TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 22. novembrī (*)
Gaisa transports – Kompensācija un atbalsts pasažieriem – Iekāpšanas atteikums, lidojumu atcelšana vai ilga kavēšanās – Termiņš prasības celšanai
Lieta C‑139/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 14. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 21. martā, tiesvedībā
Joan Cuadrench Moré
pret
Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un D. Švābi [D. Šváby] (referents),
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– J. Cuadrench Moré vārdā – J.‑P. Mascaray Martí, abogado,
– Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV vārdā – M. C. de Yzaguirre y Morer, Procuradora, un J. M. Echegaray Fraile, abogado,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – M. Szpunar, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. Simonsson, pārstāvis,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV L 46, 1. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp J. Cuadrench Moré un Koninklijke Luchtvaart Maatschappij NV (turpmāk tekstā – “KLM”) par šīs aviosabiedrības atteikumu samaksāt prasītājam kompensāciju par lidojuma atcelšanu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
Varšavas konvencija
3 Konvencijas par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas parakstīta Varšavā 1929. gada 12. oktobrī un kas grozīta un papildināta ar 1955. gada 28. septembra Hāgas protokolu, 1961. gada 18. septembra Gvadalaharas konvenciju, 1971. gada 8. marta Gvatemalas protokolu, kā arī četriem 1975. gada 25. septembra Monreālas papildu protokoliem (turpmāk tekstā – “Varšavas konvencija”), 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka “pārvadātājs atbild par zaudējumiem, kas radušies pasažiera nāves vai ievainojuma, vai jebkāda cita miesas bojājuma gadījumā, ja nelaimes gadījums, kas radījis šādus zaudējumus, noticis lidmašīnā vai iekāpšanas vai izkāpšanas darbību gaitā. [..]”.
4 Varšavas konvencijas 19. pantā ir noteikts:
“Pārvadātājs atbild par zaudējumu, kas radies, aizkavējot pasažieru, bagāžas vai kravas pārvadāšanu ar lidmašīnu.”
5 Varšavas konvencijas 29. pantā ir noteikts:
“1. Tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību izbeidzas, ja prasība nav iesniegta divu gadu laikā kopš dienas, kad gaisa kuģis ieradās galamērķī, no dienas, kad gaisa kuģim būtu jāierodas galamērķī, vai no dienas, kad pārvadājums tika pārtraukts.
2. Šā laikposma aprēķināšanas metodiku nosaka saskaņā ar tiesību aktiem, atbilstīgi kuriem darbojas tiesa, kas izskata šo lietu.”
Monreālas konvencija
6 Konvenciju par dažu starptautiskā gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā, Eiropas Kopiena parakstīja 1999. gada 9. decembrī, un tā Kopienas vārdā tika apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK (OV L 194, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “Monreālas konvencija”). Eiropas Savienībā šī konvencija stājās spēkā 2004. gada 28. jūnijā. No šī datuma un it īpaši attiecībās starp dalībvalstīm Monreālas konvencija, pamatojoties uz tās 55. pantu, prevalē pār Varšavas konvenciju.
7 Monreālas konvencijas 19. pantā ir noteikts:
“Pārvadātājs atbild par zaudējumu, kas radies, aizkavējot pasažieru, bagāžas vai kravas pārvadāšanu ar lidmašīnu. [..]”
8 Monreālas konvencijas 35. pants ar nosaukumu “Prasību ierobežojums [noilgums]” ir identisks Varšavas konvencijas 29. panta formulējumam.
Savienības tiesības
Regula (EK) Nr. 2027/97
9 Ar Padomes 1997. gada 9. oktobra Regulu (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos (OV L 285, 1. lpp.) Savienības likumdevējs ir paredzējis uzlabot nelaimes gadījumos cietušo pasažieru aizsardzības līmeni, ieviešot noteikumus, kas attiecībā uz gaisa pārvadājumiem starp dalībvalstīm aizstāj atsevišķus Varšavas konvencijas noteikumus, kamēr tiek gaidīta šīs konvencijas būtiska atkārtota izskatīšana un pārskatīšana.
10 Regulas (EK) Nr. 2027/97 1. pantā ir noteikts:
“Šī regula nosaka Kopienas gaisa pārvadātāju pienākumus attiecībā uz atbildību nelaimes gadījumos pret pasažieriem par zaudējumiem, kas radušies pasažiera nāves vai ievainojuma, vai jebkāda cita miesas bojājuma gadījumā, ja nelaimes gadījums, kas radījis šādus zaudējumus, noticis lidmašīnā vai iekāpšanas vai izkāpšanas darbību gaitā.
[..]”
Regula Nr. 261/2004
11 Regulas Nr. 261/2004 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja atceļ lidojumu, attiecīgajiem pasažieriem:
[..]
c) ir tiesības saskaņā ar 7. pantu no apkalpojošā gaisa pārvadātāja saņemt kompensāciju [..].”
12 Minētās regulas 6. pantā ir noteikti gaisa pārvadātāju pienākumi attiecībā uz pasažieriem sniedzamo atbalstu lidojuma kavēšanās gadījumā.
13 Šīs regulas 7. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Ja ir izdarīta atsauce uz šo pantu, pasažieri saņem kompensāciju šādā apmērā:
a) EUR 250 par visiem lidojumiem 1500 kilometru vai mazākā attālumā;
b) EUR 400 par visiem lidojumiem Kopienas iekšienē vairāk nekā 1500 kilometru attālumā un par visiem citiem lidojumiem 1500 līdz 3500 kilometru attālumā;
c) EUR 600 par visiem lidojumiem, uz ko neattiecas a) vai b) apakšpunkts.
[..]”
14 Nevienā no Regulas Nr. 261/2004 noteikumiem nav noteikts termiņš, kādā ir jāceļ prasība, lai panāktu šajā regulā garantēto tiesību ievērošanu.
Spānijas tiesības
15 Attiecīgajās valsts tiesību normās noteiktais prasības celšanas termiņš ir desmit gadi prasībām, kuru celšanai nav paredzēts cits termiņš.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
16 J. Cuadrench Moré bija rezervējis KLM lidojumu 2005. gada 20. decembrī no Šanhajas (Ķīna) uz Barselonu (Spānija). Lidojums KL 0896, kuram vajadzēja notikt šajā maršrutā, tika atcelts, tādēļ J. Cuadrench Moré bija spiests ceļot nākamajā dienā ar citu aviosabiedrību, lidojot caur Minheni (Vācija).
17 2009. gada 27. februārī J. Cuadrench Moré pret KLM cēla prasību Juzgado Mercantil n° 7 de Barcelona [Barselonas komerctiesā Nr. 7], un šajā prasībā viņš, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004, prasīja kompensāciju EUR 2990 apmērā, pieskaitot šai summai procentus un izdevumus, lai panāktu zaudējumu atlīdzību, kas viņam nodarīti saistībā ar minētā lidojuma atcelšanu.
18 Šajā ziņā KLM apgalvoja, ka prasības celšanas termiņam esot iestājies noilgums, jo esot beidzies Varšavas konvencijas 29. pantā paredzētais divu gadu termiņš prasības celšanai saistībā ar gaisa pārvadātāja atbildību.
19 Juzgado Mercantil n° 7 de Barcelona ar 2009. gada 26. maija spriedumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 261/2004, piesprieda KLM samaksāt EUR 600 un likumiskos procentus. Minētā tiesa spriedumā noraidīja KLM izvirzīto aizstāvības pamatu, uzskatīdama, ka šajā lietā nav piemērojams ne Varšavas konvencijas 29. pantā, ne arī Monreālas konvencijas 35. pantā noteiktais noilguma termiņš, jo piemērojama esot Regula Nr. 261/2004. Tā kā šajā regulā nav skaidra noteikuma, kurā būtu noteikts termiņš, kādā ir jāceļ ar šo regulu saistītas prasības, minētā tiesa uzskatīja, ka jāpiemēro ir Spānijas tiesības.
20 Audiencia Provincial de Barcelona [Barselonas provinces tiesa], izskatot apelācijas sūdzību, uzskata – tā kā Regulā Nr. 261/2004 par šo jautājumu nav skaidra noteikuma, 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I‑403. lpp.), kā arī 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑549/07 Wallentin-Hermann (Krājums, I‑11061. lpp.), skatot tos kopā ar 2009. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑301/08 Bogiatzi (Krājums, I‑10185. lpp.), neļauj pietiekami skaidri identificēt, kāds ir piemērojamais termiņš prasības celšanai.
21 Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Barcelona nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regula Nr. 261/2004 ir jāinterpretē tādējādi, ka jautājumā par termiņu prasības celšanai ir piemērojams Monreālas konvencijas 35. pants, kurā tas noteikts divu gadu ilgumā, vai arī jāpiemēro kāda cita [Savienības] tiesību norma vai valsts tiesību akti?”
Par prejudiciālo jautājumu
22 Iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā jautā, vai Regula Nr. 261/2004 ir jāinterpretē tādējādi, ka termiņš, kādā ir jāceļ prasības par šīs regulas 5. un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu, ir noteikts Monreālas konvencijas 35. pantā vai arī saskaņā ar citiem noteikumiem, it īpaši saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību normām prasību noilguma jomā.
23 Vispirms ir jāatgādina, ka lidojuma atcelšanas gadījumā, ja vien to nav izraisījuši ārkārtēji apstākļi, no kuriem nevarētu izvairīties pat tad, ja tiktu veikti visi saprātīgie pasākumi, Regulas Nr. 261/2004 5. un 7. pantā pasažieriem ir atzītas tiesības uz dažādu kompensāciju atkarībā no attiecīgā lidojuma attāluma un galamērķa, un pasažieri šīs tiesības vajadzības gadījumā var izmantot arī valsts tiesās.
24 Šajā ziņā nav apstrīdēts, ka Regulā Nr. 261/2004 nav neviena noteikuma par termiņa noilgumu prasības celšanai valsts tiesās par šīs regulas 5. un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu.
25 Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, ja attiecīgā joma Savienības tiesību normās nav regulēta, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka procesuālie noteikumi tādu prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību aizsardzību, kas personām izriet no Savienības tiesībām, ar nosacījumu, ka šie noteikumi atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (šajā ziņā skat. 2010. gada 25. novembra spriedumu lietā C‑429/09 Fuß, Krājums, I‑12167. lpp., 72. punkts).
26 No tā izriet, ka termiņš, kādā ir jāceļ prasības par Regulas Nr. 261/2004 5. un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu, tiek noteikts saskaņā ar katras dalībvalsts valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka šie noteikumi atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.
27 Šis konstatējums, pretēji KLM apgalvotajam, nevar tikt apšaubīts, pamatojoties uz faktu, ka Varšavas konvencijas 29. pantā un Monreālas konvencijas 35. pantā ir paredzēts, ka prasība par atbildību saistībā ar šajās konvencijās atzītajām tiesībām ir jāceļ divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad gaisa kuģis ieradies galamērķī, no dienas, kad gaisa kuģim būtu bijis jāierodas galamērķī, vai no dienas, kad pārvadājums tika pārtraukts, citādi tiesības celt prasību izbeidzas.
28 Regulas Nr. 261/2004 5. un 7. pantā paredzētā kompensācija neietilpst Varšavas un Monreālas konvencijas piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. 2012. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑581/10 un C‑629/10 Nelson u.c., 55. punkts).
29 Tāpēc Varšavas konvencijas 29. pantā un Monreālas konvencijas 35. pantā noteiktais divu gadu noilguma termiņš nav uzskatāms par piemērojamu prasībām, kas ir celtas, pamatojoties it īpaši uz Regulas Nr. 261/2004 5. un 7. pantu.
30 Šim konstatējumam nav arī pretrunā iepriekš minētais spriedums lietā Bogiatzi, kurā Tiesa ir atzinusi, ka Regula Nr. 2027/97 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz piemērot Varšavas konvencijas 29. pantu situācijā, kad ceļotājs vēršas pret gaisa pārvadātāju par tā atbildību sakarā ar kaitējumu, kas ceļotājam nodarīts lidojumā starp dalībvalstīm.
31 Kā izriet no Regulas Nr. 2027/97 1. panta redakcijā, kas bija spēkā iepriekš minētā sprieduma lietā Bogiatzi faktu rašanās laikā, šajā ziņā ir jānorāda, ka šī regula attiecas uz gaisa pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos, kas ir noteikta arī Varšavas konvencijas 17. pantā.
32 Regulas Nr. 2027/97 mērķis saistībā ar gaisa pārvadājumiem starp dalībvalstīm bija vienīgi aizstāt atsevišķus Varšavas konvencijas noteikumus ar noteikumiem, kas gaisa satiksmes nelaimes gadījumos cietušos pasažierus aizsargā vairāk, vienlaicīgi neliedzot piemērot pārējos noteikumus, kā, piemēram, šīs konvencijas 29. pantā paredzētos noteikumus par prasības celšanu saistībā ar atbildību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bogiatzi, 41.–44. punkts). Savukārt ar Regulu Nr. 261/2004 tiek ieviesta standartizēta un tūlītēja kompensēšanas kārtība attiecībā uz kaitējumu, ko rada neērtības saistībā ar lidojumu kavēšanos un atcelšanu, un šī kārtība ir piemērojama pirms Monreālas konvencijas, tāpēc tā ir neatkarīga no šajā konvencijā paredzētās kārtības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Nelson u.c., 46., 55. un 57. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 261/2004 ir jāinterpretē tādējādi, ka termiņš, kādā ir jāceļ prasības par šīs regulas 5. un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu, tiek noteikts saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību normām prasību noilguma jomā.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, ir jāinterpretē tādējādi, ka termiņš, kādā ir jāceļ prasības par šīs regulas 5. un 7. pantā paredzētās kompensācijas saņemšanu, tiek noteikts saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību normām prasību noilguma jomā.
[Paraksti]