Language of document : ECLI:EU:C:2014:2039

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2014. gada 3. jūlijā (*)

Apelācija – Piekļuve iestāžu dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešais ievilkums, 2. punkta otrais ievilkums un 6. punkts – Padomes Juridiskā dienesta atzinums par sarunu sākšanu starptautiska līguma noslēgšanai – Tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi – Sabiedrības interešu aizsardzība saistībā ar starptautiskajām attiecībām – Juridisko atzinumu aizsardzība – Lēmums par daļēju piekļuves atteikumu

Lieta C‑350/12 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2012. gada 17. jūlijā iesniedza,

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv P. Berman un B. Driessen, kā arī C. Fekete, pārstāvji,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējiem lietas dalībniekiem esot šādiem:

Sophie in ’t Veld, ko pārstāv O. Brouwer, E. Raedts un J. Blockx, advocaten,

prasītāja pirmajā instancē,

ko atbalsta

Eiropas Parlaments, ko pārstāv N. Lorenz un N. Görlitz, pārstāvji,

persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,

Eiropas Komisija, ko pārstāv B. Smulders un P. Costa de Oliveira, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano] (referents), tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits, M. Bergere [M. Berger] un S. Rodins [S. Rodin],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 17. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2014. gada 13. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā apelācijas sūdzībā Eiropas Savienības Padome lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu In ’t Veld/Padome (T‑529/09, EU:T:2012:215; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā daļēji atcēla Padomes 2009. gada 29. oktobra lēmumu, ar kuru S. in ’t Veld tika atteikta pilna piekļuve dokumentam, kurā ir Padomes Juridiskā dienesta atzinums par Eiropas Komisijas ieteikumu Padomei atļaut sarunu sākšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai noslēgtu starptautisku līgumu, lai Savienoto Valstu Valsts Kases departamentam nodotu finanšu ziņojumu datus (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) preambulas 2., 4. un 11. apsvērums ir formulēti šādi:

“(2)      Atklātība dod iespēju pilsoņiem vēl vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā un nodrošina lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti un efektivitāti demokrātiskā iekārtā, kā arī nosaka tai lielāku atbildību pilsoņu priekšā. Atklātība veicina demokrātijas un pamattiesību ievērošanas principu nostiprināšanos, kuri noteikti ES Līguma 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

[..]

(4)      Šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem un noteikt vispārīgus principus un ierobežojumus šādām tiesībām saskaņā ar EK Līguma 255. panta 2. punktu.

[..]

(11)      Principā visiem iestāžu dokumentiem ir jābūt publiski pieejamiem. Tomēr atsevišķos gadījumos būtu jāaizsargā sabiedrības un privātās intereses, nosakot izņēmumus. Vajadzētu dot iestādēm tiesības neizpaust iekšējo pārrunu un apspriežu saturu, ja tas ir nepieciešams to pienākumu izpildes nodrošināšanai. Izvērtējot izņēmuma gadījumus, iestādēm būtu jāņem vērā Kopienas tiesību principi, kas attiecas uz personas datu aizsardzību visās Savienības darbības jomās.”

3        Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:

“Šīs regulas mērķis ir:

a)      noteikt principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt EK Līguma 255. pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas (turpmāk tekstā “iestādes”) dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi tiem;

[..].”

4        Minētās regulas 2. panta 3. punkts ir formulēts šādi:

“Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.”

5        Šīs regulas 4. panta 1., 2. un 6. punktā ir paredzēts:

“1.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

a)      sabiedrības interesēm saistībā ar:

[..]

–        starptautiskajām attiecībām,

[..]

2.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

–        [..] juridisku konsultāciju aizsardzībai,

[..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

[..]

6.      Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.”

 Tiesvedības priekšvēsture

6        S. in ’t Veld, Eiropas Parlamenta locekle, 2009. gada 28. jūlijā saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 lūdza piekļuvi 2009. gada 9. jūlija dokumentam Nr. 11897/09, kurā bija ietverts Padomes Juridiskā dienesta atzinums “Komisijas ieteikums Padomei atļaut sarunu sākšanu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai noslēgtu starptautisku līgumu, lai Savienoto Valstu Valsts Kases departamentam nodotu finanšu ziņojumu datus terorisma un terorisma finansēšanas novēršanai, kā arī cīņai pret šo fenomenu” (turpmāk tekstā – “iecerētais līgums”).

7        Ar apstrīdēto lēmumu Padome atļāva tikai daļēju piekļuvi minētajam dokumentam, noraidošu atbildi attiecībā uz pilnu piekļuvi šim dokumentam pamatojot ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā un 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem saistībā ar sabiedrības interešu aizsardzību attiecīgi starptautisko attiecību un juridisko atzinumu jomā.

8        Šajā lēmumā Padome, pirmkārt, norādīja, ka “dokumenta [Nr. 11897/09] publiskošana sabiedrībai atklātu informāciju par iecerētā līguma atsevišķiem noteikumiem [..] un tā rezultātā negatīvi ietekmētu [Eiropas Savienības] sarunu pozīciju un arī kaitētu uzticības gaisotnei notiekošajās sarunās”. Padome piebilda, ka “dokumenta publiskošana atklātu [Eiropas Savienības sarunu] otrai pusei faktus par [Eiropas Savienības] ieņemamo nostāju sarunās, kas – gadījumā, ja atzinums būtu kritisks, – varētu tikt izmantots tādējādi, lai vājinātu [Eiropas Savienības] sarunu pozīciju”.

9        Otrkārt, Padome norādīja, ka dokumentā Nr. 11897/09 ir ietverts “juridisks atzinums par [Eiropas Savienības] un Eiropas Kopienas juridisko pamatu un attiecīgajām pilnvarām noslēgt [iecerēto] līgumu” un ka attiecībā uz šo “jutīgo tēmu, kas ietekmē Eiropas Parlamenta pilnvaras slēgt [iecerēto] līgumu, iestādēm ir bijusi atšķirīga nostāja”. Šajos apstākļos Padome uzskatīja, ka “[dokumenta Nr. 11897/09] satura publiskošana ietekmētu juridisko atzinumu aizsardzību, ņemot vērā to, ka tā izpaustu sabiedrībai Juridiskā dienesta iekšēju viedokli, kas paredzēts tikai Padomes locekļiem iepriekšējo diskusiju par iecerēto līgumu Padomē ietvaros”. Turklāt Padome secināja, “ka iekšējā juridiskā atzinuma par starptautiska līguma [..] projektu aizsardzība ir pārāka par sabiedrības publiskošanas interesēm”.

 Pārsūdzētais spriedums un lietas dalībnieku prasījumi

10      2009. gada 31. decembrī S. in ’t Veld cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, kuras pamatojumam viņa bija izvirzījusi četrus pamatus.

11      Pirmie divi minētās prasības pamati attiecās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma un 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu. Trešais pamats, kas bija izvirzīts minētās prasības pamatojumam, attiecās uz šīs regulas 4. panta 6. punkta par daļēju piekļuvi iestāžu dokumentiem pārkāpumu. Ceturtais pamats savukārt attiecās uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

12      Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa daļēji apmierināja S. in ’t Veld izvirzīto pirmo pamatu, kā arī pilnībā apmierināja viņas izvirzīto otro pamatu. Tā kā abi šie pirmie izvirzītie pamati tika atzīti pa pamatotiem, Vispārējā tiesa apmierināja arī trešo pamatu. Ceturtais pamats tika noraidīts. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa daļēji atcēla apstrīdēto lēmumu.

13      2012. gada 24. jūlijā Padome, kuru atbalsta Komisija, iesniedza šo apelācijas sūdzību, lūdzot Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pieņemt galīgo nolēmumu par apelācijas tiesvedībā izvirzītajiem jautājumiem un piespriest S. in ’t Veld atlīdzināt abās instancēs radušos tiesāšanās izdevumus.

14      S. in ’t Veld, kuru atbalsta Eiropas Parlaments, lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelācijas sūdzību

15      Savā apelācijas sūdzībā Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi divas Regulas Nr. 1049/2001 normas, kas ierobežo tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem. Pirmais pamats tādējādi attiecas uz šīs regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma, kurš attiecas uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām, pārkāpumu un otrais pamats – uz minētās regulas 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma, kurā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz juridiskajiem atzinumiem, pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu

 Pārsūdzētais spriedums

16      Attiecībā uz pirmo prasības pamatu, kuru S. in ’t Veld bija izvirzījusi savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam un kurš attiecās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 24. un 25. punktā atgādināja, ka lēmumam, kas jāpieņem iestādei, piemērojot šo noteikumu, ir sarežģīts un delikāts raksturs, kam nepieciešama īpaša rūpība, ņemot vērā tostarp aizsargāto interešu īpašo jutīgumu un būtiskumu, un ka šādam lēmumam līdz ar to ir nepieciešama plaša attiecīgās iestādes rīcības brīvība, un Vispārējās tiesas īstenotā tiesiskuma pārbaude attiecībā uz šādu lēmumu ir jāattiecina tikai uz to, ka tiek pārbaudīts, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, ir izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu novērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana.

17      Pārsūdzētā sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka atzinums, kuram šajā lietā tika lūgta piekļuve, būtībā attiecās uz Padomes lēmuma, ar kuru atļauj sākt sarunas Savienības vārdā par iecerētā līguma noslēgšanu, juridisko pamatu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 30. punktā līdz ar to atzina, ka ir jāpārbauda, vai Padome ir pierādījusi, ka piekļuve nepubliskotajiem dokumenta Nr. 11897/09 faktiem varēja konkrēti un faktiski apdraudēt attiecīgās sabiedrības intereses.

18      Šim mērķim Vispārējā tiesa izvērtēja divus pamatus, kurus Padome bija izvirzījusi, lai konstatētu šāda apdraudējuma risku. Attiecībā uz pamatu, saskaņā ar kuru šī publiskošana atklātu sabiedrībai informāciju par iecerētā līguma atsevišķiem noteikumiem, kas kaitētu notiekošo sarunu uzticības gaisotnei, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35.–39. punktā atzina, ka Padome, atsaucoties uz šo pamatu, varēja pamatoti atteikties publiskot dokumenta Nr. 11897/09 rindkopas, kurās bija ietverta šī līguma konkrētā satura analīze, kas varētu atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās par šī līguma noslēgšanu.

19      Attiecībā uz pamatu, saskaņā ar kuru dokumenta Nr. 11897/09 izpaušana būtu atklājusi otrai pusei faktus saistībā ar Savienības ieņemamo nostāju minētajās sarunās (it īpaši saistībā ar iecerētā līguma juridisko pamatu), kas – gadījumā, ja juridiskais atzinums būtu kritisks, – varētu tikt izmantots tādējādi, lai vājinātu Savienības sarunu pozīciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā norādīja, ka risks publiskot iestāžu iekšienē ieņemto nostāju attiecībā uz juridisko pamatu nākotnes līguma noslēgšanai pats par sevi vien nepierāda, ka pastāv Savienības interešu apdraudējums starptautisko attiecību jomā.

20      Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 47.–50. punktā Vispārējā tiesa vispirms norādīja, ka piemērota juridiskā pamata izvēlei Savienības rīcībai gan iekšēji, gan starptautiski ir konstitucionāla nozīme un ka šāda izvēle neizriet no tā autora pārliecības vien, bet tā ir jābalsta uz objektīviem faktoriem, kurus tiesa var pārbaudīt, tostarp uz akta mērķi un saturu. Tādējādi, tā kā šī izvēle neizriet no iestādes rīcības brīvības, iespējamais nostāju atšķirīgums iestāžu starpā par šo jautājumu nevar tikt pielīdzināts pretrunām iestāžu starpā attiecībā uz līguma saturu. Visbeidzot, tikai bailes izpaust nostāju atšķirīgumu iestāžu iekšienē attiecībā uz lēmuma, ar kuru atļauj sākt sarunas Eiropas Savienības vārdā, juridisko pamatu nav pietiekamas, lai secinātu, ka varētu tikt apdraudētas aizsargātas sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā.

21      Turklāt, atbildot uz argumentu, ko šajā ziņā bija izvirzījusi Komisija, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā secināja, ka tāda dokumenta publiskošana, kurā konstatētas šaubas par juridiskā pamata izvēli iecerētā līguma noslēgšanai, pati par sevi nevarēja apdraudēt Savienības kā šī līguma sarunu partneres uzticamību. Neskaidrības par Savienības pilnvaru raksturu var būt tikai pasliktinošas, ja nav iepriekšēju un objektīvu debašu attiecīgo iestāžu starpā par paredzētās rīcības juridisko pamatu.

22      Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka faktu rašanās laikā Savienības tiesībās EKL 300. panta 6. punktā bija paredzēta procedūra, kuras mērķis tieši bija novērst sarežģījumus gan Savienības līmenī, gan starptautisko tiesību sistēmā, kas varētu rasties sakarā ar kļūdainu juridiskā pamata izvēli saistībā ar starptautiska līguma, kas rada saistības Savienībai, noslēgšanu.

23      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā uzsvēra, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī atšķirību esamība attiecībā uz iecerētā līguma juridisko pamatu attiecās uz publisku jomu, tostarp tādēļ, ka atšķirīgu atzinumu esamība iestāžu iekšienē tika konstatēta Parlamenta 2009. gada 17. septembra rezolūcijā.

24      Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, atsaucoties uz izņēmumu saistībā ar sabiedrības interešu starptautisko attiecību jomā aizsardzību, Padome atsaucas arī uz to, ka tās Juridiskā dienesta atzinums pieskaras atsevišķiem sarunu direktīvu projekta punktiem, kuru zināšanu otra minēto sarunu puse varētu izmantot. Vispārējā tiesa nosprieda, ka šis apsvērums varēja pamatot Savienības interešu starptautisko attiecību jomā apdraudējuma risku, tomēr pamatoja attiecīgo izņēmumu tikai saistībā ar tām dokumenta Nr. 11897/09 daļām, kurās bija aplūkots sarunu direktīvu saturs.

25      Pārsūdzētā sprieduma 58.–60. punktā Vispārējā tiesa no iepriekš minētajiem apsvērumiem secināja, ka, izņemot tās dokumenta Nr. 11897/09 daļas, kuras attiecās uz iecerētā līguma konkrēto saturu vai sarunu direktīvām, kas varētu atklāt Savienības stratēģiskos mērķus ar šo līgumu saistītajās sarunās, Padome nav pierādījusi, ka citu šī dokumenta aspektu publiskošana varētu konkrēti un faktiski apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā.

26      Līdz ar to Vispārējā tiesa daļēji apmierināja pirmo pamatu, ko S. in ’t Veld bija izvirzījusi savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam.

 Lietas dalībnieku argumenti

27      Padomes izvirzītais pirmais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētajā spriedumā pieļauto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma pārkāpumu, un to veido divas daļas.

28      Minētā pamata pirmajā daļā Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi šo tiesību normu, uzskatīdama, ka nostāju atšķirīgums par Savienības tiesību akta, kas saistīts ar starptautiska līguma noslēgšanu, juridiskā pamata izvēli nevar apdraudēt Savienības intereses starptautisko attiecību jomā.

29      Padome uzskata, ka, tā kā Savienības tiesību akta juridiskais pamats nosaka tā pieņemšanai piemērojamo procedūru, tas nenoliedzami ietekmē arī pilnvaru līdzsvaru starp iestādēm. Nostāju atšķirīgumam attiecībā uz piemērojamo juridisko pamatu tādējādi tā rakstura dēļ vien esot ļoti liela politiska nozīme, un tas esot iespējamu strīdu avots.

30      Atsaucoties uz spriedumu Komisija/Padome (22/70, EU:C:1971:32), kā arī uz atzinumiem 1/75 (EU:C:1975:145) un 2/00 (EU:C:2001:664), Padome apgalvo, ka jautājumam par Savienības tiesību akta, kas saistīts ar starptautiska līguma noslēgšanu, juridisko pamatu ir izšķiroša nozīme saistībā ar Savienības nostāju šāda līguma apspriešanā, ciktāl neskaidrībām attiecībā uz tā juridiskā pamata noteikšanu ir negatīva ietekme uz šo apspriešanu.

31      Pirmkārt, Savienības sarunu partneri varētu izmantot nostāju atšķirīgumu iestāžu starpā par sliktu Savienībai. Otrkārt, šaubas par kādas iestādes juridisko kapacitāti vest sarunas ietekmējot arī Savienības uzticamību un leģitimitāti starptautiskajās sarunās un apdraudot tās spēju panākt veiksmīgu to noslēgumu.

32      Padome uzskata, ka EKL 300. panta 6. punktā ietvertajai atsaucei nav nekādas nozīmes. Pirmkārt, neviena iestāde šajā lietā neesot izmantojusi šo iespēju. Otrkārt, tas, ka šī procedūra ir pieejama, nekādā veidā nesamazinot kaitējumu, ko izraisa tāda juridiskā atzinuma publiskošana, kurš attiecas uz strīdīgu juridisko pamatu.

33      Turklāt Parlamenta 2009. gada 17. septembra rezolūcijā, uz kuru ir atsaukusies Vispārējā tiesa un kura ir pieņemta dažus mēnešus pēc dokumenta Nr. 11897/09 sagatavošanas, esot prettiesiski atklāts nostāju atšķirīguma saturs, jo Padome šo informāciju nevienā brīdī nebija izpaudusi atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa neesot bijusi tiesīga pamatot savu nolēmumu tostarp ar to, ka Eiropas Parlaments esot publiskojis informāciju, ciktāl jebkurš cits secinājums nozīmētu tādas publiskošanas atzīšanu, kas ir izdarīta, pārkāpjot šīs regulas 6.–8. pantu. Katrā ziņā šajā rezolūcijā esot tikai norādīts nostāju atšķirīgums starp iestādēm, kas nenozīmējot to, ka viss attiecīgais atzinums ir ticis nodots sabiedrības rīcībā.

34      Savukārt S. in ’t Veld, kuru atbalsta Eiropas Parlaments, norāda, ka Padomes argumentācijas pamatā ir kļūdaina pārsūdzētā sprieduma interpretācija, ciktāl Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka domstarpības par starptautiska līguma juridisko pamatu nekad nevar apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā. Patiesībā Vispārējā tiesa ir tikai apstiprinājusi, ka ar šādām domstarpībām pašām par sevi nav pietiekami, lai konstatētu minēto interešu apdraudējumu.

35      Šī kļūda Padomes argumentācijā minētajā pieņēmumā padarot neefektīvu tās argumentāciju, ko tā ir norādījusi pirmā pamata pirmās daļas pamatojumam.

36      Katrā ziņā S. in ’t Veld uzskata, ka šī argumentācija nav pamatota. Kaut arī iestādes lēmums rīkoties, pamatojoties uz kļūdainu pamatu, patiešām varētu apdraudēt Savienības starptautiskās attiecības, nemainīgs paliek tas, ka šīs iestādes atzinuma par sarunu juridisko pamatu publiskošanai neesot nekādas nozīmes šajā ziņā.

37      S. in ’t Veld piebilst, ka juridiskā pamata izvēle ir tīri iekšējs jautājums, kā dēļ šķiet apšaubāmi, ka Savienības sarunu partneri varētu izmantot ar šo izvēli saistītās neskaidrības izdevīgāka līguma panākšanai. Tieši pretēji – Savienības sarunu partneriem principā esot interese nodrošināt, ka iecerētais starptautiskais līgums tiks noslēgts juridiski pamatoti, lai līdz minimumam samazinātu tā apstrīdēšanas risku, tostarp iestāžu kompetences pārstāvēt attiecīgā līguma puses neesamības dēļ. Tāpat arī Savienības uzticamība sarunās varot tikt apstrīdēta tikai ar kļūdaina juridiskā pamata izvēli un nevis apspriedēm saistībā ar šo izvēli.

38      Visbeidzot, uz Parlamenta 2009. gada 17. septembra rezolūciju Vispārējā tiesa esot atsaukusies tikai tiktāl, ciktāl tā apstiprināja nevis saturu, bet gan to, ka pastāv viedokļu atšķirības starp Padomi un Eiropas Parlamentu par to, kāds būtu atbilstošais juridiskais pamats šādu sarunu vešanai, kas bija vispārzināms un bija norādīts arī pašā apstrīdētajā lēmumā.

39      Pirmā pamata otrajā daļā, kas ir izvirzīta tās apelācijas sūdzības pamatojumam, Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka gadījumā, ja iestādes ir balstījušās uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā paredzētajiem izņēmumiem, lai pamatotu lēmumu par piekļuvi dokumentam, tām šajā ziņā ir plaša novērtējuma brīvība, kā rezultātā pārbaudei, ko Vispārējā tiesa veic attiecībā uz šāda lēmuma tiesiskumu, ir jābūt ierobežotai.

40      Tomēr šajā gadījumā Vispārējā tiesa esot veikusi pilnīgu apstrīdētā lēmuma pārbaudi. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 58. punktā tā esot tieši secinājusi, ka “Padome nav pierādījusi, kā konkrēti un faktiski plašāka piekļuve [dokumentam Nr. 11897/09] varētu apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā”. Padome uzskata, ka šis teikums un it īpaši termini “konkrēti un faktiski” pierāda, ka Vispārējā tiesa nav tikai pārbaudījusi faktu materiālo precizitāti, kā arī acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā neesamību, bet ka tā ir prasījusi Padomei pierādīt, ka šī dokumenta publiskošana nodarītu kaitējumu.

41      S. in ’t Veld, ko atbalsta Eiropas Parlaments, iebilstot pret šo argumentu, norāda, ka tieši Tiesas judikatūrā ir prasīts, lai attiecīgā iestāde iesniegtu pierādījumus par to, ka dokumenta, piekļuve kuram ir tikusi atteikta, publiskošana konkrēti un faktiski nodarītu kaitējumu kādām no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā aizsargātajām interesēm. Vispārējā tiesa esot vienīgi izvērtējusi abus argumentus, kurus Padome un Komisija bija izvirzījušas dokumenta Nr. 11897/09 nepubliskošanas pamatojumam, nepārkāpdama Padomes novērtējuma brīvību, jo šo iestāžu argumenti esot attiekušies uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ko Vispārējā tiesa ir tiesīga pārbaudīt ierobežotas pārbaudes ietvaros. Tā kā Vispārējā tiesa tādējādi nav izvērtējusi iecerētā līguma konkrēto saturu, nedz arī sarunu direktīvas, tā nevarēja arī aizstāt Padomes vērtējumu ar savējo.

 Tiesas vērtējums

42      Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu, ko Padome ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, ir jākonstatē, ka šīs daļas pamatā ir kļūdaina pārsūdzētā sprieduma interpretācija.

43      Pretēji tam, ko var izsecināt no Padomes un Komisijas argumentācijas, Vispārējā tiesa nemaz nav izslēgusi, ka iestāžu starpā pastāvošo domstarpību par tā juridiskā pamata izvēli, kas ļauj iestādei noslēgt starptautisku līgumu Savienības vārdā, publiskošana varētu apdraudēt atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajam ievilkumam aizsargāto interešu aizsardzību.

44      Tieši pretēji – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā vispirms ir tikai apstiprinājusi, ka risks, kas ir saistīts ar iestāžu iekšienē pieņemto nostāju attiecībā uz šādu izvēli publiskošanu, pats par sevi nepierāda apdraudējuma Savienības interesēm starptautisko attiecību jomā pastāvēšanu. Turpinot, tā minētā sprieduma 50. punktā ir precizējusi, ka tikai bailes izpaust iespējamo nostāju atšķirīgumu iestāžu iekšienē attiecībā uz lēmuma, ar kuru atļauj sākt sarunas Savienības vārdā, juridisko pamatu nav pietiekamas, lai no tā izsecinātu sabiedrības interešu starptautisko attiecību jomā apdraudējuma risku. Visbeidzot, tā minētā sprieduma 52. punktā ir izslēgusi iespēju, ka no juridisko debašu esamības attiecībā uz iestāžu pilnvaru apjomu saistībā ar Savienības starptautisko darbību var izsecināt risku Savienības uzticamībai sarunās par starptautisku līgumu.

45      Šāda Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma interpretācija nav juridiski kļūdaina.

46      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā par to liecina tās preambulas 4. apsvērums un tās 1. pants, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem (spriedums Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Taču šīs tiesības tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas ir pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Konkrētāk un atbilstoši minētās regulas preambulas 11. apsvērumam tās 4. pantā ir paredzēts izņēmumu tiesiskais regulējums, kas iestādēm dod tiesības atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt kādām interesēm, kas ir aizsargātas ar šo pantu (spriedums Padome/Access Info Europe, EU:C:2013:671, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Tomēr, tā kā šādi izņēmumi principā atkāpjas no plašākās iespējamās sabiedrības piekļuves dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedums Padome/Access Info Europe, EU:C:2013:671, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma, dokumentā Nr. 11897/09 ir ietverts Padomes Juridiskā dienesta atzinums, kas ir sagatavots ar mērķi pieņemt šīs iestādes lēmumu par atļauju sākt sarunas Savienības vārdā attiecībā uz iecerēto līgumu.

50      S. in ’t Veld turklāt nav apstrīdējusi, ka šādam dokumentam var būt piemērojams ar sabiedrības interešu aizsardzību Savienības starptautisko attiecību jomā saistītais izņēmums no piekļuves tiesībām.

51      Tomēr ar to vien, ka dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem no piekļuves tiesībām, nav pietiekami, lai pamatotu tā piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 116. punkts).

52      Tādējādi, pirmkārt, ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedums Padome/Access Info Europe, EU:C:2013:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Otrkārt, ja iestāde piemēro kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, tai ir jāizsver sevišķās intereses, kādas ir jāaizsargā ar attiecīgā dokumenta neizpaušanu, un vispārīgās intereses, kas ir saistītas ar šī dokumenta publiskošanu, ņemot vērā priekšrocības, kuras – kā tas arī norādīts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas otrajā apsvērumā – izriet no pieaugošās pārskatāmības, proti, labākas pilsoņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā (spriedums Padome/Access Info Europe, EU:C:2013:671, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 7. punkta, Padome apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi nekādus apstākļus, kas liecinātu par to, kādā veidā piekļuve dokumentam Nr. 11897/09 varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, kas ir aizsargātas saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu.

55      Turklāt ar Padomes norādītajiem argumentiem arī nevar pierādīt to, ka Vispārējās tiesas pamatojums attiecībā uz šī noteikuma interpretāciju ir juridiski kļūdains.

56      Pirmkārt, no Padomes norādītās judikatūras nav iespējams izsecināt nevienu vispārīgu noteikumu, atbilstoši kuram nostāju atšķirīguma iestāžu starpā attiecībā uz juridisko pamatu, kas ļauj kādai no tām uzsākt sarunas par starptautiska līguma noslēgšanu un tādējādi – par šajā ziņā piemērotā Savienības tiesību akta noteikšanu, pastāvēšanas publiskošana pati par sevi apdraudētu sabiedrības intereses saistībā ar Savienības starptautiskajām attiecībām.

57      Vispirms spriedumā Komisija/Padome (EU:C:1971:32, 86. punkts) Tiesa atzina, ka tas, ka trešajām valstīm vēlīnā sarunu par starptautisku līgumu stadijā tiek piedāvāts jauns kompetences sadalījums Savienības iekšienē, varētu apdraudēt šo sarunu veiksmīgu iznākumu. Tas itin nemaz neatbilst situācijai, kad labākajā gadījumā tiek publiskots viedokļu atšķirīgums starp iestādēm par tāda lēmuma juridisko pamatu, ar kuru atļauts uzsākt starptautiska līguma apspriešanu. Tāpat tas arī nenozīmē, ka attiecīgo lēmumu šī iemesla dēļ būtu iespējams atcelt.

58      Turpinājumā – atzinumā 1/75 (EU:C:1975:145) Tiesa atsaucās uz negatīvām starptautiskajām sekām, ko varētu radīt iespējams nolēmums, ar kuru tiktu konstatēts, ka, ņemot vērā līguma saturu vai tā noslēgšanai piemēroto procedūru, šis līgums nav saderīgs ar Līguma noteikumiem. Visbeidzot, atzinumā 2/00 (EU:C:2001:664, 5. un 6. punkts) Tiesa uzsvēra, ka kļūdaina juridiskā pamata izmantošana var padarīt pašu [līguma] noslēgšanas aktu par spēkā neesošu un ka tas var radīt sarežģījumus gan Savienības līmenī, gan starptautisko tiesību sistēmā. Apsvērumi, ko saistībā ar šiem atzinumiem ir sniegusi Tiesa, iekļaujas EKL 300. panta 6. punktā (šobrīd – LESD 218. panta 11. punkts) paredzētās procedūras mērķa pārbaudē. Šajā gadījumā puses ne vien nav izmantojušas šo iepriekšējas vēršanās Tiesā pirms iecerētā līguma noslēgšanas procedūru, bet arī nav paredzējušas risku, ka Padomes lēmums par sarunu uzsākšanu varētu būt tāda tiesas nolēmuma priekšmets, kurā tiktu atzīta tā nesaderība ar Līgumiem.

59      Otrkārt, atsaucei, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā ir izdarījusi uz minētajā 300. panta 6. punktā paredzēto procedūru, ir tikai aprakstošs raksturs. Šāda atsauce acīmredzami ir jāsaprot tādējādi, ka tieši pašā Līgumā ir paredzēta tiesas procedūra, kuras priekšmets ir juridiski jautājumi, kas var būt saistīti ar tāda lēmuma juridisko pamatu, kurš attiecas uz starptautiska līguma noslēgšanu, kas ir procedūra, kura notiek pirms līguma parakstīšanas un publiskā veidā, kas ļauj izslēgt jebkādu prezumpciju par to, ka publiskota apspriešanās par pareizo šāda lēmuma juridisko pamatu sistemātiski var radīt konkrētu un faktisku kaitējumu sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

60      Treškārt un visbeidzot – novērtējot riska nodarīt kaitējumu šīm interesēm esamību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā pamatoti ņēma vērā to, ka dokumenta Nr. 11897/09 galvenais saturs jau bija publiskots Parlamenta rezolūcijā. Šāda vērtējuma ietvaros, kurš attiecas uz risku, ka dokumenta publiskošana var nodarīt kaitējumu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. pantam aizsargātām interesēm, tam, ka iepriekš veiktā izpaušana neatbilda šai regulai, nav nozīmes, jo sekas, kas var izrietēt no šāda prettiesiskuma, var būt jāizsecina citu Līgumos paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu ietvaros.

61      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka pirmā pamata pirmā daļa, ko Padome ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nav pamatota.

62      Otrajā minētā pamata daļā Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir veikusi pilnīgu apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, lai gan tai bija jāveic tikai ierobežota pārbaude, kā tas izrietot no Tiesas judikatūras.

63      Šajā ziņā ir jānorāda, ka nenoliedzami ir taisnība, ka, runājot par tiesas pārbaudes apjomu attiecībā uz kādas iestādes lēmuma, ar kuru atteikta publiska pieeja dokumentam saskaņā ar vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem izņēmumiem, kas saistīti ar sabiedrības interesēm, tiesiskumu, šai iestādei ir jāatzīst plaša rīcības brīvība, nosakot, vai ar šo izņēmumu jomām saistīto dokumentu publiskošana var aizskart sabiedrības intereses. Tāpat Savienības tiesas īstenotā tiesiskuma pārbaude attiecībā uz šādu lēmumu ir jāattiecina tikai uz to, ka tiek pārbaudīts, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, ir izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu novērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (spriedums Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 34. punkts).

64      Tomēr, ja attiecīgā iestāde atsaka piekļuvi dokumentam, kura publiskošana apdraudētu kādas no atbilstoši minētā 4. panta 1. punkta a) apakšpunktam aizsargātajām interesēm, šai iestādei, kā ir atgādināts šī sprieduma 52. punktā, ir pienākums sniegt skaidrojumu par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no šajā noteikumā paredzētajiem izņēmumiem, un šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.

65      Tomēr pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, izņemot dokumenta Nr. 11897/09 daļas, kuras attiecas uz iecerētā līguma konkrēto saturu vai sarunu direktīvām, kas var atklāt Savienības stratēģiskos mērķus sarunās par šo līgumu, Padome nav pierādījusi, kā konkrēti un faktiski plašāka piekļuve šim dokumentam varētu apdraudēt sabiedrības intereses starptautisko attiecību jomā.

66      Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir vienīgi pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu šajā aspektā. Pēc tam, kad tā pārsūdzētā sprieduma 41. punktā bija norādījusi, ka Padome uzskata, ka šajā lēmumā bija norādīts uz risku publiskot iecerētā līguma juridiskā pamata analīzes faktus, pat ja šis apsvērums no minētā lēmuma tieši neizrietēja, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz šo apsvērumu, minētā sprieduma 46.–50. punktā vienīgi konstatēja, ka šāds apstrīdētā lēmuma pamatojums nav juridiski pietiekams, ciktāl secinājums par šī riska pastāvēšanu vien pats par sevi neatbilst prasībai, kas ir jāizpilda attiecīgajai iestādei, – konkrēti un faktiski pierādīt kaitējuma Savienības interesēm starptautisko attiecību jomā pastāvēšanu. Vispārējā tiesa šajā ziņā nosprieda, ka, tā kā juridiskā pamata izvēle ir balstīta uz objektīviem faktoriem un neizriet no iestādes novērtējuma brīvības, iespējamais nostāju atšķirīgums par šo jautājumu nevar tikt pielīdzināts pretrunām iestāžu starpā attiecībā uz līguma saturu, kas iespējami varētu kaitēt Savienības interesēm starptautisko attiecību jomā.

67      Pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā Vispārējā tiesa savukārt secināja, ka pamatojums, ko Padome bija izvirzījusi apstrīdētā lēmuma pamatojumam, pats par sevi bija pietiekams saistībā ar tām dokumenta Nr. 11897/09 daļām, kuras attiecās uz iecerētā līguma konkrēto saturu vai sarunu direktīvām, un šī sprieduma 59. punktā secināja, ka šī iestāde ir pierādījusi sabiedrisko interešu starptautisko attiecību jomā apdraudējuma risku tikai attiecībā uz šīm pēdējām minētajām daļām.

68      No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu un tādējādi nav pārkāpusi Padomes novērtējuma brīvību.

69      Ņemot vērā šos apsvērumus, arī pirmā pamata otrā daļa, ko Padome ir norādījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nav pamatota un šis pamats tādēļ ir noraidāms pilnībā.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu

 Pārsūdzētais spriedums

70      Ņemot vērā secinājumu, kas tika izdarīts pēc pirmā pamata, kuru S. in ’t Veld bija izvirzījusi savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam, pārbaudes, Vispārējā tiesa attiecināja otrā pamata, kurš attiecās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu, pārbaudi tikai uz nepubliskotajām dokumenta Nr. 11897/09 daļām, izslēdzot tās, kurās aplūkots iecerētā līguma konkrētais saturs vai sarunu direktīvas.

71      Pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktā Vispārējā tiesa vispirms atzina, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums, saskaņā ar kuru Padome un tās Juridiskais dienests varētu tikt atturēti attiecīgi lūgt un sniegt rakstveida atzinumus par jutīgiem jautājumiem, ja šie atzinumi pēc tam būtu jāpublisko, nav pamatots ne ar vienu konkrētu un detalizētu apstākli, ar kuru būtu iespējams pierādīt saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku Padomes interešu saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus apdraudējuma risku.

72      Pārsūdzētā sprieduma 71. punktā Vispārējā tiesa arī atzina, ka, tā kā pieņēmums par apdraudējumu sabiedrības interesēm starptautisko attiecību jomā ir paredzēts atsevišķā izņēmumā, uz ko attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešais ievilkums, tikai ar to vien, ka dokumentā Nr. 11897/09 ietvertais juridiskais atzinums attiecas uz Savienības starptautisko attiecību jomu, pašu par sevi nepietiek, lai piemērotu šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.

73      Pārsūdzētā sprieduma 72.–74. punktā Vispārējā tiesa turpinot norādīja, ka, lai gan var tikt atzīts, ka gadījumā, ja starptautiskās sarunas vēl turpinās, šajās sarunās iesaistīto iestāžu dokumentiem būtu jāpiešķir pastiprināta aizsardzība, lai izslēgtu jebkādu apdraudējumu Savienības interesēm starptautisko sarunu norisē, šis apsvērums ir jau ņemts vērā, piešķirot plašu novērtējuma brīvību, kāda ir iestādēm, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Attiecībā uz šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu Padome nevar derīgi atsaukties uz vispārēju apsvērumu, ka apdraudējums aizsargātām sabiedrības interesēm var tikt prezumēts jutīgā jomā, tostarp, ja ir runa par starptautisku līgumu sarunu procedūras ietvaros sniegtiem juridiskiem atzinumiem. Konkrēts un paredzams apdraudējums attiecīgajām interesēm nevar arī tikt pierādīts tikai ar bailēm publiskot pilsoņiem iestāžu atšķirīgās nostājas attiecībā uz Savienības starptautiskās rīcības juridisko pamatu un tādējādi radīt šaubas par šīs rīcības tiesiskumu.

74      Attiecībā uz Padomes argumentu par apdraudējuma risku tās Juridiskā dienesta spējai tiesas procesā aizstāvēt nostāju, par kuru tā ir devusi negatīvu atzinumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. punktā atzina, ka tik vispārīgs arguments nevar pamatot Regulā Nr. 1049/2001 paredzētās pārskatāmības izņēmumu.

75      Visbeidzot Vispārējā tiesa norādīja, ka Padomei ir jālīdzsvaro īpašās intereses, kas aizsargājamas ar dokumenta Nr. 11897/09 nepubliskošanu, ar iespējamām sabiedrības prioritārām interesēm, kas attaisno šādu publiskošanu.

76      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 81.–95. punktā atgādināja, ka pārskatāmības prasībām ir īpaša nozīme, kad Padome darbojas likumdevēja statusā. Sarunu sākšana un norise, lai noslēgtu starptautisku līgumu, principā ir izpildvaras joma. Tomēr Vispārējā tiesa arī piebilda, ka Savienības lēmumpieņemšanas procesa pārskatāmības principa piemērošana nevar tikt izslēgta attiecībā uz starptautisku rīcību, it īpaši, kad lēmums, ar kuru atļauj uzsākt sarunas, attiecas uz starptautisku līgumu, kam var būt sekas Savienības likumdošanas darbības jomā, kā tas ir, piemēram, iecerētā līguma gadījumā, kas būtībā attiecas uz informācijas apstrādi un apmaiņu policijas sadarbības ietvaros un kas var ietekmēt arī personas datu aizsardzību. Šajā ziņā, pirmkārt, tam, ka dokuments Nr. 11897/09 attiecas uz jomu, uz kuru potenciāli attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums par sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām, nav nozīmes, lai novērtētu atsevišķa izņēmuma par juridisko atzinumu aizsardzību, kas paredzēta šīs regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, piemērošanu. Otrkārt, fakts, ka process iecerētā līguma noslēgšanai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl turpinājās, nevar būt izšķirošs, pārbaudot iespējamu prioritāru sabiedrības interešu esamību, kas attaisnotu publiskošanu, lai gan pastāv šis apdraudējuma risks. Sabiedrības ieinteresētība lēmumpieņemšanas procesu pārskatāmībā zaudētu savu saturu, ja, kā to ierosina Komisija, tā tiktu ņemta vērā ierobežotā apmērā – kad lēmumpieņemšanas termiņš ir beidzies.

77      Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa apmierināja otro pamatu, ko savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam bija izvirzījusi S. in ’t Veld.

 Lietas dalībnieku argumenti

78      Padomes izvirzītais otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz Regulas Nr. 1040/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu un sastāv no divām daļām.

79      Šī pamata pirmajā daļā Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā jautājuma, kas tika izskatīts dokumentā Nr. 11897/09 ietvertajā juridiskajā atzinumā, īpašo raksturu un ir kļūdaini piemērojusi kritēriju “konkrēts un faktisks kaitējums”.

80      It īpaši Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā īpašos šajā lietā pastāvošos apstākļus, tostarp to, ka faktu rašanās laikā norisinājās starptautiskās sarunas par jutīgu jautājumu attiecībā uz sadarbību cīņā pret terorismu un ka iestādes nebija vienisprātis par iecerētā līguma juridiskā pamata izvēli. Tas, ka Vispārējā tiesa Regulas Nr. 1040/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma mērķiem nebija ņēmusi vērā juridiskajā atzinumā izvērtēto jautājumu, esot pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru darbības jomai, uz kuru attiecas dokuments, un tā jutīgajam raksturam ir nozīme, piemērojot šīs regulas 4. panta 2. un 3. punktā attiecīgi paredzētos izņēmumus.

81      Padome uzskata, ka uzsvars, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā ir uzlikusi uz to, ka ar starptautiska līguma apspriešanu saistītās intereses jau ir tikušas ņemtas vērā, “piešķirot plašu rīcības brīvību, kāda ir iestādēm, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu”, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru iestāde nevar izvirzīt vienus un tos pašus faktiskos apstākļus, lai pamatotu dažādu minētās regulas 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērošanu, jo šis pieņēmums nav pamatots nedz ar regulas formulējumu kā tādu, nedz arī ar šajā jomā pastāvošo judikatūru; Padome sava viedokļa pamatojumam ir atsaukusies uz spriedumiem Komisija/Agrofert Holding (C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 55. punkts) un Komisija/Éditions Odile Jacob (EU:C:2012:393, 113.–115. punkts).

82      Padome šajā ziņā piebilst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot tai pienākumu pierādīt faktiska un konkrēta kaitējuma juridisko atzinumu aizsardzībai esamību un iesniegt konkrētus un detalizētus apsvērumus, ar kuriem būtu iespējams pierādīt šī kaitējuma esamību.

83      Katrā ziņā Padome apstrīdētajā lēmumā esot izskaidrojusi, kādā veidā publiska piekļuve dokumentam Nr. 11897/09 šajā gadījumā varēja nodarīt kaitējumu interesēm, kas ir aizsargātas atbilstoši Regulas Nr.°1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētajam izņēmumam. It īpaši, no vienas puses, esot pastāvējis reāls risks, ka Eiropas Parlaments varētu mēģināt izmantot juridiskajā atzinumā ietverto informāciju saistībā ar politisko viedokļu apmaiņu iestāžu starpā, lai ietekmētu notiekošās sarunas. No otras puses, faktu norises laikā sarunas vēl joprojām norisinājās un Tiesa nekad nebūtu lēmusi par labu juridiskā atzinuma publiskošanai tamlīdzīgos apstākļos.

84      Visbeidzot Padome norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 101. punktā paustais Vispārējās tiesas apsvērums, saskaņā ar kuru “sabiedrības ieinteresētība lēmumpieņemšanas procesu pārskatāmībā zaudētu savu saturu, ja, kā to ierosina Komisija, tā tiktu ņemta vērā ierobežotā apmērā – kad lēmumpieņemšanas termiņš ir beidzies” –, nav saderīgs ar Tiesas judikatūru, kurā ir atzīts, ka iekšējiem dokumentiem, tostarp juridiskajiem atzinumiem, attiecīgās procedūras norises laikā ir augstāks aizsardzības līmenis. Šis apsvērums esot arī pretrunā Regulas Nr.°1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas formulējumam, kurā ir paredzēts īpašs izņēmums attiecībā uz iekšējo dokumentu, kas attiecas uz jautājumu, par kuru iestāde vēl nav pieņēmusi lēmumu, aizsardzību.

85      S. in ’t Veld, kuru atbalsta Eiropas Parlaments, apgalvo, ka Vispārējā tiesa būtībā ir tikai pārbaudījusi, vai tam, ka juridiskais atzinums attiecās uz Savienības starptautiskajām attiecībām, bija jāizmaina tās vērtējums, un pārsūdzētā sprieduma 71. punktā secināja, ka ar šādu apstākli “[pašu par sevi]” nav pietiekami, lai pamatotu atteikumu, kas ir pamatots ar juridisko atzinumu aizsardzību.

86      Turklāt pārsūdzētā sprieduma 88. punktā ietvertais Vispārējās tiesas apgalvojums, saskaņā ar kuru “sabiedrības dalība procedūrā saistībā ar starptautiska līguma sarunām un noslēgšanu pilnīgi noteikti ir ierobežojums, ņemot vērā leģitīmās intereses neatklāt sarunu stratēģiskos elementus”, nenozīmējot, ka juridiskais atzinums par šo sarunu juridisko pamatu ir “īpaši jutīgs”. Pārsūdzētajā spriedumā Padomei būtībā jau tika atļauts izslēgt no atzinuma informāciju, kas ietvēra “sarunu stratēģiskos elementus”, ciktāl Padomei tajā tika atļauts svītrot “pieprasītā dokumenta rindkopas ar iecerētā līguma īpašā satura analīzi, kas varētu atklāt Savienības iecerētos stratēģiskos mērķus sarunās”. Līdz ar to sprieduma daļā, kas attiecās uz izņēmumu saistībā ar juridiskajiem atzinumiem, tika aplūkota tikai atlikusī dokumenta Nr. 11897/09 daļa. Padomes argumenti tādējādi neesot pamatoti.

87      Attiecībā uz iespējamo kļūdu, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, piemērojot “konkrēta un faktiska kaitējuma” kritēriju, S. in ’t Veld atsaucas uz saviem argumentiem, kas šajā ziņā bija pausti saistībā ar pirmā pamata otro daļu.

88      Visbeidzot attiecībā uz iespējamo ārkārtas apstākļu pastāvēšanu šajā lietā S. in ’t Veld, atbildot uz Padomes argumentiem, apgalvo, ka, pirmkārt, ciktāl runa ir par to, ka publiskošana bija atsakāma, pamatojoties uz to, ka juridiskais atzinums attiecās uz Padomes iekšējo diskusiju par sarunu uzsākšanu, šim apstāklim nav nozīmes, jo visi juridiskie atzinumi ir iekšējas diskusijas par jautājumu, saistībā ar kuru tie ir sagatavoti. Otrkārt, attiecībā uz to, ka atzinums attiecas uz “jutīgu jomu” saistībā ar terorismu un terorisma finansēšanu, Padome neesot izskaidrojusi iemeslus, kādēļ šis apstāklis būtu atbilstošs, lai pamatotu piekļuves atzinumam par juridisko pamatu tāda starptautiska līguma kā iecerētais līgums noslēgšanai ierobežojumu. Ciktāl atzinumā ir aprakstīts šī līguma saturs un Savienības stratēģiskie mērķi, Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka Padomei nebija pienākuma publiskot šo informāciju. Attiecībā uz pārējām atzinuma daļām, proti, daļām, kas attiecās uz juridisko pamatu iecerētā līguma noslēgšanai, to iespējamais jutīgais raksturs neesot atkarīgs no paša līguma priekšmeta. Treškārt, attiecībā uz to, ka vēl joprojām norisinājās sarunas par šo līgumu, Vispārējā tiesa esot pamatoti izskaidrojusi, ka, ja pilsoņiem tiktu liegts iegūt piekļuvi iestāžu iekšējiem dokumentiem, pamatojoties uz to, ka vēl nav pabeigts lēmumpieņemšanas process, tie nekad nevarētu piedalīties šajā procesā. Turklāt atsauce, kuru Padome ir izdarījusi saistībā ar Regulas Nr.°1049/2001 4. panta 3. punktu, neesot atbilstoša, jo šis izņēmums apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts. Ceturtkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru dokumenta publiskošana palielinātu iespēju, ka Eiropas Parlaments “var mēģināt izmantot juridiskajā atzinumā ietverto informāciju saistībā ar politisko viedokļu apmaiņu iestāžu starpā, lai ietekmētu notiekošās sarunas”, S. in ’t Veld atgādina, ka viņai kā Parlamenta loceklei jau esot bijusi iespēja iepazīties ar dokumenta Nr. 11897/09 saturu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kā rezultātā, ja viņa būtu vēlējusies izmantot šo informāciju ar Padomi notiekošajās sarunās, viņa jau būtu varējusi to izdarīt.

89      Otrā pamata otrajā daļa Padome, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šajā lietā piemērodama Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, veicot Regulas Nr.°1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējā teikumā paredzēto līdzsvarošanu, ir jāņem vērā, ka juridiskais atzinums ir sagatavots leģislatīvas procedūras ietvaros (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374). Vispārējās tiesas argumentācija esot balstīta uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru pārskatāmības līmenim, kas ir piemērojams Savienības lēmumpieņemšanas procesam tāda starptautiska līguma apspriešanas laikā, kuram ir ietekme uz Savienības leģislatīvo darbību, ir jābūt tādam pašam kā tam, kas ir piemērojams pašas Savienības leģislatīvajam procesam, kas nozīmētu nepamatoti paplašināt spriedumā Zviedrija un Turco/Padome (EU:C:2008:374) paustos principus ārpus leģislatīvās jomas.

90      Patiesībā pastāvot būtiska atšķirība starp gadījumiem, kad Savienība rīkojas kā likumdevējs, un gadījumiem, kad tā rīkojas atbilstoši savām izpildu funkcijām starptautisko attiecību norisei. Regulā Nr. 1049/2001 pašā esot ņemta vērā īpašā aizsardzība, kas ir piešķirama starptautiskajām attiecībām, kuru konfidencialitāte esot aizsargāta ar kādu no 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem, kas ir noteikums, ar kuru likumdevējs tomēr nav paredzējis īstenot konkurējošu interešu līdzsvarošanu.

91      Kaut arī saistībā ar starptautiska līguma noslēgšanu un tā vēlāku īstenošanu ar Savienības leģislatīvo aktu palīdzību rodas jautājumi par demokrātisko atbildību un Savienības pilsoņu līdzdalību, Padome apgalvo, ka tas tā nevarot būt pirms tam notiekošajā sarunu posmā, jo nav iespējams informēt pilnīgi visus šos pilsoņus, tai pat laikā neinformējot starptautiskos partnerus, ar kuriem Savienība ved sarunas.

92      Atspēkojot šo argumentu, S. in ’t Veld atgādina, ka Vispārējā tiesa ir atļāvusi Padomei izslēgt no dokumenta Nr. 11897/09 tās rindkopas, kuras attiecas uz iecerētā līguma konkrēto saturu un kas būtu varējušas atklāt Savienības stratēģiskos mērķus, un tādēļ šie argumenti neesot atbilstoši saistībā ar apspriedi par līguma juridisko pamatu, jo no tā neizrietot neviens “stratēģisks elements”.

93      Turklāt tas, ka juridiskais atzinums bija saistīts ar starptautiskajām attiecībām un ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā ir ietverts īpašs “saistošs” izņēmums, kas aizsargā Savienības starptautiskās attiecības, neatceļot nepieciešamību ņemt vērā iespējamās sevišķās sabiedrības intereses saistībā ar šīs regulas 4. panta 2. punktu. Tieši ietekmes, ko iecerētais līgums rada uz Savienības leģislatīvo darbību, dēļ, šajā gadījumā – tā ietekmes uz noteikumiem, kas ir saistoši visiem Savienības pilsoņiem, dēļ, nepieciešamība piešķirt iestādēm lielāku leģitimitāti un lielāku pilsoņu uzticību šīm iestādēm esot uzskatāma par sevišķi svarīgām interesēm.

94      Visbeidzot, runājot par Padomes norādīto apstākli, ka noritošu sarunu ietvaros nav iespējams informēt pilsoņus kopumā, vienlaicīgi neinformējot arī starptautiskos sarunu partnerus, ar kuriem Savienība ved sarunas, S. in ’t Veld precizē, ka, kaut arī tas var būt atbilstošs apsvērums, lai liegtu sabiedrības piekļuvi dokumenta Nr. 11897/09 daļai attiecībā uz stratēģiskajiem mērķiem un sarunu norādēm, tas tāds neesot attiecībā uz pārējo minētā dokumenta daļu, kas esot saistīta tikai ar jautājumu par juridisko pamatu.

 Tiesas vērtējums

95      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kas piemērojams juridiskajiem atzinumiem, pārbaudei, kas Padomei jāveic gadījumā, kad tai lūdz publiskot dokumentu, obligāti jānotiek trijos posmos atbilstoši šajā normā ietvertajiem trim kritērijiem (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, EU:C:2008:374, 37. punkts).

96      Tādējādi pirmajā posmā Padomei ir jāpārliecinās, vai dokuments, kuru lūdz publiskot, patiešām attiecas uz juridisko atzinumu. Otrajā posmā Padomei ir jāizvērtē, vai konkrētā dokumenta daļu, kas ir uzskatāmas par saistītām ar juridiskajiem atzinumiem, publiskošana var kaitēt šo juridisko atzinumu aizsardzībai tādā ziņā, ka tas kaitētu iestādes interesēm lūgt juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus. Šo interešu kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis vienīgi hipotētiskam. Visbeidzot, trešajā posmā, ja Padome uzskata, ka dokumenta publiskošana var kaitēt juridisko atzinumu aizsardzībai tā, kā tas nupat tika definēts, tai ir jāpārbauda, vai nepastāv sabiedrības primārās intereses, kas pamato šo publiskošanu, neraugoties uz kaitējumu, kas publiskošanas rezultātā rastos tās spējai lūgt juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus (šajā ziņā skat. spriedumu Zviedrija un Turco/Padome, EU:C:2008:374, 38.–44. punkts).

97      Otrā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā Padome, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa, novērtējot risku, ka dokumenta Nr. 11897/09 publiskošana rada kaitējumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā aizsargātām interesēm, nav ņēmusi vērā apstākli, ka šī dokumenta saturs bija īpaši jutīgs, ciktāl tas attiecās uz noritošām starptautiskām sarunām, kas attiecās uz jautājumu par sadarbību terorisma apkarošanā.

98      Šajā ziņā pietiek norādīt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 71. punktā patiesībā ir ņēmusi vērā šo apstākli, tomēr ir nospriedusi, ka ar to pašu par sevi nav pietiekami, lai piemērotu attiecīgo izņēmumu no tiesībām uz piekļuvi, jo pieņēmums par apdraudējumu sabiedrības interesēm starptautisko attiecību jomā ir paredzēts atsevišķā izņēmumā.

99      Šī interpretācija nav juridiski kļūdaina.

100    Pirmkārt, ir taisnība, ka Savienības iestāde, izvērtējot piekļuves pieteikumu tās rīcībā esošiem dokumentiem, var ņemt vērā vairākus Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos atteikuma pamatojumus (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Éditions Odile Jacob, EU:C:2012:393, 113. punkts, un Komisija/Agrofert Holding, EU:C:2012:394, 55. punkts).

101    Tomēr Padome ar savu argumentāciju patiesībā vēlas pamatot viena vienīga atteikuma pamatojuma piemērošanu, proti, sabiedrības interešu aizsardzības saistībā ar starptautiskajām attiecībām, šajā ziņā norādot uz diviem dažādiem Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem. Pat pieņemot, ka identiski faktiskie apstākļi var pamatot divu dažādu izņēmumu piemērošanu gadījumā, kad, kā tas ir šajā lietā, prasītājs bija nesekmīgi atsaucies uz izņēmumu, kas ir tieši paredzēts attiecībā uz starptautisko attiecību aizsardzību, šis prasītājs pēc tam nevar atsaukties uz šiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, lai izveidotu prezumpciju par izņēmuma, kurš aizsargā kādas citas intereses, piemēram, juridiskos atzinumus, piemērošanu, nepaskaidrojot, kādā veidā šo dokumentu publiskošana varētu konkrēti un faktiski nodarīt kaitējumu šīm citām interesēm.

102    Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā pati ir atzinusi, ka sabiedrības dalība procedūrā saistībā ar starptautiska līguma sarunām un noslēgšanu pilnīgi noteikti ir ierobežojums, ņemot vērā leģitīmās intereses neatklāt sarunu stratēģiskos elementus. Šajā ziņā Padomes izvirzītais iebildums, saskaņā ar kuru tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izdarījusi secinājumus no šī apsvēruma, nav faktiski pamatots, ciktāl tieši pamatojoties uz to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35.–39. punktā atzina, ka piekļuve tai dokumenta Nr. 11897/09 daļai, kurā ir ietverti sarunu stratēģiskie elementi, var tikt pamatoti atteikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.

103    Otrkārt, Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi “konkrēta un faktiska kaitējuma” kritēriju.

104    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā šī sprieduma 52. punktā minēto judikatūru, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69. punktā pamatoti atgādināja, ka riskam, ka dokumenta Nr. 11897/09 publiskošana radīs konkrētu un faktisku apdraudējumu iestādes interesēm lūgt juridiskus atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus, ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.

105    Lai sniegtu skaidrojumu, kas ir nepieciešams šāda riska konstatēšanai, pretēji Padomes un Komisijas apgalvojumiem ir jāveic šī sprieduma 96. punktā aprakstītā pārbaude, pat ja dokuments, piekļuve kuram ir lūgta, neattiecas uz leģislatīvo procedūru.

106    Tiesa sprieduma Zviedrija un Turco/Padome (EU:C:2008:374) 46. punktā nenoliedzami ir uzsvērusi, ka šiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem Padomei ir jāizsver īpašās intereses, kas aizsargājamas, nepubliskojot konkrēto dokumentu, un tostarp vispārējās intereses, kuru mērķis ir padarīt šo dokumentu pieejamu, ņemot vērā priekšrocības, kuras – kā tas arī norādīts Regulas Nr. 1049/2001 otrajā apsvērumā – izriet no pieaugošās pārskatāmības, proti, labākas pilsoņu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielākas pārvaldes sistēmas leģitimitātes, efektivitātes un atbildības pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā, acīmredzami ir īpaša nozīme, kad Padome darbojas likumdevēja statusā.

107    Tiesa tomēr ir arī precizējusi, ka iestāžu neleģislatīvā darbība nekādā ziņā nav atbrīvota no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomas. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka minētās regulas 2. panta 3. punktā ir precizēts, ka šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Savienībā (šajā ziņā skat. spriedumu Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 87., 88. un 109. punkts).

108    Treškārt, Padome apgalvo, ka tā pretēji Vispārējās tiesas pārsūdzētājā spriedumā norādītajam ir minējusi iemeslus, kuru dēļ, ņemot vērā šajā lietā pastāvošos apstākļus, sabiedrības piekļuve dokumentam Nr. 11897/09 varēja nodarīt kaitējumu interesēm, kas ir aizsargātas atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajam izņēmumam.

109    Šajā ziņā attiecībā uz, pirmkārt, Padomes argumentāciju saistībā ar starptautisko sarunu reāla apdraudējuma riska esamību, jo Eiropas Parlaments esot vēlējies izmantot juridiskajā atzinumā ietvertos elementus, lai vienlaicīgi ietekmētu notiekošās sarunas un apstrīdētu Padomes lēmuma par iecerētā līguma noslēgšanu tiesiskumu, pietiek atgādināt, ka šajā kritikā nav ņemts vērā tas, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Padome bija tiesīga atteikt piekļuvi tām dokumenta Nr. 11897/09 daļām, kas attiecās uz iecerētā līguma konkrēto saturu un Savienības stratēģiskajiem mērķiem sarunās. Tomēr Padome nav norādījusi nevienu apstākli, kas ļautu konstatēt, kādā veidā atlikušās minētā dokumenta daļas publiskošana varētu izraisīt šādu risku.

110    Otrkārt, attiecībā uz Padomes argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā to, ka brīdī, kad tika iesniegts lūgums par piekļuvi dokumentam Nr.°11897/09, sarunas vēl turpinājās, ir jākonstatē, ka patiesībā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā ir tieši izvērtējusi šo apsvērumu un secinājusi, ka šis apsvērums ir jau ņemts vērā, piešķirot plašu rīcības brīvību, kāda ir iestādēm, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.

111    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida otrā pamata pirmā daļa, ko Padome ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

112    Ņemot vērā to, ka Padome sava otrā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā ir nesekmīgi apstrīdējusi Vispārējās tiesas pārsūdzētajā spriedumā ietverto argumentāciju, pamatojoties uz kuru tā minētā sprieduma 102.°punktā secināja, ka apstrīdētajā lēmumā norādītie faktori neļauj pierādīt, ka dokumenta Nr. 11897/09 publiskošana apdraudētu juridisko atzinumu aizsardzību, nav vajadzības izvērtēt šī pamata otro daļu, jo tajā ietvertajai argumentācijai ir neefektīvs raksturs. Šī daļa būtībā attiecas uz pamatojumu, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pakārtoti un saskaņā ar kuru Padome katrā ziņā neesot pārbaudījusi, vai pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamatotu plašāku dokumenta Nr. 11897/09 publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam.

113    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida, un tādēļ apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

114    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

115    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

116    Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs un S. in ’t Veld ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Eiropas Parlaments un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – angļu.