Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2015. gada 25. jūnija spriedumu lietā T-305/13 SACE un Sace BT/Komisija 2015. gada 4. septembrī iesniedza Servizi assicurativi del commercio estero S.p.A. (SACE) un Sace BT S.p.A.

(lieta C-472/15 P)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Servizi assicurativi del commercio estero S.p.A. (SACE), Sace BT S.p.A. (pārstāvji – M. Siragusa un G. Rizza, advokāti)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Itālijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

SACE lūdz Tiesu, apmierinot šo apelācijas sūdzību, atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā izklāstīto Vispārējās tiesas nolēmumu un, nenododot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumā par lietas ierosināšanu izklāstītos prasījumus, proti:

pilnībā atcelt Eiropas Komisijas 2013. gada 20. marta Lēmumu C(2013) 1501 final par pasākumiem SA.23425, ko Itālija 2004. un 2009. gadā īstenojusi uzņēmuma SACE BT S.p.A. labā;

pakārtoti – šo lēmumu atcelt daļēji, tikai apmierināto pamatu apmērā; un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas saistīti pagaidu noregulējuma tiesvedību T-305/13 R.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats, kas attiecas uz Itālijas valsts vainojamību strīdus pasākumos: LESD 107. panta 1. punkta, kā to interpretējusi Tiesa spriedumā Stardust Marine (lieta C-482/99), pārkāpums; Lēmuma 177. panta b) punkta i) apakšpunkta interpretācijas acīmredzami kļūdainais raksturs; faktu vērtējums, kam raksturīgas neprecizitātes pēc būtības, kuras izriet no lietas materiālu dokumentiem, un lēmuma satura sagrozīšana; pamatojuma neloģiskais raksturs; apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepienācīgs papildinājums; principa, saskaņā ar kuru lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir izvērtējams, ievērojot informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā, pieņemot lēmumu, saistībā ar divām Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijas (turpmāk tekstā – “EFM”) SACE S.p.A. adresētajām vēstulēm, kuras Itālijas valdība ir iesniegusi Itālijas iestāšanās raksta pielikumā, kļūdaina piemērošana.

Pārsūdzētais spriedums ir balstīts uz šādu principu: tas, ka strīdus darījumam ir valsts uzņēmuma intereses, kas atbilst vispārējo interešu mērķim, noteikti nenozīmē, ka minētais uzņēmums ir varējis pieņemt lēmumu, neņemot vērā valsts iestāžu prasības. Vispārējās tiesas ieskatā nekas nav pretrunā tam, ka valsts var likt valsts uzņēmumam veikt darbību ar uzņēmējdarbības raksturu, kurā, lai gan tā attiecīgajā gadījumā var atbilst privātā ieguldītāja kritērijam, katrā ziņā būtu vainojama valsts. Tātad Komisijai vainojamības kritērija izpildes nolūkam neesot pienākuma pierādīt, ka valsts uzņēmuma rīcība būtu bijusi savādāka, ja tas būtu rīkojies neatkarīgi. Paužot šādus apsvērumus, Vispārējā tiesa ir novirzījusies no spriedumā Stardust Marine noteiktajiem principiem. No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka tas vien, ka valsts uzņēmumu kontrolē valsts un tam ir piemērojams īpašs tiesiskais regulējums no organizatoriskā viedokļa, per se esot pietiekams, lai secinātu, ka valsts iestādes vienmēr un katrā ziņā ir iesaistītas lēmumu pieņemšanā minētā valsts uzņēmuma meitasuzņēmumu labā. Tātad izskatāmajā lietā valsts vainojamība varētu tikt izslēgta vienīgi, ja tiktu pierādīts, ka mātesuzņēmuma valde ir pieņēmusi tāda satura lēmumu, ka tas neļauj vienlaicīgi īstenot arī vispārējās intereses. Izskatāmajā lietā šāds lēmums būtu varējis nozīmēt SACE BT likvidēšanu, pret kuru Komisija pēc būtības nebūtu iebildusi. Turpretī, ja valsts uzņēmuma veiktais pasākums teorētiski ir varējis pildīt arī vispārējo interešu mērķi vai ticis veikts, ņemot vērā it īpaši šādas intereses, būtu jāuzskata, ka valde šādi ir rīkojusies, jo tai nebija izvēles iespējas lemt, neņemot vērā valsts iestāžu prasības, turklāt nav nedz atļauts, nedz iespējams sniegt pretēju pierādījumu.

Komisijas izmantotajās un Vispārējās tiesas apstiprinātajās vispārējās vainojamības norādēs nav runas par neatkarības pakāpi, ar kādu SACE S.p.A. valde veica un turpina veikt uzņēmuma vadību; tas tā ir ne tikai tad, ja minētās norādes aplūko neatkarīgi vienu no otras, bet arī ja tās tiek aplūkotas kopā. Šādas norādes neļaujot pierādīt neko citu, kā to, ka 2009. gadā Itālijas valsts kontrolēja SACE S.p.A., jo tā bija visu SACE S.p.A. akciju īpašniece. Spriedumā Stardust Marine tomēr tiek prasīts, lai norādes, kuras tiek izmantotas valsts dalības pierādīšanai, būtu cieši saistītas ar attiecīgajiem pasākumiem, ņemot vērā to apjomu, saturu un tajos ietvertos nosacījumus. Pārsūdzētajā spriedumā tiek skaidri pieļauts, ka lēmumā izmantotās vainojamības norādes – visas (izņemot vienu), kas ir saistītas ar SACE darbību ar tirgu nesaistītu risku apdrošināšanas jomā, nozari, kurā SACE BT nedarbojas – gluži pretēji attiecas uz vispārēju kontekstu, kurā darbojas SACE S.p.A., nevis izskatāmajai lietai raksturīgajiem apstākļiem un kontekstu, kurā apstrīdētie pasākumi ir veikti. Neraugoties uz to, Vispārējā tiesa nav minējusi, ka šādas norādes to rakstura dēļ nevar tieši pamatot valsts konkrētas iesaistīšanās attiecīgo pasākumu veikšanā prezumpciju. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa vainojamības novērtējuma kontekstā ir pievērusi galveno uzmanību visām saiknēm starp valsti un uzņēmumiem, kuri atbilst valsts uzņēmumu, kuri Itālijas tiesību sistēmas normās skaidri ir kvalificēti par akciju sabiedrībām, organizatoriskam modelim, tādējādi padarot par nenozīmīgiem attiecīgo pasākumu specifisko mērķi, specifisko raksturu un specifisko saturu, kā arī to veikšanas pamatā esošo konkrēto pamatojumu. Patiesībā Komisijas izmantotās norādes liecina par to, ka ir ļoti maz ticami, ka apstrīdēto pasākumu veikšanā ir iesaistīta valsts;

Turpretī vainojamības prasības analīzē Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā nepastrīdēto apstākli, ka atbilstoši likumam EFM nevar nedz vadīt, nedz koordinēt sabiedrības ar valsts kapitālu, kā SACE to norādīja prasībā, citējot atbilstošās tiesību normas. Turklāt Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot principu, saskaņā ar kuru lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir novērtējams, ņemot vērā informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā, pieņemot minēto lēmumu, saistībā ar divām EFM SACE S.p.A. adresētajām vēstulēm, kuras Itālijas valdība ir iesniegusi Itālijas iestāšanās raksta pielikumā. Minētajās vēstulēs ir vienīgi apstiprināts vadības neatkarības princips, kas ir raksturīgs EFM/SACE S.p.A. attiecībām, par kurām Komisija zināja, jo Itālijas valdība formālās izmeklēšanas procedūras, kas uzsākta atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam, laikā Komisijai to vairākkārt ir paskaidrojusi. Tādējādi šie divi dokumenti tika norādīti vienīgi, lai apstiprinātu to, kas jau ir ticis apgalvots, un neietvēra nekādus būtiskus attiecīgo pasākumu pamatelementu grozījumus.Otrais pamats, kas attiecas uz apgalvoto SACE BT piešķirto priekšrocību neesamību otrajā strīdus pasākumā: LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums un kļūdaina kritērija par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā ([turpmāk tekstā –] “MEIPˮ) piemērošana; to faktu novērtējums, kuru neprecizitāte pēc būtības izriet no lietas materiāliem pievienotajiem dokumentiem; tā argumenta sagrozīšana, saskaņā ar kuru SACE S.p.A. ir saņēmusi netieši izteiktu iekasētās komisijas maksas palielinājumu 5/12 apmērā, salīdzinot ar to, kuru SACE BT ir samaksājusi privātajiem pārapdrošinātājiem; šī argumenta kļūdaina kvalificēšana par jaunu nepieņemamu pamatu.Vispārējā tiesa, apliecinot, kā to iepriekš ir darījusi Komisija, ierobežotās zināšanas un izpratni apdrošināšanas nozarē – runa ir it īpaši par papildu zaudējumu pārapdrošināšanu (Excess of Loss ([turpmāk tekstā –] “XoLˮ)) – ir pieļāvusi smagas un acīmredzamas kļūdas, konstatējot faktus, kuru neprecizitāte pēc būtības izriet no lietas materiālu dokumentiem. Papildu zaudējumu pārapdrošinātāju pakļaušana riskiem nepalielinās, ja pārapdrošinātāja dalība [risku] segšanā ir ļoti liela; lielāka dalība XoL līgumā atbilst proporcionāli iekasētai komisijas maksai. Turklāt no pārapdrošinātāja viedokļa nepastāv risku palielināšanās, ja risku nodevējs ir nonācis finansiālās grūtībās, jo XoL līgumā galvenais zaudējumu pārapdrošinātājam risks nav saistīts ar riska nododošās sabiedrības grūtībām, bet ar apdrošināto pircēju maksātnespējas risku. Šeit jāpiebilst, ka nododošās sabiedrības SACE BT saistību neizpildes risks pat finansiālu grūtību gadījumā bija pilnībā nepastāvošs, jo komisijas maksas maksājums mātesuzņēmumam, lai parakstītu pārapdrošināšanas līgumu, notika kā vienots un iepriekšējs maksājums un bez šī maksājuma pārapdrošināšanas segums vienkārši netiktu aktivizēts. Attiecīgais XoL līgums bija saistīts tikai ar 25 % no SACE BT pārapdrošinātajiem riskiem; tātad ir kļūdaini domāt, ka atbilstoši spriedumā apgalvotajam otrais līgums, kurā ir paredzēta papildu komisijas maksa, ar SACE S.p.A. būtu varējis tikt apspriests attiecībā uz pārap

drošināšanas seguma atlikumu. Visbeidzot Vispārējā tiesa pilnībā ir sagrozījusi argumentu, saskaņā ar kuru, tā kā SACE S.p.A. ir līgumslēdzēja puse un uz to risku pārapdrošināšanas segums attiecas tikai kopš 2009. gada 5. jūnija, pat ja tā kā atlīdzību ir saņēmusi komisijas maksu, kas aprēķināta par gadu, minētā sabiedrība faktiski ir saņēmusi netieši izteiktu iekasētās komisijas maksas palielinājumu 5/12 apmērā, salīdzinot ar to, kuru SACE BT ir samaksājusi privātajiem pārapdrošinātājiem, ņemot vērā riska laikposmu, kurš jau ir beidzies nerodoties papildu zaudējumiem. Tā kā šādi apstākļi izriet no apstrīdētā lēmuma, Vispārējā tie

sa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apgalvojot, ka administratīvās procedūras laikā tie nebija paziņoti Komisijai. Tā kā SACE savas prasības otrā pamata kontekstā un papildinājumam esot vienīgi paudusi argumentu, lai no jauna pierādītu priekšrocību pamatprasības neesamību, Vispārējā tiesa attiecīgo argumentu kļūdaini esot kvalificējusi par jaunu nepieņemamu pamatu.Trešais pamats, kas attiecas uz apgalvoto SACE BT ar trešo un ceturto strīdus pasākumu piešķirto priekšrocību neesamību: LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums un kļūdaina MEIP piemērošana; apstrīdētā lēmuma pamatojuma papildinājuma nepienācīgais raksturs.SACE S.p.A. valde ir rīkojusies pilnīgi analoģiski citu to privāto saimnieciskās darbības subjektu menedžmentam, kuri, ņemot vērā augsto nedrošības un steidzamības pakāpi, kāda bija raksturīga 2009. gada tirgus situācijai, ir veikuši analoģiskus kapitāla ieguldījumus to meitasuzņēmumos, neraugoties uz tādu prognožu saistībā ar līdzekļu apgrozījumu nākotnē neesamību, kas no grāmatvedības viedokļa pierādītu sagaidāmo peļņu vismaz ilglaicīgi. Šai objektīvajai situācijai, kas izrietēja no vienkārša tirgus dinamikas novērojuma noteiktajā brīdī pagātnē, MEIP piemērošanas kontekstā būtu bijis jāprevalē pār visiem teorētiskajiem un spekulatīvajiem Komisijas apsvērumiem. Turklāt lēmumā nav norādīts neviens konkrēts gadījums, kurā attiecībā uz privāto sabiedrību, kas darbojas parastajos tirgus apstākļos, sakarā ar lielajām grūtībām, kas saistītas ar krīzi, tās akcionāri būtu uzsākuši likvidācijas procesu, nevis rekapitalizāciju. Vispārējā tiesa katrā ziņā nav paskaidrojusi, kā SACE būtu bijis iepriekš jānovērtē SACE BT rentabilitāte nākotnē un jāsniedz Komisijai atbilstoši novērtējuma elementi, lai gan no tirgus datiem izrietēja, ka privātie ieguldītāji to nav darījuši. Visbeidzot, tā kā Komisija formālās izmeklēšanas procedūras laikā ir uzskatījusi, ka tai nav ar vajadzīgo vērību jāizvērtē SACE izvirzītie argumenti saistībā ar empīriskā kritērija piemērošanu MEIP kontekstā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka Komisija leģitīmi šos argumentus varēja noraidīt, ņemot vērā abstrakto iespēju, kad darījumi saistībā ar kapitālu, ko ir veikuši privātie saimnieciskās darbības subjekti, arī varētu būt MEIP neatbilstoši, jo tie ietver atbalsta elementus.

____________