Language of document : ECLI:EU:T:2018:77

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2018. gada 8. februārī (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Atcelšanas process – Eiropas Savienības grafiska preču zīme “Vieta” – Preču zīmes faktiska izmantošana – Lēmums, kas pieņemts pēc Vispārējās tiesas iepriekšēja nolēmuma atcelšanas – Regulas (EK) Nr. 207/2009 65. panta 6. punkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punkts) – Res judicata spēks

Lietā T‑879/16

Sony Interactive Entertainment Europe Ltd, Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv S. Malynicz, QC,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv J. Crespo Carrillo un D. Walicka, pārstāvji,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –

Marpefa, SL, Barselona (Spānija),

par prasību par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2016. gada 4. oktobra lēmumu lietā R 1010/2016‑4 attiecībā uz atcelšanas procesu starp SonyComputer Entertainment Europe Ltd un Marpefa.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins] (referents), tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un J. Pasers [J. Passer],

sekretāre: K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 14. decembrī,

ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 28. martā,

pēc 2017. gada 10. novembra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2000. gada 3. augustā Gedelson, SA Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) iesniedza Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kurā ir izdarīti grozījumi (aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības Preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kurā ir izdarīti grozījumi; šī regula arī ir aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

2        Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

Image not found

3        Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 9. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “akustiskie diski, akustisko disku tīrīšanas ierīces, skaļruņi, akustiskie skaļruņi, skaņas pastiprinātāji, video lentes, magnētiskās lentes, skaļruņu korpusi, videokameras, eksponētās kinofilmas, kompaktdiski, diapozitīvi, fotoaparāti, datori, videoekrāni, aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai, televīzijas aparāti, disku atskaņotāji”.

4        Apstrīdētā preču zīme tika reģistrēta 2001. gada 13. septembrī ar numuru 1790674 attiecībā uz visām šī sprieduma 3. punktā norādītajām precēm un pakalpojumiem.

5        2002. gada 12. decembrī apstrīdētās preču zīmes nodošana par labu Marpefa, SL tika reģistrēta EUIPO reģistrā.

6        2010. gada 25. jūlijā preču zīmes reģistrācija tika atjaunināta līdz 2020. gada 3. augustam.

7        2011. gada 14. novembrī prasītāja Sony Interactive Entertainment Europe Ltd, kuras nosaukums šajā datumā bija Sony Computer Entertainment Europe Ltd, iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) attiecībā uz visām precēm, kurām tā tikusi reģistrēta. Šajā prasības pieteikumā tā norāda, ka attiecīgā preču zīme netika faktiski izmantota Eiropas Savienībā attiecīgajā piecu gadu periodā, nepastāvot atbilstošam neizmantošanas pamatojumam.

8        2012. gada 21. martā, atbildot uz pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu, Marpefa apgalvoja, ka apstrīdētā preču zīme tika faktiski izmantota vismaz Spānijā no 2006. gada 14. novembra līdz 2011. gada 13. novembrim attiecībā uz visām precēm, kas ir minētas iepriekš šī sprieduma 3. punktā, un iesniedza vairākus pierādījumus, kuru sastāvā ir atspoguļots vārds “vieta”, kā arī šādu grafisku Eiropas Savienības preču zīmi (arī pelēkā krāsā):

Image not found

9        Ar 2013. gada 23. augusta lēmumu Anulēšanas nodaļa noraidīja atcelšanas pieteikumu attiecībā uz šādām precēm: “skaļruņi, akustiskie skaļruņi, skaņas pastiprinātāji” un “datori, videoekrāni, aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai, televīzijas aparāti, disku atskaņotāji”. Tā apmierināja pieteikumu attiecībā uz pārējām precēm, kuras aptvēra apstrīdētā preču zīme.

10      2013. gada 28. oktobrī prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību EUIPO par Anulēšanas nodaļas lēmuma atcelšanu, ciktāl ar to pieteikums par atcelšanu tika apmierināts.

11      Ar 2014. gada 2. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome apelācijas sūdzību noraidīja. Būtībā tā uzskatīja, ka pierādījumi, ko iesniedza Marpefa, liecina par apstrīdētās preču zīmes faktisko izmantošanu Eiropas Savienībā attiecīgajā periodā attiecībā uz “skaļruņiem, akustiskiem skaļruņiem, skaņas pastiprinātājiem” un “datoriem, videoekrāniem, aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai, televīzijas aparātiem, disku atskaņotājiem”, kas ietilpst 9. klasē.

12      Pirmajā lēmumā Apelācijas padome, pirmkārt, norādīja, ka par attiecīgo periodu apstrīdētās preču zīmes faktiskās izmantošanas izvērtēšanai ir uzskatāms laiks no 2006. gada 14. novembra līdz 2011. gada 13. novembrim ieskaitot. Otrkārt, tā uzskatīja, ka prasības attiecībā uz izmantošanas vietu šajā lietā tika izpildītas. Treškārt, attiecībā uz izmantošanas ilgumu tā būtībā atzina, ka, vērtējot kopumā, pierādījumi, ko iesniedza Marpefa, pierāda apstrīdētās preču zīmes izmantošanas “biežumu” un “regularitāti” Eiropas Savienībā, tostarp laikā no 2008. līdz 2011. gadam. Ceturtkārt, attiecībā uz izmantošanas raksturu tā konstatēja, ka apstrīdētā preču zīme netika izmantota tādā formā, kas grozītu tās atšķirtspēju salīdzinājumā ar formu, kurā tā tika reģistrēta. Piektkārt, tā uzskatīja, ka kopējais pierādījumu vērtējums norāda to, ka apstrīdētā preču zīme tika izmantota preču, kas minētas šī sprieduma 11. punktā, apzīmēšanai. Šajā kontekstā tā pirmā lēmuma 46. punktā tostarp norādīja, ka ir skaidrs, ka šīs preces bija: “sistēmas, elektroniskie un audiovizuālie priekšmeti un preces, kas sastāvēja vai veidoja “ierīču skaņas un attēlu reproducēšanai” daļu, ka tām piemita kopējs raksturs un līdzīgs vai identisks mērķis un tās nebija papildinošas, bet gan cieši saistītas”, un tās attiecas uz “dabisko paplašinājuma loku”, kā ir noteikts Vispārējās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumā Reckitt Benckiser (España)/ITSB – Aladin (“ALADIN”), T‑126/03, EU:T:2005:288. Tajā pašā 46. punktā tā papildināja, ka vārdkopa “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” tika definēta pietiekami “precīzi un detalizēti”, lai apzīmētu preces, attiecībā uz kurām izmantošana tika pierādīta, un ka nav pamatota iemesla veikt būtiskus sadalījumus šajā kategorijā.

13      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. septembrī un reģistrēts ar lietas numuru T‑690/14, prasītāja cēla prasību par pirmā lēmuma atcelšanu. Prasības pamatojumam prasītāja izvirzīja trīs pamatus.
Trešais prasības pamats attiecās uz daļējas izmantošanas principa, kas noteikts Regulas Nr. 207/2009 51. panta 2. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 58. panta 2. punkts), pārkāpumu un tika vērsts pret Apelācijas padomes pirmā lēmuma 46. punktā norādītājiem konstatējumiem. Šajā pamatā prasītāja būtībā norāda, ka apstrīdētajai preču zīmei noteiktā aizsardzība attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai” esot piemērojama pārāk plašai preču kategorijai un ka tā esot jāiedala apakškategorijās. Tiesas sēdē pieminētajā lietā tā papildus norādīja, ka minētā kategorija netika pietiekami skaidri un precīzi nošķirta.

14      Ar 2015. gada 10. decembra spriedumu Sony Computer Entertainment Europe/ITSB – Marpefa (“Vieta”) (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) Vispārējā tiesa apmierināja trešo prasības pamatu, pamatojoties būtībā uz to, ka pretēji tam, kas tika norādīts pirmā lēmuma 46. punktā, nevar uzskatīt, ka vārdkopa “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” tika definēta pietiekami “precīzi un detalizēti”. Vispārējā tiesa atgādināja, ka tiesas sēdē EUIPO tika aicināts norādīt, kāds ir šīs vārdkopas saturs, bet tas nespēja sniegt nekādu loģisku atbildi. Tāpat Vispārējā tiesa konstatēja, ka šīs vārdkopas patiesā un parastā nozīmē varētu ietvert plašu audiovizuālu un elektronisko aprīkojumu klāstu, tostarp aprīkojumu, attiecībā uz kuru Iebildumu nodaļa uzskatīja, ka pierādījums par faktisku izmantošanu netika iesniegts. Tādējādi 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) 69. punktā, Vispārējā tiesa atzina, ka ir pamats “[pirmā] lēmuma atcelšanai [..], ciktāl tajā tika paredzēts, ka pierādījums par apstrīdētās preču zīmes faktisko izmantošanu tika iesniegts attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai”, un tādējādi, ka tā noraida apelācijas sūdzību pret Anulēšanas nodaļas lēmumu noraidīt pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu attiecībā uz minētājiem aparātiem”.

15      2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) rezolutīvās daļas 1) un 2) punkts ir izteikti šādā redakcijā:

“1)      atcelt [pirmo] lēmumu [..] tiktāl, ciktāl ar to tika noraidīta apelācijas sūdzība par Anulēšanas nodaļas lēmumu noraidīt pieteikumu par [apstrīdētās] preču zīmes atcelšanu attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai”;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt.”

16      Pēc 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) EUIPO apelācijas padomju prezidijs ar 2016. gada 6. jūnija lēmumu nosūtīja lietu Apelācijas ceturtajai padomei ar reģistrācijas numuru R 1010/2016‑4.

17      Ar 2016. gada 4. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas ceturtā padome apelācijas sūdzību lietā R 1010/2016‑4 noraidīja.

18      Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome vispirms norādīja, ka pēc pirmā lēmuma daļējās atcelšanas ar 2015. gada 10. decembra spriedumu “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) tai ir jāpabauda, vai apstrīdētā preču zīme tika faktiski izmantota attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai” attiecīgajā periodā (apstrīdētā lēmuma 13. punkts). Tā precizēja, ka pirmais lēmums ir galīgs attiecībā uz “skaļruņiem, akustiskiem skaļrunim, skaņas pastiprinātājiem, datoriem, videoekrāniem, televīzijas aparātiem [un] disku atskaņotājiem” un rezultātā apstrīdētās preču zīmes faktiskā izmantošana attiecībā uz šīm precēm tika pierādīta (apstrīdētā lēmuma 14. punkts).

19      Tad Apelācijas padome norādīja, ka vārdkopa “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” attiecas uz jebkuru aparātu, ar kuru var reproducēt skaņu un attēlus vienlaicīgi (apstrīdētā lēmuma 15. punkts). Tā uzskatīja televīzijas aparātu par sinonīmu īpašam aparātam skaņas un attēlu reproducēšanai un tādējādi, ka prasītājas attiecīgā apelācijas sūdzība ir jānoraida (apstrīdētā lēmuma 17. punkts). Tā papildināja, ka vārdkopa “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” ir “īpaša vārdkopa un [..] sinonīms [vārdkopai] “televīzijas aparāti”, un ir pietiekami skaidra un precīza”, un ka tā neietilpst 9. klases aprakstā (apstrīdētā lēmuma 18. punkts).

20      Visbeidzot Apelācijas padome atzina, ka uz šo gadījumu neattiecas judikatūrā atzītais princips, tāds, kā atgādināts 2015. gada 10. decembra spriedumā “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) 61. punktā, saskaņā ar kuru gadījumā, ja preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz pietiekami plašu preču vai pakalpojumu kategoriju, lai tās ietvaros tie varētu tikt nošķirti vairākās atsevišķās apakškategorijās, kuras var tikt norādītas patstāvīgi, pierādījums attiecīgās preču zīmes faktiskai izmantošanai attiecībā uz preču vai pakalpojumu daļu nodrošina tikai apakškategorijas vai apakškategoriju aizsardzību, kurā ietilpst preces vai pakalpojumi, kuriem šī preču zīme ir tikusi faktiski izmantota (apstrīdētā lēmuma 19. punkts).

 Lietas dalībnieku prasījumi

21      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO un otrai procesa Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

23      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta (tagad – Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkts) pārkāpums. Ar otro pamatu tiek apgalvots principa, atbilstoši kuram precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tika pieteikta reģistrācijai Eiropas Savienības preču zīme, ir jābūt pieteikuma iesniedzēja norādītiem pietiekami skaidri un precīzi, pārkāpums.

24      Saistībā ar pirmo pamatu par Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta pārkāpumu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, neesot ievērojusi 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) rezolutīvo daļu, nedz arī Vispārējās tiesas sniegto pamatojumu, kas bija tās pamatā.

25      Šajā saistībā prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome esot kļūdaini uzskatījusi, ka tā bija brīva pārvērtēt tiesisko un faktisko jautājumu, vai vārdkopa “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” tika definēta pietiekami precīzi, lai uz to būtu attiecināms daļējās izmantošanas princips, lai gan Vispārējā tiesa 2015. gada 10. decembra spriedumā “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) bija nospriedusi pretēji. Tā norāda, ka šis secinājums esot galīgs, jo tas nav ticis apstrīdēts apelācijas sūdzībā pret šo spriedumu. Tā norāda, ka Apelācijas padome esot kļūdaini mēģinājusi pamatot, ka tādēļ, ka televīzijas aparāti varētu tikt uzskatīti par aparātu skaņas un attēlu reproducēšanai piemēru, šī vārdkopa ir pieņemama. Turklāt šis arguments neesot uzskatāms par derīgu atbildi uz Vispārējās tiesas secinājumu par to, ka vārdkopas saturs “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” ir pārāk plašs attiecībā uz daļējās izmantošanas principu. Daļējās izmantošanas princips esot piemērojams tieši tāpēc, ka ir iespējams nošķirt šī “vispārīgā” jēdziena satura ietvaros apakškategorijas, kas būtu izveidojamas atsevišķi.

26      Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padomes apstrīdētā lēmuma 19. pantā norādītais, ka daļējās izmantošanas princips, uz kuru norāda Vispārējā tiesa, uz šo gadījumu vairs nav attiecināms, ir vēl viens cits Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta pārkāpuma piemērs.

27      EUIPO norāda, ka apstrīdētajā lēmumā tika skaidroti atsevišķi jēdzieni, tostarp tas, ka “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” ir tie, kas paredzēti tikai vai galvenokārt skaņas un attēlu reproducēšanai vienlaikus, kas izslēdz videokameras vai fotoaparātus. Tas arī norāda, ka Apelācijas padome uzskatīja, ka vārdkopa “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” ir sinonīms vārdkopai “televīzijas aparāti”, proti, precei, attiecībā uz kuru apstrīdētās preču zīmes faktiskā izmantošana tika pierādīta.

28      EUIPO apgalvo, ka Apelācijas padome esot ievērojusi 2015. gada 10. decembra spriedumu “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950), pārbaudot to, vai bija iespējams izdalīt kategorijā “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” kādu viendabīgu preču apakškategoriju, kas varētu tikt aplūkota neatkarīgi. Apelācijas padome neesot varējusi identificēt šādu apakškategoriju, jo minētājā kategorijā ir tikai viens preču veids, šajā gadījumā televīzijas aparāti. EUIPO piebilst, ka prasītāja nav piedāvājusi šādas apakškategorijas izveidi.

29      EUIPO piebilst, ka, iekļaujot kategorijā “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” līdzās televīzijas aparātiem arī filmu projektorus un DVD un video atskaņotājus, varētu tikt izveidots “alternatīvais skaidrojums” vārdkopas “aparāti skaņu un attēlu reproducēšanai” nozīmei. Tomēr tas norāda, ka šīs triju veidu preces nav pietiekami nošķirtas, lai varētu izveidot viendabīgas kategorijas vai apakškategorijas, ko varētu aplūkot neatkarīgi. Citiem vārdiem sākot, nebūtu iespējams veikt būtisku sadalījumu kategorijas “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” ietvaros. Tādēļ pierādījums par apstrīdētās preču zīmes faktisko izmantošanu attiecībā uz televīzijas aparātiem, filmu projektoriem un DVD un video atskaņotājiem attiecas uz visu minēto kategoriju kopumā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pirmā lēmuma 41. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka apstrīdētās preču zīmes faktiskā izmantošana tika pierādīta attiecībā uz projektoriem un portatīvajiem DVD atskaņotājiem.

30      Tiesa jau ir atgādinājusi res judicata spēka principa nozīmi gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izmantotas visas pārsūdzības iespējas, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzībai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti (skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Šajā ziņā jau ir ticis nospriests, ka res judicata spēks, pirmkārt, attiecas tikai uz faktu un tiesību jautājumiem, kas faktiski vai obligāti tikuši izskatīti attiecīgajā tiesas nolēmumā, un, otrkārt, ka šis spēks attiecas ne tikai uz šī nolēmuma rezolutīvo daļu, bet arī uz tā motīviem, kas ir tā rezolutīvās daļas nepieciešamais pamatojums un kas tādēļ nav no tās atdalāmi (skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija, C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Attiecībā uz precēm, kas norādītas pirmajā lēmumā, izņemot “aparātus skaņas un attēlu reproducēšanai”, proti, “skaļruņiem”, “akustiskiem skaļruņiem”, “skaņas pastiprinātājiem”, “datoriem”, “videoekrāniem”, “televīzijas aparātiem” un “disku atskaņotājiem”, no 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) izriet, ka Vispārējā tiesa apstiprināja Apelācijas padomes pirmajā lēmumā atzīto secinājumu, ka pierādījums par apstrīdētās preču zīmes faktisko izmantošanu attiecībā uz minētājiem precēm tika iesniegts. Šī atziņa netika jebkādā veidā apstrīdēta konkrētās lietas ietvaros.

33      Attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai” no 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950), 63.–68. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī vārdkopa apzīmē nevis preču precīzu un norobežotu kategoriju, kā to apgalvoja Apelācijas padome pirmā lēmuma 46. punktā, bet gan plašu audiovizuālu un elektronisko preču kategoriju. Tādējādi, piemērojot 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) 61. punktā minēto judikatūru, Vispārēja tiesa secināja tā paša sprieduma 68. punktā, ka pierādījums apstrīdētās preču zīmes faktiskai izmantošanai netika iesniegts attiecībā uz šiem aparātiem.

34      Ņemot vērā iepriekš 32. un 33. punktā minēto apsvērumu un atziņu sekas, Vispārējā tiesa 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) 69. punktā un tā paša sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā nosprieda, ka pirmais lēmums ir jāatceļ, ciktāl ar to tika noraidīta apelācijas sūdzība pret Anulēšanas nodaļas lēmumu noraidīt pieteikumu apstrīdētās preču zīmes atcelšanai attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai”.

35      Tā kā 2015. gada 10. decembra spriedums “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) kļuva par galīgu, jo apelācijas sūdzība pret to netika iesniegta, ir jākonstatē, ka tam jau ir res judicata spēks. Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka atziņas, ko Vispārējā tiesa sniedza 2015. gada 10. decembra spriedumā “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) par vārdkopas “aparāti skaņas un attēlu reprodukcijai” un pierādījumu neesamību apstrīdētās preču zīmes faktiskai izmantošanai attiecībā uz šiem aparātiem (skat. iepriekš 33. punktu), ir noteicošās, lai pamatotu minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu, ar ko pirmais lēmums tika daļēji atcelts. Tādējādi uz šīm atziņām attiecas res judicata spēks, kurš ir 2015. gada 10. decembra spriedumam “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950), un tās ir jāuzskata par galīgi saistošām.

36      Turklāt atbilstoši Regulas 207/2009 65. panta 6. punktam EUIPO bija jāveic ar 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) izpildi saistītos pasākumus.

37      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atceļošs spriedums ir piemērojams ex tunc, un tādējādi tas ar atpakaļejošo spēku izslēdz atceltu aktu no tiesību sistēmas (skat. spriedumu, 2009. gada 25. marts, Kaul/ITSB – Bayer (“ARCOL”), T‑402/07, EU:T:2009:85, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      No šīs pašas judikatūras izriet, ka, lai ievērotu atceļoša sprieduma prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, ir jāievēro ne vien sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kas to nosaka un kas ir tās nepieciešamais pamatojums tādā ziņā, ka tie ir vajadzīgi, lai noteiktu precīzu nozīmi tam, kas ir nospriests rezolutīvajā daļā. Būtībā tieši šie motīvi ir tie, kas, pirmkārt, identificē konkrētu normu, kura tiek uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, parāda precīzus rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemeslus, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (spriedumi, 2011. gada 13. aprīlis, Safariland/ITSB – DEFTEC Defense Technology (“FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”), T‑262/09, EU:T:2011:171, 41. punkts, un 2017. gada 8. jūnijs, Bundesverband Deutsche Tafel/EUIPO – Tiertafel Deutschland (“Tafel”), T‑326/16, nav publicēts, EU:T:2017:380, 19. punkts).

39      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Apelācijas padome ir pareizi veikusi 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) izpildi, norādot apstrīdētā lēmuma 14. punktā, ka pirmais lēmums ir galīgs attiecībā uz “skaļruņiem”, “akustiskiem skaļruņiem”, “skaņas pastiprinātājiem”, “datoriem”, “videoekrāniem”, “televīzijas aparātiem” un “disku atskaņotājiem”, un ka apstrīdētās preču zīmes faktiskā izmantošana tika tātad pierādīta attiecībā uz šīm precēm.

40      Apelācijas padome arī ir pareizi veikusi 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) izpildi, norādot apstrīdētā lēmuma 13. punktā, ka pēc Vispārējās tiesas pasludinātā pirmā lēmuma daļējās atcelšanas Apelācijas padomei ir jāpieņem jauns lēmums attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai”, jo apelācijas sūdzība, ko Apelācijas padomē iesniedza prasītāja, tika izskatīta no jauna attiecībā uz šo konkrēto lietas aspektu.

41      Turpretī ar apstrīdēto lēmumu Apelācijas padome ir acīmredzami pārkāpusi 2015. gada 10. decembra spriedumu “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950), pilnīgi pretēji Vispārējās tiesas konstatējumiem ar res judicata spēku (skat. iepriekš 35. punktu) atzīstot, ka vārdkopas “aparāti skaņas un attēlu reproducēšanai” saturs ir pilnīgi skaidrs un precīzs un attiecas tikai uz viena veida precēm, proti, televīzijas aparātiem, un no tā secinot, ka pierādījums par faktisko izmantošanu attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai” ir sniegts. Tātad tāpat pilnīgi pretēji 2015. gada 10. decembra sprieduma “Vieta” (T‑690/14, nav publicēts, EU:T:2015:950) rezolutīvās daļas 1) punktam, kuram arī ir res judicata spēks (skat. iepriekš 35. punktu), Apelācijas ceturtā padome noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību pret Anulēšanas nodaļas 2013. gada 23. augusta lēmumu, tādējādi apstiprinot pieteikuma par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu noraidīšanas pamatotību attiecībā uz “aparātiem skaņas un attēlu reproducēšanai”, kā bija lēmusi Anulēšanas nodaļa savā iepriekš minētajā lēmumā, kā arī Apelācijas otrā padome pirmajā lēmumā.

42      No tā izriet, ka pirmais pamats, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta pārkāpumu, ir jāapmierina.

43      Apstrīdētais lēmums tādēļ ir atceļams bez nepieciešamības izvērtēt otro pamatu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VIPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2016. gada 4. oktobra lēmumu lietā R 1010/20164 attiecībā uz atcelšanas procesu starp Sony Computer Entertainment Europe Ltd un Marpefa, SL.

2)      EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Collins

Kancheva

Passer

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 8. februārī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.