Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2015. gada 15. jūlija spriedumu lietā T-393/10 Westfälische Drahtindustrie GmbH u.c./Eiropas Komisija 2015. gada 30. septembrī iesniedza Westfälische Drahtindustrie GmbH u.c.
(lieta C-523/15 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Westfälische Drahtindustrie GmbH, Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG, Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG (pārstāvis – C. Stadler, Rechtsanwalt)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz:
atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tas apelācijas sūdzības iesniedzējām ir nelabvēlīgs;
pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu pilnībā un atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2010. gada 30. jūnija Lēmuma C(2010) 4387, galīgā redakcija, par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija, un Komisijas 2011. gada 4. aprīļa Lēmumu C(2011) 2269, galīgā redakcija, 2. panta 8. punktu, kā arī Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora 2011. gada 14. februāra vēstuli, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām;
pakārtoti, samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikto naudas sodu, kas noteikts iepriekš minētā Komisijas lēmuma 2. panta 8. punktā;
pakārtoti 1. un 2. prasījumam, nodot lietu atpakaļ iztiesāšanai Vispārējā tiesā;
piespriest atbildētājai pirmajā instancē atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzība ir vērsta pret Eiropas Savienības Vispārējās tiesas sestās palātas 2015. gada 15. jūlija spriedumu.
Sabiedrības Westfälische Drahtindustrie GmbH, die Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG savas apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza šādus pamatus.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 1 31. pantu, kompetenču sadalījuma sistēmu un institucionālo līdzsvaru, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības nodrošināšanas principu, jo tā neesot ievērojusi savas neierobežotas pārbaudes kompetences robežas un lietā ir nevis pārbaudījusi apstrīdēto Komisijas lēmumu, bet gan pati pieņēmusi neatkarīgu lēmumu par naudas sodu. Tādējādi tā esot iestājusies pārvaldes iestādes vietā un liegusi apelācijas sūdzības iesniedzējām aizstāvēties pret nepareiziem faktu konstatējumiem, jo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem.Otrkārt, pārsūdzētais spriedums esot pretrunā LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam, ciktāl Vispārējā tiesa neesot ievērojusi attiecīgo datumu, kurā ir novērtējami faktiskie un juridiskie apstākļi, un ciktāl īstenojot – turklāt kļūdaini, kā iepriekš norādīts, – savu neierobežotās pārbaudes kompetenci, tā ir pamatojusies uz juridisko un faktisko situāciju sava nolēmuma datumā vai laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam, tātad uz apstākļiem laikā, kas radušies pēc apstrīdētā Komisijas lēmuma izdošanas. Vispārējās tiesas “šajā ziņā” pieminētā judikatūra nevarot pamatot tās nostāju, jo no Savienības tiesu judikatūras drīzāk skaidri izriet, ka papildu informācija, pirmkārt, ir ņemama vērā tikai par labu attiecīgajiem uzņēmumiem un, otrkārt, to var ņemt vērā tikai tad, ja tā ir bijusi pieejama jau Komisijas lēmuma pieņemšanas laikā.Treškārt, Vispārējā tiesa, neievērodama samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu, ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēju pamattiesības. Tā kā Vispārējā tiesa nav ievērojusi Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 35. punktā noteikto principu, ka uzņēmumiem, kas nauda
s sodu var samaksāt tikai pa daļām, parasti ir jābūt iespējai šo sodu samaksāt 3 līdz 5 gadu laikā, Vispārējā tiesa ir uzlikusi apelācijas sūdzības iesniedzējām nesamērīgu naudas sodu, ko tās katrā ziņā varētu samaksāt tikai ļoti ilgā laikposmā. Turklāt analīzē par vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar to principu piemērošanu, kas ir izstrādāti saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 35. punktu, un saistībā ar attiecīgo laikposmu Vispārējā tiesa nav ievērojusi attiecīgo situāciju salīdzināmību.Visbeidzot, Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpusi arī apelācijas sūdzības iesniedzēju procesuālās pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības nodrošināšanu, jo Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežotas pārbaudes kompetenci, ir pamatojusies uz Komisijas iesniegtajiem naudas soda aprēķiniem un lietas dalībnieku
paustajiem faktiem. Tas neesot pietiekami neitrālas instances īstenotai pilnīgai un bez ierobežojumiem veicamai pārbaudei, kas ir vajadzīga efektīvā tiesību aizsardzībā pret Komisijas lēmumiem par naudas sodu uzlikšanu.
____________1 Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).