TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 12. maijā (*)
Savienības pilsonība – Pārvietošanās un uzturēšanās dalībvalstīs brīvība – Nediskriminācijas pilsonības dēļ princips – LESD 18. un 21. pants – Vienlīdzīgas attieksmes pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības princips – Direktīva 2000/43/EK – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko noteikta fizisku personu vārdu un uzvārdu atveidošana civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi
Lieta C‑391/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Vilniaus miesto 1 apylinkės teismas (Lietuva) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 8. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 2. oktobrī, tiesvedībā
Malgožata Runevič-Vardyn un
Łukasz Paweł Wardyn
pret
Vilniaus miesto savivaldybės administracija,
Lietuvos Respublikos teisingumo ministerija,
Valstybinė lietuvių kalbos komisija un
Vilniaus miesto savivaldybės administracijos Teisės departamento Civilinės metrikacijos skyrius.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents),
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 15. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Runevičas‑Vardinas [Runevič-Vardyn] un Vardina [Wardyn] vārdā – E. Juhnevičs [E. Juchnevičius] un L. Vardins [Ł. Wardyn], advokatai,
– Lietuvas valdības vārdā – D. Krjaučūns [D. Kriaučiūnas] un V. Balčūnaite [V. Balčiūnaitė], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
– Igaunijas valdības vārdā – L. Uibo [L. Uibo] un M. Linntama [M. Linntam], pārstāvji,
– Latvijas valdības vārdā – K. Drēviņa un Z. Rasnača, pārstāves,
– Polijas valdības vārdā – M. Špunars [M. Szpunar] un M. Jarošs [M. Jarosz], pārstāvji,
– Portugāles valdības vārdā – L. Fernandišs [L. Fernandes] un P. M. Pintu [P. M. Pinto], pārstāvji,
– Slovākijas valdības vārdā – B. Ričova [B. Ricziová], pārstāve,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Maidani [D. Maidani] un A. Steiblīte [A. Steiblytė], kā arī J. Enegrāns [J. Enegren], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 16. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 18. un 21. panta, kā arī Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas [vienlīdzīgas] attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 22. lpp.), 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kuras ietvaros Lietuvas pilsone Malgožata Runeviča-Vardina [Malgožata Runevič-Vardyn] un viņas vīrs, Polijas pilsonis Lūkass Pāvels Vardins [Łukasz Paweł Wardyn], vēršas pret Vilniaus miesto savivaldybės administracija (Viļņas pašvaldība), Lietuvos Respublikos teisingumo ministerija (Lietuvas Republikas Tieslietu ministrija), Valstybinė lietuvių kalbos komisija (Valsts lietuviešu valodas komisija) un Vilniaus miesto savivaldybės administracijos Teisės departamento Civilinės metrikacijos skyrius (Viļņas pašvaldības Tieslietu departamenta Dzimtsarakstu nodaļa, turpmāk tekstā – “Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa”) saistībā ar šīs pēdējās minētās iestādes atteikumu grozīt prasītāju pamata lietā uzvārdus un vārdus, kā tie minēti tās izdotajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Direktīvas 2000/43 preambulas 12. un 16. apsvērumā ir noteikts:
“(12) Lai nodrošinātu demokrātisku un tolerantu sabiedrību attīstību, kas pieņemtu [ļautu] visu personu līdzdalību neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, īpašai rīcībai tās diskriminācijas jomā, kas sakņojas rasu vai etniskajā piederībā, būtu jāsniedzas plašāk par pieeju nodarbinātības un pašnodarbinātības pasākumiem un jāaptver tādas jomas kā izglītība, sociālā aizsardzība, tai skaitā sociālā nodrošināšana un veselības aprūpe, sociālās priekšrocības un piekļuve precēm un pakalpojumiem un to piegāde.
[..]
(16) Svarīgi, lai visas fiziskās personas tiktu pasargātas no diskriminācij[as] rasu vai etniskās piederības dēļ. [..]”
4 Atbilstoši Direktīvas 2000/43 1. pantam tās “mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ ar nolūku, lai vienādas [vienlīdzīgas] attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs”.
5 Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā un 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā vienādas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas rasu vai etniskas piederības dēļ.
2. Šā panta 1. punkta mērķiem:
[..]
b) tiek pieņemts, ka netiešā diskriminācija iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskas piederības personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām personām, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav proporcionāls un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis.”
6 Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:
“Nepārsniedzot Kopienai piešķirtās pilnvaras, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, to skaitā arī valsts iestādēs, attiecībā uz:
a) nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda arī nebūtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos, tostarp profesionālo izaugsmi;
b) piekļuvi visu veidu un visu līmeņu profesionālajām norādēm, arodapmācību, progresīvo arodapmācību un pārkvalificēšanos, tostarp praktiskā darba pieredzi;
c) nosacījumiem nodarbinātības nosacījumiem un darba apstākļiem, to skaitā atlaišanu un apmaksu;
d) dalību un iesaistīšanos kādā strādnieku vai darbinieku organizācijā vai jebkurā organizācijā, kuras biedri darbojas konkrētā profesijā, tostarp šādu organizāciju piešķirtajiem pabalstiem;
e) sociālo aizsardzību, to skaitā sociālo nodrošinājumu un veselības aprūpi;
f) sociālajām priekšrocībām;
g) izglītību;
h) piekļuvi pakalpojumiem un precēm un to piegādi, kas ir pieejami sabiedrībai, tostarp dzīvokļu apgādi.”
Valsts tiesiskais regulējums
Konstitūcija
7 Lietuvas Konstitūcijas 14. pantā ir noteikts, ka valsts valoda ir lietuviešu valoda.
Civilkodekss
8 Lietuvas Civilkodeksa (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 2.20. panta 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienam ir tiesības uz vārdu. Šīs tiesības uz vārdu ietver tiesības uz uzvārdu, vienu vai vairākiem vārdiem un pseidonīmu”.
9 Civilkodeksa 3.31. pantā ir noteikts:
“Katram no laulātajiem ir tiesības saglabāt uzvārdu, kas tam bija līdz laulībām, izvēlēties sava laulātā uzvārdu kā kopīgo uzvārdu vai izvēlēties dubulto uzvārdu, ko veido, viņa uzvārdam pievienojot laulātā uzvārdu.”
10 Civilkodeksa 3.281. pantā ir paredzēts, ka civilstāvokļa aktus reģistrē, atjauno, groza, papildina vai labo atbilstoši Tieslietu ministra izsludinātiem noteikumiem, ar ko regulē civilstāvokli.
11 Civilkodeksa 3.282. pantā ir noteikts, ka “ierakstus civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos izdara lietuviešu valodā. Vārdu, uzvārdu un toponīmus raksta atbilstoši lietuviešu valodas noteikumiem”.
Noteikumi, ar ko regulē civilstāvokli
12 Tieslietu ministra 2008. gada 22. jūlija Dekrēta Nr. IR‑294 par noteikumu, ar ko regulē civilstāvokli, apstiprināšanu (Žin., 2008, Nr. 88‑3541) 11. punktā ir noteikts, ka ierakstus civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos izdara lietuviešu valodā.
Noteikumi attiecībā uz identitātes kartēm un pasēm
13 2001. gada 6. novembra Likumā Nr. IX‑577 par identitātes kartēm (Žin., 2001, Nr. 97‑3417), kurā ir izdarīti grozījumi (Žin., 2008, Nr. 76‑3007), un 2001. gada 8. novembra Likumā Nr. IX‑590 par pasēm (Žin., 2001, Nr. 99‑3524), kurā ir izdarīti grozījumi (Žin., 2008, Nr. 87‑3466), ir noteikts, ka identitātes kartē un pasē norādītie dati tiek rakstīti lietuviešu valodā.
14 Lietuvas Augstākās Padomes 1991. gada 31. janvāra Dekrēta Nr. I‑1031 par uzvārdu un vārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņu pasēs (Žin., 1991, Nr. 5‑132) 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. Uzvārdu un vārdu ierakstus Lietuvas Republikas pilsoņa pasēs veic lietuviešu valodā atbilstoši pasē vai citā ieinteresētās(‑o) personas(‑u) rīcībā esošā identitātes dokumentā, uz kura pamata viņam tiek izsniegta pase, lietuviešu valodā veiktajām norādēm.
2. Personu, kuru izcelsme nav lietuviešu, uzvārdu un vārdu ierakstus Lietuvas Republikas pilsoņa pasē veic lietuviešu valodā. Pēc ieinteresētas personas rakstveida pieteikuma un saskaņā ar noteikto kārtību viņa vārdu un uzvārdu raksta:
a) vai nu fonētiski, nepiemērojot gramatikas noteikumus (t.i., bez jebkādām lietuviešu galotnēm);
b) vai nu fonētiski, piemērojot gramatikas noteikumus (t.i., piemērojot lietuviešu galotnes).
3. Personas, kurai ir bijusi citas valsts pilsonība, vārdu un uzvārdu var rakstīt atbilstoši minētās citas valsts izsniegtajā pilsoņa pasē vai citā ekvivalentā dokumentā iekļautajām norādēm.”
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
15 Prasītāja pamata lietā Runeviča‑Vardina, dzimusi 1977. gada 20. martā Viļņā, ir Lietuvas pilsone. Atbilstoši Tiesai sniegtajai informācijai viņa ir piederīga poļu minoritātei Lietuvas Republikā, taču viņai nav Polijas pilsonības.
16 Viņa norāda, ka viņas vecāki viņai ir devuši poļu vārdu “Małgorzata” un viņas tēva uzvārdu “Runiewicz”.
17 Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu 1977. gada 14. jūnijā prasītājai pamata lietā izsniegtajā dzimšanas apliecībā viņas vārds un uzvārds ir atveidoti lietuviešu valodas formā, proti, “Malgožata Runevič”. Tāds pats vārds un uzvārds ir norādīts arī jaunajā dzimšanas apliecībā, ko prasītājai pamata lietā 2003. gada 9. septembrī izsniedza Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa, kā arī Lietuvas Republikas pasē, ko kompetentās valsts iestādes tai izsniedza 2002. gada 7. augustā.
18 No prasītāju pamata lietā apsvērumiem izriet, ka 1977. gada 14. jūnijā izdotā dzimšanas apliecība bija aizpildīta ar kirilicas burtiem, bet 2003. gada 9. septembra apliecībā ir izmantoti latīņu burti un tajā norādītais prasītājas pamata lietā vārds un uzvārds ir rakstīts “Malgožata Runevič” formā.
19 Prasītāja pamata lietā tāpat norāda, ka 2006. gada 31. jūlijā Varšavas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa tai izsniedza Polijas dzimšanas apliecību. Šajā Polijas apliecībā viņas vārds un uzvārds ir norādīti atbilstoši poļu rakstības noteikumiem, t.i., kā “Małgorzata Runiewicz”. Prasītāji pamata lietā konstatē, ka Polijas kompetentās iestādes ir izsniegušas arī laulības apliecību, kurā viņu uzvārdi un vārdi ir norādīti atbilstoši poļu valodas rakstības noteikumiem.
20 Pēc tam, kad prasītāja pamata lietā kādu laiku bija uzturējusies un strādājusi Polijā, viņa 2007. gada 7. jūlijā stājās laulībā ar prasītāju pamata lietā. Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas izdotajā laulības apliecībā “Łukasz Paweł Wardyn” ir atveidots kā “Lukasz Pawel Wardyn”, izmantojot latīņu alfabēta burtus bez diakritiskajām zīmēm, savukārt viņa sievas uzvārds ir atveidots kā “Malgožata Runevič-Vardyn”, t.i., izmantojot tikai lietuviešu valodas burtus, kuru vidū nav burta “W”, tostarp attiecībā arī uz viņas pašas uzvārdam pievienoto viņas vīra uzvārdu.
21 No Tiesai sniegtajiem materiāliem izriet, ka prasītāji pamata lietā pašlaik ar savu dēlu dzīvo Beļģijā.
22 2007. gada 16. augustā prasītāja pamata lietā Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā iesniedza lūgumu, prasot, lai viņas vārds un uzvārds, kas norādīti viņas dzimšanas apliecībā, t.i., “Malgožata Runevič”, tiktu grozīti uz “Małgorzata Runiewicz” un lai viņas vārds un uzvārds, kas norādīti viņas laulības apliecībā, t.i., “Malgožata Runevič‑Vardyn”, tiktu grozīti uz “Małgorzata Runiewicz‑Wardyn”.
23 Ar savu 2007. gada 19. septembra atbildi Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa prasītāju pamata lietā informēja par to, ka saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem nav iespējams grozīt ierakstus attiecīgajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos.
24 Prasītāji pamata lietā cēla prasību iesniedzējtiesā.
25 Savā lēmumā iesniedzējtiesa atsaucas uz dažādiem argumentiem, ko prasītāji pamata lietā ir izvirzījuši šīs prasības pamatojumam. Attiecībā uz prasītāju tā konstatē, ka atbilstoši viņa viedoklim Lietuvas iestāžu atteikums laulības apliecībā rakstīt viņa vārdus tādā formā, lai būtu ievēroti poļu valodas rakstības noteikumi, esot diskriminācija pret Savienības pilsoni, kas ir stājies laulībā citā nevis viņa izcelsmes valstī. Ja laulība tiktu noslēgta Polijā, viņa vārdi laulības apliecībā tiktu reģistrēti, izmantojot tādu pašu rakstību, kāda ir izmantota viņa dzimšanas apliecībā. Tā kā burts “W” lietuviešu alfabētā oficiāli nav iekļauts, prasītājam pamata lietā rodas jautājums, kāpēc viņa uzvārda oriģinālo rakstību Lietuvas iestādes ir saglabājušas, kamēr viņa vārdu oriģinālā rakstība ir tikusi grozīta.
26 Iesniedzējtiesas lēmumā ir arī konstatēts, ka Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa un citas ieinteresētās personas ir iebildušas pret prasītāju pamata lietā izteikto lūgumu, kas ir vērsts uz to, lai minētās iestādes grozītu civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos iekļautās norādes.
27 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 1999. gada 21. oktobrī Konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par Augstākās Padomes 1991. gada 31. janvāra lēmuma [Dekrēta] par uzvārdu un vārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņu pasēs atbilstību konstitūcijai. Šī tiesa ir atzinusi, ka personas vārds un uzvārds, lai neapdraudētu oficiālās valodas konstitucionālo statusu, pasē ir jānorāda atbilstoši valsts oficiālās valodas rakstības noteikumiem.
28 Uzskatot, ka nav iespējams sniegt skaidru atbildi uz jautājumiem, ko tās izskatāmais strīds ir radījis, it īpaši saistībā ar LESD 18. un 21. pantu un Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Vilniaus miesto 1 apylinkės teismas [Viļņas pilsētas Pirmā rajona tiesa] ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, ņemot vērā [..] Direktīvas 2000/43 [..] noteikumus, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek ļauts dalībvalstīm netieši diskriminēt personas to etniskās piederības dēļ gadījumā, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka personu vārdi un uzvārdi civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti, izmantojot vienīgi valsts valodas rakstu zīmes?
2) Vai, ņemot vērā [..] Direktīvas 2000/43 [..] noteikumus, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek ļauts dalībvalstīm netieši diskriminēt personas to etniskās piederības dēļ gadījumā, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka citas pilsonības vai etnisko grupu personu vārdi un uzvārdi civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos ir jāatveido, izmantojot latīņu burtus, neizmantojot diakritiskas zīmes, ligatūras un citus grozījumus latīņu alfabēta burtos, kas tiek izmantoti citās valodās?
3) Vai, ņemot vērā [LESD 21.] panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kā arī [LESD 18.] panta pirmo daļu, kurā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām dalībvalstīm tiek liegts valsts tiesību aktos paredzēt, ka personu vārdi un uzvārdi civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti, izmantojot vienīgi valsts valodas rakstu zīmes?
4) Vai, ņemot vērā [LESD] [21.] panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kā arī [LESD 18.] panta pirmo daļu, kurā ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām dalībvalstīm tiek liegts noteikt valsts tiesību aktos, ka citas pilsonības vai etnisko grupu personu vārdi un uzvārdi civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos ir jāatveido, izmantojot latīņu burtus, neizmantojot diakritiskas zīmes, ligatūras un citus grozījumus latīņu alfabēta burtos, kas tiek izmantoti citās valodās?”
Par otrā un ceturtā prejudiciālā jautājuma pieņemamību
29 Vispirms ir jākonstatē, ka Lietuvas valdība iesaka Tiesai otro un ceturto prejudiciālo jautājumu noraidīt kā nepieņemamus. Šī valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa izskata prasību saistībā ar diviem prasītājas pamata lietā prasījumiem par viņas dzimšanas un laulības apliecībām, nevis prasītāja pamata lietā prasību par viņa laulības apliecību. Šajos apstākļos jautājumi attiecībā uz prasītāja pamata lietā vārdu rakstību neesot saistīti ar konkrētu iesniedzējtiesas risināmo problēmu. Tādējādi Tiesai esot jāatsakās spriest par šiem jautājumiem, jo šādi lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai neesot nekādas saistības ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai mērķi.
30 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (tostarp skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts, un 2010. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑45/09 Rosenbladt, Krājums, I‑0000. lpp., 32. punkts).
31 Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru ar LESD 267. pantu ir iedibināts bezstrīdus process, kurš ir stadija valsts tiesas izskatāmajā tiesvedībā, un lietas dalībnieki pamata lietā vienīgi tiek aicināti paust savu nostāju minētās tiesas aplūkojamo tiesību normu ietvaros. Šajā kontekstā Tiesa atzīmē, ka ar Tiesas Statūtu 23. panta pirmajā daļā paredzēto jēdzienu “[attiecīgās] puses” tiek saprasti tikai lietas dalībnieki, kuriem ir šāds statuss valsts tiesas izskatāmajā prāvā (tostarp skat. 1973. gada 1. marta spriedumu lietā 62/72 Bollmann, Recueil, 269. lpp., 4. punkts, kā arī 2007. gada 12. septembra rīkojumu lietā C‑73/07 Satakunnan Markkinapörssi un Satamedia, Krājums, I‑7075. lpp., 11. punkts).
32 No iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka tajā iesniegto prasību ir cēluši abi prasītāji pamata lietā, nevis tikai prasītāja pamata lietā un ka minētie prasītāji iesniedzējtiesai ir lūguši dot iespēju uzdot jautājumus Tiesai. Šie jautājumi ir saistīti gan ar atteikumu grozīt prasītājas pamata lietā uzvārdu un vārdu, gan prasītāja pamata lietā vārdu rakstības, kāda ir izmantota Lietuvas kompetento iestāžu viņam izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos, grozījumiem. Prejudiciālie jautājumi, ko šī tiesa ir uzdevusi, izmantojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto ekskluzīvo kompetenci, kā arī tās lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu norādītais pamatojums skar abu prasītāju pamata lietā situāciju.
33 Ir taisnība, ka, ņemot vērā Tiesai ar LESD 267. pantu uzticēto misiju, tā ir uzskatījusi, ka tai nav tiesību lemt par valsts tiesas uzdotu jautājumu, ja ir acīmredzami skaidrs, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam, ko lūgusi sniegt valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu (tostarp skat. 1995. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑143/94 Furlanis, Recueil, I‑3633. lpp., 12. punkts).
34 Tomēr, ņemot vērā lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ietverto informāciju, it īpaši to, kas ir minēta šī sprieduma 26. punktā, un iesniedzējtiesas sniegto tās izskatāmās lietas priekšmeta un apjoma definīciju, nevar gūt acīmredzamu iespaidu, ka tās lūgtajai Savienības tiesību normu interpretācijai nav nekādas saistības ar minētās lietas faktiskajiem apstākļiem un tās priekšmetu.
35 Tādējādi otrais un ceturtais uzdotais prejudiciālais jautājums ir uzskatāmi par pieņemamiem.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
36 Ar savu pirmo un otro jautājumu, kas ir izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu netiek pieļauts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes, piemērojot valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka personas vārdi un uzvārdi šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, atsakās grozīt personas vārda un uzvārda rakstību, kā rezultātā tie tiek atveidoti, izmantojot tikai valsts valodas rakstu zīmes, neizmantojot diakritiskas zīmes, ligatūras vai citus grozījumus latīņu alfabēta burtos, kas tiek izmantoti citās valodās.
37 Lietuvas, Čehijas, Igaunijas, Polijas un Slovākijas valdības, kā arī Eiropas Komisija norāda, ka valsts tiesību normas attiecībā uz civilstāvokļa aktu reģistrāciju apliecinošu dokumentu izsniegšanu neietilpstot Direktīvas 2000/43 3. panta 1. punktā aprakstītajā tās piemērošanas jomā. Prasītāja pamata lietā neesot nekādi pierādījusi, ka Direktīvas 2000/43 materiālās piemērošanas jomā tai būtu radusies konkrēta neizdevīga situācija rasu vai etniskās piederības dēļ.
38 Prasītāji pamata lietā turpretim norāda, ka Direktīvas 2000/43 piemērošanas joma esot ļoti plaša un ietverot ievērojamu sociālās dzīves jomu daļu. Tātad, lai varētu īstenot noteiktas šajā direktīvā paredzētas tiesības, kā arī gūt iespēju lietot preces un pakalpojumus un publiski piedāvāt preces un pakalpojumus, uz ko attiecas tās 3. panta 1. punkts, esot jāuzrāda personu apliecinošs dokuments un dažādu veidu dokumenti, apliecības vai diplomi.
39 Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2000/43 1. pantam tās mērķis, lai dalībvalstīs īstenotu vienādas attieksmes principu, ir noteikt sistēmu diskriminācijas rasu vai etniskās piederības dēļ apkarošanai.
40 Saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 16. apsvērumu ir svarīgi, lai visas fiziskās personas tiktu pasargātas no diskriminācijas rasu vai etniskās piederības dēļ.
41 Runājot par Direktīvas 2000/43 materiālo piemērošanas jomu, no tās preambulas 12. apsvēruma izriet, ka, lai nodrošinātu demokrātisku un tolerantu sabiedrības attīstību, kas ļautu visu personu līdzdalību neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, īpašai rīcībai tās diskriminācijas jomā, kas sakņojas rasu vai etniskajā piederībā, būtu jāsniedzas plašāk par pieeju nodarbinātības un pašnodarbinātības pasākumiem un jāaptver tās jomas, kas ir minētas šīs direktīvas 3. panta 1. punktā.
42 Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir noteikts, ka, nepārsniedzot Kopienai, kura pa šo laiku ir kļuvusi par Eiropas Savienību, piešķirtās pilnvaras, minēto direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, to skaitā arī valsts iestādēs, attiecībā uz šajā tiesību normā izsmeļoši uzskaitītajām un šī sprieduma 6. punktā norādītajām jomām.
43 Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jānorāda, ka, ņemot vērā Direktīvas 2000/43 mērķi un tiesību, uz kuru aizsardzību tā ir vērsta, dabu, kā arī to, ka ar šo direktīvu attiecīgajā jomā izpaužas vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kurš ir atzīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā, minētās direktīvas piemērošanas jomu nevar definēt ierobežoti.
44 Tomēr no tā neizriet, ka valsts tiesību akti attiecībā uz uzvārdu un vārdu rakstību civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos ir uzskatāmi par ietilpstošiem Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā.
45 Lai gan ir taisnība, ka Direktīvas 2000/43 3. panta 1. punkta h) apakšpunktā ir izdarīta vispārēja atsauce uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, kas ir pieejami sabiedrībai, un to piegādi, tad tomēr, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 58. punktā, nevar uzskatīt, ka uz šādiem valsts tiesību aktiem attiecas “pakalpojuma” jēdziens šīs tiesību normas izpratnē.
46 Turklāt ir jāatgādina, ka sagatavošanas dokumenti attiecībā uz Direktīvu 2000/43, kuru Eiropas Savienības Padome ir pieņēmusi, atbilstoši EKL 13. pantam lemjot vienprātīgi, parāda, ka Padome nav vēlējusies ņemt vērā Eiropas Parlamenta iesniegto grozījumu priekšlikumu, atbilstoši kuram “ikvienas publiskas iestādes, ieskaitot kārtības nodrošināšanas, imigrācijas pārraudzības un civiltiesiskās un krimināltiesiskās justīcijas iestādes, savu funkciju izpilde” būtu iekļauta šīs direktīvas 3. panta 1. punktā norādīto pasākumu sarakstā un tā rezultātā ietilptu tās piemērošanas jomā.
47 Tādējādi, lai gan, kā izriet no šī sprieduma 43. punkta, Direktīvas 2000/43 piemērošanas joma, kas ir definēta tās 3. panta 1. punktā, nav interpretējama ierobežoti, tā neattiecas uz tādiem valsts tiesību aktiem, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, attiecībā uz uzvārdu un vārdu rakstību civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos.
48 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka valsts tiesību akti, kuros ir paredzēts, ka personas uzvārdi un vārdi šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, attiecas uz situāciju, kas nav ietverta Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā.
Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu
49 Ar šiem jautājumiem, kas ir izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar LESD 18. un 21. pantu netiek pieļauts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes, piemērojot valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka personas vārdi un uzvārdi šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, atsakās grozīt personas vārda un uzvārda rakstību, kā rezultātā tie tiek atveidoti, izmantojot tikai valsts valodas rakstu zīmes, neizmantojot diakritiskas zīmes, ligatūras vai citus grozījumus latīņu alfabēta burtos, kas tiek izmantoti citās valodās.
50 Šie jautājumi attiecas uz trim atšķirīgiem pamata lietas elementiem:
– prasītājas pamata lietā prasījumu, kas ir vērsts uz to, lai viņas pirmslaulības uzvārds un vārds dzimšanas apliecībā un laulības apliecībā tiktu atveidoti tādā formā, lai būtu ievēroti poļu valodas rakstības noteikumi, kas nozīmē šajā pēdējā minētajā valodā izmantojamo diakritisko zīmju lietošanu;
– prasītāju pamata lietā prasījumiem, kas ir vērsti uz to, lai prasītāja pamata lietā uzvārds, kas ticis pievienots prasītājas pamata lietā pirmslaulības uzvārdam un norādīts laulības apliecībā, tiktu atveidots tādā formā, lai būtu ievēroti poļu valodas rakstības noteikumi, un
– prasītāja pamata lietā prasījumu, kas ir vērsts uz to, lai viņa vārdi minētajā apliecībā tiktu atveidoti tādā formā, lai būtu ievēroti poļu valodas rakstības noteikumi.
Ievada apsvērumi par piemērojamajām Savienības tiesību normām
51 Vispirms ir jāpārbauda, vai pretēji tam, ko norāda it īpaši Lietuvas un Čehijas valdības, prasītājas pamata lietā situācija attiecībā uz Lietuvas kompetento iestāžu izsniegtajiem civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas ir pamata lietas priekšmets, ietilpst Savienības tiesību, it īpaši Līguma tiesību normu attiecībā uz Savienības pilsonību, piemērošanas jomā.
52 Saistībā ar dzimšanas apliecību Lietuvas valdība it īpaši uzsver, ka runa ir par civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošu dokumentu, kas pirmo reizi ticis izsniegts 1977. gada 14. jūnijā, t.i., labu laiku pirms Lietuvas Republikas pievienošanās Savienībai. Turklāt runa esot par aktu, ko Lietuvas pilsonim izsniegušas šīs dalībvalsts kompetentās iestādes. Tādējādi prasītājas pamata lietā situācija saistībā ar viņas dzimšanas apliecību esot pilnībā iekšēja situācija. Tādēļ prasītājas pamata lietā sniegtais šīs apliecības grozīšanas lūgums nedz ratione temporis, nedz arī ratione materiae neietilpstot Savienības tiesību, tostarp tiesību normu attiecībā uz Savienības pilsonību, piemērošanas jomā.
53 Saistībā ar šo pēdējo minēto tiesību normu piemērošanu ratione temporis šajā izskatāmajā gadījumā ir jāatzīmē, ka pamata lieta nav saistīta ar to no Savienības tiesībās izrietošo tiesību atzīšanu, kas, kā tiek apgalvots, iegūtas pirms Lietuvas Republikas pievienošanās [Savienībai], un tiesību normu, kuras attiecas uz Savienības pilsonību, stāšanās spēkā attiecībā uz šo valsti. Šī lieta ir saistīta ar apgalvojumu par pašreizēju diskriminējošu attieksmi vai ierobežojumu attiecībā uz Savienības pilsoni (šajā ziņā skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑224/98 D’Hoop, Recueil, I‑6191. lpp., 24. punkts).
54 Prasītāja pamata lietā prasa, nevis lai viņas dzimšanas apliecība tiktu grozīta ar atpakaļejošu spēku, bet gan lai nolūkā atvieglot viņas kā Savienības pilsones brīvu pārvietošanos – prasītāja pamata lietā pēc viņas laulības ar Polijas pilsoni par dzīves vietu ir izvēlējusies Beļģiju, kur ir dzimis viņas dēls, kuram ir dubultā Lietuvas un Polijas pilsonība, – Lietuvas kompetentās iestādes viņai izsniegtu dzimšanas apliecību, kurā viņas pirmslaulības uzvārds un vārds būtu rakstīti tādā formā, lai būtu ievēroti poļu valodas rakstības noteikumi.
55 Tiesa jau ir atzīmējusi, ka noteikumi par Savienības pilsonību ir piemērojami kopš to stāšanās spēkā. Tādēļ ir jāuzskata, ka tie jāpiemēro iepriekš radušos situāciju pašreizējām sekām (iepriekš minētais spriedums lietā D’Hoop, 25. punkts).
56 No tā izriet, ka prasītājas pamata lietā apgalvoto diskrimināciju vai ierobežojumu saistībā ar atteikumu grozīt viņas pirmslaulības uzvārda un vārda rakstību dzimšanas apliecībā principā var izvērtēt, ņemot vērā LESD 18. un 21. panta noteikumus.
57 Attiecībā uz prasījumu grozīt prasītāju pamata lietā laulības apliecību, kas izsniegta 2007. gada 7. jūlijā, jautājums par tiesību normu attiecībā uz Savienības pilsonību piemērošanu ratione temporis nerodas.
58 Saistībā ar jautājumu, vai prasījums grozīt prasītājas pamata lietā dzimšanas apliecību un laulības apliecību atbilst pilnībā iekšējai situācijai, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo runa ir par civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošiem dokumentiem, kurus viņai ir izdevusi viņas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes, ir jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 54. punkta, ka prasītāja pamata lietā, kura ir izmantojusi brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, kuras viņai ir tieši piešķirtas ar LESD 21. pantu, vēlas, lai šīs apliecības tiktu grozītas, lai viņai atvieglotu minēto tiesību izmantošanu. Savu prasījumu viņa tostarp balsta uz LESD 21. pantu, norādot uz neizdevīgo situāciju, ko rada fakts, ka, īstenojot ar šīm tiesību normām piešķirtās tiesības, viņai ir jāizmanto civilstāvokļa reģistrāciju apliecinoši dokumenti, kuros viņas uzvārds un vārds nav atveidoti poļu valodas formā un tāpēc neatspoguļo nedz viņas saistības ar prasītāju pamata lietā, nedz arī pat ar viņas dēlu dabu.
59 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar LESD 20. pantu ikvienai personai, kurai ir dalībvalsts pilsonība, tiek piešķirts Savienības pilsoņa statuss (tostarp skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 27. punkts, un 2011. gada 8. marta spriedumu lietā C‑34/09 Ruiz Zambrano, Krājums, I‑0000. lpp., 40. punkts). Uz prasītāju pamata lietā, kurai ir Savienības dalībvalsts pilsonība, šāds statuss ir attiecināms.
60 Atzīstot nozīmi, kādu primārie tiesību akti piešķir Savienības pilsonības statusam, Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka šis statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (skat. 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R, Recueil, I‑7091. lpp., 82. punkts; 2010. gada 2. marta spriedumu lietā C‑135/08 Rottmann, Krājums, I‑1449. lpp., 43. un 56. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, 41. punkts).
61 Šis statuss tiem no šiem pilsoņiem, kuri ir līdzīgā situācijā, dod iespēju Līguma ratione materiae piemērošanas jomā gūt tiesību ziņā vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no viņu pilsonības, izņemot īpaši paredzētus gadījumus (tostarp skat. 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑184/99 Grzelczyk, Recueil, I‑6193. lpp., 31. punkts).
62 To situāciju skaitā, kas ietilpst Kopienu tiesību ratione materiae piemērošanas jomā, ietilpst situācijas, kuras saistītas ar Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu, it īpaši tās, kas saistītas ar LESD 21. pantā paredzēto pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Grzelczyk, 33. punkts, un lietā D’Hoop, 29. punkts).
63 Lai arī atbilstoši pašreizējam Savienības tiesību stāvoklim noteikumi par personas uzvārda un vārda atveidošanu civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos ir dalībvalstu kompetencē, tomēr tām, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši Līguma tiesību normas attiecībā uz katram Savienības pilsonim atzīto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (šajā ziņā skat. 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑148/02 Garcia Avello, Recueil, I‑11613. lpp., 25. un 26. punkts; 2008. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑353/06 Grunkin un Paul, Krājums, I‑7639. lpp., 16. punkts, kā arī 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑208/09 Sayn-Wittgenstein, Krājums, I‑0000. lpp., 38. un 39. punkts).
64 Pamata lietā ir konstatēts, ka abi prasītāji pamata lietā, būdami Savienības pilsoņi, ir īstenojuši savu brīvību pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā, kas nav viņu izcelsmes dalībvalstis.
65 Tā kā LESD 21. pants ietver ne tikai tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, bet arī, kā izriet no šī sprieduma 61. un 62. punkta un kā Komisija norādījusi savos apsvērumos, jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, tad saistībā ar šo tiesību normu ir jāizskata dalībvalsts iestāžu atteikums grozīt civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentus apstākļos, kādi pastāv pamata lietā.
Par brīvas pārvietošanās ierobežojuma esamību
66 Vispirms ir jāatzīmē, ka personas vārds un uzvārds ir viņas identitāti un privāto dzīvi, kuras aizsardzība ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, kā arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, veidojošs elements. Pat ja šīs konvencijas 8. pantā tas nav skaidri pieminēts, personas vārds un uzvārds kā personīgas identifikācijas līdzeklis un kā līdzeklis, kas nodrošina saikni ar ģimeni, tomēr attiecas uz tās privāto un ģimenes dzīvi (tostarp skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sayn-Wittgenstein, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Tā kā Savienības pilsonim visās dalībvalstīs būtu jāpiemēro tāda pati attieksme tiesību ziņā, kāda tiek piemērota attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir līdzīgā situācijā, ar pārvietošanās brīvību nebūtu saderīgs fakts, ka Savienības pilsonis dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, būtu mazāk labvēlīgā situācijā nekā tā, kurā viņš būtu tad, ja nebūtu izmantojis Līgumā paredzētās iespējas attiecībā uz pārvietošanās brīvību (iepriekš minētais spriedums lietā D’Hoop, 30. punkts).
68 Tiesa jau ir atzīmējusi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas noteiktiem valsts pilsoņiem ir nelabvēlīgs tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā atzīto ikviena Savienības pilsoņa brīvību ierobežojums (tostarp skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Grunkin un Paul, 21. punkts, kā arī lietā Sayn-Wittgentstein, 53. punkts).
69 Saistībā, pirmkārt, ar prasītājas pamata lietā lūgumu grozīt viņas vārdu un pirmslaulības uzvārdu Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas izsniegtajā dzimšanas apliecībā un laulības apliecībā ir jāatzīmē, ka, ja Savienības pilsonis pārceļas uz citu dalībvalsti un pēc tam stājas laulībā ar šīs otrās dalībvalsts pilsoni, tas, ka šī pilsoņa uzvārds, kas tam ir bijis pirms laulības, un tā vārds nevar tikt grozīts un šīs personas izcelsmes dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidots tikai šīs pēdējās minētās dalībvalsts valodā, nav uzskatāms par mazāk labvēlīgu attieksmi nekā tā, kas attiecībā pret viņu tikusi izrādīta pirms ar Līgumu sniegto iespēju personu brīvas pārvietošanās ziņā izmantošanas.
70 Tātad šādu tiesību neesamība nevar atturēt Savienības pilsoni no ar LESD 21. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas un tādējādi nav uzskatāma par ierobežojumu. Prasītājai pamata lietā Lietuvas kompetento iestāžu izsniegto dokumentu, kuri veido pamata lietas priekšmetu, kopumā dzimšanas brīdī reģistrētais vārds un pirmslaulības uzvārds ir atveidoti vienveidīgi, no kā izriet, ka nav minēto tiesību izmantošanas ierobežojuma.
71 No minētā izriet, ka ar LESD 21. pantu netiek aizliegts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes, piemērojot valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka personas vārdi un uzvārdi šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, atsakās grozīt viena no pilsoņiem uzvārda, kas tam ir bijis pirms laulības, un viņa vārda rakstību, ja dzimšanas brīdī tie ir tikuši reģistrēti atbilstoši minētajiem tiesību aktiem.
72 Otrkārt, attiecībā uz prasītāju pamata lietā prasījumiem veikt grozījumus saistībā ar laulības apliecībā veikto laulātā uzvārda pievienošanu prasītājas pamata lietā pirmslaulības uzvārdam ir jāatgādina, ka šī pievienošana ir veikta atbilstoši prasītāju pamata lietā tieši izteiktam lūgumam un saskaņā ar spēkā esošajiem Lietuvas tiesību aktiem.
73 Daudzu ikdienas dzīves darbību gan publiskā, gan privātā jomā veikšana prasa sniegt savas paša identitātes pierādījumu un turklāt, runājot par ģimeni, starp dažādiem tās locekļiem pastāvošo ģimenes saišu rakstura pierādījumu. Tādam Savienības pilsoņu laulātajam pārim, kāds tiek aplūkots pamata lietā, kas dzīvo un strādā citā dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvai 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi – OV 2004, L 229, 35. lpp., L 197, 34. lpp., kā arī OV 2007, L 204, 28. lpp.), ir jābūt spējīgiem pierādīt starp viņiem pastāvošo saistību.
74 Protams, dažādi prasītājas pamata lietā vārda un pirmslaulības uzvārda atveidošanas veidi Lietuvas un Polijas iestāžu izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos izriet no viņas pašas apzinātas izvēles un kā tādi neveido viņas tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ierobežojumu. Tomēr nevar izslēgt, ka apstāklis, ka laulības apliecībā viņas laulātā uzvārds viņas pirmslaulības uzvārdam ir pievienots formā, kas neatbilst nedz viņa uzvārdam, kāds tas ir reģistrēts pēdējā minētā izcelsmes dalībvalstī, nedz arī uzvārdam, kāds attiecībā uz prasītāju pamata lietā ir ierakstīts tajā pašā laulības apliecībā, ieinteresētajām personām varētu radīt neērtības.
75 Šādas neērtības varētu radīt viena un tā paša uzvārda attiecībā uz vienam un tam pašam laulātajam pārim piederošām divām personām rakstības atšķirības (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Garcia Avello, 36. punkts, kā arī lietā Sayn-Wittgenstein, 55. un 56. punkts).
76 Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai pastāvētu ar LESD 21. pantu atzīto brīvību ierobežojums, atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem izteiktajam atteikumam grozīt prasītāju pamata lietā kopīgo uzvārdu pēc rakstura jābūt tādam, lai tas ieinteresētajām personām varētu radīt “nopietnas neērtības” administratīvā, profesionālā un privātā jomā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Garcia Avello, 36. punkts, lietā Grunkin un Paul, 23.–28. punkts, kā arī lietā Sayn-Wittgenstein, 67., 69. un 70. punkts).
77 Tādējādi iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai tādai ģimenei kā prasītāju pamata lietā ģimene saistībā ar kompetento iestāžu atteikumu viena no šīs ģimenes locekļiem uzvārda rakstībā burtu “W” pārveidot par “V” pastāv konkrēts risks saistībā ar nepieciešamību kliedēt šaubas attiecībā uz viņu identitāti, kā arī viņu iesniedzamo dokumentu autentiskumu. Ja, pastāvot pamata lietas apstākļiem, minētais atteikums nozīmē, ka ir iespēja, ka šajos dokumentos ietvertās informācijas pareizība tiktu apšaubīta un ka šaubas rastos attiecībā uz šīs ģimenes locekļu identitāti un starp tās locekļiem pastāvošajām attiecībām, tam varētu būt nopietnas sekas, tostarp saistībā ar uzturēšanās tiesību, kas tieši piešķirtas ar LESD 21. pantu, īstenošanu (šajā ziņā skat. arī iepriekš minētos spriedumus lietā Garcia Avello, 36. punkts, un lietā Sayn-Wittgenstein, 55. un 66.–70. punkts).
78 Tādējādi iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai dalībvalsts kompetento iestāžu atbilstoši valsts tiesību aktiem izteiktais atteikums grozīt Savienības pilsoņu laulātā pāra laulības apliecību, lai abu laulāto kopīgais uzvārds tiktu rakstīts, pirmkārt, vienotā veidā un, otrkārt, formā, kas atbilstu laulātā, par kura uzvārdu ir runa, izcelsmes valsts rakstības noteikumiem, pēc sava rakstura ir tāds, kas ieinteresētajām personām var radīt nopietnas neērtības administratīvā, profesionālā un privātā jomā. Ja tas tā ir, runa ir par ar LESD 21. pantu ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojumu.
79 Treškārt, saistībā ar prasītāja pamata lietā izteikto prasījumu, lai Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas izsniegtajā laulības apliecībā viņa vārdi tiktu rakstīti tādā formā, lai tiktu ievēroti poļu valodas rakstības noteikumi, t.i., kā “Łukasz Paweł”, ir jāatgādina, ka minētajā laulības apliecībā šie vārdi ir atveidoti “Lukasz Pawel” formā. Atšķirība starp minētajiem rakstības veidiem ir diakritisko zīmju, ko neizmanto lietuviešu valodā, izlaišana.
80 Šajā ziņā prasītājs pamata lietā un Polijas valdība norāda, ka jebkādiem dalībvalsts iestāžu veiktajiem personas vārda vai uzvārda, kas ir norādīti tās izcelsmes dalībvalsts iestāžu izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos, oriģinālās rakstības grozījumiem varot būt nelabvēlīgas sekas neatkarīgi no tā, vai grozījumi rada attiecīgā vārda un/vai uzvārda jauna veida rakstību, vai arī to rezultātā vienīgi tiek izslēgtas vārda un/vai uzvārda diakritiskās zīmes. Tas varot ietekmēt vārda un/vai uzvārda izrunu, tāpat kā diakritiskās zīmes izslēgšana dažos gadījumos varot radīt citu vārdu.
81 Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 96. punktā, veicot vairākas ikdienas dzīves darbības, diakritiskās zīmes bieži vien tiek izlaistas tehnisku iemeslu, tādu kā dažām informātikas sistēmām piemītoši objektīvi ierobežojumi, dēļ. Turklāt personai, kura nepārvalda svešvalodu, diakritisko zīmju nozīme bieži vien nav zināma, un šī persona tās pat nepamana. Tādējādi ir maz iespējams, ka šādu zīmju izlaišana pati par sevi attiecīgajai personai varētu radīt tādas reālas un nopietnas neērtības šī sprieduma 76. punktā minētās judikatūras izpratnē, kuras būtu pamats šaubām saistībā ar identitāti, kā arī tās iesniegto dokumentu autentiskumu vai tajos iekļauto datu pareizību.
82 No minētā izriet, ka atbilstoši piemērojamajiem valsts tiesību aktiem izteiktais dalībvalsts kompetento iestāžu atteikums grozīt Savienības pilsoņa no citas dalībvalsts laulības apliecību, lai minētā pilsoņa vārdi šajā apliecībā būtu rakstīti ar tādām diakritiskajām zīmēm, ar kādām tie ir rakstīti viņa izcelsmes valsts izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos, un tādā formā, lai būtu ievēroti šīs pēdējās minētās valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, nav uzskatāms par ar LESD 21. pantu ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojumu.
Par Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojuma attaisnojuma esamību
83 Attiecībā uz gadījumu, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka atteikums grozīt prasītāju pamata lietā kopīgo uzvārdu ir LESD 21. panta ierobežojums, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personu pārvietošanās brīvības ierobežošanu var attaisnot tikai tad, ja tā ir pamatota ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīga ar valsts tiesībās noteikto leģitīmo mērķi (tostarp skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Grunkin un Paul, 29. punkts, kā arī lietā Sayn-Wittgenstein, 81. punkts).
84 Atbilstoši vairāku valdību, kas Tiesai ir sniegušas savus apsvērumus, viedoklim rūpes par valsts oficiālās valodas aizsardzību, lai saglabātu nacionālo vienotību un uzturētu sociālo kohēziju, esot leģitīms dalībvalsts mērķis. Lietuvas valdība it īpaši norāda, ka lietuviešu valoda esot konstitucionālā vērtība, kas saglabā nācijas identitāti, dod ieguldījumu pilsoņu integrācijā, nodrošina valsts suverenitātes izpausmi, valsts nedalāmību, kā arī labu valsts dienestu un teritoriālo vienību funkcionēšanu.
85 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka ar Savienības tiesību normām netiek aizliegta politikas īstenošana, kas ir vērsta uz dalībvalsts valodas, kas vienlaikus ir gan valsts valoda, gan arī pirmā oficiālā valoda, aizsardzību un veicināšanu (skat. 1989. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑379/87 Groener, Recueil, 3967. lpp., 19. punkts).
86 Atbilstoši LES 3. panta 3. punkta ceturtajai daļai, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantam Savienība respektē kultūru un valodu daudzveidību. Saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība tāpat respektē tās dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī ietver arī to valsts oficiālās valodas aizsardzību.
87 No minētā izriet, ka tādu valsts tiesību aktu, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, mērķis, kas ir vērsts uz valsts oficiālās valodas aizsardzību, paredzot piemērot šīs valodas rakstības noteikumus, principā ir leģitīms mērķis, ar ko var attaisnot LESD 21. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ierobežojumus, un to var ņemt vērā, izvērtējot likumīgās intereses attiecībā pret minētajām Savienības tiesību aktos atzītajām tiesībām.
88 Pasākumus, kas ierobežo LESD 21. pantā paredzēto pamatbrīvību, ar objektīviem apsvērumiem var attaisnot tikai tad, ja šie pasākumi ir nepieciešami, lai aizsargātu intereses, ko ar tiem paredzēts nodrošināt, un vienīgi tad, ja šos mērķus nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sayn-Wittgenstein, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).
89 Kā izriet no šī sprieduma 66. punkta, personas uzvārds ir tās identitāti un privāto dzīvi, kuras aizsardzība ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, veidojošs elements.
90 Turklāt Savienības tiesību aktos, lai novērstu šķēršļus ar Līgumu garantēto pamatbrīvību īstenošanai, ir atzīta vajadzība nodrošināt Savienības pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzību (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri, Recueil, I‑5257. lpp., 98. punkts).
91 Ja tiks konstatēts, ka atteikums grozīt pamata lietā aplūkojamo Savienības pilsoņu kopīgo uzvārdu viņiem un/vai viņu ģimenēm rada nopietnas neērtības administratīvā, profesionālā un privātā jomā, iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai, izsakot šādu atteikumu, ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp iesaistītajām interesēm, t.i., prasītāju pamata lietā tiesībām uz viņu privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, no vienas puses, un attiecīgās dalībvalsts oficiālās valsts valodas un tradīciju aizsardzību, no otras puses.
92 Saistībā ar poļu uzvārda “Wardyn” pārveidošanu par “Vardyn” laulības apliecībā atteikuma, ko Viļņas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa ir izteikusi saistībā ar prasītāju pamata lietā šajā sakarā iesniegtajiem lūgumiem veikt grozījumus, nesamērīgs raksturs eventuāli varētu izrietēt no tā, ka attiecībā uz prasītāju pamata lietā šī iestāde minēto uzvārdu šajā pašā apliecībā ir atveidojusi, ievērojot attiecīgos poļu valodas rakstības noteikumus.
93 Turklāt ir jākonstatē, ka saskaņā ar Tiesai sniegto informāciju citu dalībvalstu pilsoņu uzvārdi Lietuvā var tikt atveidoti, izmantojot latīņu alfabēta burtus, kas nav iekļauti lietuviešu valodas alfabētā. Pierādījums tam ir arī apstāklis, ka laulības apliecībā prasītāja pamata lietā uzvārds sākas ar burtu “W”, kas nav iekļauts lietuviešu valodas alfabētā.
94 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– ar to tiek pieļauts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes, piemērojot valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka personas vārdi un uzvārds šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, atsakās viena no tās pilsoņiem dzimšanas apliecībā un laulības apliecībā grozīt viņa uzvārdu un vārdu atbilstoši citas dalībvalsts rakstības noteikumiem;
– ar to tiek pieļauts, ka tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā, un piemērojot šos pašus tiesību aktus dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās grozīt Savienības pilsoņu laulātā pāra kopīgo uzvārdu, kāds viena no šiem pilsoņiem izcelsmes dalībvalsts izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos ir norādīts tādā formā, lai būtu ievēroti šīs pēdējās minētās dalībvalsts rakstības noteikumi, ar nosacījumu, ka minētajiem Savienības pilsoņiem šis atteikums nerada nopietnas neērtības administratīvā, profesionālā un privātā jomā, un tas ir jānosaka iesniedzējtiesai. Ja izrādīsies, ka šādas neērtības rodas, šai tiesai tāpat ir jāpārbauda, vai atteikums veikt grozījumus ir vajadzīgs interešu, kuras ar valsts tiesību aktiem ir paredzēts nodrošināt, aizsardzībai un ir samērīgs ar leģitīmi sasniedzamo mērķi;
– ar to tiek pieļauts, ka tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā, un piemērojot šos pašus tiesību aktus dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās grozīt Savienības pilsoņa no citas dalībvalsts laulības apliecību, lai minētā pilsoņa vārdi šajā apliecībā būtu rakstīti ar tādām diakritiskajām zīmēm, ar kādām tie ir rakstīti viņa izcelsmes valsts izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos, un tādā formā, lai būtu ievēroti šīs pēdējās minētās valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi.
Par tiesāšanās izdevumiem
95 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) valsts tiesību akti, kuros ir paredzēts, ka personas uzvārdi un vārdi šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, attiecas uz situāciju, kas nav ietverta Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas [vienlīdzīgas] attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, piemērošanas jomā;
2) LESD 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– ar to tiek pieļauts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes, piemērojot valsts tiesību aktus, kuros ir paredzēts, ka personas vārdi un uzvārds šīs dalībvalsts civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos var tikt atveidoti tikai tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, atsakās viena no tās pilsoņiem dzimšanas apliecībā un laulības apliecībā grozīt viņa uzvārdu un vārdu atbilstoši citas dalībvalsts rakstības noteikumiem;
– ar to tiek pieļauts, ka tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā, un piemērojot šos pašus tiesību aktus dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās grozīt Savienības pilsoņu laulātā pāra kopīgo uzvārdu, kāds viena no šiem pilsoņiem izcelsmes dalībvalsts izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos ir norādīts tādā formā, lai būtu ievēroti šīs pēdējās minētās dalībvalsts rakstības noteikumi, ar nosacījumu, ka minētajiem Savienības pilsoņiem šis atteikums nerada nopietnas neērtības administratīvā, profesionālā un privātā jomā, un tas ir jānosaka iesniedzējtiesai. Ja izrādīsies, ka šādas neērtības rodas, šai tiesai tāpat ir jāpārbauda, vai atteikums veikt grozījumus ir vajadzīgs interešu, kuras ar valsts tiesību aktiem ir paredzēts nodrošināt, aizsardzībai un ir samērīgs ar leģitīmi sasniedzamo mērķi;
– ar to tiek pieļauts, ka tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā, un piemērojot šos pašus tiesību aktus dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās grozīt Savienības pilsoņa no citas dalībvalsts laulības apliecību, lai minētā pilsoņa vārdi šajā apliecībā būtu rakstīti ar tādām diakritiskajām zīmēm, ar kādām tie ir rakstīti viņa izcelsmes valsts izsniegtajos civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošajos dokumentos, un tādā formā, lai būtu ievēroti šīs pēdējās minētās valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi.
[Paraksti]