EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2013. gada 13. martā (*)
Civildienests – Ierēdņi – Civildienesta noteikumu 43. panta pirmā daļa – Novēlota karjeras attīstības ziņojumu sagatavošana – Morālais kaitējums – Iespējas tikt paaugstinātam amatā zaudēšana
Lieta F‑91/10
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,
AK, bijusī Eiropas Komisijas ierēdne, ar dzīvesvietu Esbo (Somija), ko pārstāv S. Orlandi, A. Coolen, J.‑N. Louis un É. Marchal, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Berscheid un J. Baquero Cruz, pārstāvji,
atbildētāja.
EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents), tiesneši R. Barentss [R. Barents] un K. Brādlijs [K. Bradley],
sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 20. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 30. septembrī, AK prasa:
– pirmkārt, atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2009. gada 24. novembra lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņas lūgums, pirmkārt, izmaksāt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņai radušies sakarā ar viņas karjeras attīstības ziņojumu (turpmāk tekstā – “KAZ”) par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu nesagatavošanu, un, otrkārt, sākt administratīvo izmeklēšanu par iespējamo psiholoģisko vardarbību;
– otrkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus.
Atbilstošās tiesību normas
2 Saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Noteikumi”), redakcijā, kas bija spēkā 2009. gada 24. novembra lēmuma pieņemšanas brīdī, 24. panta pirmo daļu:
“Kopienas palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, [ja minētās darbības pret ierēdni vai viņa ģimenes locekli ir veiktas viņa amata vai pienākumu dēļ].”
3 Noteikumu 43. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Par katra ierēdņa spējām, efektivitāti un uzvedību darbā vismaz reizi divos gados sastāda periodisku ziņojumu, kā to noteikusi katra iestāde [..].”
4 Saskaņā ar Noteikumu VIII pielikuma par pensiju programmu 13. pantu:
“1. [..] ierēdnis, kuram vēl nav 65 gadu un kuru laikā, kad tas iegūst pensijas tiesības, Invaliditātes komiteja [komisija] atzīst par pilnīgi un pastāvīgi darba spējas zaudējušu, un invaliditātes dēļ tas nespēj veikt pienākumus viņa karjeras grupai atbilstošā amatā, un kuram tādēļ ir jāpārtrauc dienesta attiecības ar Kopienām, ir tiesīgs visu šādas darbnespējas laiku saņemt invaliditātes pensiju saskaņā ar Noteikumu 78. pantu.
2. Personas, kas saņem invaliditātes pabalstu, nevar strādāt algotu darbu bez iepriekšējas iecēlējinstitūcijas atļaujas. [..]”
Tiesvedības rašanās fakti
5 Ar iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “IIN”) 1999. gada 25. janvāra lēmumu, kas aizstāj 1997. gada 9. septembra lēmumu, prasītāja stājās Komisijas dienestā kā A 5 pakāpes 1. līmeņa pārbaudāmais ierēdnis.
6 Prasītājas KAZ par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “KAZ par 2001./2002. gadu”), kas sākotnēji tika pieņemts 2003. gada 10. aprīlī, Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa pirmo reizi atcēla ar 2005. gada 20. aprīļa spriedumu lietā T‑86/04 [AK]/Komisija (turpmāk tekstā – “2005. gada 20. aprīļa spriedums”). Administrācija sagatavoja jaunu KAZ, kuru par iepriekš minēto periodu 2006. gada 2. jūnijā pieņēma apelācijas vērtētājs, bet arī tas tika atcelts ar Pirmās instances tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā T‑102/08 P [AK]/Komisija (turpmāk tekstā – “2009. gada 6. oktobra spriedums”). KAZ par 2001./2002. gadu jaunākā redakcija tika izdota šīs tiesvedības laikā – 2012. gada 25. janvārī.
7 Prasītājas KAZ par 2004. gadu (turpmāk tekstā – “KAZ 2004”) sākotnēji tika pieņemts 2005. gada 14. janvārī, bet tika atcelts ar Civildienesta tiesas 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā F‑42/06 [AK]/Komisija (turpmāk tekstā – “2007. gada 13. decembra spriedums”). Tas tika aizstāts ar jaunu KAZ 2004, kas tika izdots šīs tiesvedības laikā – 2012. gada 25. janvārī.
8 Attiecībā uz prasītājas KAZ par 2005. gadu (turpmāk tekstā – “KAZ 2005”) IIN 2007. gada 23. aprīlī apmierināja viņas iesniegto sūdzību par to, tādējādi procedūra attiecībā uz minētā KAZ sagatavošanu bija jāatsāk. Ar 2012. gada 8. jūnija vēstuli KAZ 2005 beidzot tika paziņots prasītājai šīs tiesvedības laikā.
9 Visbeidzot, prasītājas KAZ par 2008. gadu (turpmāk tekstā – “KAZ 2008”) 2012. gada 20. septembrī, kad lieta tika nodota izskatīšanai, vēl nebija pabeigts.
10 Prasītāja tika paaugstināta AD 12 pakāpē 2008. gada 1. martā.
11 2008. gada 1. septembrī IIN konstatēja, ka prasītājas prombūtne slimības dēļ trīs gadu laikā bija 426 dienas, un 2008. gada decembrī tā nolēma vērsties Invaliditātes komisijā, kas vienprātīgi atzina, ka prasītājai ir pastāvīga invaliditāte, kas uzskatāma par pilnīgu un kuras dēļ viņa nespēj veikt pienākumus viņas karjeras grupai atbilstošā amatā. Pamatojoties uz šiem secinājumiem, IIN 2009. gada 7. maijā nolēma pārtraukt ar prasītāju dienesta attiecības pastāvīgi samazinātu darbspēju dēļ un piešķirt viņai invaliditātes pabalstu no 2009. gada 1. jūnija.
12 2009. gada 24. jūlijā prasītāja iesniedza sūdzību par iepriekš minēto lēmumu saistībā ar pensionēšanos invaliditātes dēļ. Šī sūdzība tika noraidīta ar IIN 2009. gada 29. oktobra lēmumu.
13 Tajā pašā laikā, 2009. gada 10. augustā, prasītāja iesniedza palīdzības lūgumu sākt administratīvo izmeklēšanu, lai konstatētu [psiholoģisko] vardarbību, par kuras upuri viņa sevi uzskatīja, kā arī piešķirt atlīdzību par viņai kopš 2003. gada nodarītajiem zaudējumiem, pieļaujot vairākus pārkāpumus viņas KAZ sagatavošanā, viņas prombūtnes slimības dēļ administratīvajā pārvaldībā, kā arī nenodrošinot viņas slimībai atbilstīgu darba vidi. Prasītāja it īpaši atsaucās uz materiālajiem zaudējumiem, kas viņai radušies no starpības starp viņas invaliditātes pabalstu un atalgojumu, ko viņa būtu saņēmusi, ja viņai būtu bijusi iespēja strādāt. IIN šos lūgumus noraidīja ar 2009. gada 24. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
14 Ar sava advokāta 2010. gada 24. februāra vēstuli prasītāja iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu saskaņā ar Noteikumu 90. panta 2. punktu. Šī sūdzība tika noraidīta ar IIN 2010. gada 18. jūnija lēmumu, par kuru prasītājai tika paziņots 21. jūnijā.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
15 Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu,
– piespriest Komisijai viņai samaksāt:
“– [EUR] 53 000 par iespējas tikt paaugstinātai A 5 pakāpē zaudēšanu, veicot 2003. gada paaugstināšanu amatā, kā arī nokārtot tās tiesības uz pensiju, veicot atbilstošas iemaksas;
– [EUR] 400 mēnesī (kas atbilst 70 % no starpības starp invaliditātes pabalstu, kuru viņa saņem, un pabalstu, kuru viņa būtu saņēmusi, ja būtu paaugstināta amatā 2003. gadā);
– [EUR] 35 000 par morālo kaitējumu, kas radīts, saglabājot viņas prettiesisko administratīvo situāciju, neraugoties tostarp uz [2005. gada 20. aprīļa, 2009. gada 6. oktobra un 2007. gada 13. decembra] spriedumiem;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 2012. gada 4. maija apsvērumos prasītāja palielināja atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru, novērtējot to EUR 70 000 apmērā.
17 Savā 2012. gada 9. jūlija vēstulē prasītāja novērtēja viņai izmaksājamo atlīdzību par “iespējas tikt paaugstinātam amatā zaudēšanu 2003., 2005. vai vēlāk – 2007. gadā [..] zaudēšanu respektīvi [EUR] 410 070, [EUR] 204 996 un [EUR] 90 130 apmērā”.
18 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Ar 2010. gada 30. septembra vēstuli, kas ir pievienota prasības pieteikumam, prasītāja, neraugoties uz šīs prasības īpašo kontekstu, lūdza ievērot konfidencialitāti šajā lietā un šo lūgumu atkārtoti iesniedza 2012. gada 7. maijā.
20 Ar 2011. gada 8. februāra vēstuli Civildienesta tiesa uzaicināja lietas dalībniekus piedalīties neformālā sanāksmē, lai rastu izlīgumu strīdā. Pēc šīs sanāksmes, kas notika tā paša gada 1. martā, klātesot tiesnesim referentam, lietas dalībniekiem tika piešķirts papildu laiks, lai panāktu vienošanos. Konstatējot, ka lietas dalībnieki nespēj panākt izlīgumu, Civildienesta tiesa atteicās no mēģinājuma panākt risinājumu šādā veidā. Pēc tiesas sēdes, kas notika 2012. gada 20. jūnijā, priekšsēdētājs tomēr aicināja lietas dalībniekus piedalīties vēl vienā neformālā sanāksmē. Konstatējusi, ka šis jaunais mēģinājums panākt izlīgumu ir cietis neveiksmi, Civildienesta tiesa 2012. gada 20. septembrī nolēma slēgt debates un pēc galīgo apsvērumu iesniegšanas nodot lietu izskatīšanai.
Juridiskais pamatojums
21 Ir jāatgādina, ka prasītājas 2009. gada 10. augusta lūgumam bija divi mērķi: saņemt no [Komisijas] atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu, kas viņai radies vairāku pārkāpumu dēļ, kas tika pieļauti KAZ sagatavošanā, un lūgt Komisijas palīdzību, sākot izmeklēšanu par [psiholoģiskās] vardarbības faktiem. Ar apstrīdēto lēmumu šis lūgums tika noraidīts kopumā. Ņemot vērā divkāršo mērķi, uz kuru attiecas šis lēmums, galvenais prasības prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu ir jāsaprot kā prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts lūgums par zaudējumu atlīdzību un palīdzības lūgums attiecībā uz psiholoģisko vardarbību.
1. Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts prasītājas lūgums par zaudējumu atlīdzību
22 Prasītāja lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts viņas 2009. gada 10. augustā iesniegtais lūgums par zaudējumu atlīdzību.
23 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru iestādes lēmums noraidīt lūgumu par zaudējumu atlīdzību ir iepriekšēja administratīvā procesa sastāvdaļa, kas notiek pirms prasības par atbildību iesniegšanas Civildienesta tiesā, tādējādi šajā kontekstā prasījumus par lēmuma atcelšanu nevar vērtēt neatkarīgi no prasījumiem sakarā ar atbildību. Tiesību akta, kurā izklāstīta iestādes nostāja pirmstiesas periodā, vienīgais rezultāts ir ļaut pusei, kurai ir nodarīts kaitējums, iesniegt Civildienesta tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību. Tāpēc par apstrīdētā lēmuma prasījumiem par atcelšanu nav jālemj autonomi (Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑25/02 Sautelet/Komisija, 45. punkts, un 2004. gada 14. oktobra spriedums lietā T‑256/02 I/Tiesa, 47. punkts; Civildienesta tiesas 2010. gada 11. maija spriedums lietā F‑55/09 Maxwell/Komisija, 48. punkts), ciktāl ar to ticis noraidīts prasītājas lūgums par zaudējumu atlīdzību.
24 Tādējādi un ciktāl tā jāsaprot kā iebilde, kas vērsta pret minētajiem prasījumiem par atcelšanu, nav jālemj par Komisijas iebildi par nepieņemamību, kuras pamatā ir apgalvojums, ka prasītājai nav intereses lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts viņas lūgums par zaudējumu atlīdzību, jo viņa ir obligātā kārtā pensionējusies invaliditātes dēļ.
25 Tādējādi tālāk, pirms tiek pārbaudīti prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts prasītājas palīdzības lūgums, ir jāpārbauda arī prasības pieteikuma prasījumi par zaudējumu atlīdzību.
2. Par prasījumiem par prasītājai nodarīto zaudējumu atlīdzību
Par prasījumu par zaudējumu atlīdzību pieņemamību
26 No prasības pieteikuma kopumā izriet, ka prasījumos par zaudējumu atlīdzību, kas ir izvirzīti Civildienesta tiesā, prasītāja lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas viņai esot radušies tāpēc, ka KAZ par 2001/2002., 2004., 2005. un 2008. gadu netika juridiski korekti sagatavoti noteiktajā termiņā.
27 Atsaucoties uz Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑198/07 P Gordon/Komisija, prasītāja kā vienu no argumentiem par viņas prasības pamatotību izvirza to, ka viņa nav zaudējusi tiesības uz viņas darba taisnīgu un objektīvu novērtējumu tāpēc, ka viņa ir pensionējusies invaliditātes dēļ. KAZ interese esot jāvērtē ne tikai saistībā ar to noderīgumu attiecīgā ierēdņa karjerai, bet arī saistībā ar to cilvēcisko īpašību vērtējumu, kuras viņš ir parādījis, veicot savu profesionālo darbību. Turklāt KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu varētu novērtēt ārstu komisija, kas ir pieņēmusi lēmumu par viņas arodslimības izcelsmi, jo slimības kā arodslimības kvalificēšana var būt atkarīga no jebkurā novērtējuma ziņojumā norādītajiem vides un darba apstākļiem.
28 Komisija turpretim uzskata, ka prasītāja, kas ir obligātā kārtā pensionējusies invaliditātes dēļ, nevar atsaukties uz zaudējumiem, kas viņai esot radušies tāpēc, ka netika galīgi sagatavoti KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu. Šajā lietā spriedumam lietā Gordon/Komisija neesot nozīmes, jo [minētā sprieduma pamatā esošajā] lietā obligātā pensionēšanās sakarā ar pastāvīgu invaliditāti, kas tiek uzskatīta par pilnīgu, netika atzīta par galīgu, tādējādi iespēja atkārtoti integrēt ieinteresēto personu nebija hipotētiska (iepriekš minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 48. punkts). Taču šajā gadījumā tas tā neesot.
29 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas arguments, ka KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu var palīdzēt noteikt arodslimības izcelsmi, ir spekulatīvs. Ņemot vērā attiecīgos KAZ, kas sagatavoti tiesvedības laikā, tas pat ir kļūdains, jo šajos KAZ nav sniegti nekādi objektīvi precizējumi par prasītājas darba apstākļiem. Labākajā gadījumā KAZ 2005 un KAZ 2008 ir ietverta neskaidra pašas prasītājas atsauce uz sliktu gaisa kvalitāti nodarbību telpā, īsa viņas pašas norāde uz administratīvajām procedūrām, kas tika veiktas no 2008. gada marta līdz oktobrim saistībā ar viņas veselības stāvokli, un, kā allaž, lakoniska viņas pašas piezīme par to, ka Komisijas telpās nav iespējams strādāt.
30 Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Gordon/Komisija Tiesa ir atgādinājusi, ka, lai gan ir taisnība, ka ierēdnim, kuru Invaliditātes komisija ir atzinusi par tādu, kuram ir iestājusies pilnīga pastāvīga darbnespēja, obligāti ir jāpensionējas, šāda ierēdņa situācija, it īpaši atšķirībā no tā ierēdņa situācijas, kurš ir sasniedzis pensionēšanās vecumu, ir atgriezeniska – tāds ierēdnis var kādudien atsākt pildīt dienesta pienākumus iestādē, tādējādi viņa darbība ir vienīgi apturēta, jo viņa stāvokļa novērtējums iestādēs ir pakļauts tam, vai turpina pastāvēt nosacījumi, kas pamato šo invaliditāti, ko var periodiski pārbaudīt. Tiesa ir arī nospriedusi, ka ierēdnis, kam ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, saglabā interesi apstrīdēt KAZ (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 46., 47. un 51. punkts).
31 Tomēr iepriekš minētajā lietā, kurā tika pasludināts spriedums Gordon/Komisija, ieinteresētās personas pilnīga pastāvīga invaliditāte netika atzīta par galīgi iegūtu un viņa iespēja atjaunoties darbā nebija tikai hipotētiska, bet gan reāla (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 48. punkts). Tieši šajā kontekstā Tiesa ir norādījusi, ka tā iemesla dēļ, ka ierēdnis, kam atzīta pilnīga pastāvīga invaliditāte, var atjaunoties darbā iestādēs, viņam ir tādas pašas tiesības kā aktīvā nodarbinātībā esošam ierēdnim uz to, ka viņa KAZ tiks sagatavots taisnīgi, objektīvi un atbilstoši parastajiem novērtēšanas noteikumiem (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Gordon/Komisija, 49. punkts).
32 Taču šajā lietā Invaliditātes komisija ir atzinusi, ka, ņemot vērā prasītājas “invaliditāti izraisījušās patoloģijas nemainīgo raksturu”, nav vajadzības veikt “atkārtotu medicīnisko pārbaudi”, tādējādi, ņemot vērā šo konstatējumu, ir faktiski jāuzskata, ka viņas atjaunošana darbā ir hipotētiska.
33 Tomēr ir jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Gordon/Komisija Tiesa tādējādi, kā tas ir norādīts iepriekš, ir lēmusi, lemjot par apelācijas sūdzības pamatiem, kas bija vērsti pret Pirmās instances tiesas spriedumu par prasību atcelt KAZ. Situācija ir citāda, kad, tāpat kā šajā lietā, ir jānosaka interese celt prasību nevis par [KAZ] atcelšanu, bet par atlīdzību, turklāt nevis par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies apgalvotā prettiesiskā KAZ dēļ, bet gan par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies, administrācijai kavējoties sagatavot KAZ. Šajā gadījumā invaliditātes dēļ obligātā kārtā pensionējies ierēdnis, vai viņa atjaunošanas darbā iespēja būtu tikai hipotētiska, vai arī reāla, principā saglabā interesi saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam faktiski radušies minētās kavēšanās dēļ.
34 Tādējādi Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kuras pamatā ir prasītājas intereses attiecībā uz prasījumiem par zaudējumu atlīdzību neesamība, ir jānoraida.
35 Interese, kuru principā saglabā invaliditātes dēļ obligātā kārtā pensionējies ierēdnis, saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam faktiski radušies sakarā ar novēlotu KAZ sagatavošanu, tomēr neatbrīvo minēto ierēdni no pienākuma ievērot noteikumus par Eiropas Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, kas ir pastāvīgi atgādināti judikatūrā, it īpaši attiecībā uz tāda nosacījuma izpildi, ka, lai saņemtu atlīdzību, ir jāpierāda, ka ir radušies reāli un droši zināmi zaudējumi (skat., piemēram, Tiesas 1982. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 256/80, 257/80, 265/80, 267/80 un 5/81 Birra Wührer u.c./Padome un Komisija, 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑99/95 Stott/Komisija, 72. punkts, un Civildienesta tiesas 2011. gada 12. maija spriedumu lietā F‑50/09 Missir Mamachi di Lusignano/Komisija, 117. punkts, kas pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑401/11 P, un 2011. gada 13. septembra spriedumu lietā F‑101/09 AA/Komisija, 78. punkts). Šis jautājums tiks iztirzāts, pārbaudot nopelnus, kas ir prasījumu par zaudējumu atlīdzību pamatā.
36 Komisija arī norāda, ka KAZ 2001/2002 ar 2005. gada 20. aprīļa spriedumu tika atcelts galvenokārt tāpēc, ka šajā ziņojumā atkārtojās atsauces uz pamatotu prombūtni slimības dēļ, un ka prasītāja šajā lietā neesot lūgusi atlīdzināt zaudējumus. Tā arī norāda, ka, lai gan ar 2009. gada 6. oktobra spriedumu jaunais KAZ 2001/2002 tika atcelts pamatojuma nesniegšanas dēļ, tajā prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka jaunajā KAZ, it īpaši tā daļā attiecībā uz sniegumu, kurā tikusi konstatēta spriedumā nosodītā pamatojuma nesniegšana, nebija neviena tieši formulēta negatīva apgalvojuma par prasītāju, tādējādi jaunā KAZ 2001/2002 atcelšana pati par sevi bija atbilstoša un pietiekama kompensācija par jebkuru morālo zaudējumu.
37 Komisija secina, ka attiecībā uz KAZ 2001/2002 prasība par zaudējumu – vismaz attiecībā uz minēto morālo kaitējumu – ir jānoraida, jo tādējādi tiktu pārkāpts res judicata spēks.
38 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sprieduma res judicata spēka dēļ prasība ir nepieņemama, ja prasība, par kuru pasludināts agrākais spriedums, ir bijusi starp tiem pašiem lietas dalībniekiem, tai ir bijis tas pats priekšmets un tai bijis tas pats pamats (Tiesas 1985. gada 19. septembra spriedums apvienotajās lietās 172/83 un 226/83 Hoogovens Groep/Komisija, 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB u.c./Komisija, 37. punkts, un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 25. jūnija spriedums lietā T‑66/01 Imperial Chemical Industries/Komisija, 197. punkts).
39 Tomēr šī prasība ir nevis par prettiesiska KAZ atcelšanu un par tā radīto zaudējumu atlīdzību, bet par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies novēlotas KAZ sagatavošanas dēļ.
40 No tā izriet, ka šīs prasības priekšmets nav tāds pats kā to prasību priekšmets, par kurām tika pasludināti 2005. gada 20. aprīļa un 2009. gada 6. oktobra spriedumi.
41 Tādējādi Komisijas iebilde par nepieņemamību attiecībā uz res judicata spēka pārkāpumu ir jānoraida.
Par nopelniem, kas ir prasījumu par zaudējumu atlīdzību pamatā
42 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskā atbildība iestājas, ja tiek izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz iestādei pārmestās rīcības prettiesiskumu, zaudējumu faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības starp rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem esamību (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑135/00 Morello/Komisija, 130. punkts; 2005. gada 31. maija spriedumu lietā T‑105/03 Dionyssopoulou/Padome, 30. punkts, un 2010. gada 23. novembra spriedumu lietā F‑50/08 Bartha/Komisija, 53. punkts).
43 Tāpēc Civildienesta tiesai ir secīgi jāpārbauda šie nosacījumi.
Par Komisijai pārmestās rīcības prettiesiskumu
44 Prasītāja min vairākus prettiesiskas rīcības gadījumus.
45 Prasītāja savā prasības pieteikumā kā pirmo Komisijai pārmesto rīcību konstatē, ka KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu netika sagatavoti, tādējādi tika pārkāpta Noteikumu 43. panta pirmā daļa. Tātad apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā nav konstatēts šis pārkāpums, esot prettiesisks.
46 Savā prasības pieteikumā attiecībā uz otro Komisijai pārmesto rīcību prasītāja norāda, ka saskaņā ar LESD 266. pantu administrācijas pienākums bija veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu prettiesiskuma sekas, kuras bija konstatējusi Savienības tiesa, atceļot lēmumus par KAZ 2001/2002 un KAZ 2004 sagatavošanu. Tā kā netika veikti 2005. gada 20. aprīļa, 2009. gada 6. oktobra un 2007. gada 13. decembra spriedumu īstenošanas pasākumi, IIN esot atstājusi spēkā tiesas konstatētās prettiesiskās sekas. Tādējādi prettiesiska situācija esot ilgusi vairāk nekā septiņus gadus attiecībā uz KAZ 2001/2002 un vairāk nekā piecus gadus attiecībā uz KAZ 2004. Līdzīga argumentācija attiecoties arī uz IIN lēmumu, ar kuru tika apmierināta prasītājas sūdzība par lēmumu attiecībā uz KAZ 2005 sagatavošanu, kas neesot ticis pabeigts.
47 Savos tālākajos apsvērumos, kas formulēti, atbildot uz Civildienesta tiesas noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, prasītāja apstrīd procedūru, kuras noslēgumā tika sagatavoti KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu, kas viņai tika paziņoti tiesvedības laikā, un uzskata, ka šie KAZ nevar tikt uzskatīti par pabeigtiem ziņojumiem. Viņa it īpaši uzskata, ka saprātīga termiņa, lai izpildītu, pirmkārt, IIN 2007. gada 23. aprīļa lēmumu par KAZ 2005 un 2005. gada 20. aprīļa un 2009. gada 6. oktobra spriedumus un, otrkārt, 2007. gada 13. decembra spriedumu, kas attiecīgi attiecas uz KAZ 2001/2002 un KAZ 2004, nokavējums tagad “ir tik būtisks, ka šajā stadijā tos vairs nav iespējams sagatavot”. Visbeidzot, viņa pārmet Komisijai, ka tā, it īpaši nepārbaudot iespēju piešķirt viņai prioritātes punktus, nav atjauninājusi viņas personīgo paaugstināšanas amatā lietu.
48 Komisija uzskata, ka prasība par zaudējumu atlīdzību nav pamatota, jo tai nevarot pārmest nevienu pārkāpumu.
49 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administrācijai ir jānodrošina kā periodiska KAZ sagatavošana Noteikumos vai arī uz to pamata izstrādātajos noteikumos paredzētajos termiņos, tā arī pienācīga KAZ sagatavošana, lai nodrošinātu gan labu pārvaldību, gan ierēdņu interešu ievērošanu. Tāpēc administrācijas kavēšanās sagatavot KAZ, nepastāvot īpašiem apstākļiem, ir dienesta pārkāpums, kas var izraisīt tās atbildības iestāšanos (Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑279/01 Lebedef/Komisija, 55. un 56. punkts).
50 Ir arī jāatgādina, ka iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, ne tikai ir jāveic pasākumi atceļošā sprieduma izpildei, bet arī jānodrošina saprātīgs termiņš šāda sprieduma izpildei, veicot konkrētus administratīvus pasākumus (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑81/96 Apostolidis u.c./Komisija, 37. punkts, un Civildienesta tiesas 2007. gada 17. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās F‑44/06 un F‑94/06 C un F/Komisija, 60. punkts). Tādējādi iestāde pārkāpj LESD 266. pantu un pieļauj pārkāpumu, saistībā ar kuru var iestāties Savienības atbildība, ja tā neveic konkrētus pasākumus, lai īstenotu šo spriedumu saprātīgā termiņā, ja nav īpašu grūtību atceļošā sprieduma interpretācijā vai arī nav praktisku grūtību (šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās C un F/Komisija, 63.–67. punkts).
51 Kā izriet no faktiem, kas izklāstīti šī sprieduma 6. un nākamajos punktos, šajā lietā Komisija ir pieļāvusi ļoti būtisku kavēšanos KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu sagatavošanā.
52 Komisija tomēr apgalvo, ka tikai pēc 2009. gada 6. oktobra sprieduma pasludināšanas, lai gan prasītāja jau bija pensionējusies invaliditātes dēļ, vērtētāji tika informēti, ka, ievērojot īpašos apstākļus, bija jāņem vērā prombūtne slimības dēļ, lai sniegtu labvēlīgāku novērtējumu, un ka šajā novērtējuma ziņojumā iekļautajos komentāros šī ņemšana vērā bija jāatspoguļo, lai gan, ņemot vērā iepriekšējo tiesisko stāvokli, prombūtne slimības dēļ vērtētāju komentāros bija jāvērtē neitrāli.
53 Tomēr tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs normas nozīmi un piemērojamību, kā tā ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro kopš tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu tiesību normu var piemērot un tā ir jāpiemēro pat tādām tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma, kurā ir sniegta attiecīgā interpretācija, taisīšanas (šajā ziņā skat. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑80/09 P Komisija/Q, 164. punkts). No tā izriet, ka 2009. gada 6. oktobra spriedumā iekļautā Noteikumu 43. panta pirmās daļas interpretācija bija pilnībā piemērojama prasītājas faktiskajai un tiesiskajai situācijai pirms sprieduma pasludināšanas. Tādējādi apgalvotā nenoteiktība judikatūrā nav jāņem vērā, lai atbrīvotu Komisiju no atbildības.
54 Turpretī šajā lietā Komisijai nevar pārmest, ka tā nav atjauninājusi prasītājas personīgo paaugstināšanas amatā lietu, neizvērtējot iespēju piešķirt viņai prioritātes punktus, kā to apgalvo prasītāja savos apsvērumos, atbildot uz Civildienesta tiesas noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Atsaucoties uz apgalvoto prettiesisku rīcību, prasītāja savā prasībā minētajiem pārkāpumiem pievieno vēl vienu pārkāpumu un tādējādi veic jaunu apstrīdēšanu. Lai arī pienākums sagatavot KAZ paredzētajā laikā ir noteikts Noteikumu 43. panta pirmajā daļā, uz paaugstināšanu amatā, kas ietver prioritātes punktu piešķiršanu, attiecas šo pašu Noteikumu 45. pants. Tomēr iepriekš minētie apsvērumi neliedz Civildienesta tiesai, novērtējot prasītājai radītos zaudējumus, pārbaudīt, vai viņa ir zaudējusi iespēju tikt paaugstinātai amatā Komisijas novēlotas KAZ sagatavošanas dēļ.
55 Visbeidzot, šīs prasības ietvaros Komisijai nevar pārmest pārkāpumus to KAZ sagatavošanā, kas tika paziņoti šīs tiesvedības laikā, pretējā gadījumā tiktu būtiski mainīts strīda priekšmets un netiktu izmantoti iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi.
56 No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija, nesagatavojot noteiktajā termiņā KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu un saprātīgā termiņā neveicot pasākumus, lai izpildītu 2005. gada 20. aprīļa, 2007. gada 13. decembra un 2009. gada 6. oktobra spriedumus, ir pieļāvusi pārkāpumu, taču tai nevar pārmest nevienu citu pārkāpumu saistībā ar KAZ sagatavošanu pēc prasības celšanas Civildienesta tiesā.
57 Tādējādi Civildienesta tiesai ir jāpārbauda prasītājai nodarīto zaudējumu apjoms sakarā ar novēlotu KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu sagatavošanu.
Par prasītājai nodarītajiem zaudējumiem
– Par prasītājai nodarīto morālo kaitējumu
58 Prasītāja uzskata, ka novēlotas KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu sagatavošanas dēļ viņai ticis nodarīts morāls kaitējums, ciktāl viņa dzīvoja nenoteiktībā un raizēs un ciktāl strīdīgā situācija par četriem novērtējuma laikposmiem tika uzturēta septiņus gadus.
59 Atbildot, Komisija norāda, ka tāda morālā kaitējuma esamība, par kuru prasītāja lūdz atlīdzību, neesot pierādīta.
60 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru novēlota KAZ sagatavošana pati par sevi nodara ierēdnim kaitējumu jau tāpēc, ka tā var ietekmēt viņa karjeras attīstību, ja šāds ziņojums netiek sagatavots laikā, kad attiecībā uz viņu ir jāpieņem lēmumi (Pirmās instances tiesas 1997. gada 28. maija spriedums lietā T‑59/96 Burban/Parlaments, 68. punkts, un 2004. gada 30. septembra spriedums lietā T‑246/02 Ferrer de Moncada/Komisija, 68. punkts). No šī viedokļa raugoties, var tikt pieļauts, ka invaliditātes dēļ obligātā kārtā pensionējies ierēdnis var pieprasīt atlīdzību par reālu un droši zināmu morālo kaitējumu, kas viņam radies tādas nenoteiktības un raižu dēļ par savu profesionālo izaugsmi, kādas varēja izraisīt KAZ nesagatavošana, kad viņš bija aktīvi nodarbināts. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka KAZ ir rakstisks un oficiāls pierādījums tā darba kvalitātei, kuru minētais ierēdnis veicis attiecīgajā periodā.
61 Šajā lietā prasītājas iespēju saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas viņai radies novēlotas KAZ sagatavošanas dēļ, neietekmē Komisijas minētais apstāklis, ka Civildienesta tiesa, ar 2007. gada 13. decembra spriedumu atceļot KAZ 2004, ir noraidījusi prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, atzīstot, ka atcelšana pati par sevi ir pietiekama un atbilstīga kompensācija par jebkuru morālo kaitējumu, kas prasītājai radies atceltā tiesību akta dēļ (2007. gada 13. decembra spriedums, 46. punkts). Tādu pašu iespēju attiecībā uz KAZ 2005 par spēkā neesošu nepadara tas, ka pēc sūdzības izskatīšanas tas tika atcelts ar IIN 2007. gada 23. aprīļa lēmumu un ka šāda atcelšana izraisot tādas pašas jebkura morālā kaitējuma atlīdzinošas sekas kā sprieduma atcelšana.
62 Atkal ir jānorāda, ka šīs prasības par morālā kaitējuma atlīdzināšanu priekšmets, ciktāl tā attiecas uz tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies tāpēc, ka KAZ 2004 netika juridiski korekti sagatavots noteiktajā termiņā, atšķiras no prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību, kas tika noraidīti ar 2007. gada 13. decembra spriedumu un kas, pēc prasītājās domām, attiecās uz tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas viņai bija radies tāpēc, ka KAZ tika aizskarts viņas gods (2007. gada 13. decembra spriedums, 42. punkts). Tāpat, ar IIN 2007. gada 23. aprīļa lēmumu atceļot KAZ 2005, tā tika sodīta par pārkāpumu, nevis par kavēšanos.
63 Turpretī ir uzskatāms, ka tāds ierēdnis kā prasītāja, kura iespējas tikt atjaunotam darbā ir hipotētiskas, vairs nevar prasīt atlīdzību par reālu un droši zināmu morālo kaitējumu, kas ir saistīts ar nenoteiktību un uztraukumu par profesionālo izaugsmi par pašreizējo periodu kopš viņa obligātās pensionēšanās, tieši tāpēc, ka minētā izaugsme ir hipotētiska.
64 Ir taisnība, ka Civildienesta tiesa 2009. gada 10. novembra spriedumā lietā F‑93/08 N/Parlaments (46. punkts) ir nolēmusi, ka katrā ziņā ikvienam ierēdnim ir jāpiešķir tiesības apstrīdēt viņa novērtējuma ziņojumu. Tomēr iepriekš minētā sprieduma lietas apstākļi nav salīdzināmi ar lietas apstākļiem šajā lietā. [Minētā sprieduma] gadījumā runa bija nevis par prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzību, kas radies novēlotas KAZ sagatavošanas dēļ, kuru bija cēlis bijušais ierēdnis, kurš saņēma invaliditātes pabalstu un kura atjaunošana darbā bija hipotētiska, bet gan par prasību atcelt tiesību aktu, kuru bija cēlis ierēdnis, kas uzskatīja, ka, lai arī viņš tika pārcelts no Eiropas Parlamenta uz Komisiju, viņam joprojām bija interese celt prasību par Parlamenta sagatavoto novērtējuma ziņojumu, jo viņš joprojām bija aktīvi nodarbināts (iepriekš minētais spriedums lietā N/Parlaments, 45. punkts).
65 Šī sprieduma 63. punktā noteikto ierobežojumu prasītājas iespējai saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas viņai radies novēlotas KAZ sagatavošanas dēļ, šajā lietā neatspēko viņas izvirzītie argumenti. Prasītāja, pamatojot savu prasību, apgalvo, ka nav izslēgts, ka viņa varētu atsākt pildīt amata pienākumus, ja mainītos pašreiz esošie darba apstākļi Komisijā, un ka, attīstoties medicīnas atziņām vai pat ārstu komisijas darba rezultātiem attiecībā uz arodslimības izcelsmi, tiks precīzi atklāti viņas invaliditātes cēloņi un vajadzības gadījumā apstākļi, kādos viņa varētu atsākt pildīt amata pienākumus atbilstošā darba vidē. Viņa piebilst, ka viņai varētu tikt atļauts veikt citu profesionālu darbību, kura ir saderīga ar viņas invaliditāti un kuras veikšanai godīgs un taisnīgs viņas darba novērtējums Komisijā būtu lietderīgs.
66 Tomēr, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā minētos pasākumus, kurus Komisija ir veikusi, lai nodrošinātu prasītājai atbilstošus darba apstākļus, šo apstākļu uzlabošanās, šķiet, ir hipotētiska. Tāpat [argumenti par] medicīnas atziņu attīstību vai ārstu komisijas darba rezultātiem ir spekulatīvi, un tie nevar būt ticams juridisks pamatojums tam, ka prasītājas patoloģija mazināsies vai tiks novērsta un ka viņa varēs atgriezties aktīvajā dienestā. Turklāt prasītājas – kas ir dzimusi 1954. gadā un kas 2019. gadā sasniegs obligātās pensionēšanās vecumu saskaņā ar Noteikumu 52. pantu – vecums ir apstāklis, kas atgriešanos aktīvajā dienestā padara mazāk iespējamu. Turklāt apgalvojums, ka viņa varētu veikt citu profesionālu darbību, kas būtu saderīga ar viņas veselības stāvokli, arī ir tikai hipotēze, kuru nepamato neviens konkrēts pierādījums.
– Par prasītājas apgalvoto iespējas zaudēšanu
67 Turklāt prasītāja apgalvo, ka viņa ir zaudējusi iespēju tikt paaugstinātai A 4 pakāpē – 2004. gada 1. maijā tā tika pārdēvēta par A*12 pakāpi, vēlāk – 2006. gada 1. maijā – par AD 12 amata pakāpi –, veicot 2003. gada paaugstināšanu amatā, lai arī, ņemot vērā viņas darba stāžu zemākajā pakāpē un to, ka viņa nebija zaudējusi nopelnus, šāda paaugstināšana amatā būtu bijusi iespējama. Tā kā netika piešķirti nopelnu un prioritātes punkti, Komisija kopš 2003. gada nav varējusi ņemt vērā viņas situāciju, lai, iespējams, paaugstinātu viņu amatā.
68 Komisija savukārt apgalvo, ka materiālo zaudējumu, kurus prasītāja lūdz atlīdzināt, pamatojoties uz viņas apgalvoto iespējas tikt paaugstinātai AD 12 pakāpē ātrāk, nekā viņa tika paaugstināta, zaudēšanu, esamība neesot pierādīta.
69 Judikatūrā ir atzīts, ka iespējas, tostarp iespējas tikt paaugstinātam pakāpē ātrāk, zaudēšana, ja vien tā ir pietiekami pamatota, ir atlīdzināmi materiāli zaudējumi (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 10. novembra spriedums lietā T‑260/09 P ITSB/Simões Dos Santos, 104. punkts, un iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā AA/Komisija, 81. punkts). Ir arī jānorāda, ka saskaņā ar šo judikatūru invaliditātes dēļ obligāti pensionējies ierēdnis saglabā tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību par iespējas tikt paaugstinātam amatā zaudēšanu arī tad, ja iespējas atgriezties dienestā ir hipotētiskas, jo šī iespējas zaudēšana viņam būtu varējusi nodarīt zaudējumus arī tad, kad viņš būtu bijis aktīvi nodarbināts, un tas varētu ietekmēt viņam izmaksājamā invaliditātes pabalsta apmēru, kā arī izdienas pensijas, kas viņam tiks piešķirta vēlāk, apmēru.
70 Tomēr Komisija uzskata, ka ir maz ticams, ka, veicot jaunus novērtējumus, prasītāja varēja vai varētu tikt paaugstināta amatā, jo starpība starp prasītājas iegūto punktu skaitu un dažādiem paaugstināšanas sliekšņiem no 2003. gada līdz 2008. gadam ir būtiska. Komisija norāda, ka darbavietas ģenerāldirektorātam nav pienākuma piešķirt iespējamos prioritātes punktus arī tad, ja ir izpildīti nosacījumi, un ka prasītājas nopelnu punktu skaita iespējamais pieaugums pēc apstrīdēto KAZ sagatavošanas varētu būt diezgan niecīgs.
71 Šajā ziņā Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja nav iesniegusi nekādus konkrētus pierādījumus apgalvojumam, ka 2003. gadā viņai bija lielas iespējas tikt paaugstinātai A 4 pakāpē. Dokumentā par lietas ierosināšanu prasītāja tikai atsaucas uz savu darba stāžu A 5 pakāpē, vidēju darba stāžu šajā pakāpē, neprecizējot tā ilgumu, un to, ka viņa neesot zaudējusi nopelnus. Turklāt turpmākajos apsvērumos viņa sīkāk neprecizē, ka viņa varētu tikt paaugstināta A 4 pakāpē 2003. gadā vai vēlākais 2007. gadā. Pat ja tiktu pieņemts, ka, minot vidējo darba stāžu pakāpē, prasītāja atsaucas uz paaugstināšanas amatā 25 % likmi, kas minēta Noteikumu I pielikuma B punktā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Noteikumu 6. panta 2. punktu šī likme ir tikai rādītājs vidējās karjeras atbilstības noteikšanai un tā nekādā ziņā neskar uz nopelniem balstītas paaugstināšanas amatā principu.
72 Turpretī Komisija ir sniegusi skaitļos izteiktus datus par paaugstināšanas slieksni no A 5 pakāpes A 4 pakāpē 2003. gadā, paaugstināšanas slieksni no A*11 – bijušās A 5 – pakāpes A*12 pakāpē 2005. gadā un paaugstināšanas slieksni no AD 11 pakāpes AD 12 pakāpē 2006. gadā, kas apstiprina apgalvojumu, ka prasītājas paaugstināšana amatā kādā no šiem paaugstināšanas amatā gadiem bija maz ticama. Līdzīgi, precizējot, ka prasītājai, lai viņa tiktu paaugstināta AD 12 pakāpē 2007. gadā, papildus būtu nepieciešami 12,5 punkti, Komisija pierāda, ka, lai arī matemātiski nebija neiespējams, ka viņa varētu tikt paaugstināta AD 12 pakāpē līdz 2008. gadam, šāda iespēja tomēr esot bijusi maz ticama.
73 Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan tiesvedības laikā attiecībā uz KAZ par 2001./2002. un 2004. gadu tika pievienots viens nopelnu punkts un puspunkts tiesvedības laikā KAZ 2005, prasītājai, pat ņemot vērā hipotētisku papildu prioritātes punktu piešķiršanu, vēl joprojām trūka ļoti daudz [punktu], lai sasniegtu noteikto paaugstināšanas slieksni amatā paaugstināšanas gados pirms 2008. gada.
74 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājai ir tiesības pieprasīt atlīdzību, pirmkārt, par morālo kaitējumu, kas viņai radies sakarā ar nenoteiktību un raizēm par profesionālo izaugsmi, ko viņai varēja radīt KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu nesagatavošana attiecībā uz laiku, kad viņa bija aktīvi nodarbināta, un, otrkārt, par materiālajiem zaudējumiem, zaudējot iespēju tikt paaugstinātai amatā 2003. gadā un vēlāk – 2007. gadā. Zaudējot šo iespēju, prasītājai ir arī tiesības pieprasīt atlīdzināt zaudējumus, kas viņai radušies, zaudējot iespēju saņemt lielāku invaliditātes pabalstu un beigu beigās – arī lielāku izdienas pensiju. Tomēr, atlīdzinot šos materiālos zaudējumus, ir jāņem vērā, ka prasītājas zaudētā iespēja bija ļoti maza.
Par cēloņsakarību starp pārkāpumu un zaudējumiem
75 Pastāvīgi ir ticis lemts, ka tikai tāds pārkāpums, kas ir izraisījis zaudējumus, pastāvot tiešai saistībai starp cēloni un sekām, rada iestādes atbildību. Citiem vārdiem sakot, Savienība ir atbildīga tikai par zaudējumiem, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības (iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Missir Mamachi di Lusignano/Komisija, 179. punkts).
76 It īpaši ierēdnis nevar sūdzēties par novēlotu KAZ sagatavošanu, ja šī kavēšanās kaut vai tikai daļēji ir viņa paša vaina vai ja viņš ir šo kavēšanos ievērojami veicinājis (Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑296/01 Tatti/Komisija, 60. punkts; iepriekš 49. punktā minētais spriedums lietā Lebedef/Komisija, 57. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Ferrer de Moncada/Komisija, 85. punkts).
77 Šajā ziņā Komisijas minētais apstāklis, ka prasītāja neesot darījusi visu iespējamo, lai novērstu kavēšanos saistībā ar viņas KAZ sagatavošanu, šajā lietā nevar būt apstāklis, kas atbrīvotu iestādi no atbildības, ja vien netiek sniegti sīkāki precizējumi.
78 Tāpat, lai prasītājai liegtu tiesības sūdzēties par novēlotu viņas KAZ sagatavošanu, viņu nevar vainot vispārējā rūpības trūkumā, kā to apgalvo Komisija, jo šajā ziņā nav sniegta neviena precīza norāde. Tā kā nav pierādījumu par jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu, viņai nevar pārmest diezgan regulāru iekšēju tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu (par šo pēdējo punktu skat. iepriekš 60. punktā minēto spriedumu lietā Ferrer de Moncada/Komisija, 86. punkts) vai arī atgriešanos izcelsmes valstī pēc obligātās pensionēšanās, kā rezultātā būtu nepieciešams sazināties pa pastu. Ņemot vērā iepriekš minēto, tas, ka prasītāja ir izmantojusi iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus un atgriezusies savā izcelsmes valstī, ir objektīvi fakti, kas kā tādi nav piedēvējami Komisijai, ja vien netiek konkrēti pierādīta Komisijas kavēšanās minēto faktu pārvaldībā.
79 Tātad ir jāatzīst, ka pastāv cēloņsakarība starp prettiesisku Komisijas rīcību un zaudējumiem, ciktāl tas ir minēts iepriekš.
Par prasītājai radīto zaudējumu atlīdzību
80 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tagad Civildienesta tiesai ir jānovērtē prasītājai nodarītie zaudējumi un jānosaka viņai izmaksājamās atlīdzības summa.
81 Savā iebildumu rakstā Komisija ir lūgusi, ka gadījumā, ja Civildienesta tiesa konstatētu, ka prasītāja ir izpildījusi nosacījumus, lai saņemtu atlīdzību, materiālo zaudējumu aplēsi varētu veikt vēlākā stadijā un iesniegt to izskatīšanai Civildienesta tiesā tikai tad, ja lietas dalībnieki nevarētu vienoties par atlīdzības summu.
82 Tomēr šāds risinājums ir jānoraida. Civildienesta tiesai ir jāņem vērā, ka divi izlīguma mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi. Turklāt Komisija savā iebildumu rakstā un tiesas sēdē brīvprātīgi ir izvēlējusies nerisināt jautājumu par, iespējams, izmaksājamo atlīdzības summu, lai gan tā varēja paust par to savu nostāju.
– Par prasītājai nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību
83 Dokumentā par lietas ierosināšanu prasītāja ex aequo et bono ir novērtējusi, ka viņai radītā morālā kaitējuma sakarā ar nenoteiktību un raizēm par to, ka netika sagatavoti KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu, atlīdzināšanai ir nepieciešama summa EUR 35 000 apmērā.
84 Savos 2012. gada 4. maija apsvērumos prasītāja ir palielinājusi morālā kaitējuma atlīdzības summu, nosakot to EUR 70 000 apmērā sakarā ar minētā kaitējuma palielināšanos, jo Komisija ir pieļāvusi pārkāpumus strīdīgo KAZ sagatavošanā tiesvedības laikā un vispārēju rūpības trūkumu.
85 Šajā ziņā ir jāņem vērā būtiska Komisijas akumulēta kavēšanās, sagatavojot KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu, tomēr vienlaikus jāņem vērā – kā tas ir minēts šī sprieduma 63. punktā –, ka atlīdzināmais morālais kaitējums, kas prasītājai radies sakarā ar nenoteiktību un raizēm par savu profesionālo izaugsmi, attiecas tikai uz periodu, kurā viņa bija aktīvi nodarbināta, tādējādi periods pēc 2009. gada 1. jūnija, dienas, kad viņa obligāti pensionējās invaliditātes dēļ, nav jāņem vērā.
86 Turklāt ir jāatgādina, ka iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošana un prasītājas atgriešanās izcelsmes valstī ir objektīvi fakti, par kuriem nevar vainot ne prasītāju, ne Komisiju, novērtējot prasītājai nodarītos zaudējumus sakarā ar novēlotu viņas KAZ sagatavošanu.
87 Visbeidzot, Civildienesta tiesa nevarētu apmierināt prasītājas prasību par lielākas zaudējumu atlīdzības saņemšanu apgalvoto Komisijas pārkāpumu dēļ, sagatavojot KAZ par 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadu tiesvedības laikā, priekšlaicīgi nenolemjot par to prettiesiskumu un nepārsniedzot prasības pieteikuma strīda priekšmetu.
88 Ņemot vērā šos vērtējuma elementus, prasītājai nodarītais morālais kaitējums ex aequo et bono ir jānovērtē EUR 15 000 apmērā.
– Par atlīdzību saistībā ar iespējas tikt paaugstinātai amatā zaudēšanu
89 Attiecībā uz iespēju tikt paaugstinātai amatā zaudēšanu un uzskatot, ka viņas paaugstināšana A 4 pakāpē, veicot paaugstināšanu amatā 2003. gadā, būtu bijusi vairāk nekā iespējama, ja viņa tiktu juridiski korekti novērtēta paredzētajā laikā, prasītāja dokumentā par lietas ierosināšanu viņai nodarītos zaudējumus ir novērtējusi kā 70 % no starpības, kas rodas starp A 5 pakāpes ierēdņa atalgojumu un atalgojumu, kuru viņa būtu saņēmusi kā A 4 pakāpes ierēdne, sākot no 2003. gada paaugstināšanas amatā, jeb EUR 53 000. Prasītāja uzskata, ka šai summai būtu jāpievieno EUR 400 mēnesī, kas atbilst 70 % no starpības starp invaliditātes pabalstu, kādu viņa saņem, un pabalstu, kādu viņa būtu saņēmusi, ja viņa tiktu paaugstināta A 4 pakāpē 2003. gadā. Visbeidzot, ir jānokārto viņas tiesības uz izdienas pensiju, veicot viņai atbilstošas iemaksas.
90 2012. gada 9. jūlija apsvērumos prasītāja palielināja atlīdzības summas, kas viņai pienāktos sakarā ar iespējas tikt paaugstinātai amatā zaudēšanu 2003., 2005. vai vēlākais 2007. gadā, pamatojoties uz 95 % varbūtību, attiecīgi EUR 410 000 EUR 204 996 un EUR 90 130 apmērā. Viņa apgalvo, ka nopelnu un prioritātes punktu piešķiršanas neesamības dēļ Komisija kopš 2003. gada nav varējusi ņemt vērā viņas situāciju, lai, iespējams, paaugstinātu viņu amatā, un ka Komisija, pieļaujot vairākus pārkāpumus, vairs neesot spējusi izpildīt 2005. gada 20. aprīļa, 2007. gada 13. decembra un 2009. gada 6. oktobra spriedumus, kā arī 2007. gada 23. aprīļa lēmumu, ar kuru tika apmierināta viņas sūdzība par KAZ 2005.
91 Saskaņā ar judikatūru, lai noteiktu atlīdzības summu, kas jāmaksā par iespējas zaudēšanu, pēc tam, kad ir noteikta ierēdņa zaudētās iespējas būtība, ir jānosaka datums, no kura viņš būtu varējis gūt labumu no šīs iespējas, tad šī iespēja ir jāaprēķina skaitļos un, visbeidzot, jāprecizē minētās iespējas zaudēšanas finansiālās sekas (iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā AA/Komisija, 83. punkts).
92 Turklāt saskaņā ar judikatūru, ja tas ir iespējams, ierēdņa zaudētā iespēja ir jānosaka objektīvi, izmantojot matemātisko koeficientu, kas izriet no precīzas analīzes. Tomēr, ja minēto iespēju šādā veidā nevar noteikt, ir pieļaujams zaudējumus novērtēt ex aequo et bono (iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā AA/Komisija, 93. un 94. punkts).
93 Izskatāmajā lietā Civildienesta tiesa nevar noteikt matemātisku koeficientu, kas atspoguļotu iespējas zaudēšanu, jo, pirmkārt, to neļauj noteikt ļoti maza iespēja prasītājai tikt paaugstinātai A 4 vai līdzvērtīgā pakāpē pirms 2008. gada 1. marta un, otrkārt, lietas dalībnieki Civildienesta tiesai nav iesnieguši precīzus vērtējuma elementus, kas ļautu noteikt šo koeficientu, it īpaši prasītāja ir tikai norādījusi, ka viņai bija lielas iespējas tikt paaugstinātai pirms šī datuma.
94 Tāpēc Civildienesta tiesai, izmantojot savu iespēju novērtēt nodarītos zaudējumus ex aequo et bono, prasītājai ir jāpiešķir vienreizēja atlīdzība par iespējas zaudēšanu sakarā ar to, ka viņas darbs 2001./2002., 2004., 2005. un 2008. gadā netika juridiski korekti novērtēts noteiktajā termiņā (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2008. gada 8. maija spriedumu lietā F‑6/07 Suvikas/Padome, 143. un 144. punkts).
95 Izvērtējot minētās atlīdzības summu, ir jāņem vērā, ka, lai arī iespēja tikt paaugstinātai augstākā par A 5 vai līdzvērtīgā pakāpē līdz 2008. gada 1. martam prasītājai bija ļoti maza, tomēr ar to pietiek, lai noteiktu tādu zaudējumu esamību, par kuriem pienākas atbilstoša atlīdzība. Turklāt nevar neņemt vērā, ka viņa tika paaugstināta AD 12 pakāpē, veicot paaugstināšanu amatā 2008. gadā (šajā ziņā skat. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 1. septembra spriedumu lietā T‑91/09 P Skareby/Komisija, 72. punkts).
96 Ņemot vērā iepriekš minēto, Civildienesta tiesa ex aequo et bono nosaka prasītājai piešķirt vienreizēju maksājumu EUR 4000 apmērā kā atlīdzību par materiālajiem zaudējumiem, kas viņai radās, zaudējot iespēju tikt paaugstinātai A 4 pakāpē pirms 2008. gada 1. marta.
97 Ņemot vērā šādi piešķirtas vienreizējas atlīdzības raksturu, Komisijai nav jāpiespriež nokārtot prasītājas izdienas pensijas tiesības, veicot papildu maksājumus.
3. Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts prasītājas palīdzības lūgums
98 Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir noraidījusi palīdzības lūgumu sākt administratīvo izmeklēšanu par [psiholoģisko] vardarbību, no kuras viņa esot cietusi. Viņa uzsver, ka viņa nespēj piekļūt savai administratīvajai lietai, lai noteiktu, vai tajā ir konkrēti fakti vai pierādījumi viņai, viņasprāt, nodarītajiem zaudējumiem, kā arī, lai iesniegtu šo informāciju ārstu komisijai, kas ir konstatējusi viņas arodslimības izcelsmi.
99 Ir jākonstatē, ka no prasības pieteikuma nevar droši noteikt prasītājas izvirzītā pamata juridisko pamatojumu.
100 Pieņemot, ka šis pamats ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz Noteikumu 24. pantu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir jānorāda, ka prasītājas lūgums sākt izmeklēšanu par psiholoģisko vardarbību galvenokārt bija balstīts uz hipotētiskiem un vispārīgiem apgalvojumiem, neprecizējot konkrētus apstākļus, kas bija apsūdzību pamatā, vai neidentificējot vainīgos, kas bija pieļāvuši psiholoģisko vardarbību. Apgalvotās neiespējamības prasītājai piekļūt savai administratīvajai lietai, lai noteiktu psiholoģiskās vardarbības faktus vai zaudējumu pierādījumus, dēļ administrācijai nebūtu pienākuma sākt izmeklēšanu, pamatojoties tikai uz šādām apsūdzībām. Judikatūrā ir prasīts, ka ierēdnim, kurš apgalvo, ka viņš ir psiholoģiskās vardarbības upuris, ir jāsniedz sākotnējie pierādījumi uzbrukumiem, kas ir vēsti pret viņu (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 5. maija rīkojums lietā T‑402/09 P Marcuccio/Komisija, 37. un 39. punkts, un Civildienesta tiesas 2012. gada 5. jūnija spriedums lietā F‑71/10 Cantisani/Komisija, 78. punkts). Tomēr, no vispārējā viedokļa raugoties, prasītāja nav sniegusi nevienu norādi par psiholoģisko vardarbību.
101 It īpaši attiecībā uz novēlotu prasītājas KAZ sagatavošanu ir jānorāda, ka šāda kavēšanās, lai arī tas ir dienesta pārkāpums, pati par sevi nav tāds apstāklis, kas būtu sākotnējs pierādījums tik smagam pārkāpumam kā psiholoģiskā vardarbība.
102 Turklāt un ciktāl prasītājas izvirzītais pamats ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz palīdzības lūgumu medicīniska rakstura problēmu dēļ, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, ņemot vērā minētā pamata lakoniskumu un, otrkārt, apstrīdētajā lēmumā uzskaitītos pasākumus, kurus bija veikusi Komisija, lai nodrošinātu ieinteresētajai personai pienācīgus darba apstākļus, Komisija nav pārkāpusi Noteikumu 24. pantu vai pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakot viņai minēto palīdzību.
103 Visbeidzot, prasītāja, šķiet, neapstrīd IIN 2010. gada 18. jūnija lēmumā sniegto atbildi uz lūgumu piekļūt savai slimības vēsturei.
104 Pamats ir jānoraida un tādējādi – arī prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ticis noraidīts prasītājas palīdzības lūgums.
Par tiesāšanās izdevumiem
105 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šī pienākuma.
106 No šajā spriedumā minētā pamatojuma izriet, ka prasītājai spriedums ir labvēlīgs attiecībā uz galvenajiem viņas prasījumiem, proti, atlīdzību par zaudējumiem, kas viņai radušies sakarā ar novēlotu viņas KAZ sagatavošanu, un tādējādi Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos ir tieši lūgusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, Komisijai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta)
nospriež:
1) piespriest Eiropas Komisijai samaksāt AK naudas summu EUR 15 000 apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu;
2) piespriest Eiropas Komisijai samaksāt AK naudas summu EUR 4000 apmērā kā atlīdzību par iespējas tikt paaugstinātai augstākā par A 5 pakāpi vai tai līdzvērtīgā pakāpē pirms 2008. gada 1. marta zaudēšanu;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina AK tiesāšanās izdevumus.
Van Raepenbusch | Barents | Bradley |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. martā.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |