Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2015. gada 29. aprīļa spriedumu lietā T-9/13 The National Iranian Gas Company/Padome 2015. gada 13. jūlijā iesniedza The National Iranian Gas Company

(lieta C-359/15 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: The National Iranian Gas Company (pārstāvji – E. Rosenfeld un S. Perrotet, advokāti)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Savienības Padome

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (pirmā palāta) spriedumu lietā T-9/13, kurš apelācijas sūdzības iesniedzējai tika paziņots 2015. gada 5. maijā un ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja prasību par tiesību akta atcelšanu, ko minētajā lietā bija cēlusi sabiedrība National Iranian Gas Company, un piesprieda tai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus;

apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās tiesvedības instancēs.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi astoņus pamatus savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sava nolēmuma 82. punktā konstatējot, ka Padome ir pieņēmusi Lēmumu 2012/635 ¹ , pamatojoties uz LES 29. pantu, un 84. punktā no tā secinot, ka uz šo lēmumu nebija jāattiecina LESD 215. panta 2. punktā paredzētās prasības. Vispārējā tiesa tāpat esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sava nolēmuma 90. punktā nospriežot, ka Padomei bija tiesības paredzēt īstenošanas kompetenci atbilstoši LESD 291. panta 2. punkta noteikumiem. Turklāt Padome esot pieļāvusi vēl vienu kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka bija izpildīti nosacījumi LESD 291. panta 1. punkta izmantošanai. LESD 215. pantā paredzētā procedūrā būtībā esot vienīgā procedūra, kas ir piemērojama ierobežojošajiem pasākumiem. LESD 291. panta 2. punkts tādējādi nevarot tikt piemērots, jo šis pants esot piemērojams tikai pasākumiem, saistībā ar kuriem ir nepieciešami īstenošanas pasākumi. Tomēr līdzekļu iesaldēšanas pasākumi pēc to rakstura esot īstenošanas pasākumi. Līdz ar to tie materiāltiesiski nevarot ietilpt LESD 291. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Turklāt nosacījumi LESD 291. panta 2. punkta izmantošanai neesot tikuši izpildīti, jo Padome apstrīdētajos lēmumos neesot atbilstoši pamatojusi šīs procedūras izmantošanu.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja arī kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā ir atzinusi, ka ar Lēmuma 2010/413 ² , kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2012/35 ³ un Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī Regulas Nr. 267/2012 ⁴ 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu netiek pārkāpti tiesiskās noteiktības un paredzamības un samērīguma principi, kā arī tiesības uz īpašumu. Vispārējās tiesas nolēmuma 61. punktā paredzētais kvantitatīvās un kvalitatīvās nozīmības kritērijs neesot ietverts apstrīdētajos aktos. Vispārējā tiesa to tādējādi esot mākslīgi radījusi ar mērķi apstiprināt apstrīdētos aktus. Tāpat šis kritērijs pats par sevi esot nenoteikts, neprecīzs un nesamērīgs. Vispārējā tiesa tādējādi pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pārskaitījusi Irānas valstij ieguldījumu, ir uzskatāms par atbalsta sniegšanu apstrīdēto aktu izpratnē.Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējo tiesu par kļūdas tiesību piemērošanā pieļaušanu tās sprieduma 116. un 117. punktā, ciktāl tā ir nospriedusi, ka apstrīdētie akti bija pietiekami pamatoti, lai gan Vispārējā tiesa minētā sprieduma 115. punktā pati ir atzinusi, ka apstrīdētajos aktos nebija norādīts tai inkriminētās atbalsta sniegšanas apmērs un tās īstenošanas kārtība. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot varējusi no apstrīdētajiem aktiem saprast iemeslus, kuru dēļ tai bija tikušas piemērotas sankcijas, kas liecinot par nepietiekamu pamatojumu.Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sava nolēmuma 141. punktā secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijas nepārskatīšana paredzētajā termiņā nevarēja izraisīt tās paturēšanas sankcionēto vienību sarakstā prettiesiskumu, lai gan šis pienākums ir pilnīgi objektīvs.Piektkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem netiek pārkāptas apelācija

s sūdzības iesniedzējas pamattiesības un ka tie nebija nesamērīgi, lai gan apstrīdētie lēmumi bija nenoteikti un neprecīzi. Līdzīgi, arī Vispārējās tiesas izstrādātais kvantitatīvās un kvalitatīvās nozīmības kritērijs esot patvaļīgs.Sestkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā tās sprieduma 163. un 164. punktā, atzīstot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sniegusi atbalstu Irānas valdībai, jo tā bija pārskaitījusi obligāto iemaksu, lai gan šī iemaksa esot tikai nodokļa maksājums un apelācijas sūdzības iesniedzēja esot tādā pašā situācijā kā parastais nod

okļu maksātājs.Septītkārt, Vispārējā tiesa neesot konstatējusi, ka Padome ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, piemērojot sankcijas apelācijas sūdzības iesniedzējai, pamatojoties uz to, ka tā bija pārskaitījusi iemaksu Irānas valstij, un nepiemērojot šādas sankcijas visiem uzņēmumiem, kam ir jāveic šī ie

maksa.Visbeidzot Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, tās sprieduma 159. punktā aizstājot pamatojumu.

____________

¹ Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmums 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 282, 58. lpp.). Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasā

kumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.). Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmums 2012/35/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 19, 22. lpp.). Padomes 2012. gada 23. marta Regula (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelš

anu (OV L 88, 1. lpp.).