Lieta C‑507/15

Agro Foreign Trade & Agency Ltd

pret

Petersime NV

(rechtbank van koophandel te Gent lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pašnodarbināti tirdzniecības pārstāvji – Direktīva 86/653/EEK – Dalībvalstu tiesību aktu saskaņošana – Transponēšanas likums Beļģijā – Tirdzniecības pārstāvības līgums – Beļģijā reģistrēts pilnvarotājs un Turcijā reģistrēts pārstāvis – Klauzula par Beļģijas tiesību aktu izvēli – Nepiemērojami tiesību akti – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Saderība

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 16. februāra spriedums

1.        Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pašnodarbināti tirdzniecības pārstāvji – Direktīva 86/653 – Mērķis

(Padomes Direktīvas 86/653 preambulas 2. un 3. apsvērums un 17. un 18. pants)

2.        Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pašnodarbināti tirdzniecības pārstāvji – Direktīva 86/653 – Tiesiskais regulējums, ar ko no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēdz tirdzniecības pārstāvības līgumu, kas noslēgts starp Turcijā reģistrētu tirdzniecības pārstāvi, kurš veic savu darbību šajā valstī, un attiecīgajā dalībvalstī reģistrētu pilnvarotāju – Pieļaujamība – EEK un Turcijas Asociācijas līgums, kas neattiecina direktīvā paredzēto aizsardzības režīmu Turcijā reģistrētiem tirdzniecības pārstāvjiem

(LESD 21. pants; EEK un Turcijas Asociācijas līgums; Padomes Direktīva 86/653)

3.        Starptautiski nolīgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Papildu protokola 41. panta 1. punkta “atturēšanās no jebkādas darbības” noteikums – Piemērošanas joma – Turcijā reģistrēts tirdzniecības pārstāvis, kurš nesniedz pakalpojumus dalībvalstī – Izslēgšana

(EEK un Turcijas Asociācijas līgums; EEK un Turcijas Asociācijas līguma papildprotokola 41. panta 1. punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 28. –31. punktu)

2.      Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīva 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem un Līgums par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, ko 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā ir noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, ar ko transponē šo direktīvu attiecīgās dalībvalsts tiesībās un kas no savas piemērošanas jomas izslēdz tirdzniecības pārstāvības līgumu, saskaņā ar kuru tirdzniecības pārstāvis ir reģistrēts Turcijā, kur tas veic no šā līguma izrietošās darbības, un pilnvarotājs ir reģistrēts minētajā dalībvalstī, tādēļ šādos apstākļos tirdzniecības pārstāvis nevar atsaukties uz tiesībām, kuras šī direktīva garantē tirdzniecības pārstāvjiem pēc šāda tirdzniecības pārstāvības līguma izbeigšanas.

Proti, lai vienādotu konkurences apstākļus Savienībā starp tirdzniecības pārstāvjiem, nav nepieciešams piešķirt tirdzniecības pārstāvjiem, kuri ir reģistrēti un veic savu darbību ārpus Savienības, aizsardzību, kas ir salīdzināma ar to, kāda ir pārstāvjiem, kuri ir reģistrēti un/vai veic savas darbības Savienībā.

Šādos apstākļos tāds tirdzniecības pārstāvis, par kādu ir pamatlieta, kas Turcijā īsteno darbības, kas izriet no tirdzniecības pārstāvības līguma, neietilpst Direktīvas 86/653 piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai pilnvarotājs ir reģistrēts dalībvalstī, un tādēļ tam nav obligāti jābauda šīs direktīvas piedāvātā aizsardzība tirdzniecības pārstāvjiem.

Turklāt attiecībā it īpaši uz Savienības un Turcijas Republikas asociāciju Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai izlemtu, vai pastāv iespēja Savienības tiesību noteikumu pēc analoģijas piemērot šīs asociācijas kontekstā, ir jāsalīdzina nospraustais Asociācijas līguma mērķis un tā konteksts, no vienas puses, un attiecīgā Savienības tiesību instrumenta mērķis un konteksts, no otras puses. (spriedums, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 48. punkts). Taču ir jāatgādina, ka Asociācijas līguma un Papildprotokola mērķis galvenokārt ir veicināt Turcijas tautsaimniecisko attīstību un tādēļ tiem ir vienīgi tautsaimniecisks mērķis (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 24. septembris, Demirkan, C‑221/11, EU:C:2013:583, 50. punkts).

Savukārt Savienības tiesībās uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības aizsardzības, izmantojot Direktīvā 86/653 paredzēto režīmu attiecībā uz tirdzniecības pārstāvjiem, pamatā ir mērķis izveidot iekšējo tirgu, kas aptver teritoriju bez iekšējām robežām, atceļot visus šķēršļus šāda tirgus izveidei.

Pastāvošās atšķirības starp Līgumiem un Asociācijas līgumu attiecībā uz to mērķi ir šķērslis, lai Direktīvā 86/653 paredzētais aizsardzības mērķis attiecībā uz tirdzniecības pārstāvjiem varētu tikt uzskatīts šā līguma ietvaros par paplašināti attiecināmu uz Turcijā reģistrētiem tirdzniecības pārstāvjiem.

(skat. 34., 35., 41., 42., 44., 45. un 52. punktu un rezolutīvo daļu)

3.      Kas attiecas uz papildprotokola 41. panta 1. punktu, pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi, kas pievienots Asociācijas līgumam, 13. pantā un papildprotokola 41. panta 1. punktā esošās “standstill” klauzulas vispārīgi aizliedz ieviest jebkādus jaunus iekšējus pasākumus, kuru mērķa vai seku dēļ Turcijas pilsoņa īstenotai ekonomiskai brīvībai attiecīgās dalībvalsts teritorijā tiktu piemēroti ierobežojošāki nosacījumi nekā tie, kas viņam bija piemērojami šā lēmuma vai šā protokola spēkā stāšanās datumā šajā dalībvalstī (spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 33. punkts).

No minētā izriet, ka Papildprotokola 41. panta 1. punkts attiecas vienīgi uz Turcijas pilsoņiem, kuri īsteno savu brīvību veikt uzņēmējdarbību vai sniegt pakalpojumus kādā dalībvalstī.

Tādēļ tāds Turcijā reģistrēts tirdzniecības pārstāvis, kas nesniedz pakalpojumus attiecīgajā dalībvalstī, kāds ir prasītājs pamatlietā, neietilpst šā noteikuma piemērošanas in personam jomā.

(skat. 47. –49. punktu)