ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 11. jūlijā (1)
Lieta C‑262/12
Association Vent De Colère! Fédération nationale,
Alain Bruguier,
Jean‑Pierre Le Gorgeu,
Marie‑Christine Piot,
Eric Errec,
Didier Wirth,
Daniel Steinbach,
Sabine Servan‑Schreiber,
Philippe Rusch,
Pierre Recher,
Jean‑Louis Moret,
Didier Jocteur Monrozier
pret
Ministre de l’Écologie, du Développement durable, des Transports et du Logement,
Ministre de l’Économie, des Finances et de l’Industrie
(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Valsts atbalsts – LESD 107. panta 1. punkts – Valsts intervences vai valsts līdzekļu izmantošanas jēdziens – Vēja elektroenerģija – Iepirkšanas pienākums par cenu, kas pārsniedz tirgus cenu – Pilnīga kompensācija – Judikatūra lietā PreussenElektra – Elektroenerģijas gala patērētājiem noteiktie maksājumi
1. Šis prejudiciālais jautājums, ko iesniedza Conseil d’État [Valsts padome] (Francija), attiecas uz viena no kritērijiem, kas veido valsts atbalsta jēdzienu, interpretāciju, proti, valsts intervences vai valsts līdzekļu izmantošanas jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un elektroenerģijas iekšējā tirgus kontekstā. Pamatlietas pamatā ir prasības pieteikums, ko Conseil d’État iesniedza asociācija Vent de Colère – Fédération nationale un vienpadsmit citi prasītāji (turpmāk tekstā – “Vent de Colère u.c.”) par diviem ministra lēmumiem, ar kuriem nosaka tādas elektroenerģijas iepirkšanas nosacījumus, ko ražo iekārtās, kuras izmanto vēja enerģiju (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”) (2).
2. Galvenais Tiesai uzdotais jautājums attiecas uz tādu papildu kompensāciju izmaksas finansēšanas veidu, kas uzliktas vēja elektroenerģijas piegādātājiem Francijā, pamatojoties uz pienākumu iepirkt šo elektroenerģiju par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu. Piegādātājiem minētais pienākums ir jāpilda saskaņā ar 2000. gada 10. februāra Likumu Nr. 2000–108 par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu modernizāciju un attīstību [loi n° 2000–108, du 10 février 2000, relative à la modernisation et au développement du service public de l’électricité] (3). Saskaņā ar šo likumu papildu izmaksas, kas izriet no iepirkšanas pienākuma, tika kompensētas no elektroenerģijas ražošanas sabiedrisko pakalpojumu līdzekļiem, ko pārvalda Caisse des dépôts et des consignations (turpmāk tekstā – “CDC”), un minētajā likumā noteikto ražotāju, piegādātāju un izplatītāju iemaksām.
3. Tomēr iesniedzējtiesā apstrīdētais mehānisms, kas izriet no grozījumiem Likumā Nr. 2000–108 (turpmāk tekstā – “grozītais Likums Nr. 2000–108”) (4), tagad paredz, ka no iepriekš minētā iepirkšanas pienākuma izrietošās papildu izmaksas ir kompensējamas pilnībā, finansējot tās no elektroenerģijas gala patērētājiem valsts teritorijā noteiktajiem maksājumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatlietā uzskata, ka tas uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
4. Tādējādi Tiesai ir jāatbild uz uzdoto jautājumu, ņemot vērā judikatūru, kas attiecas gan uz mehānismiem, kuri piešķirti netiešā veidā, izveidojot fondus vai struktūras naudas plūsmas pārvaldīšanai, kuri varētu veidot atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (5), gan uz atbalsta pasākumiem, ko finansē ar parafiskāliem nodokļiem vai obligātiem maksājumiem (6). Ir arī jāuzsver judikatūra, ko ietekmējis Tiesas izmantotais risinājums lietā PreussenElektra (7), kurā, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs], summas, ar ko finansē atbalsta sistēmu atjaunojamās enerģijas jomā, nevienu pašu brīdi neatradās valsts iestādes rīcībā. Faktiski šīs summas visu laiku atradās privātajā sektorā (8).
I – Atbilstošās tiesību normas
5. Finansēšanas sistēmu, kas apstrīdēta Conseil d’État, var rezumēt šādi.
A – Iepirkšanas pienākums par labu iekārtām, kuras izmanto vēja enerģiju
6. Saskaņā ar 10. pantu grozītajā Likumā Nr. 2000–108 ražotāji, kuri valsts teritorijā ražo elektroenerģiju, kas iegūta no tādām elektroenerģijas ražošanas iekārtām, kuras izmanto vēja enerģiju un ir uzstādītas vēja enerģijas ieguves zonās (9), izmanto, ja viņi to pieprasa un atbilst noteiktiem nosacījumiem (10), šādi saražotās elektroenerģijas iepirkšanas pienākumu.
7. Minētā iepirkšanas pienākuma debitori ir piegādātāji, kas ekspluatē tīklu, kuram ir piesaistīta iekārta, proti, Électricité de France (turpmāk tekstā – “EDF”) un nenacionalizētie piegādātāji (11), kas pārdod šo elektroenerģiju to attiecīgajās tīklu zonās. Īstenojot šos noteikumus, saskaņā ar tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem tiek noslēgti pirkuma līgumi (12). Šo tarifu aprēķina noteikumi izriet no formulas, ko nosaka ar ekonomikas ministra un enerģētikas ministra lēmumu, kas pieņemts, piemērojot 8. pantu 2001. gada 10. maija Dekrētā Nr. 2001–410, pēc Conseil supérieur de l’énergie atzinuma un Commission de régulation de l’énergie (turpmāk tekstā – “CRE”) atzinuma saņemšanas. Turklāt grozītā Likuma Nr. 2000–108 10. panta piektajā daļā noteikts pienākums EDF atpirkt elektroenerģijas pārpalikumu uz līdzīgiem nosacījumiem kā slēdzot obligātu pirkuma līgumu, precizējot, ka šī atpirkšana EDF arī sniedz tiesības izmantot kompensāciju.
B – Kompensācijas mehānismi par labu elektroenerģijas operatoriem, kas pakļauti iepirkšanas pienākumam
8. No grozītā Likuma Nr. 2000–108 10. panta priekšpēdējās daļas izriet, ka papildu izmaksas, kuras elektroenerģijas piegādātājiem uzliek iepirkšanas pienākums, var arī tikt pilnībā kompensētas saskaņā ar 5. panta pirmo daļu grozītajā Likumā Nr. 2000–108 kā “izdevumi, kas attiecināmi uz elektroenerģijas operatoriem uzticētajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem”.
9. Saskaņā ar minēto tiesību normu, aprēķinot papildu izmaksas, kas sniedz tiesības saņemt kompensāciju, ņem vērā “EDF ietaupītās izmaksas vai, vajadzības gadījumā, nenacionalizēto piegādātāju ietaupītās izmaksas [..], atsaucoties uz elektroenerģijas tirgus cenu vai, attiecībā uz nenacionalizētajiem piegādātājiem, atsaucoties uz pārdošanas tarifiem, kas minēti 4. pantā grozītajā Likumā [Nr. 2000–108], proporcionāli elektroenerģijas daļai, kas iegādāta par šiem tarifiem to kopējā apgādē, atskaitot daudzumu, kas iegādāts saskaņā ar [minētā likuma] 8. un 10. pantu”, tostarp “ja attiecīgās iekārtas ekspluatē [EDF] vai nenacionalizēts piegādātājs”.
10. Izdevumu, kas radušies attiecīgajiem operatoriem, summu aprēķina, pamatojoties uz iepriekš minēto operatoru veiktu atbilstošu grāmatvedības uzskaiti, kas izveidota atbilstoši CRE noteikumiem un atrodas tās kontrolē. Enerģētikas ministrs nosaka šo summu, pamatojoties uz CRE reizi gadā iesniegtu priekšlikumu. Kā tas tika precizēts tiesas sēdē, vienīgi atšķirība starp izmaksām, ko radījis iepirkšanas pienākums, un maksājumiem, kas saņemti no klientiem, tiek pārskaitīta uz konkrēto CDC norēķinu kontu.
11. Summas, kas atbilst izmaksām, kas sniedz tiesības saņemt kompensāciju, attiecīgajiem operatoriem četrreiz gadā pārskaita CDC, kuram šim nolūkam ir atvērts īpašs norēķina konts, uz kuru pārskaita gala patērētāju maksājumus, kurā tā reģistrē šīs dažādās operācijas.
C – Gala patērētājiem noteiktais maksājums
12. Visbeidzot, kompensācija par labu operatoriem, uz ko attiecas iepirkšanas pienākums, tiek pārlikta uz elektroenerģijas gala patērētājiem valsts teritorijā saskaņā ar 5. pantu grozītajā Likumā Nr. 2000–108.
13. Šā maksājuma, ko enerģētikas ministrs nosaka reizi gadā, pamatojoties uz CRE iesniegtu priekšlikumu, summu “aprēķina atbilstoši patērētajam daudzumam” un “tā, lai maksājumi sedz visas izmaksas [..], kā arī CDC apsaimniekošanas izmaksas [..] un valsts enerģētikas tiesībsarga budžetu”, ņemot vērā divu maksimālo apmēru robežas (13). Principā gada laikā iekasētajām summām ir jāsedz visi iesaistītie šajā gadā radušies izdevumi, bet regulēšanas mehānisms ļauj iekasēt no noteiktā maksājuma summas, kas pienākas par nākamo gadu, izdevumus, kas nav iekasēti par kārtējo gadu.
14. Maksājuma summu patērētājs samaksā, nomaksājot savu elektroenerģijas rēķinu vai tīklu izmantošanas rēķinu atkarībā no tam piegādātās elektroenerģijas daudzuma. Īpaši noteikumi ir paredzēti pārrobežu elektroenerģijas iepirkumiem, kā arī attiecībā uz patērētājiem, kas paši ražo enerģiju, vai ko ražo ražotājs, ar kuru tie ir tieši saistīti.
II – Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
15. 2009. gada 6. februārī Vent de Colère u.c. iesniedza Conseil d’État prasības pieteikumu par pilnvaru pārsniegšanu ar lūgumu atcelt apstrīdētos lēmumus.
16. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tādas elektroenerģijas iepirkšana, ko ražo iekārtas, kuras izmanto vēja enerģiju, par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu, ir priekšrocība, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un ietekmēt konkurenci. Attiecībā uz valsts intervences vai valsts līdzekļu izmantošanas kritēriju Conseil d’État atgādina, ka 2003. gada 21. maija nolēmumā UNIDEN (14) tika piemērots iepriekš minētais spriedums lietā PreussenElektra, nospriežot, ka finanšu izdevumi, kas izriet no iepirkšanas pienākuma, kas ir attiecināts uz iekārtām, kuras izmanto vēja enerģiju, bija sadalīti starp noteiktu uzņēmumu skaitu, neieguldot valsts līdzekļus ne tieši, ne netieši valsts atbalsta finansēšanā, un attiecīgi uzskatot, ka agrāks tādas elektroenerģijas pirkšanas mehānisms, ko ražo iekārtas, kuras izmanto vēja enerģiju, nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
17. Iesniedzējtiesa tomēr šaubās par Likuma Nr. 2000–108 grozījumu radītajām sekām, jo īpaši attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Essent Netwerk Noord u.c., kurā Tiesa nosprieda, ka finansēšana ar papildmaksas palīdzību, ko valsts noteikusi elektroenerģijas pircējiem, kas uzskatāma par nodevu, un turklāt līdzekļu atstāšana valsts kontrolē ir jāuzskata par valsts intervenci, izmantojot valsts līdzekļus.
18. Šajā kontekstā Conseil d’État ar 2012. gada 15. maija lēmumu apturēja tiesvedību un iesniedza Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai, ņemot vērā [EDF] un 1946. gada 8. aprīļa Likuma Nr. 46–628 par elektroenerģijas un gāzes nacionalizēšanu 23. pantā minētajiem nenacionalizētajiem piegādātajiem uzlikto papildu izmaksu kompensēšanas pilnībā veida maiņu saistībā ar pienākuma – kas izriet no 2003. gada 3. janvāra Likuma Nr. 2003–8 – iepirkt elektroenerģiju, ko iegūst iekārtās, kurās izmanto vēja enerģiju, par cenu, kas ir augstāka par šīs elektroenerģijas tirgus cenu, šo mehānismu patlaban var uzskatīt par valsts intervenci vai valsts līdzekļu izmantošanu [LESD 107. panta 1. punkta] noteikumu izpratnē un piemērošanas nolūkā?”
19. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2012. gada 29. maijā. Vent de Colère u.c., Syndicat des énergies renouvelables (15), Francijas valdība un Grieķijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
20. Tiesas sēdē 2013. gada 24. aprīlī tika uzklausīti Vent de Colère u.c., Syndicat des énergies renouvelables, Francijas valdība un Grieķijas valdība, kā arī Komisija.
III – Analīze
A – Par prejudiciālo jautājumu
21. Iesākumā man ir jānorāda, ka vairāki dalībnieki, kas Tiesai iesnieguši savus rakstveida apsvērumus, aicina vai nu pārformulēt, vai papildināt Conseil d’État uzdotā jautājuma piemērošanas jomu.
22. Vent de Colère u.c. ierosina, no vienas puses, ietvert analīzē judikatūru lietā Altmark Trans und Regierungspräsidium Magdeburg (16), lai pārbaudītu, vai iepirkšanas pienākums par noteiktu cenu, kā pamatlietā, atbilst minētās judikatūras nosacījumiem. No otras puses, Vent de Colère u.c. izvirza jautājumu attiecībā uz Direktīvu 2003/54/EK (17) un ierosina Tiesai izskatīt jautājumu, lai noskaidrotu, vai minētā direktīva pieprasa valsts tiesai atcelt elektroenerģijas iepirkšanas pienākuma valsts pasākumu, kas pieņemts pretēji regulējošās valsts iestādes, proti, CRE, atzinumam.
23. Savukārt Komisija ierosina pārformulēt jautājumu, uzsverot, ka finansēšanas veida maiņa neietekmē šajā lietā sniedzamo atbildi. Tādēļ tā ierosina, lai Tiesa lemtu par valsts tiesību aktiem kopumā un ab initio, ciktāl tajos paredzēts pilnībā kompensēt papildu izmaksas, kas uzliktas tīkla pārvaldniekiem Direktīvas 2009/72 2. panta izpratnē.
24. Šai sakarā ir jāatgādina, ka, tiklīdz Tiesai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tās pienākums ir informēt valsts tiesu par Savienības noteikumu piemērošanas jomu, lai tā varētu pareizi piemērot šos noteikumus faktiem lietā, ko minētā tiesa izskata, un nevis pašai veikt šo piemērošanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Tiesai nav pieejama visa informācija, kas šajā nolūkā būtu nepieciešama (18).
25. Šajā gadījumā, tā kā, pirmkārt, šajā lietā nav pietiekami daudz elementu, kas ļautu noteikt, vai attiecīgā iepirkšanas pienākuma kompensācija varētu ietilpt vispārīgo interešu ekonomiskā pakalpojuma jēdzienā (SIEG) sprieduma lietā Altmark Trans und Regierungspräsidium Magdeburg izpratnē, un, otrkārt, nedz SIEG jautājums, nedz Direktīvas 2003/54 jautājums nav apspriests starp dalībniekiem šajā tiesvedībā, Tiesai par to nav jāpieņem nolēmums.
26. Turklāt es atgādinu, ka valsts tiesu un Tiesas sadarbības procesā Tiesai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt strīdu, kuru tā izskata (19). Iesniedzējtiesas veiktajai jautājuma formulējuma izvēlei tāpēc, principā, ir piemērojama atbilstības prezumpcija, kā arī “lietderības prezumpcija”, lai rastu risinājumu pamatlietā.
27. Tāpēc, ciktāl prejudiciālā jautājuma formulējums ir skaidrs un precīzs, Tiesai nav jāpaplašina diskusijas robežas.
B – Apstrīdētā jautājuma kvalifikācija attiecībā uz judikatūru par valsts intervences vai valsts līdzekļu izmantošanas jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē
28. Vispirms ir jāprecizē, ka šīs tiesvedības dalībnieki pauž pilnīgi pretējus viedokļus par iespējamo atbildi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu. Komisija un Vent de Colère u.c. uzskata, ka par valsts līdzekļu intervenci attiecīgajā finansēšanas mehānismā nav nekādu šaubu. Savukārt Francijas valdība un Syndicat des énergies renouvelables aizstāv pretēju viedokli. Grieķijas valdība ierosina ļaut valsts tiesai sniegt galīgo pasākuma kvalifikāciju.
29. Šai sakarā ir jāatceras, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “valsts atbalsta” kvalificēšanai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir nepieciešams, lai būtu izpildīti visi šajā tiesību normā noteiktie nosacījumi (20). Tādējādi, lai valsts pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, ir jābūt, pirmkārt, valsts intervencei vai valsts līdzekļu izmantošanai, otrkārt, šādai intervencei ir jābūt spējīgai iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, tai ir jāpiešķir priekšrocības atbalsta saņēmējam un, ceturtkārt, tai ir jārada vai iespējami jārada konkurences izkropļojumi (21).
30. Tā kā šis prejudiciālais jautājums skar vienīgi pirmo no šiem nosacījumiem, ir jāprecizē, ka, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, jābūt valsts piešķirtām (22). Judikatūrā ir nostiprināts šo divu nosacījumu kumulatīvais raksturs (23).
1) Par pasākuma attiecināmību
31. Runājot par attiecināmību uz valsti, šis jēdziens ietver gan valsts tieši piešķirtus atbalstus plašākā nozīmē (24), gan tādus atbalstus, ko piešķir valsts vai privātās struktūras, kuras tā izveidojusi vai nozīmējusi, lai tās pārvaldītu šo atbalstu (25). Jāatzīmē, ka judikatūras pieeja mainījās no pieejas par institucionālu attiecināmību (26) uz pieeju, saskaņā ar kuru attiecināmība nevar tikt pieņemta un secināta no viena paša nosacījuma, ka attiecīgo pasākumu ir pieņēmis publisks uzņēmums (27). Tomēr ir skaidrs, ka šādu valsts kontroles pārbaudi nepiemēro valsts iestādēm, jo tās ir neatņemama pašas valsts sastāvdaļa.
32. Šajā gadījumā lietas materiāli liecina, ka strīdīgā maksājuma noteikšana bija tādas rīcības rezultāts, kas ir attiecināma uz Francijas valsti. Ņemot vērā, ka no gala patērētājiem iekasēto maksājumu noteica grozītais Likums Nr. 2000–108, ir pamats uzskatīt, ka apstrīdēto shēmu ir radījušas valsts struktūras.
2) Par līdzekļu valsts izcelsmes nosacījumu
33. Attiecībā uz nosacījumu, kas attiecas uz valsts izcelsmes līdzekļiem, es atgādinu, ka nošķīrums starp valsts piešķirtu atbalstu un atbalstu, kas piešķirts, izmantojot valsts līdzekļus, paredz ietvert atbalsta jēdzienā ne vien valsts tieši piešķirtu atbalstu, bet arī valsts vai privātu struktūru piešķirtu atbalstu, kuru izveidojusi vai noteikusi valsts (28).
34. LESD 107. pants ietver visus finanšu līdzekļus, ko valsts var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus. Tas, ka šie līdzekļi pastāvīgi ir valsts kontrolē, un tātad kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekami, lai tos kvalificētu kā valsts līdzekļus un pasākums, ar kuriem to finansē, tiktu ietverts LESD 107. panta 1. punkta darbības jomā (29).
35. Tāds, šķiet, ir gadījums šajā lietā. Kā tas ir atspoguļots lietas materiālos, saskaņā ar grozīto Likumu Nr. 2000–108 elektroenerģijas iepirkšanas pienākums tiek kompensēts no maksājumiem, kas noteikti visiem elektroenerģijas gala patērētājiem Francijā (30). Maksājuma summa tiek noteikta ar ministra dekrētu. Šādi iekasēto līdzekļu pārvalde ir uzticēta CDC, kuram šim nolūkam ir atvērts īpašs norēķina konts, kurš tiek papildināts no gala patērētājiem noteiktiem maksājumiem, kurā tas reģistrē šīs dažādās operācijas. Summas, kas ļauj finansēt papildu izmaksas, ko EDF un citiem piegādātājiem uzliek vēja elektroenerģijas iepirkšanas pienākums, CDC četrreiz gadā pārskaita attiecīgajiem operatoriem. Maksājuma summu aprēķina atbilstoši patērētās elektroenerģijas daudzumam, vienlaikus uz vienu patēriņa vietu nosakot maksimālo summu EUR 500 000 apmērā.
a) Valsts īstenotā kontrole
36. Šai sakarā, ja valsts pār izmantotajiem līdzekļiem īsteno tiešu vai netiešu kontroli (31), ir jāuzsver, pirmkārt, publisko tiesību jomas struktūru nozīme mehānismā, kas izveidots ar grozīto Likumu Nr. 2000–108.
37. Kā tas ir atspoguļots lietas materiālos, nodevas apmērs, kurai ir pakļauti visi elektroenerģijas gala patērētāji Francijā, tiek noteikts reizi gadā ar enerģētikas ministra lēmumu, pēc CRE priekšlikuma, kas ir neatkarīga administratīva iestāde un kuras pienākums ir uzraudzīt pareizu elektroenerģijas un gāzes tirgus Francijā darbību (32). Kā tas tika izskaidrot tiesas sēdē, ja nav izdots ministra lēmums, maksājuma summa nākamajam gadam tiek paaugstināta par EUR 3 par megavatstundu. Turklāt, lai gan, kā jau tika norādīts tiesas sēdē, šis mehānisms realitātē nenodrošina precīzu atbilstību starp papildu izmaksām, ko sedz piegādātāji, un maksājuma summu, ko piegādātāji iekasē, grozītais Likums Nr. 2000–108 nostiprina principu par attiecīgā iepirkšanas pienākuma pilnīgu segšanu, kas pats par sevi pierāda to, ka valstij ir jāgarantē sistēma kopumā.
38. Turklāt grozītais Likums Nr. 2000–108 paredz administratīvu sankciju mehānismus maksājuma nenomaksas gadījumā (33). Saskaņā ar 5. pantu grozītajā Likumā Nr. 2000–108, ja nodokļa maksātājs nespēj samaksāt maksājumu, enerģētikas ministrs uzliek administratīvas sankcijas atbilstīgi nosacījumiem, kas noteikti minētā likuma 41. pantā (34).
39. Atbilstoši judikatūrai fondi, kas tiek finansēti ar obligātiem maksājumiem, kuri uzlikti ar dalībvalsts tiesisko regulējumu un tiek pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam, ir jāuzskata par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tos administrē ar valsts iestādēm nesaistītas iestādes (35).
40. Šo konstatējumu neapšauba nesen lietā, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums Doux Élevage un Coopérative agricole UKL-ARREE, izmantotā argumentācija par tāda valsts iestādes lēmuma likumību, ar ko uz visiem tītaru ražošanas un audzēšanas nozares profesionāļiem attiecina starpnozaru vienošanos, ar kuru izveidoja obligātu iemaksu, lai varētu īstenot konkrētus pasākumus par labu šīs nozares interesēm. Minētajā lietā valsts iestādes darbojās tikai kā “instruments”, lai par obligātiem noteiktu privātu struktūru izveidotus maksājumus (36).
b) Tās iestādes statuss, kas iesaistīta naudas līdzekļu pārskaitījumos
41. Otrkārt, attiecībā uz mehānismu tādu līdzekļu pārskaitīšanai, kas paredzēti atbalsta pasākuma finansēšanai, starp subjektiem, kuri maksā, un subjektiem, kuri saņem, ir jāuzsver, ka no visiem patērētājiem uzliktajiem nodokļiem iegūtie līdzekļi tiek pārskaitīti caur valsts tieši pilnvarotu publisko tiesību struktūru, proti, CDC.
42. Šai sakarā vēlos precizēt, ka tikai tad, ja priekšrocību piešķir privāta struktūra, lai izvērtētu, vai ieguldītie līdzekļi nav valsts līdzekļi, ir rūpīgi jāpārbauda, vai valsts ir uzticējusi atbalsta shēmas pārvaldību šai privātajai struktūrai. Tas nozīmē, ka valsts tieši vai netieši nodod atbalsta pārvaldībai nepieciešamos līdzekļus tās nozīmētas privātas struktūras rīcībā (37).
43. Tā tas bija tostarp lietā Essent Netwerk Noord u.c., kurā nodokļa saņēmējs un apstrīdēto līdzekļu pārvaldītājs bija ar likumu noteikta sabiedrība (proti, SEP). Tomēr minētā sabiedrība bija kopējais meitas uzņēmums četriem valsts uzņēmumiem, elektroenerģijas ražotājiem, kuri darbojās valsts tirgū pirms tā liberalizācijas un bija arī atbildīgi par elektroenerģijas importēšanu un piegādi. Tādēļ Tiesa analizēja minētās nozīmētās sabiedrības autonomijas pakāpi, kura, tai veicot savu līdzekļu pārvaldes uzdevumu, izrādījās ļoti stingri kontrolēta, jo tai bija ar grāmatvedi jāapstiprina saņemto un pārskaitīto summu uzskaite un tā varēja tos izmantot tikai ar likumu paredzētajiem uzdevumiem (38).
44. Tomēr šajā lietā, ciktāl struktūra, kurai ir uzdota finanšu līdzekļu uzskaite un sadale, katrā ziņā ir publisks nodibinājums (39), un jo īpaši ņemot vērā, ka attiecīgie līdzekļi ir pilnībā nodoti valsts iestāžu rīcībā (40), CDC darbības detalizētai analīzei, manuprāt, nav nozīmes attiecībā uz kritēriju par līdzekļu valstisku izcelsmi (41).
45. Šai sakarā es precizēju, ka attiecībā uz finansēšanas mehānismu šī lieta būtiski atšķiras no iepriekš minētās lietas Pearle u.c. par reklāmas kampaņas par labu optiskās nozares uzņēmumiem finansēšanas līdzekļiem. Minētajā lietā līdzekļus no saviem biedriem – kampaņas labuma guvējiem – patiešām savāca profesionāla publisko tiesību struktūra ar maksājumu, kas bija cieši piesaistīts kampaņas organizēšanai. Tiesa uzskata, ka tā nebija nedz valsts nodeva, nedz līdzekļu nodošana valsts kontrolē (42). Tomēr Tiesa uzsvēra, ka minētās kampaņas organizēšanas un īstenošanas iniciatore bija privāta optiķu asociācija, nevis minētā profesionālā publisko tiesību struktūra. Tādēļ, pretēji attiecīgajam mehānismam šajā lietā, izšķirošais elements iepriekš minētajā lietā Pearle u.c. bija attiecināmības uz Nīderlandes valsti neesamība (43). Minētā publisko tiesību struktūra darbojās vienīgi kā instruments, lai savāktu un sadalītu līdzekļus, kas savākti tīri komerciāliem mērķiem, ko iepriekš noteikuši attiecīgie profesionāļi, un tai nebija nekādas saistības ar Nīderlandes valsts iestāžu īstenoto politiku (44).
46. Tādēļ, ņemot vērā īpašos apstākļus iepriekš minētajās lietās Essent Netwerk Noord u.c. un Pearle u.c., es nevaru piekrist vispārējam apgalvojumam, saskaņā ar kuru struktūras publiskais raksturs nenozīmē, ka tās rīcībā esošie līdzekļi ir jākvalificē kā valsts līdzekļi (45).
47. Loma, kas šajā lietā uzticēta CDC, atbalsta tēzi par valsts līdzekļu klātbūtni, neskatoties uz tiesas sēdē precizēto faktu, ka CDC saņem tikai daļu no līdzekļiem, kas tiek pārdalīti maksājuma saņēmējiem. Pieņemot, no vienas puses, ka attiecināmība uz valsti nav apšaubāma un, no otras puses, ka starpniekorganizācijas, kas iesaistītas līdzekļu pārvaldīšanā, lai finansētu pasākumu, ir publisko tiesību struktūras, nosacījums par valsts līdzekļiem tiek uzskatīts par izpildītu.
c) Attiecīgo līdzekļu būtība
48. Treškārt, attiecībā uz līdzekļu izcelsmi un apjomu, ar kuriem finansē pasākumu, kas varētu veidot valsts atbalstu, ir jāuzsver, ka pretēji lietas dalībnieku izteiktajiem argumentiem par labu tēzei par valsts līdzekļu neesamību šajā lietā, šī lieta nekādi nevar tikt saistīta ar mehānismu, ko izskatīja lietā PreussenElektra, kurā Tiesa uzskatīja, ka attiecīgais līdzeklis neiesaistīja valsts līdzekļu pārskaitīšanu elektroenerģiju ražojošajiem uzņēmumiem (46).
49. Šajā lietā Tiesa izskatīja privātiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem uzliktu pienākumu iepirkt elektroenerģiju to apgādes zonā par minimālo cenu, kas pārsniedz šāda tipa elektroenerģijas reālo ekonomisko vērtību. Attiecīgais mehānisms arī paredzēja, ka no tā izrietošie finanšu izdevumi tiktu sadalīti starp minētajiem elektroenerģijas apgādes uzņēmumiem un privātajiem elektroenerģijas tīklu ekspluatētājiem. Turklāt valsts nebija pilnvarojusi šos uzņēmumus pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem bija uzlikts iepirkšanas pienākums ar viņu pašu finanšu līdzekļiem (47), līdzekļi no individuālajiem maksājumiem netika apvienoti vienotā resursā, tika nodalīti no attiecīgo uzņēmumu īpašuma, tos pārvaldīja atsevišķa struktūra, un gala patērētāji neatbalstīja attiecīgā mehānisma finansēšanu ar vienādi noteiktu un vienādi piemērojamu nodevu (48).
50. Galvenais elements, kas atšķir šo lietu no mehānisma, ko Tiesa pārbaudīja iepriekš minētajā lietā Preussen-Elektra (49), slēpjas apstāklī, ka nodeva, kuras mērķis ir finansēt pienākumu iepirkt vēja elektroenerģiju par cenu, kas ir lielāka par tirgus cenu, tiek piemērota visiem elektroenerģijas patērētājiem Francijā, neatkarīgi no tā, vai tie pērk vai nepērk zaļo enerģiju, zinot, ka elektroenerģijas liberalizētā tirgū, kura izveidošana ir viens no Savienības galvenajiem mērķiem (50), starp elektroenerģijas ražotājiem un piegādātājiem pastāv konkurence.
51. Atzīstot, ka enerģija no dažādiem avotiem fiziski tiek sajaukta piegādes tīklā, es uzsveru, ka attiecīgajā mehānismā pamatlietā piegādātājiem nav iespējas diferencēt tarifus starp dažādām patērētāju kategorijām un patērētājiem ir liegta izvēles iespēja pirkt vai nepirkt atjaunojamo enerģiju. Tomēr noteikumu, ko piemēro elektroenerģijas liberalizētajam iekšējam tirgum, mērķis ir piešķirt patērētājiem reālu izvēles iespēju par godīgām un konkurētspējīgām cenām, stimulēt tīras elektroenerģijas ražošanu un stiprināt apgādes drošību. Mērķis publiskot informāciju par elektroenerģijas ražošanā izmantotajiem enerģijas avotiem jau bija uzsvērts Direktīvā 2003/54 (51).
52. Tādējādi, pretēji finansēšanas sistēmai, kas iedibināta ar code rural, ko Tiesa analizēja iepriekš minētajā spriedumā lietā Doux Élevage un Coopérative agricole UKL-ARREE un kuru ģenerāladvokāts M. Vatelē uzskatīja par “slēgtu” sistēmu tajā ziņā, ka iesaistītās summas visu laiku pārvalda un kontrolē privātās iestādes (52), sistēma, ko ieviesa grozītais Likums Nr. 2000–108, var tikt kvalificēta kā “atvērta” sistēma.
53. Jāatzīmē, ka iepriekš minētajā lietā Doux Élevage un Coopérative agricole UKL-ARREE, kas nepārprotami atbilst judikatūrai iepriekš minētajā lietā Pearle u.c., iemaksas veica privātie tirgus dalībnieki, kuri bija vai nebija attiecīgās starpnozaru organizācijas locekļi, bet veica ekonomisku darbību attiecīgajos tirgos. Turklāt nevienu brīdi nebija paredzēta to ieskaitīšana valsts vai citas valsts struktūras budžetā, kas lika Tiesai nospriest, ka līdzekļi visu apgrozības laiku saglabāja savu privāto raksturu (53).
54. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka sistēma, kas izveidota ar grozīto Likumu Nr. 2000–108, ievieš nodevu elektroenerģijas patēriņam, ko iekasē ar vispārēju maksājumu atbilstoši vienotiem valsts noteikumiem un kura ir piemērojama visiem elektroenerģijas patērētājiem valsts teritorijā. Šī maksājuma konfigurācija pilnībā izslēdz tā kvalifikāciju kā līdzekli, kas paredzēts noteiktai uzņēmumu kategorijai, ko uzliktu, administrētu un kontrolētu privāti operatori.
55. Visbeidzot es atgādinu, ka paredzētais valsts intervences mērķis nav pietiekams, lai to nekvalificētu kā atbalstu. LESD 107. panta 1. punktā valsts intervence netiek nošķirta atkarībā no tās cēloņiem vai mērķiem, bet gan definē to atkarībā no tās ietekmes (54).
56. Tāpēc es nevaru piekrist Francijas valdības viedoklim, kura, lai arī uzsverot, ka iepirkšanas pienākums neietekmē valsts budžetu, ciktāl valsts neatsakās iekasēt ieņēmumus (55), apgalvo, ka gala patērētāju maksājums ir tikai veids, kā organizēt papildu izmaksu ietekmi, kas gulstas uz vēja elektroenerģijas iepirkšanas pienākuma debitoriem. Tā uzskata, ka CDC nozīmēšanu par struktūru, kas centralizē iemaksas un sadala iegūtos līdzekļus, pamato praktiska rakstura apsvērumi, kuri saistīti ar to uzņēmumu skaitu, kas pakļauti iepirkšanas pienākumam. Tomēr šie argumenti, kas izskaidro valsts likumdevēja motivāciju, neatbalsta tēzi, ka attiecīgajā finansēšanas mehānismā nav konstatēti valsts līdzekļi. Turklāt, lai arī CDC loma šķietami ir tehniska un uzskaitoša, gan ienākumu sadale, gan izmaksu noteikšana sistēmā ir atkarīga no Francijas valdības lēmumiem, kurus pieņēmis kompetentais ministrs dekrētu veidā.
57. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka mehānismam, kas izriet no grozītā Likuma Nr. 2000–108, ir piemērojams valsts intervences vai valsts līdzekļu izmantošanas jēdziens LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
IV – Par prasību ierobežot spriedumu laikā
58. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka finansēšanas veids, kāds tas paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā pamatlietā, ir intervence, izmantojot valsts līdzekļus, Francijas valdība lūdz Tiesu ierobežot tās sprieduma iedarbību laikā. Tiesas sēdē minētā valdība precizēja, ka, pēc tās domām, iesniedzējtiesa uzskata, ka citi valsts atbalsta jēdziena nosacījumi ir izpildīti, kas liek kvalificēt apstrīdēto shēmu kā valsts atbalstu, kurš, ja Komisija nav tikusi informēta, tiks uzskatīts par prettiesisku.
59. Vispirms šis prasījums par Tiesas sprieduma iedarbības ierobežošanu laikā man nešķiet pamatots divu iemeslu dēļ.
60. Pirmām kārtām, minētais prasījums nevar tikt apmierināts, pamatojoties uz prejudiciālā jautājuma apjomu, jo Tiesa šajā lietā ir aicināta lemt tikai par vienu valsts atbalsta jēdziena elementu.
61. Ir taisnība, ka Conseil d’État, šķiet, ir analizējusi kritērijus, kas noteikti LESD 107. panta 1. punktā. Tomēr iespējams valsts tiesas secinājums attiecībā uz pasākuma kvalifikāciju kā valsts atbalstu ir tikai viens valsts atbalsta kontroles sarežģītās procedūras aspekts.
62. Turklāt man šķiet, ka no lietas materiāliem izriet, ka Conseil d’État neizskatīja jautājumu par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.
63. Šai sakarā ir vērts atcerēties, ka attiecībā uz to, kā tiek īstenota kontrole par to, kā dalībvalstis izpilda pienākumu, ko tām nosaka LESD 107. un 108. pants, ir jāņem vērā papildinošās un atšķirīgās valstu tiesu un Komisijas lomas (56). Lai gan atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu novērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, ko var pārskatīt Tiesa, valstu tiesām ir jānodrošina privātpersonu tiesību aizsardzība gadījumos, kad tiek pārkāpts LESD 108. panta 3. punktā noteiktais pienākums sniegt Komisijai iepriekšēju paziņojumu par valsts atbalstu. Šajā nolūkā valsts tiesu var lūgt interpretēt atbalsta jēdzienu (57).
64. Valstu tiesām principā ir tiesības pieprasīt atmaksāt atbalstus, kas izmaksāti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu (58). Tām ir jānodrošina, lai visas LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpuma sekas tiktu novērstas saskaņā ar valsts tiesībām gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamību, gan attiecībā uz tāda finanšu atbalsta atgūšanu, kas ir piešķirts, neievērojot šo normu (59).
65. Tomēr ir jāuzsver, ka Conseil d’État konstatējums, saskaņā ar kuru no grozītā Likuma Nr. 2000–108 izrietošajai sistēmai ir piemērojams valsts atbalsta jēdziens, neizslēdz Komisijas pozitīvu lēmumu gadījumā, ja pēc paziņojuma shēma tiek pārbaudīta.
66. Turpretim ir skaidrs, ka, neapdraudot LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma tiešo iedarbību, Komisijas galīgais lēmums nevar a posteriori legalizēt īstenošanas aktus, kas bija nederīgi, jo tie bija pieņemti, neievērojot šajā pantā noteikto aizliegumu. Jebkāda cita interpretācija mudinātu attiecīgo dalībvalsti neievērot šo tiesību normu un tā zaudētu savu lietderīgo iedarbību (60).
67. Visbeidzot Tiesa nolēma lietā CELF (61), ka tad, kad ar LESD 108. panta 3. punkta pēdējo teikumu pamatota prasība tiek izskatīta pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi pozitīvu lēmumu, valsts tiesai, neraugoties uz konstatējumu par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ir jālemj par īstenošanas aktu spēkā esamību un par piešķirtās finanšu palīdzības atgūšanu. Tomēr Savienības tiesības neuzliek tādā gadījumā valsts tiesai pienākumu pilnībā atgūt prettiesisko atbalstu (62), bet gan liek tai noteikt saderīgā atbalsta, kas saņemts nelikumīgi, saņēmējam procentu maksājumus par nelikumīgo laika periodu (63).
68. Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija, pamatojoties uz LESD 267. pantā noteikto kompetenci, izskaidro un precizē šīs tiesību normas jēgu un piemērošanas jomu, kādā kopš tās spēkā stāšanās brīža tā ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro. No tā izriet, ka šādi interpretēto tiesību normu tiesa var piemērot un tā ir jāpiemēro arī attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas radās pirms nolēmuma, ar kuru tiek lemts par lūgumu sniegt interpretāciju, pieņemšanas, ja turklāt ir izpildīti priekšnosacījumi attiecībā uz strīda par minētās tiesību normas piemērošanu piekritību kompetentajai tiesai (64).
69. Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tiesību normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labā ticībā nodibinātas tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jābūt izpildītiem diviem pamatnosacījumiem, proti, ieinteresēto personu labas ticības esamībai un būtisku traucējumu rašanās riskam (65).
70. Tiesa ir izmantojusi šo risinājumu tikai pavisam konkrētos apstākļos, proti, kad pastāv risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, jo īpaši saistībā ar tādu tiesisko attiecību lielo skaitu, kas labā ticībā nodibinātas, pamatojoties uz regulējumu, kurš tika uzskatīts par spēkā esošu, un ja izrādās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Savienības tiesiskajam regulējumam, sakarā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību normu piemērojamību; iespējams, šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Komisijas puses (66).
71. Pat ja es varētu hipotētiski pieņemt, ka nosacījums par lielu skaitu tiesisku attiecību, kas izveidojušās apstrīdētā tiesiskā regulējuma ietvaros, ir izpildīts šajā lietā, valsts atbalsta jomā piemērojamās Savienības tiesības un jo īpaši normas par ziņošanas pienākumu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu nekādi nevar tikt uzskatītas par kādas nenoteiktības ietekmētām (67).
72. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai noraidīt prasījumu par tās sprieduma ietekmes ierobežošanu laikā.
V – Secinājumi
73. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai šādi atbildēt uz Conseil d’État uzdoto prejudiciālo jautājumu:
Pienākuma iepirkt elektroenerģiju, ko ražo iekārtas, kuras izmanto vēja enerģiju, finansēšanas mehānismam, kas balstās uz visiem elektroenerģijas gala patērētājiem valsts teritorijā uzliktu nodokli, kā tas izriet no grozītā 2000. gada 10. februāra Likuma Nr. 2000–108 par elektroenerģijas valsts dienesta modernizāciju un attīstību, ir piemērojams valsts intervences vai valsts līdzekļu izmantošanas jēdziens LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.