Language of document : ECLI:EU:C:2014:1921

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 12. jūnijā (1)

Lieta C‑51/13

Nationale‑Nederlanden Levensverzekering Mij NV

pret

Hubertus Wilhelmus van Leeuwen

(Rechtbank Rotterdam (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Dzīvības apdrošināšana – Pienākums sniegt informāciju – Informācija par prēmiju





1.        Nationale‑Nederlanden Levensverzekering Mij NV (turpmāk tekstā – “NationaleNederlanden” vai “apdrošinātājs”) un H. W. Van Leuwen noslēdza dzīvības apdrošināšanas līgumu (turpmāk tekstā – “dzīvības apdrošināšanas līgums”), kas tika parakstīts 2000. gada 29. februārī, bet spēkā stājās 1999. gada 1. maijā. H. W. Van Leuwen ir apdrošinājuma ņēmējs un apdrošinātā persona. Saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas līgumu prēmiju ir paredzēts izmantot gan dzīvības apdrošināšanai gan ieguldījumam. Kāda prēmijas daļa tiek ieguldīta, tiek noteikts atkarībā no prēmijas izlietojuma, lai segtu izmaksas un apdrošināto risku. Savukārt ieguldījumu fondu daļu vērtība ietekmē saskaņā ar līgumu saņemamo atlīdzību. Strīds ir radies par to, vai H. W. Van Leuwen pirms dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas saņēma pietiekamu informāciju attiecībā uz šiem citiem prēmijas izlietojuma veidiem un daļu, kuru bija paredzēts ieguldīt. Šajā kontekstā Tiesai tiek lūgts interpretēt 31. pantu Padomes Direktīvā 92/96/EEK (turpmāk tekstā – “Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva”) (2), kura bija piemērojama laikā, kad tika noslēgts dzīvības apdrošināšanas līgums.

 ES dzīvības apdrošināšanas direktīvas

 Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva

2.        Ar Padomes Direktīvu 90/619/EEK (turpmāk tekstā – “Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva”) (3) tika grozīta un papildināta Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva 79/267/EEK (turpmāk tekstā – “Pirmā dzīvības apdrošināšanas direktīva”) (4), kura attiecās uz “dzīvības apdrošināšan[u]”, kas bija definēta kā “apdrošināšanas nozare, kurā ietver dzīvības apdrošināšanu tikai līdz noteiktam vecumam, apdrošināšanu tikai nāves gadījumam, dzīvības apdrošināšanu līdz noteiktam vecumam vai pāragras nāves gadījumam, dzīvības apdrošināšanu ar prēmiju atmaksāšanu, laulības apdrošināšanu un dzimšanas apdrošināšanu” (5). Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. panta c) punktā “papildu apdrošināšana, ko veic dzīvības apdrošināšanas sabiedrības”, bija definēta kā “it sevišķi apdrošināšan[a] pret miesas bojājumiem, kas izraisa darbaspēju zudumu, apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, kas izraisa nāvi, un apdrošināšanu pret invaliditāti, kas radusies nelaimes gadījuma vai slimības dēļ, ja šīs dažādās apdrošināšanas nozares papildina dzīvības apdrošināšanu”.

3.        Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkts, kurā grozījumi tikuši izdarīti ar Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 30. pantu, bija izteikts šādi:

“Katra dalībvalsts paredz, ka apdrošinājuma ņēmējam, kurš noslēdz individuālu dzīvības apdrošināšanas līgumu, ir 14 līdz 30 kalendāro dienu termiņš no brīža, kad viņš ir informēts par līguma noslēgšanu, kurā viņš var lauzt līgumu.

Līdz ar paziņojumu par līguma laušanu apdrošinājuma ņēmējs ir atbrīvots no jebkādiem turpmākiem pienākumiem, kas paredzēti līgumā.

[..]”

 Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva

4.        Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas, tāpat kā Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas (6), galvenais mērķis bija izveidot iekšējo dzīvības apdrošināšanas tirgu, tostarp dzīvības apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanas brīvību (7).

5.        Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas preambulas 9. apsvērumā bija noteikts, ka “[..] daži šīs direktīvas noteikumi nosaka obligātos standartus [..]” un ka “[..] piederības dalībvalsts [(8)] var noteikt stingrākus noteikumus dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kuras licencējušas tās kompetentās iestādes”. Saskaņā ar preambulas 19. apsvērumu “[..] dzīvības apdrošināšanas līgumtiesību saskaņošana nav priekšnoteikums dzīvības apdrošināšanas iekšējā tirgus izveidei. [..]”.

6.        Preambulas 23. apsvērums attiecās uz patērētājiem sniedzamo informāciju (9):

“[..] iekšējā dzīvības apdrošināšanas tirgū patērētājam būs plašāka un dažādāka līgumu izvēle; [..] lai patērētāji varētu pilnīgi izmantot šīs dažādības un lielākas konkurences labumus, viņiem jāsniedz visa nepieciešamā informācija, lai viņi varētu izvēlēties savām vajadzībām piemērotākos līgumus; [..] šī informācijas prasība ir jo īpaši svarīga, ņemot vērā saistību iespējamo ilgumu; [..] tāpēc vajadzīga vismaz tāda noteikumu saskaņošana, lai patērētājs varētu saņemt skaidru un precīzu informāciju par būtiskajām piedāvāto produktu iezīmēm [..]”.

7.        1. panta c) punktā jēdziens “saistības” bija definēts kā “saistības kādā no apdrošināšanas vai [Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas] 1. pantā norādīto darbību veidiem”. 2. panta 1. punktā bija paskaidrots, ka Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva ir piemērojama attiecībā uz saistībām un sabiedrībām, uz kurām ir norāde Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. pantā (10).

8.        31. pantā bija noteikts pienākums informēt apdrošinājuma ņēmēju:

“1.      Pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas jādara zināma apdrošinājuma ņēmējiem vismaz tā informācija, kas norādīta II pielikuma A daļā.

2.      Visu līguma darbības laiku apdrošinājuma ņēmēji jāinformē par pārmaiņām, kas saistītas ar informāciju, kura norādīta II pielikuma B daļā.

3.      Saistību dalībvalsts tikai tad var prasīt, lai dzīvības apdrošināšanas sabiedrības sniedz ziņas papildus II pielikumā norādītajai informācijai, ja tās ir nepieciešamas, lai apdrošinājuma ņēmēji pienācīgi apzinātos būtiskos saistību elementus.

4.      Sīkākus noteikumus par šā panta un II pielikuma ieviešanu nosaka saistību dalībvalsts.”

9.        II pielikumā bija norādīta “informācija, kas jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējam pirms līgumu noslēgšanas (A) vai līguma darbības laikā (B)”. Šī informācija bija “[jā]sniedz skaidri un precīzi, rakstiski, saistību dalībvalsts valsts valodā”. II pielikumā bija ietverta tabula (šeit ir atveidota tikai A daļa):

Image not found

 Nīderlandes tiesības

10.      Laikā, kad tika noslēgts attiecīgais līgums (11), bija piemērojams Wet toezicht verzekeringsbedrijf 1993 (turpmāk tekstā – “1993. gada Apdrošināšanas tirgus uzraudzības likums”) un Regeling Informatiestrekking aan verzekeringsnemers 1998 (“1998. gada Noteikumi par apdrošinājuma ņēmējiem sniedzamo informāciju”, turpmāk tekstā – “RIAV 1998”). RIAV 1998 bija noteikts, kāda informācija apdrošinātājam jāsniedz nākamajam apdrošinājuma ņēmējam pirms līguma noslēgšanas un ka tai jātiek iekļautai apdrošināšanas polisē. Šīs specifiskās informācijas prasības bija piemērojamas apvienojumā ar vispārējiem līgumtiesību principiem. Saskaņā ar RIAV 1998 sniedzamā informācija attiecās konkrēti uz “apdrošinājuma ņēmēja sedzamo izmaksu un ieturējumu ietekmi uz [ieguldījuma] atdevi un līgumā paredzēto atlīdzību” (2. panta 2. punkta q) apakšpunkts) un “attiecīgā gadījumā, rēķinā ietvertajām izmaksām papildus bruto prēmijai” (2. panta 2. punkta r) apakšpunkts). No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2. panta 2. punkta q) apakšpunktā nebija prasīts, lai apdrošinātājs sniegtu atsevišķu pārskatu vai ieskatu par konkrētajām un/vai absolūtajām izmaksām un to struktūru, kas ir tāda veida informācija, kuru, kā apgalvo H. W. Van Leuwen, viņam būtu bijis jāsaņem (12). 2008. gadā attiecīgie tiesību akti tika grozīti nolūkā paredzēt šajā ziņā stingrākas prasības.

 Lietas faktiskie apstākļi, uzdotie jautājumi un tiesvedība

11.      Lietas faktisko apstākļu izklāstā, lai papildinātu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto ierobežoto faktu aprakstu, es esmu izmantojusi valsts tiesas lietas materiālus.

12.      Pirms dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas NationaleNederlanden izsniedza H. W. Van Leuwen dokumentu ar nosaukumu “Voorstel voor flexibel verzekerd beleggen” (“Priekšlikums elastīgi apdrošinātiem ieguldījumiem”), kurš bija datēts ar 1999. gada 11. jūniju. Tam bija pievienots paskaidrojošs komentārs.

13.      Saskaņā ar līgumu H. W. Van Leuwen līguma darbības sākumā bija jāiemaksā vienreizēja prēmija NLG 8800 apmērā un pēc tam ikmēneša prēmija NLG 200 apmērā (kā norāda H. W. Van Leuwen, tas atbilst ikmēneša maksājumiem EUR 90,76 apmērā un ikgadējiem maksājumiem EUR 1089,12 apmērā). No valsts tiesas lietas materiāliem izriet, ka pēdējais datums, kurā ir jāmaksā prēmija, ir 2033. gada 1. decembris.

14.      Līguma darbības laikā H. W. Van Leuwen var brīvi izņemt daļu no sava ieguldījuma(‑u) vērtības skaidrā naudā atbilstoši līguma nosacījumiem.

15.      H. W. Van Leuwen nāves gadījumā pirms 2033. gada 1. decembra līgumā ir piedāvātas divas atlīdzības iespējas. Atlīdzība A garantēta un fiksēta naudas summa NLG 255 000 (aptuveni EUR 116 000) apmērā. Atlīdzība B ir (mainīgā) naudas summa, kas sastāv no viņam piederošo ieguldījumu fonda daļu vērtības (pamatojoties uz šo daļu vērtību) pēc viņa nāves brīža, kurai ir pieskaitīti 10 % no šīs vērtības. Ja viņa nāves brīdī atlīdzība B ir lielāka nekā atlīdzība A, tad labuma guvējiem no H. W. Van Leuwen dzīvības apdrošināšanas ir izmaksājama lielākā summa. Tādējādi atlīdzība A atbilst minimālajam atlīdzības apmēram, kas ir izmaksājama nāves gadījumā pirms 2033. gada 1. decembra.

16.      H. W. Van Leuwen nāves gadījumā 2033. gada 1. decembrī vai pēc tam ir izmaksājama atlīdzība B. Atlīdzība A tādā gadījumā vairs nav minimālā garantētā atlīdzība.

17.      H. W. Van Leuwen bija iespēja izvēlēties, kādos fondos veikt ieguldījumu. Pirms līguma noslēgšanas viņam tika sniegti sagaidāmo (ikgadējo) ienākumu no ieguldījuma piemēri atkarībā no dažādām prognozēm attiecībā uz to, kāds būs ieguldījuma sniegums, un ņemot vērā vajadzību apmaksāt administratīvās izmaksas 0,3 % apmērā. Šajos piemēros, kas bija iekļauti Priekšlikumā elastīgi apdrošinātiem ieguldījumiem, sniegums bija attēlots gan procentuālā, gan kapitāla izteiksmē. H. W. Van Leuwen tika paskaidrots, ka šajos piemēros ietvertās summas ir “neto” summas, t.i., tajos ir ņemtas vērā arī prēmijas par apdrošinātajiem riskiem un izmaksas, kuras apdrošinātājs ieturēs līguma darbības laikā. Priekšlikumā bija arī iekļauta informācija par vidējo atlīdzību, kura varētu tikt saņemta attiecīgajā gadā, pamatojoties uz konkrētajām iemaksātajām prēmijām. Šajā kontekstā sniegtajā informācijā bija uzsvērts, ka atšķirības starp sagaidāmajiem ienākumiem no ieguldījumiem vispārīgi un ienākumiem, kas ir aprēķināti, pamatojoties uz konkrētajām iemaksātajām prēmijām, ir atkarīgas no apdrošinātajiem riskiem un sedzamajām izmaksām, kā arī jebkādiem papildu izdevumiem.

18.      Dzīvības apdrošināšanas līgumā un Priekšlikumā elastīgi apdrošinātiem ieguldījumiem bija norādīts, ka par ieguldījuma risku atbild apdrošinātais. Priekšlikumam pievienotajā H. W. Van Leuwen adresētajā vēstulē (tāpat kā pašā priekšlikumā un tam pievienotajā paskaidrojošajā komentārā) bija izskaidrots, ka elastīgi apdrošināto ieguldījumu gadījumā daļa no iemaksātās prēmijas tiek izmantota viena vai vairāku ieguldījumu fondu daļu iegādei.

19.      H. W. Van Leuwen norāda, ka 2008. gadā pēc kopsavilkuma pārskata saņemšanas no NationaleNederlanden viņš esot atklājis, ka gandrīz 60 % no viņa iemaksātās prēmijas nav tikuši izmantoti ieguldījuma veikšanai – liela daļa bija tikusi izmantota, lai segtu dažādu veidu izmaksas (papildus administratīvajām izmaksām 0,3 % apmērā), bet otra daļa – riska prēmijai. H. W. Van Leuwen apgalvo, ka informācijā, ko viņš saņēma, nebija nevienas norādes, kas liecinātu par to, ka NationaleNederlanden tik lielu prēmijas daļu ieturēs (un līdz ar to – neieguldīs). Konkrēti, informācijā nebija ietverts atsevišķs pārskats vai ieskats par konkrētajām un/vai absolūtajām izmaksām un to struktūru.

20.      Valsts tiesas lietas materiālos ir dokumenti, kuros ir sniegta informācija par H. W. Van Leuwen dzīvības apdrošināšanu par laikposmiem no attiecīgi 2007. gada 10. aprīļa līdz 2008. gada 10. aprīlim un no 2008. gada 10. aprīļa līdz 2009. gada 10. aprīlim. Ja šī ir tāda veida informācija, kādu H. W. Van Leuwen saņēma arī 2008. gadā, tad veikto ieguldījumu daļu vērtības noteikšanai ir tikusi izmantota turpinājumā aprakstītā metode. Tādējādi attiecībā uz laikposmu no 2007. gada 10. aprīļa līdz 2008. gada 10. aprīlim sākuma punkts bija ieguldījumu fondu daļu vērtība 2007. gada 10. aprīlī. Šai summai tika pieskaitītas šajā 12 mēnešu laikposmā iemaksātās prēmijas. No šīs summas pēc tam tika veikti ieturējumi riska prēmijai, apdrošināšanas sabiedrības un apdrošināšanas konsultanta vai aģenta sākotnējās un kārtējās izmaksas, administratīvās izmaksas un (pieņemu, ka daļu) iegādes un pārdošanas izmaksas. Šo daļu vērtība, sākot no 2008. gada 10. aprīļa, bija šīs summas un laikposmā no 2007. gada 10. aprīļa līdz 2008. gada 10. aprīlim no ieguldījumu daļām radušos zaudējumu un gūtās peļņas rezultāts. Šis skaitlis pēc tam tika izmantots kā sākuma punkts ieguldījumu fondu daļu vērtības noteikšanai, sākot no 2009. gada 10. aprīļa (piemērojot to pašu metodi).

21.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Rechtbank Rotterdam [Roterdamas tiesa] (Nīderlande) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) norāda, ka, lai gan Nationale‑Nederlanden ir izpildījusi RIAV 1998 2. panta 2. punkta q) un r) apakšpunktu, tomēr, nesniedzot informāciju par izmaksu un riska prēmiju ietekmi uz ieguldījuma vērību, tā ir pārkāpusi tā sauktās “ģenerālklauzulas”, konkrēti – vispārējo un/vai īpašo rūpības pienākumu līgumisko attiecību kontekstā un labas ticības un/vai saprātīguma un taisnīguma prasības pirms līguma noslēgšanas.

22.      Iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

“1)      Vai Eiropas Savienības tiesībām, īpaši Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 3. punktam, pretrunā ir apstāklis, ka dzīvības apdrošinātājiem, pamatojoties uz ģenerālklauzulām un/vai nerakstītām Nīderlandes tiesību normām – tādām kā saprātīgums un taisnīgums, kas piemērojami (pirms)līgumiskajām attiecībām starp dzīvības apdrošinātāju un potenciālo apdrošinājuma ņēmēju, un/vai vispārējs un/vai īpašs rūpības pienākums –, ir pienākums apdrošinājuma ņēmējiem sniegt vairāk informācijas par izmaksām un apdrošināšanas riska prēmijām, nekā bija paredzēts 1999. gadā piemērojamajās Nīderlandes tiesību normās, ar ko tikusi transponēta Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva (īpaši RIAV 1998 2. panta 2. punkta q) un r) apakšpunkts)?

2)      Vai atbildi uz pirmo jautājumu ietekmē tas, kādas sekas šīs informācijas nesniegšanai ir vai var būt atbilstoši Nīderlandes tiesībām?”

23.      NationaleNederlanden, H. W. Van Leuwen, Austrijas, Čehijas un Nīderlandes valdības un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. Tie paši lietas dalībnieki, izņemot Austrijas un Čehijas valdību pārstāvjus, piedalījās 2014. gada 19. martā notikušajā tiesas sēdē.

 Analīze

 Ievada piezīmes

24.      Ar uzdotajiem jautājumiem Tiesai tiek lūgts interpretēt Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 3. punktu, kas attiecās uz dalībvalsts tiesībām prasīt, lai apdrošināšanas sabiedrība sniegtu informāciju papildus II pielikumā norādītajai informācijai. Tomēr, ja šī informācija tāpat jau bija jāsniedz saskaņā ar 31. panta 1. punktu un II pielikuma A daļu, 31. panta 3. punkts vairs nav jāņem vērā. Līdz ar to, ja uz konkrēto informāciju jau attiecās kāds no II pielikuma A daļas punktiem, uzdotie jautājumi ir hipotētiski un, tā kā Tiesa nesniedz konsultatīvus atzinumus, tā var atteikties šādu lūgumu izskatīt (13).

25.      Ja uz trūkstošo informāciju neattiektos neviens no II pielikuma A daļas punktiem, Tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai saskaņā ar 31. panta 3. punktu dalībvalstīm būtu liegts šajā tiesību normā paredzētās iespējas īstenošanas nolūkos izmantot “ģenerālklauzulas” un/vai nerakstītas valsts tiesību normas; tādā gadījumā šis jautājums vairs nebūtu hipotētisks. Otrais jautājums par sekām, kādas šīs informācijas nesniegšanai var būt atbilstoši valsts tiesībām, ir jāņem vērā, atbildot uz pirmo jautājumu; to ir ērti izvērtēt kopā ar pirmo jautājumu.

26.      Atzīšos, ka pat pēc iepazīšanās ar valsts tiesas lietas materiāliem, man ir grūti precīzi izprast attiecīgās apdrošināšanas darbību. Laimīgā kārtā es nedomāju, ka, lai gūtu pilnīgu izpratni, faktiski būtu jācenšas to darīt. Manuprāt, būtiskais fakts, kas ir jāatceras, interpretējot Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punktu šīs lietas kontekstā, ir tas, ka saskaņā ar līgumu saņemamā atlīdzība ir atkarīga (daļēji) no iemaksātās prēmijas un nolūkiem, kādos šī prēmija ir tikusi izmantota.

 Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punkts

27.      Tas, vai saskaņā ar Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punktu trūkstošā informācija būtu bijusi H. W. Van Leuwen jāsniedz, tika konkrēti apspriests tiesas sēdē. Visi lietas dalībnieki, kas piedalījās [tiesas sēdē], izņemot Nīderlandes valdību, pauda viedokli, ka 31. panta 1. punkts, konkrēti, II pielikuma A daļas a) punkta 10) apakšpunkts, uz šo informāciju neattiecās (14).

28.      31. pantā bija četri punkti. Attiecīgi divos pirmajos bija noteikti pienākumi saistībā ar informāciju, kas ir jāsniedz pirms līguma noslēgšanas (31. panta 1. punkts, kurā ir atsauce uz II pielikuma A daļā norādīto informāciju) un līguma darbības laikā (31. panta 2. punkts, kurā ir atsauce uz II pielikuma B daļā norādīto informāciju). 31. panta 3. punkts attiecās uz nosacījumiem, ar kādiem dalībvalsts varēja izvēlēties prasīt, lai apdrošinātājs sniegtu informāciju papildus II pielikumā norādītajai informācijai. 31. panta 4. punktā bija ietverta norāde attiecībā uz sīkākiem noteikumiem par 31. panta 1.–3. punkta un II pielikuma ieviešanu.

29.      Apdrošināšanas līgumi ir juridiski sarežģīti finanšu produkti, kas var būtiski atšķirties atkarībā no apdrošināšanas sabiedrības un ietver nozīmīgas un, iespējams, ļoti ilgas finansiālas saistības. Tās ir līgumiskas attiecības, kurās “apdrošinājuma ņēmējs atrodas neizdevīgākā situācijā nekā apdrošināšanas sabiedrība” (15).

30.      31. pantā paredzēto informācijas prasību nolūks bija dot iespēju potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam izvēlēties viņa vajadzībām piemērotāko līgumu – viņam bija jāsaņem skaidra un precīza informācija par būtiskajām piedāvāto produktu iezīmēm (16). Apdrošinājuma ņēmējam bija jāsaņem precīza informācija (17). Manā izpratnē, viņam, pamatojoties uz šo informāciju, būtu bijis jāspēj saprast, kādi ir ar viņam piedāvāto specifisko produktu saistītās atlīdzības un riski, un salīdzināt tos ar tiem, kas ir saistīti ar citiem produktiem.

31.      Paskaidrojuma rakstā priekšlikumam Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvai bija norādīts, ka ar šo priekšlikumu “[netiek] veikta līgumiem un polises nosacījumiem piemērojamo materiālo tiesību saskaņošana” (18). Attiecībā un tiesību normām par pārskatāmību (priekšlikuma 27. pants) Paskaidrojuma rakstā bija norādīts, ka, lai patērētājs varētu “[..] gūt maksimālu labumu no palielinātās konkurences pieaugošā līgumu skaita dēļ, [viņam] ir jāsniedz skaidra un precīza informācija par būtiskajām piedāvāto produktu iezīmēm gan stadijā pirms līguma noslēgšanas, lai virzītu viņu, izdarot izvēli, gan līguma darbības laikā jebkādu izmaiņu vai grozījumu gadījumā” (19). II pielikumā norādītās informācijas saraksts bija minimāls, un pienākuma sniegt informāciju mērķis nebija ierobežot pieejamo produktu izvēli (20).

32.      Līdz ar to likumdevējs sastādīja sarakstu ar punktiem attiecībā uz potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam sniedzamo informāciju par apdrošināšanas sabiedrību un saistībām. Lasot 31. panta 1. punktu kopsakarā ar preambulas 23. apsvērumu un 31. panta 3. punktu, kļūst skaidrs, ka šis saraksts (II pielikuma A daļā ietvertās tabulas labajā slejā) attiecās uz informāciju par būtiskajiem saistību elementiem. No 31. panta 1. punkta formulējuma skaidri izrietēja, ka ir jāsniedz “vismaz” šī informācija. Tomēr tajā varēja būt arī cita informācija, kas 31. panta 3. punkta izpratnē bija “nepieciešama”, lai varētu saprast būtiskos saistību elementus. Atbilstoši tajā paredzētajiem nosacījumiem dalībvalstīm bija iespēja prasīt, lai šāda informācija tiktu sniegta arī potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam.

33.      Ņemot vērā minēto, pievērsīšos informācijas kategorijām, kas bija norādītas II pielikuma A daļā. Manuprāt, nozīmīgi ir divi punkti.

34.      Atbilstoši a) punkta 4. un 10. apakšpunktam informācijā par saistībām bija jābūt ietvertai “katra labuma [atlīdzības] un katras izvēles definīcija[i]” un “[i]nformācija[i] par prēmijām par katru labumu [atlīdzību], gan par galvenajiem labumiem [galveno atlīdzību], gan, vajadzības gadījumā, par papildu labumiem [atlīdzību]”.

35.      Atbilstoši veiktajai nošķiršanai starp dzīvības apdrošināšanu un papildu apdrošināšanu, kas pielīgta papildus dzīvības apdrošināšanai (21), gan a) punkta 4. apakšpunktā, gan tā 10. apakšpunktā bija paredzēts, ka saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas līgumu var tikt saņemta vairāku veidu atlīdzība. Katrs atlīdzības veids bija jādefinē, un attiecībā uz katru no tiem bija jāsniedz informācija par prēmiju.

36.      Tomēr Trešajā dzīvības apdrošināšanas direktīvā jēdzieni “atlīdzība” un “prēmijas” nebija definēti. II pielikuma A daļas punktu formulējumā nebija arī atsauces uz “izmaksām” vai “riska prēmijām”.

37.      Manā izpratnē dzīvības apdrošināšana tās vienkāršākajā formā ir līgums, saskaņā ar kuru apdrošinātājam ir pienākums samaksāt labuma guvējam garantētu summu (un, iespējams, segt noteiktus izdevumus), ja apdrošinātā (kurš var būt, bet kuram nav jābūt apdrošinājuma ņēmējam) nāve iestājas apdrošināšanas līguma darbības laikā. Saņemamā atlīdzība no dzīvības apdrošināšanas ir apdrošinājuma summa, kura attiecas uz dzīvības apdrošināšanas laikposmu un kurā līdz ar to ir ietverta šī samaksa nāves gadījumā. Atšķirībā no vairuma citu apdrošināšanas līgumu veidu dzīvības apdrošināšana neattiecas uz nenoteiktu risku – nāve iestājas ikvienam. Nenoteiktība ir saistīta ar to, vai nāve iestāsies laikposmā, uz kuru attiecas apdrošināšana. Apdrošināšana nodrošina zināma apjoma finansiālu kompensāciju šīs nāves izraisīto finansiālo zaudējumu segšanai.

38.      Prēmija ir norunātā maksa, kas ir jāmaksā vienreiz vai periodiski, apmaiņā iegūstot apdrošināšanas aizsardzību. Ja garantētās atlīdzības apmērs ir noteikts, prēmijas daļu atsevišķajiem izlietojumiem visdrīzāk nebūs būtiskas nozīmes, izdarot izvēli, kādu dzīvības apdrošināšanas produktu iegādāties. Prēmija varētu segt, piemēram, peļņu, ko vēlas gūt apdrošinātājs, izmaksas un summu, kas ir vajadzīga, lai finansētu prasības pēc nāves iestāšanās, atbilstoši apdrošinātāja tehniskajām rezervēm (22). Tomēr šādi aspekti ietekmē risku, par kuru atbild apdrošinātājs, nevis apdrošinājuma ņēmējs. Piemēram, ja apdrošinātais dzīvo ilgāk, principā drīzas nāves risks palielinās. Tajā pašā laikā ir vairāk uzkrātā kapitāla, lai finansētu atlīdzības samaksu, un (apdrošinātāja) finansiālās izmaksas saistībā ar šī riska uzņemšanos, visdrīzāk, samazinās. Līdz ar to riska prēmija pati par sevi varētu samazināties. Tomēr, ja līgumā ir paredzēti fiksēti un regulāri prēmijas maksājumi, informācija par vienas prēmijas daļas (attiecībā pret pārējām daļām, kas tiek izmantotas citos nolūkos) izlietojuma attīstību, visdrīzāk, neietekmēs apdrošinājuma ņēmēja izvēli attiecībā uz apdrošināšanas produktu, jo maksājamā prēmija un saņemamā atlīdzība paliek nemainīgas visu līguma darbības laiku. Potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam, lai viņš spētu salīdzināt dzīvības apdrošināšanas produktus un pieņemt ar informāciju pamatotu lēmumu par to, kuru produktu iegādāties, ne vienmēr ir jāzina, kā attīstās dažādo prēmijas daļu izlietojums.

39.      Pamatojoties uz minēto, es neuzskatu, ka II pielikuma A daļas a) punkta 4. un 10. apakšpunkts varētu tikt interpretēti tādējādi, ka tajos bija noteikts, ka informācija par dažādajiem nolūkiem, kuriem prēmija tiek izmantota, ir informācija par būtisku saistību elementu, kas apdrošinājuma ņēmējam ir jāsniedz jebkuros apstākļos un attiecībā uz visu veidu līgumiem. Es nesaskatu tiesību akta formulējumā ietvertu pamatu šādam vispārēji piemērojamam pienākumam. Tas neizriet arī no 31. pantā noteiktās informācijas prasības vispārīgā mērķa.

40.      Tomēr tas, ka šis pienākums nav piemērojams jebkuros apstākļos, nenozīmē, ka tas nevar tikt piemērots dažos apstākļos.

41.      Tā tas ir it īpaši šajā gadījumā, jo a) punkta 10. apakšpunkta formulējumā prasība sniegt informāciju par prēmiju attiecībā uz katru atlīdzību, kura atbilstoši a) punkta 4. apakšpunktam bija jādefinē, tika ierobežota ar frāzi “vajadzības gadījumā”. Vai uz informāciju par prēmiju, kas bija jāmaksā par noteiktu atlīdzību, bija attiecināma norāde “vajadzības gadījumā”, pēc manām domām, bija atkarīgs no tā, kāda informācija specifiskajā gadījumā bija nepieciešama, lai potenciālais apdrošinājuma ņēmējs varētu saprast konkrētā piedāvātā produkta būtiskos elementus un līdz ar to izlemt, vai to iegādāties vai nē (23). Tādējādi, noskaidrojot a) punkta 10. apakšpunktā kopsakarā ar a) punkta 4. apakšpunktu paredzētā pienākuma piemērojamību attiecībā uz piedāvāto produktu, ir jāņem vērā piedāvātā produkta koncepts un raksturs.

42.      Ko tas nozīmē attiecībā uz tāda veida dzīvības apdrošināšanas līgumu kā līgums, ko bija noslēdzis H. W. Van Leuwen?

43.      H. W. Van Leuwen noslēgtā dzīvības apdrošināšanas līguma koncepcija ir atšķirīga no vienkāršā modeļa, ko aprakstīju. Būtībā šajā līgumā ir kombinēta dzīvības apdrošināšana un ieguldījums, apvienoti vienā vienotā produktā (šajā lietā pats dzīvības apdrošināšanas elements ir saistīts ar H. W. Van Leuwen nodibinātu hipotēku). Tiesa jau ir atzinusi – un tas šeit netiek apstrīdēts –, ka līgums, kas saista dzīvības apdrošināšanu ar ieguldījumu, ietilpst dzīvības apdrošināšanas kategorijā (24).

44.      Šķiet, ka visi lietas dalībnieki arī piekrīt, ka H. W. Van Leuwen noslēgtais dzīvības apdrošināšanas līgums attiecas uz vienu risku un garantē vienu atlīdzību un ka pēdējās minētās apmērs var mainīties atkarībā no viņa nāves iestāšanās brīža. Līdz ar to šī nav situācija, kad ir galvenā un papildu atlīdzība a) punkta 10. apakšpunkta izpratnē. Ir viena atlīdzība, kas ir saistīta ar vienu risku. Tomēr ir divas alternatīvas atlīdzības apmēra noteikšanas metodes – atlīdzība A ir fiksēta un garantēta summa (vienkāršais dzīvības apdrošināšanas modelis), savukārt atlīdzība B ir mainīga.

45.      Manuprāt, lai noteiktu II pielikuma A daļas a) punkta 10. apakšpunktā kopsakarā ar a) punkta 4. apakšpunktu paredzētā pienākuma piemērojamību attiecībā uz tāda veida dzīvības apdrošināšanu kā tā, kuru ir parakstījis H. W. Van Leuwen, noteicošais nav precīzās metodes, kas tiek izmantota, nosakot atlīdzību B, detalizēta izpratne.

46.      Pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesas sēdē paustajiem apsvērumiem, es sākotnēji sapratu, ka metode izpaužas tā, ka katru mēnesi no iemaksātās prēmijas tiek ieturētas dažādu veidu izmaksas un riska prēmija un atlikums tiek iemaksāts izvēlētajā ieguldījumu formā. Tomēr pēc tam, kad biju iepazinusies ar valsts tiesas lietas materiālos ietverto informāciju par laikposmu no 2007. līdz 2009. gadam, man radās iespaids, ka ir tikusi piemērota atšķirīga metode – šie ieturējumi tika veikti no ieguldījumu fondu daļu vērtības un gada gaitā iemaksātajām prēmijām, un tad tika pieskaitīti no attiecīgajā gadā veiktajiem ieguldījumiem radušies zaudējumi un gūtā peļņa, lai noteiktu daļu jauno vērtību.

47.      Lai kāda nebūtu tieši izmantotā metode, man šķiet skaidrs – un tas ir būtisks apstāklis –, ka dažādie prēmijas izlietojumi var ietekmēt atlīdzības B apmēru.

48.      Neatkarīgi no vispārīgā riska, kas attiecas uz ikvienu ieguldījumu, ir skaidrs, ka tas, cik daudz tiek ieguldīts (kapitāls), visdrīzāk ietekmēs veikto ieguldījumu vērtību un galu galā sagaidāmās peļņas (vai zaudējumu) lielumu. Attiecībā uz gadījumiem, kad šis kapitāls ir atkarīgs no tā, kādos citādos veidos ir tikusi izmantota iemaksātā prēmija, un šo ieguldījumu vērtība nosaka dzīvības apdrošināšanas atlīdzību, Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punktā apvienojumā ar II pielikuma A daļas a) punkta 4. un 10. apakšpunktu bija prasīts, lai informācija par prēmiju un atlīdzības definīcija būtu pietiekami detalizēta, lai potenciālais apdrošinājuma ņēmējs varētu izprast sakarību starp prēmiju un atlīdzību, dažādos prēmijas izlietojumus un kritērijus, kuri ietekmē to prēmijas apmēru, kas tiek izmantots attiecīgi ieguldījuma veikšanai un citos nolūkos.

49.      Manuprāt, ja nav bijusi sniegta šī skaidrā un precīzā informācija, potenciālais apdrošinājuma ņēmējs nevar būt izdarījis uz informāciju pamatotu lēmumu par viņa vajadzībām piemērotāko līgumu un nevar būt novērtējis ieguldījuma risku, kas savukārt ietekmēja atlīdzību, ko viņš (vai labuma guvēji no viņa dzīvības apdrošināšanas) varēja cerēt saņemt no dzīvības apdrošināšanas, un attiecīgos gadījumos nevar būt salīdzinājis šādus riskus un atlīdzības ar citiem līdzīga veida piedāvātajiem produktiem.

50.      Tāpēc potenciālais apdrošinājuma ņēmējs bija jāinformē par to, kā apdrošinātājs, pamatojoties uz līgumu, var izmantot prēmiju un izlemt, kādu daļu ieguldīt. Līguma koncepta un rakstura dēļ šie bija viņa riski, nevis tikai apdrošinātāja riski.

51.      Secinu, ka apstākļos, kad prēmijas izlietojumi nevar tikt definēti absolūtos skaitļos vai procentuālā izteiksmē, kritērijiem, kas tiek izmantoti, lai noteiktu vienā vai citā nolūkā izmantotas prēmijas apmēru, ir jābūt skaidri un precīzi izklāstītiem informācijā, kas tiek sniegta pirms dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas, kā ir prasīts Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punktā un II pielikuma A daļas a) punkta 4. un 10. apakšpunktā. Valsts tiesības ir jāinterpretē, ņemot vērā šos apsvērumus.

52.      Tagad gadījumam, ja Tiesa šim secinājumam nepiekristu, es pievērsīšos 31. panta 3. punktam (uz kuru attiecas konkrētie uzdotie jautājumi).

 Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 3. punkts

53.      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 3. punkts nepieļauj “ģenerālklauzulu” un/vai nerakstītu valsts tiesību normu izmantošanu, nosakot apdrošinātājam pienākumu sniegt informāciju, kas nav norādīta II pielikuma A daļā (25).

54.      Iesniedzējtiesa nav skaidri definējusi vai nošķīrusi “ģenerālklauzulas” un/vai “nerakstītas” Nīderlandes tiesību normas. Tā ir aprakstoši norādījusi uz “saprātīgum[u] un taisnīgum[u], kas piemērojami (pirms)līgumiskajām attiecībām starp dzīvības apdrošinātāju un potenciālo apdrošinājuma ņēmēju, un/vai vispārēj[u] un/vai īpaš[u] rūpības pienākum[u]”. Šīs lietas vajadzībām pieņemšu, ka šīs tiesību normas ir tiesību normas, kas nav tās, kuras ir atrodamas tiesību aktos, ievērojot, ka šādām tiesību normām dažādu dalībvalstu tiesību sistēmās var būt atšķirīgas funkcijas un juridiskais spēks.

55.      Daži lietas dalībnieki pirmo jautājumu ir izpratuši tā, ka tas attiecas uz jautājumu, vai vispārējie principi ir ieviešanas veids, ar kuru pilnībā var tikt ieviests Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 3. punktā paredzētā pienākuma saturs.

56.      Man ir atšķirīgs viedoklis.

57.      31. panta 3. punkts nebija paredzēts ieviešanai. Dalībvalstīm nebija pienākuma transponēt 31. panta 3. punktu valstu tiesībās, bet, ja tās tajā piedāvāto iespēju izmantoja, tām bija jāievēro arī šajā tiesību normā noteiktie ierobežojumi. Tāpēc jautājums šeit ir par to, vai šī iespēja varēja tikt īstenota, piemērojot tiesību normas, kuru nav tiesību aktos.

58.      Spriedumā lietā Axa Royale Belge Tiesa atzina, ka, ņemot vērā likumdevēja nodomu pārmērīgi neierobežot piedāvāto apdrošināšanas produktu izvēli iekšējā tirgū, “papildu informācijai, ko var pieprasīt dalībvalstis atbilstoši [31. panta 3. punktam], ir jābūt skaidrai, precīzai un nepieciešamai, lai varētu pienācīgi saprast apdrošinājuma ņēmējam piedāvāto apdrošināšanas produktu būtiskās iezīmes” (26).

59.      Līdz ar to apdrošinājuma ņēmēja tiesības saņemt (un atbilstošais apdrošinātāja pienākums sniegt) informāciju papildus informācijai, kas bija aprakstīta 31. panta 1. punktā un norādīta II pielikuma A daļā, bija atkarīgas no dalībvalsts lēmuma izmantot tai 31. panta 3. punktā noteikto iespēju saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem.

60.      Konkrēti, dalībvalsts tiesības prasīt šādu papildu informāciju bija atkarīgas no i) informācijas mērķa (vai prasītā informācija ir “nepieciešama”, lai varētu pienācīgi saprast potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam piedāvāto apdrošināšanas produktu būtiskās iezīmes) un ii) informācijas satura (vai prasītā informācija ir “skaidra” un “precīza”). Abi nosacījumi ir savstarpēji saistīti. Ja informācija ir vispārīga un nenoteikta, tā nebūs informācija, kas ir nepieciešama 31. panta 3. punktā aprakstītajam nolūkam. Tas tika parādīts pašā spriedumā lietā Axa Royale Belge (27).

61.      Manuprāt, 31. panta 3. punkta formulējums ne ierobežoja, ne arī noteica pasākuma formu, kādā šī iespēja saskaņā ar šo tiesību normu varēja tikt īstenota.

62.      Valsts tiesību avotam, kas bija jāizmanto, lai īstenotu 31. panta 3. punktā paredzēto iespēju, līdz ar to bija jābūt tādam, lai ar to varētu tikt noteikts informācijas mērķis un saturs. Citādi nebūtu iespējams pārbaudīt, vai dalībvalsts ir izpildījusi 31. panta 3. punktā izklāstītos nosacījumus, un garantēt pietiekamu tiesisko noteiktību. Līdz ar to valsts tiesībās bija skaidri un noteikti jāidentificē informācija, kas apdrošinātājam ir jāsniedz un ko apdrošinājuma ņēmējs var sagaidīt. Ja šie nosacījumi bija izpildīti, Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 3. punkta formulējums neierobežoja dalībvalsts izvēli, liedzot izmantot tiesību normas, kuru nav tiesību aktos.

63.      Šo nostāju neietekmē tas, kādas sekas šīs informācijas nesniegšanai apdrošinājuma ņēmējam var būt atbilstoši valsts tiesībām. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta interpretācija šajā lietā “izskaidro[s] un precizē[s] šīs tiesību normas jēgu un piemērošanas jomu, kādā tā kopš spēkā stāšanās brīža bija jāsaprot un jāpiemēro” (28). Šī ES tiesību interpretācija ir jānošķir no tā, kāda nozīme šai interpretācijai tiek piešķirta atbilstoši ES tiesībām un valsts tiesībām (29). ES direktīvām ir jāsniedz vienveidīga un autonoma interpretācija visas Eiropas Savienības mērogā (30). Sekām valsts tiesībās, kas izpaužas kā priekšrokas došana vienai šo direktīvu interpretācijai salīdzinājumā ar citu, [šo direktīvu] interpretāciju neietekmē, izņemot gadījumus, kad šīs sekas attiecas uz valsts tiesībām vai ir citādi saistītas ar tām. Gadījumos, kad tas tā nav, varētu tikt apdraudēta vienveidīgā interpretācija un ES tiesību pārākums. Līdz ar to atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša.

64.      Vai ar “ģenerālklauzulām” un/vai “nerakstītām” valsts tiesību normām 31. panta 3. punktā norādītajos nolūkos varētu vai nevarētu tikt noteikta papildu informācija, kas ir “skaidr[a], precīz[a] un nepieciešam[a], lai varētu pienācīgi saprast apdrošinājuma ņēmējam piedāvāto apdrošināšanas produktu būtiskās iezīmes” (spriedumā lietā Axa Royale Belge (EU:C:2002:136) paredzētā pārbaude), manuprāt, nav jautājums, uz kuru varētu tikt šādi abstrakti atbildēts. Šādas tiesību normas var būt (piemēram) vispārējie tiesību principi konkrētā tiesību sistēmā vai specifiskas tiesību normas attiecībā uz konkrētiem darījumu veidiem (tāds kā, piemēram, dažās ES tiesību sistēmās pastāvošais princips, ka apdrošināšanas līgumi ir uberrimae fidei). Tās diez vai būs “nerakstītas” tiesību normas burtiskā izpratnē, bet tās visnotaļ var būt “nekodificētas tiesību normas” un/vai tiesību normas, kas ir tikušas atvasinātas no judikatūras. Kāda ir to specifiskā darbība un kādā skaidrības, precizitātes un paredzamības līmenī ar tām tiks noteikti pienākumi katrai konkrētajai darījuma pusei, būs atkarīgs no iesaistītās konkrētās tiesību sistēmas. Šajā lietā iesniedzējtiesa nav Tiesai sniegusi detalizētu skaidrojumu par to, kāda ir ““ģenerālklauzulu” un/vai nerakstīt[o] Nīderlandes tiesību norm[u] – tād[u] kā saprātīgums un taisnīgums, kas piemērojami (pirms)līgumiskajām attiecībām starp dzīvības apdrošinātāju un potenciālo apdrošinājuma ņēmēju, un/vai vispārējs un/vai īpašs rūpības pienākums” – juridiskā nozīme, vai arī, kā tās darbojas valsts tiesībās. Šajos apstākļos es atturos ieņemt nostāju attiecībā uz to, vai ar šīm specifiskajām tiesību normām var vai nevar tikt izpildīti Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi.

 Secinājumi

65.      Uzskatu, ka, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, Tiesai uz Rechtbank Rotterdam (Nīderlande) uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:

Saskaņā ar Padomes 1992. gada 10. novembra Direktīvas 92/96/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK un Direktīvā 90/619/EEK 31. panta 1. punktu un II pielikuma A daļas a) punkta 10. apakšpunktu kopsakarā ar a) punkta 4. apakšpunktu potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam, kas gatavojās iegādāties dzīvības apdrošināšanas produktu ar ieguldījuma komponentu, kurā daļa prēmijas tiek ieguldīta, pirms dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas bija jāsniedz informācija par prēmiju un jādefinē atlīdzība, lai viņš varētu izprast sakarību starp prēmiju un atlīdzību, dažādos prēmijas izlietojumus un kritērijus, kuri ietekmē prēmijas apmēru, kas tiek izmantots attiecīgi ieguldījuma veikšanai un citos nolūkos.

Ar Padomes Direktīvas 92/96 31. panta 3. punktu dalībvalstīm netika liegts īstenot tām tajā noteikto iespēju, izmantojot “ģenerālklauzulas” un/vai nerakstītas tiesību normas, ja vien bija izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi. Šo secinājumu neietekmē tas, kādas sekas atbilstoši valsts tiesībām ir prasītās informācijas nesniegšanai pirms dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas.


1 – Oriģinālvaloda – angļu.


2 – Padomes 1992. gada 10. novembra Direktīva par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK un Direktīvā 90/619/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) (OV L 360, 1. lpp.). Šī direktīva vairākkārt tika grozīta, kamēr ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvu 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu (OV L 345, 1. lpp.) tika atcelta. Pēdējā minētā direktīva savukārt tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV 2009, L 335, 1. lpp.). Lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu bija pievienoti divi 2012. gada 14. marta un 11. jūlija starpspriedumi, uz kuriem es arī pamatojos lietas faktisko apstākļu izklāstā (skat. tālāk 11.–23. punktu).


3 – Padomes 1990. gada 8. novembra Direktīva par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai, un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK (OV L 330, 50. lpp.). Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva tika grozīta ar Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu un pēc tam atcelta ar Direktīvu 2002/83. Direktīvas 2002/83 36. pants un III pielikuma A daļas a) punkta 10. apakšpunkts ir līdzīgi Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. pantam un II pielikuma A daļas a) punkta 10. apakšpunktam. Lai gan Direktīvas 2009/138 185. pantā apdrošinātāja pienākums pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju apdrošinājuma ņēmējam ir ticis pārstrukturēts un paplašināts, 185. panta 3. punkta g) apakšpunktā un 7. punktā ir ietverts Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. pantā un II pielikuma A daļas a) punkta 10. apakšpunktā ietvertajiem līdzīgs formulējums. Tā kā Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva ir tikusi atcelta, es šajos secinājumos uz to atsaukšos pagātnes izteiksmē.


4 – Padomes 1979. gada 5. marta Pirmā direktīva 79/267/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešajā dzīvības apdrošināšanā (OV L 63, 1. lpp.) ar tajā izdarītajiem grozījumiem (un vēlāk atcelta ar Direktīvu 2002/83).


5 – Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts.


6 – Skat, piemēram, Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas preambulas pirmo un otro apsvērumu.


7 – Skat, piemēram, Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas preambulas 1. un 2. apsvērumu.


8 – Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. panta d) punktā “piederības dalībvalsts” bija definēta kā “dalībvalsts, kurā atrodas dzīvības apdrošināšanas sabiedrības, kas uzņemas saistības, galvenais birojs”.


9 – Skat. arī Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas preambulas 20. apsvērumu, kurā bija norāde uz faktu, ka “[..] iekšējā tirgū apdrošinājuma ņēmēju interesēs ir piekļūt pēc iespējas plašākam [Eiropas Savienībā] pieejamo dzīvības apdrošināšanas produktu klāstam un izvēlēties savām vajadzībām visatbilstošākos pakalpojumus”.


10 – Skat. iepriekš 2. punktu.


11 – Skat. iepriekš 1. punktu.


12 – Skat. tālāk 19. punktu.


13 – Skat., piemēram, spriedumu Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 41. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra.


14 – No Komisijas rakstveida apsvērumiem izrietēja, ka tā piekrīt, ka a) punkta 10) apakšpunkts varētu uz šo informāciju attiekties, bet tiesas sēdē tā savu nostāju mainīja.


15 – Spriedums Endress, C‑209/12, EU:C:2013:864, 29. punkts. Skat. arī manu secinājumu minētajā lietā (EU:C:2013:472) 45. punktu. Šīs vājākās līguma puses aizsardzībai ir pieejamas līguma laušanas tiesības – skat. Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. pantu.


16 –      Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas preambulas 23. apsvērums. Skat. arī spriedumu Axa Royale Belge, C‑386/00, EU:C:2002:136, 20. punkts. Skat. arī manu secinājumu Endress, EU:C:2013:472, minēti iepriekš 15. zemsvītras piezīmē, 59. punktu.


17 – Spriedums Endress, EU:C:2013:864, minēts iepriekš 15. zemsvītras piezīmē, 25. punkts.


18 – Paskaidrojuma raksts Priekšlikumam Padomes Trešajai direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK un Direktīvā 90/619/EEK, COM(91) 57, galīgā redakcija (OV 1991, C 99, 2. lpp.), 6. lpp. (turpmāk tekstā – “Paskaidrojuma raksts”).


19 – Paskaidrojuma raksts, minēts iepriekš 18. zemsvītras piezīmē, 29. punkts.


20 – Paskaidrojuma raksts, minēts iepriekš 18. zemsvītras piezīmē, 29. punkts.


21 – Skat. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. panta c) punktu kopsakarā ar Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. panta a) un c) punktu. Skat. arī iepriekš 2. punktu.


22 – Skat., piemēram, Pirmās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 17. pantu, kurā grozījumi izdarīti ar Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 18. pantu.


23 – Šajā ziņā Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas preambulas 23. apsvērumā ir atsauce uz patērētājam piedāvātajiem produktiem. Skat. arī ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumus Axa Royale Belge, EU:C:2011:612, spriedums minēts iepriekš 16. zemsvītras piezīmē, 25. un 26. punkts.


24 – Skat., piemēram, spriedumu González Alonso, C‑166/11, EU:C:2012:119, 29.–31. punkts. II pielikuma A daļā ir apstiprināts, ka Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva ir piemērojama attiecībā uz jauktiem produktiem – atbilstoši II pielikuma A daļas a) punkta 11. un 12. punkta daļu, ar kurām ir saistīta atlīdzība, definēšana un norādes par pakārtoto aktīvu veidu ir informācija, kas ir jāsniedz potenciālajam apdrošinājuma ņēmējam.


25 – Ar minētajiem jautājumiem saistītiem jautājumiem EBTA Tiesa pievērsās [2013. gadā izskatītajā] lietā Koch E‑11/12 (EFTA Court Reports vēl nav publicēta), kurā tā pauda viedokli, ka: “[..] neskarot citas tiesību normas un ciktāl netiek ietekmēta to efektivitāte, [Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva] un Direktīva 2002/83 neliedz EEZ valstīm piemērot vispārējos valstu līgumtiesību principus, lai ieviestu pienākumu sniegt padomus attiecībā uz tādiem sarežģītiem finanšu instrumentiem, kāda ir dzīvības apdrošināšana, kas tiek pārdota patērētājiem [..]” (77. punkts).


26 – Spriedums Axa Royale Belge, EU:C:2002:136, minēts iepriekš 16. zemsvītras piezīmē, 24. punkts.


27 – Spriedums Axa Royale Belge, EU:C:2002:136, minēts iepriekš 16. zemsvītras piezīmē, 27.–30. punkts.


28 – Spriedums Endress, EU:C:2013:864, minēts iepriekš 15. zemsvītras piezīmē, 35. punkts un tajā minētā judikatūra.


29 – Izņēmuma apstākļos no šīs interpretācijas var izrietēt Tiesas sprieduma iedarbības laikā ierobežojums. Taču šajā lietā Tiesai nav iesniegti pierādījumi, kas norādītu uz vajadzību to piemērot. Skat., piemēram, spriedumu Endress, EU:C:2013:864, minēts iepriekš 15. zemsvītras piezīmē, 36. punkts un tajā minētā judikatūra.


30 – Skat., piemēram, spriedumu Malaysia Dairy Industries, C‑320/12, EU:C:2013:435, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.