CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 16. decembrī

Lieta F‑25/10

AG

pret

Eiropas Parlamentu

Civildienests – Ierēdņi – Atlaišana pārbaudes laika beigās – Acīmredzama nepieņemamība – Novēlota prasība – Paziņošana ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par izsniegšanu

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš atbilstoši tā 106.a pantam ir piemērojams EAEK līgumam, ar kuru AG prasa it īpaši atcelt Parlamenta 2009. gada 14. maija lēmumu, ar kuru viņš ir atlaists no darba pārbaudes laika beigās, un Parlamenta 2009. gada 21. decembra lēmumu, ar kuru noraidīta viņa sūdzība par minēto lēmumu, kā arī piespriest Parlamentam atlīdzināt zaudējumus, ko viņa ir cietusi šo lēmumu dēļ

Nolēmums Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Prasītāja sedz visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Atskaites datums – Paziņošana – Jēdziens

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

Ja lēmums tiek paziņots ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par izsniegšanu pastā, ir uzskatāms, ka tā adresāts ir ar to iepazinies, ko apliecina tā uz paziņojuma par saņemšanu pastā uzliktais paraksts. Gadījumā, ja ierakstīto vēstuli nevar parakstīt tās adresāts, jo tas, neatrodoties savā dzīvesvietā brīdī, kad tur ierodas pasta ierēdnis, atturas veikt jebkādas darbības vai neizņem vēstuli termiņā, kurā tā parasti tiek saglabāta pasta iestādē, ir jāuzskata, ka lēmums ir pienācīgi paziņots tā adresātam šī termiņa beigu datumā.

Tomēr prezumpcija, ka lēmums ir ticis paziņots adresātam, beidzoties ierakstītas vēstules glabāšanas pasta iestādēs parastajam termiņam, nav absolūta. Tās piemērošana ir atkarīga no tā, vai administrācija pierāda paziņošanas ierakstītā vēstulē likumību, it īpaši izsniedzot paziņojumu par ierašanos pastā adresāta pēdējā norādītajā adresē. Turklāt šī prezumpcija ir atspēkojama. Adresāts var mēģināt pierādīt, ka viņš tika kavēts, it īpaši slimības dēļ vai no viņa gribas neatkarīga force majeure gadījuma dēļ, lietderīgi iepazīties ar paziņojumu par ierašanos pastā.

Tomēr prombūtne, kas pamatota tikai ar brīvdienām, nevar tikt uzskatīta par leģitīmu iemeslu, kas būtu šķērslis šādai paziņošanas prezumpcijai. Ja tīri personiski iemesli varētu atspēkot šo prezumpciju, tiesību akta adresāts varētu zināmā mērā izvēlēties brīdi, kad viņš faktiski vēlas ar to iepazīties.

Paziņošanas prezumpcija nekādi neaizskar tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, it īpaši noteikumu, kas regulē piekļuvi Savienības tiesai, paredzamību. Trīs mēnešu un desmit dienu termiņš prasības celšanai ir pietiekami ilgs, lai pamatotas prombūtnes brīvdienu dēļ situācija netraucētu iespējai celt prasību.

(skat. 41.–44., 48. un 50. punktu)