Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 8. februārī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2018. gada 29. novembra spriedumu lietā T-811/16 Di Bernardo/Komisija

(Lieta C-114/19 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: B. Mongin un G. Gattinara)

Otrs lietas dalībnieks: Danilo Di Bernardo

Prasījumi

atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2018. gada 29. novembra spriedumu lietā T-811/16 Di Bernardo/Komisija;

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pirmajā un apelācijas instancē pieņemšanu atlikt.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats, kurš attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 41.–53. punkta pēdējo teikumu, ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā, definējot atlases komisijas pienākuma norādīt pamatojumu tvērumu saistībā ar lēmumu neiekļaut kandidātu rezerves sarakstā. Pirmkārt, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir atkāpusies no Tiesas pastāvīgās judikatūras, kurā ir nodalīti lēmumi, kas saistīti ar kandidatūru izvērtēšanu kā, piemēram, lēmumi, kuri saistīti ar kandidāta diplomiem vai pieredzi, un lēmumi, kas saistīti ar kandidātu nopelnu novērtēšanu pēc dalības pārbaudījumos. Pirmajā minētajā gadījumā atlases komisijai ir jānorāda, kāds tieši elements kandidatūrā iztrūkst, ņemot vērā paziņojumā par konkursu prasīto kvalifikāciju. Šajā lietā atlases komisija gan sākotnējā lēmumā, gan atbildē uz pārskatīšanas lūgumu ir izpildījusi judikatūras prasības, un Vispārējā tiesa, pārkāpjot judikatūru, ir paplašināti attiecinājusi savu pārbaudi uz atlases komisijas noteiktajiem atlases kritērijiem un uzdevusi atlases komisijai paust savu nostāju par visiem kandidatūras pieteikumā ietvertajiem ierakstiem. Tas, ka atlases komisija ir pamatojusi savu lēmumu, atbildot uz pārskatīšanas lūgumu, nevar paplašināt šo pienākumu norādīt pamatojumu. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sajaukusi prasību norādīt pamatojumu, lai kāda arī būtu tās vērtība, ar pamatojuma pamatotību, kas ir saistīta ar pieņemtā lēmuma tiesiskumu pēc būtības.

Otrais pamats, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 37., 38. un 53.–56. punktu, ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, kura esot pieļauta, neievērojot tiesas pienākumu pašai pēc savas ierosmes konstatēt pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu. Vispārējā tiesa ir atkāpusies no pastāvīgās judikatūras, atbilstoši kurai nepietiekama pamatojuma gadījumā tiesvedības laikā vēl aizvien var tikt iesniegti papildu precizējumi, un tie liedz pamatojumu pamatam atcelt tiesību aktu, kas balstīts uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Būtībā, izslēdzot iespēju papildināt pamatojumu “gandrīz pilnīgas” pamatojuma neesamības gadījumā un pielīdzinot “gandrīz pilnīgu” pamatojuma neesamību pilnīgai pamatojuma neesamībai, Vispārējā tiesa neesot ļāvusi papildināt pamatojumu tiesvedības laikā. Šādai pielīdzināšanai neesot nekāda pamatojuma Tiesas judikatūrā. Ierobežojot trūkumu novēršanas iespējas tiesvedības laikā, Vispārējā tiesa esot ierobežojusi tiesas pašas ierosmi, kas šīs lietas apstākļos būtu varējusi novērst apstrīdētā lēmuma atcelšanu pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes dēļ.

____________