CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2011. gada 8. februārī
Lieta F‑95/09
Carina Skareby
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība no priekšnieka puses – Civildienesta noteikumu 12.a pants un 24. pants – Lūgums sniegt palīdzību – Saprātīgs termiņš – Termiņa sākums – Ilgums
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru C. Skareby būtībā lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 4. marta lēmumu atteikt sākt administratīvu izmeklēšanu par apgalvotajiem faktiem saistībā ar psiholoģisku vardarbību, kuru esot īstenojis viens no C. Skareby bijušajiem priekšniekiem
Nolēmums Atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 4. marta lēmumu atteikt sākt administratīvu izmeklēšanu par apgalvotajiem faktiem saistībā ar psiholoģisku vardarbību, kuru esot īstenojis viens no prasītājas bijušajiem priekšniekiem. Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
2. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskās vardarbības jomā – Lūguma sniegt palīdzību iesniegšana – Saprātīga termiņa ievērošana
(Civildienesta noteikumu 12.a pants, 24. pants un 90. panta 1. punkts)
3. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskās vardarbības jomā – Lūguma sniegt palīdzību iesniegšana – Vērā ņemamais termiņa sākums
(Civildienesta noteikumu 12.a pants)
4. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Īstenošana psiholoģiskās vardarbības jomā – Lūguma sniegt palīdzību iesniegšana – Saprātīga termiņa ievērošana – Termiņa ilgums
(Tiesas Statūtu 46. pants un Civildienesta noteikumu 24. pants)
1. Attiecībā uz tik nopietnu jautājumu, kāds ir psiholoģiskā vardarbība, ir jāatzīst, ka no psiholoģiskās vardarbības iespējami cietušajam ierēdnim, kurš tiesā apstrīd iestādes atteikumu pēc būtības izskatīt viņa lūgumu sniegt palīdzību, leģitīmas intereses, kuru esamība judikatūrā tiek prasīta kā nosacījums prasības pieteikuma pieņemamībai, principā joprojām pastāv pat tad, ja viņš nelūdz nedz atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts apgalvotās vardarbības dēļ, nedz ierosināt disciplinārlietu attiecībā uz vardarbības izdarīšanā aizdomās turēto personu, un vardarbība uzskatāma par beigušos jau pirms daudziem gadiem.
Šāds risinājums ir vajadzīgs galvenokārt pašas psiholoģiski vardarbīgās rīcības nopietnības dēļ, jo šai rīcībai var būt ārkārtīgi postoša ietekme uz personas veselības stāvokli. No psiholoģiskās vardarbības iespējami cietušajai personai interese celt prasību joprojām pastāv neatkarīgi no tā, vai šī vardarbība turpinās, vai attiecīgā persona saistībā ar šo psiholoģisko vardarbību ceļ vai arī ir tiesīga vai grasās celt citas prasības, tostarp par [kaitējuma] atlīdzību. Cietušās personas atveseļošanās terapijas gaitu var jau pats par sevi labdabīgi ietekmēt apstāklis, ka administrācija galu galā atzīst psiholoģiskās vardarbības esamību.
(skat. 23., 25. un 26. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, F‑80/08 Wenig/Komisija, 35. punkts.
2. Termiņu, kuram jābūt “saprātīgam”, ievērot tiek prasīts ikreiz, kad, nepastāvot norādēm attiecīgajā tiesību aktā, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj, ka Savienības iestādes un fiziskās vai juridiskās personas rīkotos bez jebkādiem laika ierobežojumiem, tādējādi tostarp riskējot apdraudēt pastāvošo tiesisku situāciju stabilitāti.
Ciktāl ar lūgumu sniegt palīdzību apgalvotas psiholoģiskās vardarbības dēļ tiek mēģināts panākt, lai tiktu konstatēta ierēdņa vai darbinieka prettiesiskas un vainojamas rīcības esamība un nav izslēdzams, ka šāda rīcība, ja tā ir parādījusies vardarbības izdarīšanā aizdomās turētās personas darba pienākumu izpildē, vajadzības gadījumā varētu būt pamats attiecīgās iestādes atbildībai, jo lūgums sniegt palīdzību, kurā ir norādīts uz šādu rīcību, ir juridiski saistīts ar ierēdņa atlīdzinājuma prasību administrācijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu. Taču jomā par kaitējuma atlīdzību judikatūrā ir prasīts ievērot termiņu, kuram jābūt “saprātīgam”. Vienlīdz jāatzīst, ka ierēdnim ir saistošs arī noteikts termiņš, lai iesniegtu lūgumu sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ.
(skat. 41., 43. un 44. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2004. gada 6. jūlijs, T‑281/01 Huygens/Komisija, 42. un 46.–48. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, 57. un 66. punkts.
Civildienesta tiesa: 2010. gada 11. maijs, F‑30/08 Nanopoulos/Komisija, 117. punkts, spriedums pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑308/10 P; 2010. gada 9. jūlijs, F‑91/09 Marcuccio/Komisija, 32. punkts; spriedums pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑450/10 P.
3. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12. panta 3. punktu psiholoģiskā vardarbība izpaužas ilgstoši, atkārtoti vai sistemātiski. Tātad psiholoģiskā vardarbība ir nodarījums, kas jau pēc savas būtības ir turpināts, noteikti ir ilgstošs un var tikt uzskatīts par izdarītu, ja ir veiktas atkārtotas vai sistemātiskas darbības. Turklāt simptomi var parādīties arī tikai tad, kad kopš pirmajām psiholoģiskās vardarbības darbībām vai brīža, kad cietušais sācis pilnībā apzināties šo darbību nozīmīgumu, jau pagājis kāds laiks, jo turklāt arī minētajam cietušajam nereti vajadzīgs laiks, lai atskārstu ar sevi notiekošo un izdotos atbrīvoties no varmākas ietekmes.
Tādējādi, ievērojot psiholoģiskās vardarbības īpatnības un tiesiskās drošības prasību, šķiet piemēroti pamatoties uz tikai un vienīgi objektīviem kritērijiem, par termiņa, kurā iesniedzams lūgums sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ, sākumu uzskatot psiholoģiskās vardarbības izdarīšanā aizdomās turētās personas pēdējās darbības brīdi vai katrā ziņā brīdi, kopš kura nodarījuma izdarīšanā aizdomās turētā persona vairs nespēj turpināt savas darbības attiecībā pret savu upuri, neatkarīgi no tā, vai cietušais ir zinājis vai apzinājies dažādos psiholoģiskās vardarbības nodarījumus un darbību, pēc kuras psiholoģiskās vardarbības izdarīšanā aizdomās turētās personas ļaunprātīgā rīcība kļūst “ilgstoša” jeb “sistemātiska”, kā tas ir vajadzīgs, lai secinātu šādas vardarbības esamību.
(skat. 47. un 49. punktu)
4. Attiecībā uz juridisko saikni starp ierēdņu prasību par zaudējumu atlīdzību un lūgumu sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ un apstākli, ka nav nekāda pamatota iemesla neņemt vērā iepriekš minēto salīdzinošo kritēriju, jāatzīst, pirmkārt, ka termiņam, kurā iesniedzams lūgums sniegt palīdzību, ir jābūt saprātīgam, otrkārt, ka pieci gadi, gluži tāpat kā Tiesas Statūtu 46. pantā paredzētais termiņš, ir jāuzskata principā par saprātīgu, lai varētu pienācīgi ziņot par psiholoģisko vardarbību administrācijai un lūgt tās palīdzību, lūdzot konkrēti par to uzsākt administratīvu izmeklēšanu. Proti, šis ilgums ļauj administrācijai pilnībā izpildīt savu pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un savus no Civildienesta noteikumu 24. panta izrietošos pienākumus, iespējami pieņemot pasākumus pēc savas ierosmes, un ieinteresētajai personai – iegūt pietiekami ilgu laiku darīt zināmus savus prasījumus iestādei; tas nodrošina arī iespēju ņemt vērā ar psiholoģiskās vardarbības jēdzienu saistītās īpatnības, proti, apstākli, ka, pirmkārt, simptomi var parādīties arī tikai tad, kad kopš pirmajām psiholoģiskās vardarbības darbībām jau pagājis kāds laiks, un, otrkārt, cietušajam nereti vajadzīgs laiks, lai atskārstu ar sevi notiekošo un izdotos atbrīvoties no varmākas ietekmes.
Tomēr analoģiski ierēdņu prasību par [kaitējuma] atlīdzību gadījumā pieļautajam piecu gadu termiņš, kurā iesniedzams lūgums sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ, nav uzskatāms par stingru un nelokāmu noteikumu. Proti, lai arī piecu gadu termiņā iesniegts lūgums sniegt palīdzību psiholoģiskās vardarbības dēļ principā ir pieņemams, tas tā varētu arī nebūt apstākļos, kas, ņemot vērā strīda vērienu, lietas sarežģītību un ieinteresētās personas uzvedību, atzīstami par īpašiem.
(skat. 53. un 54. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2008. gada 4. novembris, F‑87/07 Marcuccio/Komisija, 30. punkts.