ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 18. oktobrī (1)
Lieta C‑543/10
Refcomp SpA
pret
Axa Corporate Solutions Assurance SA,
Axa France IARD,
Emerson Network Power un
Climaveneta SpA
(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 23. panta interpretācija – Jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir ietverta starp preces ražotāju un sākotnējo tās pircēju noslēgtā līgumā – Līgums, kas ietilpst līgumu ķēdē, kurus ir parakstījušas dažādās dalībvalstīs reģistrētas puses – Iespēja uz šo klauzulu atsaukties attiecībā pret šīs preces pārpircēju un tā apdrošinātāju, kas ir pārņēmis tā tiesības un pienākumus – Iespējamās sekas tam, ka minētās regulas 5. panta 1. punkts nav piemērojams pārpircēja tiešajai prasībai pret ražotāju
I – Ievads
1. Cour de cassation [Kasācijas tiesas] (Francija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2).
2. Šis lūgums ir saistīts ar kādā Francijas tiesā uzsāktu tiesvedību, kurā uz klauzulu, kas piešķir kompetenci kādai Itālijas tiesai un kas bija ietverta pārdošanas līgumā, kurš noslēgts starp Itālijā reģistrētu strīdīgo preču ražotāju un to sākotnējo pircēju, kas arī ir reģistrēts Itālijā, šis ražotājs ir atsaucies pret kādu Francijas pārpircēju un pret apdrošinātāju, kas arī ir reģistrēts Francijā un kas ir pārņēmis tā tiesības. Papildus šim īpašajam gadījumam būtiska nozīme ir juridiskajai problēmai, jo bieži vien ir tā, ka starptautiskās tirdzniecības dalībnieki izmanto tiesas izvēles līgumus.
3. Tādējādi Cour de cassation ir jālemj, vai Regulas Nr. 44/2001 23. pants ļauj – un attiecīgā gadījumā ar kādiem nosacījumiem –, ka sākotnējā līgumā iekļautā jurisdikcijas noteikšanas klauzula tiek pārnesta lejup pa līgumu ķēdi, kas secīgi ir noslēgti starp uzņēmējiem, kuri ir reģistrēti dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs (3). Tai būs jāizlemj, vai ir jāizdara atsauce uz piemērojamajām valsts tiesībām, lai noteiktu, vai uz tiesas izvēles līgumiem var atsaukties attiecībā pret trešām personām, kas tiem nav piekritušas, atbilstoši tās judikatūrai, kas ir saistīta ar šādas konosamentā ietvertas klauzulas attiecināšanu uz trešo personu (4), vai arī šajā ziņā ir jāparedz autonoma materiālo tiesību norma, kā to nesen ir paredzējis Eiropas Parlaments, pārstrādājot Regulu Nr. 44/2001 (5).
4. Iesniedzējtiesas lēmumā ir konstatēta arī saistība starp šo problēmu un spriedumu lietā Handte (6), kurš attiecas uz jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (7) (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) 5. panta 1. punkta izpratnē, kas būtībā ir līdzvērtīgs Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam. Tā kā minētajā spriedumā ir apstiprināts, ka ražotāju un pārpircēju vienojošā tiesiskā saikne nav bijusi līgumiska saikne atbilstoši minētā noteikuma interpretācijai, Cour de cassation vēlas uzzināt, kādas sekas ir šai judikatūrai, kas attiecas uz iespēju pret otro uzņēmēju atsaukties uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ir ietverta līgumā, kuru ir parakstījis tikai pirmais uzņēmējs.
II – Atbilstošās tiesību normas
5. Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvērumā ir noteikts, ka “jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru [..]”.
6. Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas ir ietverts II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”, ir paredzēts, ka lietās, kas attiecas uz līgumiem, personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā.
7. Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā, kas ir ietverts II nodaļas 7. iedaļā, kura attiecas uz “Jurisdikcijas atlikšanu”, ir noteikts:
“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:
a) rakstiska vai rakstiski apstiprināta; vai
b) tādā formā, kas atbilst pušu starpā pastāvošajai praksei; vai
c) starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt, un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.”
III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
8. SNC Doumer (turpmāk tekstā – “Doumer”) veica remontdarbus ēku kompleksā, kas atrodas Kurbevuā [Courbevoie] (Francija), un tā bija apdrošināta sabiedrībā SA Axa Corporate Solutions Assurance (turpmāk tekstā – “Axa Corporate”), kuras juridiskā adrese ir Parīzē (Francija).
9. Veicot šos darbus, tika uzstādīti gaisa kondicionēšanas ierīču komplekti, kas aprīkoti ar vairākiem kompresoriem, kurus:
– ražojusi Refcomp SpA (turpmāk tekstā – “Refcomp”), sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Itālijā,
– tai nopirkusi un uzmontējusi Climaveneta SpA (turpmāk tekstā – “Climaveneta”), sabiedrība, kuras juridiskā adrese arī ir Itālijā,
– pēc tam Doumer piegādāja sabiedrība Liebert, kuras tiesības ir pārņēmusi sabiedrība Emerson Network Power (turpmāk tekstā – “Emerson”), kas pati ir apdrošināta sabiedrībā Axa France IARD (turpmāk tekstā – “Axa France”), kuru attiecīgās juridiskās adreses ir Francijā.
10. Uzstādītajā gaisa kondicionēšanas sistēmā radās traucējumi. Tiesas ekspertīzē atklājās, ka šie traucējumi ir radušies kompresoru ražošanas brāķa dēļ.
11. Tā kā Axa Corporate ir pārņēmusi tiesības no Doumer, kam tā izmaksāja atlīdzību kā apdrošinātajai personai, Axa Corporate ražotāju Refcomp, montētāju Climaveneta un piegādātāju Emerson iesūdzēja Tribunal de grande instance de Paris, lai tiem pieprasītu atlīdzību in solidum par šo ražošanas brāķi.
12. Abas Itālijas atbildētājas sabiedrības apstrīdēja Tribunal de grande instance de Paris kompetenci, attiecībā uz Climaveneta atsaucoties uz šķīrējtiesas klauzulu, kas ir ietverta izplatīšanas līgumā, kuru tā noslēgusi ar Emerson, un attiecībā uz Refcomp atsaucoties uz klauzulu, kas nosaka kādas Itālijas tiesas jurisdikciju un kas bija ietverta vispārējos ar Climaveneta noslēgtā pārdošanas līguma noteikumos.
13. Ar 2007. gada 26. janvāra rīkojumu Tribunal de grande instance de Paris tiesnesis, kas sagatavo lietu izskatīšanai, noraidīja iebildumus par kompetences neesamību, ko bija izvirzījušas Climaveneta un Refcomp. Par minēto rīkojumu tās iesniedza apelācijas sūdzību.
14. Ar 2008. gada 19. decembra spriedumu Cour d’appel de Paris grozīja rīkojumu, ciktāl tajā bija noraidīts Climaveneta izvirzītais iebildums. Tā atzina, ka Tribunal de grande instance de Paris nebija kompetenta izskatīt pret šo sabiedrību iesniegto prasību, jo īpašuma tiesību nodošanas līgumu ķēdē šķīrējklauzula automātiski pāriet kā tiesību vērsties tiesā papildu tiesības, savukārt tiesības vērsties tiesā pašas par sevi ir papildu tiesības nodotajām materiālajām tiesībām un nav nozīmes šīs ķēdes vienveidīgajam vai daudzveidīgajam raksturam.
15. Cour d’appel de Paris savukārt apstiprināja Refcomp izvirzītās iebildes par kompetences neesamību noraidījumu. Tā savu lēmumu pamatoja, norādot, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā ietvertie īpašās jurisdikcijas noteikumi lietās, kuras attiecas uz līgumiem, nav piemērojami strīdā starp kādas lietas pārpircēju un ražotāju, kas tam to nav pārdevis, jo šāds strīds ir saistīts ar kaitējumu (deliktu), ko reglamentē minētās regulas 5. panta 3. punkta noteikumi, precizējot, ka tās 23. pants vairs nav piemērojams, jo prasībai nav līgumiska pamatojuma. Tādējādi tā uzskatīja, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, par kuru vienojies ražotājs un pārdevējs starpnieks, nevar tikt piemērota apdrošinātājam, kas ir pārņēmis pārpircēja tiesības, un ka attiecīgā Francijas tiesa, ņemot vērā kaitējuma rašanās vietu, ir kompetenta.
16. Par šo Cour d’appel de Paris spriedumu Refcomp iesniedza galveno apelācijas sūdzību un Emerson – pretapelācijas sūdzību.
17. Ar 2010. gada 17. novembra spriedumu Cour de cassation noraidīja minēto pretapelācijas sūdzību, bet attiecībā uz Refcomp iesniegto galveno apelācijas sūdzību tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai jurisdikcijas noteikšanas klauzula, par kuru preču ražotājs un pircējs ir vienojušies Kopienu ietvaros noslēgtā līgumu ķēdē, ir saistoša pārpircējam saskaņā ar [..] Regulas [Nr. 44/2001] 23. pantu, un, ja tā, tad ar kādiem nosacījumiem?
2) Vai jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir saistoša pārpircējam un tā apdrošinātājiem, kuri ir pārņēmuši tā tiesības un pienākumus, pat ja, kā Tiesa nospriedusi 1992. gada 17. jūnija spriedumā lietā Handte, Regulas [Nr. 44/2001] 5. panta 1. punkts nav piemērojams tiesvedībā, ko pārpircējs ir uzsācis pret ražotāju?”
18. Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Refcomp, Axa Corporate un Emerson, Francijas, Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
19. 2012. gada 3. maija tiesas sēdē tika pārstāvēta Refcomp, Francijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija.
IV – Analīze
A – Ievada piezīmes
20. Abos iepriekš minētajos prejudiciālajos jautājumos Tiesa būtībā ir aicināta lemt par jurisdikcijas noteikšanas klauzulas sadali līgumu ķēdē, ko noslēgušas dažādās dalībvalstīs reģistrētas personas, konkrētāk, par šādas klauzulas tiesiskajām sekām attiecībā uz pārpircēju (8), kas nav parakstījis līgumu, kurā tā ir ietverta, un kas, šķiet, nav paudis savu piekrišanu šajā ziņā Regulas Nr. 44/2001 23. pantā paredzētajos apstākļos (9).
21. Pat ja iesniedzējtiesas lēmumā nav skaidra pamatojuma, no lietas materiāliem izriet, ka Francijas Cour de cassation jautājumi ir pamatoti ar šādu informāciju.
22. Pirmkārt, problēma ir saistīta ar to, ka pastāv iekšēja tiesību norma, proti, juridiska teorija, saskaņā ar kuru, lai gan līgumiem parasti ir relatīva ietekme, jo tie ir saistoši tikai pusēm, kas tos ir parakstījušas, no šī principa tomēr ir viens izņēmums gadījumā, ja tiek nodotas īpašumtiesības, jo tās tiek nodotas visiem turpmākajiem attiecīgās preces pircējiem, turklāt kopā ar visiem papildu elementiem. No tā izriet, ka saskaņā ar Francijas tiesībām preces pārpircējs var saukt pie atbildības tās pārdevēju vai jebkuru no starpniekiem, kas ir pārdevis šo preci, vai pat tieši tās ražotāju.
23. Otrkārt, attiecībā uz sākotnējā tādu Eiropas līgumu ķēdes līgumā, ar kuriem nodod īpašumtiesības, ietvertas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas kā līgumā paredzēto tiesību vērsties tiesā, kas pašas papildina nodotās īpašumtiesības, papildu elementa iespējamo sistemātisko pārnesamību, Francijas doktrīnā, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir sastopami trīs atšķirīgi viedokļi (10):
– daži autori uzskata, ka šādu klauzulu vienmēr var piemērot attiecībā uz preces, kas ir darījuma priekšmets, pārpircēju, neraugoties uz to, ka tas nav šī līguma puse un tādējādi nav piekritis šai klauzulai,
– citi, tieši pretēji, uzskata, ka šādai klauzulai nebūtu jābūt pārnesamai,
– savukārt daži autori priekšroku dod kompromisa variantam, saskaņā ar kuru šāda klauzula ir pārnesama atsevišķos gadījumos, proti, kad sākotnējā pircēja tiesības un pienākumi ir pilnībā nodoti nākamajiem pircējiem.
24. Šī problēma ir raksturīga ne tikai Francijas tiesībām, jo arī dažu citu dalībvalstu tiesību sistēmās ir pazīstama tāda pati juridiska fikcija (11). Turklāt lietā aplūkojamie problēmjautājumi ir ne tikai teorētiski, bet arī ekonomiski. Atbildei, ko Tiesa sniegs uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, būs varbūtēji būtiska ietekme, jo starptautiskās tirdzniecības darījumos bieži vien ir tā, ka ir paredzētas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas (12), un tādējādi ir ļoti iespējams, ka tās iekļaujas līgumu, ar ko tiek nodotas īpašumtiesības, ķēdēs, kas attiecas uz dažādu dalībvalstu teritoriju.
25. Šajā ziņā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas jautājumi ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, kāds ir “Kopienas ietvaros noslēgtu līgumu ķēdē” ietilpstošas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas iznākums, zinot, ka uzņēmēji, kas ir noslēguši secīgos pamatlietā aplūkojamos ķēdes līgumus, ir reģistrēti dažādās dalībvalstīs. Konkrētāk, Tiesai ir jālemj par gadījumu, kad šāda klauzula ietilpst Regulas Nr. 44/2001 23. panta piemērošanas jomā. Saskaņā ar minētā panta 1. punktu principā pietiek ar to, ka vismaz vienam no lietas dalībniekiem – prasītājam vai atbildētājam – dzīvesvieta ir kādas Savienības dalībvalsts teritorijā (13), kā tas ir šajā lietā.
26. Turklāt ir jānorāda, ka šajā lietā uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz “jurisdikcijas noteikšanas klauzulu”, bet Regulas Nr. 44/2001 23. panta noteikumi reglamentē divu veidu “vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu”, kas vienlaikus ietver tiesas izvēles klauzulas, kuras ir iekļautas līgumos gadījumiem, ja nākotnē rastos kāds strīds, un jurisdikcijas piešķiršanas līgumus, kas ir noslēgti ārpus šī ietvara, ja strīds jau ir radies (14). Neraugoties uz minētajā pantā ietverto dubulto nozīmi, ņemot vērā ierobežojumu, ko iesniedzējtiesa ir noteikusi savam lūgumam, un pamatlietas īpašo priekšmetu, sniegtajās atbildēs, manuprāt, ir jākoncentrējas uz šo aspektu un tādējādi jāatsaucas tikai uz jurisdikcijas noteikšanas “klauzulām”, kas in futurum ir ietvertas līgumos.
27. Turklāt es precizēšu, ka, lai gan iesniedzējtiesa vispārīgi uzdod Tiesai jautājumu par jurisdikcijas noteikšanas klauzulas tiesisko “ietekmi” uz pārpircēju, Tiesai šajos secinājumos piedāvātā atbilde attieksies tikai uz jautājumu par iespējamo šāda veida klauzulas īstenošanu, kas ir nelabvēlīga šādai trešajai personai, izņemot gadījumu, kad tā atsauktos uz klauzulu sev par labu (15). Ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem pēdējā minētajā aspektā nebūs noderīga valsts tiesai, lai atrisinātu minēto strīdu. Tādējādi Tiesai ir jālemj tikai par jurisdikcijas noteikšanas klauzulas piemērojamību pārpircējam, nevis par pārējām tās iespējamajām sekām.
28. Visbeidzot, es atgādināšu, ka judikatūrā par Briseles konvenciju ietvertās atbildes var tikt attiecinātas uz Regulu Nr. 44/2001, ciktāl noteikumiem, uz kuriem attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ir saistīts ar minēto regulu, būtībā ir tāds pats saturs kā minētās konvencijas noteikumiem, ko Tiesa ir interpretējusi (16). Šajā gadījumā Briseles konvencijas 17. panta noteikumi un Regulas Nr. 44/2001 23. panta noteikumi kopumā ir līdzīgi, kaut arī starp tiem pastāv dažas atšķirības. Ņemot vērā to saturu, šīs atšķirības tomēr neietekmē to elementu salīdzināmību, kas ir nozīmīgi, lai varētu atbildēt uz jautājumiem, kuri Tiesai ir uzdoti šajā lietā.
B – Par iespējamo sākotnējā pārdošanas līgumā ietvertās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas saistošo raksturu attiecībā uz preces pārpircēju
29. Uzdodot savu pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Regulas Nr. 44/2001 23. panta izpratnē ražotājam, kas ir puse pirmajā ķēdes līgumā, kurā bijusi ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, ir pamats uz to atsaukties, lai apstrīdētu tās tiesas kompetenci, kurā pret to ir vērsies pārpircējs, kas minētajā līgumā ir trešā persona, bet kas atsaucas uz to, ka atbildētājs to ir slikti izpildījis, ja abi ir reģistrēti dažādās dalībvalstīs.
30. Personas, kas iestājušās šajā lietā, ir piedāvājušas sniegt atšķirīgas atbildes. Pretēji Refcomp – Axa Corporate un Emerson pilnībā izslēdz jurisdikcijas noteikšanas klauzulas pārnesamību uz pārpircēju šādā kontekstā. Savukārt Vācijas un Spānijas valdības pieļauj, ka klauzula, par ko ir panākta vienošanās Regulas Nr. 44/2001 23. pantā paredzētajos apstākļos, rada sekas pārpircējam, ja šī trešā persona ir pilnībā pārņēmusi kādas sākotnējā līguma puses tiesības un pienākumus atbilstoši piemērojamajām valsts tiesībām. Francijas valdība un Komisija savukārt uzskata, ka šāda klauzula var tikt piemērota pārpircējam tikai ar nosacījumu, ka pēdējais minētais ir paudis savu piekrišanu minētajai klauzulai atbilstoši šī panta prasībām neatkarīgi no piemērojamajām valsts tiesībām.
1) Par lietderību paredzēt materiāltiesisku interpretācijas normu
31. Kaut arī iesniedzējtiesa galveno pirmajā prejudiciālajā jautājumā ietverto problēmu nav formulējusi šādi, tā, kā izriet no iepriekš minēto personu, kas ir iestājušās lietā, nostājām, ir saistīta ar jautājumu, vai Tiesai ir jāsniedz Regulas Nr. 44/2001 23. panta interpretācija, kas atšķirtos atkarībā no valsts tiesību normām, kuras varētu reglamentēt strīdīgās attiecības, vai kas būtu spēkā neatkarīgi no šo normu satura.
32. Šī pēdējā minētā metode šajā gadījumā nozīmētu, ka Tiesa nosaka, vai gadījumā, ja minētais 23. pants ir piemērojams, jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir vai nav attiecināma uz trešo personu apstākļos, kādi ir aplūkojami pamatlietā, neatsaucoties uz sekām, kādas konkrētajām tiesiskajām attiecībām varētu piešķirt vienas vai otras dalībvalsts tiesības (17).
33. Manuprāt, ar to, ka priekšroka tiek dota tādam materiālās tiesību normas formulējumam, kas atbilst Savienības tiesībām, var tikt garantēta labāka Regulā Nr. 44/2001 paredzēto jurisdikcijas normu darbība. Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka, lai visu dalībvalstu teritorijā tiktu nodrošināts pilnīgs iedarbīgums un vienveidīga piemērošana, šajā regulā iekļautie jēdzieni principā ir jāinterpretē nevis ar vienkāršu norādi uz vienas vai otras iesaistītās valsts tiesībām, bet gan autonomi, galvenokārt atsaucoties uz tiesību akta sistēmu un mērķiem (18). Es uzskatu, ka šāda Regulas Nr. 44/2001 noteikumu interpretācijas metode Tiesai ir jāizmanto ne tikai tad, kad tā vienkārši definē tajā ietvertos vārdus, frāzes vai jēdzienus, bet arī tad, kad tai ir jānosaka šo noteikumu priekšmets vai piemērojamība (19).
34. Šajā gadījumā, ja būtu ņemts vērā to valsts tiesību saturs, kas ir piemērojamas konkrētajām tiesiskajām attiecībām, uz šo jautājumu par jurisdikcijas noteikšanas klauzulas pārnesamību būtu jāsniedz nevis vienveidīga, bet mainīga atbilde, ņemot vērā atšķirības pieejā, kas konstatētas dalībvalstu tiesībās saistībā ar to attiecību juridisko raksturu, kāds pastāv starp preces ražotāju un tās pārpircēju (20), papildus specifiskajai problēmai, kas ir saistīta ar iespējamo tādas klauzulas ietekmes attiecināšanu uz šo trešo personu, kurai tā nav piekritusi.
35. Turklāt ar to, ka Tiesa formulētu materiālo tiesību normu, tiktu atvieglots dalībvalstu tiesu uzdevums. Zinot, ka regulā par tiesību aktiem, kas ir piemērojami līgumsaistībām (21), nav reglamentēta ne jurisdikcijas noteikšanas klauzulu spēkā esamība, ne to sekas, iespējamā atsauce uz valsts tiesībām uzliktu šīm tiesām pienākumu identificēt, kāda tiesību sistēma ir jāaplūko šajā sakarā. Problēma, kas ir saistīta ar to, kādu tiesību aktu piemērot un kurā brīdī to darīt, protams, ir klasiska, ja uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu ir izdarīta atsauce situācijā, kam ir raksturīgi ārvalsts elementi, bet grūtības izmantot kolīzijas normas ir vēl lielākas vairāku līgumu gadījumā, kā tas ir pamatlietā, jo tiesību aktu, kuri varētu tikt piemēroti, ir daudz (22).
36. Arī abu lietas dalībnieku interesēs būtu tieši zināt, vai tiesa ir kompetenta saskaņā ar jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ir ietverta līgumā, kuru nav parakstījis prasītājs, lai tās nebūtu pakļautas nejaušībai, ko radītu atsauce uz dažādiem dalībvalstīs spēkā esošiem jēdzieniem. Manuprāt, būtu jāizvēlas tāda Regulas Nr. 44/2001 23. panta interpretācija, atbilstoši kurai kompetentās tiesas noteikšana nebūtu atkarīga no neskaidriem un nejaušiem apstākļiem, kā to parasti dara Tiesa (23).
37. Jāpiebilst, ka, tā kā Regulā Nr. 44/2001 vairs nav izmantota spriedumā lietā Industrie Tessili Italiana Como (24) atzītā kolīzijas normu metode, kas tika darīts vienkāršošanas nolūkā (25), atkārtota uz šo metodi balstītas interpretācijas ieviešana neatbilstu Savienības likumdevēja izraudzītajai virzībai.
38. Tāpat arī, saistībā ar pašreizējās Regulas Nr. 44/2001 23. panta pārstrādi pievēršoties tieši problēmai, kas ir aplūkota šajā lietā, Parlaments ir paudis labvēlīgu nostāju tam, ka tiek pieņemta materiālo tiesību norma, kurā, neizdarot atsauci uz dalībvalstu tiesību sistēmām, ir paredzēti nosacījumi, lai ierobežotu šajā pantā reglamentēto tiesas izvēles līgumu attiecināmību uz trešām personām, kas tiem nav skaidri piekritušas, ņemot vērā pretējā gadījumā pastāvošo risku apdraudēt šo personu tiesības brīvi piekļūt tiesai (26). Es piedāvāju Tiesai izmantot tādu pašu pieeju.
2) Par Regulas Nr. 44/2001 23. panta gramatisko interpretāciju
39. Regulas Nr. 44/2001 23. pantā, ņemot vērā tā formulējumu, ir minēti formālie un būtiskie nosacījumi tajā reglamentēto vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu spēkā esamībai, bet nav ietverti nekādi nosacījumi par to piemērojamību un sekām. Tajā nav precizēts, kādas personas var tikt uzskatītas par šādas “vienošanās” pusi, ne arī tas, vai tiesas izvēles klauzula varētu tikt pārnesta no viena līguma pusēm uz cita līguma pusēm kā īpašumtiesību papildu elements (27).
40. Vienīgais skaidrais elements, kas ir ietverts pašreizējā tekstā attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu tiesiskajām sekām, ir tas, ka jurisdikcija, kas ir piešķirta tiesām, kuras ir izraudzījušās puses, ir ekskluzīva (28). Tomēr šis aspekts neietekmē šo klauzulu iespējamo saistošo ietekmi attiecībā uz trešo personu.
41. No terminoloģijas viedokļa ir jānorāda, ka, paredzot gadījumu, kad “puses ir vienojušās par tiesu” (mans izcēlums), Regulas Nr. 44/2001 23. pants pieprasa, lai starp strīda pusēm būtu panākta “vienošanās” par tiesas izvēli. Bažas par to, lai tiktu ievērota strīda pušu gribas autonomija, pamato, ka šīs puses izraugās tiesu, kas nav tā, kuras kompetencē būtu jābūt strīda izskatīšanai saskaņā ar minēto regulu, kā tas ir precizēts tās preambulas 11. apsvērumā, bet vēl arī ir nepieciešams, lai gan prasītājam, gan atbildētājam būtu vēlme nodot to starpā radušos strīdu izskatīšanai šai tiesai.
42. Kā Tiesa to ir norādījusi attiecībā uz atbilstošo Briseles konvencijas noteikumu (29), Regulas Nr. 44/2001 23. pantā paredzētie formālie nosacījumi pierāda, ka pastāv to pušu piekrišana, uz kurām tiek attiecināta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir centrālais tās spēkā esamības elements. No tā izriet, ka gadījumā, ja notiek apstrīdēšana, tās personas atbilstoša piekrišana, pret kuru ir izmantota atsauce uz šādu klauzulu, principā ir jāpārbauda tieši tiesai, kurā ir celta prasība.
43. Tiesa patiešām ir atzinusi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula varētu radīt tiesiskas sekas personai, kas tai nav formāli piekritusi, bet tikai īpašos apstākļos, proti, spriedumos, kas attiecas uz konosamentiem, ko es aplūkošu vēlāk. Kā to norāda Refcomp, Tiesa ir atzinusi, ka šāda veida klauzulas apstiprinājums varētu izrietēt no pievienošanās sabiedrības statūtiem (30), bet tā tas noteikti nav šajā lietā aplūkojamajā gadījumā. Tā šādas sekas ir atzinusi arī spriedumos, kas ir taisīti apdrošināšanas jomā, bet tikai trešai personai labvēlīgi (31), kā arī pamatojoties uz to, ka tā guvusi labumu no trešo personu labā paredzēta līguma noteikuma, un uz mērķi aizsargāt vājāko pusi (32), kāds ir paredzēts šai jomai raksturīgajiem noteikumiem par jurisdikciju (33). Šajā lietā nav ne līdzīga mehānisma, ne mērķa (34).
44. Visbeidzot, es atgādinu, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pantā ir prasīts, lai vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu iekļautos “konkrētās tiesiskajās attiecībās”. Tā kā atkāpes no parastajiem minētās regulas noteikumiem par jurisdikciju Savienības likumdevējs ir izstrādājis ierobežojoši, no tā izriet, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas piemērojamība nevar būt pārāk plaša (35). Kā to norāda Axa Corporate, tāda Eiropas līgumu ķēde, kāda vieno ražotāju un pārpircēju, ir nevis “konkrētas tiesiskās attiecības”, bet vairākas attiecības, kurās, kā to ir norādījusi Tiesa, “pušu līgumsaistības dažādos līgumos var atšķirties” (36).
3) Par Regulas Nr. 44/2001 23. panta teleoloģisko interpretāciju
45. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību norma, kuru ir lūgts interpretēt, ir jāaplūko, ņemot vērā arī tās pieņemšanas brīdī izvirzītos mērķus, īpaši tas attiecas uz jurisdikcijas noteikumiem, kas ir paredzēti Regulā Nr. 44/2001 (37).
46. No minētās regulas preambulas 8. un 12. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir dot priekšroku jurisdikcijas mehānismiem, ar kuriem tiek pieļauts, ka starp strīdu un tiesu, kam tas ir jāizskata, pastāv īpaši cieša saikne. Šaubos, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, šim mērķim varētu atbilst tas, ka tiek atļauts, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula varētu būt saistoša ne tikai pusēm, kas par to ir vienojušās, bet arī trešajām personām. Jāatzīst, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pantā šāda līguma pusēm ir ļauts izvēlēties tiesu, kas atrodas tālu no patiesās strīda rašanās vietas (38), piemēram, vēloties nodrošināt neitralitāti, un kas tādējādi varētu būt mazāk spējīga noteikt tādus pasākumus kā strīdīgo preču trūkumu ekspertīze. Tomēr, ja šāds līgums tiek attiecināts uz trešo personu, kas, kā tiek pieņemts, nav piedalījusies šādas izvēles izdarīšanā un kuras intereses var tikt pozicionētas dalībvalstī, kura nav viena no tām, ar kuru ir saistītas līguma puses, šis attālināšanās risks netiek pieņemts brīvprātīgi. Turklāt minētais risks, ņemot vērā, ka tas palielinās līdz ar starpnieku līgumu skaitu, kas pastāv starp līgumu, kurā ir ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, un to, ko ir noslēdzis pārpircējs, kurš apgalvo, ka pastāv ražošanas defekts, kļūst plašāks Eiropas līgumu ķēdē.
47. Vēl viens būtisks Regulas Nr. 44/2001 mērķis ir vienādot dažādus jurisdikcijas noteikumus, kas ir piemērojami Savienības dalībvalstīs. Lai sasniegtu šo mērķi, pirmkārt, ir jāizstrādā “kopīgas normas par jurisdikciju”, kā tas ir paredzēts minētās regulas preambulas 8. apsvērumā, kā arī, otrkārt, jāizstrādā šo normu interpretācijas principi, kas nodrošinātu, ka tās tiek īstenotas vienādi visās dalībvalstu tiesās. Runājot par jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, kas ir reglamentētas Regulas Nr. 44/2001 23. pantā, šis rezultāts nebūtu pietiekami nodrošināts, ja šo klauzulu iznākumu un īpaši to attiecināmību uz trešām personām reglamentētu nevis princips, kas izriet no standartizētas materiālo tiesību normas, bet atsauce uz dažādām dalībvalstu tiesību sistēmām.
48. Regulas Nr. 44/2001 mērķis, kā tas ir norādīts tās preambulas 11. apsvērumā (39), ir arī nodrošināt skaidru jurisdikcijas nosakāmību un tādējādi ikvienas strīda puses tiesisko drošību (40), it īpaši, ja pastāv jurisdikcijas noteikšanas klauzulas.
49. Manuprāt, pušu tiesiskās drošības kritērijs šajā gadījumā nav viegli īstenojams, jo to, ko var paredzēt atbildētājs, ne vienmēr var paredzēt prasītājs un otrādi. Pirmkārt, iesūdzētais Itālijas ražotājs savos vispārīgajos pārdošanas nosacījumos, lai varētu paredzēt, kurā tiesā tas varētu tikt iesūdzēts saistībā ar līgumu, ko tas ir noslēdzis ar pirmo strīdīgo preču pircēju Itālijā, ir iekļāvis jurisdikcijas noteikšanas klauzulu. Otrkārt, Francijas pārpircējs nav parakstījis līgumu, kurā ir ietverta šī klauzula, un tas var arī nezināt par tās esamību, pirms pret viņu procedūrā, kas attiecas uz precēm, kuras ir uzstādītas Francijas teritorijā, uz to nav izdarīta atsauce tiesā.
50. Ja ar paredzamību saistītā prasība tiek izprasta vispārīgāk un objektīvāk, proti, neatkarīgi no strīda pušu viedokļa (41), ir jāatgādina, ka iespējamā kolīzijas normu metodes izmantošana tā vietā, lai paredzētu materiālo tiesību normu, kaitētu šai prasībai. Šī metode, ņemot vērā grūtības noteikt tiesības, kas ir piemērojamas jurisdikcijas noteikšanas klauzulai, kāda tiek aplūkota pamatlietā, un nenoteiktību, ņemot vērā atšķirības kvalifikācijā, kas no tās izrietētu atkarībā no piemērojamajām valsts tiesībām, vienlaikus ir avots sarežģījumiem (42).
51. Visbeidzot, runājot par Regulas Nr. 44/2001 23. panta mērķi, ir jānorāda, ka tas ir vērsts uz to, lai tiktu atļauta tādu tiesu jurisdikcija, kas nav tās, kurām principā būtu jālemj saskaņā ar minētās regulas noteikumiem (43). Tā kā šādai jurisdikcijai, kas ir paplašināta tikai pušu gribas dēļ, piemīt atkāpes raksturs (44), šim apsvērumam atbilstoši Tiesas pastāvīgajai nostājai ir jānoved pie šauras minētā panta interpretācijas (45). Tiesa vispārīgi arī ir atzinusi, ka jurisdikcijas normas, kurās paredzētas atkāpes no pamatnormām, nevar tikt interpretētas plašāk nekā gadījumi, kas skaidri ir paredzēti Regulā Nr. 44/2001 (46). Es no tā secinu, ka šādas klauzulas varētu radīt saistošas sekas trešām personām tikai Regulā Nr. 44/2001 paredzētajos gadījumos, kas ir aplūkoti Tiesas judikatūrā, līdz ar to tās varētu būt saistošas trešajai personai tikai tad, ja ir pierādīts, ka ieinteresētā persona tam ir piekritusi apstākļos, kas atbilst minētajā pantā paredzētajiem apstākļiem.
4) Par atšķirīgu interpretāciju, kas izriet no agrākajiem Tiesas spriedumiem
52. Iesniedzējtiesa to nav norādījusi sava lēmuma pamatojumā, bet no Refcomp apsvērumiem izriet, ka tā savu iebildi par jurisdikcijas neesamību pamato galvenokārt ar vairākiem Tiesas taisītiem spriedumiem jūras pārvadājumu līgumu jomā. Saskaņā ar šiem spriedumiem Tiesa ir atzinusi, ka uz pārvadātāja un trešās personas attiecībām ir attiecināma jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir ietverta konosamentā, kuru ir noslēdzis pārvadātājs un kravas nosūtītājs un kuru pēdējais minētais pēc tam nodevis trešajai personai, un tiesai, kurai ir jāizskata strīds, nav jāpārbauda, vai šī trešā persona ir piekritusi klauzulai, ja tā pārņem kravas nosūtītāja tiesības un pienākumus saskaņā ar valsts tiesībām, kas ir piemērojamas atbilstoši kolīziju normām, kuras ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kam ir jāizskata strīds (47). Refcomp, tāpat kā Vācijas un Spānijas valdības, no tā secina, ka pastāv vispārēja norma, saskaņā ar kuru šāda veida klauzulas attiecināmība ir saistīta ar tiesībām un pienākumiem, uz kuriem tā attiecas.
53. Tomēr tāpat kā Axa Corporate, Emerson, Francijas valdība un Komisija es uzskatu, ka minētajos spriedumos sniegtās atbildes nevar tikt attiecinātas uz šo lietu. Vēlreiz ņemot vērā jurisdikcijas, kas ir pamatota ar jurisdikcijas noteikšanas klauzulām, atkāpes raksturu un ierobežojošo pieeju, kas ir jāievēro, definējot Regulas Nr. 44/2001 23. panta noteikumu piemērojamību (48), es uzskatu, ka šī judikatūra nevar tikt izmantota ārpus specifiskās konosamentu jomas, kurā tā ir pieņemta. Nedrīkst aizmirst, ka pamatlieta ir saistīta ar tiešo prasību par zaudējumu atlīdzību, kas izriet no vairākiem pārdošanas līgumiem gadījumā, kad viens pārdevējs citam ir nodevis īpašumtiesības uz preci, nevis ar trīspusējām attiecībām, kas ir balstītas uz konosamentu, kura juridiskais raksturs ir ļoti specifisks.
54. Jāatgādina, ka konosaments ir kvīts, ko jūras pārvadātājs izsniedz preču nosūtītājam, kas tiek saukts par “kravas nosūtītāju”, atzīstot, ka tas uzņemas atbildību par šo kravu un saistības to piegādāt pēc šī dokumenta uzrādīšanas. Tajā ir minēti galvenie starp šīm pusēm noslēgtā pārvadājuma līguma nosacījumi, tostarp iespējamā jurisdikcijas noteikšanas klauzula. Lielākajā daļā to dalībvalstu tiesību sistēmu, kas ir vienisprātis šajā jautājumā, tas ir arī indosējams vērtspapīrs, kas īpašniekam preču pārvadājuma laikā ļauj tās nodot pircējam, kas kā konosamenta turētājs kļūst par preču saņēmēju un visu kravas nosūtītāja tiesību un pienākumu īpašnieku attiecībā pret pārvadātāju. Man šķiet, ka, lai gan indosētā vērtspapīra turētājs ir trešā persona sākotnējā pārvadājuma līgumā, ko tas nav noslēdzis, tiek uzskatīts, ka tas ir piekritis šī līguma pamatsaturam, it īpaši tiesas izvēles klauzulai, ciktāl piemērojamajās valsts tiesībās ir paredzēts, ka tam pāriet kravas nosūtītāja tiesības un pienākumi.
55. Savukārt vairāku secīgu pārdošanas līgumu gadījumā preces iegāde neizraisa visu kādas sākotnējā līguma puses tiesību un pienākumu pāreju trešajai personai tā, ka šī pēdējā aizstātu kādu citu personu. Pretēji trešajai personai, kas ir konosamenta turētāja, pārpircējs, kas ir parakstījis citu līgumu, neiekļaujas sākotnējās tiesiskajās attiecībās, pat ja atsevišķās valstu tiesību sistēmās, piemēram, Francijas tiesību sistēmā, tam ir tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzību tieši pret ražotāju. Manuprāt, tā kā pārpircējs joprojām ir trešā persona līgumā, kurā ir ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, tiesai, kam ir jāizskata strīds, ir jāpārbauda, vai tas bija tiesīgs pievienoties šai klauzulai, ko ir paredzējis ražotājs, apstākļos, kādi ir paredzēti Regulā Nr. 44/2001.
56. Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pants ir interpretējams tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, par ko ir vienojies preces ražotājs un tās pircēji un uz ko attiecas minētā panta noteikumi, nerada saistošas sekas šīs preces pārpircējam, kas nav noslēdzis līgumu, kurā ir ietverta šī klauzula, ne arī apdrošinātājam, kas ir pārņēmis pārpircēja tiesības (49), izņemot gadījumu, kad ir pierādīts, ka pēdējais minētais ir piekritis klauzulai saskaņā ar minētajā pantā paredzētajiem noteikumiem.
57. Materiālā tiesību norma, ko es tādējādi iesaku Tiesai pasludināt, atbilst līgumu relatīvās iedarbības principam, kas prevalē lielākajā daļā valsts tiesību sistēmu. Turklāt tai piemīt priekšrocība, jo tā ir orientēta tādā pašā virzienā kā Regulas Nr. 44/2001 pārskatīšanas darbi, kas pašlaik tiek veikti, īpaši saistībā ar 23. pantu, un uz ko es atsaucos iepriekš (50).
58. Ņemot vērā šo priekšlikumu sniegt noliedzošu atbildi, manuprāt, vairs nav jāizskata pirmā prejudiciālā jautājuma otrā daļa, kas pakārtoti attiecas uz to nosacījumu noteikšanu, ar kādiem šāda veida klauzula varētu tikt automātiski attiecināta uz trešo personu līgumu ķēdes ietvaros, jo piekrišana klauzulai, ko atbilstoši ir paudusi vai nav paudusi šī persona, manuprāt, ir noteicošs attiecināmības kritērijs.
C – Par iespējamām pārpircēja tiešās prasības pret ražotāju ārpuslīgumiskā rakstura sekām
59. Otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz to, kā pamatlietā aplūkotajos apstākļos jurisdikcijas noteikšanas klauzulas tiesiskās sekas ietekmē nostāja, ko Tiesa ir paudusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Handte. Kaut arī iesniedzējtiesas lēmumā nav precizēta saikne, kāda pastāv starp šo problēmu un iepriekšējo problēmu, man šķiet, ka, ņemot vērā formulējumu, ko Cour de cassation ir izmantojusi tās izklāstīšanai (51), otrais jautājums ir uzdots galvenokārt, lai aptvertu gadījumu, kad uz pirmo jautājumu, pretēji tam, ko es iesaku, tiktu sniegta apstiprinoša atbilde.
60. Saskaņā ar minēto spriedumu (52) īpašās jurisdikcijas “līgumtiesību jomā” noteikums, kas ir paredzēts Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā, kas ir līdzvērtīgs Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam, nav piemērojams prasībai, ko pārpircējs ir cēlis tieši pret ražotāju nopirktās preces trūkumu dēļ vai tādēļ, ka tā nav piemērota paredzētajai izmantošanai. No tā, tieši pretēji, izriet, ka šāda prasība ir saistīta ar “lietām, kuras attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību,” viena vai otra šī instrumenta 5. panta 3. punkta nozīmē (53), no kura izriet, ka kompetentā tiesa ir tā, kas atrodas vietā, kur ir iestājies kaitējumu radījušais fakts.
61. Komisija uzskata, ka problēma, kas attiecas uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulas attiecināmību uz trešo personu, ir cieši saistīta ar problēmu, kura skar attiecību, kas pastāv starp trešo personu un vienu no tā līguma pusēm, kurā ir ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, juridisko raksturu. Tā uzskata, ka fakts, ka starp pārpircēju un ražotāju nav līgumiskas saiknes, uz ko Tiesa ir atsaukusies iepriekš minētajā spriedumā lietā Handte, izraisa, ka tie par šo klauzulu nav varējuši “vienoties” Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta nozīmē. Arī Emerson apgalvo, ka tas, ka pārpircēja prasību pret ražotāju Tiesa ir kvalificējusi kā tādu, kas ir saistīta ar kaitējumu, noteikti izraisa, ka šāda klauzula nav attiecināma uz pārpircēju.
62. Savukārt Francijas valdība uzskata, ka iepriekš minētais sprieduma lietā Handte saturs nerada šķēršļus Regulas Nr. 44/2001 23. panta piemērošanai. Tāpat arī Refcomp, kā arī Vācijas un Spānijas valdības uzskata, ka jautājums par tiešās pārpircēja prasības līgumisko vai ārpuslīgumisko raksturu ir juridiski nošķirams no jautājuma par jurisdikcijas noteikšanas klauzulas ietekmi uz to.
63. Savukārt es uzskatu, ka atbilde uz otro jautājumu nav jāsniedz, jo, manuprāt, lietu, kas attiecas uz līgumiem, jēdziena definīcija Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta nozīmē, kura izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Handte, ņemot vērā, ka pirmajā tiesību normā ir paredzēti īpašie jurisdikcijas noteikumi šajā jomā, nekādā ziņā neaplūkojot līgumā ietvertas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas juridiskās sekas attiecībā uz trešajām personām, tieši neietekmē minētās regulas 23. panta interpretāciju. Strīds, kas šajā gadījumā ir jāizskata iesniedzējtiesai, attiecas tikai uz šo pēdējo problēmu, saistībā ar kuru iepriekš minētajā spriedumā lietā Handte Tiesa nav pieņēmusi lēmumu, un neviens minētā sprieduma pamatojuma elements neļauj uzskatīt, ka tajā izklāstītā argumentācija paplašināti vai pēc analoģijas būtu izmantojama arī šajā lietā.
64. Ja Tiesa tomēr uzskata par lietderīgu atbildēt uz uzdoto jautājumu, es uzskatu, ka nebūtu loģiski atzīt:
– pirmkārt, kā tas ir darīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Handte, ka pārpircēja prasībai pret ražotāju līgumu ķēdes ietvaros nav līgumiska pamatojuma saskaņā ar Savienības tiesībām, jo nav brīvprātīgas saistību uzņemšanās (54) šo abu pušu starpā,
– un, otrkārt, ka uz līgumiska rakstura tiesiskajās attiecībās paredzētu jurisdikcijas noteikšanas klauzulu – tikai tādēļ vien, ka šī klauzula papildus tiek nodota šādā ķēdē, – pret pārpircēju var atsaukties ražotājs, kas saskaņā ar minēto spriedumu pats būtu iesūdzams tiesā par kaitējuma nodarīšanu.
65. Man jāatzīst, ka Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas normu un pamatlietā minēto materiālo valsts tiesību normu kombinācija šajā gadījumā var radīt mazliet paradoksālu situāciju. Tā kā attiecīgā ražotāja paredzēto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu saskaņā ar minētās regulas 23. pantu nevar attiecināt uz pārpircēju, kas tai nepiekrīt, kā es iesaku Tiesai to interpretēt, šim ražotājam būs jānodrošina sava aizstāvība tās dalībvalsts tiesā, kas nav tā, kurā ir viņa domicils, un kuras jurisdikcija ir pamatota ar šīs regulas noteikumiem, kas ir spēkā lietās, kuras attiecas uz kaitējumu, bet neattiecas uz līgumiem, saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Handte, bet tam būs jāiebilst pret prasību, kuras mērķis ir saukt to pie atbildības par līgumsaistību neizpildi, nevis par kaitējumu saskaņā ar Francijas tiesībām.
V – Secinājums
66. Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 23. pants ir interpretējams tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir ietverta pārdošanas līgumā, kuru ir noslēdzis preces ražotājs un tās sākotnējais pircējs un kurš iekļaujas to līgumu ķēdē, ko ir parakstījušas dažādās dalībvalstīs reģistrētas puses, nav attiecināma ne uz šīs preces pārpircēju, ne apdrošinātāju, kas ir pārņēmis tā tiesības, izņemot gadījumu, kad ir pierādīts, ka šī trešā persona ir devusi faktisku piekrišanu klauzulai minētajā pantā paredzētajos apstākļos.