VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2016. gada 19. jūlijā (*)
Pagaidu noregulējums – Valsts atbalsts – Dažu daudznacionālu uzņēmumu virspeļņas atbrīvošanas no nodokļiem režīms – Saskaņā ar virspeļņas regulēšanas sistēmu (tax rulings) piešķirtais atbrīvojums – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots veikt atbalsta atgūšanu – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu – Steidzamības neesamība
Lieta T‑131/16 R
Beļģijas Karaliste, ko pārstāv C. Pochet un J.‑C. Halleux, pārstāvji, kuriem palīdz M. Segura Catalán un M. Clayton, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P.‑J. Loewenthal un B. Stromsky, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atbilstoši LESD 278. un 279. pantam noteikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir apturēt Komisijas 2016. gada 11. janvāra Lēmuma C(2015) 9887 final par valsts atbalsta shēmu, ko veido virspeļņas atbrīvošana no nodokļiem, SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko ieviesusi Beļģijas Karaliste, 2., 3. un 4. panta īstenošanu.
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1 Šis strīds attiecas uz Komisijas 2016. gada 11. janvāra Lēmumu C(2015) 9887 final par valsts atbalsta shēmu, ko veido virspeļņas atbrīvošana no nodokļiem, SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko ieviesusi Beļģijas Karaliste (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), saistībā ar īpašu Beļģijas nodokļu tiesisko regulējumu, proti, ar Beļģijas sabiedrību, kas pieder daudznacionālu uzņēmumu grupām, peļņas atbrīvošanas no nodokļa režīmu. Būtisks šī režīma elements ir virspeļņas regulēšanas sistēma (turpmāk tekstā – “virspeļņas regulēšanas sistēma”), kas Beļģijas sabiedrībai, kura pieder daudznacionālai grupai, ļauj veikt savas nodokļu bāzes korekcijas.
2 Beļģijas Karaliste uzskata, ka virspeļņas regulēšanas sistēma ir balstīta uz nesaistītu uzņēmumu darījuma principa, ko plaši piemēro starptautisko nodokļu jomā un kas ir atzīts Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Nodokļu konvencijas modelī. Šī principa mērķis esot nodrošināt, lai pārrobežu darījumiem piešķirtā vērtība daudznacionālajā grupā atspoguļotu to faktisko ekonomisko vērtību, proti, to, kas izriet no noteikumiem un nosacījumiem, kas būtu piemērojami, ja šie darījumi netiktu veikti starp saistītām pusēm, kas ļautu uzskatīt ikvienu vienas un tās pašas grupas sabiedrību par atsevišķu nodokļu maksātāju.
3 Beļģijas Karaliste precizē, ka, piemērojot attiecīgo atbrīvošanas no nodokļa režīmu, Beļģijas kompetentā nodokļu iestāde izvērtē katras sabiedrības situāciju atsevišķi un pieņem nolēmumu attiecībā uz virspeļņu, nosakot minētā režīma piemērošanas nosacījumus. Pamatojoties uz ziņojumu par norēķinu cenām, šajā nolēmumā vispirms tiek noteiktas nesaistītu uzņēmumu darījumos izmantotās cenas, kas tiek piemērotas darījumiem starp Beļģijas sabiedrību un sabiedrībām, ar kurām tā ir saistīta. Kad darījumiem tiek piemērotas šīs norēķinu cenas, Beļģijas uzņēmums, kuram ir galvenā nozīme daudznacionālā grupā, principā saglabājot šajos darījumos gūto ekonomisko peļņu. Vēlāk, pamatojoties uz otro ziņojumu par norēķinu cenām, tiekot noteikta iespējamā “virspeļņa”. Šajā nolūkā tiekot ņemts vērā, ka daļa no ekonomiskās peļņas tiek gūta no pievienotās vērtības, ko rada Beļģijas uzņēmuma veiktā darbība, un otra šīs ekonomiskās peļņas daļa izrietot no tādām grupas izraisītajām sekām kā grupas sinerģija vai apjomradīti ietaupījumi. Ekonomiskajā peļņā virspeļņa atbilstot peļņai, ko sabiedrība nevarētu gūt, ja tā būtu bijusi autonoma. Runa esot par Beļģijas uzņēmuma peļņu, kas pārsniedzot nesaistītu uzņēmumu darījumos gūto peļņu.
4 Beļģijas Karaliste uzsver, ka tikai tā virspeļņa, kas, pamatojoties uz ziņojumiem par norēķinu cenām, nav piedēvējama tiem Beļģijā veiktajiem darījumiem, kurus veikusi sabiedrība, kas ir nodokļa maksātāja Beļģijā, un kas tātad nav šīs sabiedrības nesaistītu uzņēmumu darījumos gūtā peļņas daļa, var netikt iekļauta nodokļa bāzē saskaņā ar attiecīgo atbrīvošanas no nodokļa režīmu. Tā uzskata, ka atlikusī peļņa ir Beļģijas uzņēmuma gūtā peļņa, kurai Beļģijas iestādes uzliek nodokli saskaņā ar Beļģijas nodokļu tiesību normām, kamēr peļņa, kas gūta saistībā ar piederību daudznacionālai grupai, nav Beļģijas nodokļu kompetencē.
5 Apstrīdētajā lēmumā Eiropas Komisija secināja, ka virspeļņas regulēšanas sistēmā tās izmantotājiem esot piešķirts valsts atbalsts. Proti, šī sistēma esot atkāpe no Beļģijas tiesībās paredzētā vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru sabiedrībām rezidentēm vai sabiedrībām, kas savu darbību veic ar Beļģijā nodibināta stabila uzņēmuma starpniecību, nodoklis tiek uzlikts visai ar nodokli apliekamajai peļņai, kas aprēķināta, balstoties uz to faktiski reģistrēto peļņu. Tādējādi daļa no Beļģijas uzņēmumu, kas pieder daudznacionālām grupām, reģistrētās peļņas ir atbrīvota no Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa, kas radot nevienlīdzīgu attieksmi pret sabiedrībām, kuras ir salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā attiecībā uz iepriekš minētā vispārējā noteikuma mērķi, kas esot uzlikt nodokli visu sabiedrību, kas maksā nodokli Beļģijā, gūtajai peļņai.
6 Pakārtoti Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka neatkarīgi no tā, ka varētu tikt uzskatīts, ka atsauces sistēmā ir iekļauta vispārēja norma, saskaņā ar kuru Beļģijas uzņēmumiem, kas pieder daudznacionālām grupām, nebūtu uzliekams nodoklis summai, kas pārsniedz tā saukto “nesaistītu uzņēmumu darījumā” gūto peļņu, virspeļņas regulēšanas sistēma esot kļūdaina nesaistītu uzņēmumu darījuma principa piemērošana un tādējādi tā esot atkāpe no šī principa. Proti, šī atkāpe esot tāda, ka uzņēmumi, kas pieder daudznacionālām grupām, tiek atbrīvoti no nodokļu maksāšanas par to peļņas daļu, kuru tie gūst no nesaistītu uzņēmumu darījumiem, un tas radot nevienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas ir salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā, attiecībā uz mērķi, kas izvirzīts parastā sabiedrību peļņas aplikšanas ar nodokļiem režīmā Beļģijā.
7 Tādējādi apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir noteikts, ka virspeļņas atbrīvošanas no nodokļa režīms ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un ko Beļģijas Karaliste ir ieviesusi prettiesiski, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Tā 2. panta 1.–4. punktā Beļģijas Karalistei ir uzdots atgūt no saņēmējiem nesaderīgo un prettiesiski piešķirto atbalstu, precizējot, ka atgūstamās summas rada procentus, balstoties uz salikto bāzi, un ka jebkura summa, kuru to saņēmēji vēl nav atmaksājuši, ir jāatgūst no uzņēmumu grupas, kurai saņēmējs pieder. Tā 3. pantā ir paredzēts, ka atgūšanai ir jābūt tūlītējai un efektīvai un ka Beļģija Karalistei ir jānodrošina apstrīdētā lēmuma pilnīga izpilde četru mēnešu termiņā, sākot no tā paziņošanas dienas. Tā 4. pantā Beļģijas Karalistei ir uzdots, pirmkārt, divu mēnešu laikā no šīs paziņošanas darīt zināmu Komisijai tostarp atbalsta saņēmēju sarakstu un kopējo no katra saņēmēja atgūstamo summu (pamatsumma un procenti) un, otrkārt, informēt Komisiju par to valsts noteikto pasākumu īstenošanas gaitu, kas paredzēti, lai īstenotu apstrīdēto lēmumu, līdz piešķirtā atbalsta pilnīgas atgūšanas brīdim.
8 Savā 2016. gada 11. janvāra paziņojumā presei par apstrīdēto lēmumu Komisija uzskatīja, ka ir jāatgūst atbalsts par kopējo summu EUR 700 miljonu apmērā un ka Beļģijas iestādēm ir jāvēršas pie aptuveni 35 daudznacionālām sabiedrībām.
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 22. martā, Beļģijas Karaliste cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
10 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 26. aprīlī, Beļģijas Karaliste iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā izvirza šādus prasījumus:
– apturēt apstrīdētā lēmuma 2., 3. un 4. panta izpildi līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par lietas būtību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Savos apsvērumos par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 17. maijā, Komisija Vispārējās tiesas priekšsēdētājam lūdz:
– noraidīt šo pieteikumu;
– piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
12 Saskaņā ar LESD 278. un 279. pantu kopsakarā ar LESD 256. panta 1. punktu pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja viņš uzskata, ka attiecīgajos apstākļos tas ir vajadzīgs, var uzdot apturēt Vispārējā tiesā pārsūdzētā akta izpildi vai noteikt atbilstošus pagaidu noregulējuma pasākumus. Tomēr LESD 278. pantā ir noteikts pārsūdzības neapturošas iedarbības princips, jo Eiropas Savienības iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem ir piemērojama tiesiskuma prezumpcija. Tādējādi apturēt Vispārējā tiesā apstrīdēta akta piemērošanu vai noteikt pagaidu pasākumus pagaidu noregulējumu tiesnesis var tikai izņēmuma kārtā (skat. rīkojumu, 2013. gada 11. novembris, CSF/Komisija, T‑337/13 R, nav publicēts, EU:T:2013:599, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
13 Turklāt Vispārējās tiesas Reglamenta 156. panta 3. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu ir jānorāda strīda priekšmets un jāmin apstākļi, no kuriem izriet steidzamība, kā arī faktiskie un juridiskie pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītā pagaidu pasākuma noteikšanu. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt piemērošanu un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos pamatus, to noteikšana sākotnēji šķiet pamatota (fumus boni juris) un tie ir steidzami tādā nozīmē, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu lietas dalībnieka, kurš tos pieprasa, interesēm, tie ir jānosaka un jāīsteno pirms sprieduma pasludināšanas pamatlietā. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, un tādēļ pieteikums par pagaidu pasākumiem ir jānoraida, ja kāds no tiem nav ievērots (skat. rīkojumu, 2013. gada 11. novembris, CSF/Komisija, T‑337/13 R, nav publicēts, EU:T:2013:599, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
14 Turklāt, pārbaudot visus šos nosacījumus kopumā, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša rīcības brīvība, un, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, viņš var brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šādas pārbaudes kārtību, jo, lai izvērtētu vajadzību pieņemt pagaidu noregulējumu, nevienā Savienības tiesību normā viņam nav noteikta prasība ievērot iepriekš noteiktu analīzes sistēmu. Pagaidu noregulējuma tiesnesis attiecīgā gadījumā veic arī esošo interešu izsvēršanu (skat. rīkojumu, 2013. gada 11. novembris, CSF/Komisija, T‑337/13 R, nav publicēts, EU:T:2013:599, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
15 Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka viņa rīcībā ir visi nepieciešamie fakti, lai lemtu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, iepriekš neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
16 Šīs lietas apstākļos vispirms ir jāpārbauda, vai nosacījums par steidzamību ir izpildīts.
17 Šajā kontekstā Beļģijas Karaliste norāda uz tiesisko nenoteiktību, kas izrietot no Komisijas jaunās pieejas attiecībā uz dalībvalsts nodokļu kompetences definīciju un tās jauno “nesaistītu uzņēmumu darījuma principa” definīciju. Šādas līdz šim nepieredzēta apmēra tiesiskās nenoteiktības dēļ pastāvot liela varbūtība, ka daži uzņēmumi var izlemt atstāt Beļģiju vai arī vairs neveikt ieguldījumus tajā, kas radītu neatgriezenisku kaitējumu Beļģijas ekonomikai.
18 Turklāt Beļģijas Karaliste bīstas, ka apstrīdētā lēmuma īstenošana radīs tai neatgriezenisku kaitējumu, jo Beļģijas nodokļu iestādēm būtu jāsavāc no sabiedrībām visi dati, tie jāpārskata un jāpārrēķina nodoklis, kas katrai sabiedrībai būtu jāmaksā, nepiemērojot virspeļņas regulēšanas sistēmu, un jāprasa atlīdzināt atbalsta summu un procentus. Turklāt šīm iestādēm būtu jāsazinās ar līdzīgām citu dalībvalstu un dažu trešo valstu iestādēm, lai noteiktu, vai virspeļņas daļa, uz ko attiecas ziņojums Beļģijā, ir tikusi vai tiks aplikta ar nodokli citur. Šī darba veikšana radītu ļoti lielu administratīvo slogu salīdzinoši mazai valsts administrācijai, kuras rīcībā ir maz cilvēkresursu. Beļģijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tai tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums milzīga administratīvā sloga dēļ, kas tai tiktu uzlikts, lai vispirms noteiktu atgūstamo summu, pamatojoties uz neskaidri formulēto apstrīdēto lēmumu, un vēlāk – lai atmaksātu atgūtās summas.
19 Beļģijas Karaliste piebilst, ka, ja būtu jāatgūst summas, kas ir kvalificētas kā prettiesisks un ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, sabiedrības, no kurām šis atbalsts būtu jāatgūst, celtu prasības tiesā. Valstu tiesām, kā arī starptautiskajām šķīrējtiesām tādējādi būtu jāizskata daudzas laikietilpīgas un sarežģītas lietas, kuras uzsāktu sabiedrības, lai pieprasītu kaitējuma un zaudējumu atlīdzību un procentu samaksu.
20 Šajā kontekstā Beļģijas Karaliste atgādina, ka saskaņā ar judikatūru dažos gadījumos var būt iemesli mīkstināt nosacījumu attiecībā uz steidzamību, ja ir pierādīts īpaši nopietns fumus boni juris. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis jau esot ņēmis vērā pārmērīgas grūtības, lai pierādītu apgalvotā kaitējuma neatgriezenisko raksturu, un esot atzinis, ka primārās tiesības, proti, LESD 278. un 279. pants, ir pārākas par visiem sekundārajiem tiesību aktiem. Tātad pagaidu noregulējuma tiesnesim nekas neliedzot tieši piemērot šos pantus un apturēt izpildi, ja viņš “attiecīgajos apstākļos to uzskata par vajadzīgu”, vai noteikt “vajadzīgos” pagaidu pasākumus apstrīdētā pasākuma acīmredzama prettiesiskuma dēļ, piemēram, ja tam nepiemīt pat šķietams tiesiskums.
21 Savukārt Komisija uzskata, ka nosacījums attiecībā uz steidzamību nav izpildīts.
22 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība ir vērtējama pēc tā, vai pagaidu noregulējums ir vajadzīgs, lai novērstu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu personai, kas lūdz piemērot šo pagaidu noregulējumu. Šim lietas dalībniekam ir jāsniedz būtisks pierādījums tam, ka tas nevar gaidīt tiesvedības pamatprasībā iznākumu, jo citādi tam personiski radīsies šāda veida kaitējums (rīkojumi, 2012. gada 19. septembris, Grieķija/Komisija, T‑52/12 R, EU:T:2012:447, 36. punkts; 2013. gada 17. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12 R, nav publicēts, EU:T:2013:25, 14. punkts, un 2015. gada 27. februāris, Spānija/Komisija, T‑826/14 R, EU:T:2015:126, 24. punkts).
23 Attiecībā uz šim nolūkam sniedzamajiem pierādījumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka lietas dalībniekam, kas lūdz noteikt pagaidu pasākumu, ir jāsniedz pagaidu noregulējuma tiesnesim konkrētas un precīzas norādes, pamatotas ar detalizētiem dokumentiem, kas apliecina minēto situāciju un ļauj izvērtēt sekas, kuras, visticamāk, iestāsies, ja lūgtie pagaidu pasākumi netiks noteikti. Šim lietas dalībniekam tātad ir pienākums iesniegt dokumentus, kas apliecina informāciju, ar kuru varētu tikt radīts patiess un vispārējs priekšstats par situāciju, kas attaisnotu minētā pasākuma noteikšanu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 17. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12 R, nav publicēts, EU:T:2013:25, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Tā kā šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu ir iesniegusi Beļģijas Karaliste, ir jāatgādina, ka dalībvalstis ir atbildīgas par interesēm, kas valsts līmenī tiek uzskatītas par vispārējām. Tādējādi tās var nodrošināt to aizstāvību pagaidu noregulējuma tiesvedībā un lūgt pagaidu pasākumu noteikšanu, it īpaši apgalvojot, ka apstrīdētais pasākums var būtiski apdraudēt valsts funkciju pildīšanu un sabiedrisko kārtību. Turklāt dalībvalstis var norādīt kaitējumu, kas skar kādu no to tautsaimniecības nozarēm, it īpaši, ja apstrīdētais pasākums var nelabvēlīgi ietekmēt nodarbinātības līmeni un dzīves dārdzību. Tomēr nepietiek ar to, ka tās atsaucas uz kaitējumu, ko varētu ciest ierobežots uzņēmumu skaits, ja šie pēdējie minētie katrs atsevišķi nav uzskatāmi par veselu valsts saimniecības nozari (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 27. februāris, Spānija/Komisija, T‑826/14 R, EU:T:2015:126, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šajā lietā attiecībā uz Beļģijas Karalistes apgalvojumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma izpildes gadījumā daži uzņēmumi, kas izmanto virspeļņas regulēšanas sistēmu, varētu pārcelt savu darbību ārpus Beļģijas vai nolemt vairs neveikt ieguldījumus Beļģijā, ir jākonstatē, ka Beļģijas Karaliste nav nedz apgalvojusi, nedz it īpaši pierādījusi, ka šie uzņēmumi, kuru skaitu tā pat nav norādījusi, pārstāv konkrētu Beļģijas tautsaimniecības nozari un ka to skārums ar apstrīdēto lēmumu var nelabvēlīgi ietekmēt dzīves dārdzību un nodarbinātības līmeni kādā tautsaimniecības nozarē vai konkrētā Beļģijas reģionā (pēc analoģijas šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 27. februāris, Spānija/Komisija, T‑826/14 R, EU:T:2015:126, 31. punkts).
26 Tādējādi Beļģijas Karaliste nav sniegusi patiesu un vispārēju priekšstatu, kāds ir prasīts judikatūrā, par minēto ekonomisko situāciju, kas attaisnotu steidzamību. Šādos apstākļos pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar atzīt minēto steidzamību, pamatojoties tikai uz vienkāršu un nepierādītu Beļģijas Karalistes apgalvojumu saistībā ar noteiktu uzņēmumu iespējamo rīcību. Proti, ņemot vērā, ka pagaidu pasākumu noteikšana ir iespējama tikai izņēmuma gadījumos (skat. šā rīkojuma 12. punktu), šāds pasākums var tikt noteikts tikai tad, ja minētais apgalvojums tiek pierādīts ar norādēm, kas sniedz patiesu un vispārēju priekšstatu par attiecīgo situāciju, un ja tas ir balstīts uz pierādījumiem (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 17. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12 R, nav publicēts, EU:T:2013:25, 18. un 19. punkts un tajos minētā judikatūra).
27 Tas ir attiecināms arī uz Beļģijas Karalistes apgalvojumu, saskaņā ar kuru “salīdzinoši mazas valsts” nodokļu iestādes, “kuru rīcībā ir maz cilvēkresursu”, ja tām būtu jānosaka atgūstamā atbalsta summas un vēlāk, apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā, – atmaksājamās atgūtās summas, tiktu pakļautas pārmērīgam administratīvam slogam. Proti, Beļģijas Karaliste ir tikai uzskaitījusi iespējamas, pilnīgi abstraktas administratīvās grūtības, neizklāstot tās nodokļu administrācijai pieejamo cilvēkresursu struktūru, neprecizējot apgalvoto pārmērīgo slogu, kas šai pēdējai minētajai ir radīts, un, pamatojoties uz konkrētiem argumentiem saistībā ar nodokļiem, neapstrīdot apstrīdētā lēmuma preambulas 205.–211. apsvērumu, kas attiecas tieši uz aprēķināšanas metodi, lai atgūtu summas, kas ir tikušas kvalificētas kā prettiesisks un ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts.
28 Beļģijas Karaliste arī nav apšaubījusi apgalvojumu, kuru Komisija ir paudusi apstrīdētā lēmuma preambulas 202. apsvērumā un saskaņā ar kuru atgūstamo summu skaitlisko apmēru ir viegli noteikt, – tā kā virspeļņas atbrīvojums no nodokļa atbilst procentuālai daļai no peļņas pirms nodokļa, kas piemērojams grupai piederoša Beļģijas uzņēmuma faktiski reģistrētajai peļņai, lai novērstu ar pasākumu ieviesto selektīvo priekšrocību, pietiktu atlīdzināt starpību starp nodokli, kas maksājams par faktiski reģistrēto peļņu, un saskaņā ar apstrīdēto režīmu faktiski samaksāto nodokli, pieskaitot par šo summu uzkrātos procentus, sākot no atbalsta piešķiršanas dienas.
29 Turklāt, tā kā Beļģijas Karaliste nav precizējusi, cik uzņēmumus skar iespējamā atgūšana, pagaidu noregulējuma tiesnesis var izmantot tikai apstrīdētā lēmuma pielikumā norādīto uzņēmumu skaitu, proti, aptuveni piecdesmit, vai arī skaitu, ko Komisija oficiāli norādījusi savā 2016. gada 11. janvāra paziņojumā presei, kas ir aptuveni 35 uzņēmumi. Taču šāds atgūšanas lietu skaits, kas ir jāizskata kompetentajām iestādēm, šķiet, nevar ietekmēt pareizu Beļģijas nodokļu administrācijas darbību (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2015. gada 27. februāris, Spānija/Komisija, T‑826/14 R, EU:T:2015:126, 48. un 49. punkts), pat pieņemot, ka šai administrācijai faktiski ir jāveic pilnīga pārskatīšana un pārrēķināšana un jāsazinās ar citām administrācijām, uz kurām norāda Beļģijas Karaliste (skat. šā rīkojuma 18. punktu).
30 Tāpat, lai arī Beļģijas Karaliste bīstas, ka sabiedrības, no kurām būtu jāatgūst atbalsts, celtu prasības tiesās, kurām būtu jāizskata daudzas laikietilpīgas un sarežģītas lietas, pietiek konstatēt, ka tā nav pierādījusi, ka Beļģijas tiesas tiktu pārpludinātas ar prasībām pret iespējamiem nodokļu iestāžu piedziņas rīkojumiem tiktāl, ka Beļģijas tiesu sistēmas darbība tiktu būtiski traucēta. It īpaši ir jāatgādina, ka, tā kā Beļģijas Karaliste nav precizējusi to uzņēmumu skaitu, kurus skar iespējamā atgūšana, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir jābalstās uz pieņēmumu, ka Beļģijas tiesām būtu jāizskata maksimums piecdesmit prasības (skat. šā rīkojuma 29. punktu). Taču nešķiet, ka šāda prasību skaita izskatīšana varētu ietekmēt pienācīgu Beļģijas tiesu sistēmas darbību (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 27. februāris, Spānija/Komisija, T‑826/14 R, EU:T:2015:126, 48. un 49. punkts).
31 Ciktāl Beļģijas Karaliste atsaucas uz 2012. gada 19. septembra rīkojumu Grieķija/Komisija (T‑52/12 R, EU:T:2012:447), lai pamatotu savu argumentāciju attiecībā uz nodokļu administrācijas un tiesu sistēmas darbības traucējumu iespējamību, ir jāatgādina, ka steidzamības atzīšana lietā, kurā tika izdots šis rīkojums, bija balstīta uz īpašu apstākļu kopumu Grieķijā 2012. gadā (turpmāk tekstā – “Grieķijas lieta”).
32 Proti, Grieķijas lietā attiecībā uz iespējamību Grieķijai neizpildīt savas valsts funkcijas, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs it īpaši ņēma vērā, ka Grieķijas iestādēm bija jāatgūst atbalsts no valsts atbalsta shēmas izmantotājiem, proti, Grieķijas lauksaimniekiem, kuru skaits bija vairāki simti tūkstoši un kuri kopā ar viņu ģimenēm veidoja būtisku daļu no Grieķijas iedzīvotāju kopskaita. Vispārējās tiesas priekšsēdētājs uzskatīja, ka tik plaša atgūšana radītu negatīvas sekas nodokļu administrācijai, kuras uzdevums bija koncentrēties uz absolūtu prioritāti, proti, krāpšanas apkarošanu nodokļu jomā un vajāšanu par “lielajiem izvairīšanās no nodokļiem gadījumiem”, lai savāktu summas EUR 20 miljardu apmērā jeb summas, kas bija piecdesmit reizes lielākas nekā lauksaimniecības nozarē atgūstamais atbalsts, turklāt bija labi paredzams, ka liela daļa no simtiem tūkstošu lauksaimnieku atteiktos maksāt pieprasītās summas, kas prasītu nodokļu administrācijas darbinieku, kuru skaits tomēr nebija palielinājies, plašu iesaistīšanos piespiedu piedziņas īstenošanā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 19. septembris, Grieķija/Komisija, T‑52/12 R, EU:T:2012:447, 44.–47. punkts).
33 Turklāt Grieķijas lietā radās arī sabiedriskās kārtības apdraudējuma risks. Šajā kontekstā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ņēma vērā, ka sociālo gaisotni Grieķijā raksturoja uzticēšanās valsts iestādēm mazināšanās, vispārēja neapmierinātība un netaisnības sajūta, uzsverot, ka vardarbīgu demonstrāciju skaits pret ļoti stingrajiem taupības pasākumiem, kurus bija noteikušas Grieķijas valsts iestādes, arvien pieauga, tādējādi strīdīgo maksājumu atgūšana visā lauksaimniecības nozarē izraisītu demonstrācijas, kas varētu pārvērsties vardarbībā un izraisīt lielas nekārtības, kuras radītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, uz kuru Grieķijas Republika varēja likumīgi atsaukties (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 19. septembris, Grieķija/Komisija, T‑52/12 R, EU:T:2012:447, 48. un 49. punkts).
34 Taču ir acīmredzami, ka Beļģijas Karaliste, lai šajā lietā pierādītu steidzamību, nekādā ziņā nevar atsaukties uz Grieķijas lietā esošajiem analoģiskiem apstākļiem.
35 Visbeidzot, ciktāl Beļģijas Karaliste uzskata, ka ir jāmīkstina nosacījums attiecībā uz steidzamību, ja ir pierādīts īpaši nopietns fumus boni juris, ir jākonstatē, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu, kurā vispār nav minēts šāda veida fumus boni juris, ir atsauce uz judikatūru, saskaņā ar kuru nosacījums attiecībā uz fumus boni juris ir izpildīts, ja vismaz viens no pamatlietas pamatojumam izvirzītajiem pamatiem sākotnēji šķiet atbilstošs vai katrā ziņā nav nepamatots, ciktāl tas liecina par tādas sarežģītas juridiskas problēmas esamību, kuras risinājums nav acīmredzams un kurai tātad ir nepieciešama detalizēta pārbaude, kas ir jāveic pamattiesvedībā. Turklāt pieteikumā par pagaidu noregulējumu, apkopojusi pamatlietas pamatojumam izvirzītos piecus pamatus, Beļģijas Karaliste uzskata, ka uz tādējādi izvirzītajiem tiesību jautājumiem sniedzamā atbilde nav tūlītēji acīmredzama un par to ir jāveic detalizēta pārbaude, izskatot lietu pēc būtības, prasot Vispārējās tiesas priekšsēdētājam “atzīt, ka prasība nav acīmredzami nepamatota, jo šajā prasībā aplūkotie jautājumi ir pietiekami atbilstīgi un būtiski, lai pierādītu fumus boni juris”.
36 No tā izriet, ka saskaņā ar pašas Beļģijas Karalistes apgalvojumu pieņēmums par apgalvoto mīkstināšanu, proti, īpaši nopietna fumus boni juris esamības dēļ, šajā lietā, šķiet, nav konstatējams.
37 Katrā ziņā ir jāatgādina, ka, lai izvērtētu steidzamības esamību, piemērojamo nosacījumu mīkstināšana ir tikusi pieņemta tikai attiecībā uz trim strīdu [veidiem], kuros sistēmisku apsvērumu dēļ bija pārmērīgi grūti un pat neiespējami izpildīt Reglamentā paredzētos nosacījumus, kas tradicionāli tiek interpretēti judikatūrā.
38 Šajā kontekstā ir jāmin, pirmkārt, strīdi par ierobežojošiem pasākumiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka jebkurš pieteikums par ierobežojoša pasākuma izpildes apturēšanu principā tiek noraidīts, pamatojoties uz to, ka šāda apturēšana varētu būt šķērslis šo pasākumu pilnīgai iedarbībai gadījumā, ja pamatprasība, kas vērsta uz šādu pasākumu atcelšanu, tiktu noraidīta. Proti, šāda apturēšana, piemēram, ļautu uzņēmumam, uz kuru attiecas minētie pasākumi, nekavējoties izņemt savus līdzekļus no bankas, kurai ir uzlikts pienākums nodrošināt līdzekļu iesaldēšanu, un iztukšot savus bankas kontus pirms nolēmuma pēc būtības pieņemšanas. Tādējādi tas varētu apiet attiecībā uz to pieņemto ierobežojošo pasākumu mērķi, lai gan ar pagaidu noregulējuma tiesnesim prasīto pagaidu pasākumu priekšlaicīgi nedrīkst tikt neitralizētas vēlāk pamattiesvedībā pieņemtā nolēmuma sekas (skat. rīkojumus, 2012. gada 14. jūnijs, Qualitest FZE/Padome, C‑644/11 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:354, 73.–77. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2013. gada 11. marts, Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, T‑110/12 R, EU:T:2013:118, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Turklāt pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka personas vai uzņēmuma intereses, lai tiem tiktu noteikta līdzekļu iesaldēšanas pagaidu atcelšana, mērķis ir tādu priekšrocību iegūšana, ko tie nevarētu iegūt pat ar atceļošu spriedumu. Proti, šāds spriedums radītu praktiskās sekas, kādas vēlas šī persona vai uzņēmums, proti, līdzekļu iesaldēšanas atcelšanu, tikai pēc šī sprieduma pasludināšanas dienas, savukārt pagaidu noregulējuma tiesnesis pirmajā instancē šajā dienā pilnībā būtu zaudējis ratione temporis kompetenci un katrā ziņā līdzekļu iesaldēšana varētu tikt paturēta spēkā, nosakot jaunu ierobežojošu pasākumu, ar kuru Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā noteiktajā termiņā tiktu aizvietots atceltais pasākums. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar aizsargāt attiecīgās personas vai uzņēmuma interesi panākt līdzekļu iesaldēšanas pagaidu atcelšanu pagaidu noregulējuma tiesvedībā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 16. jūlijs, National Iranian Tanker Company/Padome, T‑207/15 R, EU:T:2015:535, 55.–58. punkts un tajos minētā judikatūra).
40 Ņemot vērā šo strīdu par ierobežojošiem pasākumiem īpašo situāciju, pagaidu noregulējuma tiesnesis trīs retos izņēmuma gadījumos ir paredzējis iespēju atzīt, ka steidzamība varētu būt pamatota ar neatliekamu nepieciešamību pēc iespējas drīz novērst acīmredzamu un ārkārtīgi būtisku prettiesiskumu vai tieši piemērot LESD 278. pantu – primāro tiesību normu, kas tādējādi ir augstāka juridiska spēka norma nekā Reglaments (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 24. februāris, HTTS un Bateni/Padome, T‑45/14 R, nav publicēts, EU:T:2014:85, 50. un 51. punkts).
41 Otrkārt, ir jāmin strīdi par publisko iepirkumu. Konstatējis, ka līdz šim piemērotās judikatūras sistēmiskās sekas ir bijušas praktiska neiespējamība noraidītajam pretendentam pierādīt, ka viņa piedāvājuma noraidīšana var radīt tam neatgriezenisku kaitējumu, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskatīja, ka šāds iznākums nav savienojams ar prasībām, kas izriet no efektīvas tiesību pagaidu aizsardzības tiesā, kura garantēta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Tāpēc turpmāk tiek atzīts, ka, ja noraidītais pretendents pierāda īpaši nopietna fumus boni juris esamību, nedrīkst prasīt pierādīt, ka viņam var tikt nodarīts neatgriezenisks kaitējums, ar nosacījumu, ka viņš laikus iesniedz savu pieteikumu par pagaidu noregulējumu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 30. un 57. punkts).
42 Visbeidzot, treškārt, ir jānorāda uz strīdiem par piekļuvi dokumentiem. Attiecībā uz apgalvoto konfidenciālo dokumentu aizsardzību pagaidu noregulējuma tiesnesis ir norādījis, ka, lai arī apgalvotais kaitējuma neatgriezeniskums nevarēja tikt pierādīts, ņemot vērā viņa papildu un tātad ierobežoto kompetenci, kā arī pagaidu noregulējuma tiesvedības pagaidu un papildu nozīmi salīdzinājumā ar pamattiesvedību, viņš nedrīkstot atļaut publiskot noteiktus šajos dokumentos iekļautos individuālos datus, lai arī nevarēja tikt izslēgts, ka tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, savukārt dotu priekšroku pārbaudei, vai uz attiecīgajiem dokumentiem to rakstura dēļ var attiekties vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, kas ļautu nepildīt pienākumu daļēji publiskot minētos dokumentus. Tātad pagaidu noregulējuma tiesnesis, ņemot vērā savu kompetenci, kurai ir vienīgi papildu raksturs, principā nevar atļaut daļēju piekļuvi, tiesas, kura par lietu lemj pēc būtības, lēmumam, neatņemot tā lietderīgo iedarbību. Tomēr, tā kā šiem apsvērumiem par pagaidu noregulējuma tiesvedību ir izšķiroša nozīme attiecībā uz šīs tiesvedības galīgo iznākumu, tie nevar tikt attiecināti tikai uz fumus boni juris un interešu izsvēršanas jomu, bet tiem arī ir jāatļauj pagaidu noregulējuma tiesnesim attiecīgā gadījumā tieši piemērot LESD 278. un 279. pantu, kas ir primāro tiesību normas un kas tam ļauj apturēt izpildi, ja viņš “attiecīgajos apstākļos to uzskata par vajadzīgu”, un noteikt “vajadzīgos” pagaidu pasākumus (šajā ziņā skat. rīkojumus, 2014. gada 25. jūlijs, Deza/ECHA, T‑189/14 R, nav publicēts, EU:T:2014:686, 99.–101., 104. un 105. punkts, un 2015. gada 1. septembris, Pari Pharma/EMA, T‑235/15 R, EU:T:2015:587, 104.–106., 109. un 110. punkts).
43 Taču, tā kā šo lietu nevar attiecināt ne uz vienu no trim 38.–42. punktā minētajiem strīdu veidiem, ir jāpiemēro nosacījumi attiecībā uz fumus boni juris un steidzamību, kā tie parasti tiek interpretēti judikatūrā (skat. šā rīkojuma 13. punktu), un tādēļ Beļģijas Karalistei bija jāpierāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamība, jo viena pati fumus boni juris, lai cik spēcīga tā būtu, nevar kompensēt steidzamības neesamību (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 27. februāris, Spānija/Komisija, T‑826/14 R, EU:T:2015:126, 23. punkts).
44 Ņemot vērā iepriekš minēto, pagaidu noregulējuma tiesnesis var tikai konstatēt, ka Beļģijas Karaliste nav pierādījusi, ka tai radīsies būtisks un neatgriezenisks kaitējums, ja netiks apturēta prasītā izpilde. Tādējādi nosacījums par steidzamību nav izpildīts.
45 Šis risinājums ir saskanīgs ar dažādu šajā lietā pastāvošu interešu izsvēršanu, kuru veicot, pagaidu noregulējuma tiesnesim it īpaši ir jānosaka, vai Beļģijas Karalistes interese panākt prasīto pagaidu pasākumu ir pārāka pār interesi tūlītēji piemērot apstrīdēto lēmumu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2003. gada 26. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 R un C‑217/03 R, EU:C:2003:385, 142. punkts).
46 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 108. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja Komisija konstatē, ka valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka attiecīgajai valstij tas ir jāizbeidz vai jāgroza Komisijas noteiktajā termiņā. No tā izriet, ka vispārīgajām interesēm, kuru vārdā Komisija veic uzdevumus, kas tai uzticēti ar LESD 108. panta 2. punktu, lai nodrošinātu, ka ar valsts atbalstu, kas kaitē konkurencei, netiek izkropļota iekšējā tirgus darbība, ir īpaša nozīme. Proti, attiecīgās dalībvalsts pienākuma atcelt ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu mērķis ir agrākā stāvokļa atjaunošana (skat. rīkojumu, 2014. gada 20. augusts, Gmina Kosakowo/Komisija, T‑217/14 R, nav publicēts, EU:T:2014:734, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Tādējādi ir nospriests, ka saistībā ar pieteikumu apturēt Komisijas noteiktā pienākuma atmaksāt prettiesiski piešķirto un par nesaderīgu ar iekšējo tirgu atzīto atbalstu izpildi Savienības interesēm parasti ir jādod priekšroka pār atbalsta saņēmēja interesēm novērst atmaksas pienākuma izpildi pirms sprieduma pasludināšanas pamatlietā. Tikai izņēmuma apstākļos un gadījumā, ja tostarp ir izpildīts nosacījums attiecībā uz steidzamību, šāda atbalsta saņēmēji var panākt pagaidu pasākumu noteikšanu (skat. rīkojumu, 2014. gada 20. augusts, Gmina Kosakowo/Komisija, T‑217/14 R, nav publicēts, EU:T:2014:734, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Taču, kā ir ticis nospriests, Beļģijas Karaliste šajā lietā nav izpildījusi nosacījumu par steidzamību, tāpēc Savienības interesēm ir dodama priekšroka pār tās interesēm.
49 Attiecībā uz iespējamiem izņēmuma apstākļiem ir jānorāda, ka Beļģijas Karaliste būtībā tikai uzsver fumus boni juris esamību un to, ka Komisija ilgu laiku neesot pārbaudījusi virspeļņas regulēšanas sistēmu, tomēr pieteikumā par pagaidu noregulējumu nenorādot uz ārkārtas apstākli, kas varētu kavēt apgalvotā valsts atbalsta atgūšanu.
50 No visa iepriekš minētā izriet, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida un nosacījums attiecībā uz fumus boni juris nav jāizvērtē (rīkojums, 2012. gada 25. oktobris, Hassan/Padome, C‑168/12 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:674, 31. punkts).
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
2) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Luksemburgā, 2016. gada 19. jūlijā