TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2015. gada 13. janvārī (*)
Apelācija – Direktīva 2008/50/EK – Direktīva par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai – Lēmums attiecībā uz Nīderlandes Karalistes paziņojumu par termiņa, kas paredzēts, lai sasniegtu slāpekļa dioksīdam noteiktos robežlielumus, atlikšanu un atbrīvojumu no pienākuma piemērot cietajām daļiņām (PM10) noteiktos robežlielumus – Pieprasījums veikt šī lēmuma iekšēju pārskatīšanu, kas iesniegts, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1367/2006 normas – Komisijas lēmums, ar kuru pieprasījums atzīts par nepieņemamu – Individuāls pasākums – Orhūsas konvencija – Regulas (EK) Nr. 1367/2006 spēkā esamība, ņemot vērā šo konvenciju
Apvienotās lietas no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P
par trīs apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2012. gada 24. augustā (C‑401/12 P un C‑402/12 P) un 2012. gada 27. augustā (C‑403/12 P) iesniedza,
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Moore un K. Michoel, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
Eiropas Parlaments, ko pārstāv L. Visaggio un G. Corstens, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. P. Keppenne, P. Oliver, P. Van Nuffel un G. Valero Jordana, kā arī S. Boelaert, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
apelācijas sūdzības iesniedzēji,
ko atbalsta
Čehijas Republika, ko pārstāv D. Hadroušek, pārstāvis,
persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,
pārējie lietas dalībnieki –
Vereniging Milieudefensie, Amsterdama (Nīderlande),
Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, Utrehta [Utrecht] (Nīderlande),
ko pārstāv A. van den Biesen, advocaat,
prasītāji pirmajā instancē.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh] un Ž. K. Bonišo [J. C. Bonichot] (referents), tiesneši E. Levits, K. Toadere [C. Toader], M. Bergere [M. Berger], A. Prehala [A. Prechal], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 10. decembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 8. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām apelācijas sūdzībām Eiropas Savienības Padome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija (T‑396/09, EU:T:2012:301; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā apmierināja Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht prasību atcelt Komisijas 2009. gada 28. jūlija Lēmumu (C‑2009) 6121 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru kā nepieņemams bija noraidīts prasītāju pirmajā instancē iesniegtais pieprasījums Komisijai pārskatīt tās 2009. gada 7. aprīļa Lēmumu C(2009) 2560, galīgā redakcija, ar kuru Nīderlandes Karalistei tika piešķirta pagaidu atkāpe no pienākumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvā 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (OV L 152, 1. lpp.).
Atbilstošās tiesību normas
Orhūsas konvencija
2 Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:
“Lai pašreizējā un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.”
3 Minētās konvencijas 9. pantā ir noteikts:
“1. Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ikvienai personai, kura uzskata, ka tās lūgums sniegt informāciju saskaņā ar 4. pantu ir ticis ignorēts, daļēji vai pilnīgi nepamatoti noraidīts, nepietiekami atbildēts vai kā citādi nav izskatīts atbilstoši minētā panta noteikumiem, ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas izveidota ar tiesību aktiem.
Gadījumos, kad Puses paredz pārskatīšanu tiesu iestādē, tās nodrošina, lai attiecīgajai personai būtu pieejama arī ātra, ar tiesību aktiem noteikta procedūra, kas ir bezmaksas vai nav saistīta ar pārāk lielām izmaksām un saskaņā ar kuru lūgumu atkārtoti izskata kāda valsts iestāde vai izskata neatkarīga un objektīva institūcija, kas nav tiesa.
Saskaņā ar šo 1. punktu pieņemtie galīgie lēmumi ir saistoši valsts iestādēm, kuru rīcībā ir attiecīgā informācija. Šo lēmumu pamatojumu norāda rakstiski vismaz tajos gadījumos, kad pieeja informācijai tiek atteikta saskaņā ar šo punktu.
2. Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka attiecīgas sabiedrības daļas pārstāvjiem:
a) kuriem ir pamatota interese vai arī
b) kuri uzskata, ka noticis tiesību aizskārums, ja šādu priekšnosacījumu paredz attiecīgās Puses administratīvā procesa normas,
ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.
To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt attiecīgai sabiedrības daļai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. Tādēļ a) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par pamatotu uzskata ikvienas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kura atbilst 2. panta 5. punktā minētajām prasībām. Šādas organizācijas uzskata arī par tādām, kam ir tiesības, attiecībā uz kurām ir iespējams tiesību aizskārums, kā paredzēts b) apakšpunktā.
Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.
3. Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.
4. Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. Šajā pantā paredzētos lēmumus noformē vai reģistrē rakstiski. Tiesu un, ja iespējams, citu institūciju lēmumi ir publiski pieejami.
5. Lai šā panta noteikumus padarītu efektīvākus, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrība tiek informēta par administratīvajām vai tiesas procedūrām, kas tai pieejamas pārskatīšanas nolūkā, kā arī lemj par atbilstošu palīdzības sistēmu ieviešanu, lai novērstu vai mazinātu finansiālus un citus šķēršļus saistībā ar griešanos tiesu iestādēs.”
Regula (EK) Nr. 1367/2006
4 Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.), preambulas 18. apsvērumā ir noteikts:
“Ar Orhūsas Konvencijas 9. panta 3. punktu paredzēta pieeja tiesas procedūrām vai citām pārskatīšanas procedūrām, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, pārkāpjot tiesību aktus vides jomā. Noteikumiem par pieeju tiesvedībai jābūt saskaņā ar [EK līgumu]. Šajā sakarā ir lietderīgi, ka šī regula attiecas tikai uz valsts iestāžu darbību vai bezdarbību.”
5 Minētās regulas 1. panta 1 punktā ir paredzēts:
“Šīs regulas mērķis ir veicināt to pienākumu īstenošanu, kas izriet no [Orhūsas konvencijas], paredzot noteikumus par konvencijas piemērošanu Kopienas iestādēm un struktūrām, jo īpaši:
[..]
d) dodot iespēju Kopienas līmenī griezties tiesā saistībā ar vides jautājumiem atbilstīgi šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem.”
6 Šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā “administratīvs akts” ir definēts šādi:
tas ir “jebkurš Kopienas iestādes vai struktūras veikts pasākums, kam ir individuāls raksturs, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme”.
7 Regulas Nr. 1367/2006 10. panta “Pieprasījums veikt administratīvu aktu iekšēju pārskatīšanu” 1. punktā ir paredzēts:
“Jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst 11. [pantā] noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīga Kopienas iestādei vai struktūrai, kas saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā ir pieņēmusi administratīvu aktu vai – ja ir konstatēta iespējama administratīva bezdarbība – kam būtu bijis jāpieņem šāds akts, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu.”
Direktīva 2008/50
8 Direktīvas 2008/50 22. pantā ir paredzēts:
“1. Ja konkrētā zonā vai aglomerācijā atbilstību slāpekļa dioksīda vai benzola robežlielumiem nevar sasniegt XI pielikumā paredzētajā termiņā, dalībvalstis šai konkrētajai zonai vai aglomerācijai var atlikt minēto termiņu par ne vairāk kā pieciem gadiem ar nosacījumu, ka saskaņā ar 23. pantu gaisa kvalitātes plānu izstrādā zonām un aglomerācijām, uz kurām attiektos atlikšana; šādu gaisa kvalitātes plānu papildina ar XV pielikuma B iedaļā minēto informāciju, kas saistīta ar attiecīgām piesārņojošām vielām, un tajā uzskatāmi parāda, kā līdz jaunā termiņa beigām nodrošinās atbilstību robežlielumiem.
2. Ja konkrētā zonā vai aglomerācijā atbilstību XI pielikumā noteiktajiem PM10 robežlielumiem nevar sasniegt konkrētajai vietai raksturīgu izkliedes īpatnību, nelabvēlīgu klimatisko apstākļu vai pārrobežu ietekmes dēļ, dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma līdz 2011. gada 11. jūnijam nodrošināt atbilstību minētajiem robežlielumiem, ja ir ievēroti 1. punktā paredzētie nosacījumi un ja dalībvalsts pierāda, ka, lai ievērotu termiņus, ir veikti visi atbilstīgie pasākumi valsts, reģionālā un vietējā līmenī.
3. Ja kāda dalībvalsts piemēro 1. vai 2. punktu, tā nodrošina, ka robežlieluma pārsniegums nevienai piesārņojošai vielai nav lielāks par maksimālo pielaides robežu, kas katrai attiecīgai piesārņojošai vielai ir dota XI pielikumā.
4. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus gadījumus, kad tās uzskata, ka jāpiemēro 1. vai 2. punkts, kā arī dara zināmu 1. punktā minēto gaisa kvalitātes plānu, tostarp visu attiecīgo informāciju, kas Komisijai vajadzīga, lai novērtētu to, vai attiecīgie nosacījumi ir ievēroti. Komisija novērtējumā ņem vērā dalībvalsts veikto pasākumu aplēsto ietekmi uz apkārtējā gaisa kvalitāti dalībvalstīs patlaban un nākotnē, kā arī Kopienas pašreizējo pasākumu un plānoto Kopienas pasākumu, kurus Komisija ierosinās, aplēsto ietekmi uz gaisa kvalitāti.
Ja deviņos mēnešos no minētā paziņojuma saņemšanas dienas Komisija nav cēlusi iebildumus, uzskata, ka attiecīgie nosacījumi 1. vai 2. punkta piemērošanai ir ievēroti.
Ja ir iebildumi, Komisija var prasīt, lai dalībvalstis precizē esošos vai izstrādā jaunus gaisa kvalitātes plānus.”
Tiesvedības priekšvēsture
9 2008. gada 15. jūlijā Nīderlandes Karaliste saskaņā ar Direktīvas 2008/50 22. pantu paziņoja Komisijai par termiņa, kas paredzēts, lai sasniegtu slāpekļa dioksīdam noteikto gada robežlielumu, atlikšanu deviņām zonām un par atbrīvojumu no pienākuma piemērot cietajām daļiņām – kuras nosaka, laižot gaisu caur selektīvo sprauslu ar aerodinamisko diametru 10 μm, tādējādi aizturot vismaz 50 % cieto daļiņu, – noteiktos dienas un gada robežlielumus.
10 2009. gada 7. aprīlī Komisija piekrita šai termiņa atlikšanai, pieņemot Lēmumu C(2009) 2560, galīgā redakcija.
11 Ar 2009. gada 18. maija vēstuli Vereniging Milieudefensie, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta apvienība, kuras mērķis ir vides aizsardzība un gaisa kvalitātes uzlabošana Nīderlandē, un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināts fonds, kas cīnās pret gaisa piesārņojumu Utrehtas (Nīderlande) reģionā, iesniedza Komisijai pieprasījumu veikt šī lēmuma iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu.
12 Ar apstrīdēto lēmumu Komisija šo pieprasījumu noraidīja kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka Lēmums C(2009) 2560, galīgā redakcija, nav individuāls pasākums un ka tādējādi tas nevar tikt uzskatīts par “administratīvu aktu” Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, attiecībā uz kuru ir iespējams veikt šīs regulas 10. pantā paredzēto iekšējās pārskatīšanas procedūru.
Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 6. oktobrī, Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu.
14 Nīderlandes Karaliste, Parlaments un Padome iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
15 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja prasības pieteikumu atcelt tiesību aktu.
16 Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja prasītāju pirmajā instancē celto prasību likt Komisijai pēc būtības izskatīt minēto pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu un noteikt tai termiņu šajā ziņā.
17 Vispārējā tiesa kā nepamatotu noraidīja arī prasītāju pirmajā instancē izvirzīto pirmo pamatu attiecībā uz to, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdēto lēmumu kvalificējot par vispārpiemērojamu aktu, kas nevar tikt uzskatīts par administratīvu aktu Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, un līdz ar to par tādu aktu, attiecībā uz kuru nevar tikt iesniegts pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar šīs regulas 10. panta 1. punktu. Turpretī Vispārējā tiesa pieņēma otro pamatu, kas tika izvirzīts pakārtoti un kas attiecās uz šīs pēdējās minētās tiesību normas prettiesiskumu tādēļ, ka tā nav saderīga ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu.
18 Pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā bija atgādinājusi, ka tāpat kā jebkuram citam starptautiskam nolīgumam, kura dalībniece ir Eiropas Savienība, Orhūsas konvencijai ir augstāks spēks par Savienības atvasinātajiem tiesību aktiem, tā šī paša sprieduma 53. punktā norādīja, ka Savienības tiesa var pārbaudīt regulas normas spēkā esamību saistībā ar starptautisku nolīgumu tikai tad, ja tās raksturs un sistēma nav tam pretrunā un ja tostarp tās noteikumi no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzi.
19 Vispārējā tiesa, atsaucoties it īpaši uz Tiesas spriedumiem Fediol/Komisija (70/87, EU:C:1989:254) un Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186), tomēr norādīja, ka Tiesa ir nospriedusi, ka tai jāveic Savienības akta tiesiskuma pārbaude saistībā ar starptautiska nolīguma noteikumiem, ar kuriem privātpersonām netiek radītas tiesības atsaukties uz tiem tiesā, ja Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies šī nolīguma ietvaros, vai arī ja atvasinātajā tiesību aktā ir īpaša atsauce uz konkrētiem attiecīgā nolīguma noteikumiem. Vispārēja tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā secināja, ka Savienības tiesai ir jāveic regulas tiesiskuma pārbaude saistībā ar starptautisku nolīgumu, ja šīs regulas mērķis ir izpildīt pienākumu, kas Savienības iestādēm ir noteikts ar šo starptautisko nolīgumu.
20 Pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka izskatāmajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti, jo, pirmkārt, prasītāji pirmajā instancē, neatsaucoties uz nolīguma noteikumu tiešo iedarbību, saskaņā ar EKL 241. pantu netieši apstrīd Regulas Nr. 1367/2006 normas spēkā esamību saistībā ar Orhūsas konvenciju un, otrkārt, šī regula, kā tas izriet no šīs regulas 1. panta 1. punkta un tās preambulas 18. apsvēruma, tikusi pieņemta, lai izpildītu Savienības starptautiskos pienākumus, kas paredzēti šīs konvencijas 9. panta 3. punktā.
21 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69. punktā nosprieda, ka Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts, ciktāl tajā iekšējā pārskatīšanas procedūra ir paredzēta tikai attiecībā uz “administratīvu aktu”, kas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā definēts kā “jebkurš [..] pasākums, kam ir individuāls raksturs”, nav saderīgs ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu.
22 Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
23 Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2012. gada 24. augustā (lieta C‑401/12 P), Padome lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pilnībā noraidīt prasītāju pirmajā instancē celto prasību un piespriest tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2012. gada 24. augustā (lieta C‑402/12 P), Parlaments lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pilnībā noraidīt minēto lietas dalībnieku prasību un piespriest tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2012. gada 27. augustā (lieta C‑403/12 P), Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pilnībā noraidīt šo pašu minēto lietas dalībnieku prasību, kā arī piespriest tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
26 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 21. novembra rīkojumu lietas no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.
27 2013. gada 28. februārī Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, kurā tie lūdza Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest Padomei, Parlamentam un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tiem radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
28 Tie arī iesniedza pretapelācijas sūdzību, ar kuru tie lūdza Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, kā arī apstrīdēto lēmumu un piespriest atbildētājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tiem radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
Par apelācijas sūdzībām
Par pretapelācijas sūdzību
Lietas dalībnieku argumenti
29 Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, neatzīstot Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta tiešo iedarbību, vismaz tiktāl, ciktāl tajā ir paredzēts, ka “darbības”, ar kurām tiek pārkāpti valsts tiesību akti vides jomā, var pārsūdzēt, un līdz ar to atsakoties novērtēt Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta tiesiskumu saistībā ar šo minētās konvencijas noteikumu, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
30 Padome, Parlaments un Komisija uzskata, ka pretapelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepieņemama, jo izvirzītais pamats faktiski esot vērsts tikai uz to, lai apstrīdētu vienu no pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļām, nevis tā risinājumu, un līdz ar to tas neatbilstot Tiesas Reglamenta 178. pantā noteiktajām prasībām.
31 Padome, Parlaments un Komisija pakārtoti apgalvo, ka izvirzītais pamats katrā ziņā nav pamatots.
Tiesas vērtējums
32 Ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktu un 178. panta 1. punktu jebkuras apelācijas sūdzības – gan galvenās, gan pretapelācijas – mērķis ir vienīgi pilnīga vai daļēja Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšana.
33 Šajā lietā Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht panāca, ka Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu atbilstoši to prasībā norādītajiem prasījumiem. Tādējādi to pretapelācijas sūdzība, kuras mērķis būtībā ir tikai aizstāt pamatojumu, kas attiecas uz analīzi par atsaukšanās uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu iespēju, nevar tikt pieņemta (pēc analoģijas attiecībā uz galveno apelācijas sūdzību skat. spriedumu Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 43.–45. punkts).
34 No iepriekš minētā izriet, ka pretapelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par galvenajām apelācijas sūdzībām
35 Padome, Parlaments un Komisija galvenokārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka nevar atsaukties uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, lai izvērtētu Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta saderību ar minēto konvencijas noteikumu.
36 Pakārtoti tie norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tāda norma kā minētās regulas 10. panta 1. punkts ir pretrunā minētās konvencijas 9. panta 3. punktam.
Par apelācijas sūdzību pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
37 Padome apgalvo, ka divi gadījumi, kuros Tiesa ir pieļāvusi iespēju privātpersonām atsaukties uz starptautiska nolīguma noteikumiem, kas neatbilst beznosacījuma un precizitātes nosacījumiem, kuri ir nepieciešami, lai uz tiem varētu atsaukties nolūkā izvērtēt Savienības tiesību akta normu spēkā esamību, ir izņēmuma gadījumi un katrā ziņā neatbilst izskatāmās lietas gadījumam.
38 Faktiski, pirmkārt, spriedumā Fediol/Komisija (EU:C:1989:254) panākto risinājumu pamatojot īpašie lietas, kurā taisīts šis spriedums, apstākļi, kurā ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem ar attiecīgo regulu tika piešķirtas tiesības atsaukties uz Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (turpmāk tekstā – “GATT”) noteikumiem. Turklāt šis risinājums nebūtu jāpiemēro ārpus šī nolīguma īpašās piemērošanas jomas.
39 Otrkārt, attiecībā uz judikatūru, kas izriet no sprieduma Nakajima/Padome (EU:C:1991:186), Padome uzskata, ka tā attiecoties tikai uz gadījumiem, kad Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašos pienākumus, ko tā uzņēmusies GATT ietvaros, kas arī nav izskatāmās lietas gadījums.
40 Parlaments un Komisija būtībā izvirza līdzīgus argumentus.
41 Attiecībā uz spriedumu Fediol/Komisija (EU:C:1989:254) Komisija piebilst, ka tas attiecoties tikai uz tādu gadījumu, kurā Savienības tiesību aktā ir ietverta tieša atsauce uz GATT īpašajiem noteikumiem.
42 Attiecībā uz spriedumu Najima/Padome (EU:C:1991:186) Komisija apgalvo, ka tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to ir ļauts pārbaudīt jebkuru Savienības tiesību aktu saistībā ar starptautisku nolīgumu, kurš ar šo aktu attiecīgajā gadījumā tiek īstenots. Lai šāda pārbaude varētu tikt veikta, Savienības tiesību aktam esot jābūt tādam, ar kuru starptautiskais nolīgums tiek īstenots tieši un pilnībā, un tam esot jāattiecas uz no šī nolīguma izrietošu pietiekami skaidru un precīzu pienākumu, kas tā neesot izskatāmajā lietā.
43 Parlaments apgalvo, ka spriedums Fediol/Komisija (EU:C:1989:254) attiecoties tikai uz tādu gadījumu, kad atvasinātā tiesību aktā ir tāda tieša atsauce uz konkrētiem starptautiskā nolīguma noteikumiem, kas nav tikai vienkārša atsauce uz šiem noteikumiem, bet gan nozīmē to ietveršanu attiecīgajā tiesību aktā. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot varējusi pamatoties uz Regulas Nr. 1367/2006 preambulas 18. apsvērumu, kurā ir tikai aprakstīts Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts, lai uzskatītu, ka šis nosacījums izskatāmajā lietā ir izpildīts. Turklāt no šīs Tiesas judikatūras katrā ziņā izrietot, ka, ja Savienības regulā ir ietverti starptautiska nolīguma noteikumi, uz tiem var atsaukties, tikai lai pārbaudītu to aktu spēkā esamību, kas pieņemti, piemērojot šo regulu, nevis šīs pašas regulas spēkā esamību.
44 Saistībā ar spriedumu Nakajima/Padome (EU:C:1991:186) Parlaments apgalvo, ka šajā spriedumā panāktais risinājums attiecoties uz situāciju, kurā ar atvasinātu tiesību aktu tiek izpildīti īpaši starptautiskajā nolīgumā paredzēti pienākumi, kuru ietvaros Savienībai ir jārīkojas noteiktā veidā un tai nav diskrecionārās rīcības brīvības. “Pienākumi”, uz kuriem Vispārējā tiesa atsaucoties pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, neesot “īpaši” pienākumi sprieduma Nakajima/Padome (EU:C:1991:186) izpratnē, jo Orhūsas konvencijas līgumslēdzējām pusēm ir plaša rīcības brīvība, nosakot kārtību, kādā īstenojamas šīs konvencijas 9. panta 3. punktā paredzētās “administratīvās vai tiesas procedūras”, ievērojot tās 9. panta 4. punktā noteiktās prasības.
45 Parlaments, atsaucoties uz spriedumu Komisija/Īrija u.c. (C‑89/08 P, EU:C:2009:742), arī norāda, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi sacīkstes principu, jo tā no sprieduma Nakajima/Padome (EU:C:1991:186) judikatūras izrietošos principus esot piemērojusi, iepriekš starp lietas dalībniekiem neapspriežot minēto principu nozīmi izskatāmajā lietā.
46 Parlaments piebilst, ka lietas apstākļi atšķiroties arī no tās lietas apstākļiem, kurā taisīts spriedums Racke (C‑162/96, EU:C:1998:293), kas attiecās uz tāda starptautisko paražu tiesību noteikuma pārkāpumu, kurš ietekmē starptautiskā nolīguma, kura tiešā iedarbība nav tikusi apstrīdēta, noteikuma piemērošanu.
47 Komisija arī atgādina, ka Tiesa savos spriedumos Intertanko u.c. (C‑308/06, EU:C:2008:312), kā arī Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) nav atzinusi, ka direktīvas spēkā esamība varētu tikt pārbaudīta saistībā ar starptautisku nolīgumu, lai arī minētajā direktīvā uz to bija izdarītas atsauces.
48 Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht vispirms apgalvo, ka no sprieduma Lesoochranárske zoskupenie (C‑240/09, EU:C:2011:125) neizriet norāde par Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta iespējamo tiešo iedarbību, ciktāl tas attiecas darbībām, ko iespējams pārsūdzēt šīs tiesību normas izpratnē.
49 Tie uzskata, pirmkārt, ka šīs konvencijas būtība un mērķis nerada šķērsli tam, lai pēc vides aizsardzības apvienību pieprasījuma veiktu Savienības atvasināto tiesību akta spēkā esamības pārbaudi, un, otrkārt, ka spriedumā Fediol/Komisija (EU:C:1989:254) noteiktie nosacījumi ir izpildīti, jo Regulā Nr. 1367/2006 ir ietvertas vairākas atsauces uz minēto konvenciju, it īpaši tās 9. panta 3. punktu.
50 Tie turklāt apgalvo, ka ar iespēju vien, ka Tiesa gadījumā, kad valsts tiesas tai iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var pārbaudīt Savienības tiesību vispārējā akta tiesiskumu, nepietiek, lai nodrošinātu minētās tiesību normas ievērošanu.
51 Visbeidzot, tie apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot ievērojusi sacīkstes principu, jo tā lietas dalībniekiem tiesas sēdē esot devusi iespēju izteikties par judikatūras, kas izriet no spriedumiem Fediol/Komisija (EU:C:1989:254) un Nakajima/Padome (EU:C:1991:186), piemērošanu šajā lietā. Katrā ziņā šīs lietas apstākļi atšķiroties no tās lietas apstākļiem, kurā taisīts spriedums Komisija/Īrija u.c. (EU:C:2009:742), uz kuru atsaucas Parlaments.
Tiesas vērtējums
52 Saskaņā ar EKL 300. panta 7. punktu (tagad – LESD 216. panta 2. punkts) Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši tās iestādēm un līdz ar to tiem ir augstāks spēks par to izdotajiem aktiem (šajā ziņā skat. spriedumu Intertanko u.c., EU:C:2008:312, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Tomēr tāda nolīguma noteikumu sekas Savienības tiesību sistēmā, ko tā ir noslēgusi ar trešām valstīm, nevar tikt noteiktas, abstrahējoties no attiecīgo noteikumu starptautiskās izcelsmes. Atbilstoši starptautisko tiesību principiem Savienības iestādes, kuru kompetencē ir apspriest un noslēgt šādu nolīgumu, var brīvi vienoties ar attiecīgajām trešām valstīm par sekām, kādas šī nolīguma noteikumiem jārada līgumslēdzēju pušu iekšējā tiesību sistēmā. Ja šis jautājums nav tieši reglamentēts minētajā nolīgumā, kompetentajām tiesām, it īpaši Tiesai atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar LESD, tas ir jārisina tāpat kā jebkurš cits interpretācijas jautājums, kas attiecas uz attiecīgā nolīguma piemērošanu Savienībā, tostarp pamatojoties uz šī nolīguma jēgu, sistēmu vai noteikumiem (skat. spriedumu FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai pamatotu prasību atcelt Savienības atvasināto tiesību aktu vai arī iebildi par šāda akta prettiesiskumu, uz starptautiskā nolīguma, kura līgumslēdzēja puse ir Savienība, noteikumiem var atsaukties tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, tas nav pretrunā šī nolīguma būtībai un sistēmai un, otrkārt, ka šī nolīguma noteikumi to satura ziņā šķiet beznosacījuma un pietiekami precīzi (šajā ziņā skat. spriedumus Intertanko u.c., EU:C:2008:312, 45. punkts; FIAMM u.c./Padome un Komisija, EU:C:2008:476, 110. un 120. punkts, kā arī Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 54. punkts).
55 Runājot par Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, tajā nav ietverts neviens beznosacījuma un pietiekami precīzs pienākums, kas varētu tieši regulēt privātpersonu tiesisko situāciju, un līdz ar to tas neatbilst šiem nosacījumiem. Faktiski, tā kā vienīgi “sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu,” ir šajā 9. panta 3. punktā paredzētās tiesības, šīs normas ieviešana vai iedarbība ir atkarīga no tālāka pasākuma veikšanas (šajā ziņā skat. spriedumu Lesoochranárske zoskupenie, EU:C:2011:125, 45. punkts).
56 Protams, ir skaidrs, ka Tiesa arī uzskata, ka, ja Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašos pienākumus, ko tā ir uzņēmusies Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) noslēgto nolīgumu ietvaros, vai ja attiecīgajā Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz precīziem šo nolīgumu noteikumiem, Tiesai attiecīgā akta, kā arī aktu, kas pieņemti tā piemērošanai, tiesiskums ir jāpārbauda saistībā ar šo nolīgumu noteikumiem (skat. spriedumus Fediol/Komisija, EU:C:1989:254, 19.–23. punkts; Nakajima/Padome, EU:C:1991:186, 29.–32. punkts; Vācija/Padome, C‑280/93, EU:C:1994:367, 111. punkts, un Itālija/Padome, C‑352/96, EU:C:1998:531, 19. punkts).
57 Tomēr šie divi izņēmumi bija pamatoti tikai ar to nolīgumu īpatnībām, kuru rezultātā tie tika piemēroti.
58 Faktiski, pirmkārt, attiecībā uz spriedumu Fediol/Komisija (EU:C:1989:254) ir jānorāda, ka Padomes 1984. gada 17. septembra Regulas (EEK) Nr. 2641/84 par kopējās tirdzniecības politikas nostiprināšanu, it īpaši attiecībā uz aizsardzību pret nelikumīgu komercdarbības praksi (OV L 252, 1. lpp.), 2. panta 1. punktā, kas ir aplūkots lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums, ir tieša atsauce uz starptautisko tiesību noteikumiem, kas galvenokārt ir balstīti uz GATT un ar kuriem ieinteresētajām personām ir piešķirtas tiesības atsaukties uz GATT noteikumiem, iesniedzot sūdzību saskaņā ar šo pašu regulu (spriedums Fediol/Komisija, EU:C:1989:254, 19. punkts), lai gan izskatāmajā lietā Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktā nav ne tiešas atsauces uz precīziem Orhūsas konvencijas noteikumiem, ne arī piešķirtas tiesības privātpersonām. Līdz ar to, tā kā nepastāv tieša atsauce uz starptautiskā nolīguma noteikumiem, minētajam spriedumam izskatāmajā lietā nav nozīmes.
59 Otrkārt, attiecībā uz spriedumu Nakajima/Padome (EU:C:1991:186) ir jānorāda, ka šajā spriedumā aplūkotie Savienības tiesību akti bija saistīti ar antidempinga sistēmu, kas ir ļoti blīva gan pēc tās koncepcijas, gan piemērošanas tādā izpratnē, ka tajā ir paredzēti pasākumi uzņēmumiem, kuri tiek apsūdzēti par dempinga darbībām. Konkrētāk, šajā lietā aplūkotā pamatregula tika pieņemta saskaņā ar Kopienas pastāvošajiem starptautiskajiem pienākumiem, it īpaši tiem, kas izriet no Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, kas Kopienu vārdā ir apstiprināta ar Padomes 1979. gada 10. decembra Lēmumu 80/271/EEK par daudzpusēju līgumu noslēgšanu 1973.–1979. gada tirdzniecības sarunu rezultātā (OV 1980, L 71, 1. lpp.), VI panta īstenošanas nolīguma (skat. spriedumu Nakajima/Padome, EU:C:1991:186, 30. punkts). Tomēr izskatāmajā lietā nav runas par to, ka ar Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu tiktu īstenoti īpaši pienākumi minētā sprieduma izpratnē, ciktāl, kā tas izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta, šīs konvencijas līgumslēdzējām pusēm ir plaša rīcības brīvība, nosakot “administratīvo un tiesas procedūru” īstenošanas kārtību.
60 Šajā ziņā ir jānorāda, ka nav iespējams uzskatīt, ka, pieņemot šo regulu, kas attiecas vienīgi uz Savienības iestādēm un turklāt attiecas tikai uz vienu no pārsūdzībām, ko indivīdi var izmantot, lai nodrošinātu Savienības vides tiesību ievērošanu, tās mērķis – šī sprieduma 56. punktā minētās judikatūras izpratnē – būtu izpildīt pienākumus, kas izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta attiecībā uz valsts administratīvajām un tiesu procedūrām, uz kurām pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā turklāt galvenokārt attiecas dalībvalstu tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu Lesoochranárske zoskupenie, EU:C:2011:125, 41. un 47. punkts).
61 No visa iepriekš minētā izriet, ka, nospriežot, ka, lai izvērtētu Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta tiesiskumu, ir iespējams atsaukties uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
62 Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, neizvērtējot pārējos pamatus, ko Padome, Parlaments un Komisija ir izvirzījuši savu apelācijas sūdzību pamatojumam.
Par prasību Vispārējā tiesā
63 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu un var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējai tiesai.
64 Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija ļauj izlemt lietu un ka par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu ir jālemj pēc būtības.
65 Ar savas Vispārējā tiesā celtās prasības pirmo pamatu Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht apgalvoja, ka Komisija esot kļūdaini atzinusi viņu pieprasījumu veikt 2009. gada 7. aprīļa lēmuma iekšēju pārskatīšanu par nepieņemamu tādēļ, ka šis lēmums esot vispārpiemērojams pasākums.
66 Šis pamats ir jānoraida kā nepamatots to pašu iemeslu dēļ, uz kuriem ir norādījusi Vispārējā tiesa.
67 Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht savas prasības otrajā pamatā arī norādīja, ka Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkts nav spēkā, jo tajā jēdziens “darbības” Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta izpratnē ir attiecināts vienīgi uz individuāliem administratīviem aktiem.
68 No šī sprieduma 55. punkta izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam trūkst skaidrības un precizitātes, kas ir vajadzīgas, lai uz šo noteikumu varētu atsaukties Savienības tiesā nolūkā izvērtēt Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punkta tiesiskumu.
69 Līdz ar to prasības otrais pamats arī ir jānoraida kā nepamatots.
70 Tā kā neviens no abiem Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht Vispārējā tiesā celtās prasības pamatiem nav pamatots, prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
71 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. un 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.
72 Tā kā Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht spriedums ir nelabvēlīgs un Padome, Parlaments, kā arī Komisija ir prasījuši piespriest tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht solidāri atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Padomei, Parlamentam un Komisijai radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
73 Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to ir jānospriež, ka Čehijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) pretapelācijas sūdzību noraidīt;
2) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija (T‑396/09, EU:T:2012:301);
3) prasību atcelt tiesību aktu, ko Eiropas Savienības Vispārējā tiesā cēluši Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, noraidīt;
4) Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht solidāri atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas Eiropas Savienības Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā;
5) Čehijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]