VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 13. jūlijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Butadiēnkaučuka un emulsijas polimerizācijā iegūta butadiēnstirolkaučuka tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi

Lieta T‑39/07

Eni SpA, Roma (Itālija), ko pārstāv Dž. M. Roberti [G. M. Roberti] un I. Peredžo [I. Perego], advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Buči [V. Di Bucci], Dž. Konte [G. Conte] un V. Botka [V. Bottka], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt, ciktāl tas attiecas uz Eni SpA, Komisijas 2006. gada 29. novembra Lēmumu C(2006) 5700, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.638 – Butadiēnkaučuks un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks) vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt Eni uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: F. Deuss [F. Dehousse] (referents), kas veic priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un N. Vāls [N. Wahl],

sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 12. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar 2006. gada 29. novembra Lēmumu C(2006) 5700, galīgā redakcija (Lieta COMP/F/38.638 – Butadiēnkaučuks un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka vairāki uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, piedaloties aizliegtā vienošanās iepriekš minēto ražojumu tirgū.

2        Uzņēmumi, kam adresēts apstrīdētais lēmums, ir:

–        Bayer AG, Lēverkūzene [Leverkusen] (Vācija);

–        The Dow Chemical Company, Midlande [Midland], Mičigana (Amerikas Savienotās Valstis) (turpmāk tekstā – “Dow Chemical”);

–        Dow Deutschland Inc., Švalbaha [Schwalbach] (Vācija);

–        Dow Deutschland Anlagengesellschaft mbH (agrāk – Dow Deutschland GmbH & Co. OHG), Švalbaha;

–        Dow Europe, Horgena [Horgen] (Šveice);

–        Eni SpA, Roma (Itālija);

–        Polimeri Europa SpA, Brindīzi [Brindisi] (Itālija) (turpmāk tekstā – “Polimeri”);

–        Shell Petroleum NV, Hāga (Nīderlande);

–        Shell Nederland BV, Hāga;

–        Shell Nederland Chemie BV, Roterdama (Nīderlande);

–        Unipetrol a.s., Prāga (Čehijas Republika);

–        Kaučuk a.s., Kralupinadvltavu [Kralupy nad Vltavou] (Čehijas Republika);

–        Trade‑Stomil sp. z o.o., Lodza [Łódź] (Polija) (turpmāk tekstā – “Stomil”).

3        Dow Chemical tieši vai netieši pilnībā kontrolē Dow Deutschland, Dow Deutschland Anlagengesellschaft un Dow Europe (turpmāk tekstā visi kopā – “Dow”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 16.–21. apsvērums).

4        Eni darbību saistībā ar attiecīgajiem ražojumiem sākotnēji nodrošināja EniChem Elastomeri Srl, kuru netieši kontrolēja Eni ar savas meitas sabiedrības EniChem SpA (turpmāk tekstā – “EniChem SpA”) starpniecību. 1997. gada 1. novembrī EniChem Elastomeri apvienojās ar EniChem SpA. Eni kontrolēja 99,97 % no EniChem SpA. 2002. gada 1. janvārī EniChem SpA nodeva savu stratēģisko ķīmijas darbību (tostarp darbību saistībā ar butadiēnkaučuku un emulsijas polimerizācijā iegūtu butadiēnstirolkaučuku) savai 100 % piederošai meitas sabiedrībai Polimeri. Kopš 2002. gada 21. oktobra Eni tieši un pilnībā kontrolē Polimeri. Kopš 2003. gada 1. maija EniChem SpA nomainīja savu nosaukumu uz Syndial SpA (apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–32. apsvērums). Komisija apstrīdētajā lēmumā, atsaucoties uz jebkuru Eni piederošo sabiedrību (turpmāk tekstā – “EniChem”), lieto nosaukumu “EniChem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvērums).

5        Shell Nederland Chemie ir Shell Nederland meitas sabiedrība, savukārt Shell Nederland pilnībā pieder Shell Petroleum (turpmāk tekstā visi kopā – “Shell”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 38.–40. apsvērums).

6        Kaučuk tika izveidots 1997. gadā, apvienojot Kaučuk Group a.s. un Chemopetrol Group a.s. 1997. gada 21. jūlijā Unipetrol pilnībā pārņēma visus apvienoto uzņēmumu aktīvus, tiesības un saistības. Unipetrol pieder 100 % daļu Kaučuk kapitālā (apstrīdētā lēmuma preambulas 45. un 46. apsvērums). Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu no 1991. gada līdz 2003. gada 28. februārim Tavorex s.r.o. (turpmāk tekstā – “Tavorex”), kas reģistrēts Čehijas Republikā, pārstāvēja Kaučuk (un tā priekšteci Kaučuk Group) eksporta jautājumos. Tāpat saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Tavorex kopš 1996. gada pārstāvēja Kaučuk Eiropas sintētiskā kaučuka asociācijas sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma preambulas 49. apsvērums).

7        Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Stomil pārstāvēja Polijas ražotāju Chemical Company Dwory S.A. (turpmāk tekstā – “Dwory”) eksporta jomā jau aptuveni 30 gadus, vismaz līdz 2001. gadam. Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Stomil no 1997. līdz 2000. gadam pārstāvēja Dwory Eiropas sintētiskā kaučuka asociācijas sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma preambulas 51. apsvērums).

8        Pārkāpuma ilgumam noteiktais laikposms ir no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim (Bayer, Eni un Polimeri), no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam (Shell Petroleum, Shell Nederland un Shell Nederland Chemie), no 1996. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 28. novembrim (Dow Chemical), no 1996. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 27. novembrim (Dow Deutschland), no 1999. gada 16. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim (Unipetrol un Kaučuk), no 1999. gada 16. novembra līdz 2000. gada 22. februārim (Stomil), no 2001. gada 22. februāra līdz 2002. gada 28. februārim (Dow Deutschland Anlagengesellschaft) un no 2001. gada 26. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim (Dow Europe) (apstrīdētā lēmuma preambulas 476.–485. apsvērums un rezolutīvās daļas 1. pants).

9        Butadiēnkaučuks (turpmāk tekstā – “BK”) un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks (turpmāk tekstā – “EPBK”) ir sintētiski kaučuki, kurus galvenokārt izmanto riepu ražošanā. Šie abi produkti ir aizvietojami savā starpā un ar citiem sintētiskajiem kaučukiem, kā arī ar dabisko kaučuku (apstrīdētā lēmuma preambulas 3.–6. apsvērums).

10      Papildus šā lēmuma adresātiem arī citi ražotāji, kas atrodas Āzijā un Austrumeiropā, ierobežotā daudzumā tirgoja BK un EPBK EEZ teritorijā. Turklāt ievērojamu daļu BK ražo tieši lielie riepu ražotāji (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. apsvērums).

11      2002. gada 20. decembrī Bayer sazinājās ar Komisijas dienestiem un izteica vēlmi sadarboties atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”) saistībā ar BK un EPBK. Attiecībā uz EPBK Bayer sniedza mutisku paziņojumu, kurā bija aprakstītas karteļa darbības. Šis mutiskais paziņojums ir ierakstīts kasetē (apstrīdētā lēmuma preambulas 67. apsvērums).

12      2003. gada 14. janvārī Bayer sniedza mutisku paziņojumu, kurā bija aprakstītas karteļa darbības saistībā ar BK. Šis mutiskais paziņojums ir ierakstīts kasetē. Bayer iesniedza arī Eiropas sintētiskā kaučuka ražotāju asociācijas BK komitejas sanāksmju protokolus (apstrīdētā lēmuma preambulas 68. apsvērums).

13      2003. gada 5. februārī Komisija paziņoja Bayer savu lēmumu par šī uzņēmuma nosacītu atbrīvošanu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma preambulas 69. apsvērums).

14      2003. gada 27. martā Komisija veica pārbaudes apmeklējumu saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu Dow Deutschland & Co telpās (apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvērums).

15      Laikā no 2003. gada septembra līdz 2006. gada jūlijam Komisija uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, ir nosūtījusi vairākus informācijas pieprasījumus atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantam (apstrīdētā lēmuma preambulas 71. apsvērums).

16      2003. gada 16. oktobrī Dow Deutschland un Dow Deutschland & Co. tikās ar Komisijas dienestiem un izteica vēlmi sadarboties atbilstoši paziņojumam par sadarbību. Šīs tikšanās laikā tika sniegti mutvārdu paskaidrojumi par karteļa darbībām saistībā ar BK un EPBK. Šie mutvārdu paskaidrojumi tika ierakstīti. Tāpat tika iesniegti dokumenti saistībā ar karteli (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums).

17      2005. gada 4. martā Dow Deutschland tika informēts par Komisijas nodomu tam samazināt naudas sodu par 30–50 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 73. apsvērums).

18      2005. gada 7. jūnijā Komisija uzsāka procesu un nosūtīja uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, izņemot Unipetrol, kā arī uzņēmumam Dwory pirmo paziņojumu par iebildumiem. Pirmais paziņojums par iebildumiem tika pieņemts arī attiecībā uz Tavorex, bet netika tam paziņots, ņemot vērā, ka kopš 2004. gada oktobra Tavorex ir bankrotējis. Līdz ar to process attiecībā uz Tavorex ir izbeigts (apstrīdētā lēmuma preambulas 49. un 74. apsvērums).

19      Iesaistītie uzņēmumi ir iesnieguši savus rakstveida apsvērumus saistībā ar šo pirmo paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums). Tiem bija arī sniegta pieeja lietas materiāliem CD‑ROM formā, kā arī mutiskiem paziņojumiem un ar tiem saistītiem dokumentiem Komisijas telpās (apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērums).

20      2005. gada 3. novembrī Manufacture française des pneumatiques Michelin (turpmāk tekstā – “Michelin”) iesniedza lūgumu atļaut tam iestāties procesā. 2006. gada 13. janvārī tas iesniedza rakstveida apsvērumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 78. apsvērums).

21      2006. gada 6. aprīlī Komisija pieņēma otro paziņojumu par iebildumiem, ko tā nosūtīja uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti. Iesaistītie uzņēmumi iesniedza rakstveida apsvērumus saistībā ar minēto paziņojumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums).

22      2006. gada 12. maijā Michelin iesniedza sūdzību saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 5. pantu (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums).

23      2006. gada 22. jūnijā uzņēmumi, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti, izņemot Stomil, un uzņēmums Michelin piedalījās Komisijas rīkotā noklausīšanās (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums).

24      Iztrūkstot pietiekamiem pierādījumiem par Dwory dalību kartelī, Komisija pieņēma lēmumu izbeigt procesu pret to (apstrīdētā lēmuma preambulas 88. apsvērums). Līdzīgi Komisija pieņēma lēmumu izbeigt procesu arī pret Syndial (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērums).

25      Turklāt, lai gan sākotnēji tika izmantoti divi dažādi lietu numuri (viens attiecībā uz BK un otrs attiecībā uz EPBK – COMP/E‑1/38.637 un COMP/E‑1/38.638), Komisija pēc pirmā paziņojuma par iebildumiem lieto vienotu numuru (COMP/F/38.638) (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. un 91. apsvērums).

26      2006. gada 29. novembrī administratīvais process tika izbeigts ar apstrīdētā Komisijas lēmuma pieņemšanu.

27      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantu turpmāk uzskaitītie uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, norādītajos laika periodos piedaloties vienotā un turpinātā nolīgumā, kura ietvaros tie ir vienojušies par cenu mērķu noteikšanu, par klientu sadali, izmantojot līgumus par otras puses klientu nepiesaistīšanu, un par sensitīvas informācijas apmaiņu saistībā ar cenām, konkurentiem un klientiem BK un EPBK nozarē:

a)      Bayer no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim;

b)      Dow Chemical no 1996. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 28. novembrim; Dow Deutschland no 1996. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 27. novembrim; Dow Deutschland Anlagengesellschaft no 2001. gada 22. februāra līdz 2002. gada 28. februārim; Dow Europe no 2001. gada 26. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim;

c)      Eni no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim; Polimeri no 1996. gada 20. maija līdz 2002. gada 28. novembrim;

d)      Shell Petroleum no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam; Shell Nederland no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam; Shell Nederland Chemie no 1996. gada 20. maija līdz 1999. gada 31. maijam;

e)      Unipetrol no 1999. gada 16. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim; Kaučuk no 1999. gada 16. novembra līdz 2002. gada 28. novembrim;

f)      Stomil no 1999. gada 16. novembra līdz 2000. gada 22. februārim.

28      Pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem faktiem un veikto juridisko vērtējumu, Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem uzlika naudas sodus, kuru summa tika aprēķināta, piemērojot metodiku, kas izklāstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), kā arī paziņojumā par sadarbību.

29      Ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantu ir uzlikti šādi naudas sodi:

a)      Bayer: EUR 0;

b)      Dow Chemical: EUR 64,575 miljoni, no kuriem:

i)      EUR 60,27 miljoni solidāri ar Dow Deutschland;

ii)      EUR 47,355 miljoni solidāri ar Dow Deutschland Anlagengesellschaft un Dow Europe;

c)      Eni un Polimeri solidāri: EUR 272,25 miljoni;

d)      Shell Petroleum, Shell Nederland un Shell Nederland Chemie solidāri: EUR 160,875 miljoni;

e)      Unipetrol un Kaučuk solidāri: EUR 17,55 miljoni;

f)      Stomil: EUR 3,8 miljoni.

30      Ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantu 1. pantā minētajiem uzņēmumiem ir noteikts pienākums nekavējoties izbeigt, ja tie to vēl nav izdarījuši, šajā pantā minētos pārkāpumus un turpmāk atturēties no jebkādas 1. pantā minētās darbības vai rīcības, kā arī no visa veida pasākumiem, kuriem ir līdzvērtīgs mērķis vai sekas.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

31      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2007. gada 16. februārī, Eni cēla šo prasību.

32      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 31. marta lēmumu N. Vāls tika norīkots par tiesnesi, lai papildinātu palātas sastāvu viena no tiesnešiem nespējas piedalīties dēļ.

33      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

34      Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa ir aicinājusi lietas dalībniekus atbildēt uz dažiem jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki izpildīja šos lūgumus noteiktajos termiņos.

35      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2009. gada 12. oktobra tiesas sēdē.

36      Eni prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā ir atzīta Eni atbildība par rīcību, par kuru ir uzlikts attiecīgais naudas sods;

–        pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas sodu, kas Eni ir uzlikts saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Eni atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

38      Savu prasījumu pamatojumam Eni izvirza divus pamatus. Sava pirmā pamata ietvaros Eni apstrīd Komisijas lēmumu to atzīt par atbildīgu par pārkāpumu. Sava otrā pamata ietvaros Eni apgalvo, ka Komisija esot nepareizi noteikusi naudas soda apmēru.

A –  Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

1.     Par pirmo pamatu, saskaņā ar kuru Eni esot prettiesiski atzīts par vainīgu pārkāpumā

39      Eni norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu īpašumtiesības uz 100 % kādas sabiedrības kapitāla esot pamats prezumpcijai, ka mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību, kas izslēdz iespēju, ka meitas sabiedrība patiešām autonomi nosaka savu komercpolitiku. No apstrīdētā lēmuma Eni secina, ka šajā gadījumā pierādīšanas pienākums esot pārcelts, jo tad attiecīgajam uzņēmumam esot jāpierāda, ka prezumpcija, kas balstīta uz pilnīgu kapitāla kontroli, nav pamatota.

40      Pirmais Eni izvirzītais prasības pamats ir iedalāms četrās daļās. Pirmās daļas ietvaros Eni uzskata, ka Komisija esot piemērojusi kļūdainu kritēriju mātes sabiedrības atbildības izvērtēšanai. Otrās daļas ietvaros Eni apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini atzinusi attiecībā uz Eni objektīvu atbildību. Trešās daļas ietvaros Eni norāda, ka tas administratīvā procesa laikā esot sniedzis pierādījumus, kuru dēļ Komisijai esot bijis jāsecina, ka Eni nebija īstenojis ietekmi uz Syndial/Polimeri komercpolitiku. Ceturtās daļas ietvaros Eni apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi kapitālsabiedrību ierobežotās atbildības principu un kopīgos principus attiecībā uz atbildību.

a)     Par pirmo daļu saistībā ar vainojamības pārkāpumā nosacījumu kļūdainu piemērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

41      Norādot, ka Komisijai esot pienākums pierādīt konkurences tiesību normu pārkāpumu (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., un Regulas Nr. 1/2003 2. pants), Eni uzskata, ka pieeja, ko Komisija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, esot pretrunā judikatūrai un tās pašas praksei.

42      Saistībā ar judikatūru, atsaucoties pirmām kārtām uz spriedumiem, ko lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija pasludinājusi Vispārējā tiesa (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑354/94 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, II‑2111. lpp.) un – apelācijas instancē – Tiesa (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Stora”), Eni uzskata, ka minētajos spriedumos esot apstiprināts princips, saskaņā ar kuru mātes sabiedrību var atzīt par atbildīgu par tās meitas sabiedrības rīcību tikai tad, ja meitas sabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet galvenokārt piemēro mātes sabiedrības dotus norādījumus (iepriekš minētais spriedums lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija). Šajā sakarā Tiesa esot apstiprinājusi, ka īpašumtiesības uz kapitālu vien nevar būt pamats atbildībai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Stora). Tāpat Eni atsaucas uz secinājumiem, kurus ģenerāladvokāts Mišo [Mischo] sniedzis saistībā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Stora (Recueil, I‑9928. lpp.) un kuriem Tiesa piekritusi. Minētajā lietā prasītājas uzvedība administratīvā procesa laikā un vairāku Stora grupas sabiedrību piedalīšanās pārkāpumā esot ļāvušas secināt, ka ar apstākli, ka Stora pieder 100 % tā meitas sabiedrību kapitāla, pietiek, lai to atzītu par atbildīgu par meitas sabiedrību rīcību. Eni no tā secina, ka tikai ļoti īpaši apstākļi, kas katrā ziņā ir papildinoši, ļauj uzskatīt grupas vadošās sabiedrības atbildību par pierādītu tādējādi, ka nav jāveic papildu pārbaude, lai noskaidrotu, vai tā ir faktiski īstenojusi izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības, kas pārkāpusi EKL 81. pantu, rīcību.

43      Tiesa esot izdarījusi līdzīgus secinājumus vēlākās lietās, kurās bija aplūkojams tāds pats jautājums. Šajā ziņā Eni atsaucas uz Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija (Recueil, I‑11005. lpp.) un 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp.). Šiem spriedumiem, lai gan tie attiecas uz māsas sabiedrībām, esot nozīme, jo tajos esot apstiprināts, ka, lai konstatētu grupā ietilpstošās juridiskās personas atbildību, Komisijai ir rūpīgi jāizanalizē visas attiecības starp šīs grupas uzņēmumiem. Tāpat Eni atsaucas uz Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (Krājums, I‑289. lpp.). Pretēji Komisijas apgalvojumam minētais spriedums neesot nelabvēlīgs Eni nostājai. Tajā esot apstiprināts, ka īpašumtiesības uz visu kapitālu vien nav pielīdzināmas ietekmes uz vadību faktiskajai īstenošanai.

44      Arī Vispārējā tiesa neesot nospriedusi, ka īpašumtiesības uz 100 % kapitāla sabiedrībā, kas reāli izdarījusi konkurences tiesību normu pārkāpumus, pašas par sevi būtu pamats konstatēt mātes sabiedrības atbildību, ja nav citu apstākļu, kas liecinātu, ka mātes sabiedrība ir faktiski izmantojusi no šīm īpašumtiesībām izrietošās pilnvaras. Šajā ziņā Eni norāda uz vairākiem “apliecinājumiem”, kuri ļautu apstiprināt prezumpciju, kas balstīta uz īpašumtiesībām uz kapitālu, un kurus Vispārējā tiesa esot identificējusi noteiktās lietās.

45      Eni atzīst, ka divos nesen pasludinātajos spriedumos Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka gadījumā, ja mātes sabiedrībai ir 100 % kontrole pār tās meitas sabiedrību, kas ir vainīga pārkāpjošā rīcībā, pastāv atspēkojamā prezumpcija, ka minētā mātes sabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību, un ka līdz ar to mātes sabiedrībai ir jāatspēko šī prezumpcija, sniedzot pierādījumus par tās meitas sabiedrības autonomiju (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumi lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., un lietā T‑330/01 Akzo Nobel/Komisija, Krājums, II‑3389. lpp.). Tomēr šo abu spriedumu rūpīga analīze liecinot, ka Komisijas lēmumi, ar kuriem konstatēta mātes sabiedrību atbildība par to meitas sabiedrību izdarītajiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem, esot atzīti šajā ziņā par tiesiskiem tikai tādēļ, ka pastāv virkne precīzāku apstākļu, kas, pēc Eni domām, neesot uzskatāmi tikai par īpašumtiesībām uz kapitālu.

46      Saistībā ar Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija (Krājums, II‑3435. lpp.), ko Komisija minējusi savos procesuālajos dokumentos, Eni norāda, ka jautājums par atbildības prezumpciju esot bijis izskatīts tikai kā blakus jautājums un tikai tādēļ, lai apstiprinātu, ka tā nav piemērojama aplūkojamajā gadījumā. Turklāt Eni uzsver, ka mātes sabiedrība Jungbunzlauer Holding AG neesot bijusi iesaistīta sodītajā pārkāpumā, lai gan tai pilnībā piederēja prasītājas minētajā lietā un Jungbunzlauer GmbH kapitāls.

47      Eni no tā secina, ka, tostarp ievērojot iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Avebe/Komisija, iespējamā prezumpcija par mātes sabiedrības “izšķirošu ietekmi” uz savu meitas sabiedrību, kurā tai pieder 100 % kapitāla, varot tikt izvirzīta tikai tad, ja papildus īpašumtiesībām uz visu kapitālu pastāv citi “pietiekami ievērojami apliecinājumi”. Katrā ziņā attiecīgai sabiedrībai vienmēr esot iespēja “atspēkot šo prezumpciju, sniedzot Komisijai administratīvā procesa laikā pietiekamus pierādījumus” (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel/Komisija).

48      Turklāt Eni nostāju apstiprinot Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija (Krājums, II‑947. lpp.). Minētajā spriedumā esot skaidri noteikts, ka Komisijas tēze, saskaņā ar kuru prezumpcija, kas balstīta uz īpašumtiesībām uz visu kapitālu, pati par sevi ļauj konstatēt mātes sabiedrības atbildību, esot juridiski nepamatota. Esot tiesa, ka īpašumtiesības uz 100 % kapitāla var liecināt par izšķirošu ietekmi, bet ar to vien nepietiekot, lai pierādītu šo ietekmi. Saskaņā ar minēto spriedumu šādā gadījumā tomēr esot jāsniedz pierādījumi par citiem apstākļiem papildus dalības apmēram.

49      Saistībā ar Komisijas agrāku lēmumu pieņemšanas praksi Eni norāda, ka pirms Komisijas 2005. gada 19. janvāra Lēmuma par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑1/37.773 – AMCA; turpmāk tekstā – “lēmums lietā AMCA”) pieņemšanas sabiedrības atbildība par EKL 81. panta pārkāpumu nekad neesot bijusi atzīta tikai tādēļ, ka tā īsteno kontroli pār kādu citu sabiedrību. Ja nebija citu apstākļu, Komisija nekonstatēja un nepaplašināja atbildību grupas vadošajai sabiedrībai.

50      It īpaši Eni atsaucas uz Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmumu par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑1/38.240 – Rūpnieciskās caurules) (kopsavilkums – OV 2004, L 125, 50. lpp.), kā arī Komisijas 2004. gada 20. oktobra lēmumu (Lieta COMP/C.38.238/B.2 – Jēltabaka – Spānija) un 2005. gada 20. oktobra lēmumu (Lieta COMP/C.38.281/B.2 – Jēltabaka – Itālija) par procedūrām saskaņā ar EKL 81. pantu. Eni atgādina informāciju, ko tā secinājusi no minētajiem lēmumiem, attiecībā uz kuriem detalizētā analīze tikusi sniegta saistībā ar otro paziņojumu par iebildumiem.

51      No minētajiem lēmumiem izrietot, ka vismaz līdz 2005. gadam Komisijas prakse nepārprotami bija nepiešķirt izšķirošu nozīmi apstāklim, ka mātes sabiedrībai pieder viss uzņēmuma, kas reāli piedalījies pārkāpumā, kapitāls, nosakot ietekmi, kāda šai sabiedrībai bijusi uz minētā meitas uzņēmuma komercpolitiku. Dalība kapitālā 100 % vai gandrīz 100 % apmērā “atviegloja” Komisijas pienākumu sniegt pierādījumus, bet nekad neesot bijusi pamats atcelt šo pienākumu. Turpinājumā Eni norāda pierādījumus, kurus Komisija bija atzinusi par īpaši svarīgiem citu lēmumu ietvaros. Neviens no šiem pierādījumiem nepastāvot saiknē starp Eni un Polimeri vai Syndial.

52      Turklāt Eni norāda, ka tas apzinās judikatūru, saskaņā ar kuru, piemērojot naudas sodus konkurences jomā, ir noraidāmi jebkādi iebildumi, kas balstīti uz Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi. Tomēr Vispārējā tiesa esot norādījusi, ka pat šīs tiesību normas (konkrētajā gadījumā – Regulas Nr. 17 15. pants) piemērošanā katram atsevišķam gadījumam Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips, kā to interpretējušas Kopienu tiesas (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp.). Tātad diskrecionārā vara, ko Komisija mēģina īstenot, tomēr esot ierobežota ar nepieciešamību ievērot pamatprincipus. Turklāt esot jānodala naudas soda apmēra noteikšana, attiecībā uz kuru Komisijai ir diskrecionārā vara, no par pārkāpumu atbildīgā tiesību subjekta vai subjektu identificēšanas. Šajā pēdējā gadījumā Komisijai neesot diskrecionārās varas. To apstiprinot secinājumi, ko sniegusi ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] saistībā ar Tiesas 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑280/06 ETI u.c. (Krājums, I‑10893. un I‑10896. lpp.). Tātad tā nevarot atsaukties uz šādu varu, lai neievērotu tās agrāko lēmumu pieņemšanas praksi. Visbeidzot, Eni norāda, ka līdz ar pārmaiņām Komisijas praksē neesot sniegts pietiekams un konkrēts pamatojums, kas esot jāsniedz gadījumā, ja iestāde plāno atkāpties no agrākās pastāvīgas prakses. Eni uzskata, ka aplūkojamā lietā šāds pamatojums esot bijis jāsniedz vēl jo vairāk tādēļ, ka līdz ar šo jauno pieeju atbildība tiek noteikta tiesību subjektiem, kas nekāda ziņā nebija piedalījušies sodītajos pārkāpumos (Vispārējās tiesas 1994. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑38/92 AWS Benelux/Komisija, Recueil, II‑211. lpp.).

53      Visbeidzot, Eni uzskata, ka tiktāl, ciktāl Komisija, lai konstatētu tā atbildību par pārmestajiem pārkāpumiem, balstījusies tikai uz prezumpciju par izšķirošu ietekmi, ko Eni bija īstenojis attiecībā uz Polimeri tādēļ, ka tam piederēja 100 % Polimeri kapitāla, tā esot pārkāpusi principus, kas saistīti ar mātes sabiedrību atbildību par to meitas sabiedrību izdarītajiem pārkāpumiem, kādi šie principi ir definēti Kopienu tiesu judikatūrā saistībā ar EKL 81. un 82. pantu un Regulas Nr. 1/2003 2. pantu, saskaņā ar kuru Komisijai esot pienākums pierādīt konkurences tiesību normu pārkāpumus.

54      Saistībā ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem “citiem apstākļiem”, uz kuriem Komisija atsaukusies savos procesuālajos dokumentos, Eni vispirms norāda, ka tajā minētie hierarhijas kārtībā sagatavotie ziņojumi atradās un bija ieslēgti meitas sabiedrībās un ka tos nenodeva augstākā līmenī esošajām sabiedrībām. Komisija esot tikai norādījusi, ka mātes sabiedrībai ir parastās pilnvaras attiecībā uz valdes iecelšanu. Tātad runa neesot par kādu atšķirīgu kontroles elementu. Turpinājumā tas, ka Eni nekad neesot atteicies no savas darbības ķīmijas nozarē, tāpat neesot šāds elements. Turklāt šis apgalvojums, kuram nebūtu jēgas, neesot iekļauts apstrīdētajā lēmumā. Visbeidzot, Komisijas minētās “sistemātiskās reorganizācijas” esot norādītas apstrīdētajā lēmumā tādēļ, lai apstrīdētu paša Eni izvirzītā apstākļa nozīmi. Turklāt šīs reorganizācijas liecinot, ka darbības, kas nav galvenās, tostarp ķīmija, esot palikušas atsevišķu sabiedrību ietvaros atšķirībā no citiem sektoriem.

55      Komisija lūdz noraidīt pirmā pamata pirmo daļu. Tā būtībā uzskata, ka tad, ja mātes sabiedrībai pieder 100 % tās meitas sabiedrības kapitāla, pastāvot prezumpcija, ka mātes sabiedrība īsteno izšķirošu ietekmi uz savas meitas sabiedrības rīcību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

56      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka mātes sabiedrība varot tikt atzīta par atbildīgu par meitas sabiedrības prettiesisku rīcību, ja tā savu rīcību tirgū nenosaka autonomi. Šajā ziņā Komisija īpaši atsaucas uz uzņēmuma jēdziena izpratni konkurences tiesībās (apstrīdētā lēmuma preambulas 333. un 334. apsvērums). Komisija turklāt norāda, ka tā varot pieņemt, ka meitas sabiedrība, kura pilnībā pieder mātes sabiedrībai, galvenokārt piemēro mātes sabiedrības dotos norādījumus, un neesot jāpārbauda, vai mātes sabiedrība faktiski ir īstenojusi šo varu. Mātes sabiedrībai vai meitas sabiedrībai esot jāatspēko šī prezumpcija, iesniedzot pierādījumus tam, ka meitas sabiedrība ir autonomi noteikusi savu rīcību tirgū, nevis piemērojusi mātes sabiedrības norādījumus, tādējādi, ka tām nav piemērojams uzņēmuma jēdziens (apstrīdētā lēmuma preambulas 335. apsvērums).

57      Turklāt Komisija norāda, ka EniChem SpA esot atbildīga par tiešu dalību pārkāpumā. Tā precizē, ka Eni darbību saistībā ar attiecīgajiem ražojumiem sākotnēji nodrošināja EniChem Elastomeri, kuru netieši kontrolēja Eni ar savas meitas sabiedrības EniChem SpA starpniecību. Kā atgādināts šā sprieduma 4. punktā, 1997. gada 1. novembrī EniChem Elastomeri apvienojās ar EniChem SpA. Eni piederēja 99,97 % no EniChem SpA. 2002. gada 1. janvārī EniChem SpA nodeva savu stratēģisko ķīmijas darbību (tostarp darbību saistībā ar BK un EPBK) savai 100 % piederošai meitas sabiedrībai Polimeri. Kopš 2002. gada 21. oktobra Eni tieši un pilnībā kontrolē Polimeri. Kopš 2003. gada 1. maija EniChem SpA nomainīja savu nosaukumu uz Syndial (apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–32. un 365.–367. apsvērums).

58      Visbeidzot, Komisija norāda, ka Eni tieši vai netieši kontrolēja gandrīz 100 % EniChem Elastomeri, EniChem SpA, Syndial un Polimeri kapitāla, un uzskata, ka vairāki apstākļi liecina, ka varēja pieņemt, ka Eni bija īstenojis izšķirošu ietekmi uz tā meitas sabiedrību rīcību. Turklāt, cita starpā atgādinot, ka 2002. gada 1. janvārī Polimeri ir pārņēmis EniChem SpA stratēģisko ķīmijas darbību un ka pastāvēja ievērojams risks, ka apstrīdētā lēmuma izpildes brīdī Syndial rīcībā nebūs pietiekamu aktīvu, lai samaksātu naudas sodu, Komisija ir uzskatījusi, ka Polimeri ir jāatzīst par atbildīgu par Syndial rīcību, un ir nolēmusi neadresēt apstrīdēto lēmumu Syndial. Līdz ar to Komisija ir secinājusi, ka apstrīdētais lēmums ir jāadresē Polimeri un Eni, kuri ir jāatzīst par solidāri atbildīgiem par pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 365.–401. apsvērums).

59      Eni izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa pamatojas būtībā uz juridisku atziņu, saskaņā ar kuru nepastāvot prezumpcija, ka mātes sabiedrība, kurai pieder 100 % tās meitas sabiedrības kapitāla, īsteno izšķirošu ietekmi uz meitas sabiedrības rīcību.

60      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka Kopienu konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbībām un ka uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Tiesa ir arī precizējusi, ka uzņēmuma jēdziens šajā kontekstā ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību, pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu. Kopienu konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami ir jāvaino juridiska persona, kam varēs uzlikt naudas sodu, un pēdējai ir jāadresē paziņojums par iebildumiem. Svarīgi ir arī, ka paziņojumā par iebildumiem ir norādīts, kādā statusā juridiskai personai tiek pārmesti apgalvotie fakti (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Recueil, I‑8237. lpp., 54.–57. punkts un tajos minētā judikatūra).

61      Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitas sabiedrības rīcībā var vainot mātes sabiedrību it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitas sabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan galvenokārt piemēro mātes sabiedrības dotus norādījumus, ievērojot īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības. Tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātes sabiedrība un tās meitas sabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu iepriekš minētās judikatūras izpratnē. Tātad tas, ka mātes sabiedrība un tās meitas sabiedrība ir viens uzņēmums, ļauj Komisijai adresēt mātes sabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neliek pierādīt mātes sabiedrības personisku līdzdalību šajā pārkāpumā (skat. iepriekš 60. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra).

62      Tajā īpašajā gadījumā, kad mātes sabiedrībai pieder 100 % meitas sabiedrības, kas ir izdarījusi Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāla, pirmkārt, šī mātes sabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitas sabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātes sabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību. Šādos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitas sabiedrības kapitāls pieder tās mātes sabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitas sabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātes sabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitas sabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātes sabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitas sabiedrība rīkojas tirgū autonomi. Lai gan Tiesa tik tiešām iepriekš 42. punktā minētā sprieduma lietā Stora 28. un 29. punktā papildus īpašumtiesībām uz 100 % meitas sabiedrības kapitāla ir minējusi citus apstākļus, kā, piemēram, to, ka nav apstrīdēts, ka mātes sabiedrība ietekmē meitas sabiedrības komercpolitiku, un kopējo abu sabiedrību pārstāvību administratīvā procesa laikā, tomēr Tiesa šos apstākļus ir minējusi tikai tādēļ, lai norādītu visus apstākļus, uz kuriem Vispārējā tiesa bija balstījusi savu pamatojumu, un nevis tādēļ, lai noteiktu, ka iepriekš minētā prezumpcija ir piemērojama tikai tad, ja tiek sniegti papildu apliecinājumi tam, ka mātes sabiedrība faktiski ir īstenojusi savu ietekmi. (skat. iepriekš 60. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra).

63      No tā izriet, ka pretēji Eni apgalvojumam pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru mātes sabiedrība, kurai pieder 100 % tās meitas sabiedrības kapitāla, īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitas sabiedrības rīcību. Eni juridiskie apsvērumi tātad ir kļūdaini.

64      Attiecībā uz Eni minēto Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi un tiktāl, ciktāl Eni atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, vispirms ir jāatgādina, ka šā sprieduma 60.–62. punktā izklāstīto iemeslu dēļ mātes sabiedrība var tikt vainota meitas sabiedrības rīcībā, ar kuru tiek pārkāptas konkurences tiesību normas. Turklāt ir jānorāda, ka mātes sabiedrības vainošana pārkāpumā ir iespēja, kuru izvērtē Komisija (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Bank der österreichischen Sparkassen/Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 82. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 331. punkts). Šajos apstākļos ir jāsecina, ka tas vien, ka Komisija savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē bija uzskatījusi, ka kādas lietas apstākļi neattaisno mātes sabiedrības vainošanu tās meitas sabiedrības rīcībā, nenozīmē, ka Komisijai ir pienākums izdarīt šādu pašu secinājumu kādā vēlākā lēmumā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, tā sauktā “PVC II lieta”, Recueil, II‑931. lpp., 990. punkts). Pilnības labad ir jāatgādina, ka gadījumā, ja kāds uzņēmums ir pārkāpis EKL 81. panta 1. punktu, tas nevar izvairīties no jebkāda soda tādēļ, ka kādam citam tirgus dalībniekam naudas sods nav uzlikts, ja Vispārējās tiesas izskatīšanā pat nav lietas par šā pēdējā uzņēmuma situāciju (skat. iepriekš minēto spriedumu PVC II lietā, 1237. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Tiktāl, ciktāl ar saviem argumentiem saistībā ar agrāko lēmumu pieņemšanas praksi Eni apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā minētos apstākļus (atkārtoti šā sprieduma 56.–58. punktā), Komisija ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, kādēļ tā nolēmusi vainot Eni tā meitas sabiedrību rīcībā.

66      Visbeidzot, ciktāl ar saviem argumentiem saistībā ar agrāko lēmumu pieņemšanas praksi Eni apgalvo, ka esot pārkāpts tiesiskās drošības princips, ir jāatgādina, ka Komisijas prakse, kāda tā izriet no aplūkojamās lietas, ir balstīta uz precīzu EKL 81. panta 1. punkta interpretāciju. Tātad tiesiskās drošības princips nevar liegt iespēju grozīt Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp., 163. punkts).

67      Ņemot vērā šos apstākļus, Eni izvirzītā pirmā prasības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

b)     Par otro daļu, kas saistīta ar objektīvas atbildības kļūdainu piemērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

68      Eni norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ne vien izvirza parasto prezumpciju par mātes sabiedrības vainojamību iespējamajos tās meitas sabiedrību, kurās mātes sabiedrībai pieder 100 % kapitāla, izdarītajos pārkāpumos, bet arī paredz bezierunu objektīvu mātes sabiedrības atbildību, kas nosakāma ar neatspēkojamu prezumpciju. Šī pieeja esot pretrunā gan EKL 81. pantam, gan vispārējiem personiskās atbildības un soda principiem.

69      It īpaši Eni uzsver, ka Komisija esot apgalvojusi, ka principā atspēkošanas nolūkā izvirzītajiem apstākļiem būtībā nav nozīmes. Šī nostāja liecinot, ka ar apstrīdēto lēmumu bija domāts radīt neatspēkojamās atbildības koncepciju. Piemēram, Komisija esot atzinusi, ka nav nozīmes apstākļiem, ka nebija informācijas plūsmas starp meitas sabiedrībām un mātes sabiedrību, ka nebija savstarpējas piedalīšanās dažādu grupas sabiedrību vadības orgānos un ka Eni darbojās kā parasta finanšu holdinga sabiedrība attiecībā pret uzņēmumiem ķīmijas nozarē, kā arī jautājumam, vai grupas vadošā sabiedrība bija zinājusi par iespējamiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ko izdarījušas tās meitas sabiedrības.

70      Komisija uzskatot, ka tas, ka Eni “tieši vai netieši” “iecēla vairākumu vai pat visus valdes locekļus” tā meitas sabiedrībās, ir pietiekams pamats, lai nolemtu, ka Eni ir vainojams apgalvotajos konkurences tiesību normu pārkāpumos, ko izdarījuši Syndial/Polimeri. Tomēr šādas pilnvaras dabiski izrietot no īpašumtiesībām uz visu kapitālu (vai pat tikai tā lielāko daļu). Līdz ar to Eni neredzot, ar kādiem pretējiem pierādījumiem būtu iespējams atspēkot šo prezumpciju.

71      Lēmums lietā AMCA (skat. šā sprieduma 49. punktu), ko analizējis Eni, liecinot par Komisija nodoma pārvērst mātes sabiedrību atbildību par objektīvu atbildību radikalizāciju. Ar to tiekot pārkāpti personiskās atbildības un soda pamatprincipi, jo mātes sabiedrības atbildība esot balstīta vienīgi uz dalību kapitālā attiecībās starp juridiski atsevišķām personām. Tāpat no tā esot secināms pat tiesiskuma principa pārkāpums.

72      Ir tiesa, ka personiskās atbildības princips esot jāpielāgo gadījumos, kad tas ir piemērojams administratīvā procesa ietvaros un saistībā ar juridiskām personām, attiecībā uz kurām nevar stricto sensu runāt par vainu nodoma formā. Lai gan tas tā ir, pat kolektīvie subjekti esot “spējīgi pārkāpt tiesību normas, kas uz tiem attiecas”, un “no tā acīmredzami izrietot, ka tos nevar vainot pārkāpumos, kurus tie nav izdarījuši” (ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi saistībā ar Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123., I‑133. lpp.). Kā esot vairākkārt apstiprināts judikatūrā, ir skaidrs, ka, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu un ar to saistīto sodu raksturu un smagumu, atbildība par šo pārkāpumu izdarīšanu ir personiska (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp.) un ka juridiska persona varot tikt sodīta tikai par faktiem, kas tai tiek konkrēti pārmesti (Tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑65/02 P un C‑73/02 P ThyssenKrupp/Komisija, Krājums, I‑6773. lpp.). Vispārējā tiesa esot atgādinājusi šos principus 2006. gada 5. aprīļa spriedumā lietā T‑279/02 Degussa/Komisija (Krājums, II‑897. lpp.) un 2006. gada 4. jūlija spriedumā lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija (Krājums, II‑1887. lpp.). Nosakot pārkāpumā vainojamo personu, nekad nevarot abstrahēties no atbildības personiskā rakstura, kuram līdz ar to esot noteikti jābūt saistītam ar uzņēmuma, kam adresēts lēmums, lomu ar aizliegto vienošanos skartajā darbības nozarē. No tā izrietot, ka konkurences jomā atbildības pamatā esot nevis dalība kapitālā, bet gan atbildība par vadību.

73      Visbeidzot, Eni uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums. Piemēram, Komisija apgalvojot, ka informācijas plūsmai starp meitas sabiedrību un mātes sabiedrību nav nozīmes, lai gan citur tā esot sīki analizējusi šo plūsmu un personu, kas reāli piedalījušies apgalvotajā pret konkurenci vērstajā rīcībā, pienākumus. Turklāt šīs analīzes rezultāts neesot pārliecinošs, jo tas neļāva nonākt līdz Eni (apstrīdētā lēmuma preambulas 376. apsvērums). Ņemot vērā, ka Komisija ir ieņēmusi jaunu nostāju attiecībā uz atbildības par konkurences tiesību normu pārkāpumiem pamatu, šis nepilnais pamatojums nešķiet atbilstošs EKL 253. pantam. Šajā sakarā Eni norāda, ka “tad, kad Komisija būtiski novirzās no agrākiem lēmumiem, tai ir skaidri jāizklāsta sava argumentācija” (Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedums lietā 73/74 Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, Recueil, 1491. lpp.).

74      Komisija lūdz noraidīt pirmā prasības pamata otro daļu. Tā būtībā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā netiekot piemērota objektīva atbildība.

 Vispārējās tiesas vērtējums

75      Pirmā prasības pamata otrās daļas ietvaros Eni balstās uz premisu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot izmantojusi neatspēkojamu prezumpciju par mātes sabiedrības atbildību par tās meitas sabiedrību, kurās tai pieder 100 % kapitāla, darbībām.

76      Tomēr šī premisa ir kļūdaina.

77      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir skaidri norādījusi, ka tā varēja pieņemt, ka meitas sabiedrība, kurā [mātes sabiedrībai] pieder 100 % kapitāla, galvenokārt piemēro tās mātes sabiedrības dotus norādījumus un ka nav jāpārbauda, vai mātes sabiedrība ir faktiski izmantojusi šīs pilnvaras, un ka mātes sabiedrībai vai meitas sabiedrībai ir jāatspēko šī prezumpcija. Šajā sakarā Komisija precizē, ka varēja tikt sniegti pierādījumi tam, ka meitas sabiedrība bija autonomi noteikusi savu rīcību tirgū, nevis piemērojusi tās mātes sabiedrības dotus norādījumus, tādējādi, ka tām nav piemērojams “uzņēmuma” jēdziens (apstrīdētā lēmuma preambulas 335. apsvērums).

78      No tā izriet, ka pretēji Eni apgalvojumam Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izmantojusi neatspēkojamu prezumpciju. Tas, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 383.–394. apsvērumā Komisija noraidīja argumentus, ko Eni bija izvirzījis, lai atspēkotu prezumpciju, kas izriet no 100 % kontroles pār tā meitas sabiedrībām, nenozīmē, ka minētā prezumpcija tiek pārvērsta par neatspēkojamu. Komisija ir tikai izteikusi savu viedokli, ka ar Eni izvirzītajiem argumentiem šo prezumpciju atspēkot nevar. Tas neliedz Eni – ko tas arī izdarījis šā prasības pamata trešās daļas ietvaros – apstrīdēt Komisijas nostāju šajā jautājumā.

79      Tāpat no tā izriet, ka Eni izvirzītais arguments par pamatojuma nesniegšanu šajā jautājumā nav pamatots.

80      Ņemot vērā šos apstākļus, Eni izvirzītā pirmā prasības pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

c)     Par trešo daļu saistībā ar kļūdu Eni sniegto pierādījumu novērtēšanā

 Lietas dalībnieku argumenti

81      Apstrīdot Komisijas tēzi par uz Eni attiecināmo prezumpciju, Eni tajā pašā laikā apgalvo, ka administratīvā procesa laikā tā esot sniegusi strukturēto datu un informācijas kopumu, kas liecinot, ka ķīmijas nozarē darbojošās grupas sabiedrības rīkojās autonomi.

82      Pirmkārt, saistībā ar informācijas plūsmas starp grupas sabiedrībām analīzi Komisija esot secinājusi, ka “atkarības attiecības starp dažādām personām, kas ir atbildīgas par [darbībām, kas saistītas ar BK/EPBK], tieši [noved līdz] EniChem SpA un Polimeri [prezidentam ģenerāldirektoram (PĢD)” (apstrīdētā lēmuma preambulas 376. apsvērums). Informācijas plūsma nekādā ziņā neļaujot nonākt līdz Eni. Komisijai esot izdevies nonākt līdz sabiedrību, kas veic [nozares] pamatdarbību, valdēm tikai netieši un ar mākslīgā apraksta palīdzību. Šajā ziņā Eni norāda uz apstrīdētā lēmuma preambulas 377. apsvērumu un precizē, ka tajā aprakstītā situācija atspoguļojot jebkuras komercsabiedrības parasto iekšējo uzbūvi. No tās tomēr neizrietot nekāda norāde uz līmeni, kurā tiek pieņemti dažādi lēmumi attiecīgās sabiedrības, kas veic pamatdarbību, ietvaros. Šī situācija būtiski atšķiroties no situācijām citās lietās, kurās personām, kas bija reāli piedalījušies pārkāpumā meitas sabiedrības uzdevumā, bija precīzi noteikts pienākums atskaitīties mātes sabiedrībai. Šajā sakarā Eni norāda uz vairākiem Komisijas lēmumiem. Tāpat no šā viedokļa Eni situācija atšķiroties no Dow, Shell un Unipetrol situācijas.

83      Nenorādot šajā sakarā nekādu pamatojumu, Komisija esot apgalvojusi, ka tai, “lai piemērotu prezumpciju, nav jāsniedz pierādījumi par informācijas plūsmu esamību” (apstrīdētā lēmuma preambulas 392. apsvērums) un ka “[Eni] apgalvojumam, ka tas neko nezināja [par tā meitas sabiedrību pret konkurenci vērstu rīcību], nav nozīmes” (apstrīdētā lēmuma preambulas 383. apsvērums). Tomēr konstatējums par informācijas plūsmām starp grupas sabiedrībām un tātad par to, ka mātes sabiedrība bija zinājusi par tās meitas sabiedrību rīcību tirgū, esot nozīmīgs elements, kura uzdevums ir pierādīt, ka grupas vadošā sabiedrība ir faktiski iejaukusies tās meitas sabiedrību darbības vadībā.

84      Turklāt apgalvojums, ka “nemaz nav nepieciešams uzņemties meitas sabiedrības ikdienas vadību, lai īstenotu izšķirošu ietekmi un tās komercpolitiku” (apstrīdētā lēmuma preambulas 384. apsvērums), esot kļūdains, jo mātes sabiedrības “izšķirošā ietekme” uz tās meitas sabiedrības rīcību tirgū nozīmējot, ka mātes sabiedrība ir aktīvi iesaistīta meitas sabiedrības vadībā. Aplūkojamajā lietā neviens pierādījums neliecinot, ka Eni bija noteicis Syndial/Polimeri komercpolitiku un mērķus. Eni piebilst, ka Komisija savos procesuālajos dokumentos Vispārējā tiesā esot mēģinājusi minimizēt šā apstākļa nozīmi, uzskatot, ka runa ir ne vairāk kā par “papildu elementu”, kas papildina prezumpciju. Tas tomēr nozīmējot, ka Eni nebūtu jāatzīst par atbildīgu par pārkāpumu.

85      Otrkārt, Eni norāda, ka administratīvā procesa laikā tas apgalvoja, ka nekad nebija tieši veicis darbību ar pārkāpumiem skartajā nozarē. Tāpat tas uzsvēra, ka ķīmija nebija daļa no tā pamatdarbības. 1990. gados Eni esot ticis pārveidots no holdinga sabiedrības uz sabiedrību, kas veic pamatdarbību, un tas esot īstenojis sarežģītu procesu, sadalot darbības dažādās struktūrvienībās, no kurām ar ķīmiju saistītās darbības tika izslēgtas. Turklāt minētās darbības esot tikušas racionalizētas, un 2002. gadā šis process esot ticis pabeigts līdz ar visu grupas ķīmisko darbību nodošanu Polimeri. Polimeri tīrā peļņa 2002. gadā, kas tostarp attiecas uz aplūkojamo nozari, salīdzinājumā ar Eni tīro peļņu tajā pašā gadā liecinot, ka grupas rūpnieciskajā politikā ķīmiskām darbībām ir relatīvi liela nozīme. Ķīmijas nozares autonomiju apstiprinot arī grupas uzņēmuma pārvaldības noteikumi, ko Eni bija aprakstījis administratīvā procesa laikā. It īpaši lēmumi attiecībā uz meitas sabiedrību rūpniecisko politiku tika apspriesti un pieņemti dažādu šo uzņēmumu “operacionālo struktūrvienību” un dažādu “nodaļu” ietvaros, tieši nepiedaloties sabiedrības, ka veic pamatdarbību, valdes locekļiem vai prezidentam, vai – vēl jo mazāk – citām mātes sabiedrības instancēm. Turklāt Eni statūti un tā uzņēmuma pārvaldības noteikumi liecinot, ka attiecībās ar tā meitas sabiedrībām Eni bija tikai tehniskā un finanšu koordinatora loma un ka tas sniedza meitas sabiedrībām nepieciešamo finanšu palīdzību. Saistībā ar hipotētisko finanšu atbalstu, ko Eni sniedzis savām meitas sabiedrībām, kuru Komisija minējusi savos procesuālajos dokumentos Vispārējā tiesā, esot jānorāda, ka tas nav minēts apstrīdētajā lēmumā. Turklāt šim apstāklim neesot nozīmes, jo ikviens akcionārs var piedalīties finanšu darījumos saistībā ar sabiedrību, kurā tam pieder kapitāla daļas.

86      Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 387., 388., 390. un 391. apsvērumu, Eni norāda, ka Komisija esot pavirši vai pat acīmredzami kļūdaini izvērtējusi administratīvā procesa laikā sniegto informāciju. Apstrīdētajā lēmumā sistemātiski netiekot ņemti vērā jebkādi apstākļi, kas varētu vājināt Komisijas sākotnējo premisu, proti, ka sabiedrība, kas kontrolē 100 % kādas citas sabiedrības kapitāla, visos gadījumos ir atzīstama par atbildīgu par šīs meitas sabiedrības rīcību.

87      Turklāt apgalvojums, ka “pamatdarbības definīcija un mātes sabiedrības lomas kā “holdinga sabiedrības” apraksts nav pārliecinoši argumenti attiecībā uz meitas sabiedrības faktisku autonomiju”, esot pretrunā Komisijas pastāvīgajai praksei, kas nesen apstiprināta lietā “Jēltabaka – Itālija” (skat. šā sprieduma 50. punktu). Šāda atšķirīga attieksme, kas turklāt nemaz neesot pamatota, esot arī nediskriminācijas principa, kas Komisijai jāievēro tās diskrecionārās varas īstenošanā, pārkāpums.

88      Tāpat Eni norāda, ka vismaz līdz 2001. gadam tam tieši nepiederēja 100 % to uzņēmumu kapitāla, kas nodarbojas ar BK un EPBK ražošanu un tirdzniecību, un tas iegādājās Polimeri kapitālu tikai 2002. gada 21. oktobrī, t.i., administratīvā procesa pabeigšanas brīdī. Savukārt arguments, ka Eni “pastāvīgi reorganizēja” meitas sabiedrības “darbības”, nekādā ziņā neatbalstot Komisijas tēzi.

89      Treškārt, Komisija esot norādījusi, ka “direkciju pārklāšanās neesamība nevar tikt uzskatīta par nozīmīgu un – vēl jo mazāk – izšķirošu apstākli” (apstrīdētā lēmuma preambulas 393. apsvērums). Ar šo apgalvojumu Komisija izvairoties izteikt viedokli par administratīvā procesa laikā Eni izvirzītajiem pierādījumiem, kas liecinot, ka neviena persona nebija pildījusi direktora funkcijas vienlaicīgi BK un EPBK nozares sabiedrībās un mātes sabiedrībā.

90      Visbeidzot, Komisija savos procesuālajos dokumentos Vispārējā tiesā esot uzskatījusi, ka, lai atspēkotu prezumpciju attiecībā uz mātes sabiedrību, kurai pieder 100 % kapitāla meitas sabiedrībā, kas izdarījusi pārkāpumu, ir jānorāda uz īpašiem un neparastiem apstākļiem. Šī nostāja apstiprinot, ka visos gadījumos, kad kontroles dalība tiek īstenota saskaņā ar vispārīgām tiesībām, tikai šā fakta dēļ mātes sabiedrība būtu uzskatāma par solidāri atbildīgu par iespējamiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ko izdarījusi tās meitas sabiedrība. Komisijas tēze esot ekstrēmistiska un maksimālistiska un esot pretrunā tās agrākajai praksei, tātad radot nevienlīdzīgu attieksmi.

91      Noslēgumā Eni norāda, ka pierādījumi, ko tas bija sniedzis, lai pierādītu tā meitas sabiedrību autonomiju, esot tikuši izskatīti un noraidīti bez izvērtēšanas to kontekstā un kopumā vai pat esot tikuši noraidīti ar tik vispārīgu formulējumu, ka noraidījuma pamatojums esot neizprotams. Tas esot arī acīmredzams labas pārvaldības principa pārkāpums.

92      Komisija lūdz noraidīt pirmā prasības pamata trešo daļu. Tā būtībā uzskata, ka ar Eni izvirzītajiem apstākļiem nepietiekot, lai atspēkotu aplūkojamajā lietā esošo prezumpciju.

 Vispārējās tiesas vērtējums

93      Pirmā prasības pamata pirmās daļas ietvaros izklāstīto iemeslu dēļ Komisijai bija tiesības prezumēt, ka, tā kā Eni tieši vai netieši piederēja viss tā meitas sabiedrību kapitāls, tas īstenoja izšķirošu ietekmi uz to rīcību.

94      Tātad Eni bija jāatspēko šī prezumpcija, pierādot, ka minētās meitas sabiedrības bija autonomi noteikušas savu komercpolitiku tādējādi, ka tās neveidoja kopā ar Eni vienotu ekonomisku vienību un tātad vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.

95      Konkrēti, Eni bija jāiesniedz visi pierādījumi par organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm starp tā meitas sabiedrībām un Eni, kuras tas uzskata par tādām, kas pierāda, ka tie neveido vienotu ekonomisku vienību. Vispārējai tiesai savā vērtējumā ir jāņem vērā visi pierādījumi, kuru raksturs un nozīmīgums var atšķirties atkarībā no katras attiecīgās lietas īpašajām iezīmēm (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 65. punkts).

96      Pirmkārt, ar dažiem saviem argumentiem Eni būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā lomu, kas tam noteikta cita starpā tā statūtos, tas neesot varējis īstenot izšķirošu ietekmi uz tā meitas sabiedrību komerciālajiem darījumiem. It īpaši tas norāda, ka tam esot “tikai tehniskā un finanšu koordinatora” loma. Tas nekad neesot “tieši veicis darbību attiecīgajā nozarē”. Neviena persona neesot pildījusi direktora funkcijas vienlaicīgi meitas sabiedrību un Eni ietvaros. Turklāt jautājumam, vai mātes sabiedrība zina par tās meitas sabiedrību rīcību tirgū, esot nozīme. Aplūkojamajā lietā Komisijas minētā informācijas plūsma neļāva nonākt līdz Eni.

97      Tomēr Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātes sabiedrībai lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu, izriet nevis no tā, ka mātes sabiedrība būtu pamudinājusi savu meitas sabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī, pamatotāk, no mātes sabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienotu uzņēmumu iepriekš minētajā izpratnē. Tādēļ, lai mātes sabiedrību sauktu pie atbildības par meitas sabiedrības pārkāpjošu rīcību, nav nepieciešams pierādījums, ka mātes sabiedrība ietekmē savas meitas sabiedrības politiku noteiktā jomā, uz kuru attiecas pārkāpums (iepriekš 95. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. un 83. punkts). Īpaši fakts, ka Eni ir tikai tehniskā un finanšu koordinatora loma un ka tas sniedz savām meitas sabiedrībām nepieciešamo finanšu palīdzību, nav pietiekams, lai izslēgtu iespēju, ka tas īsteno izšķirošu ietekmi uz minēto meitas sabiedrību rīcību, tostarp koordinējot finanšu investīcijas grupas ietvaros. Sabiedrību grupas kontekstā sabiedrības, kura cita starpā koordinē finanšu investīcijas grupas ietvaros, mērķis ir apvienot dalību dažādu sabiedrību kapitālā un uzdevums – nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību, tostarp ar šīs budžeta kontroles palīdzību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑168/05 Arkema/Komisija, Krājumā nav publicēts, 76. punkts).

98      Savukārt ar apgalvoto apstākli, ka grupas rūpnieciskajā politikā ķīmiskām darbībām esot relatīvi liela nozīme, nevar tikt pierādīts, ka Eni ir atstājis savām meitas sabiedrībām pilnīgu autonomiju to rīcības tirgū noteikšanā (šajā ziņā skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Bolloré u.c./Komisija, 144. punkts).

99      Otrkārt, pilnības labad Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda papildu apstākļus, kas ļauj secināt, ka Eni ir īstenojis izšķirošu ietekmi uz tā meitas sabiedrību rīcību. It īpaši Komisija norāda, ka hierarhiskās saiknes noved tieši līdz EniChem SpA (kļuva par Syndial) PĢD un Polimeri PĢD. Eni neapstrīd šo secinājumu, bet tikai precizē, ka runa ir par komercsabiedrības parasto iekšējo uzbūvi. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 379. apsvērumā norāda, ka EniChem SpA (kļuva par Syndial) PĢD un Polimeri PĢD atskaitās [attiecīgās sabiedrības] valdei. Tomēr šīs valdes tieši vai netieši iecēlis Eni, un šo faktu Eni neapstrīd.

100    Treškārt, saistībā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 387., 388., 390. un 391. apsvērumu ir jākonstatē, ka pretēji Eni apgalvojumam Komisija nav pavirši izvērtējusi administratīvā procesa laikā sniegto informāciju. Komisija ir precīzi atbildējusi uz Eni izvirzītajiem argumentiem. Turklāt Eni nepaskaidro, kādā ziņā Komisijas nostāja šajā jautājumā ir “acīmredzami kļūdaina”, kā tas norāda savā prasības pieteikumā.

101    Ceturtkārt, attiecībā uz apstākli, ka apstrīdētais lēmums esot pretrunā Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei, Eni argumenti ir noraidāmi ar tādu pašu pamatojumu kā tas, kas norādīts saistībā ar pirmā prasības pamata pirmo daļu un izklāstīts šā sprieduma 64.–66. punktā.

102    Piektkārt, saistībā ar apstākli, ka uzņēmumu, kas darbojās BK un EPBK ražošanas jomā, kapitāls 100 % apmērā piederēja Eni nevis tieši, bet netieši, ir jāuzskata, ka ar šo apstākli vien nevar pierādīt, ka Eni un attiecīgie uzņēmumi neveidoja vienotu ekonomisku vienību.

103    Sestkārt, saistībā ar apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka Kopienu tiesiskās kārtības noteikto administratīvā procesa garantiju starpā ir arī minētais princips, kam ir piesaistīts kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kuriem ir nozīme izskatāmā lietā (Vispārējās tiesas 1992. gada 24. janvāra spriedums lietā T‑44/90 La Cinq/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 86. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija, Recueil, II‑1881. lpp., 99. punkts). Tomēr, tostarp ņemot vērā šā sprieduma 100. punktā minētos elementus, nav nekāda pamata uzskatīt, ka Komisija nebūtu rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi aplūkojamās lietas apstākļus.

104    No visiem šiem apstākļiem izriet, ka ar šīs pirmā prasības pamata daļas ietvaros izvirzītajiem argumentiem nevar apstrīdēt faktu, ka Eni un tā meitas sabiedrības varēja uzskatīt par vienotu ekonomisku vienību.

105    Ņemot vērā šos apsvērumus, Eni izvirzītā pirmā prasības pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

d)     Par ceturto daļu saistībā ar kapitālsabiedrību ierobežotās atbildības principa un kopīgo principu attiecībā uz atbildību pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

106    Eni uzskata, ka Komisijas rīcība neesot saderīga ar Kopienu un valsts sabiedrību tiesībās kopīgi atzītajiem principiem, kā arī ar tajās noteiktajiem atbildības attiecināšanas kritērijiem, ar kuriem esot apstiprināts un pat kuru pamatā esot pilnīgi personisks minētās atbildības raksturs. Ierobežotās atbildības princips neizbēgami izvirza nosacījumus attiecībā uz atbildības attiecināšanas kritērijiem. Par pārkāpumu vai prettiesisku darbību atbildīgo personu loks nevarot tikt paplašināts ārpus meitas sabiedrības, kas reāli izdarījusi nodarījumu, iekļaujot tajā – atvasinātā vai autonomā veidā – arī tās mātes sabiedrību, pamatojoties uz neatspēkojamo prezumpciju, kas saistīta ar grupas kapitāla struktūru.

107    Komisija, nesniedzot konkrētu pamatojumu, esot uzskatījusi, ka šiem principiem nav nozīmes aplūkojamajā lietā, it īpaši tādēļ, ka tie attiecas uz citām tiesību jomām. Šajā sakarā Eni atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 396. apsvērumu. Tomēr, interpretējot kādu Kopienu tiesību normu, nevar patvaļīgi neņemt vērā dalībvalstu tiesību sistēmām kopīga jēdziena saturu un sekas, aizbildinoties ar to, ka šis princips formāli ir attiecināms uz kādu citu tiesību jomu, nevis to, attiecībā uz kuru pastāv jautājums par šā principa piemērošanu.

108    Vispārīgajās sabiedrību tiesībās ierobežotās atbildības princips nozīmējot, ka sabiedrības dalībnieki atbild par sabiedrības saistībām tikai to ieguldījuma robežās un ka līdz ar to tikai pati sabiedrība ar savu īpašumu atbild par tās saistībām. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības dalībnieki neatkarīgi no tā, vai tie ir fiziskas personas vai – kā tas ir sabiedrību grupas gadījumā – juridiskas personas, neuzņemoties nekādu atbildību attiecībā pret trešām personām. Šis princips esot pārņemts Kopienu tiesībās. Šajā ziņā Eni atsaucas uz vairākām direktīvām sabiedrību tiesību jomā.

109    Šajā kontekstā saskaņā ar ierobežotās atbildības principu tas vien, ka grupas vadībā esošā holdinga sabiedrība īsteno kontroli, nenozīmējot – ne noteikti, ne it īpaši automātiski – dažādu uzņēmumu, kuri ir atsevišķas juridiskas personas, autonomijas zudumu. Atkāpšanās no ierobežotās atbildības principa esot pieļaujama tikai tad, ja notiek sabiedrības formas ļaunprātīga izmantošana, proti, ja pastāv saskanīgu faktu kopums, kas liecina par vienota interešu centra esamību, tostarp juridiskā izpratnē. Šie principi esot atzīti Amerikas Savienotajās Valstīs, Francijā un Apvienotajā Karalistē, t.i., valstīs, attiecībā uz kurām Eni sniedz sabiedrību tiesību jomā piemērojamā tiesiskā regulējuma analīzi. Saistībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm Eni atsaucas uz diviem ekspertu atzinumiem. Tas uzskata, ka šādi atzinumi apstiprinot argumentus, kas analītiskā veidā izklāstīti prasības pieteikumā norādītā pirmā pamata ietvaros. Ar šiem atzinumiem netiek izvērsts kāds jauns pamats vai pamats, kurš būtu izklāstīts tikai kopsavilkuma veidā.

110    Papildus šiem principiem, kas pēc tā apgalvojumiem esot atzīti dalībvalstu tiesībās, Eni norāda arī uz konkurences tiesībās piemērojamām normām uzņēmumu tiesību pārņemšanas gadījumos. Šajā sakarā principā fiziskai vai juridiskai personai, kas vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas brīdī, esot par to jāatbild, pat ja lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā uzņēmuma pārvaldība ir uzticēta kādai citai personai. It īpaši Eni atsaucas uz Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumiem lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija (Recueil, I‑9693. lpp.) un lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija (Recueil, I‑10101. lpp.) un Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑6/89 Enichem Anic/Komisija (Recueil, II‑1623. lpp.). Šis ekonomiskās nepārtrauktības kritērijs varot būt piemērojams tikai un vienīgi gadījumā, ja par uzņēmuma pārvaldību atbildīgā juridiskā persona vairs juridiski nepastāv pēc pārkāpuma izdarīšanas (iepriekš 72. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni). Pat šajā gadījumā tas neesot tikai uz strukturālo saikni balstīts automātisks mehānisms, kura rezultātā tiek sodīts cits tiesību subjekts, nevis sākotnējais pārvaldītājs, bet gan īpašas un pamatotas vajadzības, tostarp nepieciešamība izvairīties no juridiskām shēmām, kas ļautu apiet konkurences tiesību normas. Citiem vārdiem sakot, ekonomiskās nepārtrauktības kritērijs esot piemērojams tikai izņēmuma kārtā. “Koncentrējoties uz darbību, nevis personu, kas to veikusi, lai gan šī persona joprojām pastāv un var atbildēt par savu rīcību, tiek pārkāpti vainas un sodu personiskā rakstura principi” (iepriekš 72. punktā minētie ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumi saistībā ar spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija). Tāpat Eni atsaucas uz iepriekš 52. punktā minētajiem ģenerāladvokātes Kokotes secinājumiem saistībā ar spriedumu lietā ETI u.c.

111    Noslēgumā Eni norāda, ka, pamatojot vai attaisnojot konstatējumu par tam aplūkojamajā lieta pārmesto EKL 81. panta pārkāpumu tikai ar īpašumtiesībām uz akciju kontrolpaketi, piemērojot neatspēkojamu un neapstrīdamu prezumpciju, tiek nepamatoti radīts objektīvas – t.i., bez vainas – un netiešas atbildības avots, jo tā attiecināma uz nodarījumiem, kurus reāli izdarījis cits subjekts. Šādā situācijā tiek radīts kaitējums tiesībām uz aizstāvību, vai nu pārceļot pierādīšanas pienākumu, vai arī ierobežojot pašu iespēju sniegt atspēkojošus pierādījumus. Turklāt apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā neesot sniegts pamatojums, jo Komisija neesot norādījusi konkrētus iemeslus, kuru dēļ tā pieņēmusi šo pieeju.

112    Komisija lūdz noraidīt pirmā prasības pamata ceturto daļu. It īpaši tā uzsver, ka Eni argumenti jau esot noraidīti apstrīdētā lēmuma preambulas 396. apsvērumā.

 Vispārējās tiesas vērtējums

113    Eni izvirzītā pirmā prasības pamata ceturtā daļa ir balstīta uz premisu, ka Komisija to esot atzinusi par atbildīgu tikai īpašumtiesību uz kapitāla kontrolpaketi dēļ, piemērojot neatspēkojamu un neapstrīdamu prezumpciju. Eni uzskata, ka līdz ar to tiek radīts objektīvas – t.i., bez vainas – un netiešas atbildības avots.

114    Šā prasības pamata otrās daļas ietvaros izklāstīto iemeslu dēļ no apstrīdētā lēmuma izriet, ka aplūkojamajā lietā Komisija nav izvirzījusi neatspēkojamu prezumpciju. Tātad Eni bija iespēja apstrīdēt tā atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, un tas to arī izdarīja administratīvā procesa laikā un šā prasības pamata trešās daļas ietvaros.

115    No tā izriet, ka Eni izvirzītā pirmā prasības pamata ceturtā daļa ir balstīta uz kļūdainu premisu.

116    Turklāt šā sprieduma 60.–62. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Komisijai ir tiesības attiecināt uz mātes sabiedrību atbildību par meitas sabiedrības izdarīto pārkāpumu, ja minētā meitas sabiedrība nenosaka savu rīcību tirgū autonomi. Aplūkojamajā lietā no šā prasības pamata pirmo trīs daļu ietvaros norādītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija šajā ziņā nav pieļāvusi kļūdu.

117    Visbeidzot, saistībā ar Eni argumentiem par konkurences tiesībās piemērojamām normām uzņēmumu tiesību pārņemšanas gadījumos ir jākonstatē, ka tie nav iedarbīgi, jo Eni atbildība, ko konstatējusi Komisija aplūkojamajā lietā, neizriet no šādas situācijas. Pat ja pieņemtu, ka ar saviem argumentiem Eni faktiski apstrīd uz to attiecināto atbildību par EniChem SpA (kļuva par Syndial) izdarīto pārkāpumu, lai gan uz Syndial pat neattiecas apstrīdētais lēmums, šie argumenti būtu jānoraida. Ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko būtībā apgalvo Eni, gadījumā, ja divi subjekti veido vienu un to pašu ekonomisku vienību, tas apstāklis vien, ka subjekts, kas izdarījis pārkāpumu, joprojām pastāv, neliedz sodīt subjektu, kuram tas nodeva savu ekonomisko darbību (šajā ziņā skat. iepriekš 72. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 355.–358. punkts, un iepriekš 46. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 132. punkts). It īpaši šāda sodīšana ir pieļaujama tad, ja šos subjektus kontrolē viena un tā pati persona un ja, ņemot vērā ciešās saiknes starp šiem subjektiem ekonomiskā un organizatoriskā ziņā, tie galvenokārt piemēro vienus un tos pašus komerciālos norādījumus (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā ETI u.c., 49. punkts). Aplūkojamajā lietā ir skaidrs, ka pārkāpjošās rīcības īstenošanas laikā EniChem SpA un Polimeri tieši vai netieši pilnībā piederēja vienai un tai pašai sabiedrībai, proti, Eni. Šajos apstākļos personīgās atbildības princips neliedz sodu par pārkāpumu, ko sākotnēji izdarīja EniChem SpA un pēc tam turpināja Polimeri, pilnībā uzlikt sabiedrībai Polimeri, kā tas norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 369.–373. apsvērumā (šajā ziņā skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā ETI u.c., 51. punkts). Tādējādi, ņemot vērā, ka Eni bija EniChem SpA un Polimeri mātes sabiedrība, nekas neliedz minēto uzņēmumu īstenotajā pārkāpjošajā rīcībā, tostarp tajā, kas izriet no EniChem SpA (kļuva par Syndial) darbību nodošanas, vainot Eni, lai gan uz Syndial pat neattiecas apstrīdētais lēmums.

118    Ņemot vērā šos apstākļus, Eni izvirzītā pirmā prasības pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota un tātad pirmais pamats kopumā ir noraidāms.

2.     Par otro, pakārtoti izvirzīto pamatu saistībā ar prettiesisku naudas soda apmēra noteikšanu

119    Pakārtoti, Eni apgalvo, ka naudas sods, kas tam uzlikts solidāri ar Polimeri, esot jāatceļ vai vismaz būtiski jāsamazina, jo tā apmērs esot noteikts prettiesiskā veidā.

120    Otrais Eni izvirzītais prasības pamats ir iedalāms trīs daļās. Pirmās daļas ietvaros Eni apstrīd reizināšanas koeficienta preventīvas iedarbības nodrošināšanai piemērošanu. Otrās daļas ietvaros tas uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, piemērojot aplūkojamajā lietā recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli. Trešās daļas ietvaros tas norāda, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, esot bijusi jāņem vērā Syndial izslēgšana.

a)     Par pirmo daļu saistībā ar reizināšanas koeficienta preventīvas iedarbības nodrošināšanai kļūdainu piemērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

121    Pirmkārt, Eni uzsver, ka Komisija, nosakot naudas soda sākumsummu atkarībā no pārkāpuma smaguma, esot ņēmusi vērā tikai pārkāpuma raksturu, pilnībā abstrahējoties no tā faktiskās ietekmes tirgū. Šajā ziņā Eni atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 462. apsvērumu.

122    Tomēr administratīva procesa dalībnieki esot snieguši informāciju, kas ļaujot novērtēt pārkāpuma ietekmi. It īpaši Syndial esot norādījis, ka uzņēmumiem, kas ir apgalvotā pārkāpuma dalībnieki, piederēja tikai ierobežota daļa no kopējā BK (30 %) un EPBK (40 %) tirgus.

123    Šajos apstākļos diez vai var apgalvot, ka iespējamais nolīgums starp attiecīgajiem uzņēmumiem varēja būtiski ietekmēt cenas. Komisija neesot ņēmusi vērā šo informāciju otrā paziņojuma par iebildumiem ietvaros. Pat pieļaujot, ka pamatnostādnēs ir paredzētas Komisijas tiesības atturēties no pārkāpuma ietekmes novērtēšanas, tomēr Komisijai esot bijis jāņem vērā šī ietekme, lai izvērtētu pārkāpuma smagumu, kā to turklāt apstiprinot Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse un judikatūra (iepriekš 72. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija).

124    Otrkārt, lai ņemtu vērā pārkāpuma izdarītāju spēju faktiski kaitēt konkurences atbilstošai norisei un lai nodrošinātu naudas soda “pietiekamu preventīvu iedarbību”, Komisija esot balstījusies uz attiecīgo uzņēmumu veiktajiem BK un EPBK pārdevumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums), kā arī uz grupu, kurās ietilpst minētie uzņēmumi, kopējo apgrozījumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 474. apsvērums).

125    Rezultāts attiecībā uz Eni esot acīmredzami pretrunā samērīguma principam. Apstrīdētajā lēmumā nemaz neesot ņemta vērā subjektīvā puse, t.i., apzināšanās, ka strīdīgā rīcība ir vērsta pret konkurenci, vai arī attiecīgā tirgus, kura kopējā vērtība 2001. gadā esot bijusi EUR 550 miljoni, dimensijas un apmērs (apstrīdētā lēmuma preambulas 467. apsvērums).

126    Turklāt Eni grupas kopējā apgrozījuma apmērs esot novērtēts par augstu, kas aizliegts ar Vispārējās tiesas judikatūru. Šajā ziņā Eni atsaucas uz Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija (Recueil, II‑2473. lpp.). Lai gan pieļaujot, ka grupas apgrozījuma kritērijs var tikt izmantots, lai noteiktu preventīvu iedarbību, Vispārējā tiesa esot precizējusi, ka, lai izvairītos no pilnīgi mehānistiskiem un nesamērīgiem rezultātiem, ir obligāti jāņem vērā uzņēmuma “īpatsvars” ar pārkāpumu skartajā tirgū. Kā tas jau esot pierādīts pirmā prasības pamata ietvaros un apstiprināts apstrīdētajā lēmumā, darbība ķīmijas nozarē nekad neesot bijusi daļa no Eni pamatdarbības. Tātad, ņemot vērā tikai grupas kopējo apgrozījumu un attiecīgi piemērojot naudas sodam reizināšanas koeficientu 2 preventīvas iedarbības nodrošināšanai, Komisija esot uzlikusi Eni pārmērīgu un nesamērīgu naudas sodu.

127    Komisija lūdz noraidīt otrā prasības pamata pirmo daļu. Tā būtībā uzskata, ka neesot pieļāvusi kļūdu, nosakot pārkāpuma smagumu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

128    Vispirms ir jānorāda, ka, neraugoties uz otrā prasības pamata pirmās daļas virsrakstu, Eni faktiski apstrīd pārkāpuma smaguma noteikšanu, kā tas to arī apstiprinājis tiesas sēdes laikā.

129    Pārkāpuma smagums ir nosakāms, ņemot vērā lielu skaitu elementu, kā, piemēram, lietas īpašos apstākļus, tās kontekstu un naudas soda preventīvo iedarbību, un nav izveidots saistošs vai izsmeļošs tādu kritēriju saraksts, kuri būtu obligāti jāņem vērā (Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 465. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 241. punkts).

130    Starp elementiem, kas varētu tikt ņemti vērā, izvērtējot pārkāpumu smagumu, jāpiemin katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma loma aizliegtās vienošanās izveidē, labums, ko tie no tās ir varējuši gūt, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Kopienas mērķiem (skat. 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Turklāt pamatnostādnēs cita starpā ir noteikts, ka pārkāpuma smaguma noteikšanā jāņem vērā pārkāpuma raksturs, tā faktiskā ietekme uz tirgu, ja to var izmērīt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Līdz ar to pārkāpumi tiek iedalīti trīs kategorijās, ļaujot izšķirt sīkākus, smagus un sevišķi smagus pārkāpumus (pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas pirmā un otrā daļa).

132    Pamatnostādnēs ir arī paredzēts, ka papildus pārkāpuma raksturam, tā faktiskajai ietekmei uz tirgu un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomam ir jāņem vērā pārkāpuma izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja nodarīt būtisku kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, īpaši patērētājiem, un jānosaka naudas soda summa tādā līmenī, lai tam būtu pietiekama preventīva iedarbība (pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas ceturtā daļa).

133    Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri tīši vai nolaidības dēļ izdara EKL 81. panta prasību pārkāpumu, ir viens no līdzekļiem, kas ir tās rīcībā, lai tā varētu pildīt tai ar Kopienu tiesībām uzticēto uzraudzības uzdevumu, kas ietver pienākumu īstenot vispārīgo politiku nolūkā piemērot konkurences jomā Līgumā noteiktos principus un attiecīgi virzīt uzņēmumu rīcību. No minētā izriet, ka, lai izvērtētu pārkāpuma smagumu ar mērķi noteikt naudas soda apmēru, Komisijai jāpārliecinās par savas darbības preventīvo iedarbību, it īpaši attiecībā uz to veidu pārkāpumiem, kuri īpaši kaitē Kopienas mērķu īstenošanai (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 105. un 106. punkts; iepriekš 103. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā ABB Asea Brown Boveri/Komisija, 166. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 169. punkts).

134    No tā izriet prasība pielāgot naudas soda summu, lai ņemtu vērā vēlamo ietekmi uz uzņēmumu, kuram tas uzlikts, lai nodrošinātu, ka uzliktais naudas sods nav maznozīmīgs vai – tieši pretēji – pārmērīgs, tostarp ņemot vērā konkrētā uzņēmuma finansiālo spēju, atbilstoši prasībām, kuras izriet, pirmkārt, no nepieciešamības nodrošināt naudas soda efektivitāti un, otrkārt, no samērīguma principa ievērošanas. Liela apjoma uzņēmums, kura rīcībā ir ievērojami finanšu resursi salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, var vieglāk mobilizēt tam uzliktā naudas soda samaksai nepieciešamos naudas līdzekļus, kas attaisno – ar mērķi nodrošināt naudas soda preventīvu iedarbību – tāda naudas soda uzlikšanu, kas būtu proporcionāli lielāks nekā uzņēmumam, kura rīcībā nav tādu resursu, uzliktais sods par to pašu pārkāpumu, tostarp piemērojot reizināšanas koeficientu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 241. un 243. punkts; skat. arī iepriekš 103. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā ABB Asea Brown Boveri/Komisija, 170. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 235. punkts).

135    Jāpiebilst, ka Tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka, nosakot naudas sodu, ir jāņem vērā katra uzņēmuma, kurš ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, kopējais apgrozījums (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 85. un 86. punkts, un 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑57/02 P Acerinox/Komisija, Krājums, I‑6689. lpp., 74. un 75. punkts; skat. arī Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 17. punkts).

136    Visbeidzot, jāuzsver, ka preventīvas iedarbības mērķis, ko Komisija var censties sasniegt, nosakot naudas sodas apmēru, ir noteikts, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Līgumā ietvertās konkurences tiesību normas savā darbībā Kopienas vai EEZ ietvaros. No minētā izriet, ka preventīvas iedarbības faktoru, kuru var iekļaut naudas soda aprēķinā, nosaka, ņemot vērā vairākus elementus un ne tikai konkrētā uzņēmuma īpašo situāciju. Šis princips tiek piemērots tostarp tad, kad Komisija ir noteikusi “reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai”, kurš ietekmē uzņēmumam uzlikto naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš 135. punktā minēto spriedumu lietā Showa Denko/Komisija, 23. un 24. punkts).

137    Konkrētajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā vispirms atzīst, ka iesaistītie uzņēmumi ir noslēguši nolīgumus par cenu mērķiem un tirgus sadali un ir apmainījušies ar sensitīvu komerciālo informāciju. Pēc Komisijas uzskatiem, šai praksei ir sevišķi smaga pārkāpuma raksturs (apstrīdētā lēmuma preambulas 461. apsvērums un rezolutīvās daļas 1. pants). Tālāk Komisija norāda, ka nav iespējams novērtēt faktisko karteļa ietekmi uz EEZ tirgu. Komisija arī piebilst, ka, pat ja nav iespējams noteikt karteļa faktisko ietekmi, iesaistītie uzņēmumi ir īstenojuši attiecīgos nolīgumus un tiem ir bijusi ietekme uz tirgu. Komisija secina, ka tā neņems vērā ietekmi uz tirgu, lai noteiktu naudas sodu summu (apstrīdētā lēmuma preambulas 462. apsvērums). Visbeidzot, Komisija norāda, ka pārkāpums skar visu EEZ teritoriju (apstrīdētā lēmuma preambulas 463. apsvērums). Šo iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka konkrētais pārkāpums var tikt kvalificēts kā sevišķi smags (apstrīdētā lēmuma preambulas 464. apsvērums).

138    Pēc tam Komisija piemēroja diferencētu pieeju attiecībā uz iesaistītajiem uzņēmumiem, pamatojoties uz to kumulatīvo apgrozījumu saistībā ar BK un EPBK 2001. gadā, kas bija pēdējais pilnais pārkāpuma gads, izņemot attiecībā pret Shell (1998. gads) un Stomil (1999. gads). Komisija ir iedalījusi iesaistītos uzņēmumus piecās kategorijās, EniChem ierindojot pirmajā no tām (naudas soda sākumsumma EUR 55 miljonu apmērā) (apstrīdētā lēmuma preambulas 465.–473. apsvērums).

139    Turklāt Komisija norādīja, ka sevišķi smago noziegumu kategorijā sankciju gradācija ļauj noteikt naudas sodu tādā līmenī, kas tiem nodrošina pietiekamu preventīvu iedarbību, ņemot vērā katra uzņēmuma lielumu. Pamatojoties uz iesaistīto uzņēmumu 2005. gada apgrozījumu visā pasaulē, Komisija konstatēja, ka ir būtiska atšķirība lieluma ziņā starp Kaučuk (apgrozījums EUR 2,718 miljardi) un Stomil (apgrozījums EUR 38 miljoni), no vienas puses, un pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem, no otras puses, it īpaši Bayer (apgrozījums EUR 27,383 miljardi), proti, pirmo no liela apjoma uzņēmumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma adresāti. Pamatojoties uz minēto un ņemot vērā lietas apstākļus, Komisija uzskatīja, ka reizināšanas koeficients preventīvās iedarbības nodrošināšanai nebūtu jāpiemēro attiecībā uz Kaučuk un Stomil, bet savukārt attiecībā uz Bayer tā atzina reizināšanas koeficientu 1,5 par piemērotu. Visbeidzot, tāpat pamatojoties uz minēto un ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, Komisija ir piemērojusi reizināšanas koeficientu 1,75 attiecībā uz Dow (apgrozījums EUR 37,221 miljards), koeficientu 2 attiecībā uz EniChem (apgrozījums EUR 73,738 miljardi) un koeficientu 3 attiecībā uz Shell (apgrozījums EUR 246,549 miljardi) (apstrīdētā lēmuma preambulas 474. apsvērums).

140    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka savas prasības ietvaros Eni neapstrīd aizliegtās vienošanās prettiesisko priekšmetu, kāds tas ir formulēts apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā rezolutīvās daļas 1. pantā. Šajā sakarā no pamatnostādnēs sniegtā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis tostarp, kā tas ir konkrētajā gadījumā, ir noteikt cenu mērķus vai sadalīt tirgus daļas, pamatojoties uz to raksturu vien, var tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi” [pārkāpumi], un Komisijai nav jāpierāda pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 75. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 178. punkts, un 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 345. punkts). Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka horizontālās vienošanās par cenām ir viens no vissmagākajiem Kopienu konkurences tiesību pārkāpumiem un tādējādi pašas par sevi var tikt kvalificētas kā sevišķi smagi pārkāpumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 103. punkts, un iepriekš 133. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 147. lpp.).

141    Komisija tātad nav pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka konkrētās darbības pēc sava rakstura atbilst sevišķi smagiem pārkāpumiem.

142    Otrkārt, saistībā ar iepriekš 72. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, uz kuru atsaucas Eni, pietiek konstatēt, ka lietā, kurā pieņemts minētais spriedums, Komisija bija izvērtējusi aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi, ko tā nav izdarījusi aplūkojamajā lietā. Līdz ar to Eni nevar balstīties uz iepriekš 72. punktā minēto spriedumu lietā Degussa/Komisija, lai šajā ziņā apgalvotu apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu.

143    Treškārt, saistībā ar Eni procesuālajos dokumentos ietverto norādi uz attiecīgā tirgus apjomu EEZ teritorijā 2001. gadā (proti, EUR 550 miljoni) vai uz attiecīgo uzņēmumu tirgus daļu ir jāuzskata, ka, lai gan šie apstākļi var tikt ņemti vērā, nosakot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā citi apstākļi, kuriem ir nozīme aplūkojamajā lietā (šajā ziņā skat. iepriekš 130. punktā minēto spriedumu lietā Dalmine/Komisija, 132. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 102. punkts). Konkrētajā lietā ir jāņem vērā, ka attiecīgais pārkāpums pēc sava rakstura ir sevišķi smags un ka tas skar visu EEZ teritoriju. It īpaši ir jāuzsver, ka iesaistītie uzņēmumi ir vienojušies par cenu mērķu noteikšanu, par klientu sadali, izmantojot līgumus par otras puses klientu nepiesaistīšanu, un par sensitīvas informācijas apmaiņu saistībā ar cenām, konkurentiem un klientiem. Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatnostādņu 1. panta A iedaļu paredzamais naudas soda apmērs par sevišķi smagu pārkāpumu ir augstāks par EUR 20 miljoniem. Turpinājumā ir jāmin, ka EniChem pārdevumi attiecībā uz konkrētajiem ražojumiem 2001. gadā sasniedza summu, kas ir lielāka par EUR 164 miljoniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 468. apsvērums). Visbeidzot, Eni neapstrīd, ka tam noteiktā naudas soda summa nepārsniedz maksimālo robežu 10 % apmērā no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, kā tas noteikts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā; šī maksimālā robeža ir paredzēta, lai izvairītos no tā, ka konkrētais uzņēmums nevar samaksāt attiecīgo naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš 133. punktā minēto spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts). Ņemot vērā šos apstākļus, naudas soda sākumsummas noteikšana EUR 55 miljonu apmērā pirms reizināšanas koeficienta preventīvas iedarbības nodrošināšanai piemērošanas nav nesamērīga.

144    Ceturtkārt, saistībā ar apgalvojumu, ka attiecīgajiem uzņēmumiem piederēja tikai ierobežota daļa no kopējā BK un EPBK tirgus, Eni tiesas sēdes laikā precizēja, ka tā sniegtais novērtējums ir balstīts uz tirgu, kurā ietilpst abi šie ražojumi, kā arī dabiskais kaučuks, uz kuru neattiecās apstrīdētais lēmums. Šajos apstākļos Eni šajā sakarā izvirzītie argumenti nav iedarbīgi.

145    Piektkārt, saistībā ar “apzināšanās par pret konkurenci vērstu raksturu” neesamību no apstrīdētā lēmuma un no pārkāpuma smaguma pakāpes izriet, ka EniChem SpA noteikti apzinājās, ka tā rīcība bija vērsta pret konkurenci. Turklāt pirmā prasības pamata ietvaros izklāstīto iemeslu dēļ Komisija ir pamatoti konstatējusi Eni atbildību par pārkāpumu. Līdz ar to Eni argumenti ir jānoraida.

146    Sestkārt, saistībā ar reizināšanas koeficienta preventīvas iedarbības nodrošināšanai piemērošanu ir jāuzsver, ka saistību starp uzņēmumu lielumu un kopējiem resursiem, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt naudas soda preventīvu iedarbību, no otras puses, nevar apstrīdēt. Ir jāatgādina, ka liela apjoma uzņēmums, kura rīcībā ir ievērojami finanšu resursi salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, var vieglāk mobilizēt tam uzliktā naudas soda samaksai nepieciešamos naudas līdzekļus (iepriekš 134. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 235. punkts).

147    Šis jautājums atšķiras no jautājuma par uzņēmumu klasifikāciju sevišķi smagu pārkāpumu kategorijas ietvaros, kurai varētu būt jāņem vērā uzņēmumu īpatsvars konkrētajā tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš 126. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 88. un 89. punkts). Līdz ar to nav nekāda pamata uzskatīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, nolemjot ņemt vērā uzņēmumu lielumu un kopējos resursus reizināšanas koeficienta preventīvas iedarbības nodrošināšanai piemērošanas ietvaros.

148    Turklāt ir jānorāda, ka aplūkojamajā lietā Komisija ir ņēmusi vērā arī attiecīgo uzņēmumu īpatsvaru konkrētajā tirgū tad, kad tā izmantoja uzņēmumu pārkāpuma perioda pēdējā gadā veikto BK un EPBK pārdevumu summu, lai izsvērtu naudas soda summu sevišķi smagu pārkāpumu kategorijas ietvaros.

149    Ņemot vērā šos apstākļus, Eni izvirzītā otrā prasības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

b)     Par otro daļu saistībā ar nepamatotu naudas soda pamatsummas palielināšanu recidīva dēļ

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Eni argumenti

150    Atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma preambulas 487. un 488. apsvērumu, Eni atzina, ka slepenā rīcība, kas sodīta ar Komisijas 1986. gada 23. aprīļa Lēmumu 86/398/EEK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/31.149 – Polipropilēns) (OV L 230, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Polipropilēna lēmums”) un Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmumu 94/599/EK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/31.865 – PVC) (OV L 239, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “PVC II lēmums”), ko Komisija izmantojusi recidīva pamatojumam, varot tikt uzskatīta par līdzīgu rīcībai, kas inkriminējama ar apstrīdēto lēmumu.

151    Tomēr subjektīvais recidīva nosacījums – proti, ka attiecīgos pārkāpumus ir izdarījis viens un tas pats uzņēmums – neesot izpildīts.

152    Šajā ziņā Eni norāda, pirmkārt, ka konkrētās darbības attiecās uz citām precēm un tirgiem, nevis tiem, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, un bija nodotas [citam subjektam] noteiktu laiku pirms Polipropilēna un PVC II lēmumu pieņemšanas.

153    Otrkārt, juridiskās personas, kas sodītas ar Polipropilēna un PVC II lēmumiem, esot citas personas, nevis Eni. Grupas uzņēmums, uz kuru attiecās minētie lēmumi, esot EniChem SpA, kas kļuva par Syndial, vai Anic SpA. Tomēr šie uzņēmumi neesot apstrīdētā lēmuma adresāti. Eni neesot bijis iesaistīts nevienā no Komisijas lēmumiem – ne kā sodīto aizliegto vienošanos aktīvs dalībnieks, ne arī kontroles pār divām grupas sabiedrībām dēļ.

154    Treškārt, Komisijas secinājums neesot saderīgs ar ierobežotās atbildības principu un personīgās atbildības principu, jo saskaņā ar šo secinājumu atbildību pastiprinošs apstāklis tiek attiecināts uz mātes sabiedrību, lai gan minētā sabiedrība nav tikusi atzīta par atbildīgu agrākajos lēmumos. Šis trūkums esot īpaši būtisks tādēļ, ka tas esot pieļauts, īstenojot soda uzlikšanas pilnvaras, kas pakļautas tiesiskuma principam, ar kura ievērošanu ir jāgarantē uzņēmumiem, ka sodi, ko Komisija var tiem uzlikt saskaņā ar EKL 81. pantu, ir pilnībā paredzami. Turklāt vāji un nedefinēti izteicieni “līdzīgi pārkāpumi” un “tas pats uzņēmums”, ko izmantojusi Komisija, norādot uz to, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav sniegts pamatojums.

155    Ceturtkārt, Eni apstrīd Komisijas pilnvaras izmantot recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli neatkarīgi no laikposma starp pārkāpumiem. Šajā ziņā tas atsaucas uz Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp.) un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumiem saistībā ar minēto spriedumu (Krājums, I‑1337. lpp.). Tas piebilst, ka atšķirībā no minētā sprieduma, kurā Tiesa norādījusi, ka Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā elementus, kuriem ir nozīme, aplūkojamajā lietā šis vērtējums neesot veikts un šī neveikšana neesot pietiekami pamatota.

–       Komisijas argumenti

156    Komisija vispirms norāda, ka jautājums par recidīvu esot ticis izvirzīts otrajā paziņojumā par iebildumiem un Eni neesot izteikusi iebildumus ne savā atbildē, ne arī uzklausīšanās laikā.

157    Runājot par jautājuma būtību, Komisija norāda, pirmkārt, ka, tā kā Kopienu konkurences tiesībās esot atzīts, ka dažādas vienā grupā ietilpstošās sabiedrības veido vienu ekonomisku vienību, Komisijai esot bijušas tiesības, ja tā to gribētu, uzlikt naudas sodu tai pašai mātes sabiedrībai agrākajos lēmumos. Līdz ar to Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā tā varēja pamatoti uzskatīt, ka šis pats uzņēmums jau ir bijis sodīts par tāda paša veida pārkāpumu (Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp.). Tā uzsver, ka minētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi naudas soda palielināšanu recidīva dēļ citai grupas sabiedrībai, konkrētāk, tai, kas esot bijusi “māsas” sabiedrība attiecībā pret agrāk sodīto sabiedrību. Turklāt recidīva jēdziens, ņemot vērā tā mērķi, nozīmē nevis obligāti konstatējumu par agrāk uzlikto finansiālo sodu, bet tikai konstatējumu par agrāk izdarīto pārkāpumu (iepriekš 133. punktā minētais 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija). Līdz ar to neesot nozīmes tam, ka Komisija nav uzlikusi naudas sodu Eni kā tādam lietās, kurās pieņemti PVC II un Polipropilēna lēmumi. Savukārt izšķirošā nozīme esot apstāklim, ka Eni esot pilnībā kontrolējis sabiedrības, kas bija agrāko lēmumu adresāti. Turklāt nevarot pieļaut, ka grupas sabiedrības, kas ir viena uzņēmuma daļas, izvairās no recidīva jēdziena piemērošanas vienīgi pašas grupas organizatoriskās struktūras dēļ.

158    Otrkārt, neesot nozīmes tam, ka iepriekšējie pārkāpumi attiecās uz citām nozarēm un ka attiecīgās darbības vēlāk tika nodotas citām juridiskām personām. Naudas soda palielināšana recidīva dēļ esot balstīta uz apstākli, ka ar iepriekšējo pārkāpuma konstatējumu nepietika, lai novērstu jauno uzņēmuma pārkāpjošo rīcību. Turklāt judikatūrā ir arī precizēts, ka principā fiziskai vai juridiskai personai, kas vadīja attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas brīdī, esot par to jāatbild, pat ja lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, pieņemšanas dienā uzņēmuma pārvaldība ir uzticēta kādai citai personai (iepriekš 110. punktā minētais spriedums lietā Cascades/Komisija). Šie kritēriji esot jāpiemēro recidīva jautājumos.

159    Treškārt, Tiesa iepriekš 155. punktā minētajā 2007. gada 8. februāra spriedumā lietā Groupe Danone/Komisija esot atkārtoti apstiprinājusi, ka iespējamais recidīvs ir viens no apstākļiem, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgā pārkāpuma smagumu, saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un ka šajā kontekstā prasītājs ir vienmēr varējis paredzēt savas rīcības juridiskās sekas. Tas pats izrietot no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Tātad [naudas soda] palielinājuma recidīva dēļ piemērošana nekaitējot tiesiskuma principam.

160    Ceturtkārt, kopš tā laika esot noteikts, ka recidīva konstatēšana un tā īpašo pazīmju novērtēšana ir daļa no Komisijas pilnvarām un ka Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš šāda konstatējuma izdarīšanai (iepriekš 155. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums Groupe Danone/Komisija). Katrā ziņā ar polipropilēnu un PVC saistītie pārkāpumi esot konstatēti ar lēmumiem, kas tika pieņemti attiecīgi 1986. un 1994. gadā. Esot pilnībā loģiski, dabiski un piemēroti ņemt vērā šādus precedentus saistībā ar jauno pārkāpumu, kas tika izdarīts sākot no 1996. gada. Laikposmam starp diviem pārkāpumiem pašam par sevi neesot nozīmes (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp.). Laikposms starp iepriekšējiem lēmumiem un jaunā pārkāpuma sākumu esot vienāds vai pat īsāks nekā laikposmi, kurus jau ņēmušas vērā Tiesa un Vispārējā tiesa lietās, kurās pasludināti iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Michelin/Komisija un iepriekš 155. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija. Komisija piebilst, ka saskaņā ar pēdējo minēto spriedumu tā “var” ņemt vērā laiku, kas pagājis kopš iepriekšējā pārkāpuma, kā vienu no apstākļiem, kas liecina par tieksmi apiet konkurences tiesību normas. Aplūkojamajā lietā Komisija esot precīzi izvērtējusi šo jautājumu apstrīdētā lēmuma preambulas 489. apsvērumā un secinājusi, ka ir jāņem vērā recidīvs.

 Vispārējās tiesas vērtējums

161    Pamatnostādņu 2. punktā kā piemērs atbildību pastiprinošiem apstākļiem ir paredzēts “atkārtots pārkāpums [recidīvs], ko izdara tas pats uzņēmums (-i)”.

162    Atkārtota pārkāpuma [recidīva] jēdziens – tāds, kāds tas ir iekļauts vairāku valstu tiesību sistēmās, – paredz, ka persona ir izdarījusi jaunu pārkāpumu pēc tam, kad ir tikusi sodīta par līdzīgiem pārkāpumiem (iepriekš 160. punktā minētais spriedums lietā Thyssen Stahl/Komisija, 617. punkts, un iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Michelin/Komisija, 284. punkts).

163    Iespējamais recidīvs ir viens no apstākļiem, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgā pārkāpuma smagumu (iepriekš 72. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 91. punkts, un iepriekš 155. punktā minētais 2007. gada 8. februāra spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 26. punkts).

164    Konkrētajā gadījumā Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka EniChem jau bija Komisijas lēmumu adresāts saistībā ar karteļiem (t.i., Polipropilēna lēmums un PVC II lēmums). Tas liecina, ka pirmie naudas sodi nav bijuši pietiekami, lai šis uzņēmums izmainītu savu rīcību. Komisija tādējādi secina, ka šis recidīvs uzskatāms par atbildību pastiprinošu apstākli, kas attaisno naudas soda pamatsummas palielināšanu par 50 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 487. apsvērums).

165    It īpaši Eni norāda, ka tas nav agrāko lēmumu, ko Komisija minējusi apstrīdētajā lēmumā, adresāts.

166    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka aplūkojamajā lietā Komisija ir ņēmusi vērā “uzņēmuma” jēdzienu EKL 81. panta izpratnē ar recidīvu saistītā atbildību pastiprinoša apstākļa piemērošanas nolūkā, kā Komisija to apstiprina savos procesuālajos dokumentos. Konkrētāk, Komisija būtībā ir uzskatījusi, ka viens un tas pats uzņēmums atkārtoti īstenoja pārkāpjošu rīcību, lai gan juridiskās personas, kas iesaistītas attiecīgajos pārkāpumos, nav bijušas identiskas. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka uzņēmuma jēdziens EKL 81. panta izpratnē ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (skat. iepriekš 60. punktā minēto judikatūru). Šajā kontekstā ir jāuzskata, ka gadījumā, ja Komisija vēlas atsaukties uz “uzņēmuma” jēdzienu EKL 81. panta izpratnē, tai ir jānorāda uz sīki aprakstītiem un precīziem apstākļiem, kas pamato tās apgalvojumu.

167    Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 487. apsvērumā Komisija norāda uz “EniChem” vispārīgā veidā, jo šis nosaukums apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvērumā ir definēts kā “jebkura Eni SpA piederoša sabiedrība”. Līdz ar to ir jākonstatē, ka nosaukums, ko Komisija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā saistībā ar recidīva novērtēšanu, ir relatīvi neprecīzs, vismaz attiecībā uz juridiskām personām, kas veidoja Polipropilēna un PVC II lēmumos paredzēto ekonomisko vienību. Turklāt, ja pieņemtu, ka attiecīgās juridiskās personas ir tās, kas minētas apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–35. apsvērumā, ir jāuzsver, ka Polipropilēna lēmumā minētā sabiedrība, proti, Anic, nav viena no minētajos preambulas apsvērumos norādītajām juridiskajām personām. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–35. apsvēruma mērķis būtībā ir aprakstīt izmaiņas Eni piederošajās sabiedrībās pārkāpuma laikā, kas izdarīts pēc Polipropilēna un PVC II lēmumu pieņemšanas. Tātad šie preambulas apsvērumi nevar sniegt pietiekami sīki aprakstītas un precīzas ziņas par izmaiņām Eni piederošajās sabiedrībās pirms pārkāpuma, kas sodīts ar apstrīdēto lēmumu.

168    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 262. zemsvītras piezīmē Komisija atsaucas uz Polipropilēna un PVC II lēmumiem, norādot, ka “Eni” ir bijis iesaistīts minētajos lēmumos. Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta klauzula par nosaukuma “Eni” izmantošanu – atšķirībā no nosaukuma “EniChem”. It īpaši no apstrīdētā lēmuma preambulas 26.–36. apsvēruma izriet, ka tad, kad Komisija domāja par sabiedrību Eni kā citu sabiedrību mātes sabiedrību, tā izmantoja nosaukuma “Eni SpA”.

169    Treškārt, pat ja pieņemtu, ka, izmantojot apstrīdētā lēmuma 262. zemsvītras piezīmē nosaukumu “Eni”, Komisija bija domājusi par sabiedrībām, kas bija daļas no “uzņēmuma” EKL 81. panta izpratnē, ko veidoja Eni kontrolētās juridiskās personas, ir jānorāda, ka Komisija šajā sakarā nav sniegusi apstrīdētajā lēmumā nekādas sīki aprakstītas un precīzas ziņas. Komisija tikai norāda savos procesuālajos dokumentos Vispārējā tiesā, ka Eni “pilnībā” kontrolēja Polipropilēna un PVC II lēmumos minētās sabiedrības. Šis apgalvojums ne tikai nav apstiprināts ar pierādījumiem, bet tas arī nav ietverts apstrīdētajā lēmumā.

170    Ceturtkārt, ir jānorāda, ka aplūkojamajā lietā izmaiņas attiecīgo sabiedrību struktūrā un kontrolē ir sevišķi sarežģītas. Konkrēti, Polipropilēna lēmums bija adresēts Anic, un šajā lēmumā Eni nosaukums nav izmantots. PVC II lēmuma preambulas 8. apsvērumā Komisija ir minējusi, ka Anic “ir kļuvis” par EniChem SpA, un preambulas 43. apsvērumā ir minējusi, ka šīs izmaiņas radušās “dažādu reorganizācijas pasākumu rezultātā”, nesniedzot papildu precizējumus. Turklāt arī šajā lēmumā Eni nosaukums nav izmantots. Ir jāpiebilst, ka aplūkojamajā lietā Eni darbības ar attiecīgajiem ražojumiem nodrošināja EniChem Elastomeri (līdz šī sabiedrība tika apvienota ar EniChem SpA 1997. gadā, t.i., pēc PVC II lēmuma pieņemšanas) un ka EniChem SpA darbības vēlāk tika nodotas Polimeri, kas padara attiecīgo uzņēmumu organizatoriskās izmaiņas vēl sarežģītākas. Šajā kontekstā Komisijai bija jābūt īpaši precīzai un bija jāsniedz visas sīki izklāstītās ziņas, kas nepieciešamas, lai secinātu, ka apstrīdētajā lēmumā minētās sabiedrības un Polipropilēna un PVC II lēmumos minētās sabiedrības veido vienu un to pašu “uzņēmumu” EKL 81. panta izpratnē.

171    Ņemot vērā visus šos apstākļus, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav sniegusi pietiekami daudz sīki izklāstītu un precīzu ziņu, lai varētu pamatot apgalvojumu, ka viens un tas pats “uzņēmums” EKL 81. panta izpratnē ir atkārtoti īstenojis pārkāpjošu rīcību. Šajos apstākļos ir jāapmierina otrā prasības pamata otrā daļa un līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts tiktāl, ciktāl tajā Eni uzliktais naudas sods ir noteikts EUR 272,25 miljonu apmērā.

c)     Par trešo daļu saistībā ar kļūdu naudas soda apmēra noteikšanā saistībā ar Syndial izslēgšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

172    Eni atgādina, ka pēc tam, kad sākotnēji Komisija bija iekļāvusi Syndial par pārkāpumu atbildīgo personu vidū, adresējot tam gan pirmo, gan otro paziņojumu par iebildumiem, Komisija tomēr esot nolēmusi to izslēgt no apstrīdētā lēmuma adresātiem. Komisija esot pamatojusi šo izvēli ar to, ka pastāv “būtisks risks, ka brīdī, kad šajā lietā tiks pieņemts un izpildīts lēmums par naudas soda uzlikšanu, Syndial rīcībā vairs nebūs pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu to samaksāt” (apstrīdētā lēmuma preambulas 372. apsvērums).

173    Tomēr kritērijs, ko izmantojusi Komisija, lai izslēgtu Syndial, neatbilstot principiem, kas attiecas uz uzņēmumu tiesību nodošanu un uzņēmumu pārņemšanu.

174    Atsaucoties uz pirmā prasības pamata ietvaros izvirzītajiem argumentiem, Eni norāda, ka, ja pēc sabiedrības pārveidošanas uzņēmums, kas atzīts par atbildīgu, joprojām pastāv, tas paliekot atbildīgs iespējamās apsūdzības par pārkāpumu gadījumā. Vienīgais izņēmums no šā principa esot juridiskas personas izbeigšana. Tas tomēr nekādā ziņā neesot noticis aplūkojamajā lietā, jo – kā norādīts arī apstrīdētajā lēmumā – Syndial turpināja pastāvēt un nebija likvidācijas procesā. Eni piebilst, ka, atzīstot Polimeri par atbildīgu par apgalvoto pret konkurenci vērsto rīcību, ko pieļāvušas citas grupas sabiedrības, pirms Polimeri pārņēmis ķīmijas nozari, Komisija neesot ņēmusi vērā, ka līdz 2001. gada beigām šī sabiedrība esot bijusi kopīgs uzņēmums, ko kopīgi kontrolēja Eni un Union Carbide.

175    Nepamatotai Syndial izslēgšanai esot sekas attiecībā uz naudas soda līmeni. Šajā sakarā Eni norāda, ka kopējais Syndial apgrozījums gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija EUR 860 miljoni un ka solidārās atbildības gadījumā kopējā naudas soda summa nevarot pārsniegt 10 % no “vismazākā uzņēmuma” apgrozījuma. Šajā pēdējā aspektā tas atsaucas uz vienu doktrīnas darbu. Lai gan Syndial esot ņemts vērā, lai piemērotu recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, tas esot nepamatoti izslēgts no izskatīšanas saistībā ar naudas soda apmēra ierobežošanu tiesiskajā regulējumā paredzētajā 10 % maksimālajā līmenī. No tā izrietot, ka kopējā Eni uzliktā naudas soda summa esot pretrunā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam un, šķiet, esot acīmredzamas pilnvaru nepareizas izmantošanas rezultāts.

176    Komisija lūdz noraidīt otrā prasības pamata trešo daļu. It īpaši tā apgalvo, ka Syndial izslēgšana neesot ietekmējusi Eni uzliktā naudas soda summu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

177    Apstāklis, ka vairākas sabiedrības ir solidāri atbildīgas par naudas soda samaksu tādēļ, ka tās veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētās maksimālās robežas piemērošanu nenozīmē, ka katras sabiedrības saistības nepārsniedz 10 % no apgrozījuma, ko tā realizējusi pēdējā saimnieciskajā gadā. 10 % maksimālā robeža minētās tiesību normas izpratnē ir jāaprēķina, par pamatu ņemot visu sabiedrību, kas veido vienotu ekonomisku vienību, kas rīkojas kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, kumulatīvo apgrozījumu, jo tikai tajā ietilpstošo sabiedrību kumulatīvais apgrozījums var liecināt par attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu (Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lieta T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 528. un 529. punkts, un iepriekš 95. punktā minētais 2007. gada 12. decembra spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 90. punkts).

178    Līdz ar to, pat ja pieņemtu, ka Syndial būtu apstrīdētā lēmuma adresāts, naudas soda, par kura samaksu Eni būtu solidāri atbildīgs, summa nebūtu jāierobežo ar 10 % no Syndial apgrozījuma. No tā izriet, ka Eni argumenti nav iedarbīgi.

179    Turklāt, ja pieņemtu, ka ar saviem argumentiem Eni faktiski apstrīd tā atzīšanu par atbildīgu par pārkāpumu, ko izdarījis EniChem SpA (kļuva par Syndial), lai gan uz Syndial neattiecas apstrīdētais lēmums, šie argumenti ir jānoraida tādu pašu iemeslu dēļ kā tie, kas izklāstīti šā sprieduma 117. punktā. Apstāklis, ka līdz 2001. gada beigām Polimeri ir bijis kopīgs uzņēmums, ko kopīgi kontrolēja Eni un Union Carbide, nevar grozīt šo secinājumu, jo nav strīda par to, ka darbības nodošana starp EniChem SpA (kļuva par Syndial) un Polimeri notika 2002. gada 1. janvārī.

180    Ņemot vērā šos apstākļus, Eni izvirzītā otrā prasības pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

181    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka ir jāapmierina otrā prasības pamata otrā daļa un līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts tiktāl, ciktāl tajā Eni uzliktais naudas sods ir noteikts EUR 272,25 miljonu apmērā, un jānoraida pārējie prasījumi par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu.

B –  Par prasījumiem grozīt naudas soda summu

182    Šā sprieduma 166.–171. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, vispirms ir jāgroza apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts tiktāl, ciktāl Komisija, lai [aprēķina] rezultātā iegūtu summu EUR 272,25 miljonu apmērā, attiecībā uz Eni ir kļūdaini izmantojusi recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli.

183    Šīs lietas apstākļos, lai atbilstošā veidā noteiktu naudas soda apmēru, Komisijas izmantotā aprēķina metode pārējā daļā ir jāatstāj bez grozījumiem.

184    Līdz ar to Eni uzliktā naudas soda galīgā summa tiek noteikta EUR 181,5 miljonu apmērā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

185    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši tā paša panta 3. punkta pirmajai daļai, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala. Šīs lietas apstākļos ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2006. gada 29. novembra Lēmuma C(2006)5700, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.638 – Butadiēnkaučuks un emulsijas polimerizācijā iegūts butadiēnstirolkaučuks) 2. panta c) punktu tiktāl, ciktāl tajā Eni uzliktais naudas sods ir noteikts EUR 272,25 miljonu apmērā;

2)      Eni uzliktā naudas soda galīgā summa ir noteikta EUR 181,5 miljonu apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Dehousse Wiszniewska-Białecka Wahl

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 13. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēstureII – 2

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumiII – 7

Juridiskais pamatojumsII – 8

A –  Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumuII – 8

1.  Par pirmo pamatu, saskaņā ar kuru Eni esot prettiesiski atzīts par vainīgu pārkāpumāII – 8

a)  Par pirmo daļu saistībā ar vainojamības pārkāpumā nosacījumu kļūdainu piemērošanuII – 8

Lietas dalībnieku argumentiII – 8

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 12

b)  Par otro daļu, kas saistīta ar objektīvas atbildības kļūdainu piemērošanuII – 15

Lietas dalībnieku argumentiII – 15

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 17

c)  Par trešo daļu saistībā ar kļūdu Eni sniegto pierādījumu novērtēšanāII – 18

Lietas dalībnieku argumentiII – 18

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 20

d)  Par ceturto daļu saistībā ar kapitālsabiedrību ierobežotās atbildības principa un kopīgo principu attiecībā uz atbildību pārkāpumuII – 22

Lietas dalībnieku argumentiII – 22

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 24

2.  Par otro, pakārtoti izvirzīto pamatu saistībā ar prettiesisku naudas soda apmēra noteikšanuII – 25

a)  Par pirmo daļu saistībā ar reizināšanas koeficienta preventīvas iedarbības nodrošināšanai kļūdainu piemērošanuII – 26

Lietas dalībnieku argumentiII – 26

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 27

b)  Par otro daļu saistībā ar nepamatotu naudas soda pamatsummas palielināšanu recidīva dēļII – 32

Lietas dalībnieku argumentiII – 32

–  Eni argumentiII – 32

–  Komisijas argumentiII – 33

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 34

c)  Par trešo daļu saistībā ar kļūdu naudas soda apmēra noteikšanā saistībā ar Syndial izslēgšanuII – 36

Lietas dalībnieku argumentiII – 36

Vispārējās tiesas vērtējumsII – 37

B –  Par prasījumiem grozīt naudas soda summuII – 38

Par tiesāšanās izdevumiemII – 38

* Tiesvedības valoda – itāļu.