ĢENERĀLADVOKĀTA
ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 19. martā (1)
Apvienotās lietas C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P
Eiropas Komisija,
Eiropas Savienības Padome,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste
pret
Yassin Abdullah Kadi
Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban – Regula (EK) Nr. 881/2002 – Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes izveidotajā sarakstā iekļauto personu naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Drošības padomes komiteja, kas ir izveidota ar Drošības padomes rezolūcijas 1267 (1999) 6. punktu (Sankciju komiteja) – Personas iekļaušana Regulas Nr. 881/2002 I pielikumā – Prasība atcelt tiesību aktu – Pamattiesības – Tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā un tiesības uz īpašumu – Pārbaudes tiesā apjoms un intensitāte
1. Savā 2008. gada 3. septembra spriedumā apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (2) Tiesa norādīja, ka Eiropas Savienības tiesām ir jāveic principā pilnīga pārbaude pār to Eiropas Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskumu, ar kuriem tiek īstenotas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas (3), kurās ir paredzēta to personu un organizāciju īpašumu iesaldēšana, kuras Drošības padomes Sankciju komiteja (4) ir iekļāvusi konsolidētajā sarakstā (5).
2. Tiesai šajā lietā ir jāprecizē minētās pārbaudes apjoms un būtība.
3. Grūtības, kas šeit Tiesai ir jāatrisina, ir saistītas ar šajā lietā aplūkotajiem problēmjautājumiem, proti, starptautiskajā līmenī koordinēta terorisma novēršanu.
4. Citā lietā es jau esmu norādījis (6) terorisma apkarošanas īpatnības.
5. Terorisms ir noziedzīga darbība, ko iedvesmo totalitārisms, noliedzot personīgas brīvības principu, un kuras mērķis ir pārņemt politisko, ekonomisko un tiesu varu attiecīgajā sabiedrībā, lai iedibinātu tur ideoloģiju, kas ir terorisma pamatā. Tā kā teroristu darbības ir neparedzamas un to sekas ir postošas, varas iestādes ir spiestas izmantot visus iespējamos līdzekļus to novēršanai. No šāda viedokļa raugoties, informatīvo līdzekļu un avotu aizsardzība ir absolūta prioritāte. Tai ir jāļauj izvērtēt iespējamā apdraudējuma līmeni, kura novēršanai jāīsteno atklātajam riskam pielāgots pasākums. Šāda rīcība pieprasa ļoti elastīgu pieeju reālās situācijas daudzveidīguma dēļ. Proti, apdraudējuma un tā apkarošanas apstākļi var būt dažādi atkarībā no vietas un laika, turklāt arī riska izpausme un intensitāte var svārstīties atbilstoši pasaules ģeopolitisko apstākļu izmaiņu tempam.
6. Tomēr demokrātiskas valstis cīņā pret terorismu nedrīkstētu atteikties no to pamatā esošajiem principiem, tostarp tiesiskās valsts principa, vai arī tos noliegt. Taču minētās cīņas dēļ tām jāievieš grozījumi, kas nodrošina to saglabāšanu.
7. Drošības padomes noteiktajām darbībām un Sankciju komitejas veiktajam vērtējumam par tādu terorisma draudu esamību, kas var apdraudēt starptautisko mieru un drošību, ir būtiska nozīme cīņā pret starptautisko terorismu.
8. Tādējādi, nosakot to tiesību aktu tiesiskuma pārbaudes apjomu un intensitāti, kurus Savienība izdod, īstenojot Drošības padomes rezolūcijas, Savienības tiesai jāņem vērā šīs starptautiskās organizācijas galvenā atbildība par miera un drošības uzturēšanu pasaules mērogā.
9. Šajos secinājumos es vispirms izskaidrošu, kāpēc, manuprāt, nav paredzams, ka Tiesa mainīs savu lēmumu nepiešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā regulām, ar kurām īsteno Drošības padomes rezolūcijas.
10. Pēc tam es izskaidrošu, kādam, manuprāt, ir jābūt šādu regulu pārbaudes Savienības tiesā apjomam un intensitātei. Pēc dažādu argumentu pret Eiropas Savienības Vispārējās tiesas apgalvojumu 2010. gada 30. septembra spriedumā lietā Kadi/Komisija (7) norādīšanas izteikšu atbalstu minēto regulu parastai ārējai tiesiskuma pārbaudei un ierobežotai iekšējai tiesiskuma pārbaudei.
11. Visbeidzot es norādīšu, kādas sekas izraisa šādi definētas pārbaudes tiesā līmenis attiecībā uz Y. A. Kadi minēto pamattiesību aizsargāto saturu.
I – Apelācijas sūdzības
12. Apelācijas sūdzībās Eiropas Komisija (lieta C‑584/10 P), Eiropas Savienības Padome (lieta C‑593/10 P) un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (lieta C‑595/10 P) prasa atcelt pārsūdzēto spriedumu, ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2008. gada 28. novembra Regulu (EK) Nr. 1190/2008 (8), ciktāl šis tiesību akts attiecas uz Y. A. Kadi. Komisija, Padome un Apvienotā Karaliste arī lūdz Tiesai noraidīt Y. A. Kadi prasību atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā uz to attiecas.
13. Komisija, Padome un Apvienotā Karaliste savās apelācijas sūdzībās izvirza dažādus pamatus. Būtībā tie ir trīs. Pirmais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar to, ka apstrīdētajai regulai pārsūdzētajā spriedumā netika piešķirta imunitāte pret pārbaudi tiesā. Otrais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pārbaudes tiesā intensitātes līmeni, kāds tika noteikts pārsūdzētajā spriedumā. Trešais pamats ir balstīts uz Vispārējās tiesas pieļautajām kļūdām, veicot Y. A. Kadi pamatu pārbaudi saistībā ar tiesību uz aizstāvību, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un samērīguma principa pārkāpumu.
14. Pirms apelācijas sūdzību izvērtēšanas, es īsumā aprakstīšu Tiesas spriedumu lietā Kadi, turpmāko notikumu gaitu un pārsūdzēto spriedumu.
II – Tiesas spriedums apvienotajās lietās Kadi un turpmākā notikumu gaita
15. Atgādināšu, ka Tiesa ar spriedumu lietā Kadi atcēla Vispārējās tiesas 2005. gada 21. septembra spriedumu lietā Kadi/Padome un Komisija (9) un Padomes 2002. gada 27. maija Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu (10), ciktāl tā attiecas uz Y. A. Kadi.
16. Būtībā Tiesa nosprieda, ka, pildot saistības saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem, nedrīkst pārkāpt EK līgumā noteiktos konstitucionālos principus, tostarp principu, ka visiem Savienības tiesību aktiem ir obligāti jānodrošina pamattiesību ievērošana, kas ir to tiesiskuma nosacījums, un Tiesai atbilstoši minētajam līgumam tas ir jāpārbauda pilnīgajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, kas noteikta minētajā līgumā. Tā uzskatīja: lai gan, īstenojot Drošības padomes rezolūcijas, ir jāpilda pienākumi saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), tomēr uz Apvienoto Nāciju noteiktajiem tiesību sistēmas principiem neattiecas imunitāte pret tādu Savienības tiesību aktu pārbaudi tiesā kā Regula Nr. 881/2002. Tā piebilda, ka šādai imunitātei nav atrodams pamatojums EK līgumā.
17. Šādos apstākļos tā nosprieda, ka Savienības tiesām principā ir jānodrošina visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma pilnīga pārbaude, ņemot vērā pamattiesības, tostarp ja šādu tiesību aktu mērķis ir īstenot Drošības padomes rezolūcijas, un ka tādējādi Vispārējās tiesas apgalvojumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.
18. Lemjot par Y. A. Kadi Vispārējā tiesā celto prasību, tā nosprieda: tā kā Padome nebija nedz paziņojusi Y. A. Kadi pierādījumus, kas izmantoti viņa apsūdzībā, lai pamatotu viņam piemērotos ierobežojošos pasākumus, nedz piešķīrusi viņam tiesības uzzināt par minētajiem pierādījumiem saprātīgā laikā pēc šo pasākumu piemērošanas, ieinteresētajai personai nebija iespējas lietderīgi paziņot savu viedokli šajā ziņā. Šādos apstākļos tā secināja, ka tika pārkāptas Y. A. Kadi tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī nepamatoti ierobežotas viņa tiesības uz īpašumu. Atceltās regulas, ciktāl tā attiecas uz Y. A. Kadi, sekas paliek saistošas uz laika posmu, kas nepārsniedz trīs mēnešus, lai ļautu Padomei novērst konstatētos pārkāpumus.
19. Pēc minētā Tiesas sprieduma pasludināšanas turpmākos notikumus, ciktāl tie attiecas uz Y. A. Kadi, var apkopot šādi.
20. 2008. gada 21. oktobrī Sankciju komitejas priekšsēdētājs nosūtīja Francijas pastāvīgajam pārstāvim ANO pamatojuma kopsavilkumu par Y. A. Kadi iekļaušanu sarakstā, atļaujot to nosūtīt Y. A. Kadi. Šī kopsavilkuma redakcija ir iekļauta pārsūdzētā sprieduma 50. punktā.
21. 2008. gada 22. oktobrī Francijas pastāvīgais pārstāvis ANO minēto kopsavilkumu nosūtīja Komisijai, kas tajā pašā dienā to pārsūtīja Y. A. Kadi, informējot, ka kopsavilkumā minēto iemeslu dēļ tā plāno saglabāt viņa iekļaušanu Regulas Nr. 881/2002 I pielikumā esošajā sarakstā. Komisija līdz 2008. gada 10. novembrim ļāva Y. A. Kadi iesniegt savus apsvērumus par norādītajiem iemesliem un sniegt Komisijai visu, viņaprāt, atbilstošo informāciju, pirms Komisija pieņem galīgo lēmumu.
22. 2008. gada 10. novembrī Y. A. Kadi iesniedza Komisijai savus apsvērumus, lūdzot Komisiju iesniegt pierādījumus pamatojuma kopsavilkumā izklāstīto apgalvojumu un pieņēmumu pamatojumam, kā arī atbilstošus dokumentus no Komisijas lietas materiāliem, un lūdzot dot otru iespēju iesniegt apsvērumus par šiem pierādījumiem pēc tam, kad tos saņems. Atsaucoties uz pierādījumiem, viņš arī mēģināja atspēkot apgalvojumus, kas formulēti pamatojuma kopsavilkumā, ciktāl viņš uzskatīja par iespējamu atbildēt uz vispārīgām apsūdzībām.
23. 2008. gada 28. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto regulu.
24. Apstrīdētās regulas preambulas 3.–6., 8. un 9. apsvēruma teksts ir šāds:
“(3) Lai izpildītu [Tiesas spriedumu lietā Kadi], Komisija ir paziņojusi Kadi kungam [pamatojuma kopsavilkumu] [..] un devusi [viņam] iespēju iesniegt apsvērumus par šiem iemesliem, lai darītu zināmu savu viedokli.
(4) Komisija ir saņēmusi Kadi kunga [..] apsvērumus un izskatījusi šos apsvērumus.
(5) [..] Sankciju komitejas sastādītajā to personu, grupu un organizāciju sarakstā, uz kurām būtu jāattiecina naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana, ir iekļauts Kadi kungs [..]
(6) Rūpīgi izskatījusi apsvērumus, kas no Kadi kunga saņemti 2008. gada 10. novembra vēstulē, un ņemot vērā naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas preventīvo raksturu, Komisija uzskata, ka Kadi kunga iekļaušana sarakstā ir pamatota sakarā ar viņa saistību ar Al‑Qaida tīklu.
[..]
(8) Ņemot vērā iepriekš minēto, Kadi kungs [..] ir jāiekļauj I pielikumā.
(9) Šī regula jāpiemēro no 2002. gada 30. maija, ņemot vērā naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas preventīvo raksturu saskaņā ar Regulu [..] Nr. 881/2002 un nepieciešamību aizsargāt to uzņēmēju likumīgās intereses, kuri paļāvās uz [Tiesas sprieduma lietā Kadi] atceltās regulas tiesiskumu.”
25. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. pantu un pielikumu Regulas Nr. 881/2002 I pielikums ir grozīts tostarp tādējādi, ka sadaļā “Fiziskās personas” pievieno šādu ierakstu: “Yasin Abdullah Ezzedine Qadi [alias a) Kadi, Shaykh Yassin Abdullah, b) Kahdi, Yasin; c) Yasin Al‑Qadi]. Dzimšanas datums: 23.2.1955. Dzimšanas vieta: Kaira, Ēģipte. Valstspiederība: Saūda Arābijas. Pases Nr. a) B 751550, b) E 976177 (izdota 6.3.2004., derīga līdz 11.1.2009.). Papildu informācija: Džida, Saūda Arābija.”
26. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 2. pantu šī regula stājas spēkā 2008. gada 3. decembrī un to piemēro no 2002. gada 30. maija.
27. Ar 2008. gada 8. decembra vēstuli Komisija atbildēja uz Y. A. Kadi 2008. gada 10. novembra apsvērumiem, būtībā norādot, ka:
– nosūtot viņam pamatojuma kopsavilkumu un aicinot viņu iesniegt savus apsvērumus, tā ir izpildījusi Tiesas spriedumu lietā Kadi;
– ar Tiesas spriedumu lietā Kadi tai nebija uzlikts pienākums “nosūtīt papildu pierādījumus”;
– tā kā atbilstošajās Drošības padomes rezolūcijās bija iekļauta prasība “preventīvi” iesaldēt naudas līdzekļus, minētajai naudas līdzekļu iesaldēšanai, ņemot vērā prasīto pierādījumu līmeni, ir jābūt balstītai uz “saprātīgiem iemesliem vai pamatu, kas ļauj norādīto personu vai organizāciju turēt aizdomās par to, ka tā ir terorists, finansē terorismu vai ir teroristiska organizācija”;
– Y. A. Kadi vēstule apstiprināja viņa līdzdalību Muwafaq fonda lēmumu pieņemšanā un darbībā, kā arī viņa saikni ar Ayadi, kurš bija piederīgs tīklam, kas uzturēja sakarus ar Osamu Bin Ladenu, un
– pret Y. A. Kadi uzsāktas kriminālvajāšanas izbeigšana Šveicē, Turcijā un Albānijā neietekmē viņa iekļaušanas Sankciju komitejas izveidotajā sarakstā, kam pamatā varētu būt citu Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu sniegtā informācija, atbilstību. Turklāt šie lēmumi par kriminālvajāšanas izbeigšanu tika pieņemti krimināllietās, kuru prasības pierādījumu jomā atšķiras no Sankciju komitejas lēmumiem piemērojamām, kas pēc būtības ir preventīvas.
28. Komisija secināja, ka Y. A. Kadi iekļaušana Regulas Nr. 881/2002 pielikumā esošajā sarakstā ir pamatota ar viņa saistību ar Al‑Qaida tīklu. Savai vēstulei tā pievienoja pamatojuma izklāstu, kas bija identisks Y. A. Kadi iepriekš adresētajam pamatojuma kopsavilkumam, kā arī apstrīdētās regulas tekstu, atgādinot viņam par iespēju apstrīdēt šo regulu Vispārējā tiesā un jebkurā brīdī iesniegt Sankciju komitejai prasību svītrot viņu no saraksta.
III – Pārsūdzētais spriedums
29. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesā iesniegts 2009. gada 26. februārī, Y. A. Kadi cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz viņu. Savu prasījumu atbalstam viņš izvirzīja piecus pamatus. Otrais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību un uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, un piektais pamats – uz samērīguma principa pārkāpumu.
30. Vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā apgalvoja, ka, ņemot vērā Tiesas sprieduma lietā Kadi 326. un 327. punktu, šajā lietā tai “principā ir pilnībā” jāpārbauda apstrīdētās regulas tiesiskums, ņemot vērā pamattiesības, un nav jāpiešķir minētajai regulai imunitāte pret pārbaudi tiesā tikai tāpēc, ka tās mērķis ir īstenot Drošības padomes rezolūcijas. Pārsūdzētā sprieduma 127.–129. punktā tā piebilda, ka tik ilgi, kamēr Sankciju komitejā īstenotās pārskatīšanas procedūras acīmredzami nenodrošinās efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā Tiesa to esot likusi saprast sprieduma lietā Kadi 322. punktā, Savienības tiesas veikto pārbaudi attiecībā uz tās piemērotajiem naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem var kvalificēt kā efektīvu tikai tad, ja tā netieši attiecas uz pašas Sankciju komitejas vērtējumiem pēc būtības, kā arī uz to pamatā esošajiem pierādījumiem.
31. Komisijas un Padomes argumentācija par to, ka Tiesa spriedumā lietā Kadi nepauda savu nostāju par minētās pārbaudes tiesā apjomu un intensitāti, pārsūdzētā sprieduma 131. punktā tika atzīta par acīmredzami kļūdainu. Būtībā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 132.–135. punktā nosprieda, ka no Tiesas sprieduma lietā Kadi 326., 327., 336. un 342.–344. punkta acīmredzami izriet, ka Tiesa paredzēja “principā pilnībā pārbaudīt” ne tikai apstrīdētā tiesību akta šķietamo pamatotību, bet arī pierādījumus un informāciju, kas ir šajā tiesību aktā izklāstīto vērtējumu pamatā.
32. Pārsūdzētā sprieduma 138.–146. punktā tā piebilda, ka, pārņemdama Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumā lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome (11) izklāstītā pamatojuma lielāko daļu, Tiesa apstiprināja un atbalstīja Vispārējās tiesas lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, veiktās pārbaudes tiesā līmeni un intensitāti, tādējādi šajā kontekstā bija jāpiemēro šajā Vispārējās tiesas spriedumā, kā arī turpmākajā judikatūrā noteiktie principi par Savienības “autonomu” sankciju režīmu.
33. Vispārējā tiesa izteica dažus papildu apsvērumus par strīdīgo naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumu būtību un ietekmi uz personām, kurām tie ir piemēroti, ņemot vērā to pagaidu raksturu. Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 150. punktā tā uzdeva jautājumu, vai “nebūtu jāapstrīd sprieduma lietā Kadi 248. punktā veiktais un Tiesas sprieduma lietā Kadi 358. punktā būtībā pārņemtais vērtējums, atbilstoši kuram naudas līdzekļu iesaldēšana ir nodrošināšanas līdzeklis, kas atšķirībā no konfiskācijas neapdraud ieinteresēto personu īpašumtiesību uz to finanšu aktīviem pašu būtību, bet tikai to izmantošanu, ņemot vērā, ka ir pagājuši gandrīz desmit gadi kopš prasītāja naudas līdzekļu sākotnējās iesaldēšanas”.
34. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 151. punktā secināja, ka “tādu naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumu kā šajā gadījumā pilnīgas un kārtīgas pārbaudes tiesā princips ir pamatots vēl arī tādēļ, ka šie pasākumi būtiski un ilgstoši skar ieinteresēto personu pamattiesības, ja apstiprina pieņēmumu, kas izteikts Tiesas spriedumā lietā Kadi un atbilstoši kuram šādiem tiesību aktiem nav piemērojama nekāda imunitāte pret pārbaudi tiesā tikai tādēļ, ka to mērķis ir īstenot Drošības padomes saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu pieņemtās rezolūcijas”.
35. Ņemot vērā šos dažādos ievada apsvērumus, tā izvērtēja prasības par spēkā neesamības atzīšanu otro un piekto pamatu, un attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu, kura attiecas uz Y. A. Kadi tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pārsūdzētā sprieduma 171.–175. punktā tā atzina, ka
– minētās tiesības tika ievērotas tikai formāli un šķietami, jo Komisija patiesībā uzskatīja, ka tai ir stingri saistošs Sankciju komitejas vērtējums, un tāpēc nebija paredzējusi to apstrīdēt, ņemot vērā Y. A. Kadi apsvērumus, ne arī ņemt vērā viņa pausto viedokli;
– lai gan Y. A. Kadi skaidri formulēja lūgumu nodrošināt piekļuvi pret viņu izvirzītajiem pierādījumiem, Komisija to atteica, nekādi nelīdzsvarojot viņa intereses ar nepieciešamību saglabāt attiecīgās informācijas konfidencialitāti, un
– daži pamatojuma kopsavilkumā iekļautie informācijas fragmenti un neskaidri apgalvojumi, piemēram, tādi, ka Y. A. Kadi esot tās Bosnijas bankas akcionārs, kurā, “iespējams”, notika sanāksmes, kas bija veltītas uzbrukuma ASV ēkai Saūda Arābijā sagatavošanai, ir acīmredzami nepietiekami, lai ļautu ieinteresētajai personai efektīvi atspēkot tai izvirzītās apsūdzības.
36. Tādējādi Vispārējā tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 19. februāra spriedumu lietā A. un citi pret Apvienoto Karalisti, pārsūdzētā sprieduma 177. punktā atzina, ka Y. A. Kadi, ņemot vērā, ka viņam tika nosūtīts tikai pamatojuma kopsavilkums, acīmredzami nevarēja lietderīgi apstrīdēt nevienu pret viņu izvirzīto apgalvojumu. Pārsūdzētā sprieduma 178. punktā tā norādīja, ka Komisija nav nopietni papūlējusies, lai atspēkotu Y. A. Kadi iesniegtos attaisnojošos faktus, un pēc tam pārsūdzētā sprieduma 179. punktā tā secināja, ka apstrīdētā regula tika pieņemta, pārkāpjot Y. A. Kadi tiesības uz aizstāvību. Atsaucoties uz Tiesas sprieduma lietā Kadi 319.–325. punktu, pārsūdzētā sprieduma 180. punktā tā piebilda, ka Y. A. Kadi iespēja tikt uzklausītam pārskatīšanas procedūrā Sankciju komitejā, lai panāktu viņa svītrošanu no minētās komitejas saraksta, acīmredzami nevarēja kompensēt šo pārkāpumu.
37. Jautājumā par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 181. un 182. punktā nosprieda, ka, tā kā Y. A. Kadi nebija ne mazākās iespējas lietderīgi piekļūt pret viņu izvirzītajai informācijai un pierādījumiem, viņš arī nevarēja apmierinoši aizstāvēt savas tiesības Savienības tiesā un nepanāca tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu Vispārējā tiesā, jo lietas izskatīšanas gaitā neviena attiecīgā iestāde nesniedza nevienu pierādījumu. Konstatējot, ka nav iespējams pārbaudīt apstrīdētās regulas tiesiskumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 183. punktā secināja, ka šajā lietā Y. A. Kadi pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā netika ievērotas. Uzskatot, ka apstrīdētā regula tika pieņemta, neievērojot tiesības uz aizstāvību, pārsūdzētā sprieduma 184. punktā tā secināja, ka ir pārkāpts tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā princips.
38. Padomes arguments par to, ka Komisijas sniegtās papildu procesuālās garantijas, kuras tā šajā lietā nodrošināja pēc Tiesas sprieduma lietā Kadi pasludināšanas, atbilst tām, ko pati Padome nodrošināja pēc sprieduma lietā OMPI pasludināšanas un kuras tika apstiprinātas Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumā lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome (12), tika noraidīts, to pamatojot tādējādi, ka šādā argumentā nav tikušas ievērotas dziļas procesuālās atšķirības starp abām minētajām Kopienu naudas līdzekļu iesaldēšanas sistēmām (13).
39. Tādējādi prasības atcelt tiesību aktu otrā pamata abas daļas tika atzītas par pamatotām (14).
40. Vispārējā tiesa par piekto pamatu pārsūdzētā sprieduma 192.–194. punktā nosprieda, ka, tā kā apstrīdētā regula tika pieņemta, neļaujot Y. A. Kadi izklāstīt savus argumentus kompetentajām iestādēm situācijā, kurā viņa īpašumtiesības tika būtiski ierobežotas, ņemot vērā, ka viņam piemērotais līdzekļu iesaldēšanas pasākums ir vispārpiemērojams un ilgstošs, šādu pasākumu noteikšana ir nepamatots šo tiesību ierobežojums, tādējādi Y. A. Kadi iebildumi par samērīguma principa pārkāpumu attiecībā uz viņa pamattiesību uz īpašumu apdraudējumu minētajā regulā ir pamatoti.
41. Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz Y. A. Kadi.
42. Jānorāda, ka 2012. gada 5. oktobrī, izskatījusi Y. A. Kadi prasību svītrot no viņu no saraksta un Ombuda ziņojumu, Sankciju komiteja nolēma svītrot viņu no saraksta. Tādējādi Y. A. Kadi vārds tika svītrots no Regulas Nr. 881/2002 I pielikuma (15). Pēc šīs svītrošanas no saraksta, kas notika pēc šo apelācijas sūdzību iesniegšanas, manuprāt, ne Komisija, Padome un Apvienotā Karaliste, ne arī Y. A. Kadi nav zaudējuši interesi par prasību atcelt tiesību aktu izskatīšanu (16).
43. Pašreiz ir jāaplūko Vispārējās tiesas argumentācija, izvērtējot vienu pēc otras trīs problēmas, proti, par atteikumu piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā apstrīdētajai regulai, par pārbaudes tiesā apjomu un intensitāti minēto lietu kontekstā un, visbeidzot, par pamattiesību, kuras šajā lietā min Y. A. Kadi, aizsargāto saturu.
IV – Atteikums piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā apstrīdētajai regulai
44. Šo pirmo pamatu kā galveno izklāsta Padome. Padome, ko atbalsta Spānijas Karaliste, Īrija un Itālijas Republika, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā Kadi, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 126. punktā nepiešķirot apstrīdētajai regulai imunitāti pret pārbaudi tiesā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
45. Padome un Īrija formāli aicina Tiesu pārskatīt Tiesas spriedumā lietā Kadi minētos principus. Īrija apgalvo, ka jautājumam par atteikumu piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā apstrīdētajai regulai nav res judicata spēka, ņemot vērā, ka ne minētā regula, ne procedūra, kuru ir izmantojis likumdevējs tās pieņemšanai, nav identiskas tām, kas ir aplūkotas lietā, kurā pasludināts Tiesas spriedums lietā Kadi. Padome un Īrija piebilst, ka Tiesai jau ir bijis jāatsakās no tās agrākajā judikatūrā minētajiem principiem (17).
46. Manuprāt, nav paredzams, ka Tiesa pārskatīs savā spriedumā lietā Kadi sniegto atteikumu piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā tādam Savienības tiesību aktam kā apstrīdētā regula.
47. Ir jānorāda, ka risinājums, kura būtība ir atteikums piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā Savienības tiesību aktiem, ar kuriem īsteno ierobežojušus pasākumus, par kuriem ir lemts starptautiskajā līmenī, Tiesas judikatūrā nav vienīgais gadījums, jo Tiesa šādu risinājumu ir apstiprinājusi 2009. gada 3. decembra spriedumā lietā Hassan un Ayadi/Padome un Komisija (18) un 2011. gada 16. novembra spriedumā lietā Bank Melli Iran/Padome (19).
48. Tādējādi Tiesa, pamatojoties uz Tiesas spriedumu lietā Kadi, pēdējā minētā sprieduma 105. punktā atgādināja, ka, “neapšaubot Drošības padomes rezolūcijas pārākumu starptautiskajās tiesībās – Kopienu iestādēm uzliktā pienākuma respektēt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes sekas nevar būt Kopienu tiesību akta tiesiskuma pārbaudes attiecībā uz pamattiesībām, kas ir neatņemama daļa no Kopienu vispārējiem tiesību principiem, neesamība”.
49. Ņemot vērā šī risinājuma pamatotību, es neredzu iemeslu uzskatīt, ka Savienības tiesai būtu jāatsakās pildīt savus pienākumus, kad to aicina lemt par tādas regulas tiesiskumu kā izskatāmajās lietās. Tātad es atbalstu daudzus Tiesas argumentus spriedumā lietā Kadi, pamatojot savu atteikumu piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā regulām, ar kurām Savienībā īsteno tādus Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī noteiktus ierobežojušus pasākumus kā naudas līdzekļu iesaldēšana šajā lietā. Būtībā šo argumentu pamatā ir “konstitucionāla” garantija, kuru tiesiskajā savienībā nodrošina pārbaude tiesā attiecībā uz visu Savienības tiesību aktu, tostarp arī to tiesību aktu, kuru mērķis ir īstenot starptautisku tiesību aktu, atbilstību Savienības tiesībās noteiktajām pamattiesībām, šādas pārbaudes nesavienojamības neesamība ar principiem, kas regulē attiecības starp tādu starptautisko tiesību sistēmu kā Apvienoto Nāciju Organizācija un Kopienu tiesību sistēmu, kā arī tāda pamatojuma neesamība Savienības līgumos, kas pieļautu tāda tiesību akta kā apstrīdētā regula imunitāti pret pārbaudi tiesā.
50. Kopumā Tiesa uzskatīja, ka Savienības iestādēm ir jāievēro pamattiesības, pat ja tām ir neliela rīcības brīvība starptautisko tiesību īstenošanā. Tā varēja tikai apstiprināt savu spēju pārbaudīt, vai tiek ievērotas Sankciju komitejas sarakstā ietverto personu pamattiesības, bet ne spēju atļaut neievērot pamattiesības atsevišķos gadījumos, kad Savienības iestādes īsteno starptautiskās tiesības. Pretējs risinājums būtu nepārprotama atkāpšanās no Tiesas pastāvīgās judikatūras, kuras mērķis ir nodrošināt pamattiesību vispārēju aizsardzību, ja tās vērtējumam ir iesniegts Savienības tiesību akts.
51. Kā norāda citi pamati izskatāmajās apelācijas sūdzībās, šajā lietā ir jādiskutē nevis par to, vai ir iespējams veikt pārbaudi tiesā, bet gan par minētās pārbaudes kārtību. Ņemot vērā Y. A. Kadi īpašumu iesaldēšanas apstākļus, lai modulētu pārbaudi Savienības tiesā, ir iespējams lielā mērā neitralizēt kritiku, kas dažkārt varēja tikt izteikta par Tiesas principiālo nostāju spriedumā lietā Kadi.
52. Tātad Savienības pienākums ievērot saistošās starptautisko tiesību normas ir jāinterpretē nevis kā apstrīdētā tiesību akta imunitāte pret pārbaudi tiesā, bet kā veiktās pārbaudes tiesā pielāgošana. Tāpēc es uzskatu, ka Tiesas apgalvojums par tās nozīmi Sankciju komitejas sarakstā iekļauto personu pamattiesību aizsardzības nodrošināšanā ir jāpapildina ar nepieciešamajiem precizējumiem par pārbaudes tiesā apjomu un intensitāti, kas jāveic Savienības tiesām pār Savienības tiesību aktiem, ar kuriem īsteno minēto iekļaušanu.
V – Par pārbaudes tiesā apjomu un intensitāti
A – Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā, nosakot veicamās pārbaudes standartu
53. Tāpat kā Komisija, Padome un Apvienotā Karaliste, kā arī visas lietā iestājušās valdības es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, nosakot pārbaudes īpašības un līmeni, kas Savienības tiesām jāievēro saistībā ar tādiem ierobežojošiem pasākumiem kā Y. A. Kadi īpašumu iesaldēšana.
54. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā noraidīja Komisijas, Padomes un lietā iestājušos valdību apgalvojumu par to, ka ir jāierobežo to Savienības tiesību aktu pārbaude tiesā, ar kuriem Savienībā transponē Sankciju komitejas izveidoto to personu un organizāciju sarakstu, kuru līdzekļi ir jāiesaldē. Būtībā šīs lietas dalībnieces aicināja Vispārējo tiesu Sankciju komitejas vērtējumu neaizstāt ar pašas vērtējumu. Konkrētāk, Komisija uzskatīja, ka Vispārējai tiesai bija jāpārbauda tikai, pirmkārt, vai prasītāja tiesības tikt uzklausītam patiešām tika ievērotas un, otrkārt, vai Komisijas veiktais prasītāja apsvērumu vērtējums nav nesaprātīgs vai arī tajā nav pieļauta acīmredzama kļūda.
55. Vispārējā tiesa uzskatīja, kā šāda ierobežota pārbaude būtu “nevis tāda efektīva pārbaude tiesā, kā prasīts Tiesas spriedumā lietā Kadi, bet gan šādas pārbaudes atdarinājums”. Tā piebilda, ka “tādējādi de facto tiktu saglabāta Vispārējās tiesas pieeja savā spriedumā lietā Kadi” (20).
56. Šis Vispārējās tiesas pirmais vērtējums, kas ir turpmākās argumentācijas pamatā, manuprāt, ir acīmredzami kļūdains. Tas balstīts uz pieņēmumu, ka Tiesa savā spriedumā lietā Kadi ir skaidri atbalstījusi to, ka ir jāveic padziļināta pārbaude par Y. A. Kadi iekļaušanas sarakstā pamatotību. Vispārējās tiesas apgalvojums ir kļūdains arī tāpēc, ka ierobežotu pārbaudi tiesā tā pielīdzina pārbaudes neesamībai.
57. Tālāk pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa precizēja savus uzskatus par to, ka “Kopienu tiesas veikta pārbaude attiecībā uz Kopienas naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem var tikt kvalificēta kā efektīva tikai tad, ja tā netieši attiecas uz pašas Sankciju komitejas vērtējumiem pēc būtības, kā arī uz to pamatā esošajiem pierādījumiem” (21). Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka “Tiesa bija iecerējusi “principā pilnībā pārbaudīt” ne tikai apstrīdētā tiesību akta šķietamo pamatotību, bet arī pierādījumus un informāciju, uz ko ir balstīti vērtējumi, kas izklāstīti šajā tiesību aktā” (22). Tādējādi, manuprāt, Vispārējā tiesa norāda, ka Tiesas spriedumā lietā Kadi ir pateikts tas, kas tajā nav pateikts.
58. Lai labi saprastu, ko nozīmē Tiesas minētā “principā pilnīga” pārbaude (23) pār Savienības tiesību aktiem, kuru mērķis ir īstenot atbilstoši ANO Statūtu VII nodaļai pieņemtās Drošības padomes rezolūcijas, ir jāpatur prātā, ka, lietojot šādu formulējumu, Tiesa bija paredzējusi reaģēt uz Vispārējās tiesas apgalvojumu spriedumā lietā Kadi I, kas, jāatgādina, paredzēja vispār nepieļaut šādu Savienības tiesību aktu pārbaudi saistībā ar Savienības tiesībās aizsargātajām pamattiesībām.
59. Tiesa jēdzienu “principā pilnīga” pārbaude lieto, lai uzsvērtu, ka pārbaude tiesā attiecas uz visiem Savienības tiesību aktiem neatkarīgi no tā, vai tie ir pieņemti, piemērojot starptautisku tiesību normu, un ka minētā pārbaude attiecas gan uz minēto tiesību aktu ārējo tiesiskumu, gan uz to iekšējo tiesiskumu saistībā ar Savienības tiesībās aizsargātajām pamattiesībām. Pamatojoties uz minēto principiālo nostāju, Tiesa noraidīja Vispārējās tiesas apgalvojumu, saskaņā ar kuru apstrīdētajai regulai “attiecībā uz tās iekšējo tiesiskumu piemīt imunitāte pret pārbaudi tiesā, izņemot tās atbilstības jus cogens normām pārbaudi” (24).
60. Lai arī, pamatojoties uz Tiesas lietoto jēdzienu “principā pilnīgu” pārbaudi, var izsecināt norādi uz pārbaudes tiesā apjomu, kuru tā ir paredzējusi veikt attiecībā uz apstrīdēto regulu, manuprāt, ir pārspīlēti uzskatīt, ka Tiesa, lietojot šo formulējumu, būtu paudusi nepārprotamu nostāju par šādas kontroles intensitātes līmeni. Tiesa spriedumā lietā Kadi nav skaidri atbalstījusi padziļinātu pārbaudi attiecībā uz Y. A. Kadi iekļaušanas sarakstā pamatotību, jo tādējādi būtu rūpīgi jāpārbauda pierādījumi un informācija, kas ir Sankciju komitejas vērtējuma pamatā.
61. No izteiciena “principā pilnīga” un, precīzāk, no tā, kurās vietās Tiesa ir lietojusi vārdu “principā”, manuprāt, izriet interpretācija, kas ir tieši pretēja Vispārējās tiesas sniegtajai interpretācijai. Ja Tiesa būtu gribējusi izteikt domu, ka, no intensitātes viedokļa raugoties, tās kontrolei būtu jābūt pilnīgai, nepieļaujot nevienu izņēmumu, vārda “principā” lietojums kļūtu nelietderīgs. Ja tā būtu gribējusi uzsvērt nolūku pasludināt to par absolūtu principu, tai būtu bijis jālieto izteiciens “pēc definīcijas pilnīga”. Patiesībā Tiesa īsi un skaidri, t.i., [divos] vārdos, ir izteikusi domu, ka pārbaude, ko tā paredz, lai cik plaša tā arī būtu, ir tikai principā pilnīga un ka izņēmumi ir pieļaujami. Tātad, ja arī ir kāda joma, kurā ir pieļaujami izņēmumi, tad iepriekš minēto iemeslu dēļ tā ir cīņa pret terorismu, kas ietver terorisma novēršanu, tostarp tās koordinācija pasaules mērogā.
62. Lai gan Tiesa pieļāva iekšējās pārbaudes principu attiecībā uz Savienības tiesību aktu, kuru mērķis ir īstenot atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai pieņemtu Drošības padomes rezolūciju, tā sīki neizklāstīja minētās pārbaudes kārtību. Šajā ziņā pretēji Vispārējās tiesas apgalvojumam pārsūdzētā sprieduma 133. punktā Tiesas sava sprieduma lietā Kadi 336. punktā izteiktā norāde par to, ka šai pārbaudei tostarp ir jāattiecas uz tā pamatojuma tiesiskumu, uz kuru apstrīdētais Savienības tiesību akts ir balstīts, nenozīmē, ka tā veic šī tiesību akta pamatojuma padziļinātu pārbaudi, ņemot vērā pierādījumus, kas apstiprinātu izvirzīto faktisko un tiesisko pamatojumu.
63. Turklāt, manuprāt, ir kļūdaini uzskatīt, kā to dara Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 138.–147. punktā, ka Tiesa savā spriedumā lietā Kadi ir apstiprinājusi un pieņēmusi “Vispārējās tiesas lietā, kurā tika pasludināts spriedums lietā OMPI, veiktās pārbaudes tiesā līmeni un intensitāti”. Šajā ziņā jākonstatē, ka Tiesas spriedumā lietā Kadi nav nevienas atsauces uz minēto spriedumu. Turklāt Vispārējās tiesas veiktā analīze, atbalstot pārbaudes tiesā standartu saskaņošanu abos tiesvedības par līdzekļu iesaldēšanu veidos, šķiet, ir pretrunā konstatējumam, ka “tajā netiek ievērotas dziļas procesuālās atšķirības starp abām minētajām Kopienu naudas līdzekļu iesaldēšanas sistēmām” (25).
64. Turklāt pēc būtības, ņemot vērā būtiskas divu naudas līdzekļu iesaldēšanas sistēmu atšķirības, nedomāju, ka būtu lietderīgi Sankciju komitejas saraksta veidošanas sistēmai piemērot pārbaudes standartu, ko ir noteikusi Vispārējā tiesa spriedumā lietā OMPI. Atgādināšu, ka no minētās judikatūras (26) izriet, ka, lai gan Vispārējā tiesa atzīst kompetentās Savienības iestādes rīcības brīvību, “tas nenozīmē, ka Vispārējai tiesai nebūtu jāpārbauda, kā šī iestāde ir interpretējusi atbilstošos datus”. Saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli Savienības tiesai “ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu situāciju, un tas, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus”. Vispārējā tiesa tomēr precizē, ka “šīs pārbaudes ietvaros tai nav ar savu vērtējumu par to, kas ir piemērojams, jāaizstāj kompetentās Kopienu iestādes vērtējums”.
65. Tādējādi Vispārējās tiesas noteiktais pārbaudes standarts raksturojams ar to, ka “Kopienas lēmuma par naudas līdzekļu iesaldēšanu tiesiskuma pārbaude tiesā iekļauj to faktu un apstākļu izvērtēšanu, kuri tiek minēti šā lēmuma pamatojumā, tāpat kā to pierādījumu un informācijas pārbaudi, uz ko ir balstīts šis vērtējums” (27).
66. Pat ja es šeit neizvērtēšu šāda pārbaudes standarta atbilstību sistēmai, kurā tiek neatkarīgi izveidots saraksts par īpašumu iesaldēšanu, ir jāuzsver, ka tādas judikatūras piemērošana terorisma apkarošanas jomā, saskaņā ar kuru Savienības tiesa var rūpīgi pārbaudīt samērā sarežģītus saimnieciskus apsvērumus (28), manuprāt, nebūt nav acīmredzama. Vai informācijas dienesta vērtējumi un avoti būtu jādara zināmi Savienības tiesām? Turklāt man šķiet, ka saglabāt šādu pārbaudes standartu nozīmē aizmirst, ka iekļaušana neatkarīgi izveidotajā sarakstā lielā mērā ir balstīta uz kompetento valsts iestāžu vērtējumu par to, ka pastāv ticami un pietiekami pierādījumi vai arī būtiskas un ticamas norādes par attiecīgās personas iesaistīšanos teroristiskās darbībās (29). Tātad būtu jājautā, vai Savienības tiesas veikta pierādījumu padziļināta pārbaude ir īsti piemērota sistēmā, kuras pamatā galvenokārt ir Savienības iestāžu uzticēšanās kompetento valsts iestāžu vērtējumam par būtisku pierādījumu vai norāžu esamību, ar ko ir pamatota īpašumu iesaldēšanas pasākumu piemērošana.
67. Lai kā arī būtu, runājot par Sankciju komitejas noteiktu ierobežojošu pasākumu īstenošanu, daudzu iemeslu dēļ nedrīkst noteikt tik detalizētu pārbaudi tiesā, kādu ir veikusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, atsaucoties uz savu spriedumu lietā OMPI. Šie iemesli attiecas uz minēto pasākumu preventīvo raksturu, starptautisko kontekstu, kurā pieņemts apstrīdētais tiesību akts, nepieciešamību starptautiskā terorisma apkarošanas prasību līdzsvarot ar pamattiesību aizsardzību, Sankciju komitejas novērtējuma politisko raksturu, lemjot par personu vai organizāciju iekļaušanu sarakstā, kā arī procedūras uzlabojumiem, kas veikti šajā iestādē pēdējos gados, it īpaši kopš Tiesas sprieduma lietā Kadi pasludināšanas. Es tos izskatīšu vienu pēc otra.
68. Pirmkārt, ir svarīgi atgādināt, ka Tiesa pastāvīgi un vēl pavisam nesen atzina, ka naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi ir piesardzības pasākumi, kas nav domāti, lai attiecīgajām personām atņemtu tiesības uz īpašumu (30). Līdzekļi tiek iesaldēti, tos saglabājot, bet ne konfiscējot. Šie pasākumi nav kriminālsods, turklāt tie nav saistīti ar apsūdzību krimināllietā (31). To mērķis ir novērst jaunus terora aktus, tāpēc nopietnas sekas, ko tie var izraisīt attiecīgām personām un organizācijām, ir saistītas ar šo preventīvo funkciju. Terorismu finansē tik plašas, sarežģītas un izkaisītas aprindas, ka, lai to novērstu, ir jārīkojas agrīnā posmā konkrētas noziedzīgas darbības perifērijā. Tātad, veicot preventīvus pasākumus, jācenšas paralizēt visu tīklu kopumā šī termina pilnā nozīmē. Šādu ierobežojošu pasākumu esamībai ir arī preventīva iedarbība uz potenciālajiem līdzekļu devējiem, kas zina, ka viņiem draud ļoti nopietnas sekas, ja viņi sniegs atbalstu teroristiskām organizācijām. Pat ja minēto pasākumu ilgums var būt liels (kāpēc gan preventīvajiem pasākumiem būtu jāilgst īsāku laiku nekā apdraudējumam?), ir svarīgi, lai pasākumu un tā ilgumu varētu atbilstīgi pārbaudīt tiesā, tāpat ņemot vērā pasākuma specifisko raksturu. Turklāt ir jānorāda, ka šāda veida pasākumi var būt ierobežoti laikā, kā tas ir konstatējams Y. A. Kadi gadījumā. No minētā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 148.–151. punktā, pamatodamās uz iespējamo naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumu preventīvā rakstura apšaubīšanu, lai tādējādi aizstāvētu minēto pasākumu padziļinātu pārbaudi tiesā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
69. Otrkārt, Tiesa spriedumā lietā Kadi atgādināja, ka “[Savienības] kompetence ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības” (32). Tā precizēja, ka “saistību Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros ievērošana ir tikpat obligāta miera un starptautiskās drošības saglabāšanā, [Savienībai] īstenojot atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai pieņemtas Drošības padomes rezolūcijas” (33). Tā arī uzsvēra, ka, “īstenojot šo pēdējo minēto kompetenci, [Savienībai] ir jāpievērš īpaša uzmanība apstāklim, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 24. pantu Drošības padomes rezolūciju pieņemšana atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai ir galvenais šīs starptautiskās institūcijas pienākums, lai pasaules mērogā nodrošinātu mieru un drošību, kas minētās VII nodaļas ietvaros iekļauj tiesības noteikt miera un starptautiskās drošības apdraudējumu, kā arī veikt vajadzīgos pasākumus, lai to saglabātu vai atjaunotu” (34). Visbeidzot, Tiesa norādīja, ka, izstrādājot pasākumus, lai īstenotu Drošības padomes rezolūciju, kas pieņemta atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai, Savienībai “ir jāņem vērā attiecīgās rezolūcijas redakcija un mērķis, kā arī attiecīgās saistības, kas izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un kas ir saistītas ar šādu īstenošanu” (35).
70. Lai arī šie apsvērumi būtībā neizslēdz tāda Savienības tiesību akta tiesiskuma pārbaudi Savienības tiesā, ar ko īsteno Drošības padomes rezolūciju, kā nosprieda Tiesa sprieduma lietā Kadi 299. punktā, manuprāt, tie tomēr ļauj attaisnot pārbaudes tiesā pielāgošanu starptautiskajam kontekstam, kurā Savienības darbība tiek veikta.
71. Šeit šo kontekstu raksturo Drošības padomes galvenā atbildība uzturēt starptautisko mieru un drošību, un būtībā minētās atbildības dēļ Savienības iestādes un tiesas nedrīkst ar savu vērtējumu aizstāt minētās iestādes vērtējumu par ierobežojošo pasākumu pamatotību. Padziļinātu pārbaudi tiesā, ko aizstāv Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, nebūtu iespējams veikt, nepārkāpjot Drošības padomes prerogatīvas noteikt to, kas rada starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, un paredzēt pasākumus minētā apdraudējuma novēršanai. Ņemot vērā, ka lēmumu par personas vai organizācijas iekļaušanu pieņem Sankciju komiteja, pārbaudei Savienības tiesā ir jābūt samērīgai ar Savienības iestāžu ierobežoto rīcības brīvību. Kopumā ir svarīgi ļaut Drošības padomei uzņemties galveno atbildību iepriekš minētajā jomā un nepārvērst Savienību par Sankciju komitejas pieņemto lēmumu pārskatīšanas vai apelācijas iestādi.
72. Vairāki LES un LESD noteikumi arī liek saprast, ka pārbaudei tiesā šādā kontekstā ir jābūt ierobežotai.
73. Tādējādi LES 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka “Savienība veicina mieru, drošību, [..] cilvēktiesību [..] aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”. Turklāt saskaņā ar LES 21. panta 1. punktu Savienības darbība starptautiskajā mērogā ir balstīta tostarp uz “Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošanu”. Šajā noteikumā arī ir paredzēts, ka Savienība “sekmē kopīgu problēmu risināšanu, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijā”. Es citēšu arī LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka Savienība tiecas sasniegt augstu sadarbības līmeni visās starptautisko attiecību jomās, lai “saglabātu mieru, novērstu konfliktus un stiprinātu starptautisko drošību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem”. Visbeidzot, 13. deklarācijā papildus ir noteikts, ka “[Konference] uzsver, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm vēl aizvien būs saistoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu noteikumi un, jo īpaši, Drošības padomes un to locekļu galvenā atbildība par starptautiska miera un drošības uzturēšanu” (36).
74. Šie noteikumi nosaka pamatus Savienības darbībai kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas veikto darbību.
75. Nosakot pārbaudes apjomu un intensitāti, Tiesai jāņem vērā pārbaudāmā Savienības tiesību akta izcelsme un izdošanas konteksts. Šajā gadījumā Tiesa nevar neņemt vērā, ka par iekļaušanu sarakstā tiek lemts Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī, ievērojot centralizētu un vispārēju procedūru, ne arī to, ka šis lēmums ir balstīts uz Sankciju komitejas izstrādātu pamatojuma kopsavilkumu, kura pamatā ir valsts vai valstu, kas ir pieprasījušas iekļaušanu sarakstā, bieži vien konfidenciāli sniegta informācija vai pierādījumi, kuriem nav jābūt pieejamiem Savienības iestādēm.
76. Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, visefektīvākais veids, kā terorisma apkarošanas mērķus līdzsvarot ar sarakstā iekļauto personu pamattiesību optimālu aizsardzību atbilstoši iepriekš minētajiem Līgumu noteikumiem, ir sekmēt Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas sadarbību aplūkojamajā jomā. Šajā ziņā es uzsveru, ka LESD 220. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “Savienība nosaka visus attiecīgos sadarbības veidus ar Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm un tās specializētajām aģentūrām”. No tā izriet, ka apgalvojums par Savienības tiesību sistēmas autonomiju, ar ko Tiesas spriedumā lietā Kadi tika pamatots tās atteikums piešķirt imunitāti pret pārbaudi tiesā attiecībā uz Savienības tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Sankciju komitejas lēmumus, manuprāt, nav pretrunā ciešākas sadarbības veicināšanai ar minēto iestādi. Turklāt ir jānorāda, ka Tiesa 2012. gada 19. jūlija spriedumā lietā Parlaments/Padome (37) norādīja, ka ar Kopējo nostāju 2002/402, Regulu Nr. 881/2002 un Regulu (ES) Nr. 1286/2009 (38) ir ieviesta “mijiedarbības starp Sankciju komiteju un Savienību sistēma” (39).
77. Treškārt, Tiesa spriedumā lietā Kadi pēc norādes, ka “primāri apsvērumi, kas skar drošību vai [Savienības] un tās dalībvalstu starptautiskās attiecības, kuriem pretrunā var būt dažu elementu paziņošana ieinteresētajām personām” (40), atzina, ka Savienības tiesai jānodrošina līdzsvars starp starptautiskā terorisma apkarošanas prasībām un pamattiesību aizsardzību. “Veicot pārbaudi tiesā, [tai] ir jāīsteno tehnika, kas ļauj līdzsvarot leģitīmās drošības problēmas, kas ir saistītas ar attiecīgā akta pieņemšanai vērā ņemtās informācijas iegūšanas veidu un avotiem, no vienas puses, un vajadzību piešķirt lietas dalībniekam iespēju izmantot procesuālos noteikumus, no otras puses” (41). Manuprāt, viena no šādām tehnikām, ko var izmantot Savienības tiesa, ir modulēt pārbaudes tiesā intensitāti, ņemot vērā apstākļus, kādos ir izdots apstrīdētais Savienības akts.
78. Ceturtkārt, kā Komisija un lietā iestājušās valdības uzsvēra pirmajā instancē, pilnvaras pieņemt lēmumu par to, ka persona ir Al‑Qaida sabiedrotā un šī iemesla dēļ tās īpašumi ir jāiesaldē, lai novērstu terora aktu finansēšanu vai sagatavošanu, tika uzticētas Drošības padomei, un ir grūti iedomāties svarīgāku un sarežģītāku politisko jomu, kas iever vērtējumus par starptautiskās drošības uzturēšanu.
79. Saraksti par īpašumu iesaldēšanu ietilpst politikas jomā, kuras mērķis ir novērst starptautiskā terorisma apdraudējumu. Sarakstā iekļauto personu īpašumu iesaldēšanas mērķis ir “liegt šīm personām saimnieciskos vai finanšu resursus, neatkarīgi no veida, kuros tie var tikt izmantoti terorisma darbību atbalstam” (42).
80. Iekļaušana Sankciju komitejas izveidotajā sarakstā gan notiek, pamatojoties uz norādēm par to, kā personas vai organizācijas uzvedība liecina par saikni ar teroristu organizāciju un tātad par starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, taču šis saraksts tāpat – un vispārīgāk – ir stratēģisko un ģeopolitisko problēmjautājumu risināšanas sastāvdaļa. Šajā ziņā sarakstā iekļauto personu izvēle ir jāpielāgo apdraudējuma līmenim un tādējādi jāpauž griba cīnīties pret attiecīgu teroristu organizāciju, kas darbojas kādā pasaules reģionā (43). Tātad iekļaušana sarakstā ir politiska procesa sastāvdaļa un neattiecas tikai uz konkrētu gadījumu. Lai gan īpašumu iesaldēšanas sistēma ir vērsta pret konkrētām personām, tādējādi piešķirot tai personisku aspektu, tā vispirms ir līdzeklis, lai cīnītos pret teroristu organizācijām, tās novājinātu un pat likvidētu. Minētā procesa, kurā Savienība ir nolēmusi piedalīties, politiskais aspekts, manuprāt, ietver apmēru, kādā Savienības tiesai jāveic pārbaude tiesā, proti, ka principā tā neaizstāj kompetento politisko iestāžu vērtējumu ar savu vērtējumu.
81. Piektkārt, kopš 2008. gada Sankciju komitejā veiktie procedūru uzlabojumi arī liek nosvērties par labu apstrīdētās regulas iekšējā tiesiskuma ierobežotai pārbaudei, ko veic Savienības tiesa. Neatkarīgi no tā, vai šajās apelācijās ņem vērā tikai tās pārmaiņas, kas notikušas pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas, vai arī izvērtē arī tās, kas notikušas kopš tās pieņemšanas, nevar apšaubīt, ka, Drošības padomei pieņemot 2008. gada 30. jūnija Rezolūciju 1822 (2008), 2009. gada 17. decembra Rezolūciju 1904 (2009) un 2011. gada 17. jūnija Rezolūciju 1989 (2011), Apvienoto Nāciju Organizācijas procedūras saistībā ar iekļaušanu sarakstā un svītrošanu no tā tika uzlabotas taisnīguma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas ziņā.
82. Šīs pārmaiņas liecina par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijā arvien skaidrāk apzinās, ka procedūrās saistībā ar iekļaušanu sarakstā un svītrošanu no tā ne tikai jāievēro konfidencialitātes prasības, bet arī jāņem vērā pietiekama informācija, jāiedrošina šīs informācijas publiskošana un pietiekami jāargumentē pamatojuma kopsavilkums. Šajā ziņā būtiska nozīme ir ombudam, kas savas funkcijas pilda pilnīgi neatkarīgi un objektīvi. Lai veiktu savu vērtējumu, viņš savāc nepieciešamo informāciju no attiecīgajām valstīm, pamatojoties uz šo informāciju, viņš uzsāk dialogu ar prasītāju, un pēc tam iesniedz Sankciju komitejai priekšlikumu par to, vai persona vai organizācija ir jāatstāj sarakstā. Tātad, piemērojot svītrošanas no saraksta procedūru, minētā komiteja pieņem lēmumus, pamatojoties uz neatkarīgu un objektīvu vērtējumu par to, vai attiecīgās personas ir jāatstāj sarakstā. Lai ombuds varētu rūpīgi veikt pārbaudi, vārda iekļaušanai sarakstā ir jābūt nopietni pamatotai, tas ir, ir jābūt pietiekamai informācijai, lai sniegtu “saprātīgu un ticamu” pamatojumu par iekļaušanu sarakstā (44). Ņemot vērā ombuda svarīgo nozīmi Sankciju komitejas lēmumu pieņemšanas procedūrā, ombuda izmeklēšanu, manuprāt, nevar uzskatīt tikai par diplomātisku un starpvalstisku. Turklāt ir jānorāda, ka, sistemātiski pārskatot sarakstu, ir iespējams nodrošināt datu un – vajadzības gadījumā – pamatojuma kopsavilkuma regulāru atjaunināšanu un papildināšanu. Sankciju komitejā veiktās procedūras uzlabojumi tātad ļauj nodrošināt, ka iekļaušana sarakstā ir balstīta uz pietiekami nopietniem pierādījumiem un ka tā tiek pastāvīgi izvērtēta.
83. Kā atzīst ombuds (45), ombuda birojs tika izveidots tieši pēc Tiesas sprieduma lietā Kadi pasludināšanas, un tas ļāva būtiski uzlabot saraksta kvalitāti. Būtu paradoksāli, ja Tiesa neņemtu vērā uzlabojumus, kuru veikšanu tā ir tieši veicinājusi, pat ja ombuda birojs nav tiesu iestāde.
84. Ombuds veicināja valstu sniegtās informācijas nosūtīšanu Sankciju komitejai, nodrošinot, ka lēmumu pamatojums ir kļuvis daudz nopietnāks. Tikai ar dialoga palīdzību saraksts tiks atjaunināts un turpmāk gūs starptautisku atbalstu. Šāda attīstības gaita varētu tikt apturēta, ja Sankciju komiteja de facto būtu spiesta – kā to paredz Vispārējās tiesas risinājums pārsūdzētajā spriedumā – nosūtīt Savienības iestādēm pierādījumus un informāciju, kuru valstis, ne bez grūtībām, piekritušas tai nosūtīt. Turpmāk šīs valstis varētu nevēlēties sniegt Sankciju komitejai konfidenciālu informāciju, bet tas savukārt negatīvi ietekmētu iekļaušanas sarakstā un svītrošanas no tā procedūru kvalitāti un taisnīgumu. Īstenībā pārāk augstas reģionālas un valstu prasības varētu izrādīties neefektīvas, lai cīņu pret terorismu līdzsvarotu ar sarakstā iekļauto personu pamattiesību aizsardzību.
85. Uzskatu, ka efektīva cīņa pret terorismu pasaules mērogā drīzāk ietver terorisma apkarošanā iesaistīto starptautisko, reģionālo un valstu iestāžu savstarpēju uzticēšanos un sadarbību, nevis neuzticēšanos. Savstarpējo uzticēšanos, kurai jāvalda attiecībās starp Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju, attaisno tas, ka pamattiesību aizsardzība ir abu organizāciju kopīga vērtība.
86. Tas nenozīmē, ka Sankciju komitejas lēmumi būtu akli jāpieņem un jāpiemēro automātiski, tos neizvērtējot, pat tad, ja, piemērojot īstenošanas procedūru, ir atklāta acīmredzama kļūda. Tomēr, sākot ar brīdi, kad Sankciju komitejas procedūrās saistībā ar iekļaušanu sarakstā vai svītrošanu no tā ir iespējams rūpīgi pārbaudīt, cik pamatota ir iekļaušana sarakstā un vai nepieciešams to saglabāt, Savienības tiesas, manuprāt, nedrīkst noteikt tādu pārbaudes līmeni, ka pirms Sankciju komitejas lēmumu īstenošanas Savienības iestādēm tie būtu sistemātiski un padziļināti jāpārbauda, ņemot vērā minētās iestādes rīcībā esošos pierādījumus vai informāciju. Uzlabojumi, kas veikti procedūrā saistībā ar iekļaušanu sarakstā un svītrošanu no tā, var stiprināt Savienības iestāžu un tiesas uzticēšanos Sankciju komitejas lēmumiem.
87. Ņemot vērā šos faktus, es uzskatu, ka Sankciju komitejā veiktās procedūras saistībā ar iekļaušanu sarakstā un svītrošanu no tā sniedz Savienības iestādēm pietiekamas garantijas, lai tās varētu pieņemt, ka minētās iestādes lēmumi ir pamatoti. Procedūras uzlabojumi Apvienoto Nāciju Organizācijā ļauj it īpaši pieņemt, ka minētie iemesli iekļaušanai sarakstā ir pietiekami pamatoti ar pierādījumiem un attiecīgu informāciju. Tātad Savienības tiesai nebūtu jāveic padziļināta iekļaušanas sarakstā pamatotības pārbaude, ņemot vērā Sankciju komitejas vērtējumu pamatā esošo informāciju un pierādījumus.
88. Tomēr lēmumu pamatotības prezumpciju varētu apstrīdēt tad, ja Savienībā uzsāktajā procedūrā sarakstā iekļautā persona spētu sniegt jaunus pierādījumus un informāciju. Šajā ziņā ir skaidrs: jo pārskatāmāka būs procedūra Apvienoto Nāciju Organizācijā un jo vairāk tā būs balstīta uz pietiekamu un nopietnu informāciju, jo mazāk lēmumus īstenojošās reģionālās un valstu iestādes vēlēsies apstrīdēt Sankciju komitejas vērtējumus.
89. Savienības iestāžu veikta īstenošanas procedūra, kurā tiek pilnībā ievērotas tiesības uz aizstāvību, tieši dod iespēju minētajām iestādēm rūpēties par to, ka, neraugoties uz Sankciju komitejas vērtējuma pamatotības prezumpciju, iekļaušana sarakstā Savienības līmenī nedrīkst būt balstīta uz tādu pamatojuma izklāstu, kas izrādītos acīmredzami nepietiekams vai kļūdains. Tāpēc īstenošanas procedūrā jāparedz iespēja sarakstā iekļautajām personām un organizācijām apstrīdēt pamatojuma izklāstu, vajadzības gadījumā sniedzot jaunus pierādījumus un informāciju.
90. Tātad ir būtiski, ka Savienības tiesa stingri pārbauda to, kā Komisija ir piemērojusi īstenošanas procedūru. Veicot apstrīdētā Savienības tiesību akta tiesiskuma pārbaudi, savukārt, būtu jāpārbauda tikai tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Tagad sīkāk aplūkošu, kādam, manuprāt, jābūt Savienības tiesas veiktās pārbaudes apjomam un intensitātei attiecībā uz Savienības tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Sankciju komitejas lēmumus.
B – Mans priekšlikums saistībā ar piemērojamo pārbaudes standartu
91. Lai noteiktu pārbaudes apjomu un intensitāti, ir jāuzdod trīs jautājumi: Kādas ir atsauces normas, atbilstoši kurām tiek veikta pārbaude? Ko pārbauda tiesnesis? Kā viņš veic pārbaudi?
92. Atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem ir atrodama Tiesas spriedumā lietā Kadi. Savienības tiesa var pārbaudīt to Savienības tiesību aktu tiesiskumu, ar kuriem īsteno Sankciju komitejas lēmumus, ņemot vērā Savienības tiesību kopumu, un it īpaši Savienības tiesību sistēmā aizsargātās pamattiesības. Turklāt pārbaudīt tiesā var ne tikai apstrīdētā tiesību akta ārējo tiesiskumu, bet arī tā iekšējo tiesiskumu. Tātad pārbaudes tiesā apjoms ir īpaši plašs, tāpēc to var kvalificēt kā “pilnīgu”.
93. Atbildot uz trešo jautājumu, ir jāuzdod jautājums par pārbaudes tiesā intensitāti.
94. Kā izriet no maniem iepriekš minētajiem apsvērumiem, es neatbalstu Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka būtībā ierobežota pārbaude tiesā būtu jāpielīdzina pārbaudes neesamībai. Savienības tiesa vienmēr ir modulējusi tās pārbaudi, ņemot vērā uzsāktās tiesvedības veidu, apstrīdētā akta izdošanas kontekstu un vērtējumu, kas ir minētā tiesību akta pamatā, veidu, piemēram, ka tas ir sarežģīts vai ka tam ir politisks raksturs (46).
95. Iepriekš aprakstītais specifiskais konteksts, kurā izdota apstrīdētā regula, manuprāt, attaisno to, ka attiecībā uz ārējā tiesiskuma aspektiem tiktu veikta parastā pārbaude, turpretī attiecībā uz minētās regulas iekšējo tiesiskumu būtu jāveic ierobežota pārbaude.
1) Apstrīdētās regulas ārējā tiesiskuma parastā pārbaude
96. Kāds autors par Tiesas spriedumu lietā Kadi norādīja, ka procesuālo tiesību izmantošana bieži vien dod iespēju netieši nodrošināt materiālu tiesību aizsardzību (47). Citi vērsa uzmanību uz to, ka pamatojuma nepaziņošanas gadījumā, kā tas bija lietā Kadi I, pastāv neatbilstības vai pārmērīguma prezumpcija, ar kuru var pamatot tiesību akta atcelšanu (48). Šīs divas piezīmes pamatoti norāda uz to, cik svarīga nozīme ir apstrīdētā tiesību akta formālo un procesuālo aspektu pārbaudei tiesā.
97. Stingras pārbaudes nodrošināšana par to, vai tiek ievērotas būtiskas formalitātes un vai pastāv procedūra, kurā tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību, Savienības tiesai ļauj izrādīt lielāku atturību, kad tai ir jāpārbauda apstrīdētā tiesību aktu iekšējais tiesiskums. Runa ir par klasiskajām dialektiskajām attiecībām starp ārējo tiesiskumu un iekšējo tiesiskumu. Līdzsvarojot kompetento politisko iestāžu rīcības brīvības atzīšanu un attiecīgi ierobežojumus likumības pārbaudēm pēc būtības, Savienības tiesa pastiprina formālās un procesuālās prasības, kas jāievēro, izdodot tiesību aktu (49). Procesuālo un formas noteikumu mērķis ir nodrošināt tiesību akta tiesiskumu pēc būtības, pieļaut tā pārbaudi un papildus – atvieglot tiesību akta autoram minētā akta pamatotības novērtējuma veikšanu. Tātad, paaugstinot procesuālās un formālās prasības, tiesa cenšas pastiprināt prezumpciju par apstrīdētā pasākuma iekšējo tiesiskumu un pamatotību (50). Tādējādi, pat ja tiesas nostāja jautājumā par iekļaušanas sarakstā pamatotību ir “pašierobežojoša”, augstas prasības procesuālajā jomā nodrošina pamattiesību aizsardzības atbilstīgu līdzsvarošanu ar cīņu pret terorismu.
98. Savienības Tiesai rūpīgi jāpārbauda, vai apstrīdētais tiesību akts tika pieņemts saskaņā ar procedūru, kurā ir ievērotas tiesības uz aizstāvību. It īpaši tai ir jāpārbauda, vai ieinteresētā persona ir saņēmusi pamatojuma par iekļaušanu sarakstā izklāstu, vai minētie pamati ir pietiekami, lai tai ļautu pienācīgi aizstāvēties, vai tai bija iespēja paziņot Komisijai savus apsvērumus un vai Komisija ir tos pietiekami ņēmusi vērā.
99. Veicot pārbaudi par to, vai sarakstā iekļautajai personai paziņotais pamatojums ir pietiekams, ir jāatsaucas uz Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz pienākumu norādīt Savienības tiesību aktu pamatojumu (51). Būtībā pamatojuma izklāstam jāļauj ieinteresētajai personai uzzināt veikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai to pārbaudīt. Pamatojuma izklāstā ir jānorāda īpaši un konkrēti iemesli, kāpēc kompetentā iestāde uzskatīja, ka ieinteresētajai personai jāpiemēro ierobežojoši pasākumi, tā, lai minētais izklāsts ļautu ieinteresētajai personai saprast, kas tai tiek pārmests, un lai tā varētu efektīvi aizstāvēties, apstrīdot izvirzītos pamatus.
100. Pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Šī prasība ir jāizvērtē atbilstoši lietas apstākļiem, tostarp tiesību aktu saturam, norādīto pamatu raksturam un adresātu vai citu personu, ko šis tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamai ieinteresētībai saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tas, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (52).
101. Kopumā, pamatojoties uz pamatojuma izklāstu, ieinteresētajai persona jābūt spējīgai apstrīdēt strīdīgo aktu pamatotību. It īpaši tai ir jāspēj apstrīdēt minēto faktu esamību, to juridisko kvalifikāciju un vēl plašāk – minētā tiesību akta saturu tostarp saistībā ar samērīguma principu.
102. Savienības tiesai ir ne tikai jāizvērtē, vai ir ticis darīts zināms pietiekams pamatojuma izklāsts, bet arī jāpārbauda, vai attiecīgā persona ir varējusi izklāstīt savus apsvērumus Komisijai un vai Komisija tos ir pietiekami ņēmusi vērā. Šajā ziņā ir svarīgi, lai Komisija rūpīgi pārbaudītu apsvērumus un jaunus pierādījumus, kurus, iespējams, ieinteresētā persona ir pievienojusi.
103. Turpretī kontekstā, kādā tika izdota apstrīdētā regula, prasība procedūrā ievērot tiesības uz aizstāvību nenozīmē to, ka Savienības iestādēm ir jāsaņem no Sankciju komitejas visa tās rīcībā esošā informācija un pierādījumi un pēc tam tie jānosūta sarakstā iekļautajai personai, lai tā iesniegtu savus apsvērumus par minēto pierādījumu atbilstību.
104. Šādu pierādījumu paziņošana ir vēl jo mazāk attaisnojama tāpēc, ka Savienības tiesai, manuprāt, ir jāierobežo apstrīdētās regulas materiālā tiesiskuma pārbaudes intensitāte.
2) Apstrīdētās regulas iekšējā tiesiskuma ierobežota pārbaude
105. Kā jau norādīts, lai arī Savienības tiesai ir jāveic rūpīga pārbaude par to, vai pamatojuma izklāsts ir pietiekams vai nē, tai turpretī ir jāveic ierobežota iemeslu pamatotības pārbaude. It īpaši ņemot vērā faktu, ka Sankciju komitejas pienākums ir veikt novērtējumu par iespējamo iekļaušanu sarakstā, Savienības tiesai nav jāpārbauda pierādījumi saistībā ar apgalvoto rīcību.
106. Tātad, Savienības tiesību akta, ar kuru īsteno Sankciju komitejas pieņemto lēmumu, materiālā tiesiskuma dažādo sastāvdaļu pārbaudei, manuprāt, ir jāattiecas tikai uz to, vai ir pieļauta acīmredzama kļūda.
107. Pirmkārt, tas ir attiecināms uz faktu saturiskās precizitātes pārbaudi. Tātad mijiedarbības sistēmā, kas ir izveidota starp Savienību un Sankciju komiteju, minētās komitejas uzdevums (53) ir savākt no attiecīgajām valstīm informāciju vai pierādījumus, kas ļauj konstatēt tādu faktu esamību, ar kuriem var pamatot iekļaušanu sarakstā. Savienības iestāžu rīcībā nav jābūt minētajai informācijai vai pierādījumiem. Tā kā ir jāpieļauj, ka Sankciju komiteja ir konstatējusi faktu esamību, īstenošanas aktu var atcelt tikai tad, ja ir pieļauta acīmredzama kļūda faktu konstatējumā.
108. Otrkārt, tas pats ir attiecināms uz faktu juridiskās kvalifikācijas pārbaudi. Savienības tiesai, manuprāt, ir jāpārbauda tikai tas, vai Komisija, uzskatot, ka, ņemot vērā pamatojumu izklāstu, ir izpildīti juridiskie nosacījumi, kas ļauj noteikt naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu.
109. Visbeidzot, ņemot vērā Sankciju komitejas lielo rīcības brīvību attiecībā uz iespēju iekļaut sarakstā, Savienības tiesai, veicot apstrīdētā tiesību akta satura pārbaudi, jāpārbauda tikai tas, vai iekļaušana sarakstā ir acīmredzami nepiemērota vai nesamērīga, ņemot vērā sasniedzamā mērķa, proti, cīņas pret terorismu, svarīgumu.
110. Kopumā, veicot iekšējā tiesiskuma pārbaudi attiecībā uz Savienības tiesību akta, ar kuru īsteno Sankciju komitejas pieņemtos lēmumus, Savienības tiesai principā nav jāapšauba iekļaušanas sarakstā pamatotība, izņemot gadījumu, kad Savienības līmenī veiktas īstenošanas procedūras saistībā ar iekļaušanu sarakstā ietvaros ir atklāta acīmredzama kļūda faktu konstatējumā, faktu juridiskajā kvalifikācijā vai pasākuma samērīguma novērtējumā.
VI – Par minēto pamattiesību aizsargāto saturu
111. Šeit es atbildēšu uz trešo pamatu, ko pakārtoti izklāstīja Komisija un Padome, kā arī izvirzījusi Apvienotā Karaliste, atbilstoši kuram Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot Y. A. Kadi izvirzītos pamatus saistībā ar tiesību uz aizstāvību, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un samērīguma principa pārkāpumu.
112. Pirmajā instancē Vispārējā tiesa atzina par pamatotu Y. A. Kadi argumentāciju, kurā tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā piešķirts tāds saturs, ka Komisijai pirms Sankciju komitejas lēmuma par iekļaušanu sarakstā īstenošanas būtu jāsavāc un jāpārbauda pierādījumi, kas ir minētā lēmuma pamatā. Tādējādi Komisija kļūtu par instanci, kas pārskata Sankciju komitejas pieņemtos lēmumus un Savienības tiesa – par apelācijas instanci šādiem lēmumiem.
113. Iepriekš es izskaidroju iemeslus, kāpēc Sankciju komitejas un Savienības attiecības raksturo nevis šādi termini, bet to pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un efektīva sadarbība.
114. Ņemot to vērā, es uzskatu, ka Tiesas atsauces savā spriedumā lietā Kadi uz nepieciešamību sarakstā iekļautajām personām paziņot “par elementiem, kas izvirzīti pret tiem,” vai “apsūdzības pierādījumiem”, attiecas tikai uz pietiekami detalizētu pamatojuma izklāsta paziņošanu, nevis uz Sankciju komitejas rīcībā esošajiem pierādījumiem vai informāciju, kas ir tās lēmuma par iekļaušanu sarakstā pamatā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa sava sprieduma lietā Kadi 342. punktā precizēja, ka “dažu elementu paziņošana [..] ieinteresētajām personām var būt pretrunā primāriem apsvērumiem, kas ir saistīti ar drošību vai [Savienības] un tās dalībvalstu starptautisko attiecību vadību”.
115. Tātad mijiedarbības sistēmā, kas izveidota starp Sankciju komiteju un Savienību, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā aizsargātais saturs galvenokārt nozīmē pamatojuma izklāsta paziņošanu ieinteresētajai personai, norādot īpašus un konkrētus iemeslus, kāpēc kompetentā politiskā iestāde uzskatīja par nepieciešamu iesaldēt naudas līdzekļus, un sarakstā iekļautās personas formulēto apsvērumu, apstrīdot minēto pamatu atbilstību, rūpīgu ņemšanu vērā. Manuprāt, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, Komisijai un Savienības tiesai nav jāizvirza prasība pārbaudīt Sankciju komitejas rīcībā esošos pierādījumus un informāciju, ko minētā komiteja izmantoja, rakstot pamatojuma izklāstu.
116. Pēc pārsūdzētā sprieduma 50. punktā iekļautā pamatojuma izklāsta izlasīšanas jākonstatē, ka šajā lietā Y. A. Kadi zināja īpašos un konkrētos iemeslus, kādēļ, pēc Sankciju komitejas domām, bija pamatota ieinteresētās personas iekļaušana sarakstā. Pretēji Vispārējās tiesas uzskatiem pārsūdzētā sprieduma 174. punktā, pret Y. A. Kadi vērstie pierādījumi nav “vispārīgi apgalvojumi”, bet ir pietiekami precīzi, lai ieinteresētā persona varētu apstrīdēt personiskās un profesionālās attiecības saistībā ar Al‑Qaida un tās finansēšanu, kas viņam tika pārmestas. Tas pats sakāms arī par apgalvojumu, ka Muwafaq fonds, kura līdzdibinātājs un vadītājs bija Y. A. Kadi, bija saistīts ar Al‑Qaida, par nozīmi, kāda minētajam fondam bija teroristu darbības finansēšanā, par Y. A. Kadi attiecībām ar Al‑Ayadi, kuram tika pārmesta sadarbība ar Osamu Bin Ladenu, vai arī par apgalvojumu, ka Y. A. Kadi piederošās sabiedrības Albānijā bija saņēmušas apgrozības līdzekļus, ko pārskaitījis Osama Bin Ladens.
117. Turklāt, pretēji Vispārējās tiesas vērtējumam pārsūdzētā sprieduma 171. punktā, nav norāžu par to, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību tiktu ievērotas “tikai formāli un šķietami”. Šajā ziņā Y. A. Kadi nav pierādījis, kādā veidā Komisija neesot pietiekami rūpīgi un uzmanīgi pārbaudījusi apsvērumus, kurus viņš bija formulējis pēc iepazīšanās ar pamatojuma izklāstu (54).
118. No minētā izriet, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka apstrīdētā regula tika pieņemta, pārkāpjot prasītāja tiesības uz aizstāvību, pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā.
119. Turklāt paziņotais pamatojuma izklāsts ļāva Y. A. Kadi aizstāvēties Savienības tiesā un Savienības tiesai pārbaudīt apstrīdētās regulas tiesiskumu atbilstoši kartībai, ko es aprakstīju iepriekš.
120. Tātad Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 182. un 183. punktā uzskatot, ka tā nevarēja pārbaudīt pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, jo tai nebija iespējas pārbaudīt pret prasītāju izvirzītos pierādījumus, un līdz ar to tai bija jākonstatē prasītāja tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums, pieļāva vēl vienu kļūdu tiesību piemērošanā.
121. Visbeidzot Vispārējā tiesa, uzskatot, ka, ņemot vērā konstatējumu par prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, prasītāja iebildumi par samērīguma principa pārkāpumu attiecībā uz apdraudējumu, ko viņa pamattiesībām uz īpašumu rada apstrīdētā regula, ir pamatoti, pieļāva pēdējo kļūdu tiesību piemērošanā.
122. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu.
123. Manuprāt, apelācijas ir pamatotas, tāpēc man šķiet, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu ir ne tikai pamatoti, bet arī ir ieteicams noslēgt lietu sēriju Kadi, un ka Tiesa pati var lemt par Y. A. Kadi prasību atcelt tiesību aktu. Kā jau norādīju, lielākā daļa atbilžu uz Y. A. Kadi dažādajiem pamatiem izriet galvenokārt no argumentācijas, ko minēju iepriekš.
VII – Par prasības celšanu Tiesā
124. Prasītājs min piecus pamatus savas prasības atcelt pārsūdzēto spriedumu pamatojumā. Pirmais attiecas uz nepietiekamu juridisko pamatu. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Trešais pamats attiecas uz LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda faktu novērtēšanā. Visbeidzot, piektais pamats attiecas uz nesamērīgu viņa īpašuma tiesību aizskārumu.
125. Prasītājs attiecībā uz pamatu par nepietiekamu juridisko pamatu uzskata, ka apstrīdētā regula nav pieņemta saskaņā ar Regulas Nr. 881/2002 7. panta 1. punkta pirmo ievilkumu tajā laikā spēkā esošajā redakcijā. Saskaņā ar minēto noteikumu “[..] Komisija ir tiesīga grozīt vai papildināt minēto I pielikumu, pamatojoties uz Drošības padomes vai Sankciju komitejas lēmumiem [..]”. Pretēji prasītāja apgalvojumiem minētajā noteikumā nebija noteikts, ka, pieņemot apstrīdēto regulu, bija jāveic jauna “uzskaite”, kuras rezultātā Sankciju komiteja Y. A. Kadi atkārtoti iekļautu sarakstā. Komisija izpildīja spriedumu lietā Kadi un rīkojās saskaņā ar Regulas Nr. 881/2002 7. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, iekļaujot Y. A. Kadi vārdu minētās regulas I pielikumā, noslēdzoties otrajai procedūrai, kurā šoreiz tika ievērotas Y. A. Kadi tiesības uz aizstāvību. Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
126. Attiecībā uz otro pamatu par tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un trešo pamatu attiecībā uz LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jānorāda uz argumentiem, kurus izklāstīju iepriekš un no kuriem izriet, ka šie pamati ir jānoraida kā nepamatoti.
127. Runājot par ceturto pamatu saistībā ar acīmredzamu kļūdu faktu novērtēšanā, ir jāuzsver, pirmkārt, ka gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā notikušās debates, manuprāt, neļauj konstatēt acīmredzamu kļūdu attiecībā uz pamatojuma izklāstā minēto faktu materiālo precizitāti. Otrkārt, Komisija, manuprāt, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojoties uz Sankciju komitejas izstrādāto pamatojuma izklāstu un saraksti ar prasītāju, tāpat kā Sankciju komiteja uzskatīdama, ka Sankciju komitejas konstatētie fakti liecināja par starptautiskā miera un drošības apdraudējuma esamību, un ka prasītājs nebija spējīgs pierādīt, ka, kopš viņa sākotnējās iekļaušanas sarakstā, apdraudējums bija zudis.
128. Visbeidzot, attiecībā uz piekto pamatu par nesamērīgu Y. A. Kadi īpašuma tiesību aizskārumu, es jau norādīju, ka šajā lietā – pretēji Tiesas spriedumam lietā Kadi – minētais ierobežojums neizriet no tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpuma, kurš, manuprāt, netika pieļauts. Turklāt, ja neņem vērā tiesību uz īpašumu aizsardzības procesuālo aspektu, tās nav tikušas pārkāptas arī pēc būtības. Šajā ziņā ir jānorāda uz Tiesas argumentāciju 354.–366. punktā spriedumā lietā Kadi, kā arī – pēc analoģijas ar Tiesas nospriesto par naudas līdzekļu iesaldēšanas autonomo sistēmu – iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa 120.–130. punktā.
VIII – Secinājumi
129. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai:
– atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑85/09 Kadi/Komisija un
– noraidīt Yassin AbdullahKadi prasību.