TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2011. gada 28. aprīlī (*)
Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – 15. un 16. pants – Valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, paredzēts brīvības atņemšanas sods gadījumā, ja tie atsakās izpildīt rīkojumu par dalībvalsts teritorijas atstāšanu – Saderīgums
Lieta C‑61/11 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte d’appello di Trento (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 2. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 10. februārī, kriminālprocesā pret
Hassen El Dridi, alias Soufi Karim.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), E. Levits un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā iesniedzējtiesas 2011. gada 2. februāra pieteikumu, kas Tiesā saņemts 2011. gada 10. februārī un papildināts 2011. gada 11. februārī, šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104.b pantu,
ņemot vērā pirmās palātas 2011. gada 17. februāra lēmumu apmierināt šo pieteikumu,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 30. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– H. El Dridi [H. El Dridi] vārdā – M. Pizāni [M. Pisani] un L. Mazera [L. Masera], avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz L. D’Ašja [L. D’Ascia], avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Kondu‑Dirande [M. Condou‑Durande] un L. Prete [L. Prete], pārstāvji,
uzklausījusi ģenerāladvokātu,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 15. un 16. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvā 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kas tika uzsākta pret H. El Dridi, kuram tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz 1 gadu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, proti, nelikumīgu uzturēšanos Itālijas teritorijā bez pamatota iemesla un pretēji izbraukšanas rīkojumam, ko attiecībā uz viņu bija izdevis questore di Udine (Udīnes Policijas priekšnieks).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Direktīvas 2008/115 preambulas otrajā, sestajā, trīspadsmitajā, sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“(2) Briseles Eiropadome 2004. gada 4. un 5. novembrī aicināja izstrādāt ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai personas [attiecīgo personu] atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu [to] cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību.
[..]
(6) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos pārtrauc, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru. [..]
[..]
(13) Piespiedu līdzekļu piemērošanai no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa jābūt skaidri saistītai ar proporcionalitātes un efektivitātes principu. [..]
[..]
(16) Aizturēšanai izraidīšanas nolūkā no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa būtu jābūt ierobežotai un saistītai ar proporcionalitātes principu. Aizturēšana ir pamatota tikai, ja jāsagatavojas atpakaļnosūtīšanai vai jāīsteno atgriešanas process un ja vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana nebūtu pietiekama.
(17) [Pret] trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus tur apsardzībā [kuri ir aizturēti], būtu jānodrošina humāna un cieņpilna attieksme, ievērojot viņu pamattiesības saskaņā ar starptautiskiem un valsts tiesību aktiem. Neskarot sākotnēju aizturēšanu, ko veic tiesībaizsardzības iestādes un ko reglamentē valsts tiesību akti, turēšana apsardzībā [aizturēšana] parasti būtu īstenojama šim nolūkam īpaši paredzētās telpās.”
4 Direktīvas 2008/115 1. pantā ar virsrakstu “Priekšmets” ir paredzēts:
“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”
5 Šīs direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.
2. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:
[..]
b) kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā vai kuriem piemēro izdošanas procedūras.”
6 Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punktā “atgriešanas lēmums” šīs direktīvas mērķiem ir definēts kā “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums”.
7 Direktīvas 2008/115 4. panta 3. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tie attiecas [attiecas šī direktīva], ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai.”
8 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkta noteikumiem, “neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā”.
9 Direktīvas 2008/115 7. pants ar virsrakstu “Brīvprātīga izceļošana” ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu nosaka tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis informē attiecīgos trešo valstu valstspiederīgos par iespēju iesniegt šādu pieteikumu.
[..]
3. Attiecībā uz brīvprātīgai izceļošanai noteikto laika posmu var paredzēt dažus pienākumus, kuru mērķis ir novērst bēgšanas iespējamību, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, atbilstošas finanšu garantijas depozītu, dokumentu iesniegšanu vai pienākumu uzturēties noteiktā vietā.
4. Ja pastāv bēgšanas iespējamība vai ja likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana, vai arī, ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām.”
10 Šīs direktīvas 8. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.
[..]
4. Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīgu spēku. Tos piemēro, kā tas noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību un veselības stāvokli.”
11 Šīs pašas direktīvas 15. pants, kas ietverts tās IV nodaļā un attiecas uz aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ir formulēts šādi:
“1. Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja:
a) pastāv bēgšanas iespējamība vai
b) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu.
Ikviena turēšana apsardzībā [aizturēšana] ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.
[..]
3. Visos gadījumos turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] pārskata ar pamatotu regularitāti vai nu pēc attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma saņemšanas, vai ex officio. Pagarinātas turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] gadījumā tiesu iestāde uzrauga minēto pārskatīšanu.
4. Ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo.
5. Turēšana apsardzībā [aizturēšana] ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.
6. Dalībvalstis nedrīkst pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu uz ierobežotu laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus gadījumos, ja neatkarīgi no to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu iemeslu dēļ:
a) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais atsakās sadarboties vai
b) kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm.”
12 Direktīvas 2008/115 16. panta ar virsrakstu “Turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] apstākļi” 1. punktā ir paredzēts:
“Turēšanu apsardzībā [aizturēšanu] parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītiem.”
13 Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 18. pantu ar nosaukumu “Ārkārtas situācijas”:
“1. Gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā [aizturēšanai] paredzēto telpu izmantojuma slodzi dalībvalstī vai izraisa administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi šāda ārkārtas situācija turpinās, var nolemt [..] veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti 16. panta 1. punktā [..].
2. Izšķiroties veikt šādus ārkārtas pasākumus, attiecīgā dalībvalsts ietekmē [informē] Komisiju. Tā arī informē Komisiju, tiklīdz ir novērsti iemesli, lai šādus ārkārtas pasākumus vairs nepiemērotu.
3. Šo pantu netulko tā, ka tas ļautu dalībvalstīm atkāpties no to vispārējā pienākuma veikt visus vispārējos un īpašus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kuri noteikti šajā direktīvā.”
14 Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 20. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstīs vēlākais līdz 2010. gada 24. decembrim ir jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, izņemot tās 13. panta 4. punktu.
15 Atbilstoši tās 22. pantam šī direktīva stājās spēkā 2009. gada 13. janvārī.
Valsts tiesiskais regulējums
16 1998. gada 25. jūlija Dekrētlikuma Nr. 286/1998 par konsolidētajiem noteikumiem attiecībā uz imigrāciju un ārzemnieka statusu (1998. gada 18. augusta GURI Nr. 191 kārtējais pielikums), kas grozīts ar 2009. gada 15. jūlija Likumu Nr. 94 par noteikumiem valsts drošības jomā (2009. gada 24. jūlija GURI Nr. 170 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 286/1998”), 13. panta 2. un 4. punktā ir paredzēts:
“2. Prefekts pieņem lēmumu par izraidīšanu, ja ārzemnieks:
a) ir ieceļojis valsts teritorijā, izvairoties no robežkontroles, un nav ticis nosūtīts atpakaļ [..];
b) ir palicis valsts teritorijā [..], paredzētajā termiņā nelūdzot izsniegt uzturēšanās atļauju, ja vien šī nokavējuma pamatā nav bijuši ar nepārvaramu varu saistīti apstākļi, vai arī ir palicis valsts teritorijā, neraugoties uz uzturēšanās atļaujas atsaukšanu vai atcelšanu, vai arī nav lūdzis tās atjaunošanu, kaut arī tās darbības termiņš ir izbeidzies pirms vairāk nekā 60 dienām. [..]
[..]
4. Izņemot 5. punktā uzskaitītos gadījumus, izraidīšanu questore parasti veic, ar tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju palīdzību nogādājot attiecīgo personu līdz robežai.”
17 Dekrētlikuma Nr. 286/1998 14. panta redakcija ir šāda:
“1. Ja nav iespējams nekavējoties veikt izraidīšanu, nogādājot attiecīgo personu līdz robežai vai nosūtot to atpakaļ, jo ārzemniekam ir jāsniedz palīdzība, ir jāveic papildu pārbaudes tā identitātes vai pilsonības, vai arī ceļojuma dokumentu iegūšanas apstākļu noskaidrošanai, vai arī ja nav pieejams pārvadātājs vai cits piemērots transportēšanas līdzeklis, questore pieņem lēmumu par ārzemnieka aizturēšanu uz noteikti nepieciešamo laika posmu un ievietošanu vistuvākajās īpašajās aizturēšanas telpās, kas norādītas iekšlietu ministra, vienojoties ar sociālās solidaritātes un valsts kases, budžeta un ekonomikas plānošanas ministriem, izdotajā dekrētā vai ir ar to izveidotas.
[..]
5.a Ja ārzemnieku nav iespējams ievietot īpašās aizturēšanas telpās vai ja uzturēšanās šādā centrā laikā nav bijis iespējams īstenot izraidīšanu vai nosūtīšanu atpakaļ, nogādājot attiecīgo personu līdz robežai, questore attiecībā uz ārzemnieku izdod rīkojumu par valsts teritorijas atstāšanu 5 dienu laikā. Rīkojums tiek izdots rakstveidā, un tajā tiek norādīts, kādas sekas nelikumīgā uzturēšanās valsts teritorijā rada saistībā ar piemērojamajām sankcijām, tai skaitā atkārtotas pārkāpuma izdarīšanas gadījumā. Questore rīkojumam var tikt pievienoti attiecīgajai personai adresēti dokumenti, kas tai nepieciešami, lai tā varētu doties uz savas valsts diplomātisko pārstāvniecību vai attiecīgā gadījumā goda konsulātu Itālijā, kā arī atgriezties savas piederības valstī vai, ja tas nav iespējams, izcelsmes valstī.
5.b Ārzemnieku, kurš, pārkāpjot questore saskaņā ar 5.a punktu izdoto rīkojumu, bez pamatota iemesla turpina nelikumīgi uzturēties valsts teritorijā, soda ar brīvības atņemšanas sodu no viena līdz četriem gadiem, ja lēmums par izraidīšanu vai nosūtīšanu atpakaļ ir ticis pieņemts saistībā ar nelikumīgu ieceļošanu valsts teritorijā [..], vai saistībā ar uzturēšanās atļaujas nepieprasīšanu vai savas uzturēšanās valsts teritorijā nedeklarēšanu paredzētajā termiņā, nepastāvot ar nepārvaramu varu saistītiem apstākļiem, vai arī saistībā ar tā uzturēšanās atļaujas atsaukšanu vai atcelšanu. Gadījumā, ja lēmums par izraidīšanu ir ticis pieņemts tādēļ, ka uzturēšanās atļaujas termiņš ir izbeidzies pirms vairāk nekā 60 dienām, un ja nav iesniegts lūgums par tās atjaunošanu vai arī ja lūgums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu ir ticis noraidīts [..], ir piemērojams brīvības atņemšanas sods no sešiem mēnešiem līdz 1 gadam. Katrā ziņā, ja vien ārzemnieks netiek aizturēts, questore saskaņā ar 5.a punktu izdotā izbraukšanas rīkojuma neizpildes gadījumā tiek pieņemts jauns akts par izraidīšanu, tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem nogādājot attiecīgo personu līdz robežai. Gadījumā, ja nogādāšanu līdz robežai nav iespējams veikt, ir piemērojami šā panta 1. un 5.a punkta noteikumi [..].
5.c Ārzemnieku, kurš ir 5.b punktā paredzētā izraidīšanas pasākuma un jauna 5.a punktā paredzēta izbraukšanas rīkojuma adresāts un kurš turpina nelikumīgi uzturēties valsts teritorijā, soda ar brīvības atņemšanas sodu no viena līdz pieciem gadiem. Katrā ziņā ir piemērojami 5.b punkta trešajā un pēdējā teikumā ietvertie noteikumi.
5.d Attiecībā uz 5.b punkta pirmajā teikumā un 5.c punktā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem tiek piemērota vienkāršota procedūra [rito direttissimo], un tos izdarījušās personas apcietināšana ir obligāta.”
Pamata lieta un prejudiciālais jautājums
18 H. El Dridi ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir nelikumīgi ieceļojis Itālijā un kuram nav uzturēšanās atļaujas. Turīnas prefekts 2004. gada 8. maijā pieņēma lēmumu par viņa izraidīšanu.
19 Tajā pašā dienā viņam tika paziņots arī par questore di Udine 2010. gada 21. maijā izdoto izbraukšanas rīkojumu, kas tika izdots, pamatojoties uz iepriekš minēto lēmumu par izraidīšanu. Šis izbraukšanas rīkojums bija pamatots ar pārvadātāja vai cita transportēšanas līdzekļa nepieejamību, to, ka H. El Dridi nav personu apliecinošu dokumentu, kā arī to, ka vietu trūkuma dēļ nav iespējams H. El Dridi uz pagaidu laiku ievietot īpašās aizturēšanas telpās.
20 2010. gada 29. septembrī veiktās kontroles laikā tika konstatēts, ka H. El Dridi nebija izpildījis šo izbraukšanas rīkojumu.
21 Tribunale di Trento [Trento Pirmās instances tiesa], izskatot lietu viena tiesneša sastāvā un piemērojot vienkāršoto procedūru, piesprieda H. El Dridi brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu par Dekrētlikuma Nr. 286/1998 14. panta 5.b punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.
22 H. El Dridi pārsūdzēja šo nolēmumu Corte d’appello di Trento [Trento Apelācijas instances tiesā].
23 [Corte d’appello di Trento] vēlas noskaidrot, vai ar ārzemnieka atgriešanu tā izcelsmes valstī saistīto administratīvo procedūru ietvaros ir iespējams piemērot krimināltiesisku sankciju šo procedūru posmu neievērošanas dēļ, jo šķiet, ka šāda sankcija ir pretrunā lojālas sadarbības principam, nepieciešamībai sasniegt Direktīvas 2008/115 mērķus un nodrošināt tās lietderīgo iedarbību, kā arī soda samērīguma, atbilstības un saprātīguma principiem.
24 Tā šajā ziņā ir precizējusi, ka Dekrētlikuma Nr. 286/1998 14. panta 5.b punktā paredzētā krimināltiesiskā sankcija tiek piemērota pēc tam, kad ir konstatēts Direktīvā 2008/115 paredzētās atgriešanas lēmuma pakāpeniskās īstenošanas procedūras starpposma pārkāpums, proti, ja nav ticis ievērots izbraukšanas rīkojums. Brīvības atņemšanas sods, kas var ilgt no viena līdz četriem gadiem, turklāt esot pārāk bargs.
25 Šādos apstākļos Corte d’appello di Trento nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai, ņemot vērā lojālas sadarbības principu, kura nolūks ir nodrošināt direktīvas mērķu sasniegšanu, kā arī soda samērīguma, atbilstības un pamatotības principus, Direktīvas 2008/115 [..] 15. un 16. pants nepieļauj:
– iespēju, ka par administratīvās atgriešanas procedūras starpposma pārkāpumu pirms attiecīgās procedūras noslēgšanas var tikt piemērots kriminālsods, piemērojot visstingrāko administratīvo piespiedu līdzekli no visiem pieejamajiem;
– iespēju piemērot brīvības atņemšanas sodu līdz pat četriem gadiem tikai par to, ka attiecīgā persona ir atteikusies sadarboties izraidīšanas procedūras laikā, un it īpaši, ja nav ticis izpildīts pirmais administratīvās iestādes izdotais izbraukšanas rīkojums?”
Par steidzamības tiesvedību
26 Corte d’appello di Trento šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgusi piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 104.b pantā.
27 Šo lūgumu iesniedzējtiesa ir pamatojusi ar to, ka H. El Dridi ir aizturēts, lai varētu tikt izpildīts sods, kuru tam ir piespriedusi Tribunale di Trento.
28 Tiesas pirmā palāta pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālo jautājumu
29 Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2008/115 un it īpaši tās 15. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, piemēro brīvības atņemšanas sodu tikai tādēļ vien, ka tas, pārkāpjot rīkojumu par šīs valsts atstāšanu noteiktajā termiņā, bez pamatota iemesla joprojām turpina uzturēties tajā.
30 Iesniedzējtiesa šajā ziņā ir atsaukusies uz LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu, kā arī uz mērķi nodrošināt Savienības tiesību lietderīgo iedarbību.
31 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 preambulas otro apsvērumu tās mērķis ir ar kopīgiem standartiem pamatotas efektīvas izraidīšanas un atgriešanas politikas ieviešana, lai attiecīgo personu atgriešana notiktu humāni un pilnībā ievērojot to cilvēktiesības, kā arī cieņas neaizskaramību.
32 Kā izriet gan no Direktīvas 2008/115 nosaukuma, gan no tās 1. panta, ar šo direktīvu ir ieviesti “kopīgi standarti un procedūras”, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi. No iepriekš minētās frāzes, kā arī no šīs direktīvas vispārīgās sistēmas izriet, ka dalībvalstis drīkst atkāpties no šiem standartiem un procedūrām, tikai ievērojot šajā direktīvā, tostarp tās 4. pantā, paredzētos nosacījumus.
33 Līdz ar to, kaut arī šī 4. panta 3. punktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir labvēlīgāki nekā Direktīvas 2008/115 noteikumi, ar nosacījumu, ka šie noteikumi atbilst šai direktīvai, šajā direktīvā dalībvalstīm tomēr nav ļauts saistībā ar tajā reglamentēto jomu piemērot stingrākus noteikumus.
34 Tāpat arī jānorāda, ka Direktīvā 2008/115 ir precīzi noteikta procedūra, kas katrai dalībvalstij ir jāpiemēro attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un tajā ir noteikta šīs procedūras dažādo posmu norises kārtība.
35 Tādējādi šīs direktīvas 6. panta 1. punktā vispirms ir paredzēts principiāls dalībvalstu pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
36 Šajā atgriešanas procedūras sākotnējā posmā, neskarot izņēmuma gadījumus, priekšroka ir dodama brīvprātīgai no atgriešanas lēmuma izrietošā pienākuma izpildei, un Direktīvas 2008/115 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka šajā lēmumā brīvprātīgai izceļošanai ir nosakāms pienācīgs laika posms no septiņām līdz trīsdesmit dienām.
37 No šīs direktīvas 7. panta 3. un 4. punkta izriet, ka tikai īpašos apstākļos, kā, piemēram, bēgšanas iespējamības gadījumā, dalībvalstis var, pirmkārt, noteikt atgriešanas lēmuma adresātam pienākumu regulāri reģistrēties attiecīgās iestādēs, iesniegt atbilstošas finanšu garantijas depozītu, iesniegt dokumentus vai paredzēt pienākumu uzturēties noteiktā vietā, vai, otrkārt, noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām, vai pat nenoteikt šādu laika posmu.
38 Šajā pēdējā minētajā gadījumā, kā arī tad, ja atgriešanās pienākums brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laika posmā nav izpildīts, no Direktīvas 2008/115 8. panta 1. un 4. punkta izriet, ka ar mērķi nodrošināt atgriešanās procedūru efektivitāti šie noteikumi dalībvalstij, kura ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, nosaka pienākumu veikt izraidīšanu – veicot visus vajadzīgos pasākumus, tai skaitā vajadzības gadījumā piespiedu līdzekļus, – samērīgi un it īpaši ievērojot pamattiesības.
39 Šajā ziņā no iepriekš minētās direktīvas preambulas sešpadsmitā apsvēruma, kā arī no tās 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm izraidīšana ir jāveic, piemērojot pēc iespējas vājākus piespiedu līdzekļus. Tikai tad, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas rīcība varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma izpildi izraidīšanas formā, ņemot vērā katras konkrētās situācijas novērtējumu, dalībvalstis var piemērot attiecīgās personas personiskās brīvības atņemšanas pasākumus, īstenojot aizturēšanu.
40 Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkta otro daļu šiem personiskās brīvības atņemšanas pasākumiem ir jābūt iespējami īsiem, tie var turpināties tikai tik ilgi, kamēr tiek veikti izraidīšanas pasākumi, un tie ir jāizpilda ar pienācīgu rūpību. Atbilstoši 15. panta 3. un 4. punktam šos personiskās brīvības atņemšanas pasākumus pārskata ar pamatotu regularitāti un, ja izrādās, ka vairs nav pamatota iemesla izraidīšanai, to piemērošanu nekavējoties pārtrauc. Šī paša panta 5. un 6. punktā ir noteikts, ka šo pasākumu maksimālais ilgums nedrīkst pārsniegt 18 mēnešus, kas ir jāievēro visām dalībvalstīm. Turklāt šīs direktīvas 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecīgās personas ir jāievieto īpašās aizturēšanas telpās un tām katrā ziņā ir jābūt nošķirtām no kriminālprocesuālā kārtībā aizturētajām vai apcietinātajām personām.
41 No iepriekš minētā izriet, ka ar Direktīvu 2008/115 ieviestās atgriešanas procedūras posmu norises kārtība atbilst atgriešanas lēmuma izpildei veicamo pasākumu gradācijai, kas nozīmē, ka vispirms ir piemērojams tāds pasākums, kas attiecīgajai personai sniedz lielāku personisko brīvību, proti, termiņa noteikšana brīvprātīgai izceļošanai, pēc tam – pasākumi, kas to ierobežo vairāk, proti, ievietošana īpašās aizturēšanas telpās, un visos šajos posmos ir jābūt ievērotam samērīguma principam.
42 No tā jāsecina, ka pat šī pēdējā minētā pasākuma – kurš ir uzskatāms par personisko brīvību visierobežojošāko pasākumu no saistībā ar piespiedu izraidīšanas procedūru iepriekš minētajā direktīvā atļautajiem – piemērošana atbilstoši šīs direktīvas 15. un 16. pantam ir strikti regulēta, tostarp, lai nodrošinātu attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesību ievērošanu.
43 Direktīvas 2008/115 15. panta 5. un 6. punktā paredzēto maksimālo termiņu mērķis ir ierobežot trešo valstu valstspiederīgo, attiecībā uz kuriem ir pieņemts lēmums par piespiedu izraidīšanu, personiskās brīvības atņemšanu (2009. gada 30. novembra spriedums lietā C‑357/09 PPU Kadzoev, Krājums, I‑11189. lpp., 56. punkts). Līdz ar to Direktīvā 2008/115 ir ņemta vērā gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru samērīguma princips paredz, ka personas, attiecībā uz kuru ir uzsākta izraidīšanas vai atgriešanas procedūra, aizturēšana nedrīkst tikt nesaprātīgi pagarināta, t.i., tā nedrīkst pārsniegt termiņu, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai (it īpaši skat. ECT 2008. gada 29. janvāra spriedumu lietā Saadi pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions vēl nav publicēts, 72. un 74. punkts), gan arī astotā no Eiropas Padomes Ministru komitejas 2005. gada 4. maijā pieņemtajām “Divdesmit pamatnostādnēm piespiedu atgriešanai”, uz kurām ir ietverta atsauce direktīvas preambulas trešajā apsvērumā. Saskaņā ar šo principu pirms izraidīšanas veiktajai aizturēšanai ir jābūt tik īsai, cik vien tas iespējams.
44 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai ar Direktīvu 2008/115 ieviestie kopējie noteikumi pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā.
45 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīva 2008/115, kā tas izriet gan no iesniedzējtiesas, gan no Itālijas valdības rakstveida apsvērumos sniegtās informācijas, Itālijas tiesību sistēmā nav transponēta.
46 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā vai arī ja tā to ir transponējusi nepareizi (šajā ziņā it īpaši skat. 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 46. punkts, un 2011. gada 3. marta spriedumu lietā C‑203/10 Auto Nikolovi, Krājums, I‑0000. lpp., 61. punkts).
47 Tā tas ir arī Direktīvas 2008/115 15. un 16. panta gadījumā, kuri, kā tas iziet no šā sprieduma 40. punkta, ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, lai nebūtu nepieciešami nekādi konkrēti papildu elementi to ieviešanai dalībvalstīs.
48 Turklāt persona, kura atrodas tādā situācijā kā H. El Dridi, ietilpst Direktīvas 2008/115 personālās piemērošanas jomā, jo šī direktīva atbilstoši tās 2. panta 1. punktam attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.
49 Kā sava viedokļa 22.–28. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šo secinājumu nevar atspēkot ar šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā vai kuriem tiek piemērota izdošanas procedūra. No iesniedzējtiesas lēmuma būtībā izriet, ka atgriešanas pienākums pamata lietā izriet no Turīnas prefekta 2004. gada 8. maija lēmuma. Turklāt iepriekš minētajā tiesību normā paredzētās krimināltiesiskās sankcijas neattiecas uz brīvprātīgai izceļošanai noteiktā termiņa neievērošanu.
50 Otrkārt, ir jākonstatē, ka, kaut arī uz Turīnas prefekta 2004. gada 8. maija lēmumu, tiktāl, ciktāl tajā paredzēts H. El Dridi pienākums atstāt valsts teritoriju, ir attiecināms Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punktā definētais jēdziens “atgriešanas lēmums”, kas tostarp ietverts arī tās 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā, attiecīgajā Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētā izraidīšanas procedūra būtiski atšķiras no šajā direktīvā paredzētās.
51 Līdz ar to, lai arī šajā direktīvā ir noteikts pienākums paredzēt septiņas līdz trīsdesmit dienas ilgu termiņu brīvprātīgai izceļošanai, Dekrētlikumā Nr. 286/1998 šāda pasākuma piemērošana nav paredzēta.
52 Attiecībā uz piespiedu līdzekļiem, kurus dalībvalstis ir tiesīgas ieviest atbilstoši Direktīvas 2008/115 8. panta 4. punktam, kā, piemēram, Dekrētlikuma Nr. 286/1998 13. panta 4. punktā paredzētā piespiedu nogādāšana līdz robežai, ir jākonstatē, ka gadījumā, ja ar iepriekš minētajiem līdzekļiem nav izdevies sasniegt iecerēto rezultātu, proti, panākt trešās valsts valstspiederīgā, saistībā ar kuru šie pasākumi ir tikuši veikti, izraidīšanu, dalībvalstis var veikt pasākumus, pat krimināltiesiska rakstura, kas ļautu atturēt šos [trešās valsts] valstspiederīgos no nelikumīgas uzturēšanās šo valstu teritorijā.
53 Tomēr ir jānorāda, ka, kaut arī krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību tiesiskais regulējums principā ir dalībvalstu kompetencē, šo tiesību jomu var ietekmēt arī Savienības tiesības (šajā ziņā it īpaši skat. 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 203/80 Casati, Recueil, 2595. lpp., 27. punkts; 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 186/87 Cowan, Recueil, 195. lpp., 19. punkts, un 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑226/97 Lemmens, Recueil, I‑3711. lpp., 19. punkts).
54 No tā izriet, ka, lai gan nedz EKL 63. panta pirmās daļas 3. punkta b) apakšpunktā – kas ir pārņemts LESD 79. panta 2. punkta c) apakšpunktā –, nedz Direktīvā 2008/115 – kas ir pieņemta, tostarp pamatojoties uz šo EK līguma noteikumu, – nav izslēgta dalībvalstu krimināltiesiskā kompetence nelikumīgas imigrācijas un uzturēšanās jomā, dalībvalstīm to tiesību akti šajā jomā ir jāveido tādējādi, lai tiktu nodrošināta Savienības tiesību ievērošana.
55 It īpaši dalībvalstis nevar piemērot – un pat ne krimināltiesību jomā – tādu tiesisko regulējumu, kas var apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to liegt tai lietderīgo iedarbību.
56 Atbilstoši LES 4. panta 3. punkta attiecīgi otrajai un trešajai daļai dalībvalstis “veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem”, un “atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu”, tai skaitā – direktīvās paredzēto mērķu sasniegšanu.
57 Runājot konkrēti par Direktīvu 2008/115, ir jāatgādina, ka saskaņā ar tās preambulas trīspadsmito apsvērumu piespiedu līdzekļu piemērošanai no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa jābūt skaidri saistītai ar proporcionalitātes un efektivitātes principiem.
58 Līdz ar to dalībvalstis nevar – nolūkā kompensēt to piespiedu līdzekļu radīto neveiksmīgo rezultātu, kas tikuši izmantoti piespiedu izraidīšanas veikšanai atbilstoši iepriekš minētās direktīvas 8. panta 4. punktam, – paredzēt tādu ar personiskās brīvības atņemšanu saistītu sodu kā Dekrētlikuma Nr. 286/1998 14. panta 5.b punktā paredzētais tikai tādēļ vien, ka trešās valsts valstspiederīgais – pēc rīkojuma atstāt valsts teritoriju saņemšanas un šajā rīkojumā noteiktā termiņa izbeigšanās – turpina nelikumīgi uzturēties dalībvalsts teritorijā, bet tām ir jādara viss iespējamais, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, kurš saglabā savu iedarbību.
59 Šāds sods, ņemot vērā tā nosacījumus un piemērošanas apstākļus, var apdraudēt attiecīgajā direktīvā izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, efektīvas trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanas un atgriešanas procedūras ieviešanu. It īpaši, kā sava viedokļa 42. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā var kaitēt Direktīvas 2008/115 8. panta 1. punktā paredzēto pasākumu piemērošanai un aizkavēt atgriešanas lēmuma izpildi.
60 Tas neizslēdz dalībvalstu iespēju, ievērojot Direktīvā 2008/115 noteiktos principus un tās mērķi, pieņemt noteikumus, kas reglamentētu situāciju, kad ar piespiedu līdzekļiem nav izdevies veikt trešās valsts valstspiederīgā, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, izraidīšanu.
61 Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas un arī nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, nebūtu jāpiemēro Direktīvas 2008/115 mērķiem pretrunā esošie Dekrētlikuma Nr. 286/1998 noteikumi, it īpaši tā 14. panta 5.b punkts (šajā ziņā skat. 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal, Recueil, 629. lpp., 24. punkts; 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑462/99 Connect Austria, Recueil, I‑5197. lpp., 38. un 40. punkts, kā arī 2010. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑188/10 un C‑189/10 Melki un Abdeli, Krājums, I‑5665. lpp., 43. punkts). To darot, iesniedzējtiesai ir jāievēro vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas princips, kas ir daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām (2005. gada 3. maija spriedums apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c., Krājums, I‑3565. lpp., 67.–69. punkts, kā arī 2008. gada 11. marta spriedums lietā C‑420/06 Jager, Krājums, I‑1315. lpp., 59. punkts).
62 Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi: Direktīva 2008/115 un it īpaši tās 15. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kurš attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, piemēro brīvības atņemšanas sodu tikai tādēļ vien, ka tas, pārkāpjot rīkojumu par šīs valsts atstāšanu noteiktajā termiņā, bez pamatota iemesla joprojām turpina uzturēties tajā.
Par tiesāšanās izdevumiem
63 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un it īpaši tās 15. un 16. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kurš attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, piemēro brīvības atņemšanas sodu tikai tādēļ vien, ka tas, pārkāpjot rīkojumu par šīs valsts atstāšanu noteiktajā termiņā, bez pamatota iemesla joprojām turpina uzturēties tajā.
[Paraksti]