TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)
2018. gada 7. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Maternitātes pabalsts – Pabalsta apmēra noteikšana, ņemot vērā apdrošinātās personas ienākumus 12 mēnešu atsauces laikposmā – Persona, kas šajā laikposmā ir bijusi nodarbināta Eiropas Savienības iestādē – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko attiecīgā pabalsta apmērs noteikts 70 procentu apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas – Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums – Lojālas sadarbības princips
Lieta C‑651/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākā tiesa (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 9. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 19. decembrī, tiesvedībā
DW
pret
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru.
TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Levits, tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un F. Biltšens [F. Biltgen] (referents),
ģenerāladvokāts: P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– DW pati,
– Latvijas valdības vārdā – I. Kucina un A. Bogdanova, pārstāves,
– Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – I. Naglis un M. Kellerbauer, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 45. pantu, kā arī LES 4. panta 3. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp DW un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (Latvija) par DW piešķiramā maternitātes pabalsta apmēra noteikšanu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” (Latvijas Vēstnesis, 1995, Nr. 182, 465. lpp.) 31. panta pirmajā, sestajā un septītajā daļā ir paredzēts:
“(1) Vidējo apdrošināšanas iemaksu algu valsts sociālās apdrošināšanas pabalsta aprēķināšanai nosaka no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāro mēnešu periodu, šo periodu beidzot divus kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums [..]
[..]
(6) Ja šā panta pirmajā daļā [..] paredzētajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas perioda daļā apdrošinātā persona nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja vai bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, tad, [..] aprēķinot maternitātes pabalstu vai paternitātes pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par šo perioda daļu, kā arī par perioda daļu, kad personai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas dēļ, izņemot atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, nosaka 70 procentu apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.
(7) Ja šā panta pirmajā daļā [..] paredzētā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas perioda daļā apdrošinātajai personai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi pārejošas darba nespējas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, atvaļinājuma bērna tēvam, atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka, vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā neieskaitot pārejošas darba nespējas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, atvaļinājuma bērna tēvam, atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, vai bērna kopšanas atvaļinājuma dienas.”
4 Saskaņā ar Ministru Kabineta 1998. gada 27. jūlija noteikumu Nr. 270 “Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” (Latvijas Vēstnesis, 1998, Nr. 223/224, 1284. lpp.) 7. punktu:
“7. Lai aprēķinātu darba ņēmēja vidējo apdrošināšanas iemaksu algu, apdrošināšanas iemaksu algā ieskaita visu apdrošināšanas iemaksu algu, kuru darba ņēmējs likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31. panta pirmajā daļā noteiktajā periodā guvis:
7.1. kā darba ņēmējs:
7.1.1. pie darba devēja, ar kuru darba ņēmējam apdrošināšanas gadījuma iestāšanās dienā ir kādas no likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punktā minētajām juridiskajām attiecībām, kas ir apdrošināšanas iemaksu algas gūšanas pamats.”
5 Minēto noteikumu 8. punktā ir noteikts:
“Vidējo apdrošināšanas iemaksu algu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanai visos šo noteikumu 7. punktā noteiktajos gadījumos aprēķina pēc formulas:
Vd = (A1 + A2 .. + A12) : D, kur
Vd – kalendāra dienas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga [..]
A1, A2 .. – algotā darbā aprēķinātā apdrošināšanas iemaksu algas summa likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31. panta pirmajā daļā noteiktā 12 kalendāra mēnešu perioda attiecīgajā kalendāra mēnesī, izņemot piemaksas, prēmijas, pabalstus un cita veida atlīdzību, ko darba devējs saskaņā ar darba koplīgumā vai darba līgumā noteikto personai izmaksājis pārejošas darbnespējas laikā vai laikā, kad persona ir bijusi grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, bērna kopšanas atvaļinājumā vai atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu;
D – likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31. panta pirmajā daļā noteiktā perioda kalendāra dienu skaits, neieskaitot tajā pārejošas darbnespējas kalendāra dienas, par kurām izmaksāts slimības pabalsts, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma kalendāra dienas, bērna tēvam piešķirtā atvaļinājuma, atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas, kas piešķirts sakarā ar nepieciešamību kopt bērnu, un bērna kopšanas atvaļinājuma kalendāra dienas.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
6 DW 2014. gada 2. janvārī pieprasīja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai piešķirt maternitātes pabalstu par grūtniecības atvaļinājuma laiku, savukārt 2014. gada 2. aprīlī – maternitātes pabalstu par dzemdību atvaļinājuma laiku.
7 Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piešķīra minētos pabalstus attiecīgi par laiku no 2014. gada 2. janvāra līdz 12. martam un no 2014. gada 13. marta līdz 21. maijam. Maternitātes pabalsts tika noteikts 80 procentu apmērā no kalendāra dienas vidējās iemaksu algas, kura tika noteikta, ņemot vērā DW gūtos ienākumus 12 kalendāra mēnešu periodā no 2012. gada 1. novembra līdz 2013. gada 31. oktobrim un šā perioda kalendāro dienu skaitu. Tā kā 12 mēnešu atsauces laikposmā DW 11 mēnešus ir bijusi nodarbināta Eiropas Savienības iestādē un tātad nav bijusi reģistrēta kā darba ņēmēja Latvijā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra atbilstoši likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31. panta sestajai daļai par katru no šiem mēnešiem noteica iemaksu algu 70 procentu apmērā no šajā dalībvalstī noteiktās mēneša vidējās iemaksu algas, proti, 395,70 EUR. Savukārt par vienu mēnesi, kad DW bija reģistrēta kā darba ņēmēja un sociālo iemaksu veicēja Latvijā, tika ņemta vērā viņas faktiskā vidējā iemaksu alga šajā mēnesī, proti, 1849,73 EUR.
8 DW iesniedza pieteikumu administratīvajā rajona tiesā (Latvija) par viņai izmaksājamā pabalsta pārrēķinu lielākā apmērā. Šī tiesa apmierināja šo pieteikumu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.), kā arī LESD normām par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
9 Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) apmierināja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras iesniegto apelācijas sūdzību. Šī tiesa uzskatīja, ka Regula Nr. 883/2004, kurā ir paredzēta pabeigto laikposmu summēšana tiesību iegūšanai, nav piemērojama šajā lietā, jo Latvijas tiesību aktos tiesību uz maternitātes pabalstu iegūšanai netiek prasīts iepriekšējs sociālās apdrošināšanas laikposms Latvijas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Šī tiesa no tā secināja, ka minētais pabalsts ir pareizi aprēķināts vienīgi saskaņā ar Latvijas tiesību normām.
10 DW par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Latvija), uzskatot, ka minētā pabalsta aprēķināšanas metode ir pretrunā LESD 45.–48. pantam un Tiesas judikatūrai (spriedums, 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107). DW ieskatā no piešķiramā pabalsta aprēķina bija izslēdzami apdrošināšanas periodi Eiropas Savienības iestādēs un pabalsts jāpalielina līdz tādam apmēram, kādu viņa būtu saņēmusi, ja visu atsauces laikposmu viņa būtu strādājusi Latvijā. Šo secinājumu apstiprinot attiecīgā pabalsta mērķis, proti, nodrošināt atbilstošu maternitātes pabalstu nodarbinātajām personām, vienlaikus garantējot minimālus ienākumus nenodarbinātajām personām.
11 Savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra uzskata, ka Tiesas judikatūra, kas attiecas uz nodarbinātības laikposmu summēšanu tiesību uz vecāku pabalstu noteikšanai, nav piemērojama šajā lietā, kura attiecas uz maternitātes pabalsta apmēra noteikšanu.
12 Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai Latvijas tiesību normas par maternitātes pabalsta apmēra noteikšanu ir atbilstošas Savienības tiesībām. Šajā ziņā tā konstatē, ka pārvietošanās brīvības izmantošana, lai dotos strādāt Savienības iestādē, DW ir radījusi nelabvēlīgus apstākļus. Proti, vidējā iemaksu alga, kāda atbilstoši Latvijas tiesībām ir noteikta par 11 mēnešiem, kuru laikā DW bija nodarbināta Savienības iestādē, ir ievērojami zemāka par to, kāda tika noteikta par atlikušo mēnesi, kuru DW bija nostrādājusi Latvijā. Iesniedzējtiesas ieskatā maternitātes pabalsta aprēķināšanai piemērotā aprēķina metode faktiski izraisa to, ka šā pabalsta apmērs ir atkarīgs no attiecīgā darba ņēmēja nodarbinātības laikposma Latvijā.
13 Iesniedzējtiesa šajā ziņā atgādina Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai šāds tiesiskais regulējums var būt darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums, kas ir aizliegts ar LESD 45. pantu. Šāds tiesiskais regulējums neesot pieļaujams, ievērojot arī lojālas sadarbības un palīdzības pienākumu, kas pastāv dalībvalstīm un ir izteikts LES 4. panta 3. punktā noteiktajā pienākumā (spriedumi, 2004. gada 16. decembris, My, C‑293/03, EU:C:2004:821, 45.–48. punkts; 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 16. un 17. punkts, kā arī 2015. gada 4. februāris, Melchior, C‑647/13, EU:C:2015:54, 26. un 27. punkts).
14 Šādos apstākļos Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkts un Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, proti, ka no maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai izmantojamās vidējās iemaksu algas aprēķina 12 mēnešu perioda netiek izslēgti tie mēneši, kuros persona ir bijusi nodarbināta Eiropas Savienības institūcijā un bijusi apdrošināta [Savienības] kopīgajā apdrošināšanas shēmā, bet, atzīstot, ka šajā periodā persona nav bijusi sociāli apdrošināta Latvijā, pielīdzinot viņas ienākumus valstī noteiktajai vidējai iemaksu algai, kas var ievērojami samazināt piešķirtā maternitātes pabalsta apmēru salīdzinājumā ar to iespējamo pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja aprēķina periodā nebūtu devusies strādāt uz [..] Savienības institūciju, bet būtu bijusi nodarbināta Latvijā?”
Par prejudiciālo jautājumu
15 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LES 4. panta 3. punkts un LESD 45. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, atsauces laikposma mēneši, kuru laikā attiecīgā persona ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē un nav bijusi sociāli apdrošināta šajā dalībvalstī, tiek pielīdzināti laikposmam bez nodarbinātības un attiecībā uz šiem mēnešiem tiek piemērota minētajā dalībvalstī noteiktā vidējā iemaksu alga, kam ir tādas sekas, ka tiek ievērojami samazināts šai personai piešķirtā maternitātes pabalsta apmērs salīdzinājumā ar to pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja būtu bijusi nodarbināta vienīgi šajā dalībvalstī.
16 Iesākumā ir jāatgādina, ka, lai arī dalībvalstis saglabā kompetenci savas sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanā, tostarp nosakot sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanas nosacījumus, tām, īstenojot šo kompetenci, tomēr ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši Līguma normas par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. aprīlis, Gouvernement de la Communauté française un gouvernement wallon, C‑212/06, EU:C:2008:178, 43. punkts; 2016. gada 21. janvāris, Komisija/Kipra, C‑515/14, EU:C:2016:30, 38. punkts, kā arī 2016. gada 6. oktobris, Adrien u.c., C‑466/15, EU:C:2016:749, 22. punkts).
17 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Līguma normas par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir piemērojamas tādā situācijā kā pamatlietā. Ja tas tā ir, būs jānosaka, pirmkārt, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā rada šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un, otrkārt, ja tas tā ir, vai šis šķērslis var tikt objektīvi attaisnots.
18 Pirmkārt, saistībā ar Līguma normu par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību piemērojamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības pilsonis, kurš izmanto tiesības uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, – neatkarīgi no savas dzīvesvietas un pilsonības – ietilpst LESD 45. panta piemērošanas jomā (spriedumi, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C‑137/04, EU:C:2006:106, 14. punkts, kā arī 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 11. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Turklāt Eiropas Savienības pilsonis, kas strādā dalībvalstī, kura nav viņa izcelsmes dalībvalsts, un kas ir pieņēmis darba piedāvājumu starptautiskā organizācijā, arī ietilpst šīs normas piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C‑137/04, EU:C:2006:106, 15. punkts; 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 12. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 4. jūlijs, Gardella, C‑233/12, EU:C:2013:449, 25. punkts). Šāds pilsonis nezaudē savu darba ņēmēja statusu LESD 45. panta izpratnē tādēļ, ka viņš ieņem amatu starptautiskā organizācijā (spriedums, 2013. gada 4. jūlijs, Gardella, C‑233/12, EU:C:2013:449, 26. punkts).
20 No tā izriet, ka situācija, kādā ir DW, ietilpst LESD 45. panta piemērošanas jomā.
21 Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā piemērošana rada šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, ir jāatgādina, ka visu Līguma noteikumu par personu pārvietošanās brīvību mērķis ir atvieglot Eiropas Savienības pilsoņu visa veida nodarbinātību visā Savienības teritorijā un ar tiem ir aizliegti pasākumi, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā (spriedumi, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C‑137/04, EU:C:2006:106, 17. punkts; 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 14. punkts un tajā minētā judikatūra; 2008. gada 1. aprīlis, Gouvernement de la Communauté française un gouvernement wallon, C‑212/06, EU:C:2008:178, 44. punkts, kā arī 2016. gada 21. janvāris, Komisija/Kipra, C‑515/14, EU:C:2016:30, 39. punkts).
22 Tādējādi tiesību normas, kas traucē vai attur kādas dalībvalsts pilsoni atstāt savu izcelsmes valsti, lai izmantotu tiesības uz brīvu pārvietošanos, rada šķērsli šai brīvībai, pat ja tās ir piemērojamas, neņemot vērā attiecīgo darba ņēmēju pilsonību (spriedumi, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C‑137/04, EU:C:2006:106, 18. punkts, kā arī 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 LESD 45. panta mērķis tostarp ir izvairīties no tā, ka pret darba ņēmēju, kurš, izmantodams savas tiesības brīvi pārvietoties, ir strādājis vairākās dalībvalstīs, bez objektīva attaisnojuma izturētos mazāk labvēlīgi nekā pret darba ņēmēju, kurš visu karjeru ir īstenojis vienā vienīgā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1991. gada 7. marts, Masgio, C‑10/90, EU:C:1991:107, 17. punkts, un 2016. gada 21. janvāris, Komisija/Kipra, C‑515/14, EU:C:2016:30, 42. punkts).
24 Šajā lietā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem darba ņēmēja, kas 12 mēnešu atsauces laikposmā nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja tādēļ, ka ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē, tiek pielīdzināta personai, kas nav nodarbināta, un viņai tiek piešķirts maternitātes pabalsts minimālā apmērā, ko nosaka saskaņā ar vidējo apdrošināšanas iemaksu algu attiecīgajā dalībvalstī, savukārt darba ņēmējas, kura ir nostrādājusi visu savu profesionālo karjeru šajā dalībvalstī, maternitātes pabalsts tiek noteikts, pamatojoties uz valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā iemaksātajām apdrošināšanas iemaksām atsauces laikposmā.
25 Šajā ziņā ir būtiski norādīt, ka, pat ja piemērojamajos valsts tiesību aktos tiesību uz maternitātes pabalstu piešķiršana pati par sevi nav pakļauta nosacījumam, ka personai atsauces laikposmā ir jābūt bijušai valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējai, tomēr attiecīgā pabalsta aprēķināšanas kārtības piemērošana rada līdzīgu iznākumu, jo darba ņēmējai, kas ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē, piešķirtā pabalsta apmērs ir ievērojami zemāks par to, kuru tā būtu varējusi saņemt, ja tā būtu bijusi nodarbināta attiecīgajā dalībvalstī un būtu veikusi iemaksas tās sociālā nodrošinājuma sistēmā.
26 Tiesa turklāt ir lēmusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā saistībā ar vecāku pabalsta summas aprēķināšanu netiek ņemti vērā nodarbinātības laikposmi, kuru laikā attiecīgā persona bijusi apdrošināta saskaņā ar Savienības kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, var atturēt konkrētas dalībvalsts pilsoņus atstāt šo valsti nolūkā veikt profesionālo darbību Savienības iestādē, kas atrodas citā dalībvalstī, jo, pieņemot piedāvājumu strādāt šādā iestādē, viņi zaudētu iespēju saskaņā ar valsts veselības apdrošināšanas shēmu saņemt ģimenes pabalstu, uz ko viņiem būtu tiesības, ja viņi nepieņemtu šo darba piedāvājumu (spriedumi, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C‑137/04, EU:C:2006:106, 19. punkts, un 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 16. punkts).
27 No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā var radīt šķērsli un tātad atturēt no profesionālās darbības veikšanas ārpus attiecīgās dalībvalsts vai nu citā dalībvalstī, vai Savienības iestādē, vai citā starptautiskā organizācijā, ciktāl, pieņemot šādu darba piedāvājumu, darba ņēmēja, kas iepriekš vai vēlāk ir bijusi apdrošināta attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, atbilstoši šai sistēmai saņem ievērojami zemāka apmēra pabalstu salīdzinājumā ar to, uz kuru tai būtu bijušas tiesības, ja viņa nebūtu izmantojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
28 Līdz ar to šāds valsts tiesiskais regulējums ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas principā ir aizliegts ar LESD 45. pantu.
29 Šo konstatējumu nekādi neatspēko Latvijas valdības izvirzītais arguments, ka tādi pagaidu pabalsti kā maternitātes pabalsts nevar radīt būtisku šķērsli darba ņēmējam, izlemjot pieņemt darba piedāvājumu Savienības iestādē vai dalībvalsts, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, teritorijā. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka novērtējums par šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai netiek veikts, ņemot vērā attiecīgā pabalsta ilgumu laika ziņā. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Līguma panti par personu pārvietošanās brīvību ir Savienības pamatnormas un ikviens šķērslis, pat mazsvarīgs, attiecībā uz šo brīvību ir aizliegts (spriedums, 2000. gada 15. februāris, Komisija/Francija, C‑34/98, EU:C:2000:84, 49. punkts).
30 Lai iesniedzējtiesai varētu sniegt pilnīgu atbildi, treškārt, ir jāizvērtē, vai pastāv darba ņēmēju pārvietošanās brīvības šķēršļa iespējams attaisnojums.
31 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums, ar ko tiek ierobežotas ar Līgumu garantētās pamatbrīvības, var tikt attaisnots tikai tad, ja tam ir leģitīms, ar Līgumu saderīgs mērķis un ja ir ievērots samērīguma princips. Šādam nolūkam nepieciešams, lai šāds pasākums būtu piemērots ar to izvirzītā mērķa sasniegšanai un lai tas nepārsniegtu šī mērķa sasniegšanai vajadzīgo (skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 16. februāris, Rockler, C‑137/04, EU:C:2006:106, 22. punkts, un 2006. gada 16. februāris, Öberg, C‑185/04, EU:C:2006:107, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Latvijas valdība šajā kontekstā apgalvo, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā ir balstīts uz vispārējo interešu apsvērumiem un, tā kā maternitātes pabalsta pamatā ir solidaritātes princips, tas ir ieviests, lai garantētu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas stabilitāti. Ar šo sistēmu, kuras pašfinansējumu garantējot tiešā saikne starp veiktajām iemaksām un piešķirtā maternitātes pabalsta apmēru, tiekot sniegts ieguldījums demogrāfiskās situācijas uzlabošanā.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī vienīgi saimnieciskas dabas apsvērumi nevar būt primāri vispārējo interešu apsvērumi, ar ko varētu tikt attaisnots Līgumā garantētas pamatbrīvības ierobežojums, valsts tiesiskais regulējums tomēr var būt attaisnots pamatbrīvības ierobežojums, ja to ir noteikuši ekonomiska rakstura apsvērumi, kuriem ir vispārējo interešu mērķis. Tādējādi nevar tikt izslēgts, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara nopietna apdraudējuma risks var būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot Līguma normu par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību skaršanu (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Komisija/Kipra, C‑515/14, EU:C:2016:30, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts kompetentajām iestādēm, nosakot tādu pasākumu, kas ietver atkāpi no kāda Savienības tiesībās paredzēta principa, katrā konkrētajā gadījumā ir jāpierāda, ka šis pasākums ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai. Attaisnojošajiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, tādējādi ir jābūt pievienotiem atbilstošiem pierādījumiem vai šīs valsts noteiktā ierobežojošā pasākuma piemērotības un samērīguma analīzei, kā arī precīzai informācijai, kas var pamatot tās argumentāciju. Ar šādu objektīvu, detalizētu un uz skaitļiem balstītu analīzi, izmantojot nozīmīgus, saskanīgus un ticamus datus, ir jāpierāda, ka patiešām pastāv risks sociālā nodrošinājuma sistēmas līdzsvaram (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Komisija/Kipra, C‑515/14, EU:C:2016:30, 54. punkts).
35 Ir jākonstatē, ka šajā lietā šāda analīze nav sniegta. Proti, Latvijas valdība savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir vienīgi atsaukusies uz pavisam vispārīgiem apgalvojumiem, nesniedzot konkrētus pierādījumus, ar kuriem varētu tikt pamatota tās argumentācija par to, ka pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu attaisno vispārējo interešu mērķi. Runājot par apgalvoto attaisnojumu saistībā ar tiešas saiknes starp veiktajām iemaksām un piešķirtā pabalsta apmēru pastāvēšanu, tas, ņemot vērā, ka paša pabalsta piešķiršana nav pakļauta nosacījumam par jebkāda veida pienākumu veikt iemaksas, ir jānoraida.
36 Līdz ar to un ievērojot Tiesā iesniegtajos lietas materiālos ietverto informāciju, pamatlietā aplūkotais šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai nav attaisnojams.
37 Tā kā ir konstatēts, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums nav saderīgs ar LESD 45. pantā garantēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principu, par LES 4. panta 3. punkta interpretāciju vairs nav jālemj (spriedums, 2016. gada 6. oktobris, Adrien u.c., C‑466/15, EU:C:2016:749, 37. punkts).
38 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, atsauces laikposma mēneši, kuru laikā attiecīgā persona ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē un nav bijusi sociāli apdrošināta šajā dalībvalstī, tiek pielīdzināti laikposmam bez nodarbinātības un attiecībā uz šiem mēnešiem tiek piemērota minētajā dalībvalstī noteiktā vidējā iemaksu alga, kam ir tādas sekas, ka tiek ievērojami samazināts šai personai piešķirtā maternitātes pabalsta apmērs salīdzinājumā ar to pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja būtu bijusi nodarbināta vienīgi šajā dalībvalstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:
LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai, atsauces laikposma mēneši, kuru laikā attiecīgā persona ir bijusi nodarbināta Savienības iestādē un nav bijusi sociāli apdrošināta šajā dalībvalstī, tiek pielīdzināti laikposmam bez nodarbinātības un attiecībā uz šiem mēnešiem tiek piemērota minētajā dalībvalstī noteiktā vidējā iemaksu alga, kam ir tādas sekas, ka tiek ievērojami samazināts šai personai piešķirtā maternitātes pabalsta apmērs salīdzinājumā ar to pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja būtu bijusi nodarbināta vienīgi šajā dalībvalstī.
Levits | Borg Barthet | Biltgen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 7. martā.
Sekretārs | | Desmitās palātas priekšsēdētājs |
A. Calot Escobar | | E. Levits |