EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2008. gada 9. decembrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Lūguma sniegt palīdzību noraidīšana – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Novērtējums – Novērtējuma veikšana par 2003. gadu – Karjeras attīstības ziņojums

Lieta F‑52/05

par prasību, kas iesniegta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

Q, bijusī Eiropas Kopienu Komisijas ierēdne, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv S. Rodrigess [S. Rodrigues] un J. Minači [Y. Minatchy], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. Džoriss [V. Joris], pārstāvis, kam sākotnēji palīdzēja Ž. A. Delkords [J.‑A. Delcorde], advokāts, pēc tam – D. Velbruks [D. Waelbroeck], advokāts,

atbildētāja.

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel] (referents), tiesneši H. Tagars [H. Tagaras] un S. Žervazonī [S. Gervasoni],

sekretārs S. Boni [S. Boni], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 19. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 4. jūlijā, prasītāja būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt lēmumu, ar kuru Eiropas Kopienu Komisija netieši ir noraidījusi viņas lūgumu sniegt palīdzību, otrkārt, atcelt viņas karjeras attīstības ziņojumus, kas sagatavoti attiecīgi par laika posmiem no 2003. gada 1. janvāra līdz 31. oktobrim un no 2003. gada 1. novembra līdz 31. decembrim (turpmāk tekstā – “KAZ par 2003. gadu”), un, treškārt, piespriest Komisijai viņai atlīdzināt zaudējumus.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 12.a pantā redakcijā, kas izriet no Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi), ir paredzēts:

“1. Ierēdņi atturas no jebkāda veida psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās.

2. Pret ierēdni, kurš ir bijis psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās upuris, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums. Pret ierēdni, kurš ir iesniedzis pierādījumus par psiholoģisku [vardarbību] vai seksuālu uzmākšanos, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, ja ierēdnis ir rīkojies godīgi.

3. “Psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska, un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei.

4. “Seksuāla uzmākšanās” ir rīcība, kas saistīta ar seksu, ko vērš pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, bīstamu, aizvainojošu vai traucējošu vidi. Seksuālo uzmākšanos uzskata par diskrimināciju dzimuma dēļ.”

3        Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu:

“Kopienas palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Kopienas kopīgi un katra atsevišķi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

4        2003. gada 22. oktobrī Komisijai kļuva zināms Kinoka [Kinnock], Komisijas locekļa, paziņojums par “Politiku jautājumā par psiholoģisku vardarbību” (turpmāk tekstā – “2003. gada paziņojums par psiholoģisku vardarbību”).

5        2003. gada paziņojuma par psiholoģisku vardarbību 4.1.1. punkta ar virsrakstu “Steidzami pasākumi” i) apakšpunktā ir noteikts:

“Ja pastāv kaut mazākās aizdomas par psiholoģisku vardarbību, var paredzēt pārcelšanas pasākumus. Šo pasākumu mērķis ir izšķirt konfliktā iesaistītās personas, un tos nedrīkst jaukt ar mobilitātes politiku. [..] Attiecībā uz pagaidu pasākumiem šī pārcelšana nav atkarīga no tā, vai pastāv brīva amata vieta.

Šie pārcelšanas pasākumi, kuros ir jābūt ņemtām vērā īpašajām situācijām, var būt tūlītēji un vajadzības gadījumā – galīgi. To mērķis ir ļaut iespējamam cietušajam pārkārtot savu dzīvi, palīdzot viņam atbrīvoties no problēmas.”

6        2006. gada 26. aprīlī Komisija pieņēma lēmumu attiecībā uz politiku jautājumā par personas cieņas aizsardzību un cīņu pret psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos Komisijā (turpmāk tekstā – “2006. gada lēmums par psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos”). Šī lēmuma, ar ko tika atcelts un aizstāts 2003. gada paziņojums par psiholoģisku vardarbību, 2.5. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar Civildienesta noteikumiem psiholoģiska vardarbība pastāv tikai tad, ja iespējamā ietekmētāja rīcība tiek uzskatīta par tādu, kas ir nepiedienīga, tīša, atkārtota, ilgstoša vai sistemātiska un kuras mērķis ir, piemēram, diskreditēt vai pazemot attiecīgo personu. Šie kritēriji ir kumulatīvi. [..]”

7        Saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 43. pantu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim (turpmāk tekstā – “iepriekšējie Civildienesta noteikumi”):

“Par katra [..] ierēdņa spējām, efektivitāti un uzvedību darbā vismaz reizi divos gados sastāda periodisku ziņojumu, kā to noteikusi katra iestāde [..].”

8        2004. gada 3. martā Komisija pieņēma lēmumu par iepriekšējo Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgiem īstenošanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “VĪN”).

9        VĪN 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Saskaņā ar [iepriekšējo] Civildienesta noteikumu 43. pantu [..] novērtēšana tiek organizēta katra gada sākumā. Novērtēšanas atskaites periods ilgst no iepriekšējā gada 1. janvāra līdz 31. decembrim.

Šajā nolūkā ikgadējs ziņojums, ko sauc par karjeras attīstības ziņojumu, tiek sagatavots par katru ierēdni [..] Civildienesta noteikumu [1.] panta nozīmē, kas ir bijis aktīvi nodarbināts vai pārcelts dienesta interesēs nepārtraukti vismaz vienu mēnesi atskaites periodā. [..]

2. Novērtēšanas mērķis ir novērtēt štata darbinieka efektivitāti, spējas un uzvedību darbā. Nopelnu punkti tiek piešķirti, pamatojoties uz vērtējumu par katru no šīm trim daļām, kā tas ir norādīts II pielikumā iekļautajā ziņojuma paraugā.”

10      Novērtēšanas procedūras dalībnieki ir, pirmkārt, novērtētājs, kas parasti ir nodaļas vadītājs, kā novērtētā ierēdņa tiešais priekšnieks (VĪN 2. panta 2. punkts un 3. panta 1. un 3. punkts), otrkārt, apstiprinātājs, kas parasti ir direktors, kā novērtētāja tiešais priekšnieks (VĪN 2. panta 3. punkts un 3. panta 1. punkts), un, treškārt, novērtētājs apelācijas instancē, kas parasti ir ģenerāldirektors, kā apstiprinātāja tiešais priekšnieks (VĪN 2. panta 4. punkts un 3. panta 1. punkts).

11      VĪN 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka papildus ikgadējam ziņojumam ir jāsagatavo starpposma ziņojums, ja štata darbinieka uzdevumu raksturs atskaites perioda laikā būtiski attīstās.

12      Attiecībā uz novērtēšanas procedūras konkrētu norisi, kas attiecas gan uz ikgadējo ziņojumu, gan uz starpposma ziņojumu, VĪN 8. panta 4. punktā ir noteikts, ka astoņās darba dienās pēc novērtētāja lūguma štata darbinieks sagatavo pats savu novērtējumu, kas tiek iestrādāts karjeras attīstības ziņojumā (turpmāk tekstā – “KAZ”). Vēlākais desmit darba dienas pēc tam, kad štata darbinieks ir darījis zināmu pats savu novērtējumu, novērtētājs un novērtējamais iesaistās formālā dialogā, kas atbilstoši VĪN 8. panta 5. punkta ceturtajai daļai ir saistīts ar trim elementiem: štata darbinieka novērtējumu atskaites periodā, mērķu noteikšanu gadam, kas seko atskaites periodam, un mācību plāna noteikšanu. Pēc ierēdņa un novērtētāja sarunas novērtētājs un apstiprinātājs sagatavo KAZ. Gadījumā, ja štata darbinieks nepiekrīt KAZ, notiek dialogs starp viņu un apstiprinātāju, kuram ir iespēja vai nu grozīt KAZ, vai arī to apstiprināt. Novērtētais ierēdnis var no jauna nepiekrist grozītajam vai apstiprinātajam KAZ, kā rezultātā ir jāvēršas VĪN 9. pantā paredzētajā Apvienotajā novērtējumu komitejā (turpmāk tekstā – “ANK”), kuras uzdevums ir pārbaudīt, vai KAZ ir sagatavots taisnīgi, objektīvi, proti, cik vien iespējams pamatojoties uz faktiskiem apstākļiem un saskaņā ar VĪN un novērtēšanas rokasgrāmatu. ANK izdod motivētu atzinumu, pamatojoties uz kuru apelācijas novērtētājs vai nu groza, vai arī apstiprina KAZ. Ja apelācijas novērtētājs atkāpjas no šajā atzinumā iekļautajiem ieteikumiem, viņam savs lēmums ir jāpamato.

13      Saskaņā ar VĪN II pielikumā iekļauto ziņojuma paraugu par katru novērtējuma sadaļu ir paredzēts piešķirt atzīmi, kā arī atbilstošu vērtējumu. Runājot par atzīmi, maksimālais punktu skaits ir 10 punkti 6.1. sadaļā “Efektivitāte”, 6 punkti 6.2. sadaļā “Spējas (kompetence)” un 4 punkti 6.3. sadaļā “Uzvedība darbā”. Savukārt vērtējums var mainīties no “neapmierinoša” līdz “ļoti labam” vai pat “izcilam” 6.1. sadaļā “Efektivitāte” un 6.2. sadaļā “Spējas (kompetence)”, un starpposma novērtējumi augošā secībā ir “vājš”, “apmierinošs” un “labs”.

14      2002. gada jūlijā Komisija saviem darbiniekiem iekšējā datortīklā darīja zināmu dokumentu ar nosaukumu “Personāla, kas atrodas karjeras attīstības procesā, novērtēšanas sistēma – Rokasgrāmata” (turpmāk tekstā – “Novērtēšanas rokasgrāmata”). Tajā ir precizēta KAZ sagatavošanas kārtība.

15      Novērtēšanas rokasgrāmatas 6.2. punktā “Darba novērtējums” konkrēti attiecībā uz efektivitātes novērtējumu ir paredzēts:

“Mērķi gada gaitā parasti tiek mainīti, lai ņemtu vērā visas izmaiņas, bet štata darbinieku nevar sodīt, ja viņš nav varējis sasniegt savus mērķus ārēju faktoru dēļ. Šāda veida situācijā uzsvars ir jāliek uz to, ko ieinteresētā persona faktiski varēja panākt, un uz veidu, kādā viņa rīkojās attiecīgajā situācijā. Tādi paši principi ir piemērojami gadījumā, ja novērtējamajai personai kādā attiecīgā gada laika posmā ir jāpārtrauc pildīt amata pienākumus. Piemēram, ja viņš ir saslimis vai ja runa ir par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai tādiem ārējiem pienākumiem kā dalība procesā zvērinātā statusā [..].”

16      Civildienesta noteikumu 57. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ierēdnim ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz 24 darba dienas, bet ne vairāk par 30 darba dienām katrā kalendārajā gadā.

17      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta pirmo daļu ierēdnis, kas pierāda, ka viņš nespēj veikt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, ir tiesīgs saņemt slimības atvaļinājumu.

 Prāvas rašanās fakti

A –  2000., 2001. un 2002. gads

18      Prasītāja, iepriekš administratīvā tiesnese Zviedrijā, 47 gadu vecumā no 2000. gada 16. jūlija tika iecelta par pārbaudāmo A 5 pakāpē un norīkota darbā B 2 nodaļā “Eiropas Civildienests; Civildienesta noteikumi un disciplīna” (turpmāk tekstā – “B 2 nodaļa”), kas atrodas Komisijas ģenerāldirektorāta (ĢD) “Personāls un administrācija” B direktorāta “Tiesības un pienākumi; politika un sociālā darbība” (turpmāk tekstā – “B direktorāts”) pakļautībā.

19      2001. gada 16. martā B direktorāta direktors pēc apspriešanās ar B 2 nodaļas vadītāju sagatavoja ziņojumu par pārbaudes laiku attiecībā uz laika posmu no 2000. gada 16. jūlija līdz 2001. gada 15. aprīlim (turpmāk tekstā – “pirmais ziņojums par pārbaudes laiku”). B direktorāta direktors tajā norādīja, ka prasītāja “[nebija] varējusi saprātīgā termiņā un vienā gadījumā vispār veikt atsevišķus svarīgus viņai uzticētus uzdevumus” un ka viņai bijušas “zināmas grūtības ar attiecībām darbā”. Viņš arī norādīja, “ka pārbaudāmajai nav zināšanu par Komisijā spēkā esošo administratīvo un hierarhisko sistēmu”. Visbeidzot, viņš ziņojuma beigās piedāvāja pagarināt prasītājas pārbaudes laiku, “norīkojot viņu darbā citā dienestā”.

20      2001. gada 22. martā prasītāja izteica savus apsvērumus par pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku. Viņa tajos īpaši norādīja uz pārbaudes laikā paveiktā darba nozīmi un kvalitāti un precizēja, ka nevienā brīdī viņai nekas netika pārmests saistībā ar viņas darbu. Līdz ar to prasītāja lūdza, lai viņas pirmais ziņojums par pārbaudes laiku “tiktu pārskatīts saistībā ar negatīvajiem punktiem”, turklāt paziņojot, ka viņa ir gatava “[pati] liecināt ziņojumu komitejā un/vai uzaicināt citus lieciniekus, [ja tas] [izrādītos] nepieciešams”.

21      Pirmais ziņojums par pārbaudes laiku, kā arī prasītājas apsvērumi tika nodoti iecēlējinstitūcijai, kas 2001. gada 27. martā tos nodeva ziņojumu komitejas priekšsēdētājam.

22      Ar 2001. gada 27. marta notu ziņojumu komitejas priekšsēdētājs pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku un prasītājas apsvērumus nodeva pārējiem ziņojumu komitejas locekļiem un piedāvāja viņiem līdz 2001. gada 6. aprīlim rakstveida procedūrā apstiprināt atzinuma projektu, kas bija pievienots viņa notai.

23      Tā kā ziņojumu komitejas locekļi līdz 2001. gada 6. aprīlim nebija ziņojumu komitejas sekretariātam nosūtījuši komentārus par komitejas priekšsēdētāja atzinuma projektu, iecēlējinstitūcija ar 2001. gada 9. aprīļa lēmumu pagarināja prasītājas pārbaudes laiku uz laika posmu no 2001. gada 16. aprīļa līdz 15. oktobrim (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudes laika pagarināšanu”).

24      No 2001. gada 16. aprīļa prasītāja tika norīkota darbā ĢD “Personāls un administrācija” B 4 nodaļā “Atalgojums un prasījumu izpilde”, pēc tam, no 2001. gada 21. maija – nodaļā 001, kas vēlāk kļuva par nodaļu 03 “Sociālais dialogs” (turpmāk tekstā – “nodaļa “Sociālais dialogs””), kas arī atradās ĢD “Personāls un administrācija” B direktorāta pakļautībā.

25      2001. gada 21. maijā prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku un par lēmumu pagarināt pārbaudes laiku.

26      Ar 2001. gada 20. septembra lēmumu iecēlējinstitūcija noraidīja prasītājas 2001. gada 21. maijā iesniegto sūdzību. Tomēr šajā lēmumā iecēlējinstitūcija atzina, ka ziņojumu komiteja “kļūdas dēļ [tika] informēta, ka [prasītāja] bija piekritusi pārbaudes laika pagarinājumam citā nodaļā”, un precizēja, ka šī kļūda “izrietēja no tā, ka [prasītāja] bija piedāvājusi sevi pārcelt darbā [B 4 nodaļā] atbilstoši paziņotajam pārbaudes laika pagarinājumam, nevarot tomēr piekrist pašai pārbaudes laika pagarināšanai”. Pēc tam ieinteresētā persona neiesniedza nekādu prasību Kopienu tiesās par pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku un par lēmumu pagarināt pārbaudes laiku.

27      2001. gada 25. septembrī B direktorāta direktors pēc apspriešanās ar nodaļas “Sociālais dialogs” vadītāju sagatavoja ziņojumu par pārbaudes laiku par laika posmu no 2001. gada 16. aprīļa līdz 15. oktobrim (turpmāk tekstā – “otrais ziņojums par pārbaudes laiku”). Viņš tajā piedāvāja prasītāju apstiprināt par štata darbinieci.

28      Ar 2001. gada 24. oktobra lēmumu iecēlējinstitūcija no 2001. gada 16. oktobra apstiprināja prasītāju par štata darbinieci.

29      Kaut arī no 2001. gada beigām prasītāja bija izteikusi vēlmi pamest ĢD “Personāls un administrācija”, lai strādātu citā ģenerāldirektorātā, viņa no 2002. gada 1. februāra tika iecelta amatā ĢD “Personāls un administrācija” A 2 nodaļā “Darbā pieņemšanas politika”, kas vēlāk kļuva par A 4 nodaļu “Darbā pieņemšanas politika (pirms EPSO)”.

B –  2003. gads

30      Sākot no 2003. gada 1. janvāra, prasītāja tika pieņemta darbā nodaļā 01 “Attiecības ar iestādēm, ABM un Dokumentu pārvaldība” (turpmāk tekstā – “nodaļa 01”), kas vēlāk kļuva par D 2 nodaļu (turpmāk tekstā – “D 2 nodaļa”), kura atrodas ĢD “Personāls un administrācija” D direktorāta “Resursi” pakļautībā.

31      2003. gadā no 5. līdz 28. februārim un no 10. līdz 14. martam prasītāja atradās slimības atvaļinājumā, no 17. marta līdz 28. aprīlim medicīnisku iemeslu dēļ viņa atradās nepilna laika atvaļinājumā, no 30. jūnija līdz 4. jūlijam un no 1. septembra līdz 14. novembrim – slimības atvaļinājumā un no 17. novembra līdz 19. decembrim medicīnisku iemeslu dēļ viņa atkal atradās nepilna laika atvaļinājumā.

32      Kaut arī no 2003. gada 1. janvāra prasītāja bija pieņemta darbā nodaļā 01, viņa līdz 2003. gada jūnijam saglabāja biroju, kurā viņa strādāja, kad bija pieņemta darbā A 4 nodaļā, šajā gadījumā biroju, kas atradās 2. stāvā Komisijas ēkā, kas atradās adresē 34, rue Montoyer, Briselē (turpmāk tekstā – “Montoyer 34 ēka”), kaut arī pārējo nodaļas 01 darbinieku biroji atradās 7.–10. stāvā Komisijas ēkā, kas atradās adresē 11, rue de la Science, Briselē (turpmāk tekstā – “Science 11 ēka”).

33      No 2003. gada jūnija līdz 2004. gada vasarai prasītājai tika piešķirts birojs beletāžā, kas atrodas starp Science 11 ēkas apakšstāvu un pirmo stāvu.

34      2003. gada 10. jūnijā tika sagatavots un prasītājai paziņots viņas amata apraksts.

35      2003. gada 3. jūlijā D 2 nodaļas vadītāja vietnieks nosūtīja prasītājai šādu elektronisko vēstuli:

“Es ar [ĢD “Personāls un administrācija” D 3 nodaļu “Cilvēkresursi un finanšu resursi ADMIN; IAS; Kabineti”] apspriedu ar birojiem saistīto problēmu. Ir sāktas sarunas par risinājumu, kas atbilstu mūsu pieprasījumam, proti, D 2 nodaļas izvietošanai divos stāvos. Tā kā šī diskusija ir uzsākta vienlaikus ar daudzām citām pārmaiņām, tūlītēja risinājuma vēl nav, bet mums ir labas izredzes. Domāju, ka mēs panāksim to, ko vēlamies.

Lai nekavējoties atrisinātu jautājumu par jūsu biroju, D 3 [nodaļa] ir piedāvājusi jums pagaidām pārvākties uz [Science 11 ēkas] 7. stāvu, blakus [..] un kopā ar [..] vienā lielā birojā (pašreizējo arhīvu telpu).

Lūdzu, dariet man zināmu, vai Jūs pieņemat šo piedāvājumu?”

36      2003. gada 7. jūlijā prasītāja atbildēja D 2 nodaļas vadītāja vietniekam, nosūtot viņam elektronisko vēstuli, kurā bija norādīts:

“Runājot par biroja jautājumu, es, godīgi sakot, nezinu. Es došos atvaļinājumā 18. jūlijā un atgriezīšos 18. augustā. Varbūt mums vajadzētu pagaidīt, lai redzētu, vai augustā ir iespējams atrast pastāvīgu risinājumu?”

37      2003. gada 11. septembrī D 2 nodaļas vadītāja vietnieks nosūtīja ĢD “Personāls un administrācija” D 3 nodaļas “Cilvēkresursi un finanšu resursi ADMIN; IAS; Kabineti” personai, kas atbild par inventāra pārvaldīšanu (turpmāk tekstā – “inventāra pārvaldītājs”) šādu elektronisko vēstuli:

“Jūs atceraties mūsu sarunu par [vajadzību atrast] piemērotu biroju [prasītājai], sarunu, kam saskaņā ar mūsu vienošanos bijā jāturpinās pēc vasaras brīvdienām. Ilgtermiņa risinājums, [izvietojot] visu D 2 nodaļu [Science 11 ēkas] 9. un 10. stāvā, pašreiz nešķiet iespējams. Lūdzu Jūs nodot mūsu nodaļas rīcībā biroju, kas ir piemērots [prasītājai] un [atrodas] cik vien iespējams tuvu [Science 11 ēkas] 9. un 10. stāvam.

Lieta zināmā mērā ir steidzama, jo pašreizējā [prasītājas] biroja, kas atrodas [Science 11 ēkas] apakšstāvā, nepiemērotība, šķiet, būtiski ietekmē [ieinteresētās personas] darba efektivitāti un tam ir nepieciešams tūlītējs risinājums.

Gaidīšu Jūsu atbildi.”

38      Tā kā iepriekšējā punktā citētās elektroniskās vēstules nosūtīšanas brīdī inventāra pārvaldītājs atradās atvaļinājumā, D 2 nodaļas vadītāja vietnieks 2003. gada 30. septembrī no jauna vērsa viņa uzmanību uz problēmu, kas saistīta ar prasītājas biroju.

C –  2004. gads

39      2004. gada 2. februārī prasītāja iesniedza pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu laika posmā no 2004. gada 1. līdz 5. martam. Šis pieteikums tika pieņemts 2004. gada 3. februārī.

40      Ar 2004. gada 29. aprīļa vēstuli, kas ĢD “Personāls un administrācija” nodaļā “Resursi” tika saņemta 3. maijā, prasītāja bija Komisijai nosūtījusi “lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam [..], kas atbilst arī lūgumam Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta nozīmē – psiholoģiska vardarbība” (turpmāk tekstā – “lūgums sniegt palīdzību”). Prasītāja tajā sūdzējās par vairākiem faktiem, ko viņa kvalificēja kā psiholoģisku vardarbību, un lūdza par to uzsākt administratīvu izmeklēšanu “neitrālā instancē”, kas nav saistīta ar ĢD “Personāls un administrācija”. Prasītāja, visbeidzot, pieprasīja atlīdzināt kaitējumu EUR 100 000 apmērā, kas viņai nodarīts iespējamās psiholoģiskās vardarbības rezultātā (turpmāk tekstā – “prasība atlīdzināt zaudējumus”).

41      Kad prasītāja bija iesniegusi medicīnisko izziņu par laika posmu no 2004. gada 16. aprīļa līdz 11. jūnijam, administrācija ieinteresēto personu nosūtīja uz medicīnisko pārbaudi, ko veica iestādes ārsts, kurš 2004. gada 7. maija atzinumā norādīja, ka viņa, “sākot no 2004. gada 10. [maija], 100 % bija spējīga strādāt”, bet ka “[prasītājai] saistībā ar veselību būtu vēlams mainīt darbavietu”.

42      Piektdienas, 2004. gada 7. maija, vēstulē, prasītāja atkārtoti izteica savu lūgumu sniegt tai palīdzību, ko viņa bija iepriekš izteikusi savā 2004. gada 29. aprīļa vēstulē. Prasītāja, atsaucoties uz iepriekšējā punktā minēto medicīniskās apskates atzinumu, tajā turklāt lūdza veikt “preventīvus un tūlītējus pasākumus, proti, [viņas] iecelšanu citā amatā vai [viņas] pagaidu pārcelšanu citā darbā” kādā citā ģenerāldirektorātā, nevis ĢD “Personāls un administrācija”, lai viņa varētu tikt aizsargāta no viņas priekšniecības “ļaunprātīgas rīcības”. Visbeidzot, prasītāja arī lūdza atlīdzināt mantisko kaitējumu, ko radījusi viņas priekšniecībai pārmestā rīcība.

43      Tajā pašā 2004. gada 7. maijā plkst. 14.53 prasītāja nosūtīja jaunajam D 2 nodaļas vadītājam, kas amata pienākumus bija sācis pildīt 2004. gada 16. februārī, elektronisko vēstuli ar šādu tekstu:

“Es neveiksmīgi mēģināju [..] “Sic Congés” [informātikas sistēma, ar ko paredzēts atvieglot atvaļinājumu administratīvu pārvaldību] iesniegt pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu no 2004. gada 10. maija līdz 30. jūnijam (atbilstoši [..] “Sic Congés” es jau atrodos slimības atvaļinājumā).

[..]

Gaidot pagaidu pasākumus, esmu spiesta (savas veselības, kā arī savas drošības dēļ) atstāt savu darba vidi. Šī iemesla dēļ es lūdzu man piešķirt ikgadējo atvaļinājumu.

Tā kā es [..] nevarēju iesniegt pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu [“Sic Congés”], es Jūs lūdzu pa [elektronisko pastu] cik vien iespējams drīz un vēlākais šo pēcpusdien [plkst.] 16.00 apstiprināt, [vai] Jūs piekrītat manam pieteikumam par ikgadējo atvaļinājumu no 2004. gada 10. maija līdz 30. jūnijam.”

44      Šajā pašā 2004. gada 7. maijā ap plkst. 16.00 prasītājai bija saruna ar D 2 nodaļas vadītāju par viņas pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu. Prasītāja uzskata, ka viņš bija izteicis piekrišanu tam, ka viņa dodas ikgadējā atvaļinājumā no 10. maija.

45      Šajā pašā 2004. gada 7. maijā plkst. 18.01 D 2 nodaļas vadītājs nosūtīja prasītājai elektronisko vēstuli, kuras atsevišķa daļa bija formulēta šādi:

“Tā kā zināms skaits ar Jums saistīto jautājumu ir jāatrisina ātri, es Jūs lūdzu – dienesta interesēs un ņemot vērā, ka Jūsu ikgadējais atvaļinājums vēl nav sācies, – ierasties birojā pirmdien no rīta.

Tiks izskatīts arī jautājums par jūsu atvaļinājumu.”

46      Tajā pašā 2004. gada 7. maijā plkst. 18.24 prasītāja D 2 nodaļas vadītājam atbildēja ar šādu elektronisko vēstuli:

“Es atsaucos uz mūsu sarunu Jūsu birojā šodien [plkst.] 16.00, kurā Jūs man apgalvojāt, ka neesot problēmu apstiprināt manu pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu, sākot no pirmdienas, [..] 10. maija, un ka es varu pavadīt nedēļas nogali mierīgi un pirmdien neatgriezties darbā. Vienīgā problēma bija saistīta [ar “Sic Congés”] un parakstiem [..]. Šobrīd es jau esmu rezervējusi lidmašīnas biļeti, lai nedaudz vēlāk atgrieztos Zviedrijā.

Ārsts [..] man apsolīja mēģināt atrast citu risinājumu, ja mans pieteikums par ikgadējo atvaļinājumu netiktu pieņemts šo pēcpusdien. Tā kā Jūs par izmaiņām savā lēmumā mani informējāt šovakar, ar ārstu [..] vairs nav iespējams sazināties. Tādēļ es ieradīšos tieši medicīniskajā dienestā pirmdien no rīta, lai mēģinātu satikt ārstu [..] vai citu ārstu.”

47      2004. gada 10. maijā, atbildot uz iepriekšējā punktā minēto vēstuli, D 2 nodaļas vadītājs prasītājai nosūtīja elektronisko vēstuli, kuras atsevišķa daļa bija formulēta šādi:

“Es tikai vēlos Jums apstiprināt, ka [D direktorāta direktors] dienas gaitā vēlas Jūs satikt, lai ar Jums apspriestu Jūsu iespējamo pārcelšanu citā darbā, kā medicīniskais dienests to ieteica [piektdien, 2004. gada 7. maijā,] savā atzinumā, un lai veiktu citus pasākumus, kas iepriekš veikti Jūsu interesēs.”

48      Tajā pašā 2004. gada 10. maijā prasītāja satikās ar D direktorāta direktoru. Prasītāja uzskata, ka šīs tikšanās laikā tika panākta vienošanās, ka viņa var doties ikgadējā atvaļinājumā uz trim nedēļām, sākot no 2004. gada 19. maija.

49      2004. gada 11. maijā prasītāja D direktorāta direktora palīdzei nosūtīja elektronisko vēstuli, kurā viņa lūdza cik vien iespējams ātri apstiprināt viņas direktorāta piekrišanu ikgadējam atvaļinājumam, ko viņa vēlējās saņemt no 2004. gada 19. maija līdz 8. jūnijam, šajā sakarā precizējot, ka biļete transporta līdzeklim, ko viņa bija rezervējusi attiecīgajam laika posmam, bija jāapmaksā, vēlākais, nākamajā dienā, proti, 2004. gada 12. maijā.

50      Atbildot uz prasītājas 2004. gada 11. maija elektronisko vēstuli, D direktorāta direktora palīdze tajā pašā dienā prasītājai nosūtīja vairākas elektroniskās vēstules, kurās viņa norādīja, ka, pirms viņai ir dota atļauja doties atvaļinājumā, viņai ir jāsatiekas ar D 2 nodaļas vadītāju, lai varētu notikt VĪN 8. panta 5. punktā paredzētais formālais dialogs un lai D direktorāta direktors un D 2 nodaļas vadītājs varētu sagatavot ieinteresētās personas KAZ par laika posmu no 2003. gada 1. janvāra līdz 31. oktobrim (turpmāk tekstā – “KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim”). Turklāt 2004. gada 12. maijā prasītājai nosūtītajā elektroniskajā vēstulē D direktorāta direktora palīdze piebilda, ka direktors nevar viņai sniegt nekādu garantiju tam, ka viņas pieteikums par ikgadējo atvaļinājumu tiks apstiprināts, jo šī apstiprināšana ir atkarīga no tā, vai tiks veikti pasākumi, kas ir atkarīgi no vairākām personām, tostarp pašas prasītājas.

51      Pēc šīs atbildes prasītāja ar 2004. gada 12. maija elektronisko vēstuli darīja zināmu D direktorāta direktora palīdzei, ka viņa atsakās no ikgadējā atvaļinājuma, ko viņa bija pieprasījusi laika posmā no 2004. gada 19. maija līdz 8. jūnijam, un ka tagad viņa lūdz atļauju doties ikgadējā atvaļinājumā no 2004. gada 7. jūnija līdz 23. jūlijam.

52      2004. gada 13. maijā pieteikums par ikgadējo atvaļinājumu laika posmā no 2004. gada 7. jūnija līdz 23. jūlijam formāli tika iesniegts “Sic Congés”, un 19. maijā tas tika apstiprināts. Tomēr, uzskatot, ka viņa par šo piekrišanu tika informēta tikai 2004. gada 24. maijā, proti, novēloti, prasītāja atsauca savu pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu.

53      2004. gada 13. maijā D direktorāta direktors prasītājas curriculumvitae arī nosūtīja pieciem ģenerāldirektorātiem (ĢD “Enerģija un transports”, OLAF, ĢD “Tieslietas un iekšlietas”, ĢD “Veselība un patērētāju aizsardzība” un ĢD “Konkurence”). Vēstulē, kas bija pievienota curriculumvitae un adresēta katram no minētajiem ģenerāldirektorātiem, D direktorāta direktors precizēja, ka prasītāja bija izrādījusi interesi par jautājumiem, kas ietilpst attiecīgā ģenerāldirektorāta kompetences jomā un ka ĢD “Personāls un administrācija” bija izteicis savu piekrišanu tam, lai ieinteresētā persona varētu tikt uz turieni pārcelta.

54      2004. gada 18. maijā psihiatrs, kam medicīniskais dienests bija uzticējis veikt prasītājas psihiatrisko ekspertīzi, savā ekspertīzē uzsvēra, ka, “tā kā problēma ir sociāla rakstura (konflikts iestādes iekšienē), risinājums līdz ar to ir jārod sociālā līmenī (integrēšana citā ģenerāldirektorātā)”.

55      2004. gada 24. maijā prasītāja atkārtoti izteica savu lūgumu par “tūlītēju pastāvīgu vai pagaidu pārcelšanu citā darbā kādā [ģenerāldirektorātā], kam nav nekāda sakara ar ĢD [“Personāls un administrācija”] vai ar [minētā ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoru]”, paskaidrojot, ka “psiholoģiska vardarbība, [kas pret viņu ir īstenota], acīmredzami [nav] beigusies”.

56      2004. gada 7. jūnijā prasītājai tika sagatavota medicīniskā izziņa par laika posmu no 2004. gada 8. jūnija līdz 2. jūlijam.

57      2004. gada 8. jūnijā prasītāja D 2 nodaļas vadītājam nosūtīja elektronisku vēstuli, ar kuru tā viņu informēja, ka viņa nebija “spējīga strādāt pašreizējā amatā” laika posmā no 2004. gada 8. jūnija līdz 2. jūlijam. Viņa precizēja, ka viņa ir paredzējusi iesniegt “Sic Congés” pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu par laika posmu no 2004. gada 5. jūlija līdz 13. augustam.

58      2004. gada 9. jūnijā D direktorāta direktors nosūtīja prasītājai šādu elektronisko vēstuli:

“Es izsaku līdzjūtību par Jūsu slimību. Es mēģināju ar Jums sazināties Jūsu dzīvesvietā, jo 8. jūnijs bija diena, kad bija paredzēta mūsu tikšanās, un es vēlējos ar Jums apspriest to, kas tagad būtu jādara.

Jūs esat iesniegusi pieteikumu, lai tiktu pārskatīts Jūsu [KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim], un šis uzdevums būtu jāizpilda cik vien iespējams drīz un katrā ziņā pirms Jūsu došanās ikgadējā atvaļinājumā. Novērtēšanas procedūras pabeigšana ietekmē visu ĢD [“Personāls un administrācija”], jo, ja tā netiks pabeigta, mēs nesaņemsim nevienu prioritātes punktu un tādējādi visa personāla izredzes uz paaugstinājumu tiks apdraudētas. [..]

Varbūt Jūs varētu sarunāt citu tikšanos ar manu sekretāri [..].”

59      Ar 2004. gada 11. jūnija vēstuli Izmeklēšanas un disciplināro lietu biroja (turpmāk tekstā – “IDOC”) direktors norādīja Komisijas ģenerālsekretāram, ka fakti, ko prasītāja ir norādījusi savā lūgumā sniegt palīdzību, viņam šķietot pietiekami būtiski, lai pamatotu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu, “vai nu lai pierādītu, ka pastāv individuāla atbildība, vai arī lai atjaunotu nepamatoti aizskarto ierēdņu godu”. IDOC direktors piebilda, ka, ņemot vērā, ka prasītāja bija izvirzījusi pretenzijas pret visu ĢD “Personāls un administrācija” hierarhiju, tostarp tā ģenerāldirektoru, šķita lietderīgi, ka Komisijas ģenerālsekretārs administratīvās izmeklēšanas ietvaros veic iecēlējinstitūcijas funkcijas un ka ĢD “Personāls un administrācija” nepiederoša persona tiek iecelta par “padomdevēju revidentu” šīs izmeklēšanas veikšanai.

60      2004. gada 14. jūnijā pieteikumu par atvaļinājumu par laika posmu no 2004. gada 5. jūlija līdz 13. augustam D 2 nodaļas vadītājs formāli noraidīja.

61      2004. gada 18. jūnijā medicīniskais dienests norādīja, ka [bija] jāuzskata, ka prasītāja “atrodas attaisnotā prombūtnē līdz 16. jūlijam ieskaitot”.

62      2004. gada 21. jūnijā prasītāja iesniedza “Sic Congés” pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu laika posmam no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam.

63      No 2004. gada vasaras prasītājai tika piešķirts birojs Science 11 ēkas astotajā stāvā.

64      2004. gada 1. jūlijā Komisijas ģenerālsekretārs informēja IDOC direktoru, ka viņš piekrīt veikt iecēlējinstitūcijas funkcijas paredzētās administratīvās izmeklēšanas ietvaros, un precizēja padomdevēja revidenta vārdu, ko viņš izvēlējies šīs izmeklēšanas veikšanai.

65      Šajā pašā 2004. gada 1. jūlijā, tā kā prasītāja bija informēta, ka viņas pieteikums par ikgadējo atvaļinājumu laika posmā no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam netiks pieņemts, viņa nosūtīja elektronisko vēstuli B 2 nodaļas darbiniekam, lai sūdzētos, ka “[viņas] pieteikumi par ikgadējo atvaļinājumu vienmēr [tika] noraidīti vai katrā ziņā netika parakstīti saprātīgā termiņā”, un lai viņam pieprasītu “viņai palīdzēt, lai [viņa] varētu doties brīvdienās [2004. gada vasarā]”.

66      2004. gada 5. jūlijā prasītāja iesniedza medicīnisko izziņu attiecībā uz laika posmu no 2004. gada 17. jūlija līdz 27. augustam. Šo izziņu administrācija neapstrīdēja.

67      2004. gada 2. augustā Komisija pieņēma pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu laika posmā no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam. Šis pieteikums 2004. gada 3. septembrī tika “atcelts”, jo laikā no 2004. gada 17. jūlija līdz 27. augustam ieinteresētā persona atradās slimības atvaļinājumā.

68      2004. gada 1. septembrī prasītāja iesniedza medicīnisko izziņu par laika posmu no 2004. gada 28. augusta līdz 25. septembrim.

69      2004. gada 6. septembrī medicīniskajā apskatē, kas prasītājai bija jāiziet pēc medicīniskās izziņas iesniegšanas par laika posmu no 2004. gada 28. augusta līdz 25. septembrim, tika secināts, ka ieinteresētā persona “šobrīd 100 % bija spējīga strādāt”, bet tomēr atkārtoti norādīja uz apsvērumu, ko 2004. gada 18. maijā izteicis psihiatrs, kas tobrīd pārbaudīja prasītāju, ka “[prasītājai] saistībā ar veselību [bija] vēlams mainīt darbavietu”.

70      2004. gada 7. septembrī prasītāja, uzskatot, ka 2004. gada 6. septembrī veiktās medicīniskās apskates rezultāti nebija medicīniski pamatoti, vērsās Komisijā ar lūgumu, lai jautājumu nosūta neatkarīgam ārstam atzinuma saņemšanai atbilstoši Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piektajai daļai.

71      Ar 2004. gada 8. septembra notu padomdevējs revidents, ko izraudzījies Komisijas ģenerālsekretārs, prasītājas pieprasītās administratīvās izmeklēšanas ietvaros saņēma viņa pilnvarojumu “noskaidrot, vai ir patiesi apgalvojumi, kas izteikti attiecībā uz lietas materiālos minētā ierēdņa vai minēto ierēdņu rīcību, un tādējādi ļaut novērtēt patieso situāciju un sekas, kādas attiecīgā gadījumā varētu rasties”.

72      2004. gada 15. septembrī medicīniskais dienests informēja nodaļas “Cilvēkresursi – ADMIN, Iekšējās reformas” vadītāju, ka “ir izraudzīts viens eksperts, panākot kopīgu vienošanos ar [prasītājas ārstējošo ārstu] par jautājuma nosūtīšanu neatkarīgam ārstam atzinuma saņemšanai”.

73      2004. gada 6. oktobra medicīniski psiholoģiskās pārbaudes ziņojuma nobeigumā neatkarīgais ārsts, kas izvēlēts pēc prasītājas iesniegtā lūguma (turpmāk tekstā – “neatkarīgais ārsts”), konstatēja, ka “ieinteresētā persona [bija] spējīga atkal strādāt, bet citā [ģenerāldirektorātā]”, un precizēja, ka “ieinteresētās personas atgriešanās savā iepriekšējā amatā tikai atsauktu atmiņā piedzīvoto psiholoģisko vardarbību un viņu destabilizētu”.

74      Ar 2004. gada 14. oktobra notu ĢD “Personāls un administrācija” C direktorāta “Sociālā politika, personāls – Luksemburga, veselība, higiēna” (turpmāk tekstā – “C direktorāts”) direktors paziņoja D direktorāta direktoram neatkarīgā ārsta slēdzienu un ieteica viņam “[prasītāju] iecelt kādā citā amatā ārpus [minētā ģenerāldirektorāta] cik vien iespējams drīz, lai [ieinteresētā persona] varētu atsākt pildīt savas funkcijas”.

75      Ar 2004. gada 5. novembra notu, atsaucoties uz prasītājas iesniegtajiem lūgumiem sniegt palīdzību, ĢD “Personāls un administrācija” “Apelāciju” nodaļas vadītājs informēja ieinteresēto personu, ka Komisijas ģenerālsekretārs ir uzsācis izmeklēšanu, kas uzticēta kādam “ĢD [“Personāls un administrācija”] nepiederošam padomdevējam revidentam”, un ka iecēlējinstitūcija lems par viņas lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz ziņojumu par izmeklēšanu un atkarībā no tā satura.

76      Ar 2004. gada 26. novembra vēstuli, kas “Apelāciju” nodaļā tika saņemta 30. novembrī, prasītāja iesniedza sūdzību “par netiešiem lēmumiem, ar kuriem tika noraidīti viņas lūgumi sniegt palīdzību un nodrošināt aizsardzību, [viņas] lūgumi veikt preventīvus un tūlītējus pasākumus, kā arī [viņas] prasība par zaudējumu atlīdzību” (turpmāk tekstā – “2004. gada 26. novembra sūdzība”).

77      Ar 2004. gada 21. decembra lēmumu prasītāja, sākot no 2005. gada 1. janvāra, tika iecelta darbā C 5 nodaļā “Drošība un higiēna darbā” (turpmāk tekstā – “C 5 nodaļa”), kas atrodas ĢD “Personāls un administrācija” pakļautībā.

D –  2005. gads

78      2005. gada 6. janvārī prasītājai bija saruna ar C 5 nodaļas vadītāju, pēc kuras viņa galīgi pārstāja ierasties savā darbavietā.

79      2005. gada 21. martā padomdevēja revidenta sagatavotais ziņojums par administratīvo izmeklēšanu tika nosūtīts Komisijas ģenerālsekretāram. Sava ziņojuma nobeigumā padomdevējs revidents izteica šādus apsvērumus:

“1. Neviens no apstākļiem, ko esmu norādījis šajā ziņojumā, pats par sevi neliecina par [prasītājas] norādīto personu ļaunprātīgu rīcību, ar kuru apzināti tiktu apdraudēta [ieinteresētās personas] personība, cieņa vai fiziskā vai psiholoģiskā integritāte.

Reizēm man šķita, ka atsevišķa rīcība vai atsevišķa uzvedība attiecībā uz [prasītāju] ir tuva ļaunprātībai vai, precīzāk, izmantojot Civildienesta noteikumu angļu valodas versijā izmantoto terminoloģiju, tuva “improper behaviour” (neatbilstoša rīcība) pret prasītāju. Es pat domāju, ka atsevišķos gadījumos šī robeža varēja būt pārkāpta. Tomēr man nevienā brīdī nešķita, ka attiecīgā konkrēto personu rīcība vai uzvedība bija apzināta tādā nozīmē, ka viņiem būtu bijis nodoms apdraudēt [prasītājas] personību, cieņu vai integritāti.

[..]

3. Šīs izmeklēšanas laikā veiktās pārrunas liek domāt, ka [prasītāja] jūtas cietusi no psiholoģiskas vardarbības, kas izskaidro to, ka viņa varētu savai priekšniecībai piedēvēt nodomus, kādu tai, manuprāt, nav. Mēs nožēlojam kļūdas, no kurām ir cietusi [ieinteresētā persona]. Apstākļi, kādos tika pagarināts viņas pārbaudes laiks, apstākļi, kādos viņa ieradās [D 2] nodaļā, vai viņas biroja nošķirtība no pārējiem nodaļas darbinieku birojiem tādējādi veicināja konfliktsituācijas pasliktināšanos [prasītājas] un viņas priekšnieku starpā. Ņemot vērā, ka šī konfliktsituācija ilgst jau vairākus gadus, es nedomāju, ka tā varētu tikt atrisināta, mēģinot rast savstarpēju sapratni. Tikai ātra [ieinteresētās personas] iecelšana citā amatā ārpus ĢD [“Personāls un administrācija”] varētu viņai sniegt iespēju sākt visu no jauna.”

80      2005. gada 29. martā iecēlējinstitūcija noraidīja 2004. gada 26. novembra sūdzību. Tā uzsvēra, ka ir “reaģējusi uz dažādiem [prasītājas] lūgumiem atkarībā no faktu rakstura atbilstoši to nozīmīgumam un sniegtajai informācijai, saprātīgā termiņā lemjot uzsākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu faktus, proti, izmeklēšanu, kas [bija] uzsākta”. Nobeigumā iecēlējinstitūcija precizēja, ka “notiekošās izmeklēšanas beigās tās rezultāti tiks paziņoti [prasītājai]” un ka “atkarībā no šiem rezultātiem [tā] vajadzības gadījumā veiks pasākumus, kas izrādīsies nepieciešami, ņemot vērā minētos rezultātus, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu”.

81      2005. gada 15. aprīlī prasītāja iesniedza pieteikumu par invaliditātes piešķiršanu. Savā pieteikumā viņa norādīja, ka viņa bija “cietusi no psiholoģiskas vardarbības ĢD [“Personāls un administrācija”] vairākus gadus” un ka “šī situācija [bija] būtiski ietekmējusi [viņas] veselību”.

82      2005. gada 13. jūnijā iecēlējinstitūcija vērsās invaliditātes komisijā, kam bija jālemj par prasītājas gadījumu.

83      2005. gada 11. jūlija vēstulē Komisijai prasītāja pēc atsaukšanās uz savu 2005. gada 15. aprīļa pieteikumu par invaliditātes piešķiršanu norādīja, ka viņa “apstiprināja [savu] lūgumu par arodslimību atzīt patoloģijas, kas radušās viņas ietekmēšanas rezultātā”.

84      2005. gada 26. jūlija sanāksmes laikā invaliditātes komisija secināja, ka prasītāja bija “ieguvusi pastāvīgu invaliditāti [..] un ka šī iemesla dēļ viņa [bija] spiesta pamest savu dienestu Komisijā”. Invaliditātes komisija precizēja, ka tā nelēma par to, vai invaliditāte bija iestājusies negadījuma dēļ, kas noticis amata pildīšanas rezultātā, vai arodslimības dēļ.

85      Ar Komisijas 2005. gada 23. augusta lēmumu prasītāja, sākot no 2005. gada 31. augusta, aizgāja pensijā invaliditātes dēļ, un viņai tika piešķirts invaliditātes pabalsts, kas noteikts “saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. panta [trešās] daļas [..] noteikumiem”.

86      Ar prasītājai nosūtīto 2005. gada 16. septembra vēstuli iecēlējinstitūcija tieši noraidīja prasītājas iesniegto lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz administratīvās izmeklēšanas rezultātiem, uzskatot, ka apgalvojumi par psiholoģisku vardarbību bija nepamatoti vai nevarēja tikt pierādīti.

87      2005. gada 7. oktobrī pa faksu medicīniskajā dienestā saņemtajā atzinumā invaliditātes komisija, “ņemot vērā invaliditāti izraisījušās patoloģijas nemainīgo raksturu, atzina, ka nav vajadzīga nekāda atkārtota medicīniska apskate”.

88      Ar 2005. gada 17. oktobrī iesniegto pieteikumu prasītāja vērsās Komisijā, lai par arodslimību atzītu “trauksmainās depresijas sindromu”, no kura viņa cieta. Dienā, kad notika ar šo lietu saistītā tiesas sēde, šī procedūra vēl joprojām nebija pabeigta.

E –  Fakti, kas ir saistīti ar karjeras attīstības ziņojumiem, kuri sagatavoti par 2003. gadu

89      2004. gada 12. maijā starp prasītāju un ierēdni, kas līdz 2003. gada 31. oktobrim pildīja D 2 nodaļas vadītāja funkcijas, notika formāla saruna, kas paredzēta VĪN 8. panta 5. punktā, lai sagatavotu KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim.

90      2004. gada 18. maijā D 2 nodaļas vadītājs līdz 2003. gada 31. oktobrim kā prasītājas novērtētājs sagatavoja KAZ projektu par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim. Šajā projektā viņš prasītājai bija piešķīris kopējo atzīmi – 8/20, proti, 4/10 par efektivitāti, 3/6 par spējām un 1/4 par uzvedību darbā.

91      KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim 6.1 sadaļā “Spējas” norādot grūtības, kas prasītājai bija radušās, lai apgūtu savus darba pienākumus, proti, grūtības, kas, viņaprāt, bija radušās “motivācijas trūkuma” dēļ, novērtētājs norādīja, ka viņš ar 2003. gada 3. septembra paziņojumu bija informējis prasītāju, ka vērsīsies nodaļā “Cilvēkresursi – ADMIN, Iekšējās reformas”, kā arī medicīniskajā dienestā, lai noskaidrotu, vai “viņas veselības stāvoklis ir tāds, kas turpmāk ļaut pildīt parastos darba pienākumus”. Novērtētājs arī uzsvēra, ka “nebija vērojama [prasītājas] efektivitātes uzlabošanās laikā no 2003. gada 3. septembra līdz [2003. gada] oktobra beigām”.

92      2004. gada 18. maijā D direktorāta direktors kā apstiprinātājs līdzparakstīja KAZ projektu par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim.

93      2004. gada 27. maijā prasītāja lūdza pārskatīt viņas KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim.

94      Apstiprinātāja un prasītājas saruna, kā tas ir paredzēts VĪN 8. panta 10. punktā, nenotika, kā uzskata apstiprinātājs, “[prasītājas] ilgstošas prombūtnes” dēļ.

95      2004. gada 14. jūlijā apstiprinātājs “administratīvi pabeidza” KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim. Nākamajā dienā nodaļas “Cilvēkresursi – ADMIN, Iekšējās reformas” vadītājs apstiprināja ziņojuma administratīvu pabeigšanu, “atsaucoties uz novērtētāja un apstiprinātāja komentāriem, lai saglabātu visas ieinteresētās personas tiesības”.

96      2004. gada 8. jūlijā KAZ projektu par laika posmu no 2003. gada 1. novembra līdz 31. decembrim (turpmāk tekstā – “KAZ par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim”) sagatavoja prasītājas novērtētājs, jo šo funkciju vairs nenodrošināja D 2 nodaļas vadītājs, bet D direktorāta direktors. Šajā projektā, kas sagatavots, prasītājai iepriekš neveicot savu novērtējumu, viņai tika piešķirta kopējā atzīme 8/20, proti, 4/10 par efektivitāti, 3/6 par spējām un 1/4 par uzvedību darbā.

97      KAZ par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim 6.1. sadaļā “Efektivitāte” novērtētājs bija norādījis, ka ir secinājis, “ka atskaites periodā nebija nekādu faktisku rezultātu un ka nekādi rezultāti nebija sasniegti, kaut arī šos rezultātus [prasītāja] varēja sasniegt”. Novērtētājs piebilst, ka, viņaprāt, runa bija par “rezultātu, ko radījis [prasītājas] motivācijas trūkums, kā arī viņas uzvedība”.

98      2004. gada 13. jūlijā KAZ projektu par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim līdzparakstīja prasītājas apstiprinātājs, šo funkciju nodrošinot ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektoram. Apstiprinātājs arī administratīvi pabeidza minēto KAZ.

99      Ar 2004. gada 21. septembra vēstuli nodaļas “Cilvēkresursi – ADMIN, Iekšējās reformas” vadītājs informēja prasītāju, ka 2004. gada paaugstināšanas amatā ietvaros ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors bija izlēmis viņai nepiešķirt nevienu prioritātes punktu. Savā vēstulē viņš bija precizējis, ka kopējā atzīme, kas prasītājai bija piešķirta 2004. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, bija 8/20.

100    2004. gada 20. decembrī prasītāja iesniedza sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam, kurā viņa lūdza atcelt viņas KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim, kā arī viņas KAZ par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim.

101    Ar 2005. gada 4. maija lēmumu, kuru, kā apgalvo prasītāja, viņa saņēmusi 2005. gada 7. jūnijā, iecēlējinstitūcija noraidīja šo sūdzību.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

102    Šī prasība sākotnēji tika reģistrēta 2005. gada 4. jūlijā Pirmās instances tiesas kancelejā ar numuru T‑252/05.

103    Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa saskaņā ar Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu šo lietu nosūtīja Civildienesta tiesai. Prasība tika reģistrēta Civildienesta tiesas kancelejā ar numuru F‑52/05.

104    Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

“–      atzīt šo prasības pieteikumu par pieņemamu;

–        vajadzības gadījumā [..] paziņot, ka tiek atcelts 2005. gada 29. marta lēmums, ar ko Komisija ir noraidījusi sūdzību [..], kura 2004. gada 29. novembrī iesniegta par Komisijas netiešajiem lēmumiem, ar kuriem ir noraidīts [..] lūgums sniegt palīdzību [..] atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam un izmaksāt zaudējumu atlīdzību, kā arī 2004. gada 7. maija un 2004. gada 24. maija lūgumi veikt preventīvus un tūlītējus pasākumus;

–        [..] paziņot, ka tiek atcelts Komisijas 2005. gada 4. maija lēmums, ar kuru ir sniegta atbilde uz prasītājas sūdzību 2004. gada 20. decembrī, kā arī tiek atcelts karjeras attīstības ziņojums, kas attiecībā uz viņu sagatavots par laika posmu no 2003. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 31. decembrim;

–        [..] atzīt Eiropas Kopienas atbildību, ņemot vērā [iepriekš minētos] lēmumus un prasītājas KAZ sagatavošanu;

–        piešķirt prasītājai zaudējumu atlīdzību EUR 250 000 apmērā;

–        piespriest [Komisijai] atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus”.

105    Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību aktiem.

106    Pēc abu lietas dalībnieku vienošanās par mēģinājumu strīdā panākt mierizlīgumu tiesnesis referents tos aicināja uz neformālu sanāksmi, kas notika Civildienesta tiesā 2006. gada 9. oktobrī. 2006. gada 17. oktobrī tiesnesis referents informēja lietas dalībniekus par priekšlikumu strīdā panākt mierizlīgumu. Ar 2006. gada 24. oktobra vēstuli Komisija šo priekšlikumu noraidīja.

107    Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kas atbilstoši Lēmuma 2004/752 3. panta 4. punktam mutatismutandis ir piemērojams Civildienesta tiesai, Civildienesta tiesa lietas dalībniekiem uzdeva jautājumus. Tie Civildienesta tiesas lūgumu izpildīja.

108    Ar faksu, kas Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts 2007. gada 17. jūnijā, prasītāja savu kopējo mantisko kaitējumu aprēķināja EUR 781 906,43 apmērā, kas atbilst starpībai starp, pirmkārt, pensiju un algu, ko viņa būtu saņēmusi, ja viņa nebūtu kļuvusi par invalīdi, un, otrkārt, invaliditātes pabalstu, kuru viņa saņem, un pensiju, kas viņai turpmāk tiks izmaksāta.

109    Ar 2007. gada 26. septembra rīkojumu Civildienesta tiesa noraidīja Komisijas lūgumu svītrot frāzes, kas ir iekļautas administratīvās izmeklēšanas lietas materiālu pielikumos.

 Juridiskais pamatojums

A –  Ievada apsvērumi par strīda priekšmetu

110    Par prasības priekšmetu, ko formāli ir norādījusi prasītāja, ir jāizsaka šādi apsvērumi.

111    Pirmkārt, prasītāja savu prasījumu otrajā daļā formāli lūdz atcelt “2005. gada 29. marta lēmumu, ar ko Komisija ir noraidījusi sūdzību [..], kura 2004. gada 29. novembrī iesniegta par Komisijas netiešajiem lēmumiem, ar kuriem ir noraidīts [..] lūgums sniegt palīdzību [..] atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam un izmaksāt zaudējumu atlīdzību, kā arī 2004. gada 7. maija un 2004. gada 24. maija lūgumi veikt preventīvus un tūlītējus pasākumus”. Tādējādi ieinteresētā persona uzskata, ka ir tikuši pieņemti trīs dažādi netieši lēmumi: ar pirmo tika noraidīts 2004. gada 29. aprīļa vēstulē izteiktais lūgums sniegt palīdzību, ar otro tika noraidīta tajā pašā vēstulē iekļautā prasība atlīdzināt zaudējumus un ar trešo tika noraidīts lūgums pārcelt prasītāju darbā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”, kas izteikts 2004. gada 7. un 24. maija vēstulēs.

112    Šajā sakarā ir skaidrs, ka ar 2004. gada 29. aprīļa vēstuli, kas nodaļā “Resursi” tika saņemta tā paša gada 3. maijā, prasītāja bija vērsusies Komisijā ar “lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam [..], kas atbilst arī lūgumam Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta nozīmē – psiholoģiska vardarbība”. Tajā viņa sūdzējās par vairākiem faktiem, ko viņa kvalificēja kā psiholoģisku vardarbību, un prasīja uzsākt administratīvu izmeklēšanu, ko veiktu “neitrāla instance”, kas nav saistīta ar ĢD “Personāls un administrācija”. Šajā vēstulē prasītāja arī lūdza atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts šīs psiholoģiskās vardarbības rezultātā.

113    Turklāt pēc 2004. gada 29. aprīļa vēstules ieinteresētā persona 2004. gada 7. un 24. maijā Komisijai nosūtīja divas jaunas vēstules, kurās viņa lūdza veikt tādus “preventīvus un tūlītējus pasākumus” kā viņas “iecelšana citā amatā vai [viņas] pārcelšana” ārpus ĢD “Personāls un administrācija”. Tomēr šajās vēstulēs prasītāja skaidri atsaucās uz 2004. gada 29. aprīļa vēstuli un pamatoja savu pārcelšanas lūgumu ar psiholoģisku vardarbību, no kuras, viņasprāt, viņa bija cietusi ģenerāldirektorātā, kurā viņa bija iecelta amatā. Tādējādi ir jāuzskata, ka šajās vēstulēs bija iekļauti nevis jauni, no lūguma sniegt palīdzību neatkarīgi lūgumi, bet gan to precizējumi saistībā ar veicamiem preventīviem un tūlītējiem pasākumiem, šajā gadījumā pārcelšanas pasākumu.

114    Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka, izsakot lūgumu sniegt palīdzību, prasītāja būtībā ir lūgusi veikt trīs veida pasākumus: pirmkārt, uzsākt un veikt administratīvu izmeklēšanu; otrkārt, tūlītēju pārcelšanas pasākumu, pirms ir zināmi administratīvās izmeklēšanas rezultāti; treškārt, jebkādu pasākumu, kura mērķis ir viņu galīgi aizsargāt, tiklīdz ir pierādīta psiholoģiskās vardarbības pastāvēšana.

115    Tā kā četru mēnešu termiņā pēc 2004. gada 29. aprīļa vēstules iesniegšanas 2004. gada 3. maijā administrācija nebija sniegusi atbildi ne uz lūgumu sniegt palīdzību, ne uz prasību atlīdzināt zaudējumus, atbildes nesniegšanas rezultātā atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam radās divi netieši noraidoši lēmumu, ar pirmo no kuriem tika atteikts apmierināt lūgumu sniegt palīdzību, bet ar otro – prasību atlīdzināt zaudējumus.

116    Otrkārt, no prasījumu trešās daļas formulējuma izriet, ka prasītāja uzskata, ka Komisija attiecībā uz 2003. gadu esot sagatavojusi tikai vienu KAZ. Tomēr ir skaidrs, ka saskaņā ar VĪN 4. panta 1. punktu Komisija attiecībā uz prasītāju sagatavoja divus ziņojumus, pirmais no kuriem attiecās uz laika posmu no 2003. gada 1. janvāra līdz 31. oktobrim (KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim) un otrais – uz laika posmu no 2003. gada 1. novembra līdz 31. decembrim (KAZ par laika posmu no novembra līdz decembrim).

117    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos precizējumus un judikatūru, saskaņā ar kuru Kopienu tiesā iesniegts lūgums atcelt lēmumu, ar ko ir noraidīta sūdzība, faktiski ir vērsts pret nelabvēlīgu aktu, par kuru tika iesniegta minētā sūdzība (Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedums lietā 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp., 8. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 23. marta spriedums lietā T‑310/02 Theodorakis/Padome, Recueil FP, I‑A‑95. un II‑427. lpp., 19. punkts, un 2005. gada 9. jūnija spriedums lietā T‑80/04 Castets/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑161. un II‑729. lpp., 15. punkts), ir jāuzskata, ka šīs prasības mērķis būtībā ir:

–        atcelt netiešo lēmumu, ar ko ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību;

–        atcelt KAZ par 2003. gadu;

–        piespriest Komisijai samaksāt prasītājai zaudējumu atlīdzību.

118    Tomēr ir svarīgi norādīt, ka prasītāja gandrīz visu savu prasījumu un pamatu pamatojumam uzsver, ka pret viņu ir īstenota psiholoģiska vardarbība darbā.

119    Tādējādi Civildienesta tiesa uzskata, ka, lai lemtu par dažādām prasītājas prasījumu daļām, ir lietderīgi vispirms pārbaudīt viņas apgalvojumus, kas ir saistīti ar iespējamās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu.

B –  Par psiholoģisku vardarbību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

120    Prasītāja uzskata, ka psiholoģiskas vardarbības pastāvēšanu, no kuras viņa cietusi viņas priekšniecības dēļ ĢD “Personāls un administrācija”, pierādot visi fakti, kas jāsagrupē sešās kategorijās.

121    Pirmkārt, B 2 nodaļas, kurā prasītāja tika iecelta amatā brīdī, kad viņa tika pieņemta darbā Komisijā uz pārbaudes laiku, vadītājs esot sniedzis B direktorāta direktoram, kura uzdevums bija sagatavot pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku, nepamatoti kritisku informāciju par ieinteresētās personas darba kvalitāti, kaut gan pārbaudes laika pirmajā daļā viņš prasītājai nebija izteicis nevienu pārmetumu un pat viņai bija izteicis savu apmierinātību. Turklāt ar kļūdainu aizbildinājumu, ka prasītāja esot piekritusi pārbaudes laika pagarināšanai, ziņojumu komiteja nebija veikusi ne viņas uzklausīšanu, ne to personu uzklausīšanu, kuras, viņasprāt, bija jāuzklausa. Visbeidzot, prasītāja norāda, ka kāds no viņas bijušajiem kolēģiem būtu gatavs liecināt par darba apstākļiem B 2 nodaļā.

122    Otrkārt, prasītāja, sākot no viņas iecelšanas amatā nodaļā 01 (kas pēc tam kļuva par D 2 nodaļu), esot bijusi profesionāli nošķirta, jo šīs nodaļas vadītājs un vadītāja vietnieks sistemātiski izvairījušies ar viņu runāt un līdz 2004. gada vasarai viņai bija piešķīruši birojus, kas ģeogrāfiski bija nošķirti no pārējās nodaļas un kuros nebija nekāda atbilstoša aprīkojuma.

123    Treškārt, no 2003. gada janvāra līdz jūnijam prasītājai netika doti nekādi uzdevumi.

124    Ceturtkārt, prasītājas priekšniecība bija izplatījusi apmelojošas baumas par viņas profesionālajām spējām.

125    Piektkārt, D direktorāta direktors, kā arī D 2 nodaļas vadītājs, lai prasītāju “psiholoģiski destabilizētu”, bija noraidījuši atsevišķus viņas iesniegtos pieteikumus par ikgadējo atvaļinājumu, atsevišķos gadījumos noraidījumus izsakot pat pēc principiālas piekrišanas. Turklāt citi pieteikumi tika pieņemti tikai ar novēlošanos, kas prasītājai vismaz vienā gadījumā liedza atsaukt savu pieteikumu par atvaļinājumu un atcelt rezervētās biļetes.

126    Sestkārt, D direktorāta direktors, kā arī D 2 nodaļas vadītājs laika posmā no 2004. gada 8. septembra līdz 2005. gada 31. martam atsevišķus slimības atvaļinājumus nepamatoti uzskatīja par neattaisnotiem, kā rezultātā prasītāja zaudēja ikgadējā atvaļinājuma dienas 2004. un 2005. gadā un tika ieturēta daļa no viņas algas.

127    Tiesas sēdē prasītāja turklāt apgalvoja, ka Komisija nebija neko darījusi pēc neatkarīgā ārsta atzinuma, kas 2004. gada 6. oktobrī bija ieteicis viņu iecelt citā amatā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”.

128    Savukārt Komisija atgādina, ka Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā ir uzskaitīti kritēriji, kam ir jābūt izpildītiem, lai varētu runāt par psiholoģisku vardarbību. Tādējādi saskaņā ar šo pantu attiecīgai rīcībai ir vai nu jābūt nepiedienīgai, vai ilgstošai, vai arī daudzmaz regulārai, lai kaitētu personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskai integritātei. Attieksmi pret ierēdni var kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību tikai tad, ja šīs rīcības objektīvs mērķis ir bijis to diskreditēt vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Līdz ar to Komisija uzskata, ka šādai rīcībai objektīvi būtu jābūt apzinātai, kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑7/98, T‑208/98 un T‑109/99 De Nicola/EIB, Recueil FP, I‑A‑49. un II‑185. lpp.; 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑136/03 Schochaert/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑215. un II‑957. lpp., un 2005. gada 4. maija spriedumu lietā T‑144/03 Schmit/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑101. un II‑465. lpp.).

129    Komisija uzsver, ka šajā gadījumā neviens no prasītājas norādītajiem apstākļiem nenorāda uz viņas kolēģu vai priekšnieku rīcību, kuras mērķis bija apzināti viņu diskreditēt vai pasliktināt viņas darba apstākļus.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

130    Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, ir paredzēts, ka ““psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska, un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei”.

131    Turklāt 2003. gada paziņojums par psiholoģisku vardarbību, kam ir iekšējas direktīvas spēks un kas Komisijai ir jāievēro, jo tā nav skaidri paudusi savu nodomu no tās atkāpties ar pamatotu un detalizētu lēmumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1974. gada 30. janvāra spriedumu lietā 148/73 Louwage/Komisija, Recueil, 81. lpp., 12. punkts, un 1983. gada 1. decembra spriedumu lietā 190/82 Blomefield/Komisija, Recueil, 3981. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 6. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑246/04 un T‑71/05 Wunenburger/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 127. punkts), uzsver, ka psiholoģiskās vardarbības fenomens “izpaužas dažādās formās, proti, kā: apcelšana, negatīva attieksme, spiediens, pazemošana vai pat atteikšanās sazināties, proti, kā dažāda rīcība, kas, ja tā izpaužas precīzi, kaut arī tā ir nepieņemama, var neradīt būtiskas sekas, bet kuras atkārtošana rada smagu kaitējumu personai, pret kuru tā ir vērsta”. 2003. gada paziņojumā par psiholoģisku vardarbību ir arī precizēts, ka “attiecīgā rīcība ir saistīta ar pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu vai ar perversu manipulāciju” un ka “to var īstenot viena persona vai personu grupa”.

132    Jāuzsver, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti turpinās laikā un kas saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām. Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā ir noteikts, ka, lai rīcību kvalificētu kā psiholoģisku vardarbību, tā notiek “kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska”, turpretim 2003. gada paziņojumā par psiholoģisku vardarbību uzsvars ir likts uz šīs rīcības “atkārtošanos”.

133    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā neatkarīgi no valodu versijas nekādā ziņā nav paredzēts, ka iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgais nodoms ir obligāts apstāklis, lai rīcību varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību.

134    Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiska uzmākšanās ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kas izpaužas “kādā laika posmā, [..] atkārtojas vai ir sistemātiska” un kas ir “tīša”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība “rada kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei”.

135    Tā kā apstākļa vārds “tīša” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek savukārt prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota labprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas.

136    Jāpiebilst, ka pretējas Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretācijas rezultātā šī norma zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību, jo būtu grūti pierādīt personas, kas īstenojusi psiholoģisku vardarbību, nelabvēlīgo nodomu. Kaut arī ir gadījumi, kad šāds nodoms dabiski izriet no personas rīcības, ir jānorāda, ka šādi gadījumi ir reti un vairākumā gadījumu iespējamais ietekmētājs atturas no jebkādas rīcības, kas varētu likt noprast par viņa nodomu diskreditēt savu upuri vai pasliktināt viņa darba apstākļus.

137    Jāatgādina arī, ka Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretācija, kas ir pamatota ar iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgu nodomu, neatbilstu “vardarbības” definīcijai, kas sniegta Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvā 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.). Pēc tam, kad tās 1. pantā ir atgādināts, ka, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”, direktīvas 2. panta 3. punktā ir precizēts, ka “par cilvēka aizskaršanu uzskata diskrimināciju [..] tādas nevēlamas uzvedības gadījumā, kura saistīta ar jebkuru no iemesliem, kas minēti 1. pantā, un kuras mērķis vai rezultāts ir cilvēka cieņas pārkāpums un iebiedējošas, naidīgas, degradējošas, pazemojošas vai agresīvas vides radīšana”.

138    Tas, ka Direktīvā 2000/78 ir izmantota frāze “kuras mērķis vai rezultāts”, liecina par to, ka Kopienu likumdevējs, kā to apstiprina minētās direktīvas 30. apsvērums, ir vēlējies no psiholoģiskas vardarbības cietušajiem garantēt “atbilstīgu tiesisko aizsardzību”. Šāda aizsardzība nevarētu tikt nodrošināta, ja psiholoģiska vardarbība būtu jāattiecina tikai uz tādu rīcību, kuras mērķis ir bijis radīt kaitējumu personas personībai, ņemot vērā personas, kas cietusi no rīcības, kuras mērķis bija viņu tīši psiholoģiski ietekmēt, lielās grūtības, lai pierādītu šāda nodoma pastāvēšanu, kā arī šāda nodoma motīvu.

139    Grūti arī būtu saprast, ka Kopienu likumdevējs, kas Direktīvā 2000/78 bija norādījis, ka rīcība, kurai nav tāda mērķa, bet kuras rezultāts tomēr ir personas cieņas degradēšana, ir atzīstama par vardarbību, 2004. gadā saistībā ar Civildienesta noteikumu reformu būtu nolēmis samazināt ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem garantētās tiesiskās aizsardzības līmeni un, pieņemot Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu, par psiholoģisku vardarbību atzīt tikai tādu rīcību, kuras mērķis ir radīt kaitējumu personas cieņai.

140    Pirmās instances tiesa, protams, vairākos spriedumos ir atzinusi, ka, lai rīcību varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību, tai objektīvi ir jābūt tīšai un prasītājam neatkarīgi no iespējamās minēto faktu subjektīvās uztveres ir jāsniedz visa informācija, kas ļautu pierādīt, ka viņš ir cietis no rīcības, kuras objektīvs mērķis bija viņu diskreditēt vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus (iepriekš minētie spriedumi lietā De Nicola/EIB, 286. punkts; lietā Schochaert/Padome, 41. punkts, un lietā Schmit/Komisija, 64. un 65. punkts). Tomēr šajā gadījumā uz iepriekš minēto judikatūru nav pamata atsaukties, jo tā katrā ziņā attiecas uz lietām, kurās bija apšaubīta rīcība, kas īstenota pirms Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta stāšanās spēkā. 2007. gada 26. oktobra spriedumā lietā T‑154/05 Lo Giudice/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts) Pirmās instances tiesa patiešām no jauna ir izmantojusi šo judikatūru lietā, kurā atsevišķa administrācijai pārmestā rīcība bija īstenota pēc Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta stāšanās spēkā. Tomēr no minētā sprieduma neizriet, ka Pirmās instances tiesa būtu vēlējusies Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu interpretēt tieši tādējādi, ka iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgais nodoms ir nosacījums psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanai.

141    Visbeidzot, iepriekš izklāstīto Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretāciju nevar apšaubīt ne ar Civildienesta noteikumu 12.a panta 4. punkta pirmā teikuma noteikumiem par seksuālu uzmākšanos, ne ar 2006. gada lēmuma par psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos noteikumiem.

142    Runājot par Civildienesta noteikumu 12.a panta 4. punkta pirmā teikuma noteikumiem, tajos ir paredzēts, ka ““seksuāla uzmākšanās” ir rīcība, kas saistīta ar seksu, ko vērš pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, bīstamu, aizvainojošu vai traucējošu vidi”.

143    Šajā sakarā ir jānorāda, ka frāze “kuras nolūks vai sekas” ir iekļauta Civildienesta noteikumu 12.a panta 4. punkta pirmajā teikumā, bet tās nav Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā.

144    Tomēr šādu trūkumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas nozīmē, ka par psiholoģisku vardarbību ir atzīstama tikai tāda rīcība, kuras “mērķis” ir diskreditēt personu vai pasliktināt viņas darba apstākļus. Kā jau tika norādīts, no paša Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta formulējuma izriet, ka, lai atzītu, ka ir notikusi psiholoģiska vardarbība šī panta nozīmē, pietiek ar to, ka tajā paredzētā rīcība, proti, “fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība”, “[ir] radījusi kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei” neatkarīgi no jautājuma, kas nav šajā situācijā atbilstošs, vai šī rīcība tika īstenota ar nolūku kaitēt.

145    Turklāt, runājot par 2006. gada lēmumu par psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos, ar ko tika aizstāts 2003. gada paziņojums par psiholoģisku vardarbību, šajā lēmumā ir norādīts, ka “saskaņā ar Civildienesta noteikumiem psiholoģiska vardarbība pastāv tikai tad, ja iespējamā ietekmētāja rīcība tiek uzskatīta par tādu, kas ir nepiedienīga, tīša, atkārtota, ilgstoša vai sistemātiska un kuras mērķis ir, piemēram, diskreditēt vai pazemot attiecīgo personu”, un ir piebilsts, ka “šie kritēriji ir kumulatīvi [..]”.

146    Līdz ar to sākumā šķiet, ka 2006. gada lēmums par psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos norāda uz to, ka tikai rīcība, kuras “mērķis ir diskreditēt vai pazemot attiecīgo personu”, ir uzskatāma par psiholoģisku vardarbību. Tomēr ir jāsecina, ka šajā lēmumā, kā to pierāda vārda “piemēram” izmantošana, ir tikai sniegti tādas rīcības piemēri, ko var uzskatīt par psiholoģisku vardarbību, un tajā nebija paredzēts norādīt, ka kādu rīcību var uzskatīt par tādu tikai tad, ja tās mērķis, nevis tikai sekas, ir bijis radīt kaitējumu kādas personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Turklāt, pretēji interpretējot 2006. gada lēmumu par psiholoģisku vardarbību un seksuālu uzmākšanos, šāds lēmums lielā mērā tiktu padarīts nelietderīgs, jo, kā jau tika norādīts, attiecīgai personai būtu grūti sniegt pierādījumus par iespējamā ietekmētāja nodomu viņu diskreditēt vai pazemot.

147    Par prasītājas iebildumu par psiholoģisku vardarbību ir jālemj, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, līdz ar ko ir jāpārbauda, vai ir veiktas dažādas darbības, ko prasītāja pārmet saviem priekšniekiem, un ir jānosaka, vai šīs darbības, ko var iedalīt sešās kategorijās, objektīvi ir radījušas kaitējumu ieinteresētās personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei.

148    Jāuzsver, ka vērā tiks ņemti tikai tie fakti, kas iestājušies pirms dienas, kurā tika pieņemts netiešais lēmums, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību un prasība atlīdzināt zaudējumus, proti, pirms 2004. gada 3. septembra, un kas galvenokārt ir saistīti ar apstākļiem, kādos prasītāja veica savas funkcijas.

149    Ir skaidrs, ka prasītāja arī apgalvo, ka ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības laika posmā pēc 2004. gada 3. septembra. Tomēr jautājums par psiholoģiskas vardarbības pastāvēšanu šajā laika posmā netiks pārbaudīts šajā prāvā. Pirmkārt, šī iespējamā psiholoģiskā vardarbība, kas, kā uzskata prasītāja, esot sekas tam, ka Komisija bija pārkāpusi Civildienesta noteikumu 59. panta noteikumus, izskatot viņas medicīniskās izziņas, nav tāda pati kā tā, par kuru viņa sūdzas attiecībā uz laika posmu pirms 2004. gada 3. septembra. Otrkārt, ir skaidrs, ka prasītāja netika uzsākusi nekādu pirmstiesas procedūru, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību saistībā ar iespējamo psiholoģisko vardarbību pēc 2004. gada 3. septembra. Tomēr ir jāprecizē, ka prasītājai, ja viņa domā, ka tam ir pamats, būtu jāiesniedz prasība par šādu zaudējumu atlīdzību.

a)     Pirmkārt, par prasītājas pārbaudes laika pagarināšanas nosacījumiem

150    Prasītāja būtībā norāda trīs iebildumus.

151    Pirmajā iebildumā prasītāja apgalvo, ka kritiskie komentāri viņas pirmajā ziņojumā par pārbaudes laiku esot izskaidrojami ar to, ka B 2 nodaļas vadītājs B direktorāta direktoram bija sniedzis nepamatoti negatīvu informāciju par viņas darba kvalitāti, lai prasītājai uzliktu atbildību par viņa paša kļūdām darbā ar dokumentiem.

152    Šajā sakarā ir skaidrs, ka B direktorāta direktors, kam bija jāsagatavo pirmais ziņojums par pārbaudes laiku, tajā izteica kritisku vērtējumu par prasītājas darbu. Tādējādi viņš bija norādījis, ka ieinteresētā persona “[nebija] varējusi saprātīgā termiņā [..] veikt atsevišķus viņai uzticētus svarīgus uzdevumus” un ka viņai bijušas “zināmas grūtības ar attiecībām darbā”. Viņš arī bija norādījis, ka prasītājai “nav zināšanu par Komisijā spēkā esošo administratīvo un hierarhisko sistēmu”.

153    Tomēr papildus tam, ka prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus, lai pamatotu apgalvojumu, ka šāda vērtējuma sniegšana ir izskaidrojama ar to, ka B 2 nodaļas vadītājs bija vēlējies viņai uzlikt atbildību par savām kļūdām, no lietas materiāliem izriet, ka pārbaudes laika sākumā prasītāja ar nokavēšanos bija izpildījusi tādus atsevišķus viņai dotos uzdevumus kā ziņojumu projektu sagatavošana disciplinārlietas izskatīšanā. Turklāt, kritiku par prasītājas profesionālajām spējām bija izteicis arī nodaļas “Sociālais dialogs”, kurā prasītāja strādāja pagarinātajā pārbaudes laikā no 2001. gada 18. maija līdz 15. oktobrim, vadītājs.

154    Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida, neveicot prasītājas lūgto atsevišķu personu uzklausīšanu.

155    Otrajā iebildumā prasītāja kritizē to, ka viņas pārbaudes laiks tika pagarināts, kaut arī pirms tam B 2 nodaļas vadītājs viņai nebija izteicis nekādus pārmetumus.

156    Šajā sakarā ir jānorāda, ka, kaut arī patiešām ir atzīts, ka administrācijai nebija pienākuma kādā brīdī sniegt brīdinājumu pārbaudāmajai, kuras pakalpojumi nav apmierinoši (skat. Tiesas 1985. gada 15. maija spriedumu lietā 3/84 Patrinos/ESLK, Recueil, 1421. lpp., 19. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 5. marta spriedumu lietā T‑96/95 Rozand‑Lambiotte/Komisija, Recueil FP, I‑A‑35. un II‑97. lpp., 102. punkts), tomēr ir jāuzsver, ka savā administratīvās izmeklēšanas ziņojumā padomdevējs revidents “izsaka nožēlu par apstākļiem, kādos tika sagatavots [pirmais ziņojums par pārbaudes laiku],” un īpaši atzīst, ka ar pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses nav saderīgs tas, ka prasītājai “[nebija] iespējas ne saprātīgā laikā sniegt paskaidrojumu par trūkumiem, ko viņas nodaļas vadītājs bija norādījis, ne arī vēl jo vairāk iespējas to labot, ar savu priekšniecību vienojoties par veidu, kā to panākt”. Tāpat arī padomdevējs revidents tieši atsaucās uz “[prasītājas] un viņas priekšnieka dialoga neesamību, pirms viņai tika paziņots, ka viņas [pirmais] ziņojums par pārbaudes laiku būs negatīvs”. Līdz ar to prasītājai ir pamats pārmest Komisijai, ka tā pagarināja viņas pārbaudes laiku, iepriekš viņai nenosūtot nekādu brīdinājumu.

157    Līdz ar to otrajam iebildumam ir jāpiekrīt.

158    Runājot par trešo iebildumu, ka ziņojumu komiteja, kas nepareizi tika informēta, ka prasītāja bija piekritusi pārbaudes laika pagarināšanai, šī iemesla dēļ nebija uzklausījusi ne prasītāju, ne arī tās personas, ko viņa vēlējās likt uzklausīt, ir skaidrs, kā Komisija to skaidri ir atzinusi 2001. gada 20. septembra lēmumā, ar ko tā noraidīja sūdzību par lēmumu pagarināt pārbaudes laiku, ka ziņojumu komiteja “kļūdaini tika informēta, ka [prasītāja] bija piekritusi pārbaudes laika pagarināšanai citā nodaļā,” un ka “šī kļūda izriet no tā, ka [prasītāja] bija piedāvājusi to pārcelt uz [B 4] nodaļu atbilstoši paziņotajai pārbaudes laika pagarināšanai, nespējot tomēr paust savu piekrišanu pašai pārbaudes laika pagarināšanai”. Neviena Civildienesta noteikumu norma tāpat kā neviens cits tiesību akts neliek ziņojumu komitejai veikt šo uzklausīšanu. Tomēr nevar noliegt, ka šāda nepareiza informācija ir bijusi ziņojumu komitejas lēmuma pamatā neveikt ne ieinteresētās personas uzklausīšanu, ne to personu uzklausīšanu, ko viņa vēlējās likt uzklausīt.

159    No tā izriet, ka arī trešajam iebildumam ir jāpiekrīt.

160    Līdz ar to prasītājai ir pamats apgalvot, ka Komisija ir pieļāvusi dažas kļūdas viņas pārbaudes laika pagarināšanā. Tomēr šādas kļūdas pašas par sevi nav tik būtiskas, ka tās būtu jāuzskata par tādām, kas Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē rada kaitējumu ieinteresētās personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

b)     Otrkārt, par to, ka Komisija bija izolējusi prasītāju

161    Jāatgādina, ka laika posmā no 2003. gada janvāra līdz invaliditātes piešķiršanai 2005. gada 31. augustā ieinteresētajai personai viens pēc otra tika piešķirti trīs biroji, pirmais no kuriem atradās Montoyer 34 ēkas otrajā stāvā (no 2003. gada janvāra līdz jūnijam), otrais – Science 11 ēkas beletāžā starp apakšstāvu un pirmo stāvu (no 2003. gada jūnija līdz 2004. gada vasarai) un trešais – Science 11 ēkas astotajā stāvā (sākot no 2004. gada vasaras).

162    Runājot par pirmo no šiem birojiem, no lietas materiāliem izriet, ka tas atradās tālu no D 2 nodaļas priekšnieka biroja un ka tas turklāt atradās stāvā, kurā veicamo pārbūves darbu dēļ strādāja vienīgi ieinteresētā persona.

163    Attiecībā uz otro biroju, kas atradās Science 11 ēkas beletāžā, padomdevējs revidents, konstatējis viņas “nošķirtību ne tikai no pārējās nodaļas, kurā [prasītāja] bija iecelta amatā, bet arī no citu nodaļu vai citu direktorātu kolēģiem”, uzsvēra, ka “[šī biroja] ļoti netipiskā un tālu no centra esošā atrašanās vieta acīmredzot bija šķērslis pienācīgai tā iemītnieces integrācijai dienestā, kurā viņa bija iecelta amatā”, piebilstot arī, ka “prasītājas ilgstoša atrašanās šajā birojā varēja negatīvi ietekmēt [viņas] psiholoģisko stāvokli”.

164    Šajos apstākļos, kaut arī prasītāja nav pierādījusi, ka birojos, kas viņai tika piešķirti, nebija nekāda atbilstoša aprīkojuma, kā arī to, ka viņas priekšnieki bija atteikušies ar viņu runāt, ir jāuzskata, ka Komisija ir vainojama tajā, ka līdz 2004. gada vasarai tā piešķīra prasītājai izolētus birojus.

165    Tomēr ir jāuzsver, ka, kaut arī padomdevējs revidents šo izolētību ir kritizējis, viņš tomēr tai ir sniedzis izskaidrojumu. Viņš ir norādījis, ka pēc vairāku biroju izveidošanas Komisijā un pēc personāla biroju maiņas, kas tai sekoja, pati D 2 nodaļa bija sadalīta pa četriem Science 11 ēkas stāviem (7., 8., 9. un 10. stāvu), kas ļāva, viņaprāt, saprast “iemeslus, kuru dēļ [prasītāja] bija spiesta vairākkārt mainīt biroju”.

166    Turklāt ir jānorāda, ka dažus pasākumus prasītājas priekšniecība bija veikusi tāpēc, lai panāktu vispiemērotāko risinājumu saistībā ar biroju, kurā viņai bija jāstrādā.

167    Tādējādi 2003. gada 3. jūlijā D 2 nodaļas vadītāja vietnieks nosūtīja prasītājai elektronisko vēstuli, kurā viņš viņai piedāvāja līdz brīdim, kad visa D 2 nodaļa pārvāksies uz Science 11 ēkas 9. un 10. stāvu, pārvākties uz šīs ēkas 7. stāvu, uz biroju, kurā strādā kāds no viņas kolēģiem. Tomēr saskaņā ar pašu šīs elektroniskās vēstules tekstu šāda pārvākšanās būtu bijusi tikai “īslaicīga”, kas izskaidro to, ka 2003. gada 7. jūlijā nosūtītajā elektroniskajā vēstulē prasītāja atbildēja uz šo priekšlikumu, norādot, ka viņa šaubās un labprātāk vēlētos pagaidīt, līdz viņa atgriezīsies no sava ikgadējā atvaļinājuma, lai redzētu, vai “augustā” būs iespējams rast kādu “galīgu risinājumu”.

168    Tāpat arī 2003. gada 11. septembrī D 2 nodaļas vadītāja vietnieks inventāra pārvaldītājam nosūtīja elektronisko vēstuli, lai viņam atgādinātu nepieciešamību atrisināt jautājumu par prasītājas biroju. Atgādinot, ka viņi par šo jautājumu jau bija runājuši pirms 2003. gada vasaras atvaļinājuma, D 2 nodaļas vadītāja vietnieks viņam lūdza “nodot [D 2 nodaļas] rīcībā [prasītājai] piemērotu biroju, kas atrastos cik vien iespējams tuvu [Science 11 ēkas] 9. un 10. stāvam”. Viņš piebilda, ka “lietai piemīt zināma steidzamība, jo [prasītājas] pašreizējā biroja, kas atrodas [Science 11 ēkas] beletāžā, nepiemērotība, šķiet, būtiski ietekmē [ieinteresētās personas] efektivitāti un būtu jārisina nekavējoties”.

169    Tādējādi, kaut arī pēc iepriekš minētajiem pasākumiem nekas vairs netika veikts, izolētu biroju piešķiršanu prasītājai, lai arī cik ļoti šī piešķiršana būtu kritizējama, nevar uzskatīt par tādu, kas būtu radījusi kaitējumu ieinteresētās personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

c)     Treškārt, par to, ka laika posmā no 2003. gada janvāra līdz jūnijam prasītājai netika dots neviens uzdevums

170    No lietas materiāliem izriet, ka, sākot no prasītājas iecelšanas amatā D 2 nodaļā 2003. gada 1. janvārī un gandrīz visu 2003. gada pirmo pusi, viņai netika dots neviens uzdevums un tikai 2003. gada 10. jūnijā tika sagatavots un ieinteresētajai personai paziņots viņas amata pienākumu apraksts. Šajā sakarā padomdevējs revidents ir uzsvēris, ka “jau to vien, ka ierēdnim bija jāgaida gandrīz pusgads, lai precīzi uzzinātu, kas no viņa tiek gaidīts dienestā, kurā viņš ir iecelts amatā, saprātīgs ierēdnis [varēja] saprast kā ļaunprātīgu rīcību, it īpaši, ja tā ir saistīta ar attiecībām ar savu profesionālo vidi, kas jau tā ir konflikta attiecības”.

171    Visbeidzot, kaut arī Komisija norāda, ka prasītājas atrašanās D 2 nodaļā sākotnēji bija jābūt īslaicīgai, jo 2003. gada pirmajos mēnešos bija paredzēts viņu pārcelt uz ĢD “Personāls un administrācija” direktorātu “Drošība”, šis apstāklis, kas turklāt neiestājās, nekādā ziņā nav tāds, kas pamatotu to, ka ieinteresētajai personai 2003. gada pirmajos mēnešos netika dots neviens uzdevums. Tāpat arī tas, ka šī gada pirmajā pusē prasītāja bieži nebija darbā slimības dēļ vai ikgadējo atvaļinājumu dēļ, neļauj administrācijai izvairīties no tai paredzētā pienākuma noteikt prasītājai veicamos uzdevumus.

172    Tomēr, ņemot vērā šīs lietas faktiskos apstākļus un it īpaši sākotnējos plānus iecelt prasītāju citā amatā ārpus D 2 nodaļas, ir jāuzskata, ka novēlotu uzdevumu došanu prasītājai pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kas radījusi kaitējumu viņas personībai, viņas cieņai vai viņas fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

d)     Ceturtkārt, par to, ka Komisija bija izplatījusi apmelojošas baumas par prasītājas profesionālajām spējām

173    Prasītāja nenorāda nevienu apstākli, lai pamatotu apgalvojumu, ka ĢD “Personāls un administrācija” hierarhijā būtu izplatītas apmelojošas baumas par viņas profesionālajām spējām.

174    Līdz ar to šajā sakarā paustajam pārmetumam nevar piekrist.

e)     Piektkārt, par to, ka Komisija bija noraidījusi dažus pieteikumus par ikgadējo atvaļinājumu un citus bija pieņēmusi ar novēlošanos

175    Vispirms ir jāatgādina, ka, kaut arī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 57. panta pirmo daļu “ierēdnim ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz divdesmit četras darba dienas, bet ne vairāk par trīsdesmit darba dienām katrā kalendārajā gadā”, ir nospriests, ka atteikumu piešķirt ikgadējo atvaļinājumu, lai nodrošinātu pienācīgu dienesta darbību, kā tādu nevar uzskatīt par psiholoģiskas vardarbības izpausmi (iepriekš minētais spriedums lietā Schmit/Komisija, 78. punkts).

176    Šajā gadījumā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā pirms 2004. gada 3. septembra netiešā lēmuma, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību un prasība atlīdzināt zaudējumus, ir atteikusies apmierināt trīs pieteikumus par ikgadējo atvaļinājumu laika posmos no 2004. gada 10. maija līdz 30. jūnijam, no 2004. gada 19. maija līdz 8. jūnijam un no 2004. gada 5. jūlija līdz 13. augustam. Prasītāja uzskata, ka šādus atteikumus izskaidro administrācijas vēlme viņu “psiholoģiski destabilizēt”.

177    Runājot par 2004. gada 7. maijā iesniegtā ikgadējā atvaļinājuma pieteikuma attiecībā uz laika posmu no 2004. gada 10. maija līdz 30. jūnijam noraidījumu, no lietas materiāliem un it īpaši no 2004. gada 7. un 10. maijā ieinteresētajai personai nosūtītajām elektroniskajām vēstulēm izriet, ka šim noraidījumam bija leģitīms pamatojums, proti, nepieciešamība, ņemot vērā pēc 2004. gada 7. maija medicīniskās apskates sniegto atzinumu, kurā bija norādīts, ka “[prasītājas] veselībai ir vēlama darbavietas maiņa”, kopā ar viņu izskatīt dažādas iespējas panākt viņas iecelšanu citā amatā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”. Turklāt ir pierādīts, ka 2004. gada 10. maijā prasītāja faktiski tikās ar D direktorāta direktoru un ka šīs tikšanās laikā viņš nolēma, ka ieinteresētās personas curriculumvitae tiks nosūtīts citiem ģenerāldirektorātiem. Turklāt pati prasītāja 2004. gada 12. maija elektroniskajā vēstulē bija norādījusi D direktorāta direktora palīgam, ka patiesībā viņa vēlas ņemt ikgadējo atvaļinājumu laika posmā no 2004. gada 19. maija līdz 8. jūnijam.

178    Runājot par ikgadējā atvaļinājuma pieteikumu laika posmam no 2004. gada 19. maija līdz 8. jūnijam, ir jānorāda, ka arī iemesls, kura dēļ šis pieteikums tika noraidīts, šajā gadījumā nepieciešamība, sagatavojot KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim, risināt VĪN 8. panta 5. punktā paredzēto formālo dialogu, bija leģitīms, jo VĪN 8. panta 14. punktā ir paredzēts, ka “visi ikgadējie ziņojumi ir jāpabeidz, vēlākais, aprīļa beigās”.

179    Tas pats a fortiori attiecas uz ikgadējā atvaļinājuma pieteikumu laika posmam no 2004. gada 5. jūlija līdz 13. augustam, kura noraidījums, kas tika izteikts elektroniskajā vēstulē, ko 2004. gada 9. jūnijā prasītājai nosūtīja D direktorāta direktors, tika pamatots ar nepieciešamību – ņemot vērā prasītājas iesniegto lūgumu pārskatīt KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim – organizēt formālu dialogu ar apstiprinātāju atbilstoši VĪN 8. panta 10. punktam, lai netiktu apdraudētas izredzes uz paaugstinājumu visiem D direktorāta ierēdņiem.

180    Savukārt prasītāja pamatoti pārmet Komisijai, ka tā vilcinājusies apstiprināt viņas ikgadējā atvaļinājuma pieteikumu par laika posmu no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam. Šis pieteikums, kas “Sic Congés” tika iesniegts 2004. gada 21. jūnijā, tika apstiprināts tikai 2004. gada 2. augustā, proti, vairāk nekā divas nedēļās pēc dienas, no kuras prasītāja vēlējās iet atvaļinājumā. Turklāt ir svarīgi norādīt, ka šis pieteikums tika apstiprināts un atbilstošās dienas tika atskaitītas no ieinteresētās personas ikgadējā atvaļinājuma atlikuma, kaut gan viņa kopš 2004. gada 5. jūlija bija iesniegusi medicīnisko izziņu par laika posmu no 2004. gada 17. jūlija līdz 27. augustam, proti, gandrīz par to pašu laika posmu, uz kādu attiecās ikgadējā atvaļinājuma pieteikums, un ka šo izziņu administrācija nebija apstrīdējusi.

181    No iepriekš izklāstītā izriet, ka, runājot par ikgadējo atvaļinājumu, vienīgā nepareizā rīcība, par kuru Komisiju var vainot, ir saistīta ar apstākļiem, kādos tika izskatīts ikgadējā atvaļinājuma pieteikums par laika posmu no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam. Šādu rīcību pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kura rada kaitējumu prasītājas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

f)     Sestkārt, par Komisijas atteikumu par pamatotu uzskatīt darba kavējumu slimības dēļ

182    Ir skaidrs, ka Komisija prasītājai, kas bija iesniegusi medicīnisko izziņu par laika posmu no 2004. gada 16. aprīļa līdz 11. jūnijam, lika iziet medicīnisko apskati. Kad medicīniskajā apskatē sagatavotajā 2004. gada 7. maija atzinumā tika secināts, ka prasītāja bija spējīga strādāt, tomēr precizējot, ka “[ieinteresētās personas] veselībai bija vēlams mainīt darbavietu”, no lietas materiāliem izriet, ka viņa nebija izmantojusi Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punkta piektajā daļā paredzēto iespēju vērsties iestādē ar lūgumu, lai jautājumu nosūta neatkarīgam ārstam atzinuma saņemšanai.

183    Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka viņas priekšniecība pirms netiešā lēmuma, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību un prasība atlīdzināt zaudējumus, būtu izdarījusi pārkāpumus saistībā ar viņas neierašanos darbā slimības dēļ.

184    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, kaut arī daži prasītājas norādītie fakti ir prettiesiski, nevienu no tiem atsevišķi nevar uzskatīt par “nepiedienīgu rīcību” Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē.

185    Tomēr rodas jautājums, vai šos pašus faktus visus kopā var uzskatīt par tādiem, kas ir saistīti ar “nepiedienīgu rīcību”.

186    Šajā jautājumā padomdevējs revidents ir sniedzis noliedzošu atbildi, uzskatot, ka “konkrētā attiecīgās personas vai attiecīgo personu rīcība vai darbības [nebija] tīšas, jo tām nebija nolūka radīt kaitējumu [prasītājas] personībai, cieņai vai integritātei”, un precizējot, ka nepastāvēja “individuāla vai saskaņota vairāku personu vēlēšanās [viņai] radīt kaitējumu”.

187    Tomēr Civildienesta tiesa nevar atsaukties uz šādu vērtējumu, jo padomdevējs revidents, to formulējot, ir pamatojies uz nepareizu Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretāciju, uzskatot, ka iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgais nodoms ir nosacījums psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanai.

188    Tomēr faktus, par kuriem prasītāja ir vainojusi savu priekšniecību, nevar uzskatīt par tādiem, kas ir paredzēti Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā. Kaut arī šīs darbības atgādina psiholoģisku uzmākšanos un prasītāja, kā to ir norādījis padomdevējs revidents, tās esot izjutusi kā psiholoģisku vardarbību, tās visas kopumā nav pietiekami aizskarošas, lai dienā, kad tika pieņemts netiešais lēmums, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību un prasība atlīdzināt zaudējumus, tās objektīvi būtu varējušas radīt kaitējumu ieinteresētās personas personībai, cieņai un fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

189    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājai nav pamata apgalvot, ka viņa ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības.

C –  Par prasījumiem atcelt netiešo lēmumu, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību

1.     Par pieņemamību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

190    Komisija būtībā norāda, ka atbildes nesniegšana uz lūgumu sniegt palīdzību četru mēnešu termiņa beigās, skaitot no lūguma iesniegšanas, ieinteresētajai personai neesot radījusi nekādu nelabvēlīgu rīcību. Komisija paskaidro, ka šī četru mēnešu termiņa beigās tā pat netieši nebija noraidījusi lūgumu sniegt palīdzību, jo, lai tā varētu lemt par šo lūgumu, tai bija jāgaida administratīvās izmeklēšanas rezultāti. Tā piebilst, ka lūgumu sniegt palīdzību tā galu galā noraidīja tikai 2005. gada 16. septembrī, proti, kad administratīvajā izmeklēšanā bija atklāts, ka apgalvojumi par psiholoģisku vardarbību esot nepamatoti. Šajos apstākļos iepriekš minētie prasījumi nesot pieņemami, jo tie ir priekšlaicīgi.

191    Prasītāja lūdz noraidīt iebildi par nepieņemamību.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

192    Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā ir noteikts:

“1. Jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai lūgumu, lai tā pieņem ar konkrēto personu saistītu lēmumu. Iecēlējinstitūcija par savu argumentētu lēmumu konkrētajai personai ziņo četru mēnešu laikā no lūguma iesniegšanas dienas. Ja minētajā termiņā atbilde uz lūgumu nav saņemta, tas uzskatāms par netiešu lēmumu par lūguma noraidīšanu, par ko var iesniegt sūdzību saskaņā ar 2. punktu.”

193    Šajā gadījumā, kā tika norādīts, prasītāja 2004. gada 29. aprīļa vēstulē bija lūgusi Komisiju sniegt palīdzību. Atbildes nesniegšana uz šo vēstuli, kurā bija iekļauts lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta nozīmē, četru mēnešu termiņa beigās radīja netiešu lēmumu par lūguma noraidīšanu, kas ir prasītājai nelabvēlīgs akts.

194    Šo secinājumu nevar atspēkot ar Komisijas argumentu, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētā četru mēnešu termiņa beigās tā atturējās formulēt nostāju par lūgumu sniegt palīdzību psiholoģiskas vardarbības dēļ, jo tai pirms lēmuma pieņemšanas bija jāsagaida administratīvās izmeklēšanas rezultāti.

195    Kaut arī, ja ierēdnis, kas pieprasa aizsardzību no savas iestādes, sniedz sākotnējus pierādījumus tam, ka pastāv aizskārumi, kas, kā viņš apgalvo, ir vērsti pret viņu, administrācijai ir jāveic atbilstoši pasākumi, it īpaši liekot veikt izmeklēšanu, lai pierādītu faktus, ar kuriem ir pamatota sūdzība (iepriekš minētais spriedums lietā Lo Giudice/Komisija, 136. punkts), šāds pienākums nevar ļaut attiecīgai iestādei atkāpties no Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta noteikumiem, kas ļauj ierēdnim pieprasīt, lai administrācija noteiktā termiņā izteiktu nostāju lēmuma formā (Pirmās instances tiesas 1990. gada 3. aprīļa spriedums lietā T‑135/89 Pfloeschner/Komisija, Recueil, II‑153. lpp., 17. punkts, un 1997. gada 6. novembra spriedums lietā T‑223/95 Ronchi/Komisija, Recueil FP, I‑A‑321. un II‑879. lpp., 31. punkts).

196    Kaut arī pirms administratīvās izmeklēšanas beigām nevarēja uzskatīt, ka Komisija ir galīgi noraidījusi lūgumu sniegt palīdzību, nākas tomēr secināt, ka pat pirms galīgās nostājas izteikšanas par šādu lūgumu Komisijai bija jāveic atsevišķas, vismaz aizsargājošas darbības. Šādu pasākumu neveikšana, administrācijai neveicot nekādus pasākumus attiecībā uz minēto lūgumu, prasītājam var būt nelabvēlīga, kā tas ir šajā gadījumā.

197    Šajos apstākļos iebilde par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka iepriekš minētie prasījumi nav vērsti pret kādu nelabvēlīgu aktu, nav pieņemama.

198    Tomēr ir jānorāda, ka ar 2004. gada 8. septembra notu Komisijas ģenerālsekretāra izraudzītais padomdevējs revidents saņēma pilnvaru “noskaidrot, cik patiesi ir izteiktie apgalvojumi par ierēdņa vai ierēdņu, kuru vārdi ir minēti lietas materiālos, rīcību, un tādējādi ļaut novērtēt situācijas pastāvēšanu un sekas, kas attiecīgā gadījumā varētu rasties”. Turklāt pēc vairāku revīziju veikšanas laika posmā no 2004. gada 6. oktobra līdz 22. decembrim padomdevējs revidents 2005. gada 21. martā nosūtīja Komisijas ģenerālsekretāram ziņojumu, kas sagatavots administratīvās izmeklēšanas beigās.

199    Līdz ar to ir jāsecina, ka, kaut arī pirms šīs prasības iesniegšanas administrācija nav veikusi visus palīdzības pasākumus, ko prasītāja bija lūgusi, tā tomēr ir veikusi administratīvās izmeklēšanas pasākumu, ko bija lūgusi veikt prasītāja.

200    No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājai ir pamatots iemesls apstrīdēt netiešo lēmumu, ar ko tika noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, izņemot lūgumu uzsākt izmeklēšanu. Tikai pēdējā minētā lūguma sakarā prasītājas prasījumi ir nepieņemami, jo prasības iesniegšanas laikā nepastāvēja nelabvēlīgs akts.

2.     Par lietas būtību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

201    Kaut arī prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir pamatots ar Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu, bet otrais – ar pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses neievērošanu, šie pamati, kas būtībā ir balstīti uz vienu un to pašu argumentāciju, ir jāizskata kopā.

202    Prasītāja norāda, ka Komisija nav ātri un ar apstākļiem atbilstošu rūpību sniegusi atbildi uz viņas lūgumu sniegt palīdzību un nav veikusi viņas iecelšanu citā amatā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”, kaut gan jau 2004. gada 18. maijā psihiatrs, kuram medicīniskais dienests bija uzticējis veikt šīs personas psihiatrisko ekspertīzi, savā ekspertīzē bija uzsvēris, ka, “tā kā problēma ir sociāla rakstura (konflikts iestādē), ir jārod sociāla rakstura risinājums(integrēšana citā ģenerāldirektorātā)”.

203    Savai aizstāvībai Komisija apgalvo, ka tai nevar pārmest, ka tā prasītāju nav iecēlusi citā amatā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”, jo ieinteresētā persona nebija cietusi no jebkādas psiholoģiskas vardarbības.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

204    Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu “Kopienas palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ”.

205    Jāatgādina, ka atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, ja pastāv kāds starpgadījums, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā, administrācijai ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo sparu un ātri un ar apstākļiem atbilstošu gādību attiecīgi jāreaģē, lai konstatētu faktus un lai, zinot lietas apstākļus, atbilstoši rīkotos (Tiesas 1989. gada 26. janvāra spriedums lietā 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 15. un 16. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 21. aprīļa spriedums lietā T‑5/92 Tallarico/Parlaments, Recueil, II‑477. lpp., 31. punkts, un 2000. gada 5. decembra spriedums lietā T‑136/98 Campogrande/Komisija, Recueil FP, I‑A‑267. un II‑1225. lpp., 42. punkts).

206    Šajā gadījumā, tā kā Civildienesta tiesa nav konstatējusi, ka pastāv psiholoģiska vardarbība, prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā nav veikusi visus pasākumus, lai viņu pasargātu no šādas vardarbības.

207    Tomēr ir jāatgādina, ka 2003. gada paziņojumā par psiholoģisku vardarbību ir noteikts, ka tad, “ja pastāv kaut mazākās aizdomas par psiholoģisku vardarbību, var paredzēt pārcelšanas pasākumus” un ka šo pasākumu, “kuros ir jābūt ņemtām vērā īpašajām situācijām” un kuri “var būt tūlītēji un vajadzības gadījumā – galīgi”, mērķis ir “ļaut iespējamam cietušajam pārkārtot savu dzīvi, palīdzot viņam atbrīvoties no problēmas”.

208    Šādā gadījumā ir jānorāda, ka 2004. gada 29. aprīļa vēstulē prasītāja vispirms pārmeta B 2 nodaļas, kurā viņa bija iecelta amatā brīdī, kad viņa tika pieņemta darbā Komisijā uz pārbaudes laiku, vadītājam, ka tas bija sniedzis B direktorāta direktoram, kura uzdevums bija sagatavot pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku, nepamatoti negatīvu informāciju par viņas profesionālajām spējām tikai tāpēc, lai viņai uzliktu atbildību par viņa paša kļūdām. Tajā pašā vēstulē prasītāja ir pārmetusi savai priekšniecībai, ka, sākot no viņas iecelšanas amatā 2003. gada 1. janvārī nodaļā 01, tā viņu profesionāli izolējusi, piešķirot biroju, kas ir nošķirts no pārējās nodaļas, un nav nodrošinājusi ar jebkādu aprīkojumu, nav viņai uzticējusi darbu atbilstoši viņas kvalifikācijai, radījusi šķēršļus viņas pārcelšanai darbā ārpus ĢD “Personāls un administrācija” un šajā sakarā sniegusi citiem ģenerāldirektorātiem nelabvēlīgu informāciju par viņas spējām. Tajā pašā vēstulē prasītāja atklāja faktu, ka viņa esot saņēmusi nodaļas darbinieku sarakstu, kurā viņas vārds vairs nebija atrodams. Visbeidzot, ir jānorāda, ka daudzo dokumentu vidū, ko prasītāja bija pievienojusi savam lūgumam sniegt palīdzību, bija to personu saraksts, kas, pēc prasītājas domām, var apstiprināt minētās psiholoģiskās vardarbības pastāvēšanu.

209    Tādējādi prasītājas lūgumā sniegt palīdzību norādīto faktu svarīgums un nozīmība atklāj ja ne psiholoģiskas vardarbības esamību, tad vismaz “aizdomas par psiholoģisku vardarbību” 2003. gada paziņojuma par psiholoģisku vardarbību nozīmē un pat pirms izmeklēšanas veikšanas un ieinteresētās personas iebildumu pamatotības pārbaudes liek Komisijai veikt “pārcelšanas pasākumus”.

210    Ir skaidrs, ka dienā, kad tika pieņemts netiešais lēmums, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību, Komisija nebija veikusi nevienu šāda veida pagaidu pasākumu un ka attiecībā uz prasītāju nebija pieņemts neviens lēmums par iecelšanu citā amatā ārpus ĢD “Personāls un administrācija” vai pat ārpus D 2 nodaļas, kurā viņa tajā laikā bija iecelta amatā.

211    No lietas materiāliem skaidri izriet, ka kopš 2003. gada rudens ĢD “Personāls un administrācija” bija pielicis zināmas pūles, lai prasītāja varētu atrast darbu ārpus minētā ģenerāldirektorāta, un ka tostarp D direktorāta direktors 2004. gada 13. maijā bija nosūtījis ieinteresētās personas curriculum vitae pieciem citiem ģenerāldirektorātiem, precizējot, ka ĢD “Personāls un administrācija” ir paudis savu piekrišanu tam, ka prasītāja varētu tikt iecelta tādā pašā amatā. Tomēr šos dažādos centienus nevar uzskatīt par pietiekamiem, jo Komisijai bija ne tikai jāpalīdz prasītājai viņas darba meklējumos, bet viņa bija jāieceļ citā amatā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”.

212    Turklāt ir jānorāda, ka 2004. gada 11. jūnija vēstulē pats IDOC direktors bija norādījis Komisijas ģenerālsekretāram, ka prasītājas lūgumā sniegt palīdzību norādītie fakti viņam šķiet pietiekami būtiski, lai pamatotu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu, “vai nu lai pierādītu individuālās atbildības pastāvēšanu, vai arī lai atjaunotu ierēdņa godu, kas nepamatoti tika apšaubīts”.

213    Šajos apstākļos prasītājai ir pamats apgalvot, ka Komisija nav ar visu nepieciešamo rūpību reaģējusi uz viņas lūgumu sniegt palīdzību, jo vēl pirms administratīvās izmeklēšanas steidzināšanas nav veikusi pārcelšanas pasākumu.

214    No tā izriet, ka netiešais lēmums, ar ko ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ir jāatceļ, jo ar šo lēmumu tika pausts atteikums veikt pagaidu pārcelšanas pasākumu.

D –  Par prasījumiem atcelt KAZ par 2003. gadu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

215    Komisija lūdz iepriekš minētos prasījumus atzīt par nepieņemamiem, jo sūdzība par KAZ par 2003. gadu tikusi iesniegta novēloti. Tā uzsver, ka prasītāja, kas no 2004. gada 21. septembra vēstules uzzinājusi par viņas KAZ par 2003. gadu galīgu pabeigšanu, savu sūdzību ĢD “Personāls un administrācija” nodaļā “Prasības” iesniedza tikai 2005. gada 5. janvārī, proti, pēc Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā trīs mēnešu termiņa beigām. Komisija piebilst, ka ieinteresētā persona, ņemot vērā viņas “īpašo situāciju”, būtu varējusi savas uzturēšanās darbavietā laikā iegūt informāciju no ĢD “Personāls un administrācija” par precīzu viņas KAZ par 2003. gadu sagatavošanas gaitu vai vismaz iepazīties ar savu lietu, kas ir atrodama datorsistēmā “SysPer 2” (turpmāk tekstā – “SysPer 2”). Ņemot vērā, ka viņas KAZ par 2003. gadu tika pabeigti 2004. gada 13. un 14. jūlijā, ieinteresētā persona līdz ar to varēja par tiem uzzināt tieši pēc tam vai katrā ziņā, vēlākais, tad, kad viņa saņēma 2004. gada 21. septembra vēstuli, kurā viņa tika informēta par to administratīvu pabeigšanu.

216    Pakārtoti, gadījumā, ja Civildienesta tiesa uzskatītu, ka iepriekš minētie prasījumi ir pieņemami, Komisija atgādina, ka prasītāja pēc šīs prasības iesniegšanas bija pensionējusies invaliditātes dēļ un ka viņai līdz ar to vairs nebija pamatotas intereses lūgt atcelt viņas KAZ par 2003. gadu.

217    Replikas rakstā prasītāja apgalvo, ka viņas prasījumi atcelt KAZ par 2003. gadu ir pieņemami.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

218    Runājot par iepriekš minēto prasījumu pieņemamību, ir jāatgādina, ka no Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izriet, ka jebkura persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par viņai nelabvēlīgu aktu un ka šāda sūdzība ir jāiesniedz trīs mēnešu termiņā. Šo termiņu sāk skaitīt no dienas, kad lēmums ir paziņots adresātam, un katrā ziņā, vēlākais, dienā, kad ieinteresētā persona par to ir uzzinājusi, ja runa ir par individuālu pasākumu.

219    Turklāt, lai lēmums būtu atbilstoši paziņots Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta nozīmē, tam ir ne tikai jābūt paziņotam tā adresātam, bet arī adresātam ir bijis jābūt iespējai atbilstoši iepazīties ar tā saturu (skat. Tiesas 1976. gada 15. jūnija spriedumu lietā 5/76 Jänsch/Komisija, Recueil, 1027. lpp., 10. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 19. oktobra spriedumu lietā T‑311/04 BuendíaSierra/Komisija, Krājums, II‑4137. lpp., 121. punkts).

220    Visbeidzot, administrācijai, kas atsaucas uz sūdzības novēlotu iesniegšanu, ir jāiesniedz pierādījumi par dienu, kurā lēmums tika paziņots, proti, darīts zināms tā adresātam (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1994. gada 9. jūnija spriedumu lietā T‑94/92 X/Komisija, Recueil FP, I‑A‑149. un II‑481. lpp., 22. punkts).

221    Šajā gadījumā Komisija norāda, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēto trīs mēnešu termiņu sāka skaitīt 2004. gada 21. septembrī, proti, datumā, kas norādīts vēstulē, ar kuru nodaļas “Cilvēkresursi – ADMIN, iekšējās reformas” vadītājs informēja prasītāju, ka, veicot paaugstināšanu amatā 2004. gadā, ĢD “Personāls un administrācija” ģenerāldirektors, ņemot vērā kopējo atzīmi 8/20, kas viņai bija piešķirta, veicot novērtējumu par 2003. gadu, bija nolēmis viņai nepiešķirt nevienu prioritātes punktu. Tomēr papildus tam, ka neviens no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem neļauj uzzināt, kurā dienā šī vēstule tika paziņota, ir jāuzsver, ka, tā kā KAZ par 2003. gadu tai nebija pievienoti, nevar uzskatīt, ka tā ļāva ieinteresētajai personai attiecīgi uzzināt par minētajiem KAZ.

222    Argumentam, ka ieinteresētā persona, ņemot vērā viņas “īpašo situāciju”, būtu varējusi savas uzturēšanās darbavietā laikā iegūt informāciju no ĢD “Personāls un administrācija” par precīzu viņas KAZ par 2003. gadu sagatavošanas gaitu vai vismaz iepazīties ar savu lietu, kas ir atrodama datorsistēmā “SysPer 2”, nevar piekrist, jo, kā tika norādīts iepriekš, termiņu sūdzības iesniegšanai par nelabvēlīgu aktu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu sāk skaitīt tikai no dienas, kurā akts ir paziņots adresātam, vai katrā ziņā, vēlākais, dienā, kad ieinteresētā persona par to ir uzzinājusi.

223    Šajos apstākļos, tā kā Komisija nav sniegusi pierādījumus par dienu, kurā KAZ par 2003. gadu tika paziņoti prasītājai vai viņai tika darīti zināmi, iebilde par nepieņemamību, kas pamatota ar iepriekš minēto prasījumu novēlotu iesniegšanu, ir jānoraida.

224    No iepriekš minētā izriet, ka prasījumi atcelt KAZ par 2003. gadu šīs prasības iesniegšanas dienā bija pieņemami.

225    Tomēr šis apsvērums nevar traucēt Civildienesta tiesai noskaidrot, vai prasītāja pēc šīs prasības iesniegšanas vēl joprojām ir personīgi ieinteresēta viņas KAZ par 2003. gadu atcelšanā (skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 24. aprīļa spriedumu lietā T‑159/98 Torre u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑83. un II‑395. lpp., 30. punkts, un 2005. gada 31. maija spriedumu lietā T‑105/03 Dionyssopoulou/Padome, Recueil FP, I‑A‑137. un II‑621. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

226    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka novērtējuma ziņojuma, ko Komisijā spēkā esošās novērtēšanas sistēmas ietvaros sauc par KAZ, kā iekšēja dokumenta galvenais uzdevums ir nodrošināt administrācijai periodisku informāciju par to, kā tās ierēdņi pilda savus dienesta pienākumus (Tiesas 1980. gada 3. jūlija spriedums apvienotajās lietās 6/79 un 97/79 Grassi/Padome, Recueil, 2141. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 28. maija spriedums lietā T‑59/96 Burban/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑109. un II‑331. lpp., 73. punkts).

227    Attiecībā uz ierēdni novērtējuma ziņojumam ir būtiska nozīme viņa karjeras attīstībā, it īpaši saistībā ar pārcelšanu citā darbā un paaugstināšanu amatā. Tādējādi tas principā ietekmē novērtētās personas intereses tikai līdz brīdim, kad viņa galīgi beidz pildīt savus darba pienākumus. Pēc darba pienākumu izbeigšanas ierēdnis vairs nav ieinteresēts turpināt uzturēt prasību, kas iesniegta par novērtējuma ziņojumu, bet vienīgi pierādīt, ka pastāv īpašs apstāklis, kas pamato personīgu un pastāvošu interesi panākt, ka minētais ziņojums tiek atcelts (iepriekš minētais spriedums lietā Dionyssopoulou/Padome, 20. punkts).

228    Šajā gadījumā ir skaidrs, ka prasītāja aizgāja pensijā un viņai ar iecēlējinstitūcijas 2005. gada 23. augusta lēmumu no 2005. gada 31. augusta tika piešķirts invaliditātes pabalsts. Turklāt invaliditātes komisija uzskatīja, ka, “ņemot vērā invaliditāti izraisījušās patoloģijas nemainīgo raksturu, [nebija] vajadzības veikt nekādu atkārotu medicīnisko pārbaudi”. Tādējādi KAZ par 2003. gadu grozījumi nevarētu nekādā veidā ietekmēt prasītājas karjeru. Turklāt prasītāja nav ne pierādījusi, ne arī atsaukusies uz to, ka pastāv īpašs apstāklis, kas pamato personīgas un pastāvošas intereses panākt atcelšanu saglabāšanos.

229    Šo secinājumu nevar atspēkot ar risinājumu, ko Civildienesta tiesa radusi 2008. gada 25. septembra spriedumā lietā F‑44/05 Strack/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts). Kaut arī lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, tika atzīts, ka ierēdnis, lai arī viņš ir pensionējies invaliditātes dēļ, saglabā interesi prasīt, lai tiktu atcelts lēmums, ar kuru ir noraidīta viņa kandidatūra kādam darbam, ir jāuzsver, ka minētajā lietā pretēji šai lietai netika konstatēts, ka šī ierēdņa invaliditāti izraisījusī patoloģija bija nemainīga un ka nebija vajadzības veikt nekādu atkārtotu medicīnisko pārbaudi.

230    Šajos apstākļos vairs nav jālemj par lūgumu atcelt KAZ par 2003. gadu.

E –  Par prasījumiem atlīdzināt zaudējumus

231    Prasītājas izvirzītie prasījumi atlīdzināt zaudējumus būtībā ir iedalāmi trīs daļās. Ieinteresētā persona lūdz atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi, pirmkārt, psiholoģiska vardarbība, no kuras viņa cietusi, otrkārt, netiešais lēmums, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību, un, treškārt, KAZ par 2003. gadu prettiesiskums un apstākļi, kādos tie viņai tika darīti zināmi.

 Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi iespējamā psiholoģiskā vardarbība

a)     Lietas dalībnieku argumenti

232    Prasītāja norāda, ka psiholoģiskā vardarbība, no kuras viņa cietusi, esot smagi ietekmējusi viņas veselības stāvokli, kā uz to norāda viņas ārstējošā ārsta medicīniskās izziņas, medicīniskā dienesta medicīniskie atzinumi un atzinums, ko sniedzis neatkarīgais ārsts, kurš izvēlēts Civildienesta noteikumu 59. panta 1. punktā paredzētās procedūras ietvaros. No tā viņai esot radies būtisks morāls kaitējums, ko radījusi viņas nespēja normāli veikt savu darbu savā nodaļā, kā arī mantisks kaitējums, kas izpaudies kā zaudēta iespēja uz karjeras attīstību un uz leģitīmajām tiesībām uz paaugstināšanu.

233    Aizstāvībai Komisija lūdz noraidīt iepriekš minētos prasījumus atlīdzināt kaitējumu, paskaidrojot, ka prasītāja nav cietusi ne no kādas psiholoģiskas vardarbības.

b)     Civildienesta tiesas vērtējums

234    No pastāvīgās judikatūras civildienesta jomā izriet, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no visu nosacījumu kopuma, proti, iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskuma, zaudējumu esamības un cēloņsakarības starp attiecīgo rīcību un minētajiem zaudējumiem (Tiesas 1987. gada 16. decembra spriedums lietā 111/86, Delauche/Komisija, Recueil, 5345. lpp., 30. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 16. septembra spriedums lietā T‑234/97 Rasmussen/Komisija, Recueil FP, I‑A‑507. un II‑1533. lpp., 71. punkts, un 2004. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 51. punkts).

235    Līdz ar to ir svarīgi noskaidrot, vai Komisijai var pārmest prettiesisku rīcību, pēc tam – apstiprinošas atbildes gadījumā – noteikt, vai pastāv iespējami zaudējumi, kam ir cēloņsakarība ar prettiesisko rīcību.

 Par prettiesiskas rīcības pastāvēšanu

236    Kaut arī, kā tika norādīts iepriekš, prasītājai nav pamata apgalvot, ka viņa ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības, atliek secināt, kā turklāt to ir norādījis padomdevējs revidents, ka daži fakti, ko ieinteresētā persona ir norādījusi savas prasības atlīdzināt zaudējumus pamatojumam, kopumā ir tādi, kas liecina, ka Komisija zināmā mērā nav ievērojusi savu pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses. Runa īpaši ir par apstākļiem, kādos tika pagarināts prasītājas pārbaudes laiks (šī sprieduma 155.–160. punkts), par to, ka ieinteresētajai personai tika piešķirti izolēti biroji (šī sprieduma 161.–169. punkts), ka laika posmā no 2003. gada janvāra līdz jūnijam netika noteikti uzdevumi (170.–172. punkts), vai arī apstākļiem, kādos tika izskatīts ikgadējā atvaļinājuma pieteikums laika posmam no 2004. gada 19. jūlija līdz 27. augustam (šī sprieduma 180. un 181. punkts).

237    No tā izriet, ka pirmais nosacījums tam, lai iestātos Komisijas atbildība, šajā gadījumā – prettiesiskas rīcības pastāvēšana, ir izpildīts.

 Par kaitējuma pastāvēšanu, kas saistīts ar prettiesisku rīcību

238    Runājot par minēto mantisko kaitējumu, ieinteresētā persona norāda, ka viņa ir zaudējusi algu, jo viņai bija jāaiziet pensijā invaliditātes dēļ. Līdz ar to ir jāuzskata, ka, ceļot šādu pretenziju, ieinteresētā persona uzsver, ka viņas aiziešana pensijā invaliditātes dēļ ir sekas arodslimībai, kas radusies administrācijas pieļauto dienesta kļūdu rezultātā.

239    Šajā sakarā ir jāatgādina, kā tas tika atzīts (Civildienesta tiesas 2007. gada 2. maija spriedums lietā F‑23/05 Giraudy/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 193. punkts), ka Civildienesta tiesas kompetencē nav lemt par cēloņsakarību, kas pastāv starp ierēdņa darba apstākļiem un slimību, uz kuru viņš atsaucas. Kopējās regulas par Eiropas Kopienu ierēdņu nelaimes gadījumu un arodslimības risku apdrošināšanu (turpmāk tekstā – “regula par apdrošināšanu”) 18. pantā ir paredzēts, ka lēmumu, kas attiecas uz slimības atzīšanu par arodslimību, pieņem iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz slēdzieniem, ko sniedzis vai snieguši ārsts vai ārsti, ko izraudzījusies iestāde, un, ja ierēdnis to pieprasa, pēc apspriešanās ar medicīnisko komisiju, kas ir paredzēta regulas par apdrošināšanu 22. pantā. Regulas par apdrošināšanu 11. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pilnīgas paliekošas ierēdņa invaliditātes gadījumā, kas iestājusies negadījuma vai arodslimības rezultātā, viņam tiek izmaksāts Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais maksājums, proti, maksājums, kas vienāds ar astoņkārtīgu ierēdņa gada pamatalgu, ko aprēķina, pamatojoties uz saņemtās mēnešalgas apmēru divpadsmit mēnešus pirms nelaimes gadījuma.

240    Režīms, kas ieviests, izpildot Civildienesta noteikumu 73. pantu, līdz ar to paredz iepriekš noteiktu pabalstu nelaimes gadījuma vai arodslimības gadījumā, un ieinteresētajai personai nav jāpierāda nekāda iestādes pieļauta kļūda. Judikatūrā ir precizēts, ka tikai tad, ja izrādās, ka Civildienesta noteikumos paredzētais režīms neļauj atbilstoši atlīdzināt ciesto kaitējumu, ierēdnim ir tiesības pieprasīt papildu kompensāciju (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 169/83 un 136/84 Leussink/Komisija, Recueil, 2801. lpp., 13. punkts, un 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I‑5251. lpp., 22. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑165/95 Lucaccioni/Komisija, Recueil FP, I‑A‑203. un II‑627. lpp., 74. punkts, un 1999. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑300/97 Latino/Komisija, Recueil FP, I‑A‑259. un II‑1263. lpp., 95. punkts).

241    Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja ar 2005. gada 17. oktobrī iesniegto notu vērsās Komisijā ar lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam par arodslimību atzīt “trauksmainās depresijas sindromu”, ko, kā viņa apgalvoja, viņa bija ieguvusi. Procedūra, kurā par arodslimību tiek atzītas patoloģijas, ar kurām slimoja ieinteresētā persona, vēl nav pabeigta. No tā izriet, ka iepriekš minētā prasība atlīdzināt zaudējumus ir priekšlaicīga un šajā stadijā to nevar apmierināt.

242    Savukārt, runājot par morālo kaitējumu, kas prasītājai ir nodarīts, tas, ka Komisija neizpildīja savu gādības pienākumu, veicināja prasītājas nošķirtību viņas nodaļā un radīja viņai kaitējumu, kurš tiktu pamatoti atlīdzināts, piešķirot viņai EUR 500.

 Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisko netiešo lēmumu, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību

c)     Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

243    Komisija apstrīd to, ka ir pieņemami prasījumi atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisku netiešo lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību. Tā norāda, ka, tā kā prasījumi atcelt šo lēmumu ir nepieņemami to priekšlaicīguma dēļ, prasījumi atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar šo lēmumu, tādēļ būtu jānoraida kā nepieņemami.

244    Prasītāja lūdz atzīt, ka iepriekš minētie prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir pieņemami.

 Civildienesta tiesas vērtējums

245    Ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu izveidotajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasība par zaudējumu atlīdzību, kas ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis salīdzinājumā ar prasību atcelt tiesību aktu, ir pieņemama tikai tad, ja ir tikusi īstenota pirmstiesas procedūra atbilstoši Civildienesta noteikumiem. Šī procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai zaudējumus, kurus ir lūgts atlīdzināt, ir radījis nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta nozīmē vai arī administrācijas rīcība, kas nav formulēta lēmuma formā. Pirmajā gadījumā ieinteresētajai personai noteiktā termiņā ir jāvēršas pie administrācijas ar sūdzību par attiecīgo aktu. Otrajā gadījumā savukārt administratīvā procedūra ir jāuzsāk, iesniedzot lūgumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta nozīmē, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību, un attiecīgā gadījumā jāturpina, iesniedzot sūdzību par lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums (Pirmās instances tiesas 1996. gada 28. jūnija spriedums lietā T‑500/93 Y/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑335. un II‑977. lpp., 64. punkts).

246    Ja pastāv tieša saikne starp prasību atcelt tiesību aktu un prasību par zaudējumu atlīdzību, pēdējā ir pieņemama kā papildinājums prasībai atcelt tiesību aktu un pirms tās nav obligāti jābūt iesniegtam lūgumam, ar kuru iecēlējinstitūcija ir aicināta atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts, un sūdzībai, ar kuru ir apstrīdēta netiešā vai tiešā lūguma noraidījuma pamatotība (Pirmās instances tiesas 1993. gada 15. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑17/90, T‑28/91 un T‑17/92 CamaraAlloisio u.c./Komisija, Recueil, II‑841. lpp., 46. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Y/Tiesa, 66. punkts).

247    Šajā gadījumā ir jānorāda, ka prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, ko radījis netiešais lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ir tiešs sakars ar prasījumiem atcelt šo lēmumu. Šie prasījumi tika uzskatīti par pieņemamiem, izņemot gadījumu, kad tie attiecās uz atteikumu steidzināt administratīvo izmeklēšanu. Šajā sakarā iepriekš minētie prasījumi atlīdzināt zaudējumu arī ir pieņemami.

d)     Par lietas būtību

 Lietas dalībnieku argumenti

248    Prasītāja norāda, ka viņai esot nodarīts mantisks un morāls kaitējums, jo netiešais lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, esot prettiesisks. Runājot par mantisko kaitējumu, viņa apgalvo, ka Komisijas atturēšanās veikt jebkādus palīdzības pasākumus papildus psiholoģiskajai vardarbībai, no kuras viņa cietusi, izraisīja viņas invaliditāti, kā rezultātā viņai nodarītais kaitējums skaitliskā izteiksmē kopumā veidojot EUR 781 906,43, kas atbilst starpībai starp, pirmkārt, pensiju un algu, ko viņa būtu saņēmusi, ja viņa nebūtu kļuvusi par invalīdi, un, otrkārt, invaliditātes pabalstu, kuru viņa saņem, un pensiju, kas viņai tiks izmaksāta turpmāk.

249    Savai aizstāvībai Komisija iebilst, ka, tā kā prasītāja neesot pierādījusi attiecīgās rīcības prettiesiskumu, prasība atlīdzināt zaudējumus esot jāatzīst par nepamatotu. Pakārtoti, ieinteresētā persona neesot norādījusi konkrētus apstākļus, kas pierāda, ka reāls kaitējums pastāv, un a fortiori neesot pierādījusi tā apmēru, tāpat kā cēloņsakarību starp iespējamo kaitējumu un minēto rīcību. Visbeidzot, ja Civildienesta tiesa uzskatītu, ka prasītājas izteiktie atcelšanas lūgumi ir pamatoti, šī atcelšana pati par sevi jau būtu morālā kaitējuma atlīdzināšana.

 Civildienesta tiesas vērtējums

250    Kā tika norādīts iepriekš, Komisijas netiešais lēmums, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ir prettiesisks, jo tā preventīvi neveica nevienu pasākumu prasītājas pārcelšanai darbā ārpus ĢD “Personāls un administrācija”, kaut gan ieinteresētās personas lūgumā sniegt palīdzību minēto faktu nozīme un svarīgums norāda uz “aizdomām par psiholoģisku vardarbību” 2003. gada paziņojuma par psiholoģisku vardarbību nozīmē.

251    Turklāt ir jānorāda, ka dienā, kad tika pieņemts netiešais lēmums, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību, administratīvā izmeklēšana vēl nebija uzsākta, jo tikai 2004. gada 8. septembrī padomdevējs revidents saņēma Komisijas ģenerālsekretāra pilnvaru veikt šādu izmeklēšanu un pirmās revīzijas viņš sāka veikt tikai 2004. gada oktobrī.

252    Runājot par zaudējumu pastāvēšanu saistībā ar Komisijas rīcības prettiesiskumu, prasītāja vispirms norāda, ka viņas pensionēšanās invaliditātes dēļ esot arodslimības, kura ir radusies tādēļ, ka administrācija atteikusies sniegt viņai palīdzību, sekas. Tomēr, kā jau tika norādīts, procedūra, kurā patoloģijas, ar kurām slimo ieinteresētā persona, tiek atzītas par arodslimību, vēl nav pabeigta. No tā izriet, ka prasība atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas prasītājai nodarīts, ir priekšlaicīga un šajā stadijā to nevar apmierināt.

253    Savukārt, runājot par morālā kaitējuma pastāvēšanu, ir jānorāda, ka Komisijas atteikums veikt pagaidu pasākumus, kā arī nokavējums, ar kādu tika uzsākta administratīvā izmeklēšana, radīja prasītājai nedrošību un raizes, jo viņa varēja baidīties, ka Komisija neņems vērā viņas lūgumu sniegt palīdzību un ka prettiesiskā rīcība, no kuras viņa līdz šim bija cietusi iestādē, varētu turpināties. Prasītājai līdz ar to ir pamats apgalvot, ka netiešais lēmums, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību, viņai ir radījis būtisku morālu kaitējumu, ko nevar atlīdzināt, Civildienesta tiesai atceļot attiecīgos aktus.

254    Šajos apstākļos šis morālais kaitējums tiktu pamatoti atlīdzināts, piespriežot Komisijai samaksāt prasītājai EUR 15 000.

2.     Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, kas radies, pirmkārt, iespējamā KAZ par 2003. gadu prettiesiskuma dēļ, otrkārt, apstākļu, kādos tie tika darīti zināmi prasītājai, prettiesiskuma dēļ

a)     Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

255    Komisija norāda, ka prasījumi piespriest administrācijai atlīdzināt kaitējumu, ko radījis KAZ par 2003. gadu prettiesiskums, nav pieņemami tāpēc, ka prasījumi atcelt minētos KAZ nav pieņemami.

256    Prasītāja lūdz noraidīt iebildi par nepieņemamību.

 Civildienesta tiesas vērtējums

257    Jānošķir, pirmkārt, lūgums atlīdzināt kaitējumu, kas radies KAZ par 2003. gadu prettiesiskuma dēļ, un, otrkārt, lūgums saņemt kompensāciju par apstākļiem, kādos tie tika darīti zināmi prasītājai.

–       Par prasījumu atlīdzināt kaitējumu, kas pamatoti ar iespējamo KAZ par 2003. gadu prettiesiskumu, pieņemamību

258    Prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, ko radījis iespējamais KAZ par 2003. gadu prettiesiskums, ir tieša saikne ar prasījumiem tos atcelt. Kā tika atgādināts iepriekš, šīs prasības iesniegšanas dienā prasījumi atcelt KAZ par 2003. gadu bija pieņemami. No tā izriet, ka arī prasījumi par zaudējumu atlīdzību bija pieņemami tad, kad prasītāja iesniedza prasību.

259    Turklāt ir jāpiebilst, ka prasītāja, kaut arī viņai pensionēšanās dēļ vairs nav leģitīmas intereses panākt KAZ par 2003. gadu atcelšanu, tomēr saglabā interesi prasīt, lai tiktu pieņemts nolēmums par šo aktu likumīgumu, izskatot lūgumu atlīdzināt kaitējumu profesionālā ziņā un morālo kaitējumu, kas, kā viņa uzskata, viņai ir nodarīts Komisijas rīcības rezultātā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑20/89 Moritz/Komisija, Recueil, II‑769. lpp., 18. punkts, kas netika atcelts apelācijas tiesvedībā, pārbaudot pieņemamību, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑249/04 Combescot/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 47. punkts, par kuru Tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība lietā C‑525/07 P). Līdz ar to prasītājas pensionēšanās rezultātā viņas prasījumi atlīdzināt zaudējumus nav zaudējuši priekšmetu.

–       Par to prasījumu atlīdzināt kaitējumu pieņemamību, kas pamatoti ar apstākļu, kādos KAZ par 2003. gadu tika darīts zināms prasītājai, prettiesiskumu

260    Vispirms ir jāatgādina, ka, ja administrācija kādu aktu dara zināmu prettiesiskā veidā, tā pieļauj dienesta kļūdu.

261    No tā izriet, ka prasītājai, lai iegūtu atlīdzību par kaitējumu, kas, kā viņa apgalvo, viņai ir nodarīts tāpēc, ka KAZ par 2003. gadu viņai tika darīti zināmi prettiesiskā veidā, bija jāiesniedz lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta nozīmē un pēc tam, šī lūguma noraidīšanas gadījumā – sūdzība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta nozīmē. Šajā gadījumā ir skaidrs, ka prasītāja nav iesniegusi autonomu lūgumu šajā sakarā. Līdz ar to prasījumi atlīdzināt kaitējumu, kas pamatoti ar iespējamu apstākļu, kādos tika darīti zināmi KAZ par 2003. gadu, prettiesiskumu, ir jānoraida kā nepieņemami, jo Civildienesta noteikumos paredzētā pirmstiesas procedūra nav ievērota.

262    Līdz ar to tiks izskatīta tikai prasījumu atlīdzināt kaitējumu, kas pamatoti ar iespējamu KAZ par 2003. gadu prettiesiskumu, pamatotība.

b)     Par lietas būtību

 Lietas dalībnieku argumenti

263    Izvirzot dažādus pamatus, kas vērsti pret KAZ par 2003. gadu, prasītāja arī norāda, ka tajos esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Gan KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim, gan KAZ par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim viņai piešķirot kopējo atzīmi 8/20, viņas novērtētāji nav ņēmuši vērā ne to, ka laika posmā no 2003. gada janvāra līdz jūnijam viņai netika noteikts neviens uzdevumus, ne arī to, ka viņa bija cietusi no psiholoģiskas vardarbības, kas bija izraisījusi viņas veselības stāvokļa pasliktināšanos un kas viņai bija traucējusi normāli veikt savus darba pienākumus.

264    Prasītāja noslēdz, precizējot, ka KAZ par 2003. gadu prettiesiskums viņai esot radījis morālu kaitējumu, kā arī kaitējumu profesionālā ziņā, kas izpaudies kā “zaudēta iespēja karjeras attīstībai un likumīgajām tiesībām uz paaugstināšanu”.

265    Komisija apstrīd prasītājas apgalvojumu, ka KAZ par 2003. gadu esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Par prettiesiskuma esamību

266    No VĪN 8. panta 5. punkta ceturtās daļas izriet, ka novērtētājs, pārbaudot štata darbinieka efektivitāti, spējas un uzvedību darbā atskaites periodā, “neņem vērā iespējamo [minētā] štata darbinieka attaisnotu prombūtni”. Turklāt novērtēšanas rokasgrāmatas, ko Komisija pati ir izstrādājusi kā uzvedības noteikumus, 6.2. punktā ir paredzēts, ka “štata darbinieks nevar tikt sodīts, ja viņš nav varējis sasniegt savus mērķus ārēju faktoru dēļ”, piemēram, “ja viņš [ir] saslimis vai ja [viņš ir bijis] grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā”, un ka “šāda veida situācijā uzsvars ir jāliek uz to, ko ieinteresētā persona faktiski varēja paveikt, un uz veidu, kādā viņa rīkojās šajā situācijā”.

267    Šajā gadījumā, kad KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim 6.1. sadaļā “Efektivitāte” bija norādīts, ka prasītāja līdz 2003. gada 3. septembrim nebija spējusi “apgūt [savus] darba pienākumus” “motivācijas trūkuma” dēļ, un novērtēts, ka “[nebija] novērota viņas darba efektivitātes uzlabošanās laikā no 3. septembra līdz oktobra beigām”, novērtētāji ieinteresētajai personai par efektivitāti piešķīra atzīmi 4/10, kas atbilst novērtējumam “vāji”. Tāpat arī, runājot par KAZ par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim, novērtētāji tajā prasītājai par efektivitāti bija piešķīruši atzīmi 4/10, uzsverot, ka “atskaites periodā nebija nekādu vērā ņemamu rezultātu un ka nebija sasniegti nekādi rezultāti”, un ka “vispārējā efektivitāte attiecīgajā laika posmā [bija] jānovērtē kā “vāja””.

268    No lietas materiāliem un it īpaši no pašas Komisijas iesniegtā dokumenta, kas attiecas uz prasītājas prombūtni 2003. gadā, izriet, ka viņa atradās attaisnotā slimības atvaļinājumā laikā no 2003. gada 1. septembra līdz 31. oktobrim, pēc tam – no 2003. gada 1. novembra līdz 14. novembrim un strādāja nepilnu darba laiku medicīnisku iemeslu dēļ laikā no 2003. gada 17. novembra līdz 19. decembrim.

269    Līdz ar to ir jāsecina, ka gan KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim, gan KAZ par laika posmu no 2003. gada novembra līdz decembrim novērtētāji ir piešķīruši atzīmi 4/10 par efektivitāti, neņemot vērā to, ka šo efektivitāti noteikti bija ietekmējusi ieinteresētās personas attaisnota prombūtne slimības dēļ.

270    Pamatam, kas balstīts uz to, ka KAZ par 2003. gadu ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, līdz ar to ir jāpiekrīt.

271    Šajos apstākļos, nepastāvot vajadzībai izskatīt pārējos ieinteresētās personas celtos iebildumus, ir jākonstatē, ka KAZ par 2003. gadu tika sagatavoti prettiesiski.

–       Par kaitējumu

272    Runājot par mantisko kaitējumu, kas izriet no KAZ par 2003. gadu prettiesiskuma, ir jāatgādina, ka pat gadījumā, ja būtu pierādīta attiecīgās iestādes vaina, Kopienas atbildība iestātos tikai tad, ja prasītāja būtu pierādījusi, ka kaitējums pastāv (skat. iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Lucaccioni/Komisija, 57. punkts). Ieinteresētā persona nav pierādījusi, kādā veidā viņas KAZ par 2003. gadu prettiesiskums ir ietekmējis viņas karjeras attīstību pirms viņas pensionēšanās, kas notika 2005. gada 31. augustā. Viņa nav pierādījusi un pat nav apgalvojusi, ka šis prettiesiskums jebkādā veidā ir ietekmējis to, ka viņa netika paaugstināta amatā 2004. gadā.

273    Runājot par morālo kaitējumu, kuru arī ir lūgts atlīdzināt, Civildienesta tiesas secinājums, ka KAZ par 2003. gadu tajos pieļautās acīmredzamās kļūdas vērtējumā dēļ ir prettiesiski, nevar pats par sevi būt atbilstoša un pietiekama atlīdzība par šādu kaitējumu, jo minētajos KAZ ir iekļauts skaidrs prasītājas spēju negatīvs vērtējums. Kā jau tas tika norādīts, novērtētājs KAZ par laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim ir norādījis, ka prasītāja nebija spējusi “apgūt savus darba pienākumus” “motivācijas trūkuma” dēļ, bet KAZ par laika posmu no novembra līdz decembrim viņš bija uzsvēris, ka “atskaites periodā nebija nekādu vērā ņemamu rezultātu un ka nebija sasniegti nekādi rezultāti”. Tādējādi pabalsts EUR 2500 apmērā veido atbilstošu atlīdzību par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu.

3.     Secinājumi

274    No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijai ir jāmaksā prasītājai EUR 18 000 liela summa.

 Par tiesāšanās izdevumiem

275    Atbilstoši Reglamenta 122. pantam tā II sadaļas 8. nodaļas noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī Reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatismutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.

276    Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

277    Tā kā Komisijai spriedums lielākajā daļā ir nelabvēlīgs, tai papildus saviem tiesāšanās izdevumiem ir jāpiespriež segt trīs ceturtdaļas no prasītājas izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Eiropas Kopienu Komisijas lēmums, ar ko ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, kuru 2004. gada 29. aprīlī iesniedza Q, tiek atcelts tiktāl, ciktāl tā ir atteikusies veikt pagaidu pārcelšanas pasākumu;

2)      Eiropas Kopienu Komisija izmaksā Q EUR 18 000;

3)      prasība pārējā daļā tiek noraidīta;

4)      Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina trīs ceturtdaļas no Q tiesāšanās izdevumiem;

5)      Q sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Kreppel Tagaras Gervasoni

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 9. decembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       S. Gervasoni

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas rašanās fakti

A –  2000., 2001. un 2002. gads

B –  2003. gads

C –  2004. gads

D –  2005. gads

E –  Fakti, kas ir saistīti ar karjeras attīstības ziņojumiem, kuri sagatavoti par 2003. gadu

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Ievada apsvērumi par strīda priekšmetu

B –  Par psiholoģisku vardarbību

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

a)  Pirmkārt, par prasītājas pārbaudes laika pagarināšanas nosacījumiem

b)  Otrkārt, par to, ka Komisija bija izolējusi prasītāju

c)  Treškārt, par to, ka laika posmā no 2003. gada janvāra līdz jūnijam prasītājai netika dots neviens uzdevums

d)  Ceturtkārt, par to, ka Komisija bija izplatījusi apmelojošas baumas par prasītājas profesionālajām spējām

e)  Piektkārt, par to, ka Komisija bija noraidījusi dažus pieteikumus par ikgadējo atvaļinājumu un citus bija pieņēmusi ar novēlošanos

f)  Sestkārt, par Komisijas atteikumu par pamatotu uzskatīt darba kavējumu slimības dēļ

C –  Par prasījumiem atcelt netiešo lēmumu, ar ko tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību

1.  Par pieņemamību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Civildienesta tiesas vērtējums

2.  Par lietas būtību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Civildienesta tiesas vērtējums

D –  Par prasījumiem atcelt KAZ par 2003. gadu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Civildienesta tiesas vērtējums

E –  Par prasījumiem atlīdzināt zaudējumus

Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi iespējamā psiholoģiskā vardarbība

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Civildienesta tiesas vērtējums

Par prettiesiskas rīcības pastāvēšanu

Par kaitējuma pastāvēšanu, kas saistīts ar prettiesisku rīcību

Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisko netiešo lēmumu, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību

c)  Par pieņemamību

Lietas dalībnieku argumenti

Civildienesta tiesas vērtējums

d)  Par lietas būtību

Lietas dalībnieku argumenti

Civildienesta tiesas vērtējums

2.  Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, kas radies, pirmkārt, iespējamā KAZ par 2003. gadu prettiesiskuma dēļ, otrkārt, apstākļu, kādos tie tika darīti zināmi prasītājai, prettiesiskuma dēļ

a)  Par pieņemamību

Lietas dalībnieku argumenti

Civildienesta tiesas vērtējums

–  Par prasījumu atlīdzināt kaitējumu, kas pamatoti ar iespējamo KAZ par 2003. gadu prettiesiskumu, pieņemamību

–  Par to prasījumu atlīdzināt kaitējumu pieņemamību, kas pamatoti ar apstākļu, kādos KAZ par 2003. gadu tika darīts zināms prasītājai, prettiesiskumu

b)  Par lietas būtību

Lietas dalībnieku argumenti

Civildienesta tiesas vērtējums

–  Par prettiesiskuma esamību

–  Par kaitējumu

3.  Secinājumi

Par tiesāšanās izdevumiem

Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu

* Tiesvedības valoda – franču.