ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 15. jūlijā 1(1)
Lieta C‑137/09
Marc Michel Josemans
pret
Burgemeester van Maastricht
(Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Materiālā piemērošanas joma – Narkotisko vielu pārdošana – Pašvaldības īstenots pasākums, kas ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes iedzīvotājiem – Cīņa pret narkotūrismu – Dalībvalstīm no LES 4. panta un LESD 72. panta izrietošie pienākumi – Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu – 71. panta 5. punkts – Valsts sabiedriskās kārtības un Eiropas sabiedriskās kārtības aizsardzība
I – Ievads
A – Vispārīgs lietas izklāsts
1. Vai pakalpojumu sniegšanas brīvības princips, kas ir nostiprināts Līgumā par Eiropas Savienības darbību, ir piemērojams attiecībā uz narkotisko vielu pārdošanu? Citiem vārdiem sakot, vai coffee shop īpašnieks var atsaukties uz šo principu, lai leģitimētu savu darbību, un vai kādas dalībvalsts pilsonis var atsaukties uz šo brīvību, lai dotos lietot narkotikas citā dalībvalstī?
2. Aiz šiem vienkāršajiem jautājumiem slēpjas citi, daudz delikātāki jautājumi. Vai mēs plānojam veidot tādu Eiropu, kur ražotājs, starpnieks vai saņēmējs var brīvi atsaukties uz aprites brīvībām, ko garantē Līgums, lai audzētu, pārvadātu, piedāvātu vai lietotu narkotikas? Vai šodien veidotās brīvības, drošības un tiesiskuma telpas mērķis ir kalpot narkotiku tirdzniecības interesēm?
3. Šādi būtībā ir jautājumi, ko izraisa šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
4. Šī lieta iekļaujas Nīderlandes Karalistes īstenotās iecietības politikas pastiprināšanā attiecībā uz kanabisa pārdošanu coffee shops. Ņemot vērā šīs politikas pārrobežu rezonansi un daudzos sabiedriskās kārtības traucējumus, ko izraisa šo vietu plašā un pieaugošā apmeklētība, Burgemeester van Maastricht [Māstrihtas Birģermeistars] nolēma ieeju minētajos uzņēmumos atļaut vienīgi Nīderlandes iedzīvotājiem (turpmāk tekstā – “strīdīgais pasākums”). Tāds pasākums būtu nepārprotams Līgumā nostiprināto aprites brīvību ierobežojums, ja tas skartu sabiedriskās ēdināšanas vietu, kurā tiek pārdotas vienīgi likumīgas patēriņa preces. Tomēr tas tā nav aplūkojamajā lietā, jo atšķirībā no uzkodu bāriem un citām ātrās sabiedriskās ēdināšanas vietām, kur pārdod gāzētos dzērienus un sviestmaizes līdzņemšanai, coffee shops galvenā darbība ir veltīta narkotisko vielu, kuru tirdzniecība ir aizliegta visās dalībvalstīs, pārdošanai.
5. Raad van State [Valsts padome] (Nīderlande) tādējādi uzdod Tiesai jautājumu, vai tāds pasākums iekļaujas Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā, it īpaši Līgumā nostiprināto principu un pamatbrīvību piemērošanas jomā. Tā jautā Tiesai, vai attiecīgā gadījumā šis pasākums var tikt pamatots ar cīņu pret narkotūrismu un tā izraisītajiem traucējumiem.
6. Šajos secinājumos es, pirmkārt, argumentēšu, ka pašvaldības pasākums, kurš veikts tās atbilstoši vispārīgās kārtības noteikumiem un atbilstoši kuram ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes iedzīvotājiem, neiekļaujas Līguma piemērošanas jomā, it īpaši pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā. Šajā sakarā es paskaidrošu, ka LESD 56. pantā paredzētā brīvība nekādā gadījumā nevar leģitimēt narkotisko vielu tirdzniecību, kurai, pat ja pret to izturas iecietīgi kādā Eiropas Savienības dalībvalstī, nevar piemērot kopējā tirgus priekšrocības.
7. Otrkārt, es ierosināšu Tiesai sadarbības attiecību ar valsts tiesu ietvaros izvērtēt strīdīgā pasākuma atbilstību papildu griezumā. Proti, ņemot vērā strīda priekšmetu, kā arī visu valsts tiesas sniegto informāciju, uzskatu, ka ir obligāti jāinterpretē Savienības tiesību noteikumi, kas īpaši paredz sabiedriskās kārtības aizsardzību un cīņu pret narkotisko vielu nelikumīgu pieprasījumu.
8. Šīs pārbaudes rezultātā es argumentēšu, ka tāds pasākums, kas ir vērsts uz cīņu pret narkotūrismu un tā izraisītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ir ne vien valsts tiesību uzturēt savu sabiedrisko kārtību saskaņā ar LES 4. pantu un LESD 72. pantu izpausme, bet arī tās pienākuma dot savu ieguldījumu Eiropas sabiedriskās kārtības uzturēšanā saskaņā ar Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (2), 71. panta 5. punktu.
B – Kanabiss
9. Pašlaik aptuveni 4 miljoni Eiropas jauniešu ikdienā lieto kanabisu, un šīs narkotiskās vielas kultūra skar 19 dalībvalstis. Tiktāl, ciktāl mainās tās lietošanas veids un tirgū parādās jauni kanabisa veidi, man šķiet svarīgi atgādināt, kas ir šī narkotiskā viela un kāda ir tās iedarbība uz patērētāju veselību.
1) Liela kanabisa daudzveidība
10. Marihuāna jeb “zālīte” ir nosaukums, kas dots kanabisa lapām un augļiem, kuri, izžāvēti un sasmalcināti, tiek smēķēti tīrā veidā vai kopā ar tabaku. Turpretim hašišs ir no šā auga lapām un gatavajiem pumpuriem atdalītie sveķi. Tas ir četras līdz astoņas reizes aktīvāks par marihuānu. Hašiša sastāvā esošās psihotropās vielas ir kanabionīdi, no kuriem visnozīmīgākais ir delta 9 – tetrahidrokanabionīds (turpmāk tekstā – “THK”). Kanabisa iedarbība parādās no 0,05 mg/kg uzsūktas THK devas, un, ilustrācijai, viena cigarete vai marihuānas cigarete satur 2–5 mg THK.
11. THK saturs būtiski atšķiras atkarībā no izejvielu izcelsmes, gadalaikiem un ražošanas metodēm. Tādējādi bez klasiskajiem veidiem, kas nāk no Ziemeļāfrikas (īpaši Marokas), Āzijas un Vidējiem Austrumiem, pārdevēji vai dīleri patērētājiem, kuri arvien retāk ir informēti par šo maisījumu paaugstināto toksiskumu (3), mūsdienās piedāvā jaunus kanabisa maisījumus. Atbilstoši veiktajiem pētījumiem, lai gan importētās marihuānas un hašiša THK koncentrācijas vidējais līmenis ir attiecīgi 7 % un 18,2 %, Nīderlandes izcelsmes marihuānai (“nederwiet” vai “hennep”) tas ir 20,4 % robežās un hašišam, kas iegūts no Nīderlandes izcelsmes marihuānas (“nederhasj”), – 39,3 % robežās (4).
12. Tāpat tirgū ir parādījušās jauni produkti uz kanabisa bāzes, kam ir pievienoti sintezētie kanabinoīdi vai kas ir sajaukti ar citām tādām kaitīgām vielām kā svins, spodrināšanas līdzeklis, stikla putekļi, medikamenti vai arī smiltis (5). Tas ļauj palielināt pārdošanas svaru un pastiprina apreibināšanās iedarbību.
2) Lietošana, kas rada risku cilvēku veselībai
13. Kaut arī Nīderlandes valdības īstenotā iecietības politika, kā izklāstīts turpinājumā, ir balstīta uz iedalījumu “vieglo narkotiku” un “smago narkotiku” lietošanā un attiecīgajos riskos, šis iedalījums, manuprāt, ir zaudējis jebkādu nozīmi, ņemot vērā tirgū esošās jaunās kanabisa formas un riskus, ko to lietošana rada cilvēku veselībai.
14. Kanabisa bīstamība un kaitīgums patērētājiem kā sociālai struktūrai vairs nav jāpierāda. Kaut gan kanabisa lietošanas izraisītā psihiskā iedarbība neregulāram lietotājam principā ir īslaicīga un atgriezeniska, tomēr tā parādās jau no pirmās devas, pastiprina alkohola un tabakas iedarbību un var izraisīt kanabisa reibumu, kas, vadot automašīnu, izraisa dramatiskas sekas. Četri Nīderlandes ministri, kuri ir atbildīgi par narkotiku politiku, to tieši atzina savā 2009. gada 11. septembra Nīderlandes parlamentam adresētajā vēstulē (6).
15. Kā tas ir pierādīts daudzos zinātniskos pētījumos (7), kanabisa intensīva un ilgstoša lietošana var izraisīt vēl graujošāku fizisko un psihisko ietekmi. Tā kā tās satur septiņas reizes vairāk darvas un tvana gāzes nekā tabaka, hroniska kanabisa lietošana pakļauj smēķētāju daudz augstākam plaušu saindēšanās un augšējo elpošanas ceļu vēža riskam (8). Kanabisa lietošana izraisa fizisku un garīgu nogurumu, samazinot koncentrēšanās, atmiņas un apguves spējas, kā arī izraisa profesionālās darbības vai mācību traucējumus. Regulāras kanabisa lietošanas dēļ var rasties arī sociāli pārrāvumi, kas pieaugušajam izpaužas kā lielākas grūtības strādāt regulāru un stabilu darbu un jaunākiem cilvēkiem – kā neierašanās skolā atsvešināšanās vai, dažu gadījumā, depresijas dēļ. Turklāt kanabisa lietošana var būt psihiatrisku simptomu, piemēram, halucināciju, cēlonis. Tā ir tikusi saistīta arī ar noteiktu šizofrēnijas gadījumu parādīšanos. Šādā gadījumā šizofrēnijas saistīšanu ar pārmērīgu kanabisa lietošanu raksturo agrīnāki un biežāki traucējumi, lielāka sociālā atsvešināšanās, izteiktāks depresijas un pašnāvības risks. Ir skaidrs, ka šie riski palielinās līdz ar lietošanas veidu, ilgumu, lietotāja personīgo jutīgumu un ieelpotā produkta daudzumu.
16. Visbeidzot, kanabisa lietošana to lietotājus pakļauj stiprāku narkotisko vielu lietošanas riskam. Kaut gan daži kritizē t.s. “tiltiņa” jeb “kāpšanas” teoriju, nevar noliegt, ka persona, kura jau ir izmēģinājusi kanabisa izraisīto halucinogēno iedarbību, daudz vairāk būs pakļauta narkotiku ar intensīvākām īpašībām lietošanas riskam.
17. Tieši ņemot vērā kanabisa bīstamību un kaitīgumu, tā ir iekļauta vairākās Eiropas un starptautiskās konvencijās.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Cīņa pret narkotikām
a) Līgums par Eiropas Savienību un Līgums par Eiropas Savienības darbību
18. Saskaņā ar LES 3. panta 1. punktu “Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas vērtības un savu tautu labklājību”.
19. Saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu “Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu”.
20. Saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība “respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp [..] uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību [..]”.
21. Labklājība, sociālā kohēzija, personu veselība un drošība arī ir mērķi, kas noteic Savienības darbību cīņā pret narkotikām un LESD 67. pantā minētās brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidē.
22. Šajā ziņā Savienības darbība galvenokārt ir vērsta uz piedāvājuma un pieprasījuma samazināšanu, kas paredz, pirmkārt, narkotiku nelikumīgas tirdzniecības un organizētās noziedzības preventīvos un apkarošanas pasākumus un, otrkārt, narkomānijas preventīvos pasākumus.
i) Cīņa pret narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību un organizēto noziedzību
23. Saskaņā ar LESD 67. panta 3. punktu cīņa pret narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību un organizēto noziedzību izpaužas kā dalībvalstu policijas un tiesu iestāžu sadarbība, kā arī dalībvalstu krimināltiesību normu tuvināšana.
24. Tomēr saskaņā ar LESD 72. pantu dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par sabiedriskās kārtības saglabāšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu savā teritorijā.
25. Narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība un organizētā noziedzība tieši ir minētas LESD 83. panta 1. punktā minēto “eironoziegumu” skaitā. Šis pants Eiropas Parlamentam un Padomei piešķir tiesības paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju noteikšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi.
ii) Narkomānijas prevencija
26. Narkomānijas prevencija izriet no LESD 168. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (9) 35. panta, kuros ir paredzēts, ka, nosakot un īstenojot visas Savienības politikas un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.
27. Saskaņā ar LESD 168. pantu šīm darbībām īpaši ir jāpapildina dalībvalstu politikas, kas vērstas uz to, lai mazinātu narkotiku izraisīto kaitējumu veselībai, tostarp veicot informatīvus un preventīvus pasākumus.
b) Šengenas acquis
28. Konvencijas, ar ko tiek īstenots Šengenas nolīgums, 71. pantā ir paredzēts:
“1. Attiecībā uz tiešu vai netiešu narkotisku un jebkādu psihotropu vielu, (tostarp kanabisa) tirdzniecību, kā arī šo ražojumu un vielu glabāšanu ar mērķi tās tirgot vai eksportēt, Līgumslēdzējas Puses apņemas atbilstīgi spēkā esošajām Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijām [..] veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu un apkarotu narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgu tirdzniecību.
2. [..] Līgumslēdzējas Puses apņemas ar administratīviem un krimināltiesiskiem pasākumiem novērst un apkarot narkotisku un psihotropu vielu (tostarp kanabisa) nelikumīgu eksportu, kā arī šo ražojumu un vielu tirdzniecību, piegādi un nodošanu.
3. Lai apkarotu narkotisko un psihotropo vielu (tostarp kanabisa) nelikumīgu importēšanu, Līgumslēdzējas Puses pastiprina personu un preču, kā arī transporta līdzekļu kontroli pie ārējām robežām. [..]
4. Lai nodrošinātu šā panta noteikumu ievērošanu, Līgumslēdzējas Puses īpaši uzrauga vietas, par kurām ir zināms, ka tās izmanto narkotiku tirdzniecībai.
5. Līgumslēdzējas Puses dara visu iespējamo, lai novērstu un apkarotu negatīvās sekas, ko izraisa nelikumīgs pieprasījums pēc jebkādām narkotiskām un psihotropām vielām (tostarp kanabisu). Katra Līgumslēdzēja Puse ir atbildīga par šajā sakarā paredzētajiem pasākumiem.” [Neoficiāls tulkojums]
29. Konvencijas, ar ko tiek īstenots Šengenas nolīgums, Nobeiguma aktam ir pievienota kopīga deklarācija attiecībā uz šīs konvencijas 71. panta 2. punktu. Tas ir izteikts šādā redakcijā:
“Ja kāda Līgumslēdzēja Puse atkāpjas no 71. panta 2. punktā minētā principa, ievērojot savas valsts politiku attiecībā uz to, kā novērst un ārstēt atkarību no narkotiskām un psihotropām vielām, visas Līgumslēdzējas Puses veic administratīvus pasākumus un nosaka sankcijas, kas vajadzīgas, lai novērstu un sodītu minēto ražojumu un vielu nelikumīgu importu un eksportu, īpaši uz citu Līgumslēdzēju Pušu teritoriju.” [Neoficiāls tulkojums]
c) Atvasinātās tiesības
30. Padomes 1996. gada 29. novembra rezolūcijā (10) skaidrā veidā tika identificēta narkotūrisma problēma Savienības iekšienē un tika paredzēti pirmie pasākumi cīņai pret šo parādību.
31. Pēc tam, 1996. gada 17. decembra vienotās rīcības (11) ietvaros dalībvalstis vēlreiz apliecināja savu kopīgo apņemšanos izskaust nelikumīgu narkotisko vielu tirdzniecību, īpaši apkarojot nelikumīgu narkotisko vielu pieprasījumu un milzīgo peļņu no to tirdzniecības, kā arī no narkotūrisma (12). Tāpat tās apņēmās par kriminālsodāmu noteikt apzinātu aicināšanu vai piespiešanu lietot vai izgatavot nelikumīgas narkotiskās vielas, un šajā sakarā tās uzņēmās sevišķu vērību pievērst tīmekļa vietnes izmantošanai (13).
32. Turklāt saskaņā ar Padomes 2004. gada 25. oktobra Pamatlēmuma 2004/757/TI (14) 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai sodītu par narkotisko vielu ražošanu, izgatavošanu, ekstrakciju, sagatavošanu, piedāvāšanu, piedāvāšanu pārdošanai, izplatīšanu, pārdošanu, piegādi ar jebkādiem noteikumiem, starpniecību, nosūtīšanu, nosūtīšanu tranzītā, pārvadāšanu, importu vai eksportu, ja šīs darbības ir veiktas ar nodomu un ja tās ir neatļautas (15).
33. 2009. gada 2. decembrī Padomes pieņemtajā Stokholmas programmā (16) attiecībā uz Savienības iekšējās drošības stratēģiju ir paredzēts, ka, lai nodrošinātu aizsardzību pret starptautiskiem apdraudējumiem, ir svarīgi pastiprināt Eiropas līmenī veiktos pasākumus un tos labāk saskaņot ar pasākumiem reģionālā un valsts līmenī. Tāpat tajā ir precizēts, ka organizētā noziedzība un narkotiku nelikumīga tirdzniecība turpina apdraudēt Savienības iekšējo drošību, un ka pārrobežu noziedzība ir kļuvusi par steidzamu izaicinājumu, uz kuru ir jāreaģē skaidri un vispusīgi (17).
34. Visbeidzot, Savienības rīcību veido vairāki plāni, kuros ir paredzēts piemērot Savienības 2005.–2012. gadam noteikto narkotiku apkarošanas stratēģiju. Pašreizējā rīcības plānā (18) ir noteikti pieci prioritāri mērķi, proti, narkotiku apkarošanas politiku koordinācija valsts un Eiropas līmenī (19), narkotiku pieprasījuma samazināšana, narkotiku piedāvājuma samazināšana un apkarošana, starptautiskā sadarbība un pētniecības veicināšana šajā jomā.
2) Savienības pilsonim atzītās pamatbrīvības
35. Savienības pilsonība katram dalībvalsts pilsonim piešķir pamatbrīvības un individuālās brīvības. Visās situācijās, kas iekļaujas Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā, ikviens Savienības pilsonis var tātad atsaukties uz LESD 18. pantu, kurā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ (20).
36. Šīs situācijas vispirms aptver LESD 21. pantā minētos gadījumus (21).
37. Šajā tiesību normā ir vispārīgi noteiktas ikviena Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumā, kā arī tā īstenošanai paredzētajos pasākumus noteiktos ierobežojumus un nosacījumus. Runa ir par pamatbrīvību, kas ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pantā un ko Savienības pilsoņi var izmantot neatkarīgi no saimnieciskās darbības veikšanas. Tādējādi, ja kādas dalībvalsts pilsonis pārvietojas vai uzturas Savienības teritorijā, viņš var atsaukties uz LESD 18. pantā nostiprinātajām tiesībām netikt diskriminētam viņa pilsonības dēļ.
38. Šīs situācijas tāpat aptver arī LESD 56. pantā minētos pakalpojumu sniegšanas brīvības gadījumus (22).
39. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, uzņēmums pret valsti, kurā tas ir reģistrēts, var atsaukties uz brīvas pakalpojumu (23) sniegšanas tiesībām, ja tas sniedz pakalpojumus saņēmējiem, kas reģistrēti citā dalībvalstī. Otrkārt, šīs tiesības ietver pakalpojumu saņēmēju, tostarp tūristu, brīvību doties uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu pakalpojumu bez pret viņiem vērstiem ierobežojumiem (24). Saskaņā ar LESD 52. panta 1. punktu, uz kuru ir atsauce LESD 62. pantā, šī brīvība tomēr var tikt ierobežota, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības aizsardzības iemesliem.
40. Visbeidzot, LESD 18. pantā noteiktais diskriminācijas aizlieguma princips ir ticis īstenots un precizēts preču brīvas aprites jomā. LESD 34. un 35. pantā ir aizliegti attiecīgi importa un eksporta kvantitatīvie ierobežojumi, kā arī citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību starp dalībvalstīm. Tomēr saskaņā ar LESD 36. pantu noteikti ierobežojumi tāpat var būt pamatoti tostarp ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai personu veselības un dzīves aizsardzības iemesliem.
B – Starptautiskās saistības
41. Ar 1988. gada 20. decembrī Vīnē noslēgto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti (25) tiek pastiprināti un papildināti 1961. gada 30. martā Ņujorkā noslēgtajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vienotajā konvencijā par narkotiskajām vielām (26) un 1971. gada 21. februārī Vīnē noslēgtajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par psihotropajām vielām (27) paredzētie pasākumi.
42. Visas dalībvalstis, kā arī Savienība ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 1988. gada konvencijas dalībnieces (28).
43. Šīs konvencijas 3. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Katra Puse veic nepieciešamos pasākumus, lai tās nacionālajos normatīvajos aktos par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir izdarīti tīši, tiktu noteikti:
a) i) Jebkuras narkotiskās vai psihotropās vielas ražošana, izgatavošana, iegūšana, sagatavošana, piedāvāšana, piedāvāšana pārdošanai, izplatīšana, pārdošana, jebkura veida piegādāšana, starpniecības darījums, nosūtīšana, tranzīta nosūtīšana, pārvadāšana, importēšana vai eksportēšana pretēji 1961. gada Konvencijas, 1961. gada Konvencijas ar labojumiem vai 1971. gada Konvencijas noteikumiem;
[..]
c) iii) Publiska citu personu pamudināšana vai piespiešana jebkādā veidā izdarīt jebkuru no šajā pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem vai arī nelegāli lietot narkotiskās vai psihotropās vielas.”
44. Apvienoto Nāciju Organizācijas 1988. gada konvencijā ietvertajā narkotisko vielu sarakstā ir iekļauts arī kanabiss.
C – Nīderlandes tiesiskais regulējums
45. Saskaņā ar 1976. gada Likumu par narkotiskajām vielām (Opiumwet 1976, turpmāk tekstā – “Likums par narkotiskajām vielām”) ir aizliegta narkotisko vielu glabāšana, tirdzniecība, audzēšana, pārvadāšana, ražošana, importēšana un eksportēšana. Par šādām darbībām ir piemērojams kriminālsods attiecībā uz visām narkotikām, tostarp kanabisu, un no tām iegūtajām narkotiskajām vielām, izņemot, ja tās tiek izmantotas medicīniskiem, zinātniskiem vai izglītojošiem mērķiem ar nosacījumu, ka tam ir saņemta iepriekšēja atļauja.
46. Nīderlandes Karalistes īstenotā iecietības politika attiecībā uz “vieglo narkotiku” lietošanu un tirdzniecību ir ilgas izstrādes procesa rezultāts, kura virzieni tostarp tika noteikti 1972. gadā Baan komisijas valdības ziņojumā (29) un 1995. gadā ziņojumā “Nīderlandes politika narkotiku jomā: turpinātība un izmaiņas” (30).
47. Šī politika ir balstīta uz iedalījumu t.s. “smagajās” narkotikās, kas izraisa nepieņemamus riskus veselībai, proti, opiāti, kokaīns, kodeīns, heroīns, ekstazī, kanabisa eļļa, kā arī amfetamīni un LSD (I saraksts), un t.s. “vieglajās” narkotikās, kas ietver kanabisu un no tā iegūtās narkotiskās vielas, kuras neizraisa tādus pašus draudus, lai gan tās vienmēr tiek novērtētas kā “riskantas” (II saraksts) (31).
48. Tā kā ar “vieglo narkotiku” lietošanu saistītie riski ir “pieņemami”, Nīderlandes likumdevēja pieņemtā stratēģija ir niansētāka nekā tā, kas tiek piemērota attiecībā uz “smagajām narkotikām”. “Vieglo narkotiku” glabāšana personiskai lietošanai nav noziedzīgs nodarījums, un to pārdošana strikti ierobežotā daudzumā un kontrolētos apstākļos ir atļauta. Nīderlandes likumdevējs tādējādi mēģina izvairīties no “vieglo narkotiku” lietotāju nosodīšanas un atstumšanas un arī paredz nodalīt “smago narkotiku” tirgu no “vieglo narkotiku” tirgus tādā veidā, lai radītu sociālu barjeru, kas kavētu pāreju no vienām uz otrām.
49. Iecietības politika it īpaši tika īstenota ar prokuroru kolēģijas izdotajām direktīvām. Šajās direktīvās, kam ir likuma spēks, ir noteiktas Nīderlandes Prokuratūras prioritātes attiecībā uz izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Likuma par narkotiskajām vielām pārkāpumiem (32). Tādējādi tiesu iestādes ir balstījušās uz izlases veida kriminālvajāšanas principu, lai īstenotu selektīvu represīvu politiku, neuzsākot sistemātiski kriminālvajāšanu pret mazajiem narkotisko vielu uzņēmumiem un prioritāri pievēršoties narkotisko vielu tirdzniecības un lielās noziedzības apkarošanai.
50. Tādējādi Nīderlandes valsts iestādes iecietīgi izturējušās arī pret preču uz kaņepju bāzes pārdošanu mazos apmēros jauniešu mītnēs, ja to veica atzīti sīktirgotāji (“huisdealer”). Vēlāk tās šo politiku ir attiecinājušas arī uz coffee shops, kas tos pārdeva komerciālā nolūkā (“op commerciële basis”).
51. Saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu coffee shop ir vietas, kas ir publiski pieejamas un ietilpst tādu ātrās ēdināšanas uzņēmumu kategorijā (horeca) kā, piemēram, uzkodu bāri vai pārvietojami fritēšanas kioski, kur var tikt patērēta pārtika, bet kur ir aizliegta alkoholisko dzērienu tirdzniecība. Pašvaldības iestādes, proti, mērs, prokurors un policijas priekšnieks, var atļaut izveidot šādu coffee shop, pastāvot tālāk minētajiem nosacījumiem.
52. Vispirms, lai izveidotu coffee shop, ir jāsaņem saimnieciskās darbības licence. Šiem coffee shops ir jāatbilst tām pašām vadīšanas un higiēnas prasībām, kādas tiek piemērotas ēdināšanas uzņēmumiem. Turpretī, kā tika norādīts arī tiesas sēdē, šī licence neaptver kanabisa tirdzniecību, kas – ir jāatgādina – tehniski joprojām ir pārkāpums.
53. Turklāt nosacījumi, kādos kanabisa pārdošana coffee shops varētu tikt atļauta, ir noteikti Nīderlandes Prokuratūras direktīvās. Šie nosacījumi, parasti dēvēti “AHOJ‑G kritēriji”, ir šādi:
– A (“affichering”): nekādas reklāmas, izņemot nelielu norādi attiecīgajā telpā;
– H (“harddrugs”): aizliegums piedāvāt un/vai pārdot “smagās” narkotikas;
– O (“overlast”): uzņēmums nedrīkst izraisīt nekārtības; ar nekārtībām ir jāsaprot tās, ko izraisa satiksme un automašīnu novietošana coffee shop tuvumā, to izraisītais troksnis un piesārņojums, kā arī klaiņojošo klientu, pat narkomānu, klātbūtne;
– J (“jeugdigen”): ieeja coffee shops un narkotiku pārdošana nepilngadīgajiem (līdz 18 gadu vecumam) ir aizliegta;
– G (“grote hoeveelheden”): īpašnieks vienai personai nedrīkst pārdot vairāk par 5 g kanabisa dienā, kas ir daudzums, kurš parasti tiek pārdots personīgai lietošanai.
54. Visbeidzot, kanabisa krājumi coffee shop nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 500 g.
55. Šīs politikas īstenošana ir pašvaldības iestāžu ziņā. Trīspusējas sadarbības ietvaros mērs, prokurors un policijas priekšnieks nosaka pašvaldības prioritātes attiecībā uz “vieglo narkotiku” pārdošanu tās teritorijā. AHOJ‑G kritēriji veido minētās politikas minimālo pamatu, un pašvaldības iestādes var izdot stingrāku regulējumu, pievienojot jaunus nosacījumus, kā tas ir noticis pamata lietas gadījumā. Šo regulējumu kontrole piekrīt administratīvajai tiesai.
56. Likuma par narkotiskajām vielām 13.b pants pašvaldības iestādēm piešķir daudz pilnvaru, lai tiktu sodītas nekārtības un traucējumi, kas radīti šā likuma pārkāpumu dēļ (33). Mērs var arī likt uz laiku vai pavisam slēgt coffee shop, ja tās īpašnieks nav ievērojis iepriekš minētos nosacījumus.
57. Tādējādi Burgemeester van Maastricht bija nolēmis savas pašvaldības teritorijā atļaut ierobežotu skaitu coffee shops, atšķirībā no citām pašvaldībām, kas nenoteica nekādu limitu vai piemēroja nulles toleranci.
58. Kopš 2004. gada – un kā to 2009. gada septembrī atgādināja arī atbildīgie ministri – Nīderlandes Karaliste paredz pastiprināt normatīvos aktus par coffee shops izveidošanu, kā arī pastiprināt cīņas pret organizēto noziedzību pasākumus (34). Tāpat Nīderlandes Karaliste tiecas, sadarbojoties ar attiecīgajām pašvaldībām, sniegt risinājumu savas politikas radītajām pārrobežu problēmām un samazināt sabiedriskās kārtības un valsts drošības traucējumus, ko rada nozīmīgs un pieaugošs narkotūristu pieplūdums tās teritorijā. Papildus satiksmes un automašīnu novietošanas problēmām vairākas iedzīvotāju sūdzības attiecas ne vien uz troksni un diskomfortu, ko rada kanabisa lietotāju pulcēšanās, lietojot narkotikas sabiedriskās vietās, bet arī par traucējumiem, ko rada organizētās noziedzības tīkli ap coffee shop un ko izraisa dīleru un narkomānu, daži no kuriem var pamest izlietotās šļirces vai iekļūt dzīvojamo māju kāpņu telpās, klātbūtne (35). Šīs problēmas ir tostarp koncentrētas pierobežu teritorijā ar Beļģiju, Vāciju un Franciju. Tādējādi saskaņā ar Burgemeester van Maastricht tiesas sēdē sniegto informāciju 14 šīs pašvaldības teritorijā esošie coffee shops piesaista aptuveni 10 000 apmeklētāju dienā, 74 000 nedēļā un mazliet vairāk par 3,9 miljoniem gadā. Turklāt 70 % no šiem apmeklētājiem nedzīvo Nīderlandē.
59. Pēc Nīderlandes valdības domām, piedāvātajiem pasākumiem vajadzētu veicināt atgriešanos pie coffee shops sākotnējā mērķa, ka tiem ir jābūt tām pārdošanas vietām iedzīvotājiem, kur viņi var nopirkt un, attiecīgā gadījumā, lietot kanabisu drošos un mierīgos apstākļos. Pēc Nīderlandes valdības pamudinājuma pašvaldības iestādes tāpēc ir pastiprinājušas savu tiesisko regulējumu, ierobežojot coffee shops skaitu savā teritorijā vai izvēloties izskaušanas politiku, kā tas šķiet esam Māstrihtas pašvaldības gadījumā (36). Citas pašvaldības ir nolēmušas ierobežot šo uzņēmumu darba laiku (slēgts nedēļas nogalē vai vakaros) vai pārdodamās vai uzglabājamās kanabisa daudzumu. Visbeidzot, dažas pašvaldības ir noteikušas attāluma kritēriju, aizliedzot coffee shops iekārtošanu noteiktu iestāžu, piemēram, skolu vai psihiatrisko slimnīcu tuvumā. Saskaņā ar Burgemeester van Maastricht viedokli, šķiet, ka šie pasākumi nav ļāvuši ilgtermiņā samazināt narkotūrismu.
60. Šajā kontekstā iekļaujas arī strīdīgais pasākums. Šis konkrētais [pasākums], aizliedzot ieeju coffee shops nerezidentiem, veido pilotpasākumu (37), ar ko pašvaldība cenšas samazināt narkotūrismu un tā izraisītos traucējumus.
61. Strīdīgo pasākumu, kas ir balstīts uz dzīvesvietas kritēriju, 2005. gada 20. decembrī noteica Māstrihtas pašvaldības Gemeenteraad (Pašvaldības dome) un tas stājās spēkā 2006. gada 13. janvārī. Kā tiesas sēdē norādīja Burgemeester van Maastricht, šā pasākuma piemērošana ir tikusi apturēta, ņemot vērā Tiesai iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
62. Saskaņā ar Māstrihtas pašvaldības vispārīgo kārtības noteikumu (Algemene plaatselijke verordening) 2006. gada redakcijā (turpmāk tekstā – “APV”) 2.3.1.3.e panta pirmo daļu sabiedriskās vietas īpašniekam APV 2.3.1.1. panta pirmās daļas a) punkta 3) apakšpunkta nozīmē ir aizliegts ielaist sabiedriskajā vietā vai ļaut tajā uzturēties nerezidentiem. “Sabiedriskās vietas” jēdziens šajā pēdējā tiesību normā ir definēts kā sabiedrībai pieejamas telpas, kurās uzņēmums, izmantojot preču izplatīšanas automātus vai bez tiem piedāvā ēdienu un/vai bezalkoholiskos dzērienus, kas klientiem obligāti nav jāpatērē uz vietas (38). Saskaņā ar APV 2.3.1.1. panta pirmās daļas d) punktu jēdziens “rezidents” attiecas uz personām, kas faktiski dzīvo Nīderlandē.
63. Saskaņā ar APV 2.3.1.3.e panta otro daļu Burgemeester var noteikt, ka pirmās daļas noteikumus nepiemēro vienam vai vairākiem APV minētajiem sabiedrisko vietu veidiem visā pašvaldībā vai vienā vai vairākās precizētajās pašvaldības daļās.
64. Ar 2006. gada 13. jūlija dekrētu Burgemeester van Maastricht noteica, ka APV 2.3.1.3.e panta pirmo daļu nepiemēro nevienai no APV 2.3.1.1. panta pirmās daļas a) punkta 3) apakšpunktā minētajām sabiedriskajām vietām visā pašvaldībā, izņemot coffee shops, tējnīcas un citus, neatkarīgi no to nosaukuma.
65. Saskaņā ar APV 2.3.1.5.a panta f) punktu Burgemeester var noteikt, ka sabiedrisko vietu 2.3.1.1. panta pirmās daļas a) punkta 3) apakšpunkta izpratnē slēdz uz noteiktu laiku vai pavisam, ja sabiedriskās vietas īpašnieks pārkāpj strīdīgā pasākuma nosacījumus.
III – Fakti un pamata lieta
66. Ar 1994. gada 7. aprīļa dekrētu M. M. Josemans [M. M. Josemans] saņēma atļauju Māstrihtā atvērt coffee shop “Easy Going” – sabiedrisko vietu, kur papildus bezalkoholiskajiem dzērieniem un ēdieniem pārdod un lieto “vieglās narkotikas”. Šī atļauja tika izsniegta, ievērojot APV ietvertos nosacījumus.
67. Divu pārbaužu laikā, kas veiktas 2006. gada 16. februārī un 8. maijā, Māstrihtas pašvaldības policija konstatēja, ka šajā sabiedriskajā vietā, neievērojot ar strīdīgo pasākumu noteikto dzīvesvietas kritēriju, ir ticis atļauts ieiet Savienības pilsoņiem, kuri nedzīvo Nīderlandē.
68. Līdz ar to, piemērojot APV, Burgemeester van Maastricht ar 2006. gada 7. septembra dekrētu nolēma uz laiku slēgt minēto sabiedrisko vietu.
IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
69. Raad van State nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tāds [pasākums] kā pamata lietā par nerezidentu ieeju coffee shops pilnīgi vai daļēji ietilpst [LESD], it īpaši noteikumu par preču un/vai pakalpojumu brīvu apriti vai arī [LESD 18. pantā], ko skata kopā ar [LESD 21. pantu], paredzētā nediskriminācijas principa piemērošanas jomā?
2) Ja ir piemērojami [LESD] noteikumi par preču brīvu apriti vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, vai aizliegums coffee shops ielaist nerezidentus ir piemērots un samērīgs līdzeklis, lai samazinātu narkotūrismu un tā izraisītos traucējumus?
3) Vai [LESD 18. pantā], ko skata kopā ar [LESD 21. pantu], noteiktais pilsoņu diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums ir piemērojams tiesiskajam regulējumam par nerezidentu ieeju coffee shops, ja nav piemērojami [LESD] noteikumi par preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību?
4) Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tādējādi netieši veikta rezidentu nodalīšana no nerezidentiem ir pamatota un vai aizliegums coffee shops ielaist nerezidentus ir piemērots un samērīgs līdzeklis, lai samazinātu narkotūrismu un tā izraisītos traucējumus?”
V – Analīze
70. Iesniedzējtiesas uzdotajos prejudiciālajos jautājumos ietverti divi jautājumi, kurus es aplūkošu pēc kārtas.
71. Pirmais jautājums ir par to, vai vietējās pašvaldības iestādes saskaņā ar tās vispārīgajiem kārtības noteikumiem īstenots pasākums, kas ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes rezidentiem, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ratione materiæ, it īpaši nediskriminācijas principa, personu brīvas pārvietošanās, pakalpojumu sniegšanas brīvības un preču brīvas aprites LESD 35. panta izpratnē, piemērošanas jomā.
72. Otrais jautājums ir par to, vai attiecīgā gadījumā šāds pasākums ir kāda no šiem pamatprincipiem ierobežojums, kas var būt pamatots ar nepieciešamību cīnīties pret narkotūrismu un tā izraisītajiem traucējumiem.
A – Ievada apsvērumi
73. Pirms iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu analīzes vēlos izdarīt ievada piezīmi attiecībā uz Savienības tiesību noteikumiem, kas, pēc manām domām, būtu jāinterpretē.
74. Savā lēmumā iesniedzējtiesa ir norādījusi četrus Līguma noteikumus, kuriem, pēc tās domām, varētu būt pretrunā strīdīgais pasākums. Šajā sakarā tā min LESD 18. pantā formulēto nediskriminācijas principu, LESD 21. pantā nostiprināto personu brīvas pārvietošanās principu, preču brīvas aprites principu LESD 35. panta nozīmē un, visbeidzot, LESD 56. pantā minēto pakalpojumu sniegšanas brīvības principu.
75. Es domāju, ka no šiem četriem iesniedzējtiesas minētajiem principiem strīdīgā pasākuma atbilstība attiecīgā gadījumā varētu būt jāizvērtē vienīgi saistībā ar LESD 56. pantā minēto pakalpojumu sniegšanas brīvību.
76. Proti, šis pasākums galvenokārt attiecas uz pakalpojumu sniegšanu. Saskaņā ar APV coffee shops ir publiski pieejami sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kur saskaņā ar pašvaldības piešķirto licenci tiek pārdoti ēdieni un bezalkoholiskie dzērieni. Šīs preces var tikt patērētas uz vietas vai arī tikt ņemtas līdzi. Kaut gan ir gadījumi, kad klienti eksportē nopirktās preces, šī darbība tik un tā ir papildu darbība un nav nošķirama no pārdošanas un tātad nepamato strīdīgā pasākuma izvērtēšanu, ņemot vērā preču brīvas aprites principu, it īpaši LESD 35. pantu (39).
77. Turklāt tiktāl, ciktāl pakalpojumu sniegšanas brīvības princips ir konkrēta nediskriminācijas principa izpausme un īpaša ikviena Savienības pilsoņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā piemērošana, Tiesai nav jāspriež, ņemot vērā LESD 18. un 21. pantu (40).
78. Taču es ierosinu Tiesai interpretēt to tiesību normu kopumu, ko iesniedzējtiesa savos prejudiciālajos jautājumos nav minējusi.
79. Tas apstāklis, ka valsts tiesa formāli ir formulējusi prejudiciālo jautājumu, atsaucoties uz noteiktiem Savienības tiesību noteikumiem, nav šķērslis, lai Tiesa šai tiesai sniegtu visus interpretācijas elementus, kas var būt noderīgi pamata izskatāmās lietas izlemšanai, pat ja šie noteikumi tieši nav skaidri minēti Tiesai uzdotajos jautājumos. Šajā sakarā Tiesas uzdevums ir no valsts tiesas sniegto faktu kopuma, it īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu argumentācijas, izsecināt Savienības tiesību elementus, kuru interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā strīda priekšmetu (41).
80. Šajā gadījumā vispirms norādīšu, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ne tik daudz attiecas uz likumīgu patēriņa preču pārdošanu, bet drīzāk uz narkotiskas vielas saturošas preces pārdošanu. Pamata lieta attiecas uz tādas iecietības sekām, it īpaši uz pasākumiem, ko var īstenot, lai aizsargātu sabiedrisko kārtību no traucējumiem, ko izraisa narkotūrisms. Tomēr uz tādām problēmām tieši attiecas LESD 4. pants un 72. pants, un, pēc manām domām, tieši uz tām attiecas Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 71. panta 5. punkts. Tādēļ ierosinu Tiesai interpretēt minētās tiesību normas, lai sniegtu valsts tiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu izvērtēt strīdīgā pasākuma atbilstību un izskatīt šo lietu.
B – Par strīdīgā pasākuma izslēgšanu no LESD 56. panta piemērošanas jomas
81. Praksē atšķirībā no uzkodu bāriem un citiem ātrās ēdināšanas uzņēmumiem, kur klienti iegādājas limonādes un sviestmaizes līdzņemšanai, coffee shops pamatdarbība ir vērsta uz kanabisa pārdošanu un lietošanu. Tā ir to pamatfunkcija, un pieejai, kas man jāpieņem šajā lietā, ir jābūt ticamai un reālistiskai.
82. Vai Līgumā garantētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips varētu būt piemērojams arī attiecībā uz narkotisko vielu pārdošanu? Citiem vārdiem sakot, vai coffee shop īpašnieks var atsaukties uz šo principu, lai leģitimētu savu darbību, un vai kādas dalībvalsts pilsonis var atsaukties uz šo brīvību, lai dotos lietot narkotikas citā dalībvalstī?
83. Es uzskatu, ka uz abiem šiem jautājumiem ir jāatbild noliedzoši.
84. Nav šaubu, ka iekšējā tirgus izveide un ar to saistītā tiesiskā regulējuma ieviešana rada noteiktas grūtības attiecībā uz narkotiskajām vielām. Kaut arī starptautiskās saistības ir skaidras, tomēr Tiesai vairākas reizes ir vajadzējis iejaukties, lai formulētu principu, ka narkotiskās vielas, tajā skaitā kanabiss, nav tāda prece kā citas un tā neiekļaujas iekšējā tirgus tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā, jo to tirdzniecība ir nelikumīga (42).
85. Saskaņā ar iekšējā tirgus noteikumiem visas narkotiskās vielas nav iekļaujamas vienā kategorijā. Kategorija ir atkarīga nevis no preču veida, bet no to galīgā patēriņa. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru narkotiskām vielām, kam ir medicīnisks vai zinātnisks lietojums, ir piemērojams iekšējā tirgus tiesiskais regulējums (43).
86. Tomēr tā tas nav gadījumā, ja narkotiskās vielas ir nelikumīgi importētas vai paredzētas nelikumīgiem nolūkiem. Šo principu Tiesa izveidoja pēc tam, kad atsevišķas dalībvalstis šīm precēm bija mēģinājušas piemērot muitas un nodokļu tiesisko regulējumu.
87. Kad Tiesā vērsās Vācijas narkotiku pārvadātāji, kuri par narkotisko vielu (heroīna) pārvadāšanu bija sodīti ar bargiem muitas sodiem, Tiesa spriedumā lietā Horvath (44) izveidoja principu, atbilstoši kuram kopējā muitas tarifs nav piemērojams precēm, kuru importēšana un laišana apgrozībā visās dalībvalstīs ir pilnībā aizliegta. Tiesa norādīja, ka “pēc kopējā muitas tarifa ieviešanas dalībvalstīm vairs nav pilnvarojuma piemērot muitas nodokļus narkotikām, kas ievestas kontrabandas ceļā [..], bet tām aizvien ir visas tiesības izmeklēt pastrādātos pārkāpumus krimināltiesību ietvaros, piemērojot jebkādas tajās paredzētās sankcijas, tostarp arī naudas sodu”. Tiesas ieskatā kontrabandas ceļā ievestās narkotiskās vielas nav apliekamas ar muitas nodokļiem un tās ir pakļaujamas vienīgi strikti represīvu valsts pasākumu īstenošanai.
88. Šī judikatūra ir tikusi apstiprināta un precizēta. Spriedumos lietās Wolf (45) un Einberger (46) Tiesa norādīja, ka aizliegums piemērot muitas nodokļus narkotiskajām vielām izriet no fakta, ka tās nav paredzēts laist ekonomiskajā apgrozībā Savienībā. Tā precizēja, ka “muitas parāds nerodas tādu narkotisko vielu importēšanas laikā, kas neietilpst kompetento iestāžu stingri kontrolētā ekonomiskajā apgrozībā kā izmantojamas medicīniskiem un zinātniskiem nolūkiem” (47). Tādējādi Tiesa nodala importētās narkotiskās vielas atļautai izmantošanai medicīniskiem un zinātniskiem mērķiem un narkotiskās vielas, kas ir importētas nelikumīgi, kontrabandas ceļā. Turklāt tā norādīja, ka narkotisko vielu imports Savienības iekšienē pavisam neatbilst muitas tiesiskā regulējuma mērķiem. Muitas tiesiskais regulējums veicina LESD 3. pantā minēto mērķu īstenošanu un tādēļ tam ir jāveicina arī starptautiskās tirdzniecības attīstība un tirdzniecības šķēršļu samazināšana (48). Tādēļ muitas tiesisko regulējumu nav paredzēts piemērot narkotiskajām vielām, izņemot vienīgi, ja tās veido daļu no Savienības ekonomiskās apgrozības, tas ir, ja tās tiek importētas likumīgi. Citām narkotiskajām vielām, ja darbība ir nelikumīga un tā nenonāk konkurencē ar likumīgu darbību, kopējais muitas tarifs, kas ir preču vērtības novērtēšanas tiesiskais pamats, nav piemērojams.
89. Dažus gadus vēlāk Tiesa šo risinājumu piemēroja pievienotās vērtības nodoklim (turpmāk tekstā – “PVN”). Lai gan saskaņā ar Tiesu nodokļu neitralitātes princips, uz kuru ir balstīta direktīva par PVN, nepieļauj vispārēju diferenciāciju starp likumīgiem un nelikumīgiem darījumiem, no šā principa pastāv izņēmums, proti, gadījumā, ja kādas darbības aizliegums ir tik absolūts, ka nevar izveidoties nekāda konkurence ar likumīgu darbību.
90. Tā kā narkotisko vielu nelikumīga aprite Savienības iekšienē neatbilst kopējās PVN sistēmas mērķiem un tā kā tā ir absolūti aizliegta, tā nevar nonākt konkurencē ar nevienu citu likumīgu darbību un tādēļ nevar tikt aplikta ar nodokļiem (49). Šis risinājums ir ticis vairakkārt piemērots dažādās situācijās, piemēram, morfija importam Savienības iekšienē un tam sekojošai tālākpārdošanai uz trešajām valstīm (50) vai amfetamīnu tirdzniecībai Savienības teritorijā (51). Visbeidzot spriedumā lietā Vereniging Happy Family Rustenburgerstraat (52) Tiesa norādīja, ka šī argumentācija tāpat ir piemērojama uz kaņepju bāzes izgatavotu narkotisku vielu nelikumīgai piegādei, uz kurām, “lai gan dažās dalībvalstīs tās tiek kvalificētas kā “vieglās narkotikas”, attiecas absolūts importēšanas un tirdzniecības juridisks aizliegums [Savienībā]” (53).
91. Šī judikatūra, kas ir balstīta uz narkotisko vielu īpašajām iezīmēm un uz mērķiem, ko cenšas sasniegt Savienība, man šķiet lieliski piemērojama šajā lietā.
92. Proti, tāpat kā Eiropas muitas un nodokļu tiesiskais regulējums, pakalpojumu sniegšanas brīvības princips ir instruments, kas Savienībai ļauj sasniegt tās noteiktos mērķus. It īpaši šim principam ir jāveicina brīvības, drošības un tiesiskuma telpas, kas ir balstīta uz miera, savu vērtību un savu tautu labklājības veicināšanu, izveide (54). Šajā nolūkā pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir jāuzlabo Savienības pilsoņu dzīves kvalitāte, sniedzot viņiem iespēju piekļūt augstākās kvalitātes precēm un pakalpojumiem par labāko cenu. Tāpat tai ir jāļauj viņiem dzīvot sabiedrībā, kurā ir nodrošināta sabalansēta un ilgtspējīga ekonomiskā un sociālā izaugsme. Turklāt, kā izriet no LESD 168. panta, pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir jāvar nodrošināt augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni, un tās īstenošanai it īpaši ir jāļauj samazināt narkotiku kaitīgo ietekmi uz Savienības pilsoņu veselību.
93. Šādos apstākļos kanabisa pārdošanai nav nekāda pamatojuma. Šī darbība, kas ir aizliegta visās dalībvalstīs, neraugoties uz tiesību aktu pastiprināšanu, banalizē arvien daudzveidīgāko preču patēriņu. Kamēr tā ir atļauta, minētā darbība tiecas “demokratizēt” tādu narkotisko vielu lietošanu, kuru kaitīgums cilvēku veselībai ir vispāratzīts. Tā ietekmē tādas personu vitāli svarīgas sociālās un kognitīvās funkcijas kā koncentrēšanās un uzmanība, saasina noteiktas tādas psihiskās veselības problēmas kā uztraukums un depresija un tādējādi izraisa pastāvīgu pieprasījumu pēc ārstēšanās, kas ir saistīta ar šo narkotisko vielu lietošanu.
94. Turklāt šāda darbība, kas tika uzskatīta par ietilpstošu ļoti strikti noteiktās robežās, izraisa sabiedriskās kārtības traucējumus, ko esmu aprakstījis iepriekš. Šie traucējumi, kas ir saistīti ar narkotūrismu, ir drauds arī Savienības pilsoņu drošībai un labklājībai un tie saskaņā ar Nīderlandes prokuratūras direktīvām varētu pamatot coffee shops pilnīgu un galīgu slēgšanu.
95. Minētos traucējumus rada arī citas parādības, kas arī neatbilst šīm direktīvām.
96. Tā, piemēram, kaut arī reklāma coffee shops principā ir aizliegta, tā ir atradusi jaunu, daudz dinamiskāku un aptverošāku atbalstu, pateicoties tīmeklim. Kaut gan šis instruments palīdz uzlabot komunikāciju un informācijas apmaiņu, tas vienlaicīgi kalpo šāda veida sabiedrisko vietu reklāmai, tādējādi atvieglojot nelikumīgu narkotisko vielu tirdzniecību un lietošanu. Daudziem coffee shops ir pašiem sava tīmekļa vietne, kur ir atrodama uzņēmuma piedāvātā “ēdienkarte”, bet kur tāpat tiek piedāvāts arī kanabiss vai kanabisa sēklu piegāde mājās. Katalogs ir precīzs, maksāšana ir droša un piegāde – diskrēta. Ir skaidrs, ka šāda reklāma ne vien mudina lietot kanabisu, bet arī nelikumīgi tās audzēt, kas man šķiet pilnīgi esam pretrunā saistībām, ko parakstoties uzņēmās dalībvalstis saistībā ar ANO 1988. gada konvenciju un Vienoto rīcību 96/750 (55).
97. Turklāt, lai arī “smago narkotiku” pārdošana coffee shops ir aizliegta, coffee shops tomēr piesaista dīlerus, tādējādi drīzāk pat veicinot, nevis kavējot pāreju no “vieglajām narkotikām” uz “smagajām narkotikām”. Šajā ziņā ir jājautā, kādā mērā intensīva un ilglaicīga stipra un ar tādām dažādām tikpat kaitīgām vielām, kā svins, pelni vai veci medikamenti, sajaukta kanabisa lietošana nav tikpat nopietns drauds indivīdu veselībai un labklājībai kā LSD lietošana.
98. Visbeidzot, kaut arī coffee shop īpašnieks principā vienai personai nedrīkst pārdot vairāk par 5 g kanabisa dienā (kas atbilstoši Nīderlandes valdības norādītajam ir parastais personīgai lietošanai paredzētais daudzums), man šķiet, ka persona var brīvi doties uz 13 citiem coffee shop Māstrihtas pašvaldības teritorijā, lai tajās nopirktu daudzumu, kas ir daudz lielāks par šo parasti personīgai lietošanai paredzēto daudzumu.
99. Turklāt šīs darbības kontrolē ir novērojamas pretrunas.
100. Proti, kaut arī kanabisa pārdošana, ievērojot Nīderlandes prokuratūras direktīvās noteiktos ierobežojumus, ir atļauta, narkotisko vielu audzēšana, pārvadāšana, ražošana, imports un eksports joprojām ir ar likumu aizliegtas darbības, kas ir kriminālsodāmas, un lai gan, kā tiesas sēdē norādīja Nīderlandes valdība, coffee shop īpašnieks piegādā šo preci, uzņemoties risku, tomēr uz Tiesas jautājumiem Nīderlandes valdība galu galā atbildēja, ka aplūkojamā sistēma “juridiski [..] praktiski ir neizskaidrojama”. Nereglamentējot nevienu no šīm “darbības ķēdes posmiem”, šī politika tātad atvieglo pievēršanos nelikumīgai apritei un paaugstina risku, ka kanabiss, ko pārdod coffee shops, ir ļoti sliktas kvalitātes un turklāt atjaukts.
101. Visbeidzot saskaņā ar APV coffee shops apmeklētājiem kanabiss nav obligāti jālieto uz vietas (56). Viņi var to ņemt līdzi. Lai gan atsevišķas personas nopērk mazu kanabisa daudzumu, kas ir paredzēts viņu personīgai lietošanai, toties citas personas to nopērk vairāk un atšķirībā no Nīderlandes rezidenta pakļauj sevi iespējamam kriminālprocesam par narkotisko vielu nelikumīgu eksportu vai importu.
102. Saskaņā ar tiesas sēdē sniegto informāciju Nīderlandes Karalistes īstenotās iecietības politikas robežas tika spilgti ilustrētas ar Nīderlandes valsts iestāžu 2009. gada 3. novembrī uzsākto procesu pret Terneuzenē [Terneuzen] pie Beļģijas robežas esošo coffee shop “CheckPoint”. Ar vairāk nekā 200 kg kanabisa krājumu šī coffee shop piesaistīja vairāk nekā 3000 apmeklētāju dienā – galvenokārt beļģus un francūžus, kas tika apkalpoti pēc numurētas biļetes saņemšanas. 17 apsūdzētajiem tika inkriminēta piederība organizētās noziedzības grupai un narkotiku tirdzniecība, it īpaši kanabisa eksports, jo apsūdzētie bija pārdevuši kanabisu ārvalstniekiem.
103. Šie fakti atklāj, ja tas izrādītos nepieciešams, ka kanabisa pārdošana nekādi neveicina Savienības pilsoņu labklājību, izraisa nopietnus sabiedriskās kārtības traucējumus un grauj likumīgas ekonomikas pamatus, atļaujot iekļūt tirgū noziedzīgām organizācijām. Ikviens, kurš jebkādam mērķim audzē, sagatavo, ražo, pārvadā, importē, eksportē, piedāvā vai nodod narkotiskās vielas, sevi tik skaidri nostāda ārpus iekšējā tirgus likumīgās ekonomikas jomas, ka tā vietā, lai baudītu kopējā tirgus priekšrocības, pret viņu var vienīgi veikt kriminālvajāšanu.
104. Šī darbība, pat ja tā ir atļauta vienā dalībvalstī, tāpēc pilnīgi noteikti nevar ietilpt LESD 56. pantā nostiprinātās pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā.
105. Ja būtu jāpieļauj pretējais un jāatbalsta M. M. Josemana aizstāvētais viedoklis, tad būtu jāsecina, ka Līgumā garantētās aprites brīvības tomēr ir attiecināmas uz visiem ražojumiem, kas var tikt novērtēti tirgū, un pakalpojumiem, kas tajā var tikt piedāvāti, neatkarīgi no to likumīguma un dalībvalstu saistībām. Tādējādi narkotisko vielu tirdzniecība kļūtu likumīga pamatbrīvību īstenošanas vārdā. Šāda argumentācija ir jānoraida, jo to tikpat labi varētu piemērot arī cilvēku tirdzniecībai, nepilngadīgo personu prostitūcijai vai bērnu pornogrāfijai, un tas būtu nepieļaujams pārkāpums uz tiesiskumu, kā arī pamattiesību ievērošanu balstītas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidē.
106. Līdz ar to es uzskatu, ka strīdīgais pasākums, kas ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes rezidentiem, neietilpst LESD 56. pantā minētās pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā.
107. Pēc manām domām, šo secinājumu nevajadzētu ietekmēt apstāklim, ka coffee shops tiek pārdotas arī preces likumīgam patēriņam, piemēram, ēdieni un bezalkoholiskie dzērieni.
108. Pieejai, kas man ir jāpieņem šajā lietā, ir jābūt ticamai un reālistiskai. Jautājums, ko uzdod iesniedzējtiesa, attiecas nevis uz otršķirīgu preču pārdošanu, bet uz narkotisko vielu pārdošanu galvenokārt personīgam patēriņam. Coffee shop pastāvēšanas būtība nav uzturēt tādu salonu kā citi, kur personas ierodas izdzert limonādi vai nopirkt sviestmaizi, bet gan uzturēt īpašu vietu, kur tās var nopirkt un lietot kanabisu. Šī specifika, ko nav iespējams ignorēt, ļoti skaidri izpaužas divos konstatējumos.
109. Pirmais attiecas uz problēmas, kas ir radusies šajā lietā, būtību. Tā patiesi ietilpst krimināltiesību politikā, kas ir balstīta uz kriminālvajāšanas izlases veidā principu, kurš saskaņā ar Nīderlandes Karalistes tiesu iestāžu noteiktajiem nosacījumiem valsts mērogā pamato noteikto iecietības politiku. Tomēr šis vērtējums attiecas vienīgi uz kanabisa pārdošanu, jo tējas pārdošana līdz šim nekad vēl nav izraisījusi likumpārkāpumus un par to nav uzlikts neviens kriminālsods. Likumīgu patēriņa preču tirdzniecība man tātad šķiet esam nevietā un, pēc manām domām, ir viltus problēma.
110. Otrais konstatējums attiecas uz pašu coffee shops izveidošanu. Atšķirībā no citiem mazās sabiedriskās ēdināšanas sektora uzņēmumiem coffee shop atvēršanai ne vien ir jāsaņem ekspluatācijas licence, bet arī jāizpilda AHOJ‑G kritēriji. Vienīgi šo kritēriju ievērošana ir šāda veida vietu atvēršanas un darbības priekšnoteikums. Tomēr katrs no minētajiem kritērijiem atsevišķi ļauj saprast šo vietu specifiku un secināt, ka coffee shops darbība praksē ir paredzēta vienīgi kanabisa pārdošanai un lietošanai. M. M. Josemana sniegtie finanšu pārskati apliecina šo realitāti. Ja coffee shop “Easy Going” apgrozījums no kanabisa pārdošanas 2010. gada pirmajā ceturksnī sasniedza EUR 10 miljonus, tad apgrozījums no mazās sabiedriskās ēdināšanas preču pārdošanas ir EUR 552 400 (57). Kā tiesas sēdē apstiprināja Nīderlandes valdība, šī pēdējā darbība parasti veido 2,5 % līdz 7,1 % no kopējā Māstrihtas pašvaldības teritorijā esošo coffee shops apgrozījuma (5,5 % – coffee shop “Easy Going” gadījumā), kas ir samērā niecīga daļa. Man šķiet acīmredzami, ka tūrists, kurš, lai nokļūtu Māstrihtā, ir mērojis vairākus desmitus vai pat simtus kilometru, ieies coffee shop, lai nopirktu hašišu vai marihuānu, nevis lai iedzertu tēju, ņemot vērā, ka Māstrihtas pašvaldības teritorijā ir vairāk nekā 500 ātrās ēdināšanas uzņēmumu (58).
111. Tādējādi, ņemot vērā ļoti niecīgo un otršķirīgo daļu, ko aizņem likumīga patēriņa preču tirdzniecība, es uzskatu, ka būtu mākslīgi nodalīt strīdīgā pasākuma atbilstības pārbaudi atkarībā no katras no šīm abām darbībām veida. Patiesībā, aizbildinoties ar to, ka tāds pasākums varētu būt pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, pastāvētu risks, ka Līguma noteikumi galu galā varētu kalpot narkotiku tirdzniecības interesēm.
112. Ņemot vērā visus šos apstākļus, es ierosinu Tiesai atbildēt, ka vietējās pašvaldības atbilstoši vispārīgajiem kārtības noteikumiem īstenots pasākums, kas ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes rezidentiem, neietilpst LESD 56. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā.
C – Par strīdīgā pasākuma atbilstību, ņemot vērā dalībvalsts pienākumu uzturēt valsts sabiedrisko kārtību un Eiropas sabiedrisko kārtību
113. Ņemot vērā šīs lietas nozīmīgumu saistībā ar Savienības darbību un ievērojot sadarbības attiecības ar iesniedzējtiesu, es uzskatu, ka pašlaik ir obligāti jāinterpretē Savienības tiesību noteikumi, kuros ir konkrēti regulēta sabiedriskās kārtības aizsardzība un cīņa pret narkotisko vielu nelikumīgu pieprasījumu.
114. Strīdīgā pasākuma mērķis ir cīnīties pret jūtīgu parādību – narkotūrismu. Šis tūrisms ir attīstījies, atceļot robežkontroli uz Savienības iekšējām robežām, un tas ir palielinājies Nīderlandes Karalistes uzturētās iecietības politikas attiecībā uz kanabisa lietošanu un pārdošanu dēļ.
115. Šī parādība Nīderlandē izraisa būtiskas nekārtības, īpaši pierobežas reģionos, pat radot “nepieļaujamu dzīvesvietas un dzīves apstākļu aizskārumu” iedzīvotājiem (59). Tāpēc strīdīgais pasākums paredz ierobežot satiksmes un automašīnu novietošanas problēmas un samazināt troksni un neērtības, kas rodas smēķētāju pulcēšanās un iekļūšanas dzīvojamo ēku kāpņu telpās dēļ. Tāpat ar to tiek mēģināts arī sniegt risinājumu nekārtībām un vardarbībai pilsētā, ko izraisa dīleru, narkomānu un organizētās noziedzības grupu klātbūtne pašvaldības teritorijā (60).
116. Šajā ziņā strīdīgais pasākums ir jāveic atbilstoši LES 4. pantam un LESD 72. pantam. Es atgādinu, ka saskaņā ar šīm tiesību normām dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par sabiedriskās kārtības uzturēšanu savā teritorijā un ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tās joprojām var brīvi noteikt pasākumus, kas ir piemēroti sabiedriskās kārtības uzturēšanai, – atbilstoši valsts vajadzībām (61). Lai arī ir pierādīts, ka sabiedriskās kārtības jēdziens ir jāinterpretē šauri un uz to var atsaukties vienīgi patiesu un pietiekami būtisku sabiedrības pamatinterešu apdraudējuma gadījumā, nav šaubu, ka, ņemot vērā narkotūrisma izraisītos traucējumus, tas iekļaujas šajā jēdzienā (62).
117. Taču narkotūrisms tāpat izraisa nopietnus Savienības sabiedriskās kārtības traucējumus. Proti, šī viltus sūdzība patiesībā slēpj starptautisku narkotisko vielu tirdzniecību un atbalsta organizētās noziedzības darbības, kas, kā Stokholmas programmā ir atzinusi Padome, apdraud Savienības iekšējo drošību (63). Šīs atbalsis ir vēl jo nopietnākas, jo tās ietekmē blakus esošo dalībvalstu veikto, daudz stingrāko, pasākumu iedarbību. Šai parādībai pašai par sevi neapšaubāmi ir starptautiska un Eiropas dimensija, un tieši šajā līmenī dalībvalstīm tā ir jāapkaro.
118. Kaut arī, kā norādīts judikatūrā, nepastāv “vienota vērtību skala attiecībā uz tādas rīcības, kas var tikt uzskatīta par pretēju sabiedriskajai kārtībai, novērtēšanu (64),” tomēr viens no Savienības mērķiem ir izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kur saskaņā ar LES 3. panta 2. punktu ir nodrošināts paaugstināts Savienības pilsoņu drošības līmenis. Šādā nolūkā dalībvalstis ir apņēmušās, izmantojot apvienoto pieeju, apkarot narkotūrismu visās tā dimensijās.
119. Papildus divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem, kuru noslēgšanu veicināja 1996. gada rezolūcijas (65) pieņemšana un Vienotajā rīcībā 96/750 paredzētā policijas un muitas iestāžu prakses tuvināšana (66), dalībvalstis ir vienojušās veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību saistībā ar Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu.
120. It īpaši saskaņā ar šīs konvencijas 71. panta 5. punktu dalībvalstīm ir pienākums darīt visu, kas ir to spēkos, lai novērstu un cīnītos pret narkotisko vielu (starp kurām tieši ir minēts arī kanabiss) nelikumīgu pieprasījumu un to negatīvo ietekmi. Saskaņā ar šo tiesību normu katra “Līgumslēdzēja Puse ir atbildīga par šajā sakarā paredzētajiem pasākumiem”. Ir jākonstatē, ka strīdīgais pasākums pilnībā atbilst šīm saistībām (67).
121. Situācijā, kad narkotūrisms nepārstāj pieaugt un tas grauj pamatus, uz kuriem ir balstīta brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, strīdīgais pasākums tiecas ierobežot iepriekš minētās sekas. Tas tātad atbilst saistībām, kas dalībvalstij ir jāievēro saskaņā ar LES 4. pantu un LESD 72. pantu, kā arī Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 71. panta 5. punktu.
122. Nav noliedzams, ka narkotūrisms izraisa un katrā ziņā sekmē narkotisko vielu nelikumīgu pārrobežu tirdzniecību, vienlaicīgi izraisot citas noziedzīgas darbības. Tādēļ cīņai pret šīm parādībām reizē ir jābūt svarīgam Savienības tiesību mērķim un kopīgām dalībvalstu rūpēm. Savienības likumdevējs to ir sapratis, un, stājoties spēkā Amsterdamas līgumam (68) un tad – Lisabonas līgumam, cīņai pret narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību un organizēto noziedzību beidzot tika piešķirta cita dimensija. Atzīstot, ka tie ir sevišķi smagi noziegumi, kam ir pārrobežu dimensija, kas izriet no to būtības vai ietekmes vai nepieciešamības tos apkarot uz kopīgiem pamatiem, Savienības likumdevējs atzīst nepieciešamību nodrošināt minimālu valsts tiesību saskaņošanu attiecībā uz šo noziegumu definēšanu un par tiem uzliekamiem sodiem (69). Šo noteikumu dēļ narkotisko vielu nelikumīga tirdzniecība mūsdienās ir iekļauta t.s. “eironoziegumu” kategorijā, un saskaņā ar Stokholmas programmu šie “eironoziegumi” – tā kā tie apdraud Savienības iekšējo drošību – ir, atcerēsimies, kļuvusi par “steidzamu izaicinājumu, uz kuru ir jāreaģē skaidri un vispusīgi” (70). Tieši tādēļ, pēc manām domām, strīdīgais pasākums būtu atbilstošs, pat ja nebūtu iekšējās sabiedriskās kārtības traucējumu, jau pienākuma piedalīties Eiropas sabiedriskās kārtības uzturēšanā dēļ vien.
123. Ņemot vērā, ka šis pasākums ir ne vien tiesiskai valstij raksturīga izpausme saglabāt savu sabiedrisko kārtību, bet arī tās pienākums pret citām dalībvalstīm – piedalīties Eiropas sabiedriskās kārtības saglabāšanā saskaņā ar noslēgtajām vienošanās, šajā lietā tas tātad ir jāatzīst par atbilstošu iepriekš minētajām tiesību normām.
124. Ņemot vērā visus šos apstākļus, es ierosinu Tiesai norādīt iesniedzējtiesai, ka LES 4. pantam, LESD 72. pantam un Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, 71. panta 5. punktam nav pretrunā vietējās pašvaldības tās vispārīgo kārtības noteikumu ietvaros īstenots pasākums, kas ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes rezidentiem, ja šis pasākums ir tai piešķirto tiesību aizsargāt iekšējo sabiedrisko kārtību no narkotūrisma izraisītajām nekārtībām izpausme un/vai tās uzdevuma piedalīties Eiropas sabiedriskās kārtības uzturēšanā izpilde.
VI – Secinājumi
125. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Raad van State uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) vietējās pašvaldības atbilstoši vispārīgajiem kārtības noteikumiem īstenots pasākums, kas ieeju coffee shops atļauj vienīgi Nīderlandes rezidentiem, neietilpst LESD 56. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā;
2) LES 4. pantam, LESD 72. pantam un 1985. gada 14. jūnija Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, 71. panta 5. punktam nav pretrunā tāds pasākums, jo tas ir valsts varai piešķirto tiesību aizsargāt iekšējo sabiedrisko kārtību no narkotūrisma izraisītajām nekārtībām izpausme un/vai tās uzdevuma piedalīties Eiropas sabiedriskās kārtības uzturēšanā izpilde.