Lieta T‑19/07

Systran SA un

Systran Luxembourg SA

pret

Eiropas Komisiju

Ārpuslīgumiskā atbildība – Uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, lai īstenotu projektu, kas attiecas uz Komisijas automātiskās tulkošanas sistēmas uzturēšanu un lingvistisku uzlabošanu – Tirdzniecībā esošas datorprogrammas pirmkodi – Autortiesību pārkāpums – Neatļauta zinātības izpaušana – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Ārpuslīgumisks strīds – Pieņemamība – Reāls un droši zināms kaitējums – Cēloņsakarība – Vienā reizē izmaksājamas zaudējumu kopsummas aprēķināšana

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas vērsta pret Savienību, pamatojoties uz EKL 288. panta otro daļu – Savienības tiesas ekskluzīva kompetence – Iestājušās atbildības līgumiskā vai ārpuslīgumiskā rakstura vērtējums – Kritēriji

(EKL 235., 238., 240. pants un 288. panta otrā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 113. pants)

2.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Zaudējumu, kas nodarīti Komisijas pienākuma aizsargāt zinātības konfidencialitāti apgalvotas neizpildes rezultātā, atlīdzība – Ārpuslīgumisks pamats – Savienības tiesas kompetence

(EKL 235., 287. pants un 288. panta otrā daļa; Pamattiesību hartas 41. pants)

3.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

(Tiesas Statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. panta pirmā daļa; Vispārējas tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

4.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Savienības tiesas kompetence – Kompetence lemt par apgalvotu Komisijas izdarītu autortiesību pārkāpumu – Nosacījumi

(EKL 235. pants un 288. panta otrā daļa)

5.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Savienības tiesas kompetence – Piespriešana Savienībai atlīdzināt kaitējumu, pamatojoties uz dalībvalstīm kopīgiem vispārējiem tiesību principiem ārpuslīgumiskās atbildības jomā

(EKL 235. pants un 288. panta otrā daļa)

6.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas privātpersonām piešķir tiesības – Reāls un droši zināms kaitējums – Cēloņsakarība

(EKL 288. panta otrā daļa)

7.      Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 91/250 – Datorprogrammu tiesiskā aizsardzība – Darbības, uz kurām attiecas ierobežojumi – Izņēmumi – Piemērošanas joma

(Padomes Direktīvas 91/250 4. un 5. pants)

8.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas privātpersonām piešķir tiesības

(EKL 288. panta otrā daļa)

1.      Līgumiskās atbildības gadījumā Savienības tiesa ir kompetenta vienīgi tad, ja pastāv šķīrējklauzula EKL 238. panta izpratnē. Gadījumā, ja šāda klauzula nepastāv, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz EKL 235. pantu, būtībā nevar spriest par tādu zaudējumu atlīdzību, kas izriet no līguma. To neņemot vērā, Vispārējā tiesa pārsniegtu savu kompetenci lemt tikai par tādiem strīdiem, kuru izskatīšanu nosaka EKL 240. pants, jo šī tiesību norma valstu tiesām piešķir vispārīgas tiesības izšķirt strīdus, kuros viena no pusēm ir Savienība. Savienības tiesas kompetence līgumiskos jautājumos ir atkāpe no vispārējām tiesībām, un tādēļ tā ir jāinterpretē šauri, proti, tādējādi, ka Vispārēja tiesa var izskatīt vienīgi prasības, kas izriet no līguma, vai tādas, kam ir tiešs sakars ar no tā izrietošajām saistībām.

Savukārt jautājums par ārpuslīgumisko atbildību ietilpst Savienības tiesas kompetencē neatkarīgi no tā, vai lietas dalībnieki iepriekš ir izteikuši savu piekrišanu. Lai noteiktu savu kompetenci saskaņā ar EKL 235. pantu, Vispārējai tiesai, ņemot vērā dažādus atbilstīgus elementus no lietas materiāliem, ir jāpārbauda, vai prasītājas celtā prasība par zaudējumu atlīdzību ir objektīvi un vispārīgi pamatota ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām saistībām, kas ļautu raksturot strīda līgumisko vai ārpuslīgumisko pamatu. Šos faktus var izsecināt, tostarp pārbaudot lietas dalībnieku pretenzijas, faktu, kas radījis kaitējumu, par kuru tiek prasīta atlīdzība, un to līguma vai ārpuslīgumisko noteikumu saturu, kas minēti apstrīdētā jautājuma risināšanai. Ja runa ir par ārpuslīgumisko atbildību, Vispārējā tiesa ir pilnībā tiesīga pārbaudīt līguma saturu, kā tā to darītu attiecībā uz jebkuru dokumentu, uz ko atsaucas kāds no lietas dalībniekiem, pamatojot savu argumentāciju, lai uzzinātu, vai tas ir tāds, ar ko var atspēkot piekritību pēc būtības, kura tai ir skaidri noteikta EKL 235. pantā. Šāda pārbaude ir atkarīga no faktiem, uz kuriem atsaucas, lai noteiktu Vispārējās tiesas kompetenci, un kuru neesamība ir absolūts šķērslis tiesas procesam saskaņā ar Reglamenta 113. pantu.

(sal. ar 58.–62. punktu)

2.      Princips, saskaņā ar kuru uzņēmumiem ir tiesības uz savu komercnoslēpumu aizsardzību, kas ir skaidri noteikts EKL 287. pantā, ir Savienības tiesību vispārējais princips. Tāpat Pamattiesību hartas 41. pantā ir noteikts, ka iestādei ir jāievēro ar konfidencialitāti, profesionālo noslēpumu un komercnoslēpumu saistītās likumīgās intereses.

Komercnoslēpums ir visa tehniskā informācija, kas saistīta ar zinātību, kuras ne vien publiska izpaušana, bet arī vienkārša nodošana citam tiesību subjektam, kas nav informācijas sniedzējs, var būtiski kaitēt tā interesēm. Lai tehniskā informācija pēc savas būtības ietilptu EKL 287. panta piemērošanas jomā, vispirms ir nepieciešams, lai to zinātu tikai ierobežots personu skaits. Turklāt tai jābūt informācijai, kuras izpaušana var izraisīt būtisku kaitējumu personai, kas to sniegusi, vai trešajai personai. Visbeidzot ir nepieciešams, lai ieinteresētās personas, kurām var kaitēt informācijas izpaušana, objektīvi būtu cienīgas saņemt aizsardzību.

Strīds ir ārpuslīgumisks tāpēc, ka konkrētajā gadījumā ir jāvērtē Komisijas izpaustās informācijas, kuru aizsargā īpašumtiesības vai zinātība, izpaušanas trešajām personām bez to īpašnieka nepārprotamas atļaujas, iespējams, kļūdainais un kaitējošais raksturs, ņemot vērā visu dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgos vispārējos tiesību principus, nevis noteikumus līgumos, kas noslēgti pagātnē par jautājumiem, kuri neattiecas uz prasītājas autortiesībām un zinātību.

(sal. ar 79., 80. un 103. punktu)

3.      Katrā prasības pieteikumā ir jābūt norādītam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu pieņemt lēmumu par attiecīgo prasību. Lai nodrošinātu tiesisko aizsardzību un pareizu tiesvedību, ir nepieciešams, lai galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem spriedumu pamato, izriet vismaz īsumā, bet loģiski un saprotami no paša prasības pieteikuma teksta. Lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā par iestādes radīto zaudējumu atlīdzību it īpaši ir jāietver fakti, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet šai iestādei.

(sal. ar 107. un 108. punktu)

4.      Ja prasības par ārpuslīgumisko atbildību ietvaros autortiesību pārkāpuma jēdziens ir minēts kopā ar zinātības konfidencialitātes aizsardzību vienīgi tādēļ, lai Komisijas rīcību kvalificētu kā prettiesisku, attiecīgās rīcības prettiesiskā rakstura vērtējums tiek veikts saskaņā ar dalībvalstīm kopīgiem vispārējiem tiesību principiem un tam nav vajadzīgs iepriekšējs kompetentas valsts iestādes lēmums.

Rezultātā, ņemot vērā kompetenci, kas Savienības tiesai piešķirta saskaņā ar EKL 235. pantu un 288. panta otro daļu saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību, un nepastāvot valsts tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ļautu no Komisijas piedzīt atlīdzību par kaitējumu, kuru prasītāja, iespējams, ir cietusi autortiesību uz programmatūru pārkāpuma dēļ, nekas netraucē ņemt vērā tiesību pārkāpuma jēdzienu, ko izmanto prasītāja, lai Komisijas rīcību prasībā par zaudējumu atlīdzību kvalificētu kā prettiesisku.

Tiesību pārkāpuma jēdziens, ko prasītāja izmanto šādas prasības ietvaros, ir interpretējams, ņemot vērā vienīgi tos dalībvalstīm kopīgos vispārējos tiesību principus, kas attiecībā uz datorprogrammām ir pārņemti vai noteikti vairākās saskaņošanas direktīvās. Tādēļ Vispārējā tiesa, izskatot šādu prasību par zaudējumu atlīdzību, ir kompetenta konstatēt pārkāpumu tā, kā to varētu izdarīt kompetenta dalībvalsts iestāde, piemērojot šīs valsts tiesību aktus.

(sal. ar 115.–117. punktu)

5.      No EKL 288. panta otrās daļas un 235. panta izriet, ka Savienības tiesas kompetencē ir noteikt Savienībai pienākumu atlīdzināt kaitējumu jebkādā formā atbilstoši visām dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem vispārējiem tiesību principiem ārpuslīgumiskās atbildības jomā, ieskaitot atlīdzību graudā, ja tā šķiet atbilstoša šiem principiem, vajadzības gadījumā izdodot rīkojumu veikt vai neveikt konkrētu darbību. Tādējādi Savienība principā nevar izvairīties no Savienības tiesas atbilstoša procesuāla pasākuma, jo šai tiesai ir ekskluzīva kompetence lemt par prasībām atlīdzināt Savienības nodarītus zaudējumus.

Lai varētu pilnībā atlīdzināt iespējami nodarīto kaitējumu gadījumā, kad tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi autortiesības, šo tiesību īpašniekam ir jāatjauno viņa tiesības neskartā stāvoklī, un šī atjaunošana prasa vismaz nekavējoties pārtraukt viņa tiesību pārkāpšanu neatkarīgi no iespējamo zaudējumu atlīdzības aprēķina. Pilnīga kaitējuma atlīdzība tāpat var notikt, konfiscējot vai iznīcinot autortiesību pārkāpuma rezultātus vai uz Komisijas rēķina publicējot Vispārējās tiesas nolēmumu.

(sal. ar 120.–123. punktu)

6.      Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās EKL 288. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no visu nosacījumu kopuma izpildes, proti, iestādei pārmestās rīcības prettiesiskuma, faktiskajiem zaudējumiem un cēloņsakarības starp attiecīgo rīcību un minēto kaitējumu esamības.

Prettiesiskajai rīcībai, ko pārmet kādai iestādei, ir jābūt pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kuras mērķis ir tiesību piešķiršana indivīdiem. Gadījumā, ja šai iestādei ir ievērojami ierobežota rīcības brīvība vai tādas vispār nav, ar Savienības tiesību pārkāpumu vien var būt pietiekami, lai konstatētu pietiekami būtiska pārkāpuma esamību.

Kaitējumam, kura atlīdzināšana tiek pieprasīta, ir jābūt reālam un droši zināmam, un ir jāpastāv pietiekami tiešai cēloņsakarībai starp iestādes rīcību un zaudējumiem.

(sal. ar 126., 127. un 268. punktu)

7.      Likumīga atkāpe, kas paredzēta Direktīvas 91/250 par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 5. pantā attiecībā uz darbībām, kas izriet no programmas autora ekskluzīvām tiesībām un kas ir definētas šīs direktīvas 4. pantā, ir piemērojama vienīgi darbiem, ko īsteno datorprogrammas likumīgais ieguvējs, nevis darbiem, kurus šis ieguvējs uztic trešajām personām. Šī atkāpe ir ierobežota arī attiecībā uz darbībām, kas nepieciešamas, lai ļautu likumīgajam ieguvējam lietot datorprogrammu atbilstoši tās mērķim, ieskaitot kļūdu labošanu.

(sal. ar 225. punktu)

8.      Fakts, ka Komisija piešķir sev tiesības veikt darbus, kas varētu pārveidot ar programmatūru saistītus elementus, tādus kā, piemēram, pirmkodus, iepriekš nesaņemot minētā uzņēmuma atļauju, ir pietiekami būtisks uzņēmuma autortiesību un zinātības attiecībā uz programmatūru pārkāpums, kas rada Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

(sal. ar 250. un 261. punktu)