Language of document : ECLI:EU:C:2017:795

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 24. oktobrī (1)

Lieta C‑353/16

MP

pret

Secretary of State for the Home Department

(Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Prejudiciāls nolēmums – Patvēruma politika – Obligātie standarti bēgļa statusa piešķiršanai – Tiesību uz alternatīvo aizsardzību iegūšanas nosacījumi – Izcelsmes valstī pārciestas spīdzināšanas sekas – Būtiska kaitējuma pieteikuma iesniedzēja garīgajai veselībai risks nosūtīšanas atpakaļ uz izcelsmes valsti gadījumā – Veselības traucējumu atbilstošas ārstēšanas nepieejamība izcelsmes valstī






I.      Ievads

1.        Vai trešās valsts valstspiederīgajam, kurš izjūt spīdzināšanas savā izcelsmes valstī sekas, bet kurš vairs nav pakļauts riskam šādu izturēšanos piedzīvot, ja viņš tajā atgrieztos, ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, pamatojoties uz to, ka iegūtie garīgās veselības traucējumi nevar tikt atbilstoši ārstēti šīs trešās valsts veselības aizsardzības sistēmā?

2.        Šis ir jautājums, uz kuru Tiesai būtībā tiek lūgts sniegt atbildi. Šī tai būs iespēja no jauna lemt par Direktīvas 2004/83/EK (2) 2. panta e) punktā un 15. panta b) punktā, un, pakārtoti, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (3) 3. pantā un Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (4)14. panta 1. punktā noteikto.

3.        Savas analīzes noslēgumā es piedāvāju Tiesai nospriest, ka ar Direktīvas 2004/83 2. panta e) punktu un 15. panta b) punktu dalībvalstīm nav noteikts pienākums paplašināt alternatīvās aizsardzības režīmu, to attiecinot uz tādu gadījumu, kāds ir aplūkots pamatlietā, turklāt neatkarīgi no ECPAK 3. pantā un Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punktā noteiktā.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Starptautiskās tiesības

4.        Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts savā tiesību sistēmā spīdzināšanas upurim paredz tiesisko aizsardzību un tiesības uz taisnīgu un atbilstošu kompensāciju, tostarp līdzekļus, kas nepieciešami pēc iespējas pilnīgākai rehabilitācijai. Gadījumā, ja upuris spīdzināšanas dēļ ir miris, tiesības uz kompensāciju saņem viņa mantinieki.”

5.        ECPAK 3. pants ir izteikts šādi:

“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”

B.      Savienības tiesības

6.        Direktīvas 2004/83 preambulas 9., 25. un 26. apsvērumā ir noteikts:

“(9)      Šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kam atļauts palikt dalībvalstu teritorijā ne tādēļ, ka viņiem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, bet pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ.

[..]

(25)      Nepieciešams ieviest kritērijus, uz kuru pamata personas, kas iesniedz starptautiskas aizsardzības pieteikumu, jāatzīst par tiesīgām saņemt alternatīvo aizsardzību. Minētajiem kritērijiem būtu jāizriet no starptautiskām saistībām saskaņā ar cilvēktiesību instrumentiem un dalībvalstīs pastāvošās prakses.

(26)      Risks, kādam vispārīgi pakļauti valsts iedzīvotāji vai valsts iedzīvotāju daļa, parasti pats par sevi nerada individuālus draudus, kas būtu kvalificējami kā būtisks kaitējums.”

7.        Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

e)      “persona, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, ko nevar kvalificēt kā bēgli, bet attiecībā uz kuru ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī vai ja bezvalstnieks atgrieztos savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tam draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 15. pantā, un uz kuru neattiecas 17. panta 1. un 2. punkts, un kas nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību;

[..]”

8.        Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga uz alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti savienojami ar šo direktīvu.”

9.        Direktīvas 2004/83 4. panta 4. punktā ir noteikts:

“Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu risku ciest būtisku kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai būtisks kaitējums netiks atkārtoti.”

10.      Šīs direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki ir:

a)      valsts;

b)      partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu;

c)      nevalstiski dalībnieki, ja var apliecināt, ka a) un b) apakšpunktā minētie dalībnieki, ieskaitot starptautiskās organizācijas, nav spējīgi vai nevēlas nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu, kā noteikts 7. pantā.”

11.      Minētās direktīvas 15. pantā ir paredzēts:

“Smagu kaitējumu veido:

a)      nāves sods vai tā izpilde vai

b)      pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī, vai

c)      smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.”

12.      Direktīvas 2004/83 16. pantā ir paredzēts:

“1.      Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks vairs nav tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību, ja apstākļi, kuru dēļ bijis piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss, vairs nepastāv vai ir mainījušies tādā mērā, ka aizsardzība vairs nav nepieciešama.

2.      Piemērojot šā panta 1. punktu, dalībvalstis ņem vērā, vai apstākļu izmaiņas ir tik būtiskas un pastāvīgas, ka persona, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, vairs nesaskaras ar reālu smaga kaitējuma risku.”

III. Pamatlietas apstākļi un prejudiciālais jautājums

13.      Šrilankas valstspiederīgais MP ieradās Apvienotajā Karalistē 2005. gada janvārī, un viņam tika atļauts tajā uzturēties kā studentam. Viņa pieteikums šīs uzturēšanās atļaujas pagarināšanai tika noraidīts 2008. gada 11. decembrī.

14.      2009. gada 5. janvārī attiecīgā persona lūdza patvērumu, apgalvojot, ka ir bijusi organizācijas “Tamililamas atbrīvošanas tīģeri”(turpmāk tekstā – “LTTE”) biedrs, ka viņa izcelsmes valsts drošības spēki viņu ir aizturējuši un spīdzinājuši, un, ja viņš atgrieztos šajā trešajā valstī, pastāv risks, ka viņam atkal būtu jāpiedzīvo nelabvēlīga izturēšanās.

15.      2009. gada 23. februārī šis pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka netika konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs būtu atkal apdraudēts, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī.

16.      MP apstrīdēja šo lēmumu Upper Tribunal (Apelācijas tribunāls, Apvienotā Karaliste), iesniedzot medicīniskus pierādījumus, ka viņam ir palikušas rētas no spīdzināšanas, ka viņam piemīt posttraumatiskā stresa sindroms, kā arī ir depresija, ka viņam ir tieksme uz pašnāvību un ka viņš šķietami ir nopietni apņēmies nonāvēt sevi, ja viņam būtu jāatgriežas savā izcelsmes valstī. Šī tiesa attiecīgās personas prasību tomēr noraidīja, jo, pirmkārt, tā bija pamatota ar Konvenciju par bēgļu statusu (5) un Direktīvu 2004/83, un, otrkārt, netika konstatēts, ka MP vēl arvien savā izcelsmes valstī ir apdraudēts.

17.      Tomēr Upper Tribunal (Apelācijas tribunāls) MP prasību pieņēma daļā, kas bija balstīta uz ECPAK 3. panta noteikumiem, pamatojoties būtībā uz to, ka, ja prasītājs tiktu nosūtīts atpakaļ uz savu izcelsmes valsti, viņš nevarētu tajā saņemt saviem garīgās veselības traucējumiem atbilstošu aprūpi, un minētais pants netiktu ievērots.

18.      Court of Appeal (England and Wales) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa), Apvienotā Karaliste) minēto nolēmumu apstiprināja, paužot uzskatu, ka Direktīvā 2004/83 nav iekļauti gadījumi, uz kuriem attiecas ECPAK 3. pants un kuros runa ir par risku veselībai vai pašnāvības risku, nevis vajāšanas risku.

19.      MP minēto lēmumu ir pārsūdzējis iesniedzējtiesā Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa). Viņš apgalvo, ka Direktīvai 2004/83 nevar būt tik šaura piemērošanas joma, kā to ir interpretējusi pirmās instances tiesa un apelācijas tiesa, ka viņam bija jāsaņem alternatīvā aizsardzība, pirmkārt, ņemot vērā pagātnē viņa izcelsmes valstī pārciesto nelabvēlīgo izturēšanos, kas ir viņa veselības traucējumu iemesls, un, otrkārt, infrastruktūras, kas pieļautu šo seku atbilstošu ārstēšanu, neesamību viņa izcelsmes valstī. Prasītājs pamatlietā uzskata, ka to, ka atgriešanās gadījumā viņa izcelsmes valstī nepastāv nelabvēlīgas izturēšanās pret viņu nākotnē risks, nevajadzētu ņemt vērā, izvērtējot viņa tiesības uz alternatīvo aizsardzību.

20.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis jautājums ne Tiesas, ne arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā vēl nav ticis konkrēti aplūkots.

21.      Šādos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Padomes Direktīvas 2004/83/EK 2. panta e) punktā ietvertajā definīcijā, skatot to kopsakarā ar direktīvas 15. panta b) punktu, ir iekļauts reāla smaga kaitējuma prasītāja fiziskajai vai garīgajai veselībai risks, kas rastos, ja viņš tiktu nosūtīts atpakaļ uz savu izcelsmes valsti, un kas izriet no spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, kuru prasītājs ir pārcietis pagātnē un par kuru ir atbildīga izcelsmes valsts?”

IV.    Mana analīze

22.      Vispirms ir jānorāda, ka Tiesai ir divas iespējas, kā izskatīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tiesa var lemt iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma ietvaros, t.i. vienkārši interpretējot Direktīvas 2004/83 2. panta e) punktu un 15. panta b) punktu, bet tās atbilde var ietvert arī šo tiesību normu izvērtējumu no ECPAK 3. panta un Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta noteikumu viedokļa.

23.      Pirmkārt, attiecībā uz atbildi, kas būtu koncentrēta vienīgi uz Direktīvas 2004/83 normām, ir jānorāda, ka ar šīs direktīvas 15. panta, kurā ir izsmeļoši definēts smags kaitējums, tīri gramatisku interpretāciju no alternatīvās aizsardzības piemērošanas jomas tiek izslēgta veselības traucējumu ārstēšanai atbilstošas aprūpes neesamība attiecīgās personas izcelsmes valstī, uz kuru ir plānots viņu nosūtīt atpakaļ.

24.      Minētās direktīvas 15. panta b) punkta formulējums ir skaidrs. Ar to alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršana tiek pieļauta vienīgi gadījumos, ja smaga kaitējuma risks izrietētu no pieteikuma iesniedzēja spīdzināšanas vai arī necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas nākotnē, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī.

25.      Tiesa turklāt ir atzinusi, ka trīs “smaga kaitējuma” veidi, kas ir definēti Direktīvas 2004/83 15. pantā, ir nosacījumi, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai varētu uzskatīt, ka personai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, ja saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta e) punktu ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka pieteikuma iesniedzējam nosūtīšanas atpakaļ uz viņa izcelsmes valsti gadījumā draudētu reāls risks ciest šādu kaitējumu (6).

26.      Šāda interpretācija šajā lietā nozīmē, ka MP nevar pretendēt uz alternatīvās aizsardzības saņemšanu, jo ir skaidrs, ka pēc atgriešanās izcelsmes valstī viņam vairs nedraud risks piedzīvot spīdzināšanu, lai gan veselības aprūpes sistēmas trūkumu dēļ viņš visdrīzāk nevarēs saņemt nepieciešamo ārstēšanu, lai novērstu viņam piemītošo posttraumatiskā stresa sindromu, un pastāv risks, ka pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī viņš mēģinās izdarīt pašnāvību.

27.      Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2004/83 15. pants neattiecas uz tādas trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokļa pasliktināšanās risku, kura neizriet no tīšas aprūpes liegšanas šim valstspiederīgajam. Šīs direktīvas 15. panta b) punktā smags kaitējums ir definēts kā trešās valsts valstspiederīgā spīdzināšana vai arī necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī (7).

28.      Saskaņā ar šo judikatūru no minētās direktīvas 6. panta interpretācijas izriet, ka attiecīgo smago kaitējumu ir jābūt izraisījušai trešās personas rīcībai un ka tas nevar izrietēt vienkārši no vispārīgiem trūkumiem izcelsmes valsts veselības aprūpes sistēmā (8).

29.      Atgādināšu, ka, lai arī noteiktos īpašos apstākļos slimības radītās ciešanas var veidot necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos (9), tomēr šajā lietā nav izpildīts viens no būtiskajiem alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas kritērijiem, proti, nav identificēts kaitējuma izraisītājs, pret ko ir jānodrošina aizsardzība.

30.      Lai varētu uzskatīt, ka kādai personai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, ir nepietiekami pierādīt, ka, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, tai draudētu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks. Vēl ir jāpierāda, ka šo risku rada faktori, kuri ir tieši vai netieši inkriminējami šīs valsts iestādēm, un vienmēr ir izraisīti ar nodomu, vai arī, ka apdraudējumu, kas ir vērsts personīgi pret attiecīgo personu, ir radījušas valsts, kuras pilsonis viņš ir, iestādes vai arī šīs iestādes to pieļauj, vai arī, ka šo apdraudējumu rada neatkarīgi grupējumi, pret ko šīs iestādes nav spējīgas saviem valstspiederīgajiem nodrošināt efektīvu aizsardzību.

31.      Tomēr tādas personas gadījumā, kurai veselības stāvokļa dēļ ir nepieciešama medicīniskā aprūpe un kura savā izcelsmes valstī nevarētu saņemt atbilstošu ārstēšanu, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kas tai draud, ja tā atgrieztos šajā valstī, nerada valsts iestāžu vai nevalstisku organizāciju tīša darbība vai bezdarbība, un tas nav vērsts pret konkrētu personu.

32.      Šajā gadījumā faktiski iztrūkst viens no alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas galvenajiem kritērijiem, proti, izcelsmes valsts iestāžu tieša vai netieša atbildība par smaga kaitējuma nodarīšanu, pret kuru ir nepieciešama aizsardzība.

33.      Līdz ar to tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, dalībvalsts sniegtā aizsardzība neatbilstu starptautiskās aizsardzības nepieciešamībai Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkta izpratnē un tātad nevarētu iederēties kopējās Eiropas patvēruma sistēmas kontekstā.

34.      No tā izriet, ka trešās valsts valstspiederīgā ar garīgās veselības traucējumu veselības stāvokļa pasliktināšanās risks, kura iemesls ir atbilstošas ārstēšanas viņa izcelsmes valstī nepieejamība, lai gan aprūpe viņam netiek liegta tīši, nav pietiekams pamats piešķirt viņam alternatīvās aizsardzības statusu (10), pat tad, ja pieteikuma iesniedzēja veselības traucējums ir radies pagātnē viņa izcelsmes valstī pārciestas spīdzināšanas dēļ.

35.      Tādējādi nebūt nav jāuzskata, kā to apgalvo prasītājs pamatlietā, kā arī Polijas Republika, ka vienīgā atšķirība no lietas, kurā taisīts 2014. gada 18. decembra spriedums M’Bodj (11), proti, fakts, ka MP veselības traucējumi ir radušies no spīdzināšanas, kā upuris MP ir bijis pagātnē savā izcelsmes valstī, sekām, nevis no dabiskas saslimšanas, var grozīt alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumus, kas izriet no Direktīvas 2004/83 normām un ko Tiesa jau ir interpretējusi (12).

36.      Tāpēc Tiesai ir jāierosina nospriest, ka Direktīvas 2004/83 2. panta e) punktā ietvertajā definīcijā, skatot to kopsakarā ar direktīvas 15. panta b) punktu, nav iekļauts reāls smaga kaitējuma pieteikuma iesniedzēja fiziskajai un garīgajai veselībai risks, kas izriet no spīdzināšanas vai arī necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, kuru viņš ir pārcietis pagātnē un par kuru ir atbildīga izcelsmes valsts, gadījumā, ja viņš tiktu nosūtīts atpakaļ uz šo valsti.

37.      Otrkārt, ja Tiesa vēlētos sniegt visaptverošāku atbildi, pieļaujot Direktīvas 2004/83 normu interpretāciju kopsakarā ar ECPAK 3. pantu un Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punktu, būtu jāmin turpinājumā norādītie apsvērumi.

38.      Pirmām kārtām, attiecībā uz ECPAK 3. pantu judikatūrā jau ir sniegti nozīmīgi orientieri.

39.      Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka ECPAK 3. pantā garantētās pamattiesības ir Savienības tiesību vispārējo principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, sastāvdaļa, un ka, interpretējot šo tiesību piemērojamību saskaņā ar Savienības tiesību sistēmu, ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, jo Direktīvas 2004/83 15. panta b) punkts būtībā atbilst ECPAK 3. pantam (13).

40.      Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka no Direktīvas 2004/83 preambulas 5., 6., 9. un 24. apsvēruma izriet, ka, lai gan šīs direktīvas mērķis ir, paredzot alternatīvo aizsardzību, papildināt bēgļu aizsardzību, kāda ir paredzēta Ženēvas konvencijā, identificējot personas, kurām patiesi nepieciešana starptautiska aizsardzība, tomēr tās piemērošanas joma neattiecas uz personām, kurām ir atļauts uzturēties dalībvalstu teritorijā citu iemeslu dēļ, proti, pamatojoties uz rīcības brīvības ietvaros pieņemtu lēmumu, un līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ. Pienākums interpretēt Direktīvas 2004/83 15. panta b) punktu, ņemot vērā ECPAK 3. pantu, kuram tas būtībā atbilst, šo interpretāciju nevar atspēkot (14).

41.      Tomēr ir ticis atzīts arī (15), ka, interpretējot Direktīvas 2004/83 15. pantu no ECPAK 3. panta viedokļa, alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršana var tikt pieļauta, bet atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (16) – vienīgi retos izņēmuma gadījumos un tad, ja izraidīšanai pretrunā ir imperatīvi humāni apsvērumi.

42.      Šī tiesa šajā ziņā ir atzinusi, ka tas, ka smagi slims trešās valsts valstspiederīgais retos izņēmuma gadījumos nevar tikt izraidīts uz valsti, kurā nav pieejama viņa veselības traucējumam atbilstoša ārstēšana, nenozīmē, ka viņam ir jāatļauj uzturēties līgumslēdzējā valstī (17).

43.      Šī judikatūra varētu tikt attiecināta uz pamatlietas gadījumu, un tas nozīmētu, ka dalībvalstīm nav pienākuma automātiski nodrošināt alternatīvo aizsardzību personām ar veselības traucējumiem, kas ir iegūti pagātnē viņu izcelsmes valstī pārciestas spīdzināšanas dēļ. Nevar tikt uzskatīts, ka MP gadījums atbilst retam izņēmumam, kurā pastāv imperatīvi humāni apsvērumi.

44.      Šajā lietā nav konstatēts, ka trūkumi veselības aprūpes sistēmā paši par sevi veidotu ECPAK 3. panta normu pārkāpumu. Tomēr, ja šie trūkumi izraisītu attiecīgās personas veselības stāvokļa pasliktināšanos, šīs tiesību normas pārkāpums būtu iespējams. Vienīgi valsts tiesa var izvērtēt šāda pārkāpuma esamību, lai gan, šķiet, šajā lietā visdrīzāk ir šāds gadījums, ņemot vērā, ka MP cieš no posttraumatiskā stresa un būtu pakļauts pašnāvības riskam, ja viņam būtu jāatgriežas savā izcelsmes valstī. Turklāt valsts pirmās instances tiesa un apelācijas tiesa ir secinājušas, ka šīs tiesību normas ir pārkāptas, un no lietas materiāliem izriet, – un tas arī netiek apstrīdēts, – ka MP uz savu izcelsmes valsti atpakaļ nosūtīts netiks.

45.      Turklāt atgādināšu, ka alternatīvās aizsardzības sistēma ir jānošķir no apsvērumiem, kas ir noteicoši pamatlietā, kurā ir skaidrs, ka pieteikuma iesniedzējam, ja viņš atgrieztos savā izcelsmes valstī, spīdzināšana vairs nedraud.

46.      Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka tas būtu pretrunā Direktīvas 2004/83 vispārējai sistēmai un mērķiem, ja tajā paredzētā aizsardzība tiktu piešķirta trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir situācijās, kurām nav nekādas saistības ar šīs starptautiskās aizsardzības loģiku (18).

47.      Faktiski un atsaucoties uz jau iepriekš minētajiem apsvērumiem saistībā ar šīs direktīvas 2. panta e) punkta un 15. panta b) punkta interpretāciju, ja pieteikuma iesniedzējam būtu tikusi piešķirta starptautiskā aizsardzība, tā saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta g) punkta formulējumu galu galā būtu cita veida aizsardzība. Tā tiktu piešķirta citu iemeslu dēļ, pamatojoties uz rīcības brīvības ietvaros pieņemtu lēmumu, un līdzjūtības vai humānu apsvērumu dēļ, kas ir balstīti it īpaši uz ECPAK 3. panta ievērošanu.

48.      Tātad likumdevējs no Direktīvas 2004/83 piemērošanas jomas atbilstoši tās preambulas 9. apsvērumam acīmredzami ir vēlējies izslēgt situācijas, kuru pamatā ir humāni iemesli (19).

49.      No iepriekš izklāstītā izriet, ka, skatot kopsakarā Direktīvas 2004/83 un ECPAK 3. panta normas, dalībvalstīm netiek liegts izslēgt no alternatīvās aizsardzības piemērošanas jomas personas, kuras atrodas līdzīgā situācijā kā MP, kas cieš no pagātnē pārciestas spīdzināšanas sekām, bet kurām šāda izturēšanās vairs nedraud, ja tās atgrieztos savā izcelsmes valstī, lai gan tās ir pakļautas pašnāvības riskam un noteikti tur nevarētu saņemt saviem veselības traucējumiem atbilstošu ārstēšanu. Šajā kontekstā vienīgi valsts tiesa var izvērtēt ECPAK 3. panta noteikumu pārkāpuma esamību, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju.

50.      Otrām kārtām, attiecībā uz Konvencijas pret spīdzināšanu 14. pantu, uzreiz atgādināšu, ka saskaņā ar LESD 78. panta 1. punktu Direktīvas 2004/83 normas, kā arī citi kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pamatu veidojošie tiesību akti ir pieņemti, lai palīdzētu Eiropas dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot Ženēvas konvenciju, kā arī citus svarīgus nolīgumus šajā jomā (20). Līdz ar to šīs direktīvas normas ir jāinterpretē, ņemot vērā šo tiesību aktu vispārējo sistēmu un mērķus (21).

51.      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību piemērošanai ir jānotiek neatkarīgi no starptautisko humanitāro tiesību piemērošanas(22). Turklāt ir jāuzsver, ka Tiesa ir atzinusi, ka starptautiskajām humanitārajām tiesībām un Direktīvā 2004/83 paredzētajai alternatīvajai aizsardzībai ir dažādi mērķi, un ar tām tiek ieviesti skaidri nodalīti aizsardzības mehānismi (23).

52.      Tāpēc norādu, ka Direktīvā 2004/83 nav ietverta neviena tiesību norma, kas lielākā vai mazākā mērā līdzinātos Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punktam, ar kuru dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt procedūras un līdzekļus, kas ļautu spīdzināšanas upuriem saņemt tiesisko aizsardzību.

53.      Vienīgi šajā ziņā Tiesa, iespējams, varētu apsvērt jautājumu par to, vai trešās valsts, kuras valstspiederīgais ir pieteikuma iesniedzējs, izdarīts Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta pārkāpums var ietekmēt Savienības dalībvalsts pienākumus no Direktīvas 2004/83 izrietošās alternatīvās aizsardzības piešķiršanas jomā, kas ļauj indivīdus pasargāt no jebkāda smaga kaitējuma.

54.      No Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta gramatiskas interpretācijas izriet, ka valstij, kas ir atbildīga par spīdzināšanu tās teritorijā, principā ir jāparedz līdzekļi un procedūras, kas iesaistītajām personām dotu iespēju saņemt tiesisko aizsardzību vai pēc iespējas pilnīgāku rehabilitāciju (24).

55.      Šīs Konvencijas noteikumu interpretācija kopumā patiešām apstiprina šo gramatisko interpretāciju, jo tās 13. un nākamajos pantos būtībā ir runa par valsti, kas ir atbildīga par pārkāpumu (25). Šajā ziņā ir jāapsver jautājums par to, vai gadījumā, ja Šrilanka neievērotu pienākumus, kas izriet no Konvencijas pret spīdzināšanu, kurai tā ir pievienojusies, tādējādi varētu paplašināties dalībvalstu pienākumi alternatīvās aizsardzības jomā?

56.      Vai Savienībai nepiederošas trešās valsts izdarīts Konvencijas pret spīdzināšanu pārkāpums varētu ļaut indivīdam atsaukties uz alternatīvo aizsardzību Eiropas Savienībā? Vai šis pārkāpums varētu tikt interpretēts kā pierādījums necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās riskam, ja attiecīgā persona atgrieztos savā izcelsmes valstī? Vai procedūras, kas personai dotu iespēju saņemt tiesisko aizsardzību, neesamību tās izcelsmes valstī varētu uzskatīt par smaga kaitējuma risku? Šie ir jautājumi, par kuriem Tiesa varētu lemt.

57.      Dažas dalībvalstis varētu piekrist uzņemties pienākumus, kuri izriet no Konvencijas pret spīdzināšanu, lai gan tās nav atbildīgas par konkrētiem spīdzināšanas gadījumiem. Krimināllietās šāda universāla jurisdikcija ir pieļaujama, ja runa ir par spīdzināšanas izdarītāju kriminālvajāšanu un tiesāšanu. Ar šo tiesību aktu tiek pieļauts, ka vienīgā saikne starp valsti, kurā tiek celta prasība, un pārkāpuma izdarīšanu ir iespējamā spīdzināšanas izdarītāja atrašanās tās valsts teritorijā, kurai šis iespējamais izdarītājs ir jāizdod vai jāveic viņa kriminālvajāšana un tiesāšana (26). Tomēr nav ierasta prakse šo universālo jurisdikciju atzīt attiecībā uz civiltiesisko atbildību un kompensācijas piešķiršanu zaudējumus izraisošo darbību upuriem (27). Šajā kontekstā vienīgā pieprasītā saikne starp pārkāpumu un valsti būtu ārvalstī izdarītas spīdzināšanas upuru atrašanās tās valsts teritorijā, kura uzņemsies izskatīt prasību, nodrošinot tiesisko aizsardzību. Šī Konvencijas pret spīdzināšanu dalībvalstu jurisdikcijas paplašināšana, ja Tiesa to akceptētu (28), dotu spīdzināšanas upuriem iespēju faktiski izmantot tiesisko aizsardzību un pilnībā sasauktos ar jus cogens (29), tādējādi nostiprinot cīņu pret spīdzināšanu starptautiskā līmenī (30).

58.      Vienīgi šādā ziņā varētu tikt pieļauta Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta piemērošana pamatlietā, ļaujot paplašināt dalībvalstu pienākumus alternatīvās aizsardzības jomā. Ņemot vērā minēto, atzīt šādu universālo jurisdikciju nozīmētu pārsniegt to, kas Savienības judikatūrā jau ir ticis akceptēts, un pamatlietas gadījums nešķiet labākā izdevība veikt šādu soli, jo Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta piemērošanu kavē divi apstākļi.

59.      Pirmkārt, ne no viena lietas materiālos ietverta dokumenta neizriet, ka Šrilanka ar nodomu nepildītu no Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta izrietošos pienākumus attiecībā uz MP, ja viņš tiktu nosūtīts atpakaļ uz šo valsti. Faktiski no iepriekš minētā izriet, ka MP nevar droši apgalvot, ka Šrilanka ar nodomu nenodrošinātu viņam aprūpi, un līdz ar to pastāvētu tāda smaga kaitējuma risks, kura veidi ir uzskaitīti Direktīvas 2004/83 15. pantā ietvertajās tiesību normās un kura dēļ ir pieļaujama alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršana, un tas tā ir, lai gan trūkumi veselības aprūpes sistēmā netiek apstrīdēti. Tāpēc nav iespējams a priori atzīt, ka Šrilanka attiecībā uz MP nepilda savus pienākumus, kuri izriet no Konvencijas pret spīdzināšanu.

60.      Otrkārt, lai tiktu piešķirta tiesiskā aizsardzība, vēl ir jāiesniedz sūdzība vai jāceļ prasība tiesā. Personai, kas apgalvo, ka ir spīdzināšanas upuris, lai iegūtu tiesisko aizsardzību vai varētu izmantot atbilstošus nosacījumus, kas pieļautu tai pēc iespējas pilnīgāku rehabilitāciju saskaņā ar pašām Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta normām, ir jāceļ prasība. Tomēr šajā gadījumā prasītājs pamatlietā nedz ir pierādījis, nedz apgalvo, ka būtu iesniedzis Šrilankas vai kādas dalībvalsts iestādēm, – ja vien tās vispār var uzņemties jurisdikciju, – pieprasījumu, lai saņemtu kompensāciju vai līdzekļus rehabilitācijai. Ne no viena lietas materiālos ietverta dokumenta neizriet, ka MP būtu cēlis kādu prasību, pamatojoties uz Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta normām.

61.      Tāpēc un hipotētiski vienīgais veids, kā iekļaut pamatlietas gadījumu šo noteikumu piemērošanas jomā, būtu uzskatīt, pirmkārt, ka, trūkumi Šrilankas veselības aprūpes sistēmā ir izraisījuši šīs valsts tīšu Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punktā paredzēto pienākumu attiecībā uz MP neizpildi, un, otrkārt, ka alternatīvas aizsardzības pieteikuma iesniegšana Savienības dalībvalstī ir pielīdzināma pieprasījumam kompensācijas vai līdzekļu, kas nepieciešami pēc iespējas pilnīgākai rehabilitācijai, saņemšanai.

62.      Tomēr, šķiet, ka šī interpretācija līdz galējībai paplašina gan Direktīvas 2004/83 normu, gan arī Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta noteikumu piemērošanas jomu.

63.      Piedevām ir nepieciešams izvērtēt šīs tik ļoti plašās interpretācijas praktiskās sekas. Ja minētā interpretācija ļautu ikvienai personai, kas pagātnē ir pārcietusi nelabvēlīgu izturēšanos, iegūt tiesības uz alternatīvo aizsardzību, kamēr tās izcelsmes valsts neparedzētu līdzekļus un procedūras, kas ļautu upuriem saņemt kompensāciju vai rehabilitāciju, tostarp izveidojot pilnvērtīgu veselības aprūpes sistēmu, tiktu būtiski paplašināti dalībvalstu pienākumi alternatīvās aizsardzības jomā un radītas gan procesuālas, gan praktiskas problēmas. Šāda interpretācija ievērojami pārsniegtu to, ko ir vēlējies Eiropas likumdevējs, pieņemot Direktīvu 2004/83 un izveidojot kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, un radītu risku izraisīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaita pieaugumu, kā arī grūtības posttraumatiskā stresa vai pašnāvības riska gadījumos atcelt šos aizsardzības režīmus saskaņā ar Direktīvas 2004/83 16. pantu. Turklāt Tiesas judikatūra ir piemērojama, neierobežojot dalībvalstu rīcības brīvību humānu iemeslu dēļ atļaut personām ar šādiem veselības traucējumiem tajās uzturēties.

64.      No iepriekš minētā izriet, ka ir jāierosina Tiesai atzīt, ka Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punkta noteikumi neliedz nepiešķirt alternatīvās aizsardzības statusu pieteikuma iesniedzējam, kas atrodas tādā situācijā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta.

65.      Līdz ar to ir jāierosina Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2004/83 2. panta e) punktā ietvertajā definīcijā, skatot to kopsakarā ar direktīvas 15. panta b) punktu, nav iekļauts reāls smaga kaitējuma fiziskajai un garīgajai veselībai risks, kas izriet no spīdzināšanas, kuru pieteikuma iesniedzējs ir pārcietis pagātnē un par kuru ir atbildīga izcelsmes valsts, gadījumā, ja viņš tiktu nosūtīts atpakaļ uz šo valsti, un tas nav pretrunā ECPAK 3. pantam un Konvencijas pret spīdzināšanu 14. panta 1. punktam.

V.      Secinājumi

66.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 2. panta e) punktā iekļautajā definīcijā, skatot to kopsakarā ar direktīvas 15. panta b) punktu, nav iekļauts reāls smaga kaitējuma fiziskajai un garīgajai veselībai risks, kas izriet no spīdzināšanas vai arī necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, kuru pieteikuma iesniedzējs ir pārcietis pagātnē un par kuru ir atbildīga izcelsmes valsts, gadījumā, ja viņš tiktu nosūtīts atpakaļ uz šo valsti..


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Padomes 2004. gada 29. aprīļa direktīva par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).


3      Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, turpmāk tekstā – “ECPAK”.


4      Pieņemta Ņujorkā 1984. gada 10. decembrī, turpmāk tekstā – “Konvencija pret spīdzināšanu”.


5      Parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā, turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”.


6      Spriedumi, 2009. gada 17. februāris, Elgafaji (C‑465/07, EU:C:2009:94, 31. punkts), 2014. gada 30. janvāris, Diakité (C‑285/12, EU:C:2014:39, 18. punkts), un 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 30. punkts).


7      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 31. un 32. punkts).


8      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 35. punkts).


9      Skat. manus secinājumus lietā M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2113, 44.–46. punkts un tajos minētā ECT judikatūra). Skat. arī ECT, 2002. gada 29. aprīlis, Pretty pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2002:0429JUD000234602, 52. punkts).


10      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 36. punkts).


11      C‑542/13, EU:C:2014:2452.


12      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452).


13      Spriedums, 2009. gada 17. februāris, Elgafaji (C‑465/07, EU:C:2009:94, 28. punkts). Lai atsauktu atmiņā Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegto ECPAK 3. panta interpretāciju, skat. ECT 2008. gada 28. februāra spriedumu Saadi pret Itāliju (CE:ECHR:2008:0228JUD003720106, 134. un 135. punkts), kā arī 2011. gada 21. janvāra spriedumu M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609, 219. un nākamie punkti). Šajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atgādina, ka ar ECPAK 3. pantu aizliegtajai attieksmei ir jābūt kaitējošai minimālā apmērā, izdarītai ar iepriekšēju nodomu, pazemojošai un aizskarošai.


14      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 37. un 38. punkts).


15      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 39. un 40. punkts).


16      Skat. it īpaši ECT, 2008. gada 27. maijs, N. pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2008:0527JUD002656505, 42.–45. punkts). Šajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka tās judikatūra galvenokārt attiecas uz personām, kuras ir inficētas ar HIV, bet ka citos retos izņēmuma gadījumos var tikt liegta tādu personu izraidīšana, kuras cieš no dabiskas izcelsmes fiziskas vai garīgas slimības.


17      ECT, 2014. gada 27. februāris, S.J. pret Beļģiju (CE:ECHR:2015:0319JUD007005510, 118.–120. punkts). Ievērojot savu judikatūru, Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā spriedumā atgādināja, ka trešo valstu valstspiederīgie, kam piemēroti izraidīšanas pasākumi, principā nevar pieprasīt tiesības palikt līgumslēdzējas valsts teritorijā, lai turpinātu saņemt medicīnisko, sociālo vai citu palīdzību un pakalpojumus, kurus sniedz valsts, kas viņu izraida. Ar to vien, ka izraidīšanas gadījumā no līgumslēdzējas valsts var nozīmīgi pasliktināties prasītāja situācija un tostarp būtiski samazināties viņa paredzamais dzīves ilgums, nepietiek, lai tiktu izraisīts ECPAK 3. panta pārkāpums.


18      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2452, 44. punkts).


19      Skat. manus secinājumus lietā M'Bodj (C‑542/13, EU:C:2014:2113, 60.–63. punkts).


20      Skat. it īpaši manus secinājumus lietā Danqua (C‑429/15, EU:C:2016:485, 55. punkts).


21      Spriedums, 2013. gada 7. novembris, X u.c. (no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 39. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra).


22      Spriedumi, 2014. gada 30. janvāris, Diakité (C‑285/12, EU:C:2014:39, 24.–26. punkts), un 2017. gada 14. marts, A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202, 91. punkts).


23      Spriedums, 2014. gada 30. janvāris, Diakité (C‑285/12, EU:C:2014:39, 24. punkts).


24      Šajā nozīmē skat. Chanet, C. “La Convention des Nations Unies contre la torture et autres peines ou traitements cruels, inhumains ou dégradants”, Annuaire français de droit international, 30. sējums. Persée, Parīze, 1984, 625.–636. lpp.


25      Šajā nozīmē skat. Ponroy, E. un Jacq, C. “Étude comparative des Conventions des Nations Unies et du Conseil de l'Europe relatives à la torture et aux peines ou traitements inhumains ou dégradants”, Revue de science criminelle et de droit pénal comparé. Dalloz, Parīze, 1990, 317. lpp.


26      Skat. Konvencijas pret spīdzināšanu 5. panta 2. punktu, saskaņā ar principu aut dedere aut judicare. Šajā nozīmē skat. Vandermeersch, D. “La compétence universelle”, Juridictions nationales et crimes internationaux. Presses universitaires de France, Parīze, 2002, 590.–594. lpp.


27      ECT, 2016. gada 21. jūnijs, Nait-Liman pret Šveici (CE:ECHR:2016:0621JUD005135707, 49. un nākamie, kā arī 115. un nākamie punkti). Šajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atsakās uzskatīt, ka ECPAK 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt trešajās valstīs veiktas spīdzināšanas civiltiesiskas kompensācijas mehānismus. Cilvēktiesību tiesa šajā spriedumā precizē, ka universālā jurisdikcija minētajā jomā būtu izraisījusi prasību masveida pieplūdumu. Pēc pilnīgas Eiropas tiesu sistēmu analīzes (49. punkts) Cilvēktiesību tiesa no tās secina, ka, lai gan spīdzināšanas aizliegums tik tiešām pieder pie jus cogens un uz to attiecas universālā jurisdikcija, bet attiecībā uz civilprasībām, kas ir spīdzināšanas sekas, tomēr būtu jāievēro teritorialitātes noteikumi attiecībā uz jurisdikciju. Skat. arī ECT, 2001. gada 21. novembris, Al-Adsani pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2001:1121JUD003576397, 61. punkts un 115. un nākamie punkti).


28      Zinot, ka minētajā jautājumā Eiropas tiesību sistēmās un doktrīnā nebūt nevalda vienprātība, kā atgādina Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2001. gada 21. novembra spriedumā Al-Adsani pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2001:1121JUD003576397, 61. un 62. punkts) un 2016. gada 21. jūnija spriedumā Nait-Liman pret Šveici (CE:ECHR:2016:0621JUD005135707, 115. un nākamie punkti).


29      Definīciju skat. 2008. gada 3. septembra spriedumā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija(C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 87. punkts): “kas tiek uztverts kā starptautiskā sabiedriskā kārtība, kura ir saistoša visiem starptautisko tiesību subjektiem [..], un no kuras nav iespējams atkāpties”.


30      Skat. Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai spriedumu, 1998. gada 10. decembris, Anto Furundzija (IT‑95–17, 156. punkts).