ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 7. februārī (1)
Lieta C‑536/11
Bundeswettbewerbsbehörde
pret
Donau Chemie AG
Donauchem GmbH
DC Druck‑Chemie Süd GmbH & Co KG
Brenntag Austria Holding GmbH
Brenntag CEE GmbH
ASK Chemicals GmbH, agrāk – Ashland‑Südchemie‑Kernfest GmbH
ASK Chemicals Austria GmbH, agrāk – Ashland Südchemie Hantos Ges.m.b.H.
(Oberlandesgericht Wien (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Konkurence – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pierādījumi – Pieņemamība – Trešo personu piekļuve pabeigtu publisko tiesību procesu konkurences lietās materiāliem civilprasības pamatošanai – Asociācijas, kas pārstāv ar aizliegtu vienošanos iespējami skartas trešās personas, lūgta piekļuve – Likumā paredzēts piekļuves aizliegums bez publisko tiesību procesa konkurences lietās dalībnieku piekrišanas – Tiesu varas neesamība izvērtēt būtiskus faktus, tostarp izsvērt iecietības procedūrā iegūto liecību aizsardzību un effet utile – Līdzvērtības un efektivitātes principi – LES 19. panta 1. punkts – LESD 101. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants
I – Ievads
1. Austrijas 2005. gada Federālā likuma par aizliegtu vienošanos un citiem konkurences ierobežojumiem (Bundesgesetz gegen Kartelle und andere Wettbewerbsbeschränkungen) (turpmāk tekstā – “KartG”) 39. panta 2. punkts liedz trešajām personām piekļuvi publisko tiesību procesu konkurences lietās materiāliem bez procesā iesaistīto lietas dalībnieku piekrišanas. Verband Druck & Medientechnik (turpmāk tekstā – “asociācija”) pārstāv poligrāfijas uzņēmumu intereses. Tā lūdza Oberlandesgericht Wien [Vīnes apgabaltiesai], kas rīkojas kā tiesa, kura izskata lietas par aizliegtu vienošanos (turpmāk tekstā – “tiesa, kas izskata lietas par aizliegtu vienošanos”), atļaut piekļuvi pabeigtu publisko tiesību procesu konkurences lietās, kuri ir norisinājušies starp, no vienas puses, Bundeswettbewerbsbehörde (turpmāk tekstā – “Federālā Konkurences uzraudzības iestāde”) un, no otras puses, Donau Chemie AG un sešiem citiem uzņēmumiem, kas darbojas poligrāfijas ķimikāliju izplatīšanas caur vairumtirdzniecības bāzēm tirgū, materiāliem.
2. Šajā lietā Tiesai tiek lūgts interpretēt principus, kas izklāstīti lietā C‑360/09 Pfleiderer (2), kura attiecās uz trešo personu – kuras vēlējās celt civilprasību par zaudējumu atlīdzību pret uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem ticis konstatēts, ka tie ir pārkāpuši LESD 101. pantu, – piekļuvi Konkurences uzraudzības iestādes rīcībā esošajiem materiāliem, kuros daļa informācijas ir tikusi iegūta no iecietības programmas.
3. Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir ierobežota dalībvalstu procesuālā autonomija ES tiesību piemērošanā neatkarīgi no tā, vai strīds attiecas uz konkurences vai citām tiesībām. Līdzvērtības princips prasa, lai, ceļot prasības uz Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – “ES”) tiesību pamata, būtu pieejami tie paši tiesību aizsardzības līdzekļi un piemērojamas tās pašas procesuālās normas, kādas tiek attiecinātas uz līdzvērtīgām prasībām, kas celtas vienīgi uz valsts tiesību pamata. Efektivitātes princips vai pat efektīva tiesiskā aizsardzība uzliek dalībvalstu tiesām pienākumu nodrošināt, lai valsts tiesību aizsardzības līdzekļi un procesuālās normas nepadara prasības uz ES tiesību pamata celšanu praktiski neiespējamu vai nepadara pārmērīgi grūtu tās izpildi.
4. Pirmais no šiem principiem ir piemērojams strīda atrisināšanai, jo saskaņā ar Austrijas tiesībām ne vispārējā civilprocesā, ne arī kriminālprocesā nav noteikta absolūta prasība saņemt piekrišanu no visiem lietas dalībniekiem, pirms citas personas var piekļūt lietas materiāliem. Vai tas nozīmē, ka atbilstošajās Austrijas procesuālajās normās ir paredzēts tāds nosacījums attiecībā uz civilprasībām par zaudējumu atlīdzību sakarā ar ES konkurences tiesību pārkāpumu (3), kāds nav paredzēts attiecībā uz prasībām, kas celtas vienīgi uz valsts tiesību pamata (4)?
5. Ierobežojums trešajām personām piekļūt Kartellgericht [tiesai, kas izskata lietas par aizliegtu vienošanos,] rada arī problēmu saistībā ar prasību, kas celtas uz ES tiesību pamata, efektīvu tiesisko aizsardzību. Šajā lietā klasiskais efektivitātes princips, kuru es izklāstīju iepriekš, ir vēlreiz jāizvērtē, ievērojot ar Lisabonas līgumu ieviesto LES 19. panta 1. punktu. 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka “[d]alībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”. Minētais savukārt prasa ņemt vērā tiesības vērsties tiesā, kas ir aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un kas ir interpretētas, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas attiecas uz šo normu (5).
6. Visbeidzot, ir jāņem vērā arī Pamattiesību hartas 47. pants, lemjot par to, vai, atļaujot ieinteresētajai trešajai personai piekļūt pabeigtu publisko tiesību procesu konkurences lietās materiāliem, netiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, vismaz gadījumā, kad daļa no informācijas ir tikusi iegūta saskaņā ar publiskajās tiesībās paredzēto iecietības garantiju. Šai garantijai ir atšķirība, ja runa ir par tiesībām neliecināt pret sevi un komercnoslēpuma aizsardzību.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – ES tiesību akti
7. Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (6), preambulas 1. apsvērumā ir noteikts, ka, lai izveidotu sistēmu, kas nodrošina, ka konkurence kopējā tirgū nav traucēta, Kopienā efektīvi un vienādi jāpiemēro [EKL] 81. un [EKL] 82. pants.
8. Regulas Nr. 1/2003 11. panta ar virsrakstu “Sadarbību starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm” 1. pantā ir noteikts:
“Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes ciešā sadarbībā piemēro Kopienas konkurences noteikumus.”
9. Regulas Nr. 1/2003 35. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis izraugās konkurences iestādi vai iestādes, kas ir atbildīgas par Līguma 81. un 82. panta piemērošanu tādā veidā, lai tiktu efektīvi izpildīti šīs regulas noteikumi. Pasākumus, kas vajadzīgi, lai šīm institūcijām piešķirtu pilnvaras piemērot minētos pantus, veic līdz 2004. gada 1. maijam. Norīkotās iestādes var arī būt tiesas.”
B – Valsts tiesību akti
10. KartG 39. panta 2. punktā noteikts:
“Personas, kas nav iesaistījušās lietā, var iepazīties ar Kartellgericht materiāliem tikai ar lietas dalībnieku atļauju.”
11. Saskaņā ar Austrijas Zivilprozessordnung (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 219. panta 2. punktu:
“Ar abu pušu piekrišanu trešās personas var iegūt tādu pašu pieeju, par saviem līdzekļiem kopēt un iegūt izvilkumus (izdrukas), ciktāl to neliedz būtiskas citu indivīdu vai sabiedrības likumīgās intereses DSG 2000 26. panta 2. punkta pirmā teikuma izpratnē. Ja šāda piekrišana nav saņemta, trešās personas ir tiesīgas piekļūt un kopēt tikai tad, ja tās var prima facie pamatot savu likumīgo interesi iepazīties ar lietas materiāliem. (7)”
12. Šī paša likuma 273. pantā ir paredzēts:
“1. Ja ir skaidrs, ka vienai no pusēm ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību vai procentiem, vai citādi ir prasījums, bet pierādījumi attiecībā uz kompensējamo zaudējumu vai procentu vai prasījuma strīdīgo summu nevar tikt iesniegti vai to iesniegšana sagādā nesamērīgas grūtības, tiesa pēc lūguma vai savas ierosmes var pati noteikt šo summu pēc brīvas pārliecības, pat neņemot vērā puses ieteiktos pierādījumus. Summas noteikšanu var sākt ar to saistītu būtisku apstākļu izvērtēšanu, vienai no pusēm pirms tam nododot zvērestu.
2. Ja starp vairākiem prasījumiem, kas tiek izvirzīti vienā un tajā pašā tiesvedībā, individuālie prasījumi, kas proporcionāli kopējai summai ir nelieli, ir strīdīgi un visu apstākļu attiecībā uz tiem noskaidrošana rada grūtības, kas nav samērojamas ar strīdā izskatāmo prasību nozīmīgumu, tiesa par tām var lemt tādā pašā veidā (1. punkts), proti, pēc savas brīvas pārliecības. Tas pats attiecas uz individuāliem prasījumiem, ja katrā konkrētā gadījumā pieprasītā summa nepārsniedz EUR 1000.”
13. Saskaņā ar Austrijas Strafprozessordnung (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”) 77. panta 1. punktu:
“Pamatotas likumīgas intereses gadījumā prokuroriem un tiesām, arī gadījumos, kas nav īpaši minēti šajā kodeksā, ir jāpiešķir piekļuve iepriekšējas izmeklēšanas vai apsūdzības procesā izdarītiem secinājumiem, kas tiem ir pieejami, ciktāl tas nav pretrunā būtiskām sabiedrības vai privātajām interesēm.”
III – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14. 2010. gada 26. martā Kartellgericht izdeva rīkojumu uzlikt naudas sodu atbildētājiem pamatlietā par piedalīšanos vienošanās un saskaņotās darbībās, kas ir pretrunā LESD 101. pantam. Šo tiesvedību (turpmāk tekstā – “tiesvedība par aizliegtu vienošanos”) uzsāka Federālā Konkurences uzraudzības iestāde, pamatojoties uz pieteikumiem iecietības programmas piemērošanai, ko bija iesniedzis viens no atbildētājiem. Kartellgericht konstatēja, ka nav ticis ievērots aizliegums attiecībā uz aizliegtu vienošanos un ka Austrijā tikusi īstenota aizliegta vienošanās poligrāfijas ķimikāliju izplatīšanas caur vairumtirdzniecības bāzēm tirgū. Šo lēmumu ar 2010. gada 4. oktobra rīkojumu apstiprināja Oberster Gerichtshof (turpmāk tekstā – “Augstākā tiesa”), būdama Augstākā tiesa, kas izskata lietas par aizliegtu vienošanos, un šis rīkojums ir kļuvis galīgs.
15. Asociācija lūdz piekļuvi lietas materiāliem (Akteneinsicht), kas ir Kartellgericht rīcībā aizliegtas vienošanās lietā (8). Asociācija norāda, ka saskaņā ar tās statūtiem tā ir tiesīga pārstāvēt savu biedru intereses, tai skaitā poligrāfijas uzņēmumu intereses. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu asociācija pēc tās biedru lūguma pārbauda it īpaši kaitējuma, kas rodas no konkurences tiesību pārkāpuma, līmeni, lai sagatavotu prasību par tā kompensēšanu.
16. Asociācija apgalvo, ka tai ir vajadzīga piekļuve Kartellgericht rīcībā esošajiem lietas materiāliem, lai noteiktu nodarītā kaitējuma raksturu un nozīmi vai lai aprēķinātu šo nodarīto kaitējumu, pamatojoties uz lietas materiālos ietverto informāciju. Tas, pēc asociācijas domām, pamato tās likumīgo interesi.
17. Visi procesa dalībnieki aizliegtās vienošanās lietā, izņemot Federālo Konkurences uzraudzības iestādi, atteicās dot piekrišanu. Federālā Konkurences uzraudzības iestāde būtu piekritusi piešķirt prasītājai piekļuvi tiesvedības pirmajā instancē rezultātā izdotajam rīkojumam, proti, Kartellgericht spriedumam, bet ne vairāk. Saskaņā ar Austrijas tiesībām, un, konkrētāk, saskaņā ar KartG 39. panta 2. punktu un tā normām par “komercnoslēpumu aizsardzību”, tas nozīmē, ka ne lietas materiāli, ne arī Kartellgericht rīkojums nevar tikt nodoti asociācijai, lai tai palīdzētu panākt, ka tiek apmierinātas pret atbildētājiem celtas prasības par zaudējumu atlīdzību, vai jebkuram citam mērķim.
18. Ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā Pfleiderer un tajā dotās norādes par to, ka ES tiesības prasa katrā konkrētā gadījumā izsvērt visas intereses, ja trešā persona, apgalvojot kaitējuma nodarīšanu LESD 101. panta pārkāpuma dēļ, prasa piekļuvi publisko tiesību procesa materiāliem par šo pašu jautājumu un to prasa pat gadījumā, kad šie lietas materiāli ir iegūti iecietības procedūrā, Kartellgericht jautā, vai Austrijas tiesību akts ir saderīgs ar effet utile principu un dalībvalstu pienākumu atļaut indivīdiem celt prasību par zaudējumu atlīdzību konkurences tiesību pārkāpuma dēļ (9). Kartellgericht šaubās arī par KartG 39. panta 2. punkta saderību ar nediskriminācijas principu gadījumā, kad saskaņā ar Austrijas tiesībām nav nepieciešama visu lietas dalībnieku piekrišana parastās civillietās, tādās kā delikta lietas vai krimināllietas, lai piekļūtu tiesas rīcībā esošiem lietas materiāliem.
19. Ņemot vērā iepriekš minēto, Kartellgericht saskaņā ar LESD 267. pantu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Savienības tiesības, it īpaši ņemot vērā Tiesas 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑360/09 Pfeiderer, pieļauj tādu valsts tiesību normu aizliegtu vienošanos jomā, kas (arī) tiesvedībās, kurās tiek piemērots LESD 101. vai 102. pants saistībā ar Regulu Nr. 1/2003, trešo personu, kuras nav lietas dalībnieki, iepazīšanos ar tiesā, kas izskata lietas par aizliegtu vienošanos, iesniegtajiem lietas materiāliem, lai varētu sagatavot zaudējumu atlīdzināšanas prasības pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem, bez izņēmumiem piesaista nosacījumam, ka jābūt visu lietas dalībnieku piekrišanai, un nedod tiesai iespēju katrā lietā atsevišķi izvērtēt ar Savienības tiesībām aizsargātās intereses, lai paredzētu nosacījumus, ar kādiem tiek atļauta vai liegta iepazīšanās ar lietas materiāliem?
Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu atbilde ir noliedzoša:
2) Vai Savienības tiesības pieļauj šādu valsts tiesību normu tad, ja, lai arī šī norma vienādā mērā attiecas uz valsts līmeņa tiesvedībām aizliegtu vienošanos jomā un nav arī nekāda īpaša regulējuma attiecībā uz dokumentiem, ko iesnieguši pieteikumu iecietības programmas piemērošanai iesniedzēji, salīdzināmās valsts tiesību normās attiecībā uz citām tiesvedību jomām, it īpaši strīdus un bezstrīdus civilprocesu un kriminālprocesu, iepazīšanās ar lietas materiāliem tomēr tiek atļauta bez lietas dalībnieku piekrišanas, ar nosacījumu, ka lietā neiestājusies trešā persona var prima facie pamatot savu likumīgo interesi iepazīties ar lietas materiāliem un konkrētajā gadījumā netiek skartas būtiskas citu personu vai sabiedrības intereses?”
20. Rakstiskus apsvērumus iesniedza asociācija, Federālā Konkurences uzraudzības iestāde, Donau Chemie AG un Donauchem GmbH, Brenntag CEE GmbH, Ask Chemicals GmbH un ASK Chemicals Austria GmbH (10), DC Druck Chemie Süd GmbH & Co KG, Austrijas, Beļģijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas valdības, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde. Visi iepriekš minētie, izņemot Itālijas valdību, ieradās uz 2012. gada 4. oktobra tiesas sēdi, kur tika pārstāvēta arī Francijas Republika.
IV – Juridiskā analīze
A – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
21. Rakstveida apsvērumos Komisija apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Komisija klāsta, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts, vai valsts tiesa ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti Civilprocesa kodeksa 219. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Šī norma, šķiet, ir valsts pasākums, kas regulētu piekļuvi lietas materiāliem, ja KartG 39. panta 2. punkts tiktu atzīts par nesaderīgu ar ES tiesībām. Civilprocesa kodeksa 219. panta 2. punktā ir prasīts pierādīt likumīgu interesi piekļūt lietas materiāliem. Tāpēc Komisija jautā, vai atbildes uz uzdotajiem jautājumiem varētu izrādīties hipotētiskas, ja asociācija nespētu parādīt pietiekamu likumīgu interesi.
22. Tāpat norādu, ka Komisijas rakstveida apsvērumos ir vairāki citi komentāri, kuri, kaut arī tie attiecas uz pirmo jautājumu, attiecas arī uz jautājumu par pieņemamību. Tas ir tāpēc, ka Komisija apšauba, piemēram, vai saskaņā ar Austrijas tiesībām pastāv alternatīvas iespējas nepieciešamo pierādījumu iegūšanai. Komisija norāda, ka ir jāapzinās, cik lielā mērā tiesa, kurā ir celta prasība par zaudējumu atlīdzību, ņem vērā rakstveida apliecinājumu, vai arī tā dod priekšroku mutvārdu liecībām. Pēdējā minētajā gadījumā lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem būs mazāka nozīme. Vēl viens svarīgs jautājums ir par to, cik lielā mērā netieši pierādījumi pretstatā tiešiem pierādījumiem ir atļauti saskaņā ar valsts tiesību aktiem un cik tie ir pietiekami, lai pamatotu prasību par zaudējumu atlīdzību.
23. Tāpat Federālā Konkurences uzraudzības iestāde apgalvo, ka Austrijas tiesību sistēmā ir paredzēti pietiekami daudz veidu, kā savākt pierādījumus un nodrošināt efektīvu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celtas uz konkurences tiesību pamata, īstenošanu. Piemēram, Federālā Konkurences uzraudzības iestāde apšauba arī grūtības, ar kurām varētu saskarties asociācijas biedri attiecībā uz zaudējumu apjoma noteikšanu. Pēdējie minētie norādīja, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 273. pantu, ja zaudējumu summu nevar noteikt vai var noteikt tikai ar ievērojamām grūtībām, tiesa var tos novērtēt pēc savas brīvas pārliecības.
24. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj nedz par valsts tiesību normu interpretāciju, nedz arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo normu interpretācija ir pareiza (11). Tāpat valsts iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir jāpārbauda tai sniegto paziņojumu pareizība (12).
25. Šeit ir svarīgi konceptuāli nošķirt trīs dažādus lietas materiālus, proti, i) dokumentus par kompetento konkurences iestādi, kas veic aizliegtas vienošanās izmeklēšanu, ii) dokumentus, kas attiecas uz tiesvedību kompetentajā tiesā vai kas attiecas uz tiesu, kura izskata lietu, kura arī ietver (dažus vai visus) dokumentus par aizliegtas vienošanās izmeklēšanu, un iii) dokumentālus pierādījumus tiesā, kas izskata civillietas un kas ir kompetenta izskatīt jebkādas iespējamās privāttiesību prasības, kuras celtas uz konkurences ierobežošanas pamata (13).
26. Neatkarīgi no lēmumu pieņemšanas pilnvaru sadalījuma starp dažādām iestādēm šajā tiesību arhitektūrā (14) mēs saskaramies ar trim dažādiem jautājumiem: i) piekļuvi konkurences iestādes rīcībā esošiem aizliegtas vienošanās izmeklēšanas dokumentiem, kas attiecas uz pieeju administratīviem dokumentiem; ii) piekļuvi dalībvalstu tiesas, kas izskata konkurences lietas, rīcībā esošiem materiāliem, kas attiecas uz piekļuvi tiesas dokumentiem, un iii) šo administratīvo vai tiesas dokumentu pieejamību, lai celtu civilprasību. Tas var būt saistīts ar [dokumentu] izpaušanu pirmstiesas [procesā] vai pienākumu publiskot dokumentus, kas attiecas uz tiesvedībām civillietās.
27. Saskaņā ar prejudiciālo jautājumu nepārprotamo formulējumu šī lieta pieder pie otrās kategorijas, proti, piekļuves dokumentiem, kas atrodas tiesas rīcībā, kura ir kompetenta pieņemt lēmumu publisko tiesību procesā aizliegtas vienošanās lietā. Šo dokumentu iesniegšana, pat ja šķiet, ka tie tiek reģistrēti (tehniski) tiesā, kas izskata lietas par aizliegtu vienošanos, turpinot procesu aizliegtas vienošanās lietā, notiek atsevišķi no lietām, kas ir saistītas gan ar ES tiesību un/vai valsts tiesību aktu konkurences jomā būtisku pārkāpumu, un atsevišķi no jebkuras privātas tiesvedības, kas galu galā varētu nonākt kompetentajā tiesā, kas izskata civillietu par zaudējumu atlīdzību (15).
28. Tāpēc šis strīds, ko izskata Kartellgericht, nekādā ziņā nav hipotētisks, un ES tiesības nepārprotami var ietekmēt tā iznākumu, proti, vai piekļuve pieprasītajiem dokumentiem būtu piešķirama vai atsakāma. Turklāt jautājumi, kas attiecas uz asociācijas vai tās biedru eventuāli civillietā celtās prasības apjomu vai interesi vai pierādījuma standartu, šādā civilprocesā nav atbilstoši, lemjot par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, kaut gan tie var nepārprotami ietekmēt efektivitātes principa piemērošanu, kas ir jādara valsts tiesai.
29. Pēc manām domām, pienācīgi ņemot vērā gan atbilstošos tiesību aktus, gan zināmos faktus, Tiesai ir visa informācija, lai tā varētu atbildēt uz uzdoto jautājumu. Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B – Atbilde uz otro jautājumu
30. Es nolēmu atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem apgrieztā secībā, jo man šķiet loģiskāk šajā gadījumā vispirms apspriest līdzvērtības principu, lai gan tas ir valsts tiesas otrais uzdotais jautājums. Tas ir tāpēc, ka, pēc manām domām, no valsts procesuālās autonomijas robežu skatpunkta līdzvērtības jautājumu būtu loģiski atbildēt pirms efektivitātes jautājuma. Neatkarīgi no tā, ko valsts tiesa ir norādījusi otrā jautājuma sākumā, no ES tiesību viedokļa jāizvērtē ir abi jautājumi, lai sniegtu noderīgu atbildi.
31. Uz otro prejudiciālo jautājumu varētu atbildēt diezgan tieši. Es piekrītu nostājai, kādu aizstāv visi lietas dalībnieki, izņemot asociācijas nostājai, ciktāl KartG 39. panta 2. punkts Tiesas judikatūras par līdzvērtības principu izpratnē nav vienkārši tāda pati norma kā vai nu Civilprocesa kodeksa 219. panta 2. punkts, vai arī Kriminālprocesa kodeksa 77. panta 1. punkts konkurences tiesību piemērošanas kontekstā. Jāpiebilst, ka šis konstatējums ir balstīts nevis uz vispārējo nediskriminācijas principu, bet uz līdzvērtības principu, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierobežo valsts procesuālo autonomiju. Pirmais minētais princips paredz, ka līdzīgās situācijās nevar piemērot atšķirīgus noteikumus. Tas, šķiet, nav piemērojams šajā situācijā, ņemot vērā, ka līdzvērtības principam ir tāds pats mērķis.
32. Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai valsts norma attiecas vienādi uz darbībām, kuru pamatā ir ES tiesību pārkāpums, un uz darbībām, kuru pamatā ir valsts tiesību pārkāpums, proti, uz darbībām “ar līdzīgu mērķi un cēloni” (16). Tomēr līdzvērtības princips nevar tikt interpretēts kā pienākums dalībvalstij paplašināt tās labvēlīgāko noteikumu jebkurā jomā piemērošanas jomu, attiecinot tos uz visām prasībām, kas celtas noteiktā tiesību jomā (17).
33. Parasti iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir jāsalīdzina dažādu valstu procedūras no līdzvērtības viedokļa un kurai ir jānosaka, vai celtās prasības ir līdzīgas, ņemot vērā to mērķi, cēloni un būtiskās pazīmes (18). Lai noteiktu, vai valsts procesuālo tiesību norma ir mazāk labvēlīga, valsts tiesai ir jāņem vērā normas nozīme visā procesā kopumā, šīs normas saturs un īpašās iezīmes (19).
34. Tiesa tomēr reizēm ir uzskatījusi par vajadzīgu izvērtēt, vai valsts norma ir saderīga ar līdzvērtības principu. Dažos gadījumos Tiesa ir norādījusi savu viedokli, vienlaikus atstājot jautājuma izlemšanu valsts tiesas ziņā (20), savukārt citos gadījumos tā ir izdarījusi galīgu secinājumu par attiecīgās valsts tiesību normas saderību vai citādi ar ekvivalences prasībām (21). Pēc manām domām, uz šo gadījumu attiecas otrā pieeja.
35. Šeit aizliegums trešajām personām piekļūt Kartellgericht rīcībā esošajiem lietas materiāliem attiecas gan uz gadījumiem, pamatojoties uz ES konkurences tiesībām, gan Austrijas konkurences tiesībām. Citiem vārdiem, netiek piemērota atšķirīga attieksme pret prasību, kas celta, pamatojoties uz ES tiesību aktiem, to kvalificējot vai izvērtējot atšķirīgi no prasības, kas celta, pamatojoties vienīgi uz valsts tiesībām (22).
36. Pēc manām domām, nav apstrīdams, ka šādi procesi ir salīdzināmi vai nu ar parastu civilprocesu vai kriminālprocesu, ņemot vērā, ka neviens no tiem nav saistīts ar iecietības programmas aizsardzību vai citām publisko tiesību īpatnībām konkurences politikas īstenošanas kontekstā.
37. Tāpēc es ierosinu uz otro jautājumu atbildēt, norādot, ka līdzvērtības princips saskaņā ar ES tiesībām pieļauj tādu valsts tiesību normu kā KartG 39. panta 2. punkts.
C – Atbilde uz pirmo jautājumu
1) Sākotnējie apsvērumi
38. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Kartellgericht vēlas noskaidrot, vai ar ES tiesībām ir saderīgs dalībvalsts tiesību akts, kas aizliedz trešajām personām piekļūt dokumentiem, kas iesniegti Kartellgericht, ja nav saņemta publisko tiesību procesa konkurences lietā dalībnieku piekrišana. Konkrētāk, valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai šāds aizliegums ir saderīgs ar tiesībām prasīt kompensēt kaitējumu, kas nodarīts ar aizliegtu vienošanos vai praksi, civilprocesā, kas uzsākts pret šādas aizliegtas vienošanās dalībniekiem, kā to Tiesa ir konstatējusi spriedumā lietā Courage un Crehan (23) un apstiprinājusi spriedumā lietā Manfredi u.c. (24).
39. Problēmjautājumu šajā lietā padara sarežģītāku fakts, ka daļa asociācijas pieprasītās informācijas tika iegūta no viena no uzņēmumiem, pret kuriem asociācija vēlas uzsākt tiesvedību, saistībā ar iecietības programmu.
40. Tiesa izmantoja pieeju, kāda ir tikusi izmantota lietā Pfleiderer, kas, manuprāt, ir vienlīdz derīga arī šajā strīdā. Tā norādīja, ka nedz EK līguma tiesību normās konkurences jomā, nedz Regulā Nr. 1/2003 nav paredzēts kopīgs regulējums attiecībā uz iecietības [režīmu] vai tiesībām piekļūt dokumentiem saistībā ar iecietības procedūru, kuri valsts konkurences iestādei brīvprātīgi iesniegti saskaņā ar valsts iecietības programmu (25). Tālāk Tiesa secināja, ka, ES tiesību aktos neesot saistošam regulējumam šajā jautājumā, dalībvalstis ir tās, kurām ir jāievieš valsts tiesību normas par personu, kuras ir negatīvi ietekmējusi aizliegta vienošanās, tiesībām piekļūt dokumentiem, kas attiecas iecietības programmu (26), ievērojot prasību, ka šīs normas nepadara ES tiesību aktu īstenošanu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, un īpaši konkurences tiesību jomā tām ir jānodrošina, ka ar noteikumiem, kas tajās paredzēti vai kas ar tām tiek piemēroti, netiek apdraudēta LESD 101. un 102. panta efektīva piemērošana (27).
41. Minētais lika Tiesai spriedumā lietā Pfleiderer nonākt pie secinājuma, kas ir vienlīdz derīgs arī šajā lietā, neskatoties uz atšķirīgu institucionālo kontekstu spriedumā lietā Pfleiderer, kas attiecas uz piekļuvi administratīviem, nevis tiesas dokumentiem. Proti, tā secināja, ka, izvērtējot pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saistībā ar valsts iecietības programmu, ir jāizsver informācijas, ko brīvprātīgi iesniedzis pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs (kas varētu apdraudēt tās efektivitāti un tāpēc efektīvu LESD 101. un 102. panta piemērošanu, ja dokumenti, kas attiecas uz iecietības [režīmu], tiktu izpausti personām, kuras vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību), aizsardzība (28) un nepieciešamība nodrošināt, ka piemērojamās valsts tiesību normas nav mazāk labvēlīgas nekā tās, kas reglamentē līdzīgas iekšzemes prasības, un ka tās nedarbojas tādā veidā, lai padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu šādu kompensācijas saņemšanu (29). Šo izsvēršanas metodi, kā Tiesa atzina, varētu veikt vienīgi valsts tiesas katrā konkrētā gadījumā atsevišķi (30). Es pavisam drīz atgriezīšos pie šādu secinājumu nozīmīguma.
42. Turpinājumā, kā Tiesa atzinusi spriedumā apvienotajās lietās C‑430/93 un C‑431/93 van Schijndel, ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina ES tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā kopumā, šī procesa norisi un īpatnības dažādu instanču valsts tiesās. Ņemot vērā šo analīzi, vajadzības gadījumā ir jāņem vērā valsts tiesu sistēmas pamatprincipi, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (31). Tādēļ pienācīga uzmanība ir jāvelta arī šim principam.
43. Tomēr, kaut arī secinājumi spriedumā lietā Pfleiderer ir derīgi piemērošanai šajā strīdā, tikpat svarīgi ir ņemt vērā atšķirības. Šādā gadījumā iesniedzējtiesa vēlējās noskaidrot, kā cietušās trešās personas tiesības iepazīties ar informāciju, kuru pieteikuma iecietības režīma piemērošanai iesniedzējs sniedzis valsts konkurences iestādei, varētu ietekmēt Regulas (EK) Nr. 1/2003 11. un 12. pantā paredzēto sadarbības un informācijas apmaiņas sistēmu iecietības procedūrā (32).
44. Bet pirmais jautājums šajā lietā attiecas uz valsts tiesību aktos paredzēto aizliegumu piekļūt visiem dokumentiem, kas ietilpst Kartellgericht rīcībā esošajos lietas materiālos, ja nav saņemta tiesvedības dalībnieku piekrišana, neatkarīgi no tā, vai tie attiecas vai neattiecas uz iecietības procedūrām, saskaņā ar kuriem valsts tiesai ir liegts izmantot izsvēršanas metodi, kādu Tiesa noteikusi spriedumā lietā Pfleiderer.
45. Citiem vārdiem, šis strīds dažos aspektos ir tuvāk problēmai, kādu Tiesa risināja spriedumā lietā Courage un Crehan, kurā runa bija par Anglijas tiesībās paredzētu aizliegumu pretlikumīgu nolīgumu dalībniekiem, tostarp līgumu, ar kuriem tiek pārkāpts LESD 101. pants, celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Pēc manām domām, galvenā ideja ir tikusi ietverta sprieduma lietā Courage un Crehan 26. punktā.
“Līguma 85. panta pilnīgā iedarbība, un it īpaši tā 1. punktā minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība, varētu tikt apdraudēta, ja neviena persona nevarētu prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tāda līguma vai rīcības, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, rezultātā. (33)”
46. Tāpēc būtisks jautājums ir šāds: vai Austrijas ierobežojums, kā to raksturojusi Kartellgericht, nozīmē, ka asociācija vai tās dalībnieki uzņēmumi nevar pieprasīt atlīdzināt zaudējumus, kas tiem nodarīti ar pretlikumīgu aizliegtu vienošanos, jo Austrijas aizliegums padara šādu prasības par zaudējumu atlīdzību celšanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (34)? Saskaņā ar Tiesas konstatējumiem spriedumā lietā DEB ir jāuzdod jautājums, vai asociācijai ir pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis, kas nodrošina efektīvu tiesisko aizsardzību no ES tiesību aktiem izrietošām tiesībām (35), un vai tā var aizstāvēt savas ES tiesību aktos paredzētās tiesības Austrijas tiesās (36)?
47. Visbeidzot, ir pienācīgi jāņem vērā LES 19. panta 1. punkts un tas, cik lielā mērā šī norma sniedz papildu garantiju efektivitātes principam. Saskaņā ar 19. panta 1. punktu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir “pietiekam[i], lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”. Citiem vārdiem, ņemot vērā šo Līguma normu, no ES tiesību aktiem izrietošu tiesību efektīvas tiesiskās aizsardzības standarts šķiet augstāks nekā klasiskā formula ar atsauci uz praktisko neiespējamību vai pārmērīgām grūtībām. Manuprāt, tas nozīmē, ka valsts tiesību aizsardzības līdzekļiem ir jābūt pieejamiem, ātri īstenojamiem un ar saprātīgiem izdevumiem (37).
48. No konkurences politikas viedokļa šī lieta attiecas uz debatēm par tā saukto konkurences noteikumu privāto izpildi. Pretēji situācijai ASV, jēdziens, iespējams, šeit nav piemērotākais risinājums, ņemot vērā faktu, ka ES konkurences tiesībās tādi mehānismi kā [dokumentu] izpaušana pirmstiesas [procesā], grupas darbības un zaudējumu atlīdzība, lai sodītu, neeksistē. Pēc manām domām, personas, kuras negatīvi ietekmē konkurences ierobežojumi Eiropas Savienībā, atšķirībā varbūt no šādām personām ASV vienkārši meklē juridisko aizsardzību, ceļot prasību saskaņā ar civiltiesībām, nevis īstenojot valsts politiku.
2) Tiesas judikatūra attiecībā uz valsts tiesību normām par pierādījumiem un vispārējiem principiem saistībā ar effet utile
49. Saskaņā ar judikatūru dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pierādīšanas noteikumi, un it īpaši noteikumi par pierādīšanas pienākuma sadali, kas piemērojami darbībām, kas saistītas ar ES tiesību aktu pārkāpumu, nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar ES tiesību aktiem (38).
50. Piemēram, Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesa ir tā, kurai ir jāpārliecinās, ka personai, kura vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar ES tiesību aktiem par valsts atbildību, ir iespēja gūt labumu no izņēmuma procedūras, kas atļauj liecinieku pierādījumus, vai arī tai ir jābūt iespējai iesniegt citus pierādījumus, it īpaši dokumentārus pierādījumus, lai apliecinātu nodarīto kaitējumu (39). Pretējā gadījumā normas par pierādījumiem padarītu indivīdam ar ES tiesību aktiem piešķirto tiesību īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, un it īpaši jānorāda pirmais minētais gadījums (40). Citiem vārdiem, ierobežojumi pierādījumiem, kas ir “būtiski prasītāja argumentācijā” (41), nav saderīgi ar effet utile. Cita veida noteikumi par pierādījumiem, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesām ir rūpīgi jāizvērtē, lai netiktu pārkāpts effet utile princips, ietver tādus noteikumus, kas apdraud pušu procesuālās vienlīdzības principu (42).
51. Manuprāt, piekļuves publisko tiesību procesu konkurences lietās materiāliem pakļaušana personas, kas pārkāpj konkurences normas, atļaujai būtiski kavē īstenot tiesības celt prasību saskaņā ar civiltiesībām par ES konkurences tiesību aktu pārkāpumu (43). Tiesa ir atzinusi, ka, ja likumpārkāpējs ir ievērojami kavējis indivīdu celt prasību tiesā, tad šim likumpārkāpējam nav tiesību atsaukties uz valsts procesuālo tiesību normām attiecībā uz termiņu, kādā celt prasību (44). Es neredzu iemeslu ierobežot šī principa piemērošanu laikā un atbalstītu tā paplašināšanu, to attiecinot arī uz apgrūtinošiem noteikumiem par pierādījumiem, kuriem ir tāda pati traucējoša iedarbība (45). Es vēl noskaidrotu arī tiesību aizsardzības līdzekļu, kas kavē īstenot ES tiesības, atbilstību LES 19. panta 1. punktam.
3) Hartas 47. pants
52. Kā Tiesa nesen norādīja – Hartas 47. pantā paredzētais efektīvas tiesiskās aizsardzības princips ietver vairākus elementus, it īpaši tiesības uz aizstāvību, pušu procesuālās vienlīdzības principu, tiesības vērsties tiesā, kā arī tiesības saņemt konsultācijas, tiesības uz aizstāvību un pārstāvību (46). Turklāt tiesības vērsties tiesā saskaņā ar Tiesas judikatūru ietver arī valsts tiesu “pilnvaras” izvērtēt visus faktiskos un tiesību elementus, kas attiecas uz tajās izskatāmo lietu (47). Manuprāt, valsts tiesai, lemjot par nelikumīgu konkurences ierobežojumu civiltiesiskajām sekām, nevar būt šādu “pilnvaru”, ja praksē tiek liegts piekļūt galvenajiem lietiskajiem pierādījumiem, tādiem kā publisko tiesību procesu konkurences lietās materiāli, kuros jau ir ticis konstatēts tāds būtisks konkurences ierobežojums kā aizliegta vienošanās.
53. Tādējādi, ierobežojot piekļuvi izšķirošiem pierādījumiem, tiek mazinātas lietas dalībnieku tiesības uz strīda atrisināšanu (48). Tas ietekmē arī to tiesības uz efektīvu prasības celšanu (49).
54. Tomēr tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā nav absolūtas (50). Tām var būt ierobežojumi, ar nosacījumu, ka tie neapdraud pašu piekļuves tiesību būtību, tiem ir likumīgs mērķis, un pastāv samērība starp izmantotajiem līdzekļiem un likumīgo mērķi, kādu ir paredzēts sasniegt (51).
55. 47. pants attiecas arī uz šo lietu, jo garantē taisnīgu lietas izskatīšanu, kas kalpo, lai aizsargātu uzņēmumu, kas ir piedalījušies aizliegtā vienošanās, intereses. Manuprāt, trešajām personām principā nav jāļauj iepazīties ar brīvprātīgām pašapsūdzības liecībām, kuras pret sevi sniedzis pieteikuma iecietības režīma piemērošanai iesniedzējs (52). Neliecināt pret sevi ir jau sen ES tiesību aktos iedibināta privilēģija (53), un tas ir vērsts tieši pret valstu konkurences iestādēm, kas īsteno ES normas (54).
56. Taisnība, ka iecietības programmas negarantē aizsardzību pret prasībām par zaudējumu atlīdzību (55) un ka tiesības neliecināt pret sevi nav piemērojamas privāttiesību kontekstos. Tomēr gan valsts politikas iemesli, gan godīgums pret to pusi, kas ir liecinājusi pret sevi iecietības programmas ietvaros, stipri apšauba piekļuves publisko tiesību procesu konkurences lietā materiāliem piešķiršanu, ja puse, kurai šīs liecības ir bijušas par labu, ir bijusi lieciniece tiesvedībā pret konkurences iestādi.
4) Piemērošana šajā lietā
57. Tiesa ir atzinusi, ka ES tiesības uzliek pienākumu dalībvalstīm nodrošināt, ka valsts tiesību akti “nemazina” tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (56); skartajām personām nevar liegt aizstāvēt savas tiesības valsts tiesās. Vai Austrijas aizliegumam piekļūt Kartellgericht tiesvedībai, ja nav saņemta visu lietas dalībnieku atļauja, ir šādas sekas?
58. Tiesa ir atzinusi, ka tādu dokumentu atklāšana trešajām personām, ar kuriem ir apmainījusies Komisija un uzņēmumi apvienošanās kontroles procedūrās, principā kaitētu gan izmeklēšanas darbību mērķiem, gan arī uzņēmumu, kas ir iesaistīti šādā procedūrā, komerciālajām interesēm, pat ja process ir pabeigts un slēgts (57). Tomēr šādi principi (58) ES līmenī konkurē ar noteikumiem par piekļuvi dokumentiem un gan ES tiesību aktos, gan ES primārajās tiesībās paredzēto pārskatāmības pienākumu (59).
59. Rezultātā Tiesa ir iedibinājusi tādu lietu judikatūru, kurā runa ir par piekļuvi Komisijas rīcībā esošiem dokumentiem konkurences [ierobežojumu] izmeklēšanas jomā (60), kas būtībā nozīmē šāda veida imperatīvu faktoru līdzsvarošanu, atsaucoties uz katra pieprasītā dokumenta novērtējumu. Tas nozīmē, ka ES līmenī pilnīgs aizliegums piekļūt saistībā ar aizliegtas vienošanās izmeklēšanu savāktiem Komisijas dokumentiem nav iedomājams.
60. Šie principi, kas ir izstrādāti saistībā ar piekļuvi Eiropas Komisijas rīcībā esošiem dokumentiem, nav tieši transponējami valsts līmenī. Tomēr tie nodrošina kontekstu, uzstādījumu un perspektīvas, izvērtējot Austrijas tiesībās paredzētā pilnīgā aizlieguma saderību ar effet utile principu.
61. Līdzīgi, kā tas redzams Tiesas spriedumā lietā Pfleiderer, ir jāņem vērā arī nepieciešamība aizsargāt iecietības programmu. Saskaņā ar Komisijas Paziņojuma par sadarbību starp ES dalībvalstu tiesām, piemērojot EKL 81. un 82. pantu (61), 26. punktu “[..] Komisija nevar nodot valstu tiesām informāciju, ko brīvprātīgi ir iesniedzis iecietības pieteikuma iesniedzējs, bez šī pieteikuma iesniedzēja piekrišanas”, lai gan, kā es jau minēju, tas, ka Eiropas Savienības Komisija ir piešķīrusi iecietības [režīmu], nesniedz nekādas garantijas prasības par zaudējumu atlīdzību celšanas civilprocesuālā kārtībā gadījumā (62).
62. Šāda veida apsvērumi ir vienlīdz piemēroti, novērtējot KartG 39. panta 2. punkta saderību, it īpaši, ja civilprocesam par zaudējumu atlīdzību ir papildu loma Eiropas Savienībā, lai īstenotu konkurences tiesības (63). Ņemot to vērā, iepriekš minētajos spriedumos lietā Courage un Crehan un lietā Manfredi u.c. minētās privātpersonu tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu no uzņēmējiem, kas ir pārkāpuši ES konkurences tiesības, pēc manām domām, nedrīkst tikt paplašinātas tiktāl, ka tās apdraud valsts tiesībaizsardzības mehānismu efektivitāti, vai tie ir Eiropas vai valsts.
63. Par labu Austrijas tiesību normai ir arguments, ka Austrijas likumdevējs ir veicis nepieciešamo līdzsvarošanu starp konkurējošām sabiedrības un privātām interesēm un konstatējis, ka ir lietderīgi sniegt absolūtu prioritāti sabiedrības interesēm, kas ir saistītas ar efektīvu konkurences noteikumu piemērošanu. Tomēr, manuprāt, izņemot atsevišķos gadījumos, kas neietilpst konkurences tiesību jomā, līdzsvarošanas metode, kas neatstāj vietu kādai no konkurējošām interesēm, nav saderīga ar samērīguma principu.
64. Tāpēc, raugoties no samērīguma viedokļa, manuprāt, likumdošanas norma būtu piemērotāka, ja tajā tiktu paredzēta absolūta aizsardzība iecietības programmas dalībniekiem, bet kurā citu dalībnieku intereses īstenot ierobežojošu praksi tiktu līdzsvarotas ar iespējamo konkurences ierobežojumu skarto personu interesēm. Austrijā Kartellgericht rīcībā esošo lietas materiālu konfidencialitātes aizsardzības apjoms nav ierobežots ar iesaistīto uzņēmumu komercnoslēpumu aizsardzību. Turklāt es uzskatu, ka, izņemot uzņēmumus, kam ir piemērots iecietības režīms, pati līdzdalība pretlikumīgā konkurences ierobežošanā nav uzskatāma par komercnoslēpumu, kas pelnījis ES tiesību aizsardzību (64).
65. Tādējādi, pēc manām domām, absolūts aizliegums piekļūt Kartellgericht rīcībā esošajiem lietas materiāliem, ja nav saņemta lietas dalībnieku piekrišana, ir nesamērīgs šķērslis 47. pantā garantētajām tiesībām vērsties tiesā, un it īpaši tas tā ir gadījumā, ja, kā tas ir norādīts lietas materiālos, Kartellgericht spriedumi netiek publicēti.
66. Pēc manām domām, tas, kas ir nepieciešams saskaņā ar imperatīvu effet utile, ir valsts tiesas, kas lemj par trešo personu piekļuvi lietas materiāliem, iespēja izmantot izsvēršanas metodi, kāda tikusi īstenota iepriekš minētajā spriedumā lietā Pfleiderer. Šāda metode ļautu valsts tiesai izsvērt visus konkurējošos faktorus, piemēram, uzņēmumu, kas piedalījušies [konkurences] ierobežošanā, likumīgu komercinterešu aizsardzību un dalībvalstu pienākumu saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu, lai “nodrošinātu tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”. Valsts likumdevējs var regulēt faktorus, kas jāņem vērā šādā līdzsvarošanā, bet nevar liegt to īstenot, izņemot varbūt informāciju, ko sniedz iecietības režīmā iesaistīti uzņēmumi.
67. Tas nozīmē, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, “lai gan ar EK līgumu ir ieviestas vairākas tiešās prasības, ko attiecīgā gadījumā privātpersonas var celt Kopienu tiesās, šis līgums nebija iecerēts, lai Kopienu tiesību ievērošanas nodrošināšanai valstu tiesās radītu jaunus [tiesību aizsardzības] līdzekļus papildus tiem, kas jau bija pieejami valstu tiesībās [..]. Tas būs citādi tikai tad, ja tas būtu redzams no visas attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā, kas nav tiesību aizsardzības līdzekļu, kuru varētu nodrošināt, pat netieši, indivīda tiesību saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem ievērošanu (65)”.
68. Tādējādi, noslēdzot savu vērtējumu, Kartellgericht ir jāpievērš pienācīga uzmanība alternatīviem pierādījumu iegūšanas līdzekļiem, kas ir pieejami saskaņā ar Austrijas tiesībām. Tas ietver, piemēram, procesuālās normas par dokumentu publiskošanu civilprocesa ietvaros vai normas, kas regulē pieeju administratīvajiem dokumentiem, kas ir Federālās Konkurences uzraudzības iestādes rīcībā, kopā ar šo Civilprocesa kodeksa 219. panta 2. punktu un 273. pantu, pirms izlemt, kādas daļas savos dokumentos publiskot trešajām personām, ja tādas ir, lai ievērotu efektīvu tiesas aizsardzību saistībā ar spriedumos lietā Courage un Crehan un lietā Manfredi u.c. minētajām prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas tikušas celtas pret uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tika atzīts, ka tie ir pārkāpuši LESD 101. pantu. Tas pats uzdevums ir jāveic attiecībā uz zaudējumu aprēķināšanu (66).
69. Noslēgumā jāteic, ka ar parametriem, kurus var noteikt valsts likumdevējs, ar nosacījumu, ka tas ievēro iepriekš minētos ES tiesību principus, ir jāļauj arī izlīdzsvarot sabiedrības intereses attiecībā uz efektīvu konkurences noteikumu īstenošanu un šo normu pārkāpumu dēļ cietušo personu privātās intereses.
70. Tāpēc es piedāvāju Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt tādējādi, ka princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā tas ir paredzēts LES 19. panta 1. punktā, nepieļauj tādu valsts konkurences tiesību normu, kāds ir KartG 39. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts aizliegums trešajām personām, kas vēlas celt civilprasību pret aizliegtas vienošanās dalībniekiem, piekļūt Kartellgericht rīcībā esošajiem lietas materiāliem, ja nav saņemta pēdējo minēto piekrišana.
V – Secinājumi
71. Tāpēc iesaku Tiesai uz Kartellgericht iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Savienības tiesībās paredzētais efektivitātes princips, kā tas ir piemērots LES 19. panta 1. punktā, nepieļauj tādu valsts konkurences tiesību normu, kurā ir paredzēts piešķirt piekļuvi dokumentiem, kas ir valsts tiesas rīcībā un kas iegūti tiesvedībā konkurences tiesību jomā, kurā tikušas piemērotas Eiropas Savienības konkurences tiesības, trešajām personām, kuras nav šo tiesvedību konkurences tiesību jomā lietas dalībnieces, bet kuras vēlas sagatavot prasību par zaudējumu atlīdzību pret dalībniekiem nolīgumā, kas bija tiesvedības konkurences tiesību jomā priekšmets, tikai tad, ja visi tiesvedības konkurences tiesību jomā lietas dalībnieki ir devuši savu piekrišanu. Atbilde būs atšķirīga tikai tad, ja valsts tiesību aktos ir paredzētas tādas alternatīvas iespējas nodrošināt Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu pierādīšanu un zaudējumu konstatēšanu, kas sniedz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesībām celt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar šo normu pārkāpumu un atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam.
2) Eiropas Savienības tiesībās paredzētais līdzvērtības princips nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā ir atļauts piekļūt dokumentiem, kas ir valsts tiesas rīcībā un kas ir savākti tiesvedībās konkurences tiesību jomā, kuras ir saistītas ar Eiropas Savienības konkurences tiesību piemērošanu attiecībā uz trešajām personām, kas nav šo tiesvedību konkurences tiesību jomā lietas dalībnieces, tikai tad un bez izņēmuma, ja visi tiesvedības konkurences tiesību jomā lietas dalībnieki ir devuši savu piekrišanu, tādā gadījumā, kad noteikums tiek piemērots vienādi attiecībā tikai uz valsts konkurences tiesību aktu pamata ierosinātām tiesvedībām, bet atšķiras no valsts noteikumiem, kas piemērojami trešo personu piekļuvei tiesu rīcībā esošiem dokumentiem saistībā ar citu veidu tiesvedībām, it īpaši strīdus un bezstrīdus civilprocesiem un kriminālprocesiem.