Lieta C‑556/10

Eiropas Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Transports – Kopienas dzelzceļa attīstība – Direktīva 91/440/EEK – 6. panta 3. punkts un II pielikums – Direktīva 2001/14/EK – 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts – Infrastruktūras pārvaldītājs – Neatkarība organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā – Holdinga sabiedrības struktūra – Direktīva 2001/14 – 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts – Maksājumu noteikšana uz tiešo izmaksu pamata – Maksas iekasēšana – Tiešās izmaksas – Kopējās izmaksas – Direktīva 2001/14 – 6. panta 2. punkts – Izmaksu samazināšanas stimulēšanas pasākumu neesamība – Direktīva 91/440 – 10. panta 7. punkts – Direktīva 2001/14 – 30. panta 4. punkts – Regulatīvā iestāde – Pilnvaras

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 28. februāra spriedums

1.        Transports – Kopējā politika – Kopienas dzelzceļa attīstība – Valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs – Neatkarība – Vērtējuma kritēriji, kas ir uzskaitīti Komisijas darba dokumentā – Juridiski saistošs spēks – Neesamība – Transponēšanas pienākums – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/14; Padomes Direktīva 91/440)

2.        Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijas pienākums – Pierādījumu, kas parāda valsts pienākumu neizpildi, iesniegšana – Prezumpcijas – Nepieļaujamība

(LESD 258. pants)

3.        Transports – Pārvadājumi pa dzelzceļu – Direktīva 2001/14 – Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksas iekasēšana – Maksas iekasēšanas par infrastruktūras lietošanu – Dalībvalstu pienākumi – Apjoms – Infrastruktūras izmantošanas maksas noteikšana – Izslēgšana – Infrastruktūras pārvaldītāja kompetence

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punkts, 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts)

4.        Transports – Pārvadājumi pa dzelzceļu – Direktīva 2001/14 – Dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksas iekasēšana – Maksas iekasēšanas par infrastruktūras lietošanu – Dalībvalstu pienākumi – Tādu mehānismu ieviešana, kas mudina infrastruktūras pārvaldītāju ierobežot ar infrastruktūras pakalpojumu saistītās izmaksas un samazināt piekļuves maksas apmēru – Pienākums paredzēt atšķirīgus pasākumus – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14 6. panta 2. un 3. punkts, 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts)

5.        Transports – Kopējā politika – Kopienas dzelzceļa attīstība – Dalībvalstu pienākumi – Dzelzceļa tirgus regulatīvās iestādes izveidošana – Pilnvaras – Pienākums paredzēt tiesības celt prasību, ja nav iesniegta sūdzība vai nav konkrētu aizdomu par pārkāpumu – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkts)

1.        Juridiski saistoša spēka nav Komisijas darba dokumentam, kurā ir uzskaitīti kritēriji, uz kuriem pamatojoties tā pārbauda valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja neatkarību, kas ir prasīta Direktīvā 2001/14 par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, un pasākumus, kas ir paredzēti, lai garantētu šo neatkarību, kurš nekad nav ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kurš tika darīts zināms trīs gadus pēc minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa beigām un kurš netika pārņemts nevienā tiesību aktā.

Tādējādi dalībvalstij nevar pārmest, ka tā šos kritērijus nav ietvērusi tiesību normās, ar ko ir transponēta Direktīva 91/440 par Kopienas dzelzceļa attīstību un Direktīva 2001/14. Šajos apstākļos minēto kritēriju netransponēšana pati par sevi nevar likt secināt, ka valsts dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs lēmumu pieņemšanas ziņā nav neatkarīgs no uzņēmuma, kurā tas ir integrēts un kurš kā holdinga sabiedrība uzrauga arī dzelzceļa uzņēmumus.

(sal. ar 35., 58., 62. un 65. punktu)

2.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 66. punktu)

3.        Runājot par sistēmām maksas iekasēšanai par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, Direktīvas 2001/14 par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu 4. panta 1. punktā ir paredzēts kompetences sadalījums starp dalībvalstīm un infrastruktūras pārvaldītāju. Dalībvalstīm ir jānosaka maksas iekasēšanas sistēma, bet maksas noteikšana un tās iekasēšana ir infrastruktūras pārvaldītāja ziņā. Tomēr valsts var veikt pilnīgu infrastruktūras maksu piedziņu ar uzcenojumiem, ja tirgus situācija to pieļauj, ieskaitot infrastruktūras izmantošanu tajos tirgus segmentos, kuri spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu. Šajā ziņā, lai būtu ievēroti Direktīvas 2001/14 mērķi, infrastruktūras lietošanas maksa ir minimums, kurš atbilst šīs direktīvas 7. panta 3. punktā paredzētajām izmaksām, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, un maksimums, kas izriet no infrastruktūras pārvaldītājam radītajām kopējām izmaksām, kā tas ir paredzēts minētās direktīvas 8. panta 1. punktā. Tiešo izmaksu princips un kopējo izmaksu princips viens otru nevar aizstāt. Minētajā 8. panta 1. punktā paredzēto sistēmu var izmantot tikai tad, ja tirgus situācija to pieļauj, un, lai pārbaudītu, vai tas tā ir, ir jāveic tirgus izpēte.

Tādējādi no tā izriet, ka dalībvalsts nav neizpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvā 2001/14, tāpēc vien, ka tās tiesiskajā regulējumā nav skaidri norādīts, vai ir jāpiemēro tiešo izmaksu princips, vai kopējo izmaksu princips, bet tas ļauj pilnībā atgūt radušās izmaksas un sniedz infrastruktūras pārvaldītājam iespēju diferencēt pasažieru pārvadājumu pakalpojumus lielos attālumos, pasažieru pārvadājumu pakalpojumus nelielos attālumos vai arī kravas pārvadājumus pa dzelzceļu, kā arī dažādus tirgus segmentus šajos pārvadājumu pakalpojumos. Direktīvā 2001/14 nav noteikts dalībvalstīm pienākums paredzēt detalizētākus maksas iekasēšanas noteikumus.

(sal. ar 84., 85., 87. un 88. punktu)

4.        No Direktīvas 2001/14 par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu 6. panta 2. un 3. punkta izriet, ka dalībvalstis drīkst daudzgadu līguma ietvaros vai ar reglamentējošu noteikumu palīdzību īstenot stimulējošus pasākumus, lai samazinātu infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu. Taču tajā nekādā ziņā nav paredzēts, ka šie pasākumi ir jāveic atšķirīgā veidā.

Turklāt stimulējoši pasākumi, kuru mērķis ir likt samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, var izraisīt tikai piekļuves maksas lieluma samazināšanos neatkarīgi no tā, vai tās ir noteiktas, pamatojoties uz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu vai uz šīs direktīvas 8. panta 1. punktu.

(sal. ar 101., 107. un 110. punktu)

5.        Direktīvas 2001/14 par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu 30. panta 4. punktā paredzētās regulatīvā iestādes loma ir uzraudzīt un garantēt nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai jaudas iedalīšanas un maksas noteikšanas ietvaros. Tāpēc šai iestādei paredzētā iespēja iegūt informāciju izriet no Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta, kurā ir paredzēts, ka pretendentam ir tiesības vērsties minētajā iestādē, ja tas uzskata, ka ir notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā. Savukārt ne minētajā 30. panta 4. punktā, ne Direktīvas 91/440 par Kopienas dzelzceļa attīstību 10. panta 7. punktā nav prasīts, lai regulatīvajai iestādei būtu pilnvaras iegūt informāciju, ja nav iesniegta sūdzība vai nav aizdomu par minēto direktīvu pārkāpumu, un lai tā paredzētu sodus par šiem iespējamiem pārkāpumiem. Tādējādi dalībvalstij nevar pārmest, ka tā savos tiesību aktos nav paredzējusi šādus pasākumus.

(sal. ar 120., 124., 126. un 128. punktu)