Prasība, kas celta 2014. gada 13. novembrī – Infineon Technologies/Komisija

(lieta T-758/14)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Infineon Technologies AG (Neubiberg, Vācija) (pārstāvji – I. Brinker, U. Soltész, P. Linsmeier, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 3. septembra lēmumu lietā AT.39574 – Viedkaršu čipi (paziņots prasītājam 2014. gada 5. septembrī), it īpaši tā 1. panta a) punktu, 2. panta a) punktu un 4. panta 2. punktu;

pakārtoti, piespriest būtiski samazināt naudas sodu, kas piemērots Infineon Technologies AG saskaņā ar šī lēmuma 2. panta a) punktu; un

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 3. septembra Lēmumu C(2014) 6250 final lietā AT.39574 – Viedkaršu čipi.

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pārkāpusi prasītāja tiesības tikt uzklausītam, it paši nepieņemot jaunu paziņojumu par iebildumiem. Prasītāja apgalvo, ka:

Komisija neesot iesniegusi pierādījumus tādā veidā, kas ļautu prasītājai identificēt rīcību, par kuru saņemta sūdzība, un pienācīgi aizstāvēties;

Komisija esot pārkāpusi prasītājas procesuālās tiesības, iesniedzot būtiskus pierādījumus ļoti vēlā posmā un tādējādi Infineon nevarēja aizstāvēties aptverošā veidā pret paziņojumu par iebildumiem, un tai tika liegta iespēja atspēkot pierādījumus, kas izmantoti pret to mutvārdu procesā; un

daži Komisijas pamatojumam izmantotie dokumenti nav darīti zināmi Infineon un tādēļ nav pret to izmantojami.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un Infineon tiesības uz aizstāvību, piemērojot “paātrināto procedūru”.Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Infineon sazināšanās ar konkurentiem, uz kuru ir norādīts lēmumā, nepārkāpj LESD 101. panta 1. punktu. Prasītāja apgalvo, ka:pierādījumi, uz kuriem balstījās Komisija, nav ticami un tādēļ nav pietiekami, lai pierādītu lēmumā aprakstītos faktus, neradot saprātīgas šaubas par tiem (in dubio pro reo); unKomisijas aprakstītie fakti nav “ierobežojums atkarībā no priekšmeta”, kā apgalvo Komisija.Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, piemērojot koncepciju par “vienu un ilgstošu pārkāpumu” (VIP), ņemot vērā, ka, pirmkārt, Infineon bija atbildīga tikai par septiņiem divpusējiem līgumiem (no 41 līgumiem kopā), otrkārt, tā par tiem nezināja, un, visbeidzot, tā arī nevarēja saprātīgi paredzēt divpusējos līgumus starp citiem dalībniekiem.Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas naudas soda aprēķinā, no “pārdošanas vērtības” (pamats naudas soda aprēķinam) neizslēdzot apgrozījumu, par kuru ir skaidrs, ka pārkāpums to neietekmēja.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārkāpusi pati savas pamatnostādnes un samērīguma principu, it īpaši nosakot “smaguma proporciju” vienādā līmenī

visiem dalībniekiem.