pamatot šādus pasākumus. Attiecīgā indivīda personiskajai rīcībai jārada faktiski, pašreizēji un nopietni draudi, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm.

 Noteikumi par izraidīšanu un ieceļošanas aizliegumiem

18.      Vreemdelingenwet 74/11. pantā ir paredzēts:

“§ 1.      Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, ņemot vērā attiecīgos apstākļus konkrētajā gadījumā.

Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu uz maksimāli trim gadiem šādos gadījumos:

1°      ja nav piešķirts termiņš brīvprātīgai izceļošanai vai

2°      ja nav izpildīts agrāks atgriešanas lēmums.

Otrajā daļā paredzēto maksimālo triju gadu termiņu palielina līdz pieciem gadiem, ja:

1°      attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir veicis krāpniecisku darbību vai izmantojis citus nelikumīgus līdzekļus, lai iegūtu uzturēšanās atļauju vai saglabātu uzturēšanās tiesības;

2°      attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir noslēdzis laulību vai reģistrējis partnerattiecības, vai veicis adopciju ar vienīgo mērķi panākt uzturēšanās atļauju vai saglabāt uzturēšanās tiesības [Beļģijā].

Atgriešanas lēmumiem var pievienot ieceļošanas aizliegumu uz vairāk nekā pieciem gadiem, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai.

§ 2.      [..]

Atsevišķos gadījumos ministrs vai tā pilnvarota persona var atturēties noteikt ieceļošanas aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

§ 3.      Ieceļošanas aizliegums stājas spēkā tā paziņošanas dienā.

Ieceļošanas aizliegums nedrīkst ierobežot tiesības uz starptautisku aizsardzību, kā noteikts 9.ter, 48/3. un 48/4. pantā.”

19.      Vreemdelingenwet 74/12. pantā ir norādīts:

“§ 1.      Ministrs vai tā pilnvarota persona var atsaukt vai apturēt ieceļošanas aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

[..]

Neskarot starptautiskā līgumā, likumā vai karaļa lēmumā paredzētos izņēmumus, trešās valsts valstspiederīgais iesniedz pamatotu pieteikumu savas dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas ārvalstīs kompetentajā Beļģijas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā.

§ 2.      Trešās valsts valstspiederīgais ministram vai tā pilnvarotai personai var iesniegt pieteikumu atsaukt vai atcelt ieceļošanas aizliegumu ar pamatojumu, ka ir izpildīts agrāk noteiktais atgriešanās pienākums; šim nolūkam viņš iesniedz rakstveida pierādījumu, ka viņš ir atstājis Beļģijas teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

[..]

§ 4.      Laikā, kad tiek izskatīts atsaukšanas vai apturēšanas pieteikums, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav tiesību ierasties vai uzturēties [Beļģijā].

[..]”

20.      Saskaņā ar Vreemdelingenwet 74/13. pantu ministram vai tā pilnvarotajai personai, pieņemot atgriešanas lēmumu, jāņem vērā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā bērna intereses, ģimenes saites un veselības stāvoklis.

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

21.      Katrs no septiņiem prasītājiem ir trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir izdots rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju. Visos gadījumos ar šo rīkojumu atstāt valsts teritoriju ir saistīts ieceļošanas aizliegums saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Atgriešanas direktīva.

22.      Pēc rīkojumiem atstāt teritoriju un ar tiem saistītajiem ieceļošanas aizliegumiem katra no attiecīgajām personām iesniedza uzturēšanās atļaujas pieteikumu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar Beļģijas valstspiederīgo, kurš dzīvo Beļģijā, nekad nav pārvietojies uz citu dalībvalsti vai neuzturas citā dalībvalstī (15). Šie pieteikumi tika iesniegti, pamatojoties uz šādām ģimenes attiecībām: 1) Savienības pilsoņa nepilngadīga bērna vecāki (R. I., M. J., N. N. N. un O. I. O.); 2) Savienības pilsoņa pieaudzis bērns (K. A. un M. Z.) un 3) Savienības pilsoņa kopdzīves partneris (B. A.) (16).

23.      R. I. ir Albānijas valstspiederīgais. Viņa bērns dzimis 2010. gada 23. jūnijā un ir Beļģijas valstspiederīgais. Viņš noslēdza laulību ar bērna māti (arī Beļģijas valstspiederīgo) Albānijā 2013. gada 31. jūlijā. Par viņu 2012. gada 17. decembrī tika izdots rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju un ieceļošanas aizliegums (17).

24.      M. J. ir Ugandas valstspiederīgā. Viņas bērns dzimis 2013. gada 26. oktobrī un ir Beļģijas valstspiederīgais (tāpat kā šī bērna tēvs). Par M. J. 2013. gada 11. janvārī tika izdots rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju un ieceļošanas aizliegums (18).

25.      N. N. N. ir Kenijas valstspiederīgā. Viņas bērns ir Beļģijas valstspiederīgais un dzimis 2011. gada 25. jūnijā. Par N. N. N. 2014. gada 24. aprīlī tika izdots rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju un ieceļošanas aizliegums (19).

26.      O. I. O. ir Nigērijas valstspiederīgais. Viņa bērns dzimis 2009. gada 15. janvārī. Bērna māte ir Beļģijas valstspiederīgā, tāpat kā O. I. O. meita. Šķirta ir O. I. O. laulība ar bērna māti, kurai ir atsevišķas aizgādības tiesības pār bērnu. Māte un bērns nav finansiāli atkarīgi no O. I. O., un viņa saskarsme ar meitu pašlaik ir apturēta saskaņā ar tiesas rīkojumu. Par O. I. O. 2013. gada 28. maijā tika izdots ieceļošanas aizliegums un rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju (20).

27.      K. A. ir Armēnijas valstspiederīgā, kuras tēvs ir Beļģijas valstspiederīgais. Viņas gadījumā rīkojums atstāt valsts teritoriju un ieceļošanas aizliegums tika izdots 2013. gada 27. februārī. Divi viņas dēli, kuri atsaucas uz tādām pašām radniecības attiecībām, iesniedza atbilstošus pieteikumus par uzturēšanās tiesību piešķiršanu (21).

28.      M. Z. ir Krievijas valstspiederīgais. Viņa tēvs, kurš ir Beļģijas valstspiederīgais, kompetentajām iestādēm iesniedza pierādījumus, ka viņa dēls ir finansiāli atkarīgs no tēva. Par M. Z. 2014. gada 2. jūlijā tika izdots rīkojums atstāt valsts teritoriju un ieceļošanas aizliegums (22).

29.      B. A. ir Gvinejas valstspiederīgais. Viņa kopdzīves partnere ir Beļģijas valstspiederīgā. Ir pierādījumi par to, ka viņu attiecības ir patiesas. Par B. A. 2014. gada 13. jūnijā tika izdots rīkojums atstāt valsts teritoriju un ieceļošanas aizliegums (23).

30.      Pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos tika iesniegti Dienst Vreemdelingenzaken (Ārvalstnieku dienests, turpmāk tekstā – “DVZ”) kā par patvērumu un migrāciju atbildīgā staatssecretaris (valsts sekretārs) pilnvarotajai personai (24). DVZ uzskatīja, ka nevar izskatīt minētos pieteikumus, jo par katru no attiecīgajiem pieteikumu iesniedzējiem ir izdots ieceļošanas aizliegums un tāpēc tiem bija pienākums atstāt Beļģijas teritoriju (25). Tādējādi DVZ pieņēma lēmumus, ar ko noraidīja katru no pieteikumiem par ģimenes atkalapvienošanos (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).

31.      Prasītāji apstrīdētos lēmumus pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Viņiuzskata,kaDVZnepamatotiatteicāspēcbūtībasizskatītpieteikumusparģimenesatkalapvienošanos,balstotiesuzto,ka uz tiemattiecasspēkā esošiieceļošanasaizliegumi.Viņiapgalvo,kašādiieceļošanasaizliegumi ir prettiesiskspieņemamībasnosacījums un pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos būtu uzskatāmi par netiešu lūgumu atsauktvaiapturētieceļošanasaizliegumu (26). Viņiapgalvo,kasaskaņāarAtgriešanasdirektīvu,izskatotpieteikumus par ģimenesatkalapvienošanās,DVZ būtu jāņemvērāģimenes saites un bērna intereses.Viņiarī norāda,kaminētajā direktīvānav formulēts,ka,laipieteikumsparieceļošanasaizliegumaatsaukšanuvaipārtraukšanu būtuspēkā, tasirjāiesniedznoārvalsts. Prasītāji uzskata, ka Beļģijas pilsoņu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos drīkst atteikt tikai, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem, un tikai likumā noteiktajās robežās. Viņiapgalvo,kapretējiLESD20. pantam,itīpaši atbilstoši TiesasinterpretācijaispriedumāRuizZambrano (27), viņu izraidīšana no BeļģijasteritorijasunnoEiropasSavienībasteritorijasnozīmētu,kaviņuapgādībā esošieBeļģijasģimeneslocekļinevarētupilnībāizmantotsavasSavienībaspilsoņutiesības.Visbeidzot,prasītājiapgalvo,ka,pieņemotapstrīdētoslēmumus,DVZneizsvēra intereses katrākonkrētāgadījumā saskaņā ar ECPAK 8. pantu un Hartas 7. pantu.

32.      DVZapstrīdprasītājuargumentus.Tāuzskata, ka galīgs ieceļošanas aizliegums attiecīgajai personai ir šķērslis ieceļot vai uzturēties Beļģijā, attiecīgajai personai ir jāatstāj Beļģijas teritorija un saskaņā ar Vreemdelingenwet 74/12. panta 1. punktu ārvalstīs ir jāiesniedz pieteikums par ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, un tikai pēc tam tā var iesniegt uzturēšanās tiesību piešķiršanas pieteikumu saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos.

33.      Iesniedzējtiesanorāda,kasaskaņāar Vreemdelingenwet 74/11. panta 3. punktuieceļošanas aizliegums stājas spēkā tā paziņošanas dienā.Katrānoseptiņiem izskatāmajiem gadījumiemprasītājiempiemērotsspēkā esošs ungalīgsieceļošanasaizliegums,kurunevarapstrīdēt,kamērtiepaliekBeļģijas teritorijā.Tiemvispirms jāatstājvalststeritorija,laiiesniegtušādupieteikumuBeļģijas konsulārajā vai diplomātiskajā pārstāvniecībā savā izcelsmes vai uzturēšanās valstī saskaņāar Vreemdelingenwet74/12. pantu (28).

34.      Lēmums par jebkādušāduizcelsmesvalstīiesniegtu pieteikumuparieceļošanasaizliegumaatsaukšanuvaipārtraukšanuirjāpieņemčetrumēnešulaikā. Ja šajā termiņā lēmums netiek pieņemts, to uzskata par atteikuma lēmumu. Ja trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir noteikts ieceļošanas aizliegums, savā izcelsmes valstī iesniedz vīzas pieteikumu saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos ar Beļģijas valstspiederīgo, tad vispirms ir jāpieņem lēmums par ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu. Pēc tam tiks pieņemts lēmums par vīzas pieteikumu. Vreemdelingenwet42. panta 1. punktā šim nolūkam ir paredzēts sešu mēnešu termiņš. Tikai pēc tam, kad ir atsaukts vai pārtraukts ieceļošanas aizliegums un ir izsniegta vīza saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos vai ir piešķirtas uzturēšanās tiesības, var pieņemt, ka attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un attiecīgā Beļģijas valstspiederīgā atšķirtība ir “īslaicīga” vai attiecīgi laikposms, kurā Beļģijas pilsoņi kā Savienības pilsoņi faktiski ir spiesti atstāt visu Savienības teritoriju, ir ierobežots.

35.      No apstrīdētajiem lēmumiem neizriet, ka ir ņemta vērā attiecīgo ģimenes locekļu, kuri ir Beļģijas pilsoņi, Savienības pilsonība. Navarīskaidrs,vaiDVZpārbaudīja to, vaiieceļošanasaizliegumi tika noteikti tostarp sabiedrības kārtības vai valsts drošības iemeslu dēļ unvaitikaņemtasvērābērnuinteresesun/vaiģimenesdzīveHartas 7. un24. panta nozīmē.

36.      Šajosapstākļosiesniedzējtiesauzskata,kagalvenaispieteikumos parģimenesatkalapvienošanos izvirzītais jautājums attiecīgajosgadījumosskarattiecībasstarpsaskaņāarAtgriešanasdirektīvu noteiktajiem ieceļošanasaizliegumiemunpamattiesību,itīpašitiesībuuzģimenesdzīvesneaizskaramībuunbērnainterešu ievērošanu, aizsardzību,kāarīsaskaņāarLESD20. pantu.TāpēcTiesai ir lūgts sniegt prejudiciālonolēmumu par šādiemjautājumiem:

“1)      Vai Savienības tiesības – it īpaši LESD 20. pants, kā arī [Atgriešanasdirektīvas] 5. un 11. pants saistībā ar Hartas 7. un 24. pantu – ir jāinterpretē tādējādi, ka noteiktos apstākļos tās aizliedz valsts praksi noraidīt uzturēšanās tiesību piešķiršanas pieteikumu, ko iesniedzis ģimenes loceklis, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos ar Savienības pilsoni dalībvalstī, kurā dzīvo attiecīgais Savienības pilsonis, kuram ir šīs dalībvalsts pilsonība un kurš nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un apmešanās brīvību (turpmāk tekstā – “statiskais Savienības pilsonis”), tikai tāpēc – iespējams, pievienojot atgriešanas lēmumu –, ka attiecīgajam ģimenes loceklim, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, ir noteikts Eiropā piemērojams ieceļošanas aizliegums?

a)      Vai šādu apstākļu vērtējumā ir nozīme tam, ka starp ģimenes locekli, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, un statisko Savienības pilsoni pastāv savstarpējas atkarības attiecības, kas ir plašākas par vienkāršām ģimenes saitēm? Ja atbilde ir apstiprinoša, kādiem faktoriem ir nozīme, nosakot, vai pastāv savstarpējas atkarības attiecības? Vai šajā saistībā var lietderīgi norādīt uz judikatūru par ģimenes dzīves esību saskaņā ar ECPAK 8. pantu un Hartas 7. pantu?

b)      Īpaši attiecībā uz nepilngadīgiem bērniem – vai LESD 20. pantā tiek prasīts vairāk nekā bioloģiska saikne starp vecāku, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, un bērnu, kurš ir Savienības pilsonis? Vai no šāda viedokļa ir nozīme tam, ka tiek pierādīta kopdzīve, vai pietiek ar tādām emocionālām un finansiālām saitēm kā uzturēšanās vai apmeklēšanas noteikumi un uzturlīdzekļu maksājumi? Vai šajā saistībā var lietderīgi norādīt uz Tiesas spriedumiem [Ogieriakhi (29); Singh u.c. (30) un O. u.c. (31) Šajā saistībā skat. arī Tiesā izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Chavez-Vilchez u.c. (32)]?

c)      Vai šādu apstākļu vērtējumā ir nozīme faktam, ka ģimenes dzīve ir radusies laikā, kad trešās valsts valstspiederīgajam jau bija noteikts ieceļošanas aizliegums un tādējādi viņš zināja, ka viņš dalībvalstī uzturas nelikumīgi? Vai var lietderīgi atsaukties uz šo faktu, lai novērstu procedūru par uzturēšanās tiesību piešķiršanu saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu?

d)      Vai šādu apstākļu vērtējumā ir nozīme faktam, ka lēmums par ieceļošanas aizlieguma noteikšanu nav pārsūdzēts [Atgriešanasdirektīvas] 13. panta 1. punkta izpratnē, vai faktam, ka sūdzība, ar ko tika apstrīdēts šis lēmums par ieceļošanas aizlieguma noteikšanu, ir noraidīta?

e)      Vai nozīmīgs aspekts ir fakts, ka ieceļošanas aizliegums ir noteikts, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem vai nelikumīgu uzturēšanos? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai ir arī jāpārbauda, vai attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais rada faktiskus, pašreizējus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm? Vai no šāda viedokļa [Direktīvas 2004/38] 27. un 28. pantu, kuri ir transponēti ar Vreemdelingenwet 43. un 45. pantu, un atbilstīgo Tiesas judikatūru par sabiedrisko kārtību var attiecīgi piemērot statisko Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem? (Skat. Tiesā izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Rendón Marín un CS) (33).

2)      Vai Savienības tiesības – it īpaši [Atgriešanasdirektīvas] 5. pants un Hartas 7. un 24. pants – ir jāinterpretē tādējādi, ka tās aizliedz j valsts praksi atsaukties uz piemērojamu ieceļošanas aizliegumu, lai noraidītu dalībvalsts teritorijā vēlāk iesniegtu pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos ar statisku Savienības pilsoni, neņemot vērā ģimenes dzīvi un attiecīgo bērnu intereses, par ko tiek norādīts šajā vēlāk iesniegtajā pieteikumā par ģimenes atkalapvienošanos?

3)      Vai Savienības tiesības – it īpaši [Atgriešanasdirektīvas] 5. pants un Hartas 7. un 24. pants – ir jāinterpretē tādējādi, ka tās aizliedz valsts praksi pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kuram jau ir noteikts piemērojams ieceļošanas aizliegums, neņemot vērā ģimenes dzīvi un attiecīgo bērnu intereses, par ko tiek norādīts vēlāk iesniegtā pieteikumā par ģimenes atkalapvienošanos ar statisku Savienības pilsoni – proti, jau pēc ieceļošanas aizlieguma noteikšanas?

4)      Vai [Atgriešanasdirektīvas] 11. panta 3. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam pieteikums atsaukt vai apturēt piemērojamu un galīgu ieceļošanas aizliegumu principā vienmēr ir jāiesniedz ārpus Eiropas Savienības, vai pastāv apstākļi, kādos šo pieteikumu var iesniegt arī Eiropas Savienībā?

a)      Vai [Atgriešanasdirektīvas] 11. panta 3. punkta trešā un ceturtā daļa ir jāsaprot tādējādi, ka katrā atsevišķā gadījumā vai visās gadījumu kategorijās vienkārši ir jābūt izpildītam [minētās direktīvas] 11. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajam nosacījumam, saskaņā ar kuru ieceļošanas aizliegumu var atsaukt vai apturēt tikai tad, ja trešās valsts valstspiederīgais pierāda, ka viņš ir atstājis dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu?

b)      Vai [Atgriešanasdirektīvas] 5. un 11. pants nepieļauj interpretāciju, saskaņā ar kuru uzturēšanās tiesību piešķiršanas pieteikums saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos ar statisku Savienības pilsoni, kurš nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un apmešanās brīvību, tiek uzskatīts par netiešu (terminētu) pieteikumu atsaukt vai apturēt piemērojamu un galīgu ieceļošanas aizliegumu, turklāt – ja izrādās, ka nav izpildīti uzturēšanās nosacījumi, – tiek atjaunots piemērojamais un galīgais ieceļošanas aizliegums?

c)      Vai nozīmīgs aspekts ir fakts, ka pienākums iesniegt atsaukšanas vai apturēšanas pieteikumu izcelsmes valstī izraisa, iespējams, tikai īslaicīgu trešās valsts valstspiederīgā un statiskā Savienības pilsoņa atšķirtību? Vai pastāv apstākļi, kādos Hartas 7. un 24. pants tomēr nepieļauj īslaicīgu atšķirtību?

d)      Vai nozīmīgs aspekts ir fakts, ka pienākums iesniegt atsaukšanas vai apturēšanas pieteikumu izcelsmes valstī izraisa tikai to, ka Savienības pilsonim attiecīgā gadījumā uz ierobežotu laiku ir jāatstāj visa Eiropas Savienības teritorija? Vai pastāv apstākļi, kādos LESD 20. pants tomēr nepieļauj to, ka statiskam Savienības pilsonim uz ierobežotu laiku ir jāatstāj visa Eiropas Savienības teritorija?”

37.      Rakstveida apsvērumi iesniegti K. A. un M. Z., Beļģijas un Grieķijas valdību, kā arī Eiropas Komisijas vārdā.Tiesassēdē,kasnotika2017. gada 28. februārī,visasšīspersonassniedzamutvārduapsvērumuskopāarM. J.unN. N. N.

 Vērtējums

 Ievada apsvērumi

38.      Septiņiemizskatāmajiem gadījumiemiršādaskopējasiezīmes.Katrsno tiem attiecas uz:i) Savienībaspilsoni,kuršnekadnavizmantojissavastiesības brīvi pārvietoties ( prima faciepilnībāiekšējasituācija), ii) trešāsvalsts pilsoni,kassaskaņāarvalststiesībuaktiematzītspar Savienības pilsoņaģimeneslocekli,kuršiesniedzuzturēšanāspieteikumuģimenesatkalapvienošanāsnolūkā,uniii) situāciju, kad minētopieteikumuneizskataDVZ – tastieknoraidīts,jo attiecīgajam trešāsvalstsvalstspiederīgajam ir piemērotsieceļošanasaizliegums,kasirspēkāunirgalīgs,unpieteikumsnaviesniegtsārpusEiropasSavienībasteritorijas.

39.      VisiseptiņigadījumineietilpstDirektīvas 2004/38piemērošanasjomā,joattiecasuz Savienības pilsoņiem,kurivienmēriruzturējušiesBeļģijā(valstspiederības dalībvalstī).Tāpēc uz Savienības pilsoņiemneattiecas“saņēmēja” definīcija šīsdirektīvasizpratnē (34).Ņemotvērāiesniedzējtiesas sniegto faktisko apstākļu izklāstu,kārtības labad norādīšu, ka uzšiemgadījumiemneattiecas arīDirektīva 2003/86/EKpartiesībāmuzģimenesatkalapvienošanos (35). Minētādirektīvaattiecasuztrešovalstuvalstspiederīgajiemapgādniekiem,kurilikumīgiuzturas Savienības teritorijāunkuruģimeneslocekļilūdz atļaujuieceļotunuzturētiesdalībvalstī,laisaglabātuģimeni.Šajā gadījumā acīmredzami nav šādas situācijas.

40.      Noteikšana, kad Savienībaspilsonība radaatvasinātas tiesībastrešovalstuvalstspiederīgajiemun kādus ierobežojumus varnoteiktšādāmtiesībām,tagadveidoplašuTiesasjudikatūras klāstu.Tiesas nolēmums lietā RuizZambrano (36)irvēsturisks nolēmums. Minētajālietāir noteikts,kaLESD20. pantsnepieļauj tādus valsts pasākumus, kuru rezultātāSavienības pilsoņiem tiek atņemta iespēja patiesi izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar šo statusu. Minētaiskritērijstikakvalificēts spriedumā Dereci u.c.,kurTiesanorādīja,ka šis kritērijs “attiecas uz situācijām, ko raksturo apstāklis, ka Savienības pilsonim faktiski ir ne tikai jāpamet tās dalībvalsts teritorija, kuras pilsonis viņš ir, bet arī Savienība kopumā” (37).TiesasnesenajāspriedumāChavez-Vilchez u.c. (38)irizklāstīts,kāirattīstījusies judikatūra.

41.      Tiesairnospriedusi,ka“mēdz būt arī īpašas situācijas, kurās, lai gan sekundārās tiesības par trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām nav piemērojamas un attiecīgais Savienības pilsonis savu pārvietošanās brīvību nav īstenojis, izņēmuma kārtā uzturēšanās tiesības nevar atteikt trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir minētā pilsoņa ģimenes loceklis, jo citādi netiktu ievērota viņam esošās Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šāda atteikuma dēļ šis pilsonis faktiski būtu spiests pamest Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņam iespēju efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu” (39). Lietā Ruiz Zambranopar nepilngadīgobērnu,Beļģijasvalstspiederīgo,tēvu bijaizdotsizraidīšanasrīkojumsunkompetentāsiestādesnoraidījaviņalūgumupardarbaatļaujas piešķiršanu.Tiesanolēma,kašādu lēmumu rezultātā Ruiz Zambranobērniem būtu atņemta iespēja patiesi izmantot no LESD20. panta izrietošās tiesības. Minētajā lietā izskatāmo lēmumurezultātā viņa bērni, kuriem ir Savienības pilsonība, būtu spiesti pamest Eiropas Savienības teritoriju (40).

42.      Vaiseptiņosgadījumos šajā lietā piemērotāprakse,kadtikaatteiktspatizskatītpieteikumuparģimenesatkalapvienošanos, ir tikciešisaistītaar Savienības pilsoņiem piešķirtajāmtiesībāmsaskaņāarLESD20. pantu(lasot Hartas7. un24. panta kontekstā),katā nonāk Savienības tiesībupiemērošanas jomā?

43.      Iesniedzējtiesa konkrētijautā,vaiminētajākontekstā ir piemērojama Atgriešanasdirektīva.Lai ganminētajādirektīvāirnoteiktikopējistandartiunprocedūras“attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi”,tajānevienmēr ir paredzētsarto saistīts un līdzvērtīgs pārbaudesprocess,kasjāveicgadījumos,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisiesniedzpieteikumuparģimenesatkalapvienošanos(kāpamatlietā).

44.      Iesniedzējtiesajautājumus formulē,atsaucotiesuzieceļošanasaizliegumu, kurampievienotslēmumsparizraidīšanu.Noiesniedzējtiesaslēmumašķiet,kaieceļošanasaizliegumitikapiemērotiatbilstīgipasākumiem, ar kuriemvalststiesībuaktos ieviesta Atgriešanasdirektīva.Minētajādirektīvā“atgriešanaslēmums”(3. panta 4. punkts)tiek atšķirts nolēmumapar“izraidīšanu”(3. panta 5. punkts) (41).No“ieceļošanasaizlieguma”definīcijas(3. panta 6. punkts)izriet,kasšādiaizliegumipievienotiatgriešanaslēmumam,nevislēmumamparizraidīšanu (42).Katrānoseptiņiem attiecīgajiemgadījumiemvalstspārvalde irpieņēmusi lēmumu,ar koattiecīgajamtrešāsvalstsvalstspiederīgajam tiek prasīts atstātBeļģijas teritoriju.Saprotu, ka Direktīvas 2008/115 izpratnē šielēmumi tiek pielīdzinātiatgriešanaslēmumiem.Iesniedzējtiesanavnorādījusi,ka katrākonkrētāgadījumā tikaveikti pasākumi,laiizpildītuatgriešanas lēmumu, vai ka tikapieņemtslēmumsparizraidīšanu.

 Pirmais, otrais un trešais jautājums

45.      Ar pirmo jautājumuiesniedzējtiesabūtībāvaicā,vaigadījumā, kadtrešovalstuvalstspiederīgie,kuriemnoteiktsieceļošanasaizliegums (saskaņā arAtgriešanasdirektīvu), iesniedz pieteikumupievienoties tādiem ģimeneslocekļiem valstspiederībasdalībvalstī,kuri ir Savienības pilsoņi un nekadnavizmantojušitiesības brīvi pārvietoties, Savienības tiesībās ir aizliegta valstsprakseatteiktiesizskatītšāduspieteikumus, it īpaši,jakompetentāsiestādesnepārbauda,vai šie apstākļiietilpstjēdzienā“ļotiīpašāssituācijās” (43),kasnoteiktasTiesasjudikatūrāsaistībāarLESD20. pantu.Iruzdoti arī piecidetalizēti apakšjautājumiparfaktoriem,kasjāņemvērā,laivērtētu,vaipastāv atkarībasattiecības (44).

46.      Rezumējot – otrā jautājumamērķisirnoteikt,vai ar Atgriešanasdirektīvas 5. pantuiraizliegta attiecīgā administratīvāpraksegadījumos,kuriemnav piemērojamsLESD20. pants.Trešajā jautājumā irvaicāts,vaigadījumos, kadtrešās valsts valstspiederīgajamjauirnoteiktsieceļošanasaizliegums,šādaadministratīvāprakseiraizliegta,jalēmumsparizraidīšanuirpieņemts, pienācīgi neņemotvērāģimenes dzīvi unbērnaintereses(kāminētsvēlākāpieteikumāparģimenesatkalapvienošanos).Šietrīsjautājumiirciešisaistītiun vērtējamās problēmasirsavstarpējisavītas,tāpēcizskatu tāskopā.

 Valstsprakse neizskatītģimenesatkalapvienošanāspieteikumusunLESD20. pants

47.      Attiecīgā administratīvāpraksedarbojasšādi.Jatrešāsvalstsvalstspiederīgais,kuram irnoteiktsspēkā esošsieceļošanasaizliegumsvismazuztrimgadiem,kasirkļuvisgalīgs,pēctamBeļģijas teritorijā iesniedzpieteikumu par uzturēšanosģimenesatkalapvienošanāsnolūkā ar Savienības pilsoni, tad kompetentāsiestādes neizskata viņapieteikumu.Navnekādasrīcības brīvībasīpašosgadījumosņemtvērāģimenesdzīvi,vajadzības gadījumābērnaintereses vaifaktu,kaģimenesloceklisBeļģijā ir Savienības pilsonis.

48.      Beļģijasvaldībauzskata,kaminētā administratīvāprakseatbilstplašajairīcībasbrīvībai,kas piešķirtadalībvalstīm,tādēļatbildeiuz pirmo jautājumu irjābūt noraidošai.Komisijaunprasītāji,kuriizteikušiapsvērumusšajālietā,nepiekrītBeļģijai.Grieķijauzskata,kasaskaņāaršīslietasapstākļu vērtējumu uz pieteikumiempamatlietāattiecasLESD20. pantatvērums.

49.      Manarī jānoraidaBeļģijasvaldībasargumenti.

50.      Pirmkārt,manšķiet,ka šī administratīvāprakseirtikciešisaistītaarSavienībaspilsoņatiesībāmbrīvipārvietotiesunuzturētiesdalībvalstuteritorijā,ka tā irbūtiskisaistītaarLESD20. pantāgarantētajāmtiesībām.Šādasprakses ietekmē tiekautomātiskiizslēgtsapsvērums,vaiatsevišķāgadījumā uz attiecīgo trešāsvalstsvalstspiederīgoun Savienības pilsoniattiecasjēdziens“ļotiīpašassituācijas”,kurāsdalībvalstij varētu būt jānodrošinaminētāpilsoņatiesības Savienības teritorijā.Manuprāt,šādasituācijadraudtraucētpatiesi izmantotno Savienības pilsonībasstatusa izrietošās tiesības.

51.      Iesniedzējtiesanorāda,kasaskaņāarvalststiesību aktiemattiecīgajiemtrešovalstuvalstspiederīgajiemprincipāir jāatstājBeļģijaundalībvalstuteritorijakopumā.Kamērirspēkāieceļošanasaizliegums,Beļģijasteritorijā nevariesniegtpieteikumu uzturēšanās tiesību piešķiršanai.Jebkurulūgumu par ieceļošanasaizlieguma atsaukšanuvaipārtraukšanuvarizteikttikaiārpusBeļģijas teritorijas unir rakstiski jāapliecina,kapieteikuma iesniedzējsiratstājisminētodalībvalsti.

52.      Šādos apstākļospraksei pat neizskatītpieteikumusparģimenesatkalapvienošanosvarbūt iespējamiradikālassekasattiecīgajam Savienības pilsonim,japastāv atkarības attiecības,kurasatbilstiepriekšminētajam jēdzienam“ļotiīpašassituācijas” (45).Šoviedokliapstiprinaiesniedzējtiesasapsvērums,ka,jastarp Savienības pilsoniģimeneslocekliuntrešās valsts valstspiederīgo pastāvatkarībasattiecības, tad Beļģijasvalstspiederīgais varbūtspiestsatstāt Savienības teritoriju,laipavadītusavuģimeneslocekli.Savukārt, tādējādiattiecīgajam Savienības pilsonim tiek liegts patiesi izmantottiesības,kurasizrietnoEiropas Savienības pilsoņastatusa.

53.      Otrkārt,ciktāl uz iesniedzējtiesas aprakstītoadministratīvopraksiattiecas Savienības tiesības,irjāņemvērāHartas 7. un24. pants (46).Attiecīgāsvalstsprakses automātiskumsnozīmē,ka atsevišķā gadījumā nav iespējamsnoteikt,vaiirgarantētas minētajās tiesību normāsnostiprinātās Savienības pilsoņatiesības (47).

54.      Treškārt,laiganirtaisnība,kadalībvalstīmir zināma rīcībasbrīvībasavāsvalststiesībusistēmāsnoteikt procesuālosnoteikumus,kurireglamentē prasībasun nodrošina personām no Savienības tiesībuaktiem izrietošās tiesības,šienoteikuminedrīkstpadarīt LESD20. pantāpiešķirtotiesību īstenošanu Savienības pilsoņiem praktiskineiespējamuvaipārmērīgisarežģītu (48).

55.      Japastāvatkarībasattiecībasarattiecīgotrešāsvalstsvalstspiederīgo, tad tāda valsts prakse,kādaaprakstītaiesniedzējtiesas lēmumā unkaspiemērotaautomātiskiunbeziespējama izņēmuma,varnegatīviietekmēt Savienības pilsoņatiesībasuzturētiesnetikaivalstspiederības dalībvalstī,bet Savienības teritorijā kopumā (49).

56.      Visbeidzot,iesniedzējtiesas aprakstītā prakseradaiespējamuanomāliju.Ģimenesatkalapvienošanāspieteikumu iesniegšanasunizskatīšanasprocesssaskaņāarDirektīvu 2003/86navpilnīgi identisksvalstuprocedūrām izskatāmajās lietās. Ņemot to vērā, trešāsvalstsvalstspiederīgajamapgādniekam,kaslikumīgiuzturasEiropasSavienībā,irgarantēts, kaviņapieteikumsparģimenesatkalapvienošanossaskaņāarminētodirektīvu tiek izskatīts padziļināti salīdzinājumā ar to, kā tas tiek nodrošināts Savienības pilsoņiem,piemēram,septiņos izskatāmajos gadījumos.

57.      Direktīvas 2003/865. pantsattiecas uzpieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanuunizskatīšanu.Atšķirībānoiesniedzējtiesas aprakstītās administratīvāspraksespienākumidalībvalstīmizskatītpieteikumusparģimenesatkalapvienošanossaskaņāarminētodirektīvunozīmē,kakompetentāsiestādesnevarautomātiskiatteiktiesizskatītpieteikumussaskaņāarminētodirektīvu,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisģimenesloceklisjauir attiecīgajā dalībvalstī (50).Tādējādišķiet, ka pieteikumu iesniegšanasunizskatīšanas processsaskaņāarDirektīvu 2003/86 rada trešāsvalstsvalstspiederīgajamapgādniekam(šīsdirektīvasizpratnē)labvēlīgākusituāciju,nekāiesniedzējtiesaslēmumā izklāstītajāsituācijā Savienības pilsonim,kuratiesībasirnostiprinātasLESD20. pantā.

58.      Tādēļ es uzskatu,kaatbilde uz iesniedzējtiesas pirmajā jautājumā izvirzīto principiāloproblēmuirtāda,kaattiecīgāadministratīvāpraksenavsaderīgaarLESD20. pantu, lasot to Hartas7. un 24. panta kontekstā.

59.      JapretējimanamviedoklimTiesauzskata,ka uz attiecīgoadministratīvopraksineattiecasLESD20. pants,tadattiecīgopersonupamattiesībaskatrā ziņā nepaliksneaizsargātas.Valststiesaibūtujāapsver,vaišādaprakseirsaderīgaarECPAK8. pantu (51).Šajākontekstāirjāievēroproporcionalitātesprincips (52).Tādējādiirapšaubāms,vaivarētuteikt,ka administratīvajāpraksē,kastiekpiemērotaautomātiski, lainoraidītupieteikumus uzturēšanāsatļaujas piešķiršanai ģimenesatkalapvienošanās nolūkā, neizskatot tospēcbūtības, tiek ņemtivērāfaktori,kurijāizvērtē,lainoteiktu,vaiirnodrošinātas tiesībasuzģimenesdzīvi (53).

 Atkarības attiecības LESD 20. panta izpratnē

60.      Šādidetalizētiapakšjautājumiiruzdotiarmērķinoteiktfaktorus,kasjāņemvērājebkurāvērtējumāparatkarības attiecībāmLESD20. pantaizpratnē, kurš interpretēts, ņemot vērāHartas7. pantu (54).Kādiirattiecīgiefaktori,kasjāņemvērāattiecībāuzģimenesdzīviunnepilngadīgiembērniem(pirmā jautājuma a) un b) daļa)?Vaiminētajāvērtējumā irbūtiski šādifaktori:vaiiriespējamaprocesa ļaunprātīgaizmantošana,proti,vaiģimenesdzīveizveidojās,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgajamjaubija noteiktsieceļošanasaizliegums;vaitikaveiktipasākumi,laiapstrīdētuieceļošanasaizliegumu,pirmstaskļuvagalīgs;unvaiattiecīgaisaizliegums tika noteiktssabiedriskāskārtībasapsvērumu dēļ vai nelikumīgasuzturēšanās dēļ(pirmā jautājuma c), d) un e) daļa)?

61.      Hartas7. pantsirjāinterpretē,ņemotvērāECPAK8. pantu (55).EiropasCilvēktiesībutiesa(turpmāk tekstā – “Strasbūrastiesa”)irnolēmusi,ka8. pantagalvenaismērķisiraizsargātindivīdupretvalstsvarasiestāžupatvaļīgurīcību,kautarīšajātiesībunormāvalstijnav noteikts vispārējspienākumsatļautģimenesatkalapvienošanos (56).VērtējumsECPAK8. pantaizpratnēietverattiecīgāindivīdaunvalsts konkurējošuinterešulīdzsvarošanu.Irjāizvērtēģimenes iziršanas sekas,kasrastos,jatrešāsvalstsvalstspiederīgāģimenesloceklis tiktuizraidīts.Todarot,ņemvērātermiņu,kāduattiecīgāvalstsirpieļāvusi minētās personasklātbūtnitāsteritorijā:vailaulātajiem(vaikopdzīves partneriem(-ēm))irkopējapagātne,vaitrešāsvalstsvalstspiederīgaisiratbildīgsparbērnu ikdienas aprūpi, kā arīfinansiālāatbildībaunemocionālāssaitesģimenē (57).

62.      Nootraspuses,Tiesajauirnolēmusi,kapats fakts, ka attiecībā uz dalībvalsts pilsoni saimnieciskās kārtības iemeslu dēļ vai arī, lai saglabātu ģimenes vienotību Savienības teritorijā, varētu šķist vēlami, lai viņa ģimenes locekļi, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, varētu uzturēties kopā ar viņu Savienības teritorijā, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Savienības pilsonim būs jāpamet Eiropas Savienības teritorija, ja šādas tiesības netiek piešķirtas (58).

63.      Eiropas Cilvēktiesību konvencijā navHartas24. pantam atbilstošutiesību.KautarīHartānav definētsvārds“bērns”,šķiet,netiekapstrīdēts,kaR. I., M. J., N. N. N. un O. I. O.pēcnācējiirbērnišīs tiesībunormasizpratnē.Irjāvērtē,vaiattiecību uzturēšanaarvecākiemirkatrabērnainteresēs.Bērnakā Savienības pilsoņastatussunnotā izrietošās uzturēšanāstiesībaspašasparsevi negarantēuzturēšanās tiesībasviņavecākiem.Būtiskifaktoriietver to,kuršuzņemas bērna aizgādību unvaibērnsirjuridiski,finansiālivaiemocionāliatkarīgsnotrešāsvalstsvalstspiederīgāvecāka (59).

64.      Atbildotuz iesniedzējtiesas jautājumu,vaiirjāpiemēro TiesasjudikatūraattiecībāuzDirektīvu 2004/38,manšķiet,ka, tā kā uz situācijām minētāsdirektīvastvērumāarīattiecas Savienības tiesības, varētu būt iespējamsekstrapolētkonkrētusprincipus,īpašitos,kasattiecasuzHartaspiemērošanu,kovarētupiemērotpēcanaloģijas.Tomērkonkrētuskritērijus,kastiek izskatītisaskaņāaršodirektīvu,nevartransponētuzvērtējumusaskaņāarLESD20. pantu.Nosacījumi,kuruspiemēro,ja Savienības pilsonisvēlasiegūttiesībasuzturētiescitādalībvalstīuzlaikposmu,kasilgākspartrimmēnešiem,saskaņāarDirektīvas 2004/38 7. panta 1. punktuunno tiem atvasinātāsuzturēšanāstiesības, kuras var attiecināt arī uzminētā Savienības pilsoņa trešāsvalstsvalstspiederīgajiemģimeneslocekļiemsaskaņāarminētāsdirektīvas7. panta 2. punktu, nav tieši saistītas arjebkuruvērtējumuLESD20. panta izpratnē (60).

65.      Manuprāt,automātiski būtisks apsvērums nav tas,vaiģimenesdzīveizveidojāsbrīdī,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgajamjaubija piemērots ieceļošanasaizliegums.Protams,irtaisnība,ka Savienības tiesībutvērumu nevarpaplašināt, lai iekļautu arīļaunprātīgu izmantošanu.Tomērtaisnībairarītā,kasaistībā arnovērtējumu,kasjāveicsaskaņāarLESD20. pantu,navvietasvispārējampieņēmumamparļaunprātīguizmantošanu, ja ģimenessaitesrodasbrīdī,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgaiskonstatē, ka uzturasnelikumīgi. Nevajadzētu ipsofactopieņemt,kaattiecīgāpersonaizveidojaģimenessaites,laipaliktu Savienības teritorijā.Lai pierādītu šādu ļaunprātīgu rīcību, ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kura izriet, ka, lai gan Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītais mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt priekšrocību, kura izriet no Savienības tiesiskā regulējuma, mākslīgi radot apstākļus, kas ir vajadzīgi minētās priekšrocības iegūšanai (61).Turklāt,laiganirtaisnība,kaStrasbūrastiesakā“svarīgu argumentu” ir raksturojusi apstākli, kaattiecīgaistrešāsvalstsvalstspiederīgais ir kļuvis par bērna vecākulaikā,kadviņaimigrācijasstatussbijaapšaubāms,minētātiesairvērtējusi šokonkrētofaktorusaistībāarcitiemšīslietas elementiem (62).Kļūšana par bērna vecākušādānenoteiktības laikānavnoteikti jāuzskata par mēģinājumuļaunprātīgiizmantotimigrācijasnoteikumus (63).

66.      Jauesmupaudusiviedokli,kaatgriešanaslēmumaizdošanai, kam pievienotsieceļošanasaizliegums,nebūtu jābūt nozīmeivērtējumā,vaiir“ļotiīpašassituācijas”,kasradaatkarībasattiecībasLESD20. pantaizpratnē (64).Tāpēcnav jāņem vērā,vaitrešāsvalstsvalstspiederīgaisirpārsūdzējisvailūdzispārskatītjebkādušādupasākumu.Tāpatsaistībāarto navjāvērtē,vaiieceļošanasaizliegums tikanoteiktssabiedriskās kārtības apsvērumu vaitikainelikumīgas uzturēšanāsdēļ.Saistībāarpēdējominēto norādi jāatzīmē,kasaskaņāarAtgriešanasdirektīvuieceļošanasaizlieguminepastāvizolētinoatgriešanaslēmuma (65).Tādējādi uz sabiedriskās kārtības apsvērumiemvaratsauktiestikaisaistībāarpēdējo minēto.Navpamataizdot vienīgi ieceļošanasaizliegumu ar šādupamatojumu (66).

67.      Savukārt,jafaktiskoapstākļuvērtējums jebkurā konkrētāgadījumāpierāda,kaminētā lietaneatbilst“ļotiīpašusituāciju” jēdzienam, tad uz šādugadījumuneattiecas Savienības tiesību akti saistībā arattiecīgo Savienības pilsoņutiesībām.Šādosapstākļoskompetentajāmiestādēmtomērbūtupienākumsveiktvērtējumu,pamatojotiesuzECPAK8. pantu, ja reiz visasdalībvalstisirparakstījušasšokonvenciju (67).

 Atgriešanas direktīva

68.      Iesniedzējtiesavēlasnoskaidrot arī to,vaiAtgriešanasdirektīvas 5. pants, lasot to Hartas 7. un24. panta kontekstā, aizliedz attiecīgo administratīvopraksi,ciktāl uz šiemseptiņiemgadījumiemneattiecasLESD20. pantatvērums(otrais jautājums).

69.      Beļģijanorāda,kaiesniedzējtiesas lēmumā aprakstītā administratīvāprakse atbilst Atgriešanasdirektīvai.Šādaspraksesmērķisirnodrošināt,kaatgriešanas lēmumipatiešāmirgalīgiun tos neatsāk izskatīt “apiešanas” mehānisma ceļā,kasļaujtrešovalstuvalstspiederīgajiem,uzkoattiecasspēkā esošsieceļošanasaizliegums,iesniegtprasībasparģimenesatkalapvienošanos.Tas neatbilstuefektīvaiizraidīšanaspolitikaiunkaitētucitiemtrešovalstuvalstspiederīgajiem,kuriievēroatgriešanaslēmumus.

70.      Nepiekrītu Beļģijas veiktajam vērtējumam.

71.      Atgriešanasdirektīvānetiek reglamentētas SavienībaspilsoņutiesībasbrīvipārvietotiesunuzturētiesEiropasSavienībasteritorijā.Šajātiesībuaktāparedzētinoteikumi,kopiemērotrešovalstuvalstspiederīgajiem,kurineatbilstvaivairsneatbilstieceļošanas,uzturēšanāsvaipastāvīgasuzturēšanāsnosacījumiemdalībvalstī (68).PrincipāAtgriešanasdirektīvainavnekādasnozīmes attiecībā uz to,vaitrešāsvalstsvalstspiederīgaisgūstlabumuno atvasinātajām tiesībām saskaņā ar LESD20. pantukopā ar Savienības pilsoniuzturēties dalībvalststeritorijā. Šisvērtējumsirveikts no Savienības pilsonim piemītošo tiesību skatupunkta,kasir jautājums,kuru nav paredzēts regulēt ar Atgriešanasdirektīvu.VēlmazākAtgriešanasdirektīvā irparedzētspamatsvalstspolitikāautomātiskiatteiktiesizskatītlūgumusparģimenesatkalapvienošanos.

72.      Atgriešanasdirektīvas5. panta izpratnē veiktais vērtējums nevienmērirtāds pats kāvērtējums,kasjāveic,laiizskatītupieteikumuparģimenesatkalapvienošanos,pamatojotiesuzLESD20. pantu.Atgriešanas direktīvas5. pantā ir minēts, ka, īstenojot šo direktīvu, ir jāņemvērābērnainteresesunģimenesdzīve (69).Atgriešanasdirektīvas kontekstā nepavadītinepilngadīgietiekatzītiparīpašineaizsargātu personugrupu,ja tiem jāatgriežassavāizcelsmesvalstī (70). Tāpēc šādosapstākļosjāņemvērābērnainteresesun rīkojumu par to atgriešanos var izdot tikaipēctam,kadminētāsinteresesirizvērtētas (71).Parģimenesdzīvi šīs direktīvassistēmā ir norādīts,kadalībvalstīmbūtujāņem vērāminētaiselements,katrāatsevišķāgadījumāizvērtējotapstākļus,kassaistītiarattiecīgopersonu (72).

73.      Tādējādi tas,vaikompetentāsiestādesirņēmušasvērābērnainteresesunģimenesdzīvisaskaņāar Atgriešanas direktīvas 5. pantaa) unb) punktu,ne vienmērobligātiietverfaktorus,kurijāņemvērāģimenesatkalapvienošanāspieteikumā (73).Turklāt,kad attiecīgajos gadījumos tika noteikti ieceļošanasaizliegumi,nevarējabūt nekāds šādsvērtējums,jopieteikumi par ģimenesatkalapvienošanostika iesniegti pēcatgriešanaslēmumiem untiempievienotajiemieceļošanasaizliegumiem.

74.      Iesniedzējtiesalūdzarī norādījumusparto,vai attiecīgā administratīvāprakseir saderīga ar Savienības tiesībām gadījumos,ja ir pieņemts lēmumsparizraidīšanu(trešais jautājums).Tomēr iesniedzējtiesas lēmumā izklāstītajā pārskatā par faktiskajiem apstākļiem navnorādes,kašādslēmums (Atgriešanasdirektīvas 3. panta 5. punkta nozīmē)tikapieņemtsattiecībāuz katru noprasītājiem.Tāpēcšķietliekiatbildētuzšojautājumu. Kārtības labadpapildināšu, ka, ņemotvērāneskaidrību,koradījusi“lēmumaparizraidīšanu”izmantošanasinonīma“lēmumam par atgriešanu” veidā,varbūtiesniedzējtiesanorādauzto,kavisosgadījumos, izņemotR. I., par attiecīgotrešāsvalstsvalstspiederīgo ir izdotsvairāknekāviensatgriešanas lēmums.ĪstenojotAtgriešanasdirektīvu,dalībvalstīmirpienākumsņemtvērā 5. pantu (74).Attiecībāuzminētajiempienākumiem navparedzētsizņēmums gadījumos,kadpar personupēc tam ir izdots atgriešanaslēmums.Tādējādisaistībāaršādiemlēmumiem irjāņemvērā 5. pantaa) unb) punktā minētie pienākumi.

75.      Kaut ganpieteikumiparģimenesatkalapvienošanos unatgriešanas lēmumiiratsevišķasprocedūras,vargadīties,kastarpizskatāmajiemjautājumiem tiešām irvērojamazināmapārklāšanās.Tomērno tā neizriet,kapirmie no minētajiem ir“pārsūdzība”vaimehānismsatgriešanasprocedūras atsākšanai.Jāievēro augsts“ļotiīpašusituāciju”kritērijs, laikonstatētutrešāsvalstsvalstspiederīgā izrietošāsuzturēšanās tiesības,pamatojotiesuzLESD20. pantu.Ņemotvērāšosapstākļus,nepiekrītu,ka vienkārši šādupieteikumu izskatīšana apdraudAtgriešanasdirektīvā noteiktās procedūras.

 Izskatāmiegadījumi

76.      JaTiesaman piekrīt,ka uz šiemseptiņiemgadījumiemattiecasLESD20. pantsunAtgriešanas direktīvasnoteikumiem nevajadzētu būt daļai no vērtējumapēcbūtības, tad kompetentajāmiestādēmkatrāattiecīgajāgadījumā būsjānosaka,vaifaktiskipastāvatkarībasattiecībasstarpSavienībaspilsoniuntrešāsvalstsvalstspiederīgoģimeneslocekli (75).Vērtējums attiecībā uz katruprasītājuirjāveicsaskaņāar Hartas7. un24. pantu.

77.      ParR. I., M. J., N. N. N. un O. I. O.,kuri visiir tāda Savienībaspilsoņa vecāki,kurširnepilngadīgsbērns,tostarpirbūtiski ņemtvērāarīfaktu,kaviensnobērnavecākiemirSavienībaspilsonis,un tad pārbaudīt,kuršnovecākiemir uzņēmies (vaiabi vecākiir uzņēmušies)aizgādību, un to, vaibērnsirjuridiski,finansiālivaiemocionāliatkarīgsno tā vecāka, kurš ir trešāsvalstsvalstspiederīgais (76).

78.      O. I. O.situācijā, itīpaši,ciktālnorādīts iesniedzējtiesaslēmumā,viņabērna aizgādībuiruzņēmusies vienīgi bērnamāte, kura ir Beļģijas pilsone,bērnamātenavfinansiāliatkarīganoO. I. O.unviņasaskarsmearmeituirpārtrauktasaskaņāartiesasrīkojumu.Minētāinformācijanozīmē,kaO. I. O.varētuneuzskatītpargalvenojebprimārobērna aprūpētājuun te varētu nebūtatkarībasattiecību.

79.      AttiecībāuzK. A. un M. Z., kas ir tāda tēva, Beļģijas pilsoņa,pieaugušiebērni, kompetentajāmiestādēmbūtujāņemvērā,kavēlmepanāktģimenesatkalapvienošanosBeļģijāpatiparsevinavpietiekama (77).Nosakot,vaipastāvatkarības attiecības,navnozīmes apsvērumam, vaiSavienībaspilsonissniedzfinansiāluatbalstutrešāsvalsts valstspiederīgajampieaugušajambērnam(skat.M. Z. gadījumu).DrīzākTiesa ir norādījusi, ka“atkarības saikne starp [..] Savienības pilsoni un trešās valsts valstspiederīgo, kura uzturēšanās tiesības tikušas noraidītas, var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību, jo šī atkarība var radīt situāciju, kurā Savienības pilsonim šāda lēmuma par atteikumu dēļ faktiski būtu ne tikai jāpamet tās dalībvalsts teritorija, kuras pilsonis viņš ir, bet arī Savienība kopumā” (78).ParSavienībasvalstspiederīgā vecāka pieaugušajiembērniemšāduapstākļupiemērsvarētubūttāds,ka pavecs vai nevarīgsvecākspaļaujasuz sava trešāsvalsts valstspiederīgā pieaugušābērnaklātbūtniun tam būtujāatstājEiropasSavienības teritorija,jaminētaisbērnstiktuizraidītsnoattiecīgāsdalībvalsts.

80.      Tāpat arī saistībāarB. A. būtu jāveic novērtējums, ņemotvērā minēto būtisko elementu.Tas,ka starp viņuunviņa kopdzīves partnerinepastāvbioloģiska saikne,mannešķietbūtisksfaktors,joviņštiekuzskatītsparģimenesloceklivalststiesībuaktu izpratnē (79).

81.      Tādēļsecinu,kaSavienībastiesības,itīpašiLESD20. pants, lasot to kopāarHartas7. un24. pantu, aizliedz valsts praksi, ar kuru dalībvalsts kompetentās iestādes automātiski atsakās izskatīt tādu pieteikumu par uzturēšanās tiesībām šīs dalībvalsts teritorijā, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, par kuru ir izdots atgriešanas lēmums un ar to saistīts ieceļošanas aizliegums, lai pievienotosģimenesloceklim,kurširSavienībaspilsonis,kasuzturasdalībvalstī,kurasvalstspiederīgaisviņšir,un kas nekadnavizmantojissavastiesībasbrīvipārvietoties.Atgriešanasdirektīvānav paredzētspamatsšādasprakses pamatojumam. Drīzākirjāvērtēindividuālieapstākļikonkrētajāgadījumā,pirmsvalstsiestādespieņemlēmumuparpieteikumuparģimenesatkalapvienošanos.

 Par ceturto jautājumu

82.      IesniedzējtiesalūdzprecizētAtgriešanasdirektīvas11. panta 3. punktainterpretācijuparieceļošanasaizlieguma atsaukšanuvaipārtraukšanu.Ir uzdoti četrikonkrētijautājumi.Tietostarp attiecasuz11. panta 3. punktatrešāsunceturtāsdaļasinterpretāciju (80)unto,vai attiecīgie valstsnoteikumi,īpašiattiecībāuzieceļošanasaizliegumaatsaukšanuvaipārtraukšanu,irsaderīgiarSavienībastiesībuaktiem (81).

83.      Sākšuardažiemvispārējiemkomentāriemparieceļošanasaizliegumiem,kasirceturtājautājuma uzmanības centrā.Saskaņāarvalsts noteikumiemieceļošanasaizliegumupiemēronopaziņošanasdatuma,nevis no datuma,kad attiecīgais trešāsvalstsvalstspiederīgaisiratstājisBeļģijasteritoriju.TomērTiesair nolēmusi,kašāduaizliegumumērķisirpapildinātatgriešanas lēmumus (82).Tiesairarīnospriedusi,kaieceļošanasaizlieguma piemērošanas termiņusākskaitītnodienas,kadattiecīgāpersonafaktiskiiratstājusiSavienībasteritoriju (83).Attiecīgātrešāsvalstsvalstspiederīgānelikumīgouzturēšanosreglamentēatgriešanaslēmums,nevisieceļošanasaizliegums.Nešķiet, ka iesniedzējtiesas lēmumā aprakstītie valstsnoteikumišajāziņā atspoguļoAtgriešanasdirektīvas formulējumu,mērķiunsistēmu.

84.      Turpinot – ņemotvērāmanu uzskatu,ka attiecīgāadministratīvāprakseiraizliegta arLESD20. pantu, no tā izriet mans viedoklis,kaarieceļošanasaizliegumiem saistītie noteikuminav būtiskinovērtējumam,kas jāveic šīs tiesību normas izpratnē,jopieteikumiparģimenesatkalapvienošanosirjāizskatapēcbūtības.Tādējādi,jakompetentāsiestādeskatrākonkrētāgadījumānoteiktu,kašādspieteikumsbūtu jāapmierina,tadno tā izrietētu,kapieteikuma iesniedzējauzturēšanāsvalststeritorijābūslikumīgaun,pamatojotiesuz2. panta 1. punktu,Atgriešanas direktīvuviņam vairsnevarētu piemērot,joviņauzturēšanāsvairsnebūtuuzskatāmaparnelikumīgu minētāsdirektīvas3. panta2. punkta izpratnē (84).

85.      Turpretim, jaminētāsiestādesnolemj,kapieteikumunevarapmierināt, tad pieteikumaiesniedzējaklātbūtnevalststeritorijāturpināsatbilst“nelegālasuzturēšanās”definīcijaiun uz viņuattieksiesspēkā esošsatgriešanaslēmums, kā arī ar to saistītsieceļošanasaizliegums.Pēctamattiecīgokompetentoiestāžu ziņā būs šīlēmumaīstenošanasaskaņāarAtgriešanasdirektīvu,veicotnepieciešamospasākumus,piemēram, pieņemt lēmumuparizraidīšanusaskaņāarminētāsdirektīvas8. pantu.Protams,uz jebkuru šādulēmumuattiecasIII nodaļā paredzētās procesuālās garantijas.

86.      Tā kā attiecībāuzpamatlietā izskatāmajiem gadījumiem vēlnavpieņemtsnevienslēmumspēcbūtības, stingri ņemot,Atgriešanasdirektīvas 11. panta 3. punkts navjāinterpretē,laiizlemtušosgadījumus.Iriespējams,kašī tiesību normavarētubūtbūtiskavēlāk,tačutasiratkarīgsnokompetentoiestāžuvērtējumarezultātaparkatrugadījumupēc būtības.Tāpēcierosinu,kaTiesainavjāatbilduz ceturto jautājumu.

 Secinājumi

87.      Ņemotvērāiepriekšminētosapsvērumus,uzskatu,kauzRaadvoorVreemdelingenbetwistingen(Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija)uzdotajiemjautājumiemir jāatbild šādi:

–        EiropasSavienībastiesības,itīpašiLESD20. pants, lasot to kopā arEiropasSavienībasPamattiesību hartas7. un24. pantu, aizliedz valsts praksi, ar kuru dalībvalsts kompetentās iestādes automātiski atsakās izskatīt tādu pieteikumu par uzturēšanās tiesībām šīs dalībvalsts teritorijā, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, par kuru ir izdots atgriešanas lēmums un ar to saistīts ieceļošanas aizliegums, lai pievienotosģimenesloceklim,kurširSavienībaspilsonis,kasuzturasdalībvalstī,kurasvalstspiederīgaisviņšir,un kas nekadnavizmantojissavastiesībasbrīvipārvietoties;

–        EiropasParlamentaunPadomes2008. gada16. decembra Direktīvā 2008/115/EKpar kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,nav paredzētspamats šādasprakses pamatojumam;

–        drīzāk šādā gadījumā ir jāvērtē individuālie apstākļi konkrētajā gadījumā, pirms valsts iestādes pieņem lēmumu par pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      OV 2010, C 83, 389. lpp. (turpmāk tekstā – “Harta”).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva (OV 2008, L 348, 98. lpp.; turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”). Esmu lietojusi izteicienu “dalībvalsts teritorijā”, jo šis termins ir izmantots Atgriešanas direktīvā, lai definētu tās teritoriālo piemērošanas jomu. Šī direktīva neattiecas uz Īriju un Apvienoto Karalisti. Savukārt, tā attiecas uz Dāniju, kā arī uz Lihtenšteinu, Islandi, Norvēģiju un Šveici. Attiecīgi būtu jāsaprot atsauces uz “dalībvalsts teritoriju” saistībā ar Atgriešanas direktīvu.


4      Hartas 7. pantam atbilstošās tiesībasirRomā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pants.


5      Hartas 52. panta 7. punktā norādīts, ka Savienības un dalībvalstu tiesas pienācīgi ievēro skaidrojumus, kas izstrādāti, lai sniegtu norādes šīs Hartas interpretācijai (paskaidrojumi, kas attiecas uz Pamattiesību hartu) (OV 2007, C 303, 17. lpp.).


6      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).


7      Skat. 1. pantu – šīs personas ir saņēmēji Direktīvas 2004/38 izpratnē, kā noteikts 3. panta 1. punktā.


8      Preambulas 5. apsvērums.


9      Preambulas 6. apsvērums.


10      Preambulas 22. apsvērums.


11      Preambulas 24. apsvērums.


12      Trešo valstu valstspiederīgie, kas ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties (skat. arī iepriekš 6. punktu), vai tie trešo valstu valstspiederīgie (un to ģimenes locekļi), kuriem ir tiesības uz brīvu pārvietošanos, kas ir līdzvērtīgas Savienības pilsoņu tiesībām saskaņā ar nolīgumiem starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm un attiecīgajām trešajām valstīm, ir izslēgti no Atgriešanas direktīvas tvēruma saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.), 2. panta 5. punktu. Minēto regulu no 2016. gada 11. aprīļa atcēla un aizstāja ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulu (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (OV 2016, L 77, 1. lpp.). Minētās regulas 2. panta 5. punkta saturs paliek tāds pats kā tās priekštecē.


13      Ieceļošanas nosacījumi trešo valstu valstspiederīgajiem attiecībā uz plānotu uzturēšanos Savienības teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ir izklāstīti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā (tagad Regulas 2016/399 6. pants). Būtībā šie nosacījumi ir tādi, ka attiecīgajai personai ir derīgs ceļošanas dokuments un vīza, ka viņš var pamatot iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus, ka viņš nav persona, par ko ir izdots brīdinājums Šengenas Informācijas sistēmā, un ka viņu neuzskata par apdraudējumu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskajām attiecībām.


14      Uz šo prasību attiecas turpmāk minētie izņēmumi. Dalībvalstis var atturēties izdot atgriešanas lēmumu, ja trešās valsts valstspiederīgajam: ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja (6. panta 2. punkts), to uzņem atpakaļ cita dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā dienā, kad stājās spēkā Atgriešanas direktīva (6. panta 3. punkts), ir piešķirta uzturēšanās atļauja humānu apsvērumu dēļ (6. panta 4. punkts) vai ir uzsākta procedūra viņa uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas atjaunošanai, kas dod tiesības uzturēties (6. panta 5. punkts).


15      Par šo secinājumu tekstu vēlos izteikt trīs lingvistiskus apsvērumus. Pirmkārt, atsaukšos vienkārši uz “ģimenes atkalapvienošanos”, lai aptvertu pieteikumus, ko iesnieguši septiņi trešo valstu valstspiederīgie pamatlietā. Otrkārt, iesniedzējtiesa izmanto izteicienu “statiskais Savienības pilsonis”, lai attiecīgos gadījumos aprakstītu Beļģijas valstspiederīgā ģimenes locekļu situāciju. Treškārt, atsevišķos gadījumos pamatlietā kompetentās iestādes nedeva attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam laiku brīvprātīgai izceļošanai. Šādi lēmumi tostarp tika pamatoti ar to, ka attiecīgā persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai (Atgriešanas direktīvas 7. panta 4. punkts). Iepriekš esmu norādījusi, ka jēdzienu “sabiedrības kārtība” var precīzāk aprakstīt kā “sabiedriskā kārtība”. Minētās direktīvas tekstā franču valodā un citu valodu versijās tiek izmantots termins “ordre public”. Skat. manus secinājumus lietā Ouhrami, C‑225/16, EU:C:2017:398, 69. punkts un 59. zemsvītras piezīme.


16      Saskaņā ar iesniedzējtiesas skaidrojumu tās lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu visi septiņi prasītāji tiek uzskatīti par Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem valsts tiesību izpratnē. Skat. iepriekš 16. punktu.


17      Rīkojums atstāt valsts teritoriju un ieceļošanas aizliegums uz pieciem gadiem tika noteikts, pamatojoties uz to, ka R. I. bija krāpnieciskā veidā uzdevis neīstu vecumu un bija paziņojis, ka ir nepavadīts nepilngadīgais, lai gan viņš patiesībā bija pieaugušais laikā, kad iesniedza agrāku pieteikumu, lūdzot uzņemšanu Beļģijā.


18      Rīkojumā atstāt valsts teritoriju nebija noteikts termiņš brīvprātīgai izceļošanai. Tika noteikts ar to saistīts ieceļošanas aizliegums uz trim gadiem. Šo lēmumu pamatojums bija tāds, ka M. J. nebija izpildījusi agrāku rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju, ka pret viņu bija sagatavots protokols par uzbrukumu un piekaušanu un pastāvēja risks, ka viņa varētu aizbēgt. Tādējādi M. J. tika raksturota kā drauds sabiedriskajai kārtībai.


19      Rīkojums atstāt valsts teritoriju un ieceļošanas aizliegums uz trim gadiem tika noteikts, pamatojoties uz to, ka N. N. N. nebija izpildījusi agrāku rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju.


20      Rīkojumā atstāt valsts teritoriju nebija noteikts termiņš brīvprātīgai izceļošanai. Tika noteikts ar to saistīts ieceļošanas aizliegums uz astoņiem gadiem. Šo lēmumu pamatojums bija tāds, ka O. I. O. nebija izpildījis agrākus rīkojumus atstāt valsts teritoriju. Tika uzskatīts, ka viņš rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, ņemot vērā faktu, ka viņš bija notiesāts par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, par ko liecina viņa notiesāšana par vardarbību ģimenē, par kuru tika piespriesti brīvības atņemšanas sodi.


21      Rīkojumā atstāt valsts teritoriju nebija noteikts termiņš brīvprātīgai izceļošanai. Tika noteikts ar to saistīts ieceļošanas aizliegums uz trim gadiem. Šo lēmumu pamatojums bija tāds, ka K. A. nebija izpildījusi agrāku rīkojumu atstāt valsts teritoriju un bija uzskatāms, ka viņa apdraud sabiedrisko kārtību, jo viņa bija aizturēta par zādzību veikalā. Rīkojumā atstāt Beļģiju un ar to saistītajā ieceļošanas aizliegumā bija minēti arī viņas dēli.


22      Rīkojumā atstāt valsts teritoriju nebija noteikts termiņš brīvprātīgai izceļošanai. Tika noteikts ar to saistīts ieceļošanas aizliegums uz trim gadiem. Šo lēmumu pamatojums bija tāds, ka M. Z. nebija izpildījis agrāku rīkojumu atstāt valsts teritoriju un bija uzskatāms, ka viņš apdraud sabiedrisko kārtību, jo par viņu bija sagatavots oficiāls protokols saistībā ar zādzību un ielaušanos garāžā.


23      B. A. un viņa kopdzīves partnere ir noformējuši savas attiecības, noslēdzot partnerības līgumu pie notāra. Rīkojums atstāt valsts teritoriju un ieceļošanas aizliegums uz trim gadiem tika noteikts, pamatojoties uz to, ka B. A. nebija izpildījis agrāku rīkojumu atstāt valsts teritoriju.


24      Katrā no septiņiem gadījumiem pieteikumi uzturēšanās atļaujas piešķiršanai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā tika iesniegti pēc izbraukšanas rīkojuma datuma.


25      Skat. iepriekš 18.–20. punktu.


26      Atgriešanas direktīvas 11. panta 3. punktā ir izmantots izteiciens “ieceļošanas aizlieguma atsaukšana vai pārtraukšana”. Saprotu, ka iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos izmantotais jēdziens “opheffing of opschorting” attiecas uz lēmumu atsaukt vai pārtraukt (“intrekking of schorsing”) ieceļošanas aizliegumu, kā tas ir noteikts minētajā direktīvas normā.


27      Spriedums, 2011. gada 8. marts, C‑34/09, EU:C:2011:124.


28      Iesniedzējtiesa norāda, ka šim vispārējam principam ir divi izņēmumi. Pirmais ir saistīts ar medicīniskiem iemesliem, otrs attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem.


29      Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, C‑244/13, EU:C:2014:2068, 38. un 39. punkts.


30      Spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, C‑218/14, EU:C:2015:476, 54. punkts.


31      Spriedums, 2012. gada 6. decembris, C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776, 56. punkts.


32      Spriedums, 2017. gada 10. maijs, C‑133/15, EU:C:2017:354. Pēdējā minētā lieta tika izskatīta laikā, kad iesniedzējtiesa lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu.


33      Spriedumi, 2016. gada 13. septembris, C‑165/14, EU:C:2016:675, un C‑304/14, EU:C:2016:674. Šīs lietas tika izskatītas laikā, kad iesniedzējtiesa lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu.


34      Skat. iepriekš 6. punktu un skat. arī spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Dereci u.c., C‑256/11, EU:C:2011:734, 50. un 52.–54. punkts.


35      Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīva (OV 2003, L 251, 12. lpp.). Minētā direktīva attiecas uz apgādniekiem, tas ir, trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī un iesniedz pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos vai kuru ģimenes locekļi iesniedz pieteikumu par atkalapvienošanos ar viņiem. Savienības pilsoņu ģimenes locekļi ir skaidri izslēgti no šīs direktīvas darbības jomas (3. panta 3. punkts). 5. pantā ir paredzēta pieteikumu iesniegšana un izskatīšana, uz ko attiecas Direktīva 2003/86, skat. turpinājumā 56. punktu.


36      Spriedums, 2011. gada 8. marts, C‑34/09, EU:C:2011:124, 41.–43. punkts.


37      Spriedums, 2011. gada 15. novembris, C‑256/11, EU:C:2011:734, 66. punkts. Atsauce uz Savienības teritoriju kopumā saistībā ar LESD 20. pantu attiecas uz visām 28 dalībvalstīm (skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi).


38      Spriedums, 2017. gada 10. maijs, C‑133/15, EU:C:2017:354, 60.–65. punkts.


39      Spriedums, 2013. gada 10. oktobris, Alokpa un Moudoulou, C‑86/12, EU:C:2013:645, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.


40      Skat. arī nesenākus spriedumus, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín, C‑165/14, EU:C:2016:675, 74. punkts, un CS, C‑304/14, EU:C:2016:674, 29. punkts.


41      Spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Ouhrami, C‑225/16, EU:C:2017:590, 47. punkts.


42      Skat. iepriekš 10., 12. un 14. punktu. Ne vienmēr atgriešanas lēmumiem tiek pievienots ieceļošanas aizliegums. Ar 6. panta 6. punktu dalībvalstīm ir ļauts tajā pašā laikā pieņemt atgriešanas lēmumu un ieceļošanas aizliegumu, bet no direktīvas vispārējās sistēmas ir skaidrs, ka šie divi lēmumi ir atsevišķi. Atgriešanas lēmums izriet no fakta, ka sākotnējā uzturēšanās ir nelikumīga, turpretim ieceļošanas aizliegums attiecas uz jebkādu turpmāku uzturēšanos, padarot to nelikumīgu. Skat. Atgriešanas direktīvas 11. panta 1. punktu un skat. arī spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Ouhrami, C‑225/16, EU:C:2017:590, 50. punkts.


43      Spriedums, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 63. punkts.


44      Skat. turpinājumā 60. punktu.


45      Skat. 40. un 41. punktu.


46      Hartas 51. panta 1. punkts; skat. arī spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Iida, C‑40/11, EU:C:2012:691, 78. punkts.


47      Skat. iepriekš 2. un 3. punktu.


48      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Orfanopoulos un Oliveri, C‑482/01 un C‑493/01, EU:C:2004:262, 80. punkts.


49      Skat. arī iepriekš 33. punktu.


50      Saskaņā ar 5. panta 3. punktu vispārējs noteikums ir tāds, ka šādus pieteikumus iesniedz un izskata, ja ģimenes locekļi uzturas ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā uzturas apgādnieks. Tomēr “izņēmuma kārtā, ja ir piemēroti apstākļi, dalībvalstis var pieņemt pieteikumus, kas iesniegti, ja ģimenes locekļi jau ir tās teritorijā”.


51      Visas dalībvalstis ir parakstījušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kuras 8. pantā ir nostiprinātas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Minētā tiesību norma būtu būtiska attiecībā uz jebkuru aspektu šajās septiņās lietās, kas tiktu uzskatīts par tādu, uz kuru neattiecas Savienības tiesību darbības joma. Skat. spriedumu, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c., C‑127/08, EU:C:2008:449, 79. punkts.


52      Skat., piemēram, ECT, 2011. gada 3. novembris, Arvelo Aponte pret Nīderlandi, CE:ECHR:2011:1103JUD002877005, 57. un 58. punkts.


53      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Orfanopoulos un Oliveri, C‑482/01 un C‑493/01, EU:C:2004:262, 99. punkts.


54      Skat. iepriekš 45. punktu.


55      Paskaidrojumā par Hartas 7. pantu ir norādīts, ka tajā garantētās tiesības atbilst ECPAK 8. pantā nostiprinātajām tiesībām, kur paredzēts, ka ikvienam ir tiesības uz cieņu tostarp pret viņa ģimenes dzīvi (8. panta 1. punkts). Valsts iestādes nedrīkst nevienam liegt īstenot šīs tiesības, “izņemot gadījumus, kas ir paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomisko labklājību, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības” (8. panta 2. punkts).


56      ECT, 2014. gada 3. oktobris, Jeunesse pret Nīderlandi [Lielā palāta], CE:ECHR:2014:1003JUD001273810, 106.–109. punkts.


57      ECT, 2014. gada 3. oktobris, Jeunesse pret Nīderlandi [Lielā palāta], CE:ECHR:2014:1003JUD001273810, 115.–121. punkts.


58      Spriedums, 2011. gada 15. novembris, Dereci u.c., C‑256/11, EU:C:2011:734, 68. punkts.


59      Spriedums, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 68.–70. punkts.


60      Spriedumā, 2014. gada 10. jūlijs, Ogieriakhi, C‑244/13, EU:C:2014:2068, Tiesa it īpaši atsaucās uz Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktu un 16. panta 1. punktu. Šī pēdējā minētā tiesību norma dod tiesības uz pastāvīgu uzturēšanos Savienības pilsoņiem, kuri nepārtraukti uzturas uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus un kuriem tur ir tiesības pastāvīgi uzturēties. Saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 2. punktu uz pastāvīgas uzturēšanās tiesībām var pretendēt arī trešās valsts valstspiederīgie ģimenes locekļi, kuri šādu laiku ir likumīgi uzturējušies kopā ar minēto Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī. Skat. arī spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Singh u.c., C‑218/14, EU:C:2015:476, 56.–59. punkts, un iepriekš 6. punktu.


61      Spriedums, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 58. punkts un tajā minētā judikatūra.


62      Skat. iepriekš 61. punktu.


63      Skat., piemēram, ECT, 2011. gada 3. novembris, Arvelo Aponte pret Nīderlandi, CE:ECHR:2011:1103JUD002877005, 60. punkts.


64      Skat. iepriekš 40. punktu.


65      Skat. Atgriešanas direktīvas 11. panta 1. punktu un iepriekš [šo secinājumu] 44. punktu kopā ar 42. zemsvītras piezīmi.


66      Ieceļošanas aizliegums var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus tostarp sabiedriskajai kārtībai (11. panta 2. punkts).


67      Spriedumi, 2011. gada 15. novembris, Dereci u.c., C‑256/11, EU:C:2011:734, 72. un 73. punkts, un 2013. gada 8. maijs, Ymeraga u.c., C‑87/12, EU:C:2013:291, 44. punkts.


68      Skat. Atgriešanas direktīvas preambulas 5. un 6. apsvērumu un 1. pantu.


69      Skat. Atgriešanas direktīvas preambulas 22. apsvērumu.


70      Skat. Atgriešanas direktīvas 3. panta 9. punktu. Skat. arī Atgriešanas direktīvas 5. pantu un spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 49. un 50. punkts.


71      Skat. Atgriešanas direktīvas 10. pantu un preambulas 6. apsvērumu. Skat. arī. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega, C‑166/13, EU:C:2014:2336, 62. punkts.


72      To apstiprina tiesību normas, kas attiecas uz izņēmumu no vispārējā noteikuma, ka dalībvalstīm jāizdod atgriešanas lēmumi par trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā, piemēram, kā noteikts 6. panta 4. punktā. Papildus skat. ormas par brīvprātīgu izceļošanu Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktā un procesuālās garantijas III nodaļā.


73      Skat. iepriekš 61.–63. punktu.


74      Protams, Atgriešanas direktīvā tiek ņemtas vērā pamattiesības, skat. preambulas 24. apsvērumu.


75      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 70. punkts.


76      Ar to vien, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir vecāku attiecības ar savu bērnu, kurš ir Savienības pilsonis, nav pietiekami: skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, O u.c., C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776, 50.–52. punkts. Skat. arī spriedumu, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 71. punkts.


77      Spriedums, 2013. gada 8. maijs, Ymeraga u.c., C‑87/12, EU:C:2013:291, 39. punkts.


78      Spriedums, 2017. gada 10. maijs, Chavez-Vilchez u.c., C‑133/15, EU:C:2017:354, 69. punkts.


79      Spriedums, 2012. gada 6. decembris, O u.c., C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776, 55. punkts.


80      Skat. iepriekš 14. punktu.


81      Skat. 18. un 19. punktu.


82      Spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Ouhrami, C‑225/16, EU:C:2017:590, 45. un 51. punkts.


83      Spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Ouhrami, C‑225/16, EU:C:2017:590, 53. punkts.


84      Kompetentās iestādes, kuras izskata pieteikumus par ģimenes atkalapvienošanos, var ne vienmēr būt tās pašas kompetentās iestādes, kurām uzdota imigrācijas noteikumu administrēšana. Tāpat arī tas nenozīmē, ka pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos apmierināšana automātiski padarīs nederīgu vai citādi atcels agrāko atgriešanas lēmumu. Attiecīgās personas imigrācijas statusu var legalizēt atsevišķā administratīvajā procesā saskaņā ar attiecīgajiem valsts noteikumiem.