ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 3. martā (1)
Lieta C‑681/13
Diageo Brands BV
pret
Simiramida‑04 EOOD
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Nolēmumu atzīšana un izpilde – Atteikuma pamati – Valsts, kurā atzīšana prasīta, sabiedriskās kārtības pārkāpums – Savienības sabiedriskā kārtība − Citas dalībvalsts tiesas nolēmums, kas ir pretrunā Savienības tiesībām preču zīmju jomā – Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana – Direktīva 2004/48/EK – Tiesas izdevumi
I – Ievads
1. Izskatāmajā lietā Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] (Nīderlande) ir uzdevusi Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus, galvenokārt par to, kā interpretēt Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) 34. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka nolēmums netiek atzīts, ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā valsts, kurā atzīšana prasīta, sabiedriskajai kārtībai. Precīzāk, jautājums ir par to, vai tas, ka izcelsmes valstī pieņemts nolēmums ir pretrunā Savienības tiesībām, pamato šī lēmuma neatzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, kā pamatojumu tam norādot šīs valsts sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Izskatāmajā lietā Tiesai ir dota iespēja izstrādāt kritērijus, kas jāņem vērā valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesai un kas pēdējoreiz ir tikuši formulēti spriedumā Apostolides (3), lai novērtētu, vai ir acīmredzams šīs valsts sabiedriskās kārtības pārkāpums, ja šis pārkāpums izriet no Savienības tiesību normu pārkāpuma.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 44/2001
2. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 6., 16. un 17. apsvērums ir formulēti šādi:
“(6) Lai panāktu spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi, reglamentē kāds Kopienas juridiskais instruments, kas ir saistošs un tieši piemērojams.
[..]
(16) Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Kopienā pamato spriedumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī un ko atzīst automātiski, bez vajadzības veikt kādu procedūru, izņemot strīdus gadījumus.
(17) Izmantojot to pašu savstarpējās uzticēšanās principu, procedūrai, kuras mērķis ir kādā dalībvalstī padarīt par izpildāmu spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, jābūt efektīvai un ātrai. Tālab sprieduma pasludināšanai par izpildāmu faktiski būtu jānotiek automātiski pēc sniegto dokumentu vienkāršas pārbaudes, nepastāvot nekādai iespējai, ka tiesa pēc savas iniciatīvas varētu atsaukties uz kādu no šajā regulā paredzētajiem izpildes atteikuma pamatojumiem.”
3. Regulas Nr. 44/2001 33. panta 1. punkts, 34. panta 1. un 2. punkts un 36. pants ir iekļauti tās III nodaļā “Atzīšana un izpilde”.
4. Šīs regulas 33. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs.”
5. Minētās regulas 34. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“Spriedumu neatzīst:
1) ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā prasa atzīšanu;
2) aizmuguriska sprieduma gadījumā – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt.”
6. Saskaņā ar šīs pašas regulas 36. pantu:
“Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.”
B – Direktīva 2004/48/EK
7. Direktīvas 2004/48/EK (4) 1. pantā ir paredzēts, ka šī direktīva attiecas uz “pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu”, precizējot, ka šis termins ietver “rūpnieciskā īpašuma tiesības”.
8. Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir norādīts, ka tajā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus “piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos”.
9. Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 2. punktu, dalībvalstīm veicamajiem pasākumiem, kārtībai un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, ir jābūt “efektīvi[em], proporcionāli[em] un preventīvi[em], un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi”.
10. No šī viedokļa raugoties, Direktīvas 2004/48 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, ievērojot konkrētus nosacījumus, var “piemēro[t] ātrus un efektīvus pagaidu pasākumus, lai saglabātu attiecīgos pierādījumus attiecībā uz iespējamo pārkāpumu”. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka šādi pasākumi var ietvert “[strīdīgo] preču [faktisku] arestu”. Šīs direktīvas 9. panta “Pagaidu un piesardzības pasākumi” 1. punkta b) apakšpunktā arī ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiesu iestādes pēc pieteikuma iesniedzēja lūguma var “dot rīkojumu arestēt vai nogādāt atpakaļ preces, ar kurām, iespējams, pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības”. Šīs pašas direktīvas 7. panta 4. punktā un 9. panta 7. punktā ir paredzēts, ka, “ja vēlāk konstatē, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma drauda nav bijis”, tiesu iestādes ir pilnvarotas “pēc atbildētāja pieprasījuma likt prasītājam sniegt atbildētājam atbilstošu kompensāciju par minēto pasākumu radīto kaitējumu”.
11. Attiecībā uz tiesas izdevumiem Direktīvas 2004/48 14. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz, ka pieņemamus un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse, ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principiem.”
III – Pamatlietas fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
12. Diageo Brands BV (turpmāk tekstā – “Diageo Brands”), kuras juridiskā adrese ir Amsterdamā (Nīderlande), tostarp pieder preču zīme “Johnny Walker”. Tā pārdod šīs preču zīmes viskiju Bulgārijā ar vietējā ekskluzīvā importētāja starpniecību.
13. Simiramida‑04 EOOD (turpmāk tekstā – “Simiramida”), kas reģistrēta Varnā (Bulgārija), nodarbojas ar alkoholisko dzērienu tirdzniecību.
14. 2007. gada 31. decembrī Varnas (Bulgārija) ostā no Gruzijas pienāca konteiners ar 12 096 preču zīmes “Johnny Walker” viskija pudelēm, kas bija adresēts Simiramida. Uzskatot, ka šīs pudeļu partijas importēšana Bulgārijā bez tās atļaujas veido tai piederošās preču zīmes pārkāpumu, Diageo Brands lūdza un 2008. gada 12. martā saņēma Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) atļauju uzlikt arestu attiecīgajai viskija partijai.
15. 2008. gada 9. maijā, pamatojoties uz Simiramida apelācijas sūdzību, Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa) 2008. gada 12. marta rīkojumu par aresta uzlikšanu atcēla.
16. Ar 2008. gada 30. decembra un 2009. gada 24. marta nolēmumiem Varhoven kasatsionen sad (Bulgārijas Augstākā kasācijas tiesa) procesuālu trūkumu dēļ noraidīja Diageo Brands kasācijas sūdzību.
17. 2009. gada 9. aprīlī viskija partijai pēc Diageo Brands pieteikuma uzliktais arests tika atcelts.
18. Tiesvedībā par lietas būtību, kuru Diageo Brands uzsāka pret Simiramida par preču zīmes pārkāpumu, Sofiyski gradski sad ar 2010. gada 11. janvāra nolēmumu Diageo Brands prasījumus noraidīja. Kā izriet no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, Sofiyski gradski sad, nepārbaudot lietas apstākļus, nosprieda, ka no Varhoven kasatsionen sad 2009. gada 15. jūnija interpretējošā nolēmuma izriet, ka tādu preču imports Bulgārijā, kuras ar preču zīmes īpašnieka atļauju ir laistas apgrozībā ārpus Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ), nav Bulgārijas preču zīmju tiesību pārkāpums. Sofiyski gradski sad uzskatīja, ka saskaņā ar Bulgārijas procesuālajām tiesībām šis interpretējošais nolēmums tai bija saistošs.
19. Diageo Brands neizmantoja nekādus tiesību aizsardzības līdzekļus pret šo Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmumu, kas ir ieguvis likumīgu spēku.
20. Pamatlietā Simiramida lūdz Nīderlandes tiesas piespriest izmaksāt tai atlīdzību vairāk nekā EUR 10 miljonu apmērā par zaudējumiem, kuri tai esot radušies saistībā ar arestu, kas tika uzlikts pēc Diageo Brands lūguma. Simiramida savu lūgumu pamato ar Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmumu, ciktāl tajā ir konstatēts minētā aresta prettiesiskums. Aizstāvībai Diageo Brands apgalvo, ka Nīderlandē šis nolēmums nevar tikt atzīts tāpēc, ka tas ir acīmredzami pretrunā sabiedriskajai kārtībai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta izpratnē. No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmumā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu Savienības tiesību piemērošanā, balstoties uz Varhoven kasatsionen sad interpretējošu nolēmumu, kurā arī esot pieļautas kļūdas un kurš tika pasludināts, nepildot pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu.
21. Ar 2011. gada 2. marta nolēmumu Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) atbalstīja Diageo Brands argumentāciju un noraidīja Simiramida lūgumu.
22. Izskatījusi Simiramida apelācijas sūdzību, Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) ar 2012. gada 5. jūnija nolēmumu grozīja Rechtbank Amsterdam nolēmumu un nosprieda, ka Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmums Nīderlandē bija jāatzīst. Tomēr tā nolēma apturēt tiesvedību par prasību atlīdzināt zaudējumus.
23. Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), kurā Diageo Brands iesniedza kasācijas sūdzību, konstatēja, ka kasācijas instancē “lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Varhoven kasatsionen sad 2009. gada 15. jūnija interpretējošais nolēmums ir pretrunā Savienības tiesībām” un ka “Diageo Brands ir uzrādījusi [..] jaunu [Varhoven kasatsionen sad] 2012. gada 26. aprīļa interpretējošu nolēmumu, ar kuru tika skaidri apstiprināts 2009. gada 15. jūnija interpretējošais nolēmums”.
24. Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden ar 2013. gada 20. decembra spriedumu, kas Tiesas kancelejā ir saņemts 2013. gada 23. decembrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta [..] 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šis atteikuma pamats attiecas arī uz gadījumu, kad izcelsmes valsts tiesas nolēmums ir acīmredzamā pretrunā Savienības tiesībām un šī tiesa to ir atzinusi?
2) a) Vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta [..] 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta [..] 1. punktā minēto atteikuma pamatu, nav izmantojis nevienu nolēmuma izcelsmes valstī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekli, liedz tam derīgi atsaukties uz šo atteikuma pamatu?
b) Ja atbilde uz otrā jautājuma a) punktu ir apstiprinoša, vai tā būtu citāda, ja tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošana nolēmuma izcelsmes valstī bija bezjēdzīga, jo jāpieņem, ka tā nebūtu izraisījusi citādu nolēmumu?
3) Vai Direktīvas 2004/48/EK 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma attiecas arī uz lietas dalībnieku tiesas izdevumiem kādā dalībvalstī sakarā ar prasību atlīdzināt zaudējumus, ja prasība un aizstāvība attiecas uz apgalvoto atbildētājas atbildību par tās uzlikto arestu un paziņojumiem, kurus tā veica savu preču zīmes tiesību īstenošanai citā dalībvalstī, un ja šajā ziņā rodas jautājums par pēdējās minētās dalībvalsts tiesas sprieduma atzīšanu pirmajā minētajā dalībvalstī?”
25. Pamatlietas dalībnieki, Vācijas un Latvijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus.
26. 2014. gada 9. decembra tiesas sēdē pamatlietas dalībnieku un Komisijas vārdā tika sniegti mutvārdu apsvērumi.
IV – Analīze
27. Sākumā es pārbaudīšu pieņēmumus, ar kuriem iesniedzējtiesa pamato savu lēmumu, un pēc tam analizēšu iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu būtiskus aspektus.
A – Ievada apsvērumi
28. Vispirms ir jāatgādina, ka valsts tiesai ir jākonstatē fakti, ar kuriem ir saistīts pamata strīds, un jāizdara no tiem secinājumi, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu (5).
29. Proti, kompetence starp Savienības tiesām un valsts tiesām ir sadalīta tā, ka principā valsts tiesas kompetencē ir pārliecināties, ka faktiskie nosacījumi, kas liek piemērot Savienības tiesību normu, ir ievēroti tajā izskatāmajā lietā. Tomēr Tiesa vajadzības gadījumā, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var sniegt norādes, lai valsts tiesai palīdzētu veikt interpretāciju (6).
30. Šajos apstākļos Tiesai ir jāatbild uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, atstājot pēdējās minētās ziņā pārbaudīt tās izskatāmās pamata lietas konkrētos faktus (7).
31. Šajā ziņā norādīšu, ka no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka, uzdodot jautājumus, iesniedzējtiesa ir balstījusies uz vairākiem pieņēmumiem, proti, ka Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmums un Varhoven kasatsionen sad 2009. gada 15. jūnija interpretējošais nolēmums, kas ir Sofiyski gradski sad nolēmuma pamatā, ir pretrunā Savienības tiesībām (8). Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka otrais Varhoven kasatsionen sad 2012. gada 26. aprīļa interpretējošais nolēmums, kurā skaidri tika apstiprināts pirmais interpretējošais nolēmums, arī ir pretrunā Savienības tiesībām.
32. Kā izriet no Komisijas rakstveida apsvērumiem, kas tika apstiprināti tiesas sēdē, Komisija ir veikusi abu šīs tiesas interpretējošo nolēmumu pārbaudi procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi, kuru tā bija uzsākusi saistībā ar Varhoven kasatsionen sad judikatūras saderību ar Direktīvas 2008/95/EK (9) 5. pantu. Pēc šī pētījuma tā secināja, ka gan 2009. gada 15. jūnija interpretējošais nolēmums, gan 2012. gada 26. aprīļa – sīkāk izstrādāts – interpretējošais lēmums atbilst Savienības tiesībām. Šī analīze tai ļāva izbeigt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi. Tādējādi saskaņā ar Komisijas viedokli lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietvertais apgalvojums, ka Varhoven kasatsionen sad 2009. gada 15. jūnija interpretējošais lēmums ir pretrunā Savienības tiesībām, nav pareizs. Tāpēc es nevaru izslēgt, ka galu galā Sofiyski gradski sad minēto nolēmumu bija piemērojusi nepareizi.
33. Attiecībā uz Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmumu no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka lietas dalībnieki, šķiet, būtībā ir vienisprātis, ka šis nolēmums ir pretrunā Direktīvas 89/104 5. pantam (10). Proti, ar šo pantu preču zīmes īpašniekam tostarp ir tiesības aizliegt ikvienai trešajai personai importēt preces ar šo preču zīmi, piedāvāt tās, laist tās tirgū vai veidot uzkrājumus šiem nolūkiem (11). Saskaņā ar Tiesas judikatūru šis pants ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks var iebilst pret oriģinālo preču ar šo preču zīmi pirmo laišanu tirgū EEZ, kas ir veikta bez viņa piekrišanas (12).
34. Ņemot vērā šīs ievada piezīmes un to, ka daži iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir savstarpēji saistīti, vispirms kopā tiks izskatīti pirmais un otrais jautājums par to, kā interpretēt Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu. Pēc tam tiks iztirzāts jautājums par Direktīvas 2004/48 14. panta interpretāciju.
B – Par pirmo un otro jautājumu
35. Iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai tas, ka izcelsmes valstī pieņemts nolēmums ir pretrunā Savienības tiesībām, pamato atteikumu atzīt šo nolēmumu valstī, kurā atzīšana prasīta, kā pamatojumu tam norādot šīs valsts sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Šī tiesa arī vēlas noskaidrot, vai eksekvatūras tiesa var ņemt vērā vai arī tai ir jāņem vērā, ka persona, kas iebilst pret nolēmuma atzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, nav izmantojusi [nolēmuma] izcelsmes valstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
36. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, sākumā ir jāpārbauda, pēc kādiem kritērijiem valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesai ir jāizvērtē, vai ir acīmredzami pārkāpta tās sabiedriskā kārtība. Būtībā šī vērtējuma veikšanas kritēriji ir jānosaka saskaņā ar Tiesas izstrādāto judikatūru attiecībā uz “sabiedriskās kārtības” jēdziena lietošanu Regulas Nr. 44/2001 izpratnē.
1) Ievada apsvērums par “sabiedriskās kārtības” jēdzienu
37. Izskatāmajā lietā Tiesai ir uzdots jautājums par to, kā interpretēt “sabiedriskās kārtības” jēdzienu Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta izpratnē, proti, nolēmuma atzīšanas posmā valstī, kurā atzīšana prasīta.
38. Attiecībā uz “sabiedriskās kārtības” jēdzienu no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī dalībvalstis, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā ietverto klauzulu, principā ir tiesīgas atbilstoši savas valsts koncepcijai brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, minētā jēdziena robežas tomēr ir šīs regulas interpretācijas jautājums. Tādējādi, lai arī Tiesai nav jādefinē dalībvalsts “sabiedriskās kārtības” jēdziena saturs, tomēr tai ir jāpārbauda robežas, kādās dalībvalsts tiesas drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt citas dalībvalsts [tiesas] nolēmumu (13).
39. Pamatlietā iesniedzējtiesa konstatē, ka izcelsmes valsts tiesa ir pārkāpusi Savienības materiālo tiesību normu, proti, Direktīvas 89/104 5. pantu. No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka sabiedriskās kārtības pārkāpums faktiski ir Savienības tiesību pārkāpums. No tā izriet, ka attiecīgais pārkāpums ir izdarīts nevis attiecībā uz valsts sabiedrisko kārtību [nolēmuma] atzīšanas posmā, bet gan ir pārkāpta Savienības sabiedriskā kārtība, kas pati ir valsts sabiedriskās kārtības neatņemama sastāvdaļa (14). Piemēram, daži pamatnoteikumi par Savienībai uzticēto uzdevumu izpildi un it īpaši attiecībā uz iekšējā tirgus darbību (15) tostarp pamato atteikumu atzīt šķīrējtiesas nolēmumu. Proti, lai arī katras dalībvalsts ziņā ir noteikt savas sabiedriskās kārtības prasības, valsts sabiedriskajā kārtībā ir iekļauts arī Savienības vērtību, principu un pamatnoteikumu kodols ar tādu pašu normatīvo saturu, kas katrai dalībvalstij ir jāņem vērā.
2) “Sabiedriskās kārtības” jēdziena juridiskais ietvars Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta izpratnē
40. Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 6. apsvērumu tā iekļaujas Eiropas tiesiskās telpas, kurā ir jānodrošina nolēmumu civillietās un komerclietās brīva aprite, radīšanā, kas ir viens no šajā regulā minētajiem galvenajiem mērķiem. No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 16. un 17. apsvēruma izriet, ka tajā paredzētā atzīšanas un izpildes režīma pamatā ir savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā. Šāda uzticēšanās prasa, lai vienā dalībvalstī pieņemti tiesas nolēmumi ne tikai automātiski tiktu atzīti citā dalībvalstī, bet arī lai procedūra, kuras mērķis ir šajā dalībvalstī padarīt par izpildāmiem šo nolēmumus, būtu efektīva un ātra. Saskaņā ar šīs regulas preambulas 17. apsvērumu šādā procedūrā tikai formāli ir jāpārbauda tie dokumenti, kas prasīti, lai nolēmumu pasludinātu par izpildāmu valstī, kurā atzīšana prasīta (16).
41. Tā kā attiecībās starp dalībvalstīm 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un nolēmumu izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi ir izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) (17), ir aizvietota ar Regulu Nr. 44/2001 (18), interpretācija, kuru Tiesa sniegusi Konvencijai, ir spēkā arī attiecībā uz atbilstošajām minētās regulas normām (19). Tas ir attiecināms uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu, ar kuru aizvietots Briseles Konvencijas 27. panta 1. punkts (20). Saskaņā ar šī panta noteikumiem nolēmums netiek atzīts, ja atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās valsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta. Apstrīdēšanas pamati, uz kuriem var atsaukties, nepārprotami ir izklāstīti šīs regulas 34. un 35. pantā. Šis saraksts, kura pozīcijas ir jāinterpretē šauri, ir izsmeļošs (21). It īpaši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts ir jāinterpretē šauri, jo tas ir šķērslis viena no šīs regulas pamatmērķiem sasniegšanai (22). Tāpēc šajā tiesību normā ietvertajai sabiedriskās kārtības klauzulai var būt nozīme tikai izņēmuma gadījumos (23).
42. Proti, kā izriet no šo secinājumu 38. punkta, lai arī sabiedriskā kārtība ir valsts jēdziens, Tiesa tomēr to stingri kontrolē un interpretē šauri (24). Šī šauras interpretācijas prasība bija ietverta jau P. Ženāra [P. Jenard] ziņojumā (25) par Briseles konvenciju, kas pazīstama arī valstu tiesībās (26). Proti, ar apstākļa vārda “acīmredzami” pievienošanu, pārstrādājot Konvenciju par regulu, šajā regulā tiek konkretizēts, ka ir gaidāms, ka pretruna starp spriedumu atzīšanu un sabiedrisko kārtību būs acīmredzama (27). Kā izriet no Priekšlikuma Padomes regulai 41. panta pamatojuma izklāsta, šis grozījums tika ieviests, lai uzsvērtu “atsauces uz sabiedriskās kārtības [klauzulas] izņēmuma raksturu”, “ar mērķi uzlabot nolēmumu brīvu apriti” (28).
43. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā nav atļauts pēc būtības pārskatīt kādā citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, ar Regulas Nr. 44/2001 36. pantu un 45. panta 2. punktu valsts tiesai ir aizliegts atteikt minētā nolēmuma atzīšanu vai izpildi tikai tāpēc, ka pastāv atšķirība starp nolēmuma izcelsmes valsts tiesas piemēroto tiesību normu un tiesību normu, ko būtu piemērojusi tās valsts tiesa, kurā atzīšana prasīta, ja minēto strīdu izskatītu šī tiesa. Parasti valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesa nav tiesīga pārskatīt izcelsmes valsts tiesas juridisko vai faktisko secinājumu pareizību (29).
44. No iepriekš minētā izriet, ka atsauce uz sabiedriskās kārtības klauzulu, kas ietverta Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā, ir pieļaujama tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšana vai izpilde būtu nepieļaujamā pretrunā valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmai, jo tādējādi tiktu aizskarts kāds no pamatprincipiem. Lai ievērotu aizliegumu pēc būtības pārskatīt citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu, šādam pārkāpumam ir jābūt acīmredzamam tādas tiesību normas pārkāpumam, kura tiek uzskatīta par fundamentālu valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmā (30). Proti, valsts tiesas pienākums ir nodrošināt vienlīdz efektīvu gan valsts tiesību sistēmā, gan Savienības tiesībās nostiprināto tiesību aizsardzību (31).
3) Juridiskais vērtējums
a) Par būtiskas tiesību normas, par pamattiesībām atzītu tiesību vai Savienības tiesību pamatprincipa pārkāpumu
45. Pamatlietā, kā tas izriet no šo secinājumu 33. punkta, iesniedzējtiesa min tikai izcelsmes valsts tiesas pieļauto Direktīvas 89/104 5. panta pārkāpumu.
46. Šajā ziņā Vācijas valdība un Komisija apgalvo, ka ir grūti iedomāties, ka Direktīvas 89/104 5. panta pārkāpumu, kas tiek pārmests Sofiyski gradski sad tās 2010. gada 11. janvāra nolēmumā, varētu uzskatīt par Savienības tiesību pamatprincipa pārkāpumu.
47. Es šim viedoklim piekrītu.
48. Vispirms norādīšu, ka sabiedriskā kārtība Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta izpratnē ir jāizvērtē in concreto, proti, pamatojoties uz attiecīgā nolēmuma atzīšanas izraisīto seku smagumu. Tādējādi arī ir jāņem vērā attiecības starp pamatlietu un valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmu (32).
49. Šajā gadījumā, kā esmu norādījis ievada piezīmēs, ja lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ietvertais apgalvojums, ka Varhoven kasatsionen sad 2009. gada 15. jūnija interpretējošais nolēmums ir pretrunā Savienības tiesībām, nav pareizs, nevarētu izslēgt, ka – atbilstoši šajā ziņā sniegtajiem Komisijas apsvērumiem – Sofiyski gradski sad šo nolēmumu ir piemērojusi nepareizi.
50. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesa, lai neapdraudētu Regulas Nr. 44/2001 mērķi, nedrīkst atteikties atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu tikai tādēļ, ka tā uzskata, ka šajā nolēmumā valsts vai Savienības tiesības ir tikušas piemērotas nepareizi (33).
51. Tā kā sabiedriskās kārtības klauzula ir piemērojama tikai izņēmuma gadījumos, uzskatu, ka principā tādu iespējamu kļūdu tiesību piemērošanā kā pamatlietā pašu par sevi nevarētu uzskatīt par sabiedriskās kārtības aizskārumu, ne arī ar to pamatot atteikumu atzīt (34)Sofiyski gradski sad nolēmumu. Proti, pirmkārt, atteikums atzīt nolēmumu neatbilst Tiesas judikatūrā norādītajiem kritērijiem, kas ir atgādināti šo secinājumu 44. punktā. Atteikums atzīt nolēmumu ir pamatots, ja nolēmuma atzīšanas sekas ir pretrunā valsts, kurā prasīta tā atzīšana, sabiedriskajai kārtībai (35) gan attiecībā uz valsts tiesībām, gan Savienības tiesībām, un šīm sekām ir jāsasniedz zināma smaguma pakāpe, proti, ir jābūt acīmredzamam tādas tiesību normas pārkāpumam, kas tiek uzskatīta par būtisku tās valsts tiesību sistēmā, kurā atzīšana prasīta, vai arī tādu tiesību pārkāpumam, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām (36). Otrkārt, Sofiyski gradski sad nolēmuma atzīšana nepieņemami neietekmē valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmu, jo tā neaizskar pamatprincipu. Kā ir norādījusi Komisija, ja nospriestu citādi, no jauna tiktu ieviestas pilnvaras pārskatīt [nolēmumus], kas ir aizliegtas ar Regulas Nr. 44/2001 36. un 45. pantu. Komisija uzskata, ka šāda nolēmuma dēļ, pirmkārt, tiktu apstrīdēta savstarpējā uzticēšanās tiesvedībai Savienībā, kas ir ar Regulu Nr. 44/2001 paredzētā atzīšanas un izpildes režīma pamatā, un, otrkārt, tiktu kavēta tiesu nolēmumu ātra un efektīva atzīšana un izpilde.
52. Protams, tomēr nevar izslēgt, ka šādas kļūdas dēļ ar nolēmuma atzīšanu acīmredzami tiek pārkāptas būtiskas normas vai pamatprincipi, tostarp Savienības tiesību normas vai principi. Turklāt ir jāuzsver nepieciešamība pārkāpt šīs Savienības sabiedriskās kārtības normas vai principus (37). Tomēr es tāpat kā Komisija pat neesmu pārliecināts, ka pamatlietā tiesību normas, kas ir iekļauta minimālās saskaņošanas direktīvā, kuras mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus preču zīmju jomā, vienlaikus atstājot dalībvalstīm ievērojamu brīvību tās transponēšanai (38), nepareizu piemērošanu vai interpretāciju varētu uzskatīt par būtisku tiesību normu vai pamatprincipu pārkāpumu (39).
53. Tiesas atbilde spriedumā Eco Swiss (40) attiecībā uz šķīrējtiesas nolēmuma izpildāmību nemaina šo vērtējumu. Proti, minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 101. pants ir pamatnoteikums, kas nepieciešams, lai izpildītu Savienībai uzticēto uzdevumu, it īpaši attiecībā uz iekšējā tirgus darbību (41). Tā ir secinājusi, ka šī Savienības tiesību norma ir sabiedriskās kārtības noteikums Ņujorkā 1958. gada 10. jūnijā parakstītās Konvencijas par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu (42) izpratnē, savukārt to nevar attiecināt uz Direktīvas 89/104 5. pantu Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkta izpratnē.
54. Minētā sprieduma neatbilstība pamatlietas mērķiem arī izriet no daudzām citām atšķirībām. Pirmkārt, ar 34. panta 1. punktu ir atļauts atteikt atzīt nevis šķīrējtiesas nolēmumu, bet gan citā dalībvalstī pasludinātu tiesas nolēmumu. Uz valstu tiesu nolēmumiem taču ir attiecināma likumības prezumpcija. Šī likumības prezumpcija pamato to, ka Tiesa tiesu nolēmumiem sabiedriskās kārtības kritēriju piemēro mazāk stingri nekā šķīrējtiesas nolēmumiem. Otrkārt, dalībvalstu tiesu pasludinātie nolēmumi iekļaujas Savienības tiesībās izveidotajā tiesību aizsardzības tiesā sistēmā, it īpaši prejudiciālā nolēmuma tiesvedības mehānismā, bet šķīrējtiesas nolēmumu gadījumā tas tā nav (43). Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka parastā šķīrējtiesa nav “dalībvalsts tiesa” LESD 267. panta izpratnē, jo šķīrējtiesas atšķirībā no valsts tiesām nevar lūgt Tiesu sniegt prejudiciālus nolēmumus par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju (44). Proti, ar dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos to tiesu nolēmumiem un ar Savienības tiesībās izveidoto tiesību aizsardzības tiesā sistēmu lielā mērā ir izskaidrojami atšķirīgi risinājumi lietā Eco Swiss un lietā Renault (45). Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāatlīdzina visi zaudējumi, kas radušies privātpersonām uz šīm valstīm attiecināmā Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, tostarp, ja šie zaudējumi radušies saistībā ar pēdējās instances tiesas nolēmumu (46). Papildus valsts atbildībai ir dota arī iespēja celt prasību par pienākumu neizpildes konstatēšanu saskaņā ar LESD 258. pantu.
b) Par lojālas sadarbības principa pārkāpumu
55. Diageo Brands norāda, ka gan Sofiyski gradski sad, gan Varhoven kasatsionen sad nav pildījušas pienākumu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.
56. Pirmkārt, attiecībā uz Sofiyski gradski sad pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar LESD 267. pantu izveidotā sistēma, lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju dalībvalstīs, ievieš tiešu sadarbību starp Tiesu un valsts tiesām (47).
57. Šajā ziņā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir balstīts uz dialogu starp tiesām, kura uzsākšana ir pilnībā atkarīga no valsts tiesas vērtējuma par šī lūguma iesniegšanas atbilstību un nepieciešamību (48). Tādējādi, ja nepastāv nekādas valsts tiesas nolēmuma pārsūdzēšanas iespējas, tai principā ir pienākums vērsties Tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, ja tai ir jāizskata jautājums par Līguma par Eiropas Savienības darbību interpretāciju (49).
58. Pamatlietā izcelsmes valsts tiesai ir grūti pārmest acīmredzamu pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu neievērošanu. Proti, Sofiyski gradski sad ir pirmās instances tiesa, kuras nolēmumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā vai pat kasācijas kārtībā – Bulgārijas pēdējās instances tiesā. Tāpēc saskaņā ar LESD 267. panta otro daļu tai nebija pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu (50).
59. Otrkārt, attiecībā uz Varhoven kasatsionen sad 2009. gada 15. jūnija interpretējošo nolēmumu, uz kuru ir balstīts Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmums, konstatēšu, ka pamatlieta attiecas tikai uz Sofiyski gradski sad 2010. gada 11. janvāra nolēmuma atzīšanu.
c) Par tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu
60. No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka tiesvedībā, kas uz to attiecās, Diageo Brands nav izmantojusi valsts tiesībās paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus. Šajā ziņā tā apgalvo, ka šīs atturēšanās pamatā ir tas, ka tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošana Bulgārijas tiesās bija bezjēdzīga, jo šīs tiesas nepieņemtu atšķirīgu nolēmumu.
61. Šis arguments mani nepārliecina.
62. Šo secinājumu 50. punktā ir atgādināts, ka parasta kļūda valsts vai Savienības tiesību piemērošanā nevar pamatot atteikumu atzīt nolēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu (51). Tiesa ir pasludinājusi, ka šādos gadījumos katrā dalībvalstī izveidotajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, kuru papildina LESD 267. pantā paredzētais prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mehānisms, attiecīgajām personām ir nodrošinātas pietiekamas garantijas (52).
63. Ir taisnība, ka attiecībā uz valsts līmenī ieviestajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā nav noteikts, ka ir jāizmanto visi izcelsmes dalībvalstī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi. Tomēr Komisija norāda, ka Regula Nr. 44/2001 ir balstīta uz pamatideju, ka akti, kas pieņemti tiesvedībā, kurā lietu izskata pēc būtības, tostarp labojot kļūdu pēc būtības, ir jābūt pieņemtiem galvenokārt izcelsmes dalībvalstī (53).
64. Es, protams, piekrītu šai pieejai. Proti, sabiedriskās kārtības klauzulas izņēmuma raksturs arī ir balstīts uz pieņēmumu, ka atbildētāji izmanto visus izcelsmes valsts tiesībās pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai labotu kļūdas tiesību piemērošanā. Ir taisnība, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā nav noteikta prasība izsmelt izcelsmes dalībvalstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tomēr ir jānorāda, ka – parasti un, protams, ja vien nerodas īpaši apstākļi, kuru dēļ ir pārāk sarežģīti vai pat neiespējami izmantot izcelsmes dalībvalstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, – personai ir jāizmanto visi šajā dalībvalstī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai jau iepriekš novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Tas ir it īpaši svarīgi, ja apgalvotais sabiedriskās kārtības pārkāpums izriet no Savienības tiesību pārkāpuma. Tādējādi katras dalībvalsts tiesai ir noteikts pienākums ievērot Savienības sabiedrisko kārtību (54).
65. Šajā ziņā, manuprāt, Regulas Nr. 44/2001 jēga un mērķis norāda uz to, ka valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesai ir jāņem vērā, ka persona, kura iebilst pret izcelsmes valstī pieņemtā nolēmuma atzīšanu, nav izmantojusi [izcelsmes] valsts tiesībās pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus (55). Tāpēc tas, ka izcelsmes valsts tiesību sistēmā ir mehānismi, lai novērstu Savienības tiesību pārkāpumus, kurus ir pieļāvusi valsts tiesa, valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesai noteikti ir jāņem vērā, lai izvērtētu, vai ir pieļauts acīmredzams šī valsts sabiedriskās kārtības pārkāpums, kas pamato atteikumu atzīt nolēmumu saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 (56). Tomēr šī ņemšana vērā ir jāveic, izskatot katru gadījumu atsevišķi, atkarībā no konkrētajiem lietas apstākļiem (57). Kā minēts šo secinājumu 39. punktā, ja attiecīgais pārkāpums attiecas uz Savienības sabiedrisko kārtību atšķirībā no valsts sabiedriskās kārtības, katras dalībvalsts pienākums ņemt vērā šo pārkāpumu izriet no to pienākuma uzraudzīt pareizu Savienības tiesību piemērošanu (58).
66. Pamatlietā, ja Diageo Brands būtu izsmēlusi Bulgārijas tiesībās pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, tā, iespējams, Bulgārijas pēdējās instances tiesā varētu norādīt uz nepieciešamību uzdot prejudiciālu jautājumu.
67. Katrā ziņā nedrīkst neņemt vērā, ka gadījumā, ja, pirmkārt, Diageo Brands būtu izsmēlusi tai pieejamus tiesību aizsardzības līdzekļus Bulgārijas tiesās un, otrkārt, augstākas instances tiesas neievērotu Savienības tiesības, Diageo Brands būtu iespēja ierosināt lietu par Bulgārijas valsts atbildību. Saskaņā ar Komisijas viedokli, lai arī Savienības tiesībās izveidotā tiesību aizsardzības tiesā sistēma nevar garantēt kļūdu nepieļaušanu, tomēr tā piedāvā lietas dalībniekiem iespēju saņemt zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja Savienības tiesības ir tikušas piemērotas nepareizi. Kā atgādināts šo secinājumu 54. punktā, Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt privātpersonām zaudējumus, kas tām radušies tāda Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā tās ir vainojamas, ir piemērojams arī gadījumos, kad attiecīgais pārkāpums izdarīts, tiesai pasludinot nolēmumu pēdējā instancē (59).
4) Starpsecinājums
68. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu būtu jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka izcelsmes dalībvalstī pasludināts nolēmums ir pretrunā Savienības tiesībām, nepamato šī nolēmuma neatzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, kā pamatojumu tam norādot šīs valsts sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Proti, ar vienkāršu kļūdu tādu valsts tiesību vai Savienības tiesību piemērošanā kā pamatlietā, ciktāl nav izdarīts acīmredzams valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmā paredzētas būtiskas tiesību normas pārkāpums, nevarētu tikt pamatots atteikums atzīt nolēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu.
69. Valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesai, veicot pārbaudi, vai, iespējams, ir izdarīts acīmredzams sabiedriskās kārtības pārkāpums, kas izriet no Savienības tiesību pamatnoteikumu pārkāpuma, ir jāņem vērā, ka persona, kas iebilst pret nolēmuma atzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, nav izmantojusi izcelsmes valstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
C – Par trešo jautājumu
70. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz tiesāšanās izdevumiem pamattiesvedībā, kura uzsākta dalībvalstī saistībā ar lūgumu atlīdzināt uzliktā aresta dēļ radītos zaudējumus un kuras laikā radās jautājums par nolēmuma, kas pieņemts citā dalībvalstī strīdā saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, atzīšanu, attiecas Direktīvas 2004/48 14. pants.
71. Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 1. pantu tā attiecas uz visiem pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu. Turklāt šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu ir piemērojami visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas tostarp paredzēti attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos. Tādējādi Direktīvas 2004/48 vispārējais mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni (60).
72. Turklāt Direktīvas 2004/48 mērķis ir regulēt nevis visus ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītos aspektus, bet gan tikai tos, kas ir saistīti, pirmkārt, ar šo tiesību ievērošanu un, otrkārt, ar to apdraudējumu, paredzot efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kuru mērķis ir novērst, pārtraukt vai atlīdzināt ikvienu apdraudējumu esošajām intelektuālā īpašuma tiesībām (61).
73. Šajā ziņā prasības par zaudējumu atlīdzību ir cieši saistītas ar tiesvedībām, kuru mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Tādējādi, no vienas puses, Direktīvas 2004/48 7. pantā ir paredzēti pasākumi, kas ļauj uzlikt arestu precēm, attiecībā uz kurām ir aizdomas, ka ar tām ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības (62). No otras puses, šīs direktīvas 9. panta 7. punktā ir paredzēti pasākumi, kas ļauj celt prasību atlīdzināt zaudējumus, kuri radušies nepamatota aresta dēļ. Saskaņā ar Komisijas viedokli šie pasākumi ir garantija, kuru likumdevējs ir uzskatījis par vajadzīgu, lai tādējādi līdzsvarotu ātrus un efektīvus pagaidu pasākumus, kurus tas bija paredzējis (63).
74. Attiecībā uz Direktīvas 2004/48 14. pantu Tiesa ir pasludinājusi, ka šīs tiesību normas mērķis ir pastiprināt intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni, novēršot, ka kāda cietusī persona tiktu atturēta ierosināt tiesvedību, lai aizsargātu savas tiesības (64).
75. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka, tā kā Direktīvas 2004/48 14. pants ir formulēts plaši un vispārīgi un tas attiecas uz “lietā uzvarējušo pusi” un “zaudējušo pusi”, neprecizējot ar šo direktīvu paredzēto tiesvedības veidu, var uzskatīt, ka šī tiesību norma ir piemērojama zaudējušajai pusei, kas nav intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks un kas vienlaikus tiek turēta aizdomās par šādu tiesību pārkāpšanu.
76. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu būtu jāatbild, ka uz tiesas izdevumiem Nīderlandē uzsāktajā pamattiesvedībā saistībā ar lūgumu atlīdzināt aresta dēļ radītos zaudējumus, kuras laikā radās jautājums par nolēmuma, kas kādā dalībvalstī pieņemts strīdā saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, atzīšanu, attiecas Direktīvas 2004/48 14. pants.
V – Secinājumi
77. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 34. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka izcelsmes dalībvalstī pasludināts nolēmums ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām, nepamato šī nolēmuma neatzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, kā pamatojumu tam norādot šīs valsts sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Proti, ar vienkāršu kļūdu tādu valsts tiesību vai Savienības tiesību piemērošanā kā pamatlietā, ciktāl nav izdarīts acīmredzams valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesību sistēmā paredzētas būtiskas tiesību normas pārkāpums, nevarētu tikt pamatots atteikums atzīt nolēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktu. Valsts, kurā atzīšana prasīta, tiesai, veicot pārbaudi, vai, iespējams, ir izdarīts acīmredzams sabiedriskās kārtības pārkāpums, kas izriet no Savienības tiesību pamatnoteikumu pārkāpuma, ir jāņem vērā, ka persona, kas iebilst pret nolēmuma atzīšanu valstī, kurā atzīšana prasīta, nav izmantojusi izcelsmes valstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus;
2) uz tiesas izdevumiem Nīderlandē uzsāktajā pamattiesvedībā saistībā ar lūgumu atlīdzināt aresta dēļ radušos zaudējumus, kuras laikā radās jautājums par nolēmuma, kas kādā citā dalībvalstī pieņemts strīdā saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, atzīšanu, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 14. pants.