ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 28. februārī (1)
Lieta C‑287/11 P
Eiropas Komisija
pret
Aalberts Industries NV,
Comap SA, agrāk – Aquatis France SAS,
Simplex Armaturen + Fittings GmbH & Co. KG
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Vara un vara sakausējumu savienotājelementu Eiropas tirgus – EKL 81. pants un EEZ līguma 53. pants – Cenu un atlaižu apmēru noteikšana, cenu paaugstinājumu saskaņošanas mehānismu īstenošana, klientu sadale un komerciālas informācijas apmaiņa – Uzņēmuma jēdziens – Vienots un turpināts pārkāpums – Komisijas lēmuma atcelšana pilnībā vai daļēji
I – Ievads
1. Apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu lietā Aalberts Industries u.c./Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī pēdējā ir atcēlusi Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmuma C(2006) 4180 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F‑1/38.121 – Fitingi [Savienotājelementi]) (3) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) 1. pantu un 2. panta a) punktu un b) punkta 2. apakšpunktu, ciktāl ar šo lēmumu ir konstatēta Aalberts Industries NV (turpmāk tekstā – “Aalberts”) un tās meitassabiedrību Aquatis France SAS (turpmāk tekstā – “Aquatis”) un Simplex Armaturen + Fittings GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Simplex”) dalība aizliegtā vienošanās laikā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim un Aalberts uzlikts naudas sods EUR 100,80 miljonu apmērā, no kuriem EUR 55,15 miljoni tai uzlikti kopīgi un solidāri ar visām tās meitassabiedrībām, kā arī šīm pēdējām kopīgi un solidāri uzlikts papildu naudas sods EUR 2,04 miljonu apmērā.
2. Šo aizliegto vienošanos – kurā, pēc Komisijas domām, Aquatis un Simplex esot piedalījušās jau no 1991. gada 31. janvāra līdz 2001. gada 22. martam, vēl pirms 2002. gadā notikušās pāriešanas Aalberts īpašumā (4), – Komisija kvalificēja kā vienotu, saliktu un turpinātu pārkāpumu, kas izpaudies kā tāds pret konkurenci vērsts nolīgumu un saskaņotu darbību kopums vara un vara sakausējumu savienotājelementu tirgū, ko veido cenu noteikšana, cenu paaugstināšanas mehānismu īstenošana, valstu tirgu sadalīšana, kā arī piedalīšanās regulārās sanāksmēs un pārkāpuma norisi atvieglinošas saziņas uzturēšana.
3. Vispārējā tiesā iesniegtās prasības pamatošanai Aalberts un tās meitassabiedrības izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmajos trīs attiecīgi ir norādīts, ka sabiedrības atzīšana par atbildīgu pārkāpumā esot prettiesiska, EKL 81. panta pārkāpums neesot noticis un ka strīdīgā lēmuma 1. pantā norādītās dalības vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpumā neesot bijis.
4. Savā spriedumā Vispārējā tiesa atzina otro un trešo pamatu, par pārējiem tajā izvirzītajiem pamatiem nelemjot (5).
5. Būtībā Vispārējā tiesa, pirmkārt, izvērtējot otro pamatu, nosprieda, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi divu apstrīdētajā lēmumā Simplex pārmesto notikumu pret konkurenci vērsto raksturu (6). Otrkārt, izvērtējot trešo pamatu vienīgi attiecībā uz Aquatis, Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka, lai gan strīdīgajā laikposmā šī sabiedrība bija piedalījusies vienā no vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpuma daļām, tomēr Komisija nav pierādījusi, ka Aquatis bija zināms fakts, ka ar savu rīcību tā piedalījās aizliegtā vienošanās, ko veidoja vairākas daļas ar kopīgu mērķi, ne arī aizliegtā vienošanās, kurā tā piedalījās jau pirms 2001. gada marta un kas turpinājās pēc tam (7). Līdz ar to Vispārējā tiesa pilnībā atcēla gan strīdīgā lēmuma 1. pantu un Aalberts un tās meitassabiedrībām uzlikto naudas sodu, gan arī vienīgi šīm pēdējām uzlikto papildu naudas sodu EUR 2,04 miljonu apmērā, pamatojoties uz kļūdu minētā apmēra aprēķināšanā (8).
6. Par visiem šiem vērtējumiem 2011. gada 7. jūnijā Komisija iesniedza šo apelācijas sūdzību.
7. Aalberts un tās meitassabiedrības, lai arī lūdzot noraidīt apelācijas sūdzību, vienlaikus gadījumam, ja Tiesa izlemtu apelācijas sūdzību kopumā vai daļēji apmierināt, ir iesniegušas pretapelācijas sūdzību, kurā tās lūdz Tiesu pārsūdzēto spriedumu atcelt, jo tajā ir konstatēta vienota, salikta un turpināta pārkāpuma esamība, kas esot turpinājies pēc Komisijas 2001. gada martā veiktajām pārbaudēm, kā arī atcelt strīdīgo lēmumu daļā attiecībā uz šīm sabiedrībām un/vai ievērojami samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru.
8. Izskatāmās lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2012. gada 27. septembra tiesas sēdē.
9. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. panta 1. punktu pēc mana lūguma lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par Tiesas 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Komisija/Verhuizingen Coppens (9) iespējamo ietekmi uz apelācijas sūdzības otrā pamata pamatotību. Lietas dalībnieki savus apsvērumus iesniedza noteiktajā termiņā.
II – Vērtējums
10. Apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza trīs pamatus. Pirmajā no tiem ir norādīts uz pamatojuma nesniegšanu un kļūdām tiesību piemērošanā, piemērojot pierādīšanas pienākumu regulējošos principus, kā arī faktu un pierādījumu sagrozīšanu. Otrajā pamatā ir norādīts uz kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar strīdīgā lēmuma atcelšanu pilnībā. Trešajā pamatā ir norādīts uz pamatojuma nesniegšanu, aizlieguma pārsniegt prasījuma robežas pārkāpumu un korelējošu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
11. Pakārtoti iesniegtā Aalberts un tās meitassabiedrību pretapelācijas sūdzība ir balstīta uz vienu vienīgu pamatu, kurā Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā esot kļūdaini konstatējusi vienota, salikta un turpināta pārkāpuma esamību.
12. Turpinājumā norādīto iemeslu dēļ uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats – vismaz lielā mērā – ir pieņemams un ka līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir atceļams. Tādējādi ir izvērtējams pretapelācijas sūdzības vienīgais pamats, kas turklāt attiecas uz minētajā spriedumā veiktajiem vērtējumiem, kuri loģiskā secībā atrodas pirms Komisijas izteiktās kritikas apelācijas sūdzības otrajā un trešajā pamatā, kurus izvērtēšu tikai pakārtoti.
A – Par apelācijas sūdzības pirmo pamatu – pamatojuma nesniegšana un kļūdas tiesību piemērošanā, piemērojot principus, kas regulē pierādīšanas pienākumu, kā arī faktu un pierādījumu sagrozīšana
13. Apelācijas sūdzības pirmais pamats, lai arī būdams nedaudz juceklīgs, būtībā ir iedalāms divās daļās. Pirmajā daļā ir norādīts uz metodoloģisku kļūdu un uz pamatojuma nesniegšanu pierādījumu savrupai un fragmentārai pārbaudei. Otrajā daļā ir norādīts uz pierādījumu sagrozīšanu.
1) Par pirmo daļu – metodoloģiska kļūda un pamatojuma nesniegšana pierādījumu savrupai un fragmentārai pārbaudei
a) Lietas dalībnieku argumenti
14. Pirmajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav vērtējusi secīgo Aalberts un tās meitassabiedrību veidotās saimnieciskās vienības dalību pārkāpumā, bet tā vietā ir savrupi un individuāli vērtējusi pierādījumus par katras no šīm abām meitassabiedrībām dalību tajā, bez pietiekama pamatojuma neņemot vērā starp tām pastāvošās saiknes. Taču tādu pierādījumu savrupu un fragmentāru pārbaudi neesot bijis iespējams veikt, Vispārējai tiesai vispirms neizvērtējot pirmo pirmajā instancē norādīto prasības pamatu, ar kuru Aalberts un tās meitassabiedrības apstrīd, ka tās būtu viens uzņēmums EKL 81. panta piemērošanas labad. Komisija piebilst, ka vienas vai otras meitassabiedrības dalība pārkāpumā pretēji Vispārējās tiesas secinātajam ir jāuzskata par faktu, kas apliecina šādas meitassabiedrības piederību uzņēmumam, kurā tā ietilpst. Tas, ka Vispārējā tiesa nav norādījusi iemeslus, kāpēc viena uzņēmuma gadījumā pierādījumi par katru meitassabiedrību būtu vērtējami atsevišķi, esot pielīdzināms acīmredzamai pamatojuma nesniegšanai.
15. Aalberts un tās meitassabiedrības uzskata, ka šī daļa gluži tāpat kā viss apelācijas sūdzības pirmais pamats ir acīmredzami nepieņemama, jo Komisija, tiesību jautājumu aizsegā patiesībā norādot uz faktu un pierādījumu vērtējuma kļūdām, kuras Tiesa apelācijas tiesvedībā nepārbauda. Katrā ziņā Komisijas iebildumi esot acīmredzami nepamatoti. Vispārējā tiesa esot gluži loģiski izvērtējusi abu divu sabiedrību dalību aizliegtajā vienošanās un pēc tam esot pārbaudījusi pierādījumu kopumu to kontekstā. Vispārējās tiesas argumentācija esot saskanīga un pārsūdzētais spriedums – juridiski pietiekami pamatots.
b) Vērtējums
16. Pretēji tam, ko apgalvo Aalberts un tās meitassabiedrības, nav nekādu šaubu, ka šī Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības pirmā pamata daļa ir pieņemama, jo nav tā, ka tajā būtu kritizēts vienīgi Vispārējās tiesas veiktais faktu un pierādījumu vērtējums.
17. Proti, pēc būtības Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētais spriedums ir pretrunīgs. Vispārējā tiesa esot savrupi vērtējusi pierādījumus par Simplex un Aquatis dalību vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpumā, jo, nespriežot par Aalberts un tās meitassabiedrību pirmo pirmajā instancē norādīto pamatu, tā neesot nedz atzinusi par nepareizu strīdīgajā lēmumā esošo premisu, ka šīs sabiedrības bija piederīgas vienai saimnieciskai vienībai Savienības konkurences tiesību izpratnē, nedz izskaidrojusi iemeslus, kas to ir vedinājuši veikt atsevišķu pierādījumu pārbaudi vienā un tajā pašā saimnieciskajā vienībā.
18. Šāds iebildums, kas attiecas kā uz Vispārējās tiesas argumentācijas saskaņotību, tā arī uz tās sprieduma pamatojumu, nenoliedzami ir tiesību jautājums, kas Tiesā var tikt izspriests apelācijas tiesvedībā (10).
19. Savukārt pēc būtības šī pamata daļa ir, manuprāt, pieņemama.
20. Visupirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar uzņēmuma jēdzienu saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu apzīmē saimniecisku vienību, pat ja juridiski šo saimniecisko vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (11).
21. Tāpat no judikatūras izriet arī, ka mātessabiedrība var tikt vainota par meitassabiedrības rīcību, ja šī meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, jo tādā gadījumā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir uzskatāmas par ietilpstošām vienā saimnieciskā vienībā un tādēļ ir viens uzņēmums (12).
22. Tāpat arī, ja šāda saimnieciska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu (13).
23. Turklāt konkrētajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ Vispārējā tiesa nav vērtējusi Aalberts un tās meitassabiedrību pirmajā instancē izvirzīto pirmo pamatu, kurā bija norādīts, ka noteikt atbildību par pārkāpumu Aalberts kā mātessabiedrībai esot prettiesiski. Ar šo pamatu Aalberts un tās meitassabiedrības patiesībā apšaubīja strīdīgajā lēmumā veikto Komisijas vērtējumu, ka šīs sabiedrības bija viens uzņēmums, proti, viena saimnieciskā vienība EKL 81. panta un iepriekš minētās judikatūras izpratnē un ka Aalberts kā mātessabiedrība īstenoja noteicošu ietekmi pār abu tās meitassabiedrību rīcību.
24. Procesuālās ekonomijas metodes izmantošana pati par sevi acīmredzami nebūt nav peļama. Tā pat vispār ļauj tiesai nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesvedības pareizas norises prasības.
25. Savienības iestāžu pieņemto aktu tiesiskuma prezumpcijas kontekstā (14) apstāklis, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par prasības pirmo pamatu, bet gan pieņēma otro un trešo pamatu, kuros apšaubīta Aalberts un tās meitassabiedrību dalība pārmestajā pārkāpumā, ļauj vismaz pieņemt, ka tā ir balstījusies uz strīdīgajā lēmumā izklāstīto premisu, ka Aalberts un tās meitassabiedrības patiešām bija viens un tas pats uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.
26. Proti, ja tiesa kādu pamatu vēlas pieņemt, aiztaupīt šāda pamata pārbaudi ir visnotaļ bezjēdzīgi.
27. Tādēļ ir pamats domāt, ka Vispārējā tiesa neuzskatīja par lietderīgu izvērtēt pirmo tajā izvirzīto pamatu un uzmanību koncentrēja vienīgi uz otro un trešo pirmajā instancē izvirzīto pamatu tieši tāpēc, ka tā bija secinājusi, ka šim pamatam, kurš loģiski ir priekšā abiem nākamajiem, nav izredžu tikt pieņemtam.
28. Taču, vērtējot pirmajā instancē izvirzīto otro un trešo prasības pamatu, attiecībā uz Aalberts un tās meitassabiedrībām Vispārējā tiesa tikai savrupi jeb fragmentāri ir izvērtējusi pierādījumus, kurus Komisija savukārt bija attiecinājusi uz Aalberts un tās meitassabiedrību veidoto saimniecisko vienību, nepārliecinājusies par šo pierādījumu mijiedarbību pašā šajā vienībā un nenorādījusi šādi rīkoties vedinājušos iemeslus.
29. Tādējādi jāatgādina, ka rīcību, ko Komisija pārmet Simplex, Vispārējā tiesa izvērtēja saistībā ar prasības otro pamatu, ka EKL 81. panta pārkāpuma neesot bijis, savukārt Aquatis inkriminēto rīcību Vispārējā tiesa pārbaudīja saistībā ar prasības trešo pamatu, kurā apgalvots, ka dalības vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpumā neesot bijis.
30. Jautājumā par Simplex Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav pierādījusi, ka šī sabiedrība ir piedalījusies pārkāpumā.
31. Ņemot vērā abus šos notikumus, ar kuriem Komisija bija pamatojusi strīdīgo lēmumu attiecībā pret Simplex, Vispārējā tiesa, pirmkārt, secināja, ka neviens no tiem neliecina, ka šī sabiedrība būtu piedalījusies pārkāpumā 2003. gadā.
32. Otrkārt, jautājumā par 2004. gadu Vispārējā tiesa nosprieda, ka pirmais strīdīgais notikums, proti, telefona saruna starp Simplex pārstāvi un cita uzņēmuma, kas arī piedalījās aizliegtajā vienošanās (konkrētajā gadījumā FRA.BO SpA, turpmāk tekstā – “FRA.BO”), pārstāvi, kurā tika skarts jautājums par iespējamu cenu paaugstinājumu Grieķijas savienotājelementu tirgū, galu galā attiecās uz virkni FRA.BO pārstāvja rakstveida piezīmju, kas pati par sevi “vien nav pietiekama, lai pierādītu Simplex dalību pārkāpumā, par ko tiek pārmests izskatāmajā lietā. Nevar izslēgt, ka šo kontaktu var uzskatīt par atsevišķu notikumu” (15).
33. Attiecībā uz otro pret Simplex norādīto notikumu, proti, tikšanos 2004. gada 18. martā Esenes [Essen] (Vācija) gadatirgū starp kāda uzņēmuma, kas arī piedalījās pārkāpumā (konkrētajā gadījumā IBP Ltd, turpmāk tekstā – “IBP”), pārstāvi un diviem Simplex pārstāvjiem, Vispārējā tiesa nosprieda, ka apgalvojumi, ko pirmais no minētajiem paudis saistībā ar IBP pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, nebija ticamāki par Simplex darbinieku apgalvojumiem (16).
34. Jautājumā par Aquatis Vispārējā tiesa secināja, ka šis uzņēmums laikā no 2003. gada jūnija līdz 2004. gada aprīlim ir piedalījies Fédération française des négociants en appareils sanitaires, chauffage, climatisation et canalisations [Francijas Sanitāro, apkures, gaisa kondicionēšanas un kanalizācijas iekārtu tirgotāju asociācijas] (turpmāk tekstā – “FNAS”) loģistikas komitejas sanāksmēs par cenu saskaņošanu, un ka šīs sanāksmes bijušas tikai viena daļa no visa no 1991. gada līdz 2001. gada martam ilgstošā pārkāpuma (17).
35. Vispārējā tiesa nosprieda turpretim, ka Komisija nav pierādījusi, ka Aquatis laikā, kad tā strīdīgajā laikposmā piedalījās FNAS sanāksmēs, zināja par pārējo uzņēmumu pret konkurenci vērstajām darbībām vai ka tā varēja saprātīgi tās paredzēt un tātad, ka tās rīcība ietilpa kopējā plānā, kas aptvēra visus konstatēto aizliegto vienošanos veidojošos elementus (18). Šajā ziņā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija nav pierādījusi, ka Aquatis būtu no jauna pievienojusies aizliegtajai vienošanās pēc 2001. gada marta, ka nekas nenorāda uz to, ka Aquatis bija zināms, ka IBP, Comap SA (agrāk – Aquatis) un FRA.BO turpina šo pārkāpumu, ka diskusijas FNAS loģistikas komitejā attiecās vienīgi uz Francijas tirgu un ka līdz ar to slepenām norunām šajās sanāksmēs nebija Eiropas mēroga un ka, neskatoties uz saziņu starp Aquatis un FRA.BO 2004. gada aprīlī, FRA.BO pārstāvja izdarītās rakstveida piezīmes neliecina, ka tajās apspriestie temati būtu vērsti pret konkurenci (19).
36. Tādējādi secināms, ka Vispārējā tiesa, konkrēti, nav paskaidrojusi, kāpēc – pretēji tam, kā bija norādīts tajā apstrīdētajā strīdīgajā lēmumā, – katras meitassabiedrības individuālā rīcība nav jāņem vērā kopsakarā, pat ja tās argumentācijas premisa netieši, bet loģiski izriet no strīdīgajā lēmumā veiktā vērtējuma, ka šīs meitassabiedrības kopā ar to mātessabiedrību būtībā veidoja vienu un to pašu saimniecisko vienību ar sev raksturīgu rīcību.
37. Šī kļūme, kas pieļauta kā Vispārējās tiesas sniegtajā pamatojumā, tā arī pārsūdzētā sprieduma argumentācijā, top redzama pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, kurā Vispārējā tiesa, neko sīkāk nepaskaidrodama, nosprieda, ka nevar izslēgt, ka saziņu starp FRA.BO pārstāvi un Simplex pārstāvjiem var uzskatīt par atsevišķu notikumu, nekam pat neliecinot, ka Vispārējā tiesa būtu prātojusi, kā šo vērtējumu varētu ietekmēt apstāklis, ka tai pat laikā un tajā pašā saimnieciskajā vienībā Aquatis piedalījās sanāksmēs, kurās tika spriests par cenu saskaņošanu savienotājelementu Francijas tirgū un kurās piedalījās arī FRA.BO.
38. Kā pamatoti norāda Komisija, strīdīgā lēmuma pamatā esošais vērtējums par to, vai konkrētais gadījums ir “savrups”, ir atkarīgs no citiem uz Aalberts un tās meitassabiedrību veidoto saimniecisko vienību attiecināmajiem lietas materiālos esošajiem pierādījumiem.
39. Tāpat arī ir grūti saprast, kā pārsūdzētā sprieduma 117. punktā Vispārējā tiesa ir varējusi secināt, ka Aquatis nevarēja saprātīgi paredzēt, ka FNAS sanāksmes, kurās tā piedalījās, ietilpa plašākā pārkāpumā, kas ir kopējā plāna daļa, vienlaikus vismaz neņemot vērā it kā savrupo Simplex rīcību saistībā ar Grieķijas tirgu, lai gan tā nebija atspēkojusi strīdīgajā lēmumā secināto, ka šīs abas sabiedrības nerīkojās patstāvīgi, bet gan kopā ar savu mātessabiedrību Aalberts veidoja vienu saimniecisku vienību.
40. Turklāt tas, ka Vispārējā tiesa nav vērtējusi visus Komisijas pret Aalberts un tās meitassabiedrībām savāktos pierādījumus, ir vēl mazāk saprotams tāpēc, ka saskaņā ar judikatūru, lai pierādītu, ka konkrētais uzņēmums ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, ir pietiekami, ka Komisija pierāda, ka šis uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kurās ir noslēgtas pret konkurenci vērstas vienošanās, ja šis uzņēmums pret tām nav atklāti iebildis (20).
41. Protams, tas nenozīmē, ka Komisijas pret pārkāpumā iespējami iesaistītajām sabiedrībām izvirzīto pierādījumu atsevišķais vērtējums nebūtu jāņem vērā.
42. Tomēr, tā kā šādi pierādījumi attiecas uz viena un tā paša uzņēmuma rīcību EKL 81. panta izpratnē, kaut arī to veido vairākas juridiskās personas, šie pierādījumi obligāti ir jāvērtē kopīgi, lai pārbaudītu, vai šis uzņēmums ir piedalījies apgalvotajā pārkāpumā (21).
43. Interpretējot atšķirīgi, EKL 81. pantam tiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība, jo ar to tiktu pieļauts, ka sabiedrību grupa var iebilst, ka tajā ietilpstošās sabiedrības kā juridiskas personas formāli ir nodalītas viena no otras, lai tādējādi saistībā ar konkurences noteikumu piemērošanu iebilstu, ka to rīcība tirgū neesot bijusi vienota (22).
44. No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējā tiesa, nepārbaudījusi pret Simplex un Aquatis strīdīgajā lēmumā norādītos pierādījumus kopā, nav atspēkojusi šajā lēmumā izdarīto premisu, ka Aalberts un tās meitassabiedrības veidoja vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
45. Manuprāt, šāda kļūda tiesību piemērošanā ir pamats, lai pārsūdzēto spriedumu atceltu daļā, kurā Vispārējā tiesa ir atcēlusi strīdīgā lēmuma 1. pantu un 2. panta a) punktu, saskaņā ar kuriem Aalberts solidāri ar Aquatis un Simplex ir uzlikts naudas sods EUR 100,80 miljonu apmērā.
46. Līdz ar to šādai kļūdai tiesību piemērošanā ir jāpadara par spēkā neesošu Vispārējās tiesas lēmums atcelt strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunktu, kurā, jāatgādina, Aquatis un Simplex kopīgi un solidāri tika uzlikts naudas sods EUR 2,04 miljonu apmērā.
47. Proti, šī atcelšana ir kļūdaini balstīta uz klusējot izteiktu pamatojumu (23), ka Komisija nedrīkstēja ņemt vērā Aalberts apgrozījumu, lai aprēķinātu tās abām meitassabiedrībām uzliekamā naudas soda apmēru tāpēc, ka Komisija nebija juridiski pietiekami pierādījusi, ka šīs pēdējās ir piedalījušās pārmestajā vienotajā, saliktajā un turpinātajā pārkāpumā.
48. Tā kā pārsūdzētajā spriedumā, kā nupat izklāstīts, šajā ziņā ir konstatējamas kļūdas tiesību piemērošanā, es tātad ierosinu atcelt minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 2) punktu.
49. Tādēļ nav jālemj ne par apelācijas sūdzības pirmā pamata otrās daļas, ne arī par tās otrā un trešā pamata pamatotību (24).
50. Turpretim gadījumā, ja tiek pieņemts kāds no apelācijas sūdzības pamatiem, ir jāizvērtē Aalberts un tās meitassabiedrību pakārtoti iesniegtā pretapelācijas sūdzība.
B – Par pretapelācijas sūdzību
1) Lietas dalībnieku argumenti
51. Aalberts un tās meitassabiedrības apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 106. punktā nospriezdama, ka vienota, salikta un turpināta pārkāpuma esamību Komisija esot konstatējusi tāpēc, ka aizliegtā vienošanās tika īstenota pēc tās 2001. gada martā veiktajām pārbaudēm.
52. Proti, Aalberts un tās meitassabiedrību ieskatā, pirms pārbaužu veikšanas esošā aizliegtā vienošanās un darbības pēc pārbaužu veikšanas nav īstenotas ar vienotu mērķi. Pirmās mērķis esot bijis radīt Eiropas mēroga aizliegtu vienošanos, kas paredzēja novērst gandrīz visus potenciālos konkurences avotus, koncentrējoties ne tikai uz cenu noteikšanu, bet arī uz valstu tirgu un klientu sadali, kā arī koordinēti rīkoties attiecībā pret tiem ražotājiem un izplatītājiem, kas nepiedalās šajā vienošanās. Turpretim pēc 2001. gada notikušais esot attiecies tikai uz informācijas apmaiņu par cenām, nevis cita veida slepenām norunām citu konkurences aspektu novēršanai, tostarp, par klientu sadali, kas savukārt esot bijusi vēl pirms pārbaudēm pastāvējušās aizliegtās vienošanās neatņemama sastāvdaļa.
53. Aalberts un tās meitassabiedrības apgalvo, ka, lai arī dažādās darbības pirms pārbaudēm bija skaidri saistītas un savstarpēji papildinošas, pēc 2001. gada norisinājušos darbību gadījumā tas vairs tā neesot bijis. Tas apliecinot, ka pirms pārbaužu veikšanas pastāvējušo aizliegto vienošanos raksturojošo iezīmju pēc 2001. gada vairs nebija.
54. Turklāt arī ģeogrāfiskās, izmantoto metožu un vienotā pārkāpuma īstenošanas laikposmu atšķirības izraisot šaubas, kuru dēļ Vispārējās tiesas pamatojumam jautājumā par saistību starp pirms un pēc 2001. gada veiktajām darbībām esot vajadzējis būt tām labvēlīgam.
55. Tādējādi Aalberts un tās meitassabiedrības lūdz atzīt, ka acīmredzami trūkst pietiekami precīzu un saskanīgu pierādījumu, kas varētu pamatot nelokāmu pārliecību, ka apgalvotie pārkāpumi ir vienots un turpināts pārkāpumu EKL 81. panta izpratnē. Tādēļ Vispārējā tiesa šo jēdzienu esot interpretējusi nepareizi.
56. Savā atbildes rakstā uz pretapelācijas sūdzību Komisija visupirms apgalvo, ka tā ir nepieņemama, jo Aalberts un tās meitassabiedrības patiesībā lūdzot pārvērtēt faktus.
57. Turklāt Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzība ir neefektīva, jo Aalberts un tās meitassabiedrībām neesot tiesiska interese to celt. Ja, kā tā[s] apgalvo, būtu divi atsevišķi pārkāpumi – viens pirms Komisijas veiktajām pārbaudēm un otrs pēc tām –, kopējais naudas sodu apmērs visām trīs sabiedrībām būtu vismaz tāds pats.
58. Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka pretapelācijas sūdzība nav pamatota. Komisija norāda, ka pretapelācijas sūdzības pamatošanai izvirzītais iebildums ir vienīgi par to, vai pret konkurenci vērstās izpausmes, kas norisinājās pēc pārbaužu veikšanas, bija uzskatāmas par pirms tām izdarīto pārkāpumu pagarinājumu laikā. Šajā ziņā tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru esot jāpārliecinās, vai darbībām, kas ir norisinājušās pirms un pēc pārbaudēm, ir bijis viens mērķis. Fakti pirms un pēc pārbaudēm varot arī nebūt augstākā mērā līdzīgi. Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Aalberts un tās meitassabiedrības, Savienības tiesībās nepastāvot arī “atsevišķu pārkāpumu prezumpcija”. Apgalvot, ka šaubu gadījumā ir prezumējams, ka pārkāpumi ir atsevišķi, Komisijas ieskatā, esot gluži vienkārši neloģiski.
2) Vērtējums
a) Par pretapelācijas sūdzības pieņemamību un efektivitāti
59. Uzreiz jāpaskaidro, ka jautājums par pretapelācijas sūdzības pieņemamību varētu rasties tad, ja tā nebūtu tikusi iesniegta pakārtoti gadījumam, ka Tiesa pieņemtu vienu vai vairākus apelācijas sūdzības pamatus. Proti, tādā gadījumā Aalberts un tās meitassabiedrību interese celt prasību būtu apšaubāma, jo to pirmajā instancē izvirzītos prasījumus atcelt konkrēto tiesību aktu Vispārējā tiesa ir apmierinājusi (25).
60. Savukārt tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā esošais, kad pretapelācijas sūdzība ir iesniegta, kā aprakstīts iepriekš, nešķiet, ka jautājums par tās pieņemamību būtu iztirzājams. Proti, pirmkārt, ar šo apelācijas sūdzību patiešām tiek prasīts vismaz daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu kāda apelācijas sūdzībā nenorādīta iemesla dēļ (26). Otrkārt, tā ir vienīgā Aalberts un tās meitassabiedrību procesuālā iespēja apstrīdēt Vispārējās tiesas sniegto pamatojumu, lai apstiprinātu vienota, salikta un turpināta pārkāpuma esamību. Proti, ja šāda apelācijas sūdzība nebūtu iesniegta un ja Tiesa, pieņemot apelācijas sūdzību, secinātu, ka lietu ir iespējams izspriest, šī pēdējā vairs nevarētu lemt par neapstrīdētajām pārsūdzētā sprieduma daļām, tātad tajā skaitā tām, kuras attiecas uz jautājumā par vienota, salikta un turpināta pārkāpuma esamību secināto (27). Tādējādi liegt Aalberts un tās meitassabiedrībām sevi aizstāvēt, iesniedzot pretapelācijas sūdzību, nozīmētu ierobežot to tiesības uz taisnīgu tiesu.
61. Turklāt Komisija, noteikti apzinoties šādas nevēlamas sekas, nav izvirzījusi šādu tik vispārīgu pretapelācijas sūdzības nepieņemamības pamatu.
62. Proti, tā vienīgi apgalvo, pirmkārt, ka ar to esot domāts apstrīdēt tikai Vispārējās tiesas veikto faktisko apstākļu vērtējumu un, otrkārt, ka pretapelācijas sūdzība – drīzāk tās neefektivitātes, nevis nepieņemamības dēļ –, pat ja tā tiktu pieņemta, neietekmētu Aalberts un tās meitassabiedrībām uzliekamo naudas sodu apmēru.
63. Manuprāt, abi šie argumenti ir noraidāmi.
64. Par pirmo no tiem ir norādāms, ka Aalberts un tās meitassabiedrības negrasās apšaubīt ne pārkāpuma, kādu to Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 91.–100. punktā, esamību pirms Komisijas veiktajām pārbaudēm 2001. gadā, ne vērtējumu, ka pēc minētajām pārbaudēm norisējušās darbības, kas izvērtētas minētā sprieduma 101.–105. punktā, attiecās uz informācijas apmaiņu par cenām.
65. Turpretim tās apgalvo, ka Vispārējās tiesas veiktajam faktu vērtējumam esot bijis to jāvedina nepiekrist Komisijas secinātajam, ka pirms 2001. gadā veiktajām pārbaudēm konstatētā aizliegtā vienošanās esot pēc šīm pārbaudēm turpinājusies un tapusi par vienotu, saliktu un turpinātu pārkāpumu.
66. Tā kā pārsūdzētā sprieduma pamatojums pretapelācijas sūdzībā tiek nopelts vienīgi attiecībā uz konkrēto darbību juridisko kvalificēšanu par vienotu, saliktu un turpinātu pārkāpumu, šī sūdzība ir pieņemama (28).
67. Jautājumā par apgalvoto pretapelācijas sūdzības neefektivitāti jānorāda, ka šajā sūdzībā – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – ir nevis vienīgi nopelts pārsūdzētā sprieduma pamatojums tikai attiecībā uz Aalberts un tās meitassabiedrībām uzlikto naudas sodu apmēru, bet gan apšaubīts Vispārējās tiesas secinātais jautājumā par pārbaudi, vai ir noticis EKL 81. panta pārkāpums, kurā vainojamas šīs sabiedrības. Turklāt, ja Tiesa pieņemtu pretapelācijas sūdzību un tātad secinātu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini konstatējusi vienota, salikta un turpinātā pārkāpuma esamību, jautājumam par Aquatis dalību šajā pārkāpumā, kas savukārt ir Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības otrā pamata priekšmets, vairs nebūtu nozīmes. Tātad pretapelācijas sūdzība patiešām ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, kuru ņemot vērā Vispārējā tiesa sprieda ne tikai par naudas sodu uzlikšanu Aalberts un tās meitassabiedrībām.
b) Par pretapelācijas sūdzības pamatotību
68. Kā to jau esmu norādījis, Aalberts un tās meitassabiedrības neapstrīd ne pārkāpuma, kādu to Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 91.–100. punktā, esamību pirms Komisijas veiktajām pārbaudēm 2001. gadā, ne vērtējumu, ka pēc minētajām pārbaudēm norisējušas darbības, kas izvērtētas minētā sprieduma 101.–105. punktā, attiecās uz informācijas apmaiņu par cenām.
69. Jautājumā par tikko minētajiem pārsūdzētā sprieduma punktiem Aalberts un tās meitassabiedrības būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, atzīstot, ka notikumi pēc pārbaužu veikšanas 2001. gadā esot bijis to vēl līdz šīm pārbaudēm pastāvējušā (saliktā) pārkāpuma turpinājums. Tātad tās uzskata, ka pārkāpums neesot bijis “turpināts” un ka konkrētās darbības esot divi atšķirīgi pārkāpumi (nevis viens vienots pārkāpums).
70. Šāda argumentācija mani nepārliecina.
71. Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā būtībā norādīto judikatūru EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne vien no atsevišķas darbības, bet arī no vairākām secīgām darbībām, vai pat no turpinātas rīcības, pat ja viens vai vairāki no šo secīgo darbību vai turpinātās rīcības elementiem arī paši par sevi, aplūkoti atsevišķi, varētu tikt uzskatīti par minētās tiesību normas pārkāpumu (29).
72. Noteicošais ir fakts, ka dažādās darbības to identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci vienotajā tirgū – iekļaujas “kopējā plānā” (30).
73. Šādos apstākļos Tiesa, pirmkārt, ir lēmusi, ka būtu mākslīgi vairākās atsevišķās darbībās sīkāk dalīt nolīgumu, ko raksturo virkne centienu sasniegt vienu saimniecisko mērķi, un, otrkārt, ka plaša mēroga nolīguma, kas ilgst vairākus gadus, gadījumā tam, ka starp aizliegtās vienošanās izpausmēm ir novērojami pārtraukumi dažu mēnešu garumā, nav lielas nozīmes (31).
74. Tāpat, atbildot uz argumentu par atšķirībām starp kādas uzņēmumu apvienības pieņemtiem diviem lēmumiem attiecīgi par cenu noteikšanu un šīs apvienības biedru tirdzniecības politiku publikāciju jomā, Tiesa ir atzinusi, ka atšķirības, kurām šo apvienību ieskatā esot bijis jāvedina Komisiju un Vispārējo tiesu kvalificēt minētos lēmumus kā atsevišķus lēmumus EKL 81. panta izpratnē, neietekmē šo lēmumu kvalificēšanu par “vienu atsevišķu [vienotu] pārkāpumu”, jo tie ietilpst virknē darbību ar vienādu mērķi, proti, ierobežot konkurenci ar cenām (32).
75. Konkrētajā gadījumā Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi pārsūdzētā sprieduma 102.–105. punktā norādīto judikatūru, pārbaudot, vai pārmestajām darbībām, kas norisinājās pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm 2001. gadā, bija tāds pats mērķis kā līdz tam pret konkurenci vērstajām darbībām, proti, savienotājelementu cenu saskaņošana.
76. Atbilstoši šim pašam redzējumam, priekšplānā izceļot pret konkurenci vērsto darbību mērķi, nevis to dažādās izpausmes vai to īstenošanas kārtību (33), pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti lēmusi, ka tas, ka ir mainījušās atsevišķas šo darbību raksturīgās iezīmes vai intensitāte, nav izšķiroši, jo pastāvēja iespēja, ka pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm aizliegtā vienošanās varēja kļūt ne tik strukturēta un darboties ar mainīgāku intensitāti.
77. Proti, fakts, ka aizliegtās vienošanās darbība atsevišķos aspektos tika izbeigta un ka pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm tā ir kļuvusi mazāk strukturēta, nekā pirms tām, ir gluži loģisks, jo uzņēmumi, kas šajā vienošanās turpināja piedalīties pēc šīm pārbaudēm, zināja, ka attiecībā uz tām šī iestāde veica izmeklēšanu. Tātad tā bija tirgus dalībnieku “normāla” piesardzības reakcija, lai varētu turpināt savas iepriekšējās darbības, proti, saskaņot savienotājelementu cenas neizbēgami diskrētākos apstākļos un veidos.
78. Tādēļ pretēji tam, ko apgalvo Aalberts un tās meitassabiedrības, šīs atšķirīgās pirms un pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm īstenotās aizliegtās vienošanās izpausmes nevar būt pamats, lai apšaubītu pārsūdzētajā spriedumā secināto par pārkāpuma vienoto un turpināto raksturu.
79. Tādējādi vairs nav jāvērtē arī visnotaļ savādais Aalberts un tās meitassabiedrību arguments, ka, rodoties šaubām par pārkāpuma vienoto un turpināto raksturu, Vispārējai tiesai esot vajadzējis konstatēt divu atsevišķu pārkāpumu esamību, jo šīm apgalvotajām šaubām nav nekāda pamata.
80. Tādēļ ierosinu noraidīt Aalberts un tās meitassabiedrību pakārtoti iesniegto pretapelācijas sūdzību kā nepamatotu.
C – Pakārtoti: par apelācijas sūdzības otro un trešo pamatu
1) Par apelācijas sūdzības trešo pamatu – pamatojuma nesniegšana un aizlieguma pārsniegt prasījuma robežas pārkāpums un ar to saistīts tiesību uz aizstāvību pārkāpums
81. Tiesai nebūtu pārlieku jāuzkavējas pie apelācijas sūdzības trešā pamata, kurā Komisija pēc būtības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav argumentējusi savu lēmumu atcelt strīdīgā lēmuma 2. panta b) punkta 2. apakšpunktā Aquatis un Simplex solidāri EUR 2,04 miljonu apmērā uzlikto naudas sodu.
82. Proti, kā esmu norādījis šo secinājumu 47. punktā, šī atcelšana, kas, lai arī, manuprāt, ir uzskatāma par kļūdu tiesību piemērošanā, ir viegli saprotama izskatāmās lietas kontekstā un ir pamatota ar uzskatu, ka Komisija, aprēķinot šo naudas sodu iepriekš minētajā apmērā, ir kļūdaini ņēmusi vērā Aalberts apgrozījumu. Tātad Komisija gluži lieliski spēja saprast pārsūdzētā sprieduma 123. un 124. punktā ietverto Vispārējās tiesas argumentāciju.
83. Otrais apelācijas sūdzības pamats pelnītu lielāku ievērību, ja Tiesa izlemtu nepiekrist manam piedāvājumam pieņemt šīs apelācijas sūdzības pirmo pamatu.
2) Par apelācijas sūdzības otro pamatu – kļūdas tiesību piemērošanā, atceļot strīdīgo lēmumu pilnībā
a) Lietas dalībnieku argumenti
84. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, atzinusi Aquatis dalību aizliegto vienošanos veidojošajās darbībās Francijas tirgū, tomēr pilnībā atceļot strīdīgā lēmuma 2. panta a) punktu attiecībā uz meitassabiedrību Aquatis un mātessabiedrību Aalberts, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā.
85. Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 106. punktā Vispārēja tiesa esot atzinusi, ka tā pati aizliegtā vienošanās turpinājās arī pēc tam, kad Komisija bija veikusi pārbaudes, un ka FNAS sanāksmes, kurās piedalījās Aquatis, bija daļa no šā pārkāpuma veidā, kādā tas īstenojies pēc 2001. gada. Tomēr strīdīgo lēmumu pilnībā, kā arī Aquatis un tās mātessabiedrībai Aalberts uzlikto naudas sodu Vispārējā tiesa esot atcēlusi vienīgi tā iemesla dēļ, ka Komisija nepierādīja, ka Aquatis ir zinājusi (pārsūdzētā sprieduma 111. un 119. punkts) vai ka tai noteikti vajadzējis zināt (pārsūdzētā sprieduma 111. punkts), ka tā ir Eiropas mēroga aizliegtas vienošanās dalībniece, kā arī to, ka tai bija zināms par pārējiem diviem vienoto un turpināto pārkāpumu veidojošajiem elementiem.
86. Komisijas ieskatā, pārsūdzētajā spriedumā esot trīs kļūdas tiesību piemērošanā.
87. Pirmā kļūda esot tāda, ka Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizu juridisku kritēriju. Proti, pretēji Vispārējās tiesas norādītajam, judikatūra ir nevis tikai par to, ka uzņēmumam faktiski bija jāzina vai ka tam “noteikti bija jāzina”, ka tas ir piedalījies plaša mēroga pārkāpumā, bet gan arī par to, ka šis uzņēmums saprātīgi varēja paredzēt šādu dalību un ka tas bija gatavs uzņemties tādu risku.
88. Otra kļūda izpaužoties apstāklī, ka Vispārējā tiesa strīdīgo lēmumu ir atcēlusi, pamatojoties uz to, ka Aquatis nebija tik informēta kā pārējie FNAS sanāksmju dalībnieki Francijā. Taču Komisijas ieskatā no pastāvīgās judikatūras izrietot, ka kāda aizliegtas vienošanās dalībnieka atšķirīga informētības pakāpe nevar būt pamats neatzīt visu vienoto un turpināto pārkāpumu, un ka tā, augstākais, varētu būt pamats, lai pārkāpuma konstatāciju atspēkotu daļēji, un varbūtēji samazinātu naudas sodu.
89. Uz trešo kļūdu, kas esot saistīta ar iepriekšējo, norādot apstāklis, ka Vispārējā tiesa, pilnībā atceļot lēmumu attiecībā uz Aalberts un tās divām meitassabiedrībām, lai gan saskaņā ar judikatūru vispiemērotākais risinājums esot bijis atcelt šo lēmumu daļēji, esot pārsniegusi savas pilnvaras.
90. Atbildē uz jautājumu, kas tai tika uzdots pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Verhuizingen Coppens pasludināšanas, Komisija būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā minētajā spriedumā Tiesas secināto, tās argumentācija tiek stiprināta, tās apelācijas sūdzības otrais pamats ir jāpieņem un pārsūdzētais spriedums ir daļēji jāatceļ attiecībā uz Aquatis un Aalberts.
91. Aalberts un tās meitassabiedrības norāda, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams, jo tajā Komisija lūdz Tiesu no jauna izvērtēt pirmajā instancē konstatētos faktus.
92. Turklāt tās uzskata, ka otrais pamats izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas un nepareizas vienota, salikta un turpināta pārkāpuma jēdziena piemērošanas.
93. Pirmkārt, Aalberts un tās meitassabiedrības apgalvo, ka Komisija balstās uz nepareizu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, tā 119. punktā norādīto skatot savrupi. Proti, Vispārējā tiesa esot ne vien tikai pārbaudījusi, vai Aquatis faktiski zināja par citiem vienoto, salikto un turpināto pārkāpumu veidojošajiem apstākļiem, bet arī izvērtējusi, vai Aquatis bija noteikti jāzina par šiem apstākļiem. Tas nešaubīgi izrietot no pārsūdzētā sprieduma 117. punkta.
94. Otrkārt, tās norāda, ka Komisija neņemot vērā faktu, ka strīdīgajā lēmumā ir norādīts tikai tas, ka FNAS sanāksmes bija vien daļa no daudz vērienīgāka nolīgumu kopuma, kas visi kopā veidoja plaša mēroga vienotu, saliktu un turpinātu pārkāpumu. Komisija nebūtu uzlikusi naudas sodu Aquatis un Aalberts, pamatojoties uz to, ka FNAS sanāksmes kā tādas būtu uzskatāmas par EKL 81. panta pārkāpumu. Tātad Vispārējā tiesa, secinot, ka Aquatis nepiedalījās strīdīgajā lēmumā norādītajos pārkāpumos, pamatoti esot atcēlusi visu tai un tās mātessabiedrībai Aalberts uzlikto naudas sodu. Komisijas jaunais arguments, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē Aquatis līdzdalība atsevišķā pārkāpumā, nav ticis norādīts administratīvās procedūras laikā, un tādēļ esot nepamatots.
95. Atbildot uz jautājumu, kā šo apelācijas sūdzības pamatu ietekmē iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Verhuizingen Coppens, Aalberts un tās meitassabiedrības būtībā norāda, ka minētajā spriedumā Tiesas norādītie nosacījumi, kas Vispārējai tiesai, tā vietā, lai strīdīgo lēmumu atceltu pilnībā, būtu varējuši ļaut šo lēmumu atcelt tikai daļēji, izskatāmajā lietā nav izpildīti. Tādēļ tās uzskata, ka Vispārēja tiesa pamatoti ir atcēlusi strīdīgo lēmumu pilnībā.
b) Vērtējums
96. Nav ne mazāko šaubu, ka šis pamats ir pieņemams, jo Komisija tajā norāda tikai uz kļūdām tiesību piemērošanā, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa.
97. Jautājumā par tā pamatotību vispirms īsumā jāatgādina atsevišķi pārsūdzētā sprieduma punkti.
98. Minētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir atsaukusies uz Tiesas judikatūru, ka, lai pierādītu kāda uzņēmuma dalību vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai ir jāpierāda, ka minētais uzņēmums ir centies ar savu rīcību veicināt visiem dalībniekiem kopīgo mērķu sasniegšanu un ka tas zināja par faktisko rīcību, ko bija iecerējuši vai īstenojuši citi uzņēmumi, lai sasniegtu to pašu mērķi, vai ka tam bija pamats paredzēt šādu rīcību un ka tas bija gatavs uzņemties ar to saistīto risku (34).
99. Nākamajā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa, arī atsaucoties uz Tiesas judikatūru, uzsver, ka faktam, ka kāds uzņēmums nav piedalījies visās aizliegto vienošanos veidojošajās daļās, nav nozīmes, lai pierādītu, ka tas ir izdarījis pārkāpumu, jo šis apstāklis ir jāņem vērā vienīgi, izvērtējot pārkāpuma smagumu un – attiecīgā gadījumā – nosakot naudas soda apmēru (35).
100. Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 109. punktā norādījusi, ka vienoto, salikto un turpināto pārkāpumu veidojošie elementi pēc 2001. gada marta bija divpusējie kontakti, gadatirgus un FNAS sanāksmju laikā izveidotie kontakti, lai koordinētu cenas, un šā sprieduma 110. punktā atzinusi, ka Aquatis ir vienīgi piedalījusies FNAS sanāksmēs, bet ne abos pārējos pārkāpumu veidojošajos elementos, tā šā paša sprieduma 111. punktā lēma, ka ir jāpārbauda, vai “Aquatis, piedaloties FNAS sanāksmēs, zināja vai tai noteikti bija jāzina, ka tā iekļaujas Eiropas mēroga aizliegtās vienošanās dalībnieku lokā. Vienīgi tad, ja tiek pierādīts, ka Aquatis zināja par abu pārējo pārkāpumu veidojošo elementu esamību, tās piedalīšanās nolīgumā attiecībā uz Francijas tirgu var tikt uzskatīta par tādu, kas pierāda tās iesaistīšanos konstatētajā pārkāpumā” (36).
101. Pārsūdzētā sprieduma 114. punktā Vispārējā tiesa konstatē, ka nekas nenorāda, ka Aquatis “bija zinājusi” par to, ka IBP, Comap SA un FRA.BO turpina minēto pārkāpumu, savukārt tā 119. punktā secinājusi, ka nav pierādīts, ka Aquatis “bija zinājusi”, ka ar savu rīcību tā bija iesaistījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā, kuru veido dažādi elementi ar kopīgu mērķi, vai pat tādas aizliegtās vienošanās īstenošanā, kurā tā jau bija piedalījusies pirms 2001. gada marta un kura turpinājās.
102. Pirmsšķietami šāda pārsūdzētā sprieduma izpratne, kāda turklāt ir Komisijai, varētu būt pamats atzīt par pamatotu tās argumentu, ka Vispārējā tiesa neesot pārliecinājusies, vai Aquatis “varēja saprātīgi paredzēt” to pārējo uzņēmumu pret konkurenci vērsto rīcību, kuri piedalījās plašāka mēroga plāna īstenošanā, kas aptvēra visas konstatēto pārkāpumu veidojošās pazīmes.
103. Tomēr jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma gan 112., gan arī 117. punktā Vispārēja tiesa tomēr ir pārbaudījusi, vai Aquatis gadījumā šis nosacījums ir izpildīts, izslēdzot, ka šī sabiedrība būtu varējusi “saprātīgi paredzēt”, ka FNAS sanāksmes, kas attiecās vienīgi uz Francijas tirgu, ietilpst plašāka mēroga pārkāpumā, proti, ka citi šo sanāksmju dalībnieki tās izmanto kā ietvaru sarunām, lai saskaņotu savienotājelementu cenas citu valstu tirgos.
104. Tāpēc Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības otrā pamata pirmo iebildumu ierosinu noraidīt (37).
105. Otrajā un trešajā iebildumā, kuri, manuprāt, būtu jāizvērtē kopā, Komisija iebilst pret strīdīgā lēmuma atcelšanu pilnībā attiecībā uz Aquatis (un mātessabiedrību Aalberts), lai arī pārsūdzētā sprieduma 110. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Aquatis ir piedalījusies vienā no trīs vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpuma daļām, kuras mērķis atbilda pārējo divu daļu mērķiem, proti, saskaņot cenas.
106. Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja atzīt agrāk, tas vien, ka Vispārējā tiesa secina, ka kāds prasības atcelt tiesību aktu pamats ir pamatots, neļauj tai automātiski apstrīdēto aktu pilnībā atcelt gadījumā, ja konkrētais pamats, kas attiecas vienīgi uz specifisku apstrīdētā akta aspektu, var būt iemesls, lai šo aktu atceltu tikai daļēji (38).
107. Kāda Savienības tiesību akta daļēja atcelšana ir iespējama vienīgi tad, ja tie šā akta elementi, kuru atcelšana tiek prasīta, ir nodalāmi no pārējā tiesību akta. Šī prasība nav izpildīta, ja, tiesību aktu atceļot daļēji, tiek grozīta šā akta būtība, par ko lemjams, balstoties uz objektīvu kritēriju (39).
108. Lai pārbaudītu, vai Vispārējā tiesa strīdīgo lēmumu, tajā skaitā tai solidāri ar Aalberts uzlikto naudas sodu, attiecībā uz Aquatis pilnībā ir atcēlusi pamatoti, ir jānoskaidro, vai, šo lēmumu atceļot daļēji, tiktu mainīta tā būtība (40).
109. Vispār, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Verhuizingen Coppens, ja kāds uzņēmums ir tieši piedalījies tādās pret konkurenci vērstās darbībās, kas ir vienots un turpināts pārkāpums – bet nav pierādīts, ka šis uzņēmums plānoja piedalīties citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem kopīgo mērķu īstenošanā un ka tam bija zināms par visām pārējām ieplānotajām vai uzsāktajām prettiesiskajām darbībām to pašu mērķu īstenošanai vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt, vai bija gatavs uzņemties ar tām saistīto risku –, Komisijai ir tiesības tam noteikt atbildību vienīgi par tām darbībām, kurās šis uzņēmums ir piedalījies tieši, un par citu vienošanās dalībnieku plānotajām vai jau uzsāktajām darbībām to pašu mērķu sasniegšanai, un ja ir pierādīts, ka šis uzņēmums zināja par šīm darbībām vai saprātīgi varēja tās paredzēt, un bija gatavs uzņemties ar tām saistīto risku (41).
110. Tomēr šāds konstatējums nevar būt pamats, lai atbrīvotu šo uzņēmumu no atbildības par darbībām, kurās tas neapstrīdēti ir piedalījies, vai par kurām to faktiski var saukt pie atbildības saskaņā ar šo secinājumu 99. punktā norādīto judikatūru.
111. Komisijas lēmumu, kurā ir konstatēta plaša mēroga aizliegtās vienošanās kā vienota un turpināta pārkāpuma esamība, sadalīt Tiesa principā pieļauj tikai tad, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, ir vajadzīgs, lai administratīvās procedūras laikā konkrētajam uzņēmumam būtu bijusi dota iespēja saprast, ka tas tiek vainots arī visās to veidojošajās darbībās un tātad šajā ziņā aizstāvēties. Otrkārt, arī pašam Komisijas lēmumam šajā ziņā ir jābūt pietiekami skaidram (42).
112. No tā izriet, ka, ja šie nosacījumi ir izpildīti, bet ja Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi uzņēmuma dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā kopumā, Komisijas lēmums ir uzskatāms par nepamatotu tikai šajā ziņā (43).
113. Šādos apstākļos Savienības tiesām Komisijas lēmumi ir jāatceļ tikai daļēji. Proti, ievērojot pašu šāda lēmuma mērķi – konstatēt vienu vai vairākus nodarījumus, kas veido EKL 81. panta pārkāpumu, lēmuma daļēja atcelšana nevarētu mainīt tā būtību (44).
114. Turpretim gadījumos, kad vismaz viens no diviem šo secinājumu 111. punktā atgādinātajiem Tiesas izvirzītajiem nosacījumiem nav izpildīts, Savienības tiesas par prettiesisku atzīto Komisijas lēmumu var vienīgi atcelt pilnībā.
115. Konkrētajā gadījumā, kā to apgalvo Komisija, no pārsūdzētā sprieduma pamatojuma neizriet, ka Vispārējā tiesa, pirms tā izlēma strīdīgo lēmumu atcelt pilnībā, būtu izvērtējusi, vai šo lēmumu nav iespējams atcelt daļēji.
116. Tādējādi Vispārējai tiesai esot vajadzējis pārbaudīt, vai administratīvās procedūras laikā, īpaši ņemot vērā Komisijas Aalberts un tās meitassabiedrībām adresēto paziņojumu par iebildumiem, šīm pēdējām tika dota iespēja saprast, ka FNAS sanāksmes pašas par sevi var tikt uzskatītas par EKL 81. panta pārkāpumu un vai pats strīdīgais lēmums šajā ziņā bija pietiekami skaidrs.
117. Savās attiecīgajās atbildēs uz jautājumu, kas tika uzdots pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Verhuizingen Coppens pasludināšanas, Aalberts un tās meitassabiedrības norāda, ka konkrētajā gadījumā neesot izpildīts neviens no abiem Tiesas izvirzītajiem nosacījumiem, savukārt Komisija apgalvo pretējo, norādot uz virkni punktu gan paziņojumā par iebildumiem, gan Aalberts un tās meitassabiedrību atbildē uz to, kā arī vairākiem strīdīgā lēmuma punktiem, kas liecinot, ka šie nosacījumi ir izpildīti.
118. Jautājumā par Aquatis (un Aalberts) dalības FNAS sanāksmēs kvalificēšanu par atsevišķu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu strīdīgais lēmums man personīgi nebūt nešķiet esam nepārprotami skaidrs, un tādēļ varētu uzskatīt, ka viens no abiem nosacījumiem, lai minēto lēmumu atceltu daļēji, nav izpildīts.
119. Tomēr man nešķiet, ka Tiesa spētu aizstāt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, jo, pirms šādi rīkoties, tai, lai varētu pārbaudīt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas pamatotību, būtu jāizvērtē apelācijas tiesvedības dalībnieku apgalvotie lietas faktiskie apstākļi, kas minētajā spriedumā nav ņemti vērā vispār (45).
120. Tādēļ gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs manam priekšlikumam pieņemt apelācijas sūdzības pirmo pamatu, uzskatu, ka būs jāpieņem tās otrais pamats un jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) un 2) punkts, ciktāl tie attiecas uz Aquatis dalību pārkāpumā un tai solidāri ar Aalberts uzlikto naudas sodu EUR 55,15 miljonu apmērā.
III – Par lietas nodošanu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā
121. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai lietu nodot atpakaļ Vispārējai tiesai jauna nolēmuma pieņemšanai.
122. Ievērojot, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi ne par trīs no pieciem Aalberts un tās meitassabiedrību pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem, tostarp jautājumā par Aalberts vainojamību par tās meitassabiedrību rīcību, ne arī par to, vai attiecībā uz Aquatis strīdīgā lēmuma daļēja atcelšana, ņemot vērā faktiskos apstākļus, ko tiesa nav ņēmusi vērā pirmajā instancē, bija paredzama, manuprāt, lietu nav iespējams izspriest Tiesā.
123. Tāpēc es ierosinātu nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem šajā tiesvedībā.
IV – Secinājumi
124. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T‑385/06 Aalberts Industries u.c./Komisija;
2) nodot šo lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;
3) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.