TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 12. jūlijā (*)
Konkurence – LESD 102. pants – Jēdziens “uzņēmums” – Datubāzē uzglabāti komercreģistra un uzņēmumu reģistra dati – Šo datu savākšana un publiskošana pret atlīdzību – Valsts iestāžu atteikuma izmantot šos datus atkārtoti ietekme – Direktīvas 96/9/EK 7. pantā paredzētās “sui generis” tiesības
Lieta C‑138/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 28. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 21. martā, tiesvedībā
Compass-Datenbank GmbH
pret
Republik Österreich.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Dž. Arestis [G. Arestis] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 2. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Compass-Datenbank GmbH vārdā – F. Galla, Rechtsanwalt,
– Austrijas Republikas vārdā – C. Pesendorfer un G. Kunnert, pārstāvji,
– Bundeskartellanwalt vārdā – A. Mair, pārstāvis,
– Īrijas vārdā – D. O’Hagan, pārstāvis, kam palīdz P. Dillon Malone, BL,
– Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels un J. Langer, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – M. Szpunar un B. Majczyna, pārstāvji,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Kellerbauer, R. Sauer un P. Van Nuffel, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 26. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 102. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Compass-Datenbank GmbH (turpmāk tekstā – “Compass-Datenbank”) un Austrijas Republiku par komercreģistra un uzņēmumu reģistra (turpmāk tekstā – “Firmenbuch”) datu, kas uzglabāti datubāzē, pieejamību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Padomes 1968. gada 9. marta pirmās direktīvas 68/151/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 65, 8. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 15. jūlija Direktīvu 2003/58/EK (OV L 221, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 68/151”), 2. pantā ir uzskaitīti sabiedrības atklātībai obligāti nododamie dokumenti un ziņas.
4 Direktīvas 68/151 3. pantā ir noteikts:
“1. Katrā dalībvalstī izveido katras tur reģistrētās sabiedrības lietu centrālajā reģistrā, komercreģistrā vai uzņēmumu reģistrā.
2. Visus dokumentus un ziņas, kuras ir jānodod atklātībā saskaņā ar 2. pantu, glabā lietā vai ievada reģistrā. Lietā jābūt norādei par katra reģistrā izdarītā ieraksta saturu.
[..]
3. Pēc pieprasījuma saņemšanas jānodrošina, ka ir pieejamas visu vai jebkuru 2. pantā minēto dokumentu un ziņu kopijas. Vēlākais no 2007. gada 1. janvāra pieprasījumu reģistram iesniedz pēc pieprasījuma iesniedzēja izvēles – papīra formā vai elektroniski.
[..]
Kopijas ieguves cena 2. pantā minētajiem dokumentiem un ziņām vai to daļai, neņemot vērā to, vai to nodrošina papīra formā vai elektroniski, nepārsniedz administratīvās izmaksas.
[..]”
5 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvas 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību (OV L 77, 20. lpp.) 7. panta 1. punktu “tādas datubāzes veidotājam, kuras satura iegūšanā, pārbaudē vai noformēšanā ir veikts kvalitātes un/vai kvantitātes aspektā būtisks ieguldījums, dalībvalstis nodrošina “sui generis” tiesības novērst visa datubāzes satura vai kvalitātes un/vai kvantitātes aspektā būtiskas tā daļas iegūšanu”.
6 Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvas 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (OV L 345, 90. lpp.; turpmāk tekstā – “ISP direktīva”) preambulas piektajā apsvērumā ir noteikts:
“Viens no iekšējā tirgus izveides galvenajiem mērķiem ir radīt apstākļus, kas veicinātu Kopienas mēroga pakalpojumu attīstību. Valsts sektora informācija ir nozīmīgs digitālā satura produktu un pakalpojumu sākotnējais materiāls, un, līdz ar bezvadu satura pakalpojumu attīstību, tā kļūs par vēl nozīmīgāku satura resursu. Šajā ziņā būtisks būs arī plašs ģeogrāfiskais pārrobežu pārklājums. Plašākām valsts sektora informācijas atkalizmantošanas iespējām cita starpā jāļauj Eiropas uzņēmumiem likt lietā šīs informācijas potenciālu un dot ieguldījumu saimnieciskajā izaugsmē un jaunu darba vietu radīšanā.”
7 Saskaņā ar ISP direktīvas preambulas devīto apsvērumu:
“Šī direktīva neparedz pienākumu atļaut atkalizmantot dokumentus. Lēmumu atļaut vai neatļaut atkalizmantošanu pieņem attiecīgās dalībvalstis vai valsts sektora iestādes. Šī direktīva jāpiemēro dokumentiem, kas tiek darīti pieejami atkalizmantošanai, ja valsts sektora iestādes licencē, pārdod, izplata, apmaina vai izsniedz informāciju. [..]”
8 ISP direktīvas 1. panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Šī direktīva izveido minimālo noteikumu kopumu, kas reglamentē dalībvalstu valsts sektora iestāžu rīcībā esošu dokumentu atkalizmantošanu un praktiskus līdzekļus atkalizmantošanas veicināšanai.”
9 ISP direktīvas 2. panta 4. punktā publiskā sektora dokumentu atkalizmantošana definēta kā “izmantošana, ko veic fiziskas vai juridiskas personas komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem, kas nav sākotnējs mērķis, kuram dokuments tika izgatavots, pildot publisko uzdevumu”.
Austrijas tiesības
10 Saskaņā ar Firmenbuchgesetz [Likums par komercreģistru un uzņēmumu reģistru, turpmāk tekstā – “FBG”) 1. pantu Firmenbuch kalpo faktu, kas ir jāreģistrē saskaņā ar šo likumu vai citiem tiesību noteikumiem, reģistrācijai un pieejamībai sabiedrībai. Jāreģistrē ir visi FBG 2. pantā paredzētie tiesību subjekti, kā, piemēram, individuālie uzņēmēji un dažādās tajā uzskaitītās sabiedrību formas.
11 Visiem šiem tiesību subjektiem ir jāreģistrē zināms skaits FBG 3. pantā uzskaitītās informācijas, piemēram, to sabiedrības nosaukums, juridiskā forma, juridiskā adrese, īss darbības jomas apraksts, iespējamās filiāles, personu ar pārstāvības pilnvarām vārds, uzvārds un dzimšanas dati, kā arī viņu pārstāvības pilnvaru sākuma datums un veids, likvidācija vai maksātnespējas procesa uzsākšana.
12 FBG 4.–7. pantā ir noteiktas īpašas reģistrācijas prasības. Saskaņā ar šī likuma 10. pantu reģistrēto faktu grozījumi arī ir jādeklarē nekavējoties. Saskaņā ar šī likuma 24. pantu, lai nodrošinātu, ka informācija, uz kuru attiecas deklarēšanas pienākums, tiktu paziņota pilnībā un laikus, var tikt noteiktas administratīvās kavējuma naudas.
13 Saskaņā ar FBG 34. pantu katram ir dota ātra piekļuve, lai iepazītos ar uzņēmumu reģistra informāciju ar elektronisko paziņojumu, tādā apjomā, kādā to atļauj tehnoloģija un personāla pieejamība.
14 No Eiropas Komisijas apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar Amtshaftungsgesetz [Likums par oficiālo atbildību] noteikumiem Austrijas Republika, pildot FBG, atbild par paziņotās informācijas precizitāti.
15 Nodevas, kas maksājamas par ātru piekļuvi un piekļuvi vispār, ir noteiktas tiesiskajā regulējumā par uzņēmumu reģistru datu bāzi (Firmenbuchdatenbankverordnung; turpmāk tekstā – “FBDV”). Nodevas, kuras iekasē starpniekaģentūras un pārskaita Austrijas Republikai, būtībā tiek aprēķinātas atbilstoši aplūkotās informācijas raksturam.
16 FBDV 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atļauja iepazīties ar Firmenbuch atbilstoši FBG 34. un nākamajiem pantiem nepiešķir papildus datu aplūkošanai tiesības to izmantot. Šīs tiesības saskaņā ar Urheberrechtsgesetz [Autortiesību likums, turpmāk tekstā – “UrhG”], kas pieņemts, transponējot Direktīvu 96/9, 76.c un nākamajiem pantiem ir atstātas tikai Austrijas Republikai kā datubāzes izveidotājai. Saskaņā ar FBDV 4. panta 1. punktu Firmenbuch datubāze ir aizsargāta datubāze UrhG 76.c panta izpratnē. Ar šo datubāzi saistīto tiesību īpašniece UrhG 76.d panta izpratnē ir Austrijas Republika.
17 Bundesgesetz über die Weiterverwendung von Informationen öffentlicher Stellen (Federālais likums par publisko organizāciju turētas informācijas atkārtotu izmantošanu, turpmāk tekstā – “IWG”) tika pieņemts, lai transponētu ISP direktīvu. IWG ir paredzēta iespēja privāttiesību ietvaros atsaukties uz tiesībām atkārtoti izmantot dokumentus attiecībā pret valsts sektora veidojumiem, ciktāl pēdējie minētie publisko dokumentus, kas var tikt atkārtoti izmantoti. Turklāt tajā ir noteikti kritēriji, kas piemērojami atlīdzībai, ko var prasīt šajā sakarā. Tomēr piekļuve Firmenbuch datiem šajā likumā nav aplūkota.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 Compass-Datenbank ir saskaņā ar Austrijas tiesībām dibināta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas izmanto ekonomisko datubāzi, lai sniegtu informācijas pakalpojumus. 1984. gadā tā, pamatojoties uz datni, kuras saturs pēc konsultācijām ar Firmenbuch tika pārbaudīts, koriģēts un pilnveidots, sāka veidot šīs datubāzes elektronisku versiju. Kā Zentralblatt für Eintragungen in das Firmenbuch der Republik Österreich (Austrijas Republikas Uzņēmumu reģistrā veikto ierakstu centrālais žurnāls) redaktore tā līdz 2001. gadam attiecīgos datus no federālā datu apstrādes centra saņēma bez jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz to izmantošanu. Tā arī izmantoja šos datus tostarp savas pašas datubāzes papildināšanai.
19 Lai sniegtu savus informācijas pakalpojumus, Compass-Datenbank ir nepieciešama Firmenbuch ikdienas un aktualizētu ierakstu saistībā ar uzņēmumiem, kas tiek reģistrēti vai izslēgti, pieejamība. Šādi sniegti informācijas pakalpojumi balstās uz Firmenbuch esošo informāciju, ko papildina informācija, kas izriet no pašas Compass-Datenbank redakcijas dienestu veiktās meklēšanas, kā arī cita informācija, piemēram, no tirdzniecības kamerām.
20 Pēc konkursa procedūras Austrijas Republika, kura ir Firmenbuch turētāja, 1999. gadā vairākiem uzņēmumiem uzticēja izveidot starpniekaģentūras Firmenbuch datu pārsūtīšanai pret maksu (turpmāk tekstā – “starpniekaģentūras”). Šie uzņēmumi nodrošina sadarbību starp gala klientu un Firmenbuch datubāzi un iekasē nodevas, daļu no kurām pārskaita Austrijas Republikai. Kā uzskata Komisija, aprēķinot atlīdzību par savām darbībām, tās var izsniegt gala klientam rēķinu par saprātīgu summu papildus šīm nodevām. Starpniekaģentūrām un to gala klientiem ir aizliegts veidot pašiem savus krājumus ar kopētiem Firmenbuch datiem, pašām piedāvāt šos datus vai pievienot saturam sludinājumu vai tā reklāmu.
21 2001. gadā Austrijas Republika cēla prasību Handelsgericht Wien (Vīnes Tirdzniecības tiesa), lai Compass-Datenbank tiktu aizliegts izmantot Firmenbuch datus, tajā skaitā tos saglabāt, kopēt vai pārsūtīt trešām personām. Strīdā starp Austrijas Republiku un Compass-Datenbank 2002. gada 9. aprīlī beidzot tika pieņemts Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēmums, ar kuru tā lika šim uzņēmumam izbeigt uz laiku izmantot Firmenbuch datubāzi, lai atjauninātu savu pašas datubāzi, un, konkrētāk, saglabāt vai jebkādā citā veidā kopēt tajā esošos datus, lai tos pārsūtītu vai darītu pieejamus trešajām personām, vai veikt izrakstus no Firmenbuch informācijas, kas paredzēta trešajām personām, jo šie dati nav tikuši iegūti pret Austrijas Republikai samaksātu atlīdzību.
22 Iesniedzējtiesas lēmumā nav norāžu, vai pēc tam Austrijas iestādes ir lēmušas par šo strīdu pēc būtības.
23 Atsevišķā tiesvedība, kuru uzsākusi Compass-Datenbank un kurā radies pamatstrīds, kas nodots Oberster Gerichtshof, iesniedzējtiesas lēmumā nav aprakstīta, tomēr Austrijas Republika tās dažādos posmus izklāsta savos apsvērumos.
24 Tādējādi Compass-Datenbank 2006. gada 21. decembrī cēla prasību Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Vīnes Civillietu apgabaltiesa), kas vērsta pret Austrijas Republiku un ar kuru tā lūdza likt Austrijas Republikai saskaņā ar IWG un pret pienācīgu atlīdzību izsniegt tai atsevišķus dokumentus no Firmenbuch. Konkrēti, tā lūdza piekļuvi Firmenbuch izrakstiem, kuros ir aktualizēti dati saistībā ar tajā reģistrētiem tiesību subjektiem, kas veikuši ierakstus vai dzēsuši datus iepriekšējā dienā pirms iepazīšanās ar datiem, kā arī Firmenbuch izrakstus ar vēsturiskiem datiem.
25 Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien noraidīja Compass-Datenbank prasījumus ar 2008. gada 22. janvāra spriedumu. Šo noraidījumu apstiprināja Oberlandesgericht Wien (Vīnes Augstākā apgabaltiesa) ar 2008. gada 19. decembra spriedumu.
26 Izskatot apelācijas sūdzību, arī Oberster Gerichtshof 2009. gada 14. jūlija nolēmumā uzskatīja, ka Compass-Datenbank nevar pretendēt uz no IWG izrietošām tiesībām. Tomēr tā uzskatīja, ka šī uzņēmuma norādītajos argumentos ir faktori, kas ļauj uzskatīt, ka tas varētu atsaukties uz konkurences tiesību normām, pēc analoģijas piemērojot IWG noteikumus par atlīdzību. Tā rezultātā tā atcēla iepriekšējos nolēmumus un lika Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien lūgt Compass-Datenbank norādīt, vai attiecīgajā tiesvedībā tā atsaucas uz no IWG atvasinātām tiesībām vai uz no konkurences tiesībām atvasinātām tiesībām.
27 Iztaujāta šajā sakarā, Compass-Datenbank paziņoja Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien, ka tā skaidri atsaucas uz konkurences tiesību normām, pēc analoģijas piemērojot IWG normas par atlīdzību, un grozīja savus prasījumus šajā ziņā. Ar 2009. gada 17. septembra nolēmumu šī tiesa atzina, ka tai nav jurisdikcijas, un nosūtīja lietu atpakaļ Oberlandesgericht Wien, konkurences jautājumos kompetentajai tiesai.
28 Oberlandesgericht Wien Compass-Datenbank būtībā lūdza likt Austrijas Republikai par “taisnīgu atlīdzību” nodot tās rīcībā aktualizētus Firmenbuch dokumentus, kuros ietilpst visi izraksti no tā attiecībā uz uzņēmumiem, kas iepriekšējā dienā pirms šīs pieejamības nodrošināšanas ir reģistrēti vai svītroti. Compass-Datenbank lūgums būtībā bija pamatots ar argumentu, ka Austrijas Republikai kā uzņēmumam, kas tirgū ieņem dominējošu stāvokli, LESD 102. panta izpratnē ir pienākums tai paziņot Firmenbuch datus, piemērojot tā saukto “būtisko iespēju” doktrīnu.
29 Oberlandesgericht Wien noraidīja Compass-Datenbank prasību ar 2010. gada 8. marta nolēmumu. Šis uzņēmums par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberster Gerichtshof. Pēdējā minētā tiesa iesniedzējtiesas nolēmumā norāda, ka LESD 102. pantā noteiktais dominējoša stāvokļa aizliegums attiecas uz uzņēmumiem, tajā skaitā valsts uzņēmumiem, ciktāl tie īsteno saimniecisku darbību. Tā norāda, ka saskaņā ar 1987. gada 16. jūnija spriedumu lietā 118/85 Komisija/Itālija (Recueil, 2599. lpp., 7. punkts) un 2004. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑264/01, C‑306/01, C‑354/01 un C‑355/01 AOK‑Bundesverband u.c. (Recueil, I‑2493. lpp., 58. punkts) tiesību subjektu var uzskatīt par uzņēmumu tikai attiecībā uz daļu tā darbības, ja šo darbību var kvalificēt kā ekonomisku darbību, bet ka saskaņā ar 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C‑343/95 Diego Calì & Figli (Recueil, I‑1547. lpp.) uzņēmuma statuss savukārt ir jāizslēdz attiecībā uz valsts veidojumiem, jo un ciktāl tie rīkojas kā valsts iestādes.
30 Iesniedzējtiesa konstatē, ka pirmais jautājums, kas rodas pamatlietā, ir par to, vai, ja valsts iestāde “monopolizē” datus, kas ir reģistrējami un kas jādara pieejami saskaņā ar likumu, ar lex specialis apkopo datus aizsargātā datubāzē, šī iestāde veic darbību, kas izriet no valsts varas pilnvarām. Fakts, ka Austrijas Republika, atsaucoties uz attiecīgās datubāzes aizsardzību saskaņā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, norāda nevis uz publisko tiesību normām, bet uz privāttiesību noteikumiem, esot pretrunā tās darbības kvalificēšanai par tādu, kas izriet no valsts varas pilnvaru īstenošanas. Šī tiesa konstatē, ka Austrijas Republika vairs nerīkojas vispārējās interesēs, kas, kā tā uzskata, sakņojas iespējā, pateicoties konkurences apiešanai, saņemt dažādotu un ekonomisku informācijas pakalpojumu piedāvājumu.
31 Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar ISP direktīvas preambulas piekto un devīto apsvērumu valsts sektora informācija ir nozīmīgs digitāla satura produktu un pakalpojumu sākotnējais materiāls un ka Eiropas uzņēmumiem jāļauj likt lietā šīs informācijas potenciālu, kas runā par labu konkurences tiesību piemērošanai šajā lietā, pat ja šajā direktīvā nav neviena pienākuma atļaut atkārtoti izmantot datus, bet šis lēmums ir atstāts dalībvalstu ziņā.
32 Šī tiesa norāda, ka, ja Austrijas Republikas darbība, par kuru ir pamatlieta, būtu jākvalificē kā ekonomiska darbība, tas radītu turklāt jautājumu, vai 1995. gada 6. aprīļa spriedumā apvienotajās lietās C‑241/91 P un C‑242/91 P RTE un ITP/Komisija (Recueil, I‑743. lpp.) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumā lietā C‑418/01 IMS Health (Recueil, I‑5039. lpp.) iedibinātie principi (“būtisko iespēju doktrīna”) arī ir piemērojama, pat ja nepastāv augšupējais tirgus, ciktāl attiecīgie dati tiek savākti un reģistrēti, īstenojot valsts varas pilnvaras. Šī tiesa izklāsta pozitīvus un negatīvus argumentus šīs doktrīnas piemērošanai pamatlietā.
33 Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestāde veic uzņēmējdarbību tad, ja tā, pamatojoties uz likumā paredzēto pienākumu sniegt ziņas, uzņēmumu sniegtos datus saglabā datubāzē (Firmenbuch – komercdarbības un sabiedrību reģistrs) un pret atlīdzību nodrošina piekļuvi šiem datiem un/vai atļauj veikt izdrukas, tomēr aizliedz plašākas izmantošanas darbības?
2) Gadījumā, ja atbilde uz 1) jautājumu ir noliedzoša:
Vai uzņēmējdarbība pastāv tad, ja valsts iestāde, atsaucoties uz savām – datubāzes veidotājas – sui generis tiesībām uz aizsardzību, aizliedz izmantošanas darbības, kas pārsniedz piekļuves nodrošināšanu un izdruku veikšanu?
3) Gadījumā, ja atbilde uz 1) vai 2) jautājumu ir apstiprinoša:
Vai LESD 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka [iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās RTE un ITP/Komisija, kā arī spriedumā lietā IMS Health] iedibinātie principi (“essential-facilities doktrīna”) ir jāpiemēro arī tad, ja nepastāv “augšupējais tirgus”, jo aizsargātos datus apkopo un datubāzē (Firmenbuch – komercdarbības un sabiedrību reģistrs) tos reģistrē valsts iestāde?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
34 Ar pirmo un otro jautājumu, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai valsts iestādes darbība, ko veido datu, kurus uzņēmumiem ir pienākums paziņot, pamatojoties uz tiesiskiem pienākumiem, saglabāšana datubāzē, lai ieinteresētās personas varētu iepazīties ar šiem datiem un/vai lai tām izsniegtu to kopijas papīra formātā pret atlīdzību, kopumā aizliedzot jebkādu citu datu izmantošanu, šai iestādei atsaucoties uz tai kā attiecīgās datu bāzes izveidotājai piešķirto sui generis tiesību aizsardzību, ir saimnieciska darbība, kādēļ šīs darbības ietvaros šī iestāde būtu jāuzskata par uzņēmumu LESD 102. panta izpratnē.
35 Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka Savienības konkurences tiesību piemērošanas kontekstā uzņēmuma jēdziens ietver visas struktūras, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida (1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑41/90 Höfner un Elser, Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts, kā arī 1993. gada 17. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑159/91 un C‑160/91 Poucet un Pistre, Recueil, I‑637. lpp., 17. punkts). Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saimnieciska darbība ir visu veidu darbība, kas ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (2002. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑82/01 P Aéroports de Paris/Komisija, Recueil, I‑9297. lpp., 79. punkts; 2008. gada 1. jūlija spriedums lietā C‑49/07 MOTOE, Krājums, I‑4863. lpp., 22. punkts, un 2011. gada 3. marta spriedums lietā C‑437/09 AG2R Prévoyance, Krājums, I‑973. lpp., 42. punkts). Tādējādi valsts pati vai valsts veidojums var rīkoties kā uzņēmums (šajā ziņā skat. 1985. gada 20. marta spriedumu lietā 41/83 Itālija/Komisija, Recueil, 873. lpp., 16.–20. punkts).
36 Savukārt darbībām, kuras attiecas uz valsts varas pilnvaru īstenošanu, nav saimnieciska rakstura, kas pamatotu LESD konkurences tiesību normu piemērošanu (šajā ziņā skat. 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 107/84 Komisija/Vācija, Recueil, 2655. lpp., 14. un 15. punkts, un 1994. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑364/92 SAT Fluggesellschaft, Recueil, I‑43. lpp., 30. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā MOTOE, 24. punkts).
37 Turklāt tiesību subjekts, it īpaši valsts veidojums, var tikt uzskatīts par uzņēmumu tikai attiecībā uz daļu tā darbību, ja tam atbilstošās darbības ir jākvalificē kā saimnieciska darbība (iepriekš minētie spriedumi lietā Aéroports de Paris/Komisija, 74. punkts, un lietā MOTOE, 25. punkts).
38 Ciktāl valsts veidojums īsteno saimniecisku darbību, kas var tikt nošķirta no tā valsts varas pilnvaru īstenošanas, šis veidojums, ciktāl tas skar šo darbību, rīkojas kā uzņēmums, kamēr, ja šī saimnieciskā darbība nav nošķirama no tā valsts varas pilnvaru īstenošanas, visas šī veidojuma veiktās darbības paliek ar šo pilnvaru īstenošanu saistītas darbības (šajā ziņā skat. 2009. gada 26. marta spriedumu lietā C‑113/07 P SELEX Sistemi Integrati/Komisija, Krājums, I‑2207. lpp., 72. un nākamie punkti).
39 Turklāt apstāklis, ka valsts veidojums preci vai pakalpojumu, kas ir saistīti ar tā valsts varas pilnvaru īstenošanu, piegādā pret likumā paredzētu, nevis šī veidojuma paša tieši vai netieši noteiktu atlīdzību, nav pietiekams, lai īstenoto darbību kvalificētu par saimniecisku darbību un to īstenojošo veidojumu – par uzņēmumu (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā SAT Fluggesellschaft, 28. un nākamie punkti, kā arī lietā Diego Calì & Figli, 22.–25. punkts).
40 Saskaņā ar šo judikatūru kopumā ir jākonstatē, ka datu savākšana saistībā ar uzņēmumiem, pamatojoties uz tiesisku deklarēšanas pienākumu, kas uzlikts uzņēmumiem, un saistībā ar obligātām no tā izrietošām pilnvarām izriet no valsts varas pilnvaru īstenošanas. Tādējādi šāda darbība nav saimnieciska darbība.
41 Tāpat darbība, kuru veido tādējādi savāktu datu turēšana un to pieejamības nodrošināšana, vai nu vienkārši iepazīstoties ar tiem, vai piegādājot kopijas papīra formātā saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, arī nav saimnieciska darbība, jo datubāzes ar šādiem datiem turēšana un tās pieejamības nodrošināšana sabiedrībai ir ar šo datu savākšanu nesaraujamas darbības. Šo datu savākšana būtiski zaudētu savu noderību, ja netiktu turēta datubāze, šos datus uzskaitot, lai sabiedrība varētu ar tiem iepazīties.
42 Kas attiecas uz to, ka šādā datubāzē esoši dati tiek nodoti ieinteresētajām personām pret atlīdzību, ir jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru, ciktāl izdevumus un maksājamās atlīdzības par attiecīgās informācijas publiskošanu tieši vai netieši nenosaka attiecīgais veidojums, bet tās ir paredzētas likumā, šādas atlīdzības saņemšana var tikt uzskatīta par nesaraujamu ar šo publiskošanu. Tādējādi tas, ka Austrijas Republika iekasē izdevumus vai maksājamo atlīdzību par šīs informācijas publiskošanu, negroza šīs darbības juridisko kvalifikāciju, un tādēļ tā nav saimnieciska darbība.
43 Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumā esošo informāciju tieši Austrijas Republika ir Firmenbuch, kā arī no tā izrietošās datubāzes turētāja, kamēr starpniekaģentūras, kas izvēlētas konkursa ceļā, nodrošina sadarbību starp gala klientu un šo datubāzi un iekasē FBDV paredzētās nodevas, no kurām daļu pārskaita Austrijas Republikai. Starpniekaģentūras, kā uzskata Komisija, aprēķinot atlīdzību par savām darbībām var izsniegt gala klientam rēķinu par saprātīgu summu papildus šīm nodevām.
44 Šajos apstākļos, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 29. punktā, nebūtu jājauc Austrijas Republikas darbības ar starpniekaģentūru darbībām. Pamatlietā runa ir par Austrijas Republikas, nevis starpniekaģentūru darbībām.
45 Tiesas sēdē Austrijas Republika apliecināja, ka starpniekaģentūras tiek izvēlētas, izmantojot tikai kvalitatīvus kritērijus, nevis pamatojoties uz finansiālu piedāvājumu, un ka to skaits nav ierobežots. Ja tas tā ir, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, vienīgā atlīdzība, ko valsts iestādes saņem caur starpniekaģentūrām par datubāzē, par ko ir pamatlieta, esošās informācijas turēšanu un publiskošanu, ir FBDV paredzētās nodevas.
46 Iesniedzējtiesa jautā Tiesai arīdzan par valsts iestādes darbību, kas izpaužas kā liegums starpniekaģentūrām un to gala klientiem atkārtoti izmantot šīs iestādes tādā publiskā datubāzē kā Firmenbuch savākto un uzskaitīto informāciju, lai nodrošinātu pašu informācijas pakalpojumus. Konkrētāk, tā jautā, vai tas, ka šī valsts iestāde atsaucas uz sui generis aizsardzību, kas tai ir piešķirta kā datubāzes izveidotājai saskaņā ar Direktīvas 96/9 7. pantu, ietver saimnieciskas darbības īstenošanu.
47 Šajā sakarā ir jāuzskata, ka valsts veidojums, kas izveido datubāzi un kas pēc tam atsaucas uz intelektuālā īpašuma tiesībām, konkrētāk, iepriekš minētajām sui generis tiesībām ar mērķi aizsargāt tajā uzskaitītos datus, šī vienīgā fakta dēļ nerīkojas kā uzņēmums. Šādam veidojumam nav pienākuma ļaut brīvi izmantot tā savāktos un publiskotos datus. Kā norādījusi Austrijas Republika, valsts iestāde, ņemot vērā tās valsts tiesību normas, var leģitīmi uzskatīt par nepieciešamu, pat obligātu aizliegt tādā bāzē, par kādu ir pamatlieta, esošo datu atkārtotu izmantošanu, lai tiktu ievērotas sabiedrību un citu tiesību subjektu, kas paraksta likumā noteiktās deklarācijas, intereses, ka tos skarošā informācija netiks izmantota ārpus šīs datubāzes.
48 Šajā sakarā no iesniedzējtiesa lēmuma izriet, ka Austrijas tiesībās, tā kā FBDV 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atļauja iepazīties ar Firmenbuch saskaņā ar FBG 34. un nākamajiem pantiem papildus datu aplūkošanai nepiešķir tiesības to izmantot, pastāv tiesisks ierobežojums Firmenbuch datu atkārtotai izmantošanai.
49 Apstāklis, ka datu publiskošana notiek par atlīdzību, nekādi neietekmē šo datu atkārtotas izmantošanas aizlieguma saimniecisko vai nesaimniecisko raksturu, ar nosacījumu, ka šī atlīdzība pati pēc savas būtības nav pamatojums tam, lai attiecīgā darbība tiktu kvalificēta kā saimnieciska darbība saskaņā ar šī sprieduma 39. un 42. punktā esošajiem apsvērumiem. Ciktāl datu publiskošanas atlīdzība ir ierobežota un tiek uzskatīta par nesaraujamu ar to, atsaukšanās uz intelektuālā īpašuma tiesībām ar mērķi aizsargāt šos datus un, konkrētāk, liegt to atkārtotu izmantošanu nevar tikt uzskatīta par saimniecisku darbību. Šāda atsaukšanās šajos apstākļos nav nošķirama no šo datu publiskošanas.
50 Visbeidzot, ciktāl iesniedzējtiesa šaubās par to, vai ISP direktīva varētu ietekmēt atbildi uz pirmo un otro jautājumu, ir jākonstatē, ka saskaņā ar tās preambulas devītajā apsvērumā noteikto šajā direktīvā nav noteikts pienākums atļaut dokumentu atkārtotu izmantošanu. Turklāt IWG, likums, ar kuru Austrijas Republika ir transponējusi ISP direktīvu, neattiecas uz piekļuvi Firmenbuch datiem. No tā izriet, ka šī direktīva, nosakot atļaujas atteikuma izmantot datus atkārtoti saimniecisko raksturu, nav būtiska šīs pamatlietas kontekstā.
51 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka valsts iestādes darbība, ko veido datu, kurus uzņēmumiem ir pienākums paziņot saskaņā ar tiesiskiem pienākumiem, saglabāšana datubāzē, lai ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar šiem datiem un/vai tām nosūtītu to kopijas papīra formātā, nav saimnieciska darbība un tādējādi šī valsts iestāde šīs darbības ietvaros nebūtu jāuzskata par uzņēmumu LESD 102. panta izpratnē. Tas, ka šī iepazīšanās un/vai kopiju nosūtīšana tiek veiktas pret likumā paredzētu, nevis attiecīgā veidojuma tieši vai netieši noteiktu atlīdzību, negroza šīs darbības juridisko kvalifikāciju. Turklāt, ciktāl šāda valsts iestāde, atsaucoties uz saskaņā ar Direktīvas 96/9 7. pantu tai kā attiecīgās datubāzes izveidotājai piešķirto sui generis aizsardzību vai jebkurām citām intelektuālā īpašuma tiesībām, aizliedz jebkādi citādi izmantot šādi savāktus un publiskotus datus, tā arī neveic saimniecisku darbību un šīs darbības ietvaros nebūtu uzskatāma par uzņēmumu LESD 102. panta izpratnē.
Par trešo jautājumu
52 Ņemot vērā atbildi uz pirmo un otro jautājumu un ņemot vērā trešā jautājuma pakārtotību, uz to nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Valsts iestādes darbība, ko veido datu, kurus uzņēmumiem ir pienākums paziņot saskaņā ar tiesiskiem pienākumiem, saglabāšana datubāzē, lai ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar šiem datiem un/vai tām nosūtītu to kopijas papīra formātā, nav saimnieciska darbība, un tādējādi šī valsts iestāde šīs darbības ietvaros nebūtu jāuzskata par uzņēmumu LESD 102. panta izpratnē. Tas, ka šī iepazīšanās un/vai kopiju nosūtīšana tiek veiktas pret likumā paredzētu, nevis attiecīgā veidojuma tieši vai netieši noteiktu atlīdzību, negroza šīs darbības juridisko kvalifikāciju. Turklāt, ciktāl šāda valsts iestāde, atsaucoties uz saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvas 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību 7. pantu tai kā attiecīgās datubāzes izveidotājai piešķirto sui generis aizsardzību vai jebkurām citām intelektuālā īpašuma tiesībām, aizliedz jebkādi citādi izmantot šādi savāktus un publiskotus datus, tā arī neveic saimniecisku darbību un šīs darbības ietvaros nebūtu uzskatāma par uzņēmumu LESD 102. panta izpratnē.
[Paraksti]