Language of document : ECLI:EU:C:2008:143

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2008. gada 6. martā (*)

Elektroniskās komunikācijas – Tīkli un pakalpojumi – Direktīvas 2002/21/EK 3. panta 2. punkts un 10. panta 1. punkts (pamatdirektīva) – Valsts numuru piešķiršanas plāni – Konkrēta pārvaldes iestāde

Lieta C‑82/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Tribunal      Supremo (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 23. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 15. februārī, tiesvedībā

Comisión      del      Mercado      de      las      Telecomunicaciones

pret

Administración      del      Estado.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris] (referents) un K. Toadere [C. Toader],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        ComisióndelMercadodelasTelecomunicaciones vārdā – F. Ramoss Sea [F. Ramos Cea], procurador, un M. Sančess‑Blanko [M. Sánchez Blanco], abogado,

–        Spānijas valdības vārdā – M. Munjoss Peress [M. Muñoz Pérez], pārstāvis,

–        Beļģijas valdības vārdā – sākotnēji A. Ibēra [A. Hubert], pēc tam – K. Pošē [C. Pochet], pārstāves,

–        Grieķijas valdības vārdā – S. Spiropuls [S. Spyropoulos], kā arī I. Puli [I. Pouli] un S. Trekli [S. Trekli], pārstāves,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocatodelloStato,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Vidāls Puī [R. Vidal Puig], pārstāvis,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatdirektīva”) 3. panta 2. punktu un 10. panta 1. punktu, kas aplūkoti kopā ar tās vienpadsmito apsvērumu.

2        Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prasību, ar ko ComisióndelMercadodelasTelecomunicaciones (turpmāk tekstā – “CMT”) lūdz kopumā vai daļēji atcelt Karaļa 2004. gada 10. decembra dekrētu 2296/2004, ar kuru tiek apstiprināti Noteikumi par elektronisko komunikāciju tirgiem, piekļuvi tīkliem un numuru piešķiršanu (Real Decreto 2296/2004 por el que se aprueba el Reglamento sobre mercados de comunicaciones electrónicas, acceso a las redes y numeración) (2004. gada 30. decembra BOE Nr. 314, 42372. lpp.), kā arī dažus minētajam Karaļa dekrētam pievienotā valsts telefona numuru piešķiršanas plāna punktus, jo tie ir pretrunā 2003. gada 3. novembra Likumam 32/2003 par telekomunikācijām (LeyGeneral 32/2003 deTelecomunicaciones, 2003. gada 4. novembra BOE Nr. 264, 38890. lpp.; turpmāk tekstā – “LGT”), ar kuru valsts tiesībās tika transponēta pamatdirektīva.

 Atbilstošās Kopienu tiesību normas

3        Pamatdirektīvas vienpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“Saskaņā ar regulējošo un darbības funkciju atdalīšanas principu dalībvalstīm būtu jāgarantē valsts pārvaldes iestādes vai iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to lēmumu objektivitāti. Minētā neatkarības prasība neierobežo dalībvalstu iestāžu autonomiju un konstitucionālās saistības vai neitralitātes principu, [kas noteikts Līguma 295. pantā], attiecībā uz tiem noteikumiem dalībvalstīs, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu. Valsts pārvaldes iestādēm būtu jābūt visiem nepieciešamajiem resursiem attiecībā uz personālu, īpašām zināšanām un finansiāliem līdzekļiem savu uzdevumu veikšanai.”

4        Šīs direktīvas divdesmitajā apsvērumā ir noteikts:

“Piekļuve numurēšanas resursiem, pamatojoties uz caurskatāmiem, objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, ir būtiska, lai uzņēmumi varētu konkurēt elektronisko komunikāciju nozarē. Visus valsts numurēšanas plāna elementus būtu jāpārvalda valsts pārvaldes iestādēm, ietverot punktu kodus, ko izmanto tīkla adresācijai. [..]”

5        Pamatdirektīvas 2. panta g) punktā “valsts pārvaldes iestāde” ir definēta kā “iestāde vai iestādes, kurām dalībvalsts uzlikusi jebkuru no reglamentējošiem uzdevumiem, ko nosaka šī direktīva un īpašās direktīvas”.

6        Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta m) punktu “elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšana” ir definēta kā šāda tīkla izveide, darbība, kontrole vai padarīšana par pieejamu.

7        Pamatdirektīvas 3. pants ar nosaukumu “Valsts pārvaldes iestādes” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde uzņemas katru uzdevumu, kas šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteikts valsts pārvaldes iestādēm.

2.     Dalībvalstis garantē valsts pārvaldes iestāžu neatkarību, nodrošinot, ka tās ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no visām organizācijām, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ierīces vai pakalpojumus. Dalībvalstis, kas patur īpašumtiesības vai kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, nodrošina efektīvu reglamentējošo funkciju strukturālu atdalīšanu no darbībām, kas saistītas ar īpašumtiesībām vai kontroli.

3.     Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes izmanto savas pilnvaras objektīvi un caurskatāmi.

4.     Dalībvalstis publicē tos uzdevumus, kas jāuzņemas valsts pārvaldes iestādēm, viegli pieejamā veidā, jo īpaši, ja šie uzdevumi ir noteikti vairāk kā vienai iestādei. Dalībvalstis attiecīgos gadījumos nodrošina apspriedi un sadarbību starp minētajām iestādēm, kā arī starp minētajām iestādēm un valsts iestādēm, kurām uzticēta konkurences tiesību ieviešana, un valsts iestādēm, kurām uzticēta patērētāju tiesību ieviešana, attiecībā uz vispārējas intereses jautājumiem. Ja šo jautājumu risināšana ir vairāku iestāžu kompetencē, dalībvalstis nodrošina to, ka katras iestādes attiecīgie uzdevumi ir darīti zināmi viegli pieejamā veidā.

[..]

6.     Dalībvalstis Komisijai paziņo par visām valsts pārvaldes iestādēm, kurām noteikti uzdevumi saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām, un par to attiecīgajiem pienākumiem.”

8        Savukārt pamatdirektīvas 10. pantā ar nosaukumu “Numuru, nosaukumu un adrešu piešķiršana”, proti, tā 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka valsts pārvaldes iestādes kontrolē visu valsts numuru resursu piešķiršanu un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldību. Dalībvalstis nodrošina, ka visiem publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju pakalpojumiem ir nodrošināti atbilstīgi numuri un numuru sērijas. Valsts pārvaldes iestādes izveido objektīvas, caurskatāmas un nediskriminējošas piešķiršanas procedūras valsts numuru piešķiršanas resursiem.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

9        2005. gada 9. decembrī CMT iesniedza TribunalSupremo [Augstākajā tiesā] prasību, lai panāktu, ka tiek atcelti un zaudē spēku Karaļa dekrēta 2296/2004 27. panta 1. un 3. punkts, 28. panta 2. punkts, 34., 36. un 38. pants, 40. panta 1. un 3. punkts, 49. un 55. pants, kā arī minētajam dekrētam pievienotā valsts telefonu numuru piešķiršanas plāna 5.4. un 10.1. punkts, jo tie ir pretrunā LGT normām.

10      CMT norādīja, ka šajās normās nav ievērots LGT 16. un 48. pantā paredzētais kompetenču sadalījums numuru resursu piešķiršanas pārvaldības jomā. Iepriekšējās tiesību normās un LGT normās paredzētā Rūpniecības, tūrisma un tirdzniecības ministrijas atlikusī kompetence šajā jomā ar Karaļa dekrēta 2296/2004 noteikumiem bija tik lielā mērā precizēta, ka CMT funkcijas ir tik šauras, ka tajās ietilpst vien minētās ministrijas pieņemto lēmumu izpilde. Turklāt CMT apgalvo, ka Karaļa dekrēts ir pretrunā LGT, jo ar to ir pārkāpti likumības, tiesību normu hierarhijas un tiesiskās drošības principi, un tajā nav ievēroti pamatdirektīvas 10. panta 1. punkta noteikumi.

11      Ar 2007. gada 23. janvāra spriedumu TribunalSupremo nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai [pamat]direktīvas 3. panta 2. punkts un 10. panta 1. punkts saistībā ar tās vienpadsmito apsvērumu uzliek dalībvalstīm pienākumu valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības jomā, pirmkārt, “regulējošās funkcijas” un, otrkārt, “darbības” funkcijas piešķirt dažādām iestādēm?

2)     Vai gadījumā, kad dalībvalsts, savā valsts tiesību sistēmā transponējot [pamat]direktīvu, valsts numuru resursu piešķiršanu un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldību ir uzticējusi kādai īpašai pārvaldes iestādei, tā vienlaikus var ierobežot šīs pārvaldes iestādes kompetenci šajā jomā, to piešķirot citām iestādēm vai pašai valsts pārvaldei tādējādi, ka līdz ar to faktiski šos resursus kopīgi pārvalda vairākas iestādes?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

12      Vispirms ir jāsecina, ka saskaņā ar pamatdirektīvas pirmo apsvērumu ir pieņemti jauni reglamentējošie noteikumi telekomunikācijām, proti, tādas pamatdirektīvas kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.), kaut gan iepriekšējie reglamentējošie noteikumi ir ļāvuši radīt nosacījumus efektīvai konkurencei telekomunikāciju nozarē pārejas posmā no monopoluzņēmumiem uz atklātu konkurenci.

13      Šajā kontekstā ir jāaplūko pamatdirektīvas vienpadsmitais apsvērums, kurā ir noteikts, ka saskaņā ar regulējošo un darbības funkciju atdalīšanas principu dalībvalstīm ir jāgarantē valsts pārvaldes iestādes vai iestāžu (turpmāk tekstā – “pārvaldes iestāde vai iestādes”) neatkarība, lai nodrošinātu to lēmumu objektivitāti.

14      Pamatdirektīvas 3. panta 2. punktā ir precizēta kārtība, kam jāgarantē pārvaldes iestāžu neatkarība, nodrošinot, ka tās ir juridiski patstāvīgas un funkcionāli neatkarīgas no visām organizācijām, kuras nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, ierīces vai pakalpojumus. Ja dalībvalstis patur īpašumtiesības vai kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, tām ir īpaši jānodrošina efektīva reglamentējošo funkciju strukturāla atdalīšana no darbībām, kuras saistītas ar šo uzņēmumu īpašumtiesībām vai kontroli.

15      Attiecībā uz valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkcijām vispirms ir jāprecizē, ka tās nav daļa no funkcijām, ko veic uzņēmumi, kuri nodrošina pakalpojumu sniegšanu un/vai tīklus, kā tas ir definēts pamatdirektīvas 2. panta m) punktā. Tādējādi tās nevar uzskatīt par “darbības funkcijām” minētās direktīvas vienpadsmitā apsvēruma nozīmē, bet par “regulējošām funkcijām”.

16      Turklāt iesniedzējtiesa, šķiet, vēlas noskaidrot, vai pamatdirektīva ļauj dalībvalstīm atšķirīgām pārvaldes iestādēm piešķirt, pirmkārt, regulējošas funkcijas un, otrkārt, pārvaldības funkcijas valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu jomā.

17      Šajā sakarā, aplūkojot vienlaikus pamatdirektīvas 10. panta 1. punktu un 3. panta 2. punktu, ir jāsecina, ka tiesības kontrolēt visu valsts numuru resursu piešķiršanu, kā arī valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldību dalībvalstīm ir jāpiešķir vienai vai vairākām pārvaldes iestādēm, ka šīm pārvaldes iestādēm ir jābūt juridiski patstāvīgām un funkcionāli neatkarīgām no visām organizācijām, kas nodrošina tīklus, iekārtas un elektronisko komunikāciju pakalpojumus, un ka dalībvalstīm, kas patur īpašumtiesības vai kontroli pār tādiem uzņēmumiem, kuri nodrošina tīklus un/vai elektronisko komunikāciju pakalpojumus, ir jānodrošina efektīva, pirmkārt, reglamentējošo funkciju, to skaitā valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkciju, strukturāla atdalīšana no, otrkārt, darbībām, kas saistītas ar šo uzņēmumu īpašumtiesībām un kontroli.

18      Šo secinājumu apstiprina gan pamatdirektīvas vienpadsmitais apsvērums, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt pārvaldes iestādes vai iestāžu neatkarību, gan tās pašas direktīvas 3. panta 4. punkts, kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāpublicē uzdevumi, kas jāuzņemas šīm pārvaldes iestādēm, it īpaši ja tos ir uzticēts veikt vairākām iestādēm.

19      Turklāt šī iespējamā pārvaldes iestāžu daudzveidība izriet no pašas minētās direktīvas 2. panta g) punktā iekļautās “valsts pārvaldes iestādes” definīcijas.

20      Savukārt ir jāsecina, ka nevienā pamatdirektīvas normā nav noteikts, ka pārvaldes iestāde, kam ir piešķirtas valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkcijas, ir patstāvīga vai neatkarīga no citām pārvaldes iestādēm un it īpaši no tās, kura ir atbildīga par valsts numuru piešķiršanas plāna vai minētā plāna kontroles un pārvaldības procedūru pieņemšanu.

21      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka pamatdirektīvas 3. panta 2. un 4. punkts, kā arī 10. panta 1. punkts, aplūkoti kopā ar tās vienpadsmito apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkcijas ir jāuzskata par regulējošām funkcijām. Dalībvalstīm šīs atšķirīgās funkcijas nav jāpiešķir atšķirīgām pārvaldes iestādēm.

 Par otro jautājumu

22      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai dalībvalsts var pamatdirektīvas 10. panta 1. punktā paredzētās regulējošās funkcijas piešķirt vairākām pārvaldes iestādēm.

23      No Pamatdirektīvas 2. panta g) punkta un 10. panta 1. punkta skaidri izriet, ka vairākas pārvaldes iestādes var kontrolēt valsts numuru resursu piešķiršanu, kā arī valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldību.

24      Kaut arī dalībvalstīm attiecīgajā jomā ir institucionāla autonomija, organizējot un strukturizējot savas pārvaldes iestādes pamatdirektīvas 2. panta g) punkta nozīmē, minēto autonomiju tomēr var izmantot tikai tad, ja pilnībā tiek ievēroti šajā direktīvā paredzētie mērķi un pienākumi.

25      Tādējādi atbilstoši minētās direktīvas 3. panta 2., 4. un 6. punktam dalībvalstīm ne tikai ir jānodrošina šo pārvaldes iestāžu funkcionālā neatkarība no organizācijām, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, iekārtas vai pakalpojumus, bet arī viegli pieejamā veidā jāpublicē uzdevumi, kuri jāuzņemas valsts pārvaldes iestādēm, un jāpaziņo Komisijai tās pārvaldes iestādes, kam ir uzdots veikt šīs funkcijas, kā arī par to atbilstošo atbildību.

26      Līdz ar to, ja šie uzdevumi kaut vai daļēji ir piešķirti ar ministriju saistītām iestādēm, katrai dalībvalstij ir jānodrošina, ka tās nav tieši vai netieši iesaistītas “darbības funkciju” veikšanā direktīvas nozīmē.

27      No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild tā, ka pamatdirektīvas 10. panta 1. punkts, kā arī 3. panta 2., 4. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka valsts numuru resursu piešķiršanas, kā arī valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkcijas tiek sadalītas starp vairākām neatkarīgām pārvaldes iestādēm, ja vien uzdevumu sadale ir darīta publiski zināma, ir viegli pieejama un ir paziņota Komisijai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

28      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) 3. panta 2. un 4. punkts, kā arī 10. panta 1. punkts, aplūkoti kopā ar tās vienpadsmito apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts numuru resursu piešķiršanas un valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkcijas ir jāuzskata par regulējošām funkcijām. Dalībvalstīm šīs atšķirīgās funkcijas nav jāpiešķir atšķirīgām valsts pārvaldes iestādēm;

2)      Direktīvas 2002/21 10. panta 1. punkts, kā arī 3. panta 2., 4. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka valsts numuru resursu piešķiršanas, kā arī valsts numuru piešķiršanas plānu pārvaldības funkcijas tiek sadalītas starp vairākām neatkarīgām pārvaldes iestādēm, ja vien uzdevumu sadale ir darīta publiski zināma, ir viegli pieejama un ir paziņota Eiropas Kopienu Komisijai.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – spāņu.