ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 11. aprīlī (1)
Apvienotās lietas C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P
Eiropas Centrālā banka
pret
AS “Trasta Komercbanka”,
Ivan Fursin u.c. (C‑663/17 P)
un
Eiropas Komisija
pret
AS “Trasta Komercbanka”,
Ivan Fursin u.c. (C‑665/17 P)
un
AS “Trasta Komercbanka”,
Ivan Fursin u.c.
pret
Eiropas Centrālo banku (C‑669/17 P)
Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Iebilde par nepieņemamību – Regula Nr. 1024/2013 – Kredītiestāžu uzraudzība – Eiropas Centrālās bankas īstenota kredītiestādes atļaujas anulēšana – Attiecīgās kredītiestādes automātiska likvidācija atbilstoši valsts tiesībām – Agrākās valdes pārstāvētas likvidējamas kredītiestādes locus standi – Akcionāru locus standi
I. Ievads
1. Šajās trīs apelācijas tiesvedībās, kas attiecas uz kādas Latvijas bankas un tās akcionāru prasību par Eiropas Centrālās bankas (turpmāk tekstā – “ECB”) īstenotu bankas licences (atļaujas) (2) anulēšanu pieņemamību, banku uzraudzības tiesību materiāltiesiskajā kontekstā ir radušies fundamentāli jautājumi par Savienības tiesību aizsardzības tiesā sistēmu.
2. Bankas licences anulēšana atbilstoši Latvijas tiesībām izraisa tūlītēju un nepārsūdzamu attiecīgās bankas darbības izbeigšanu. Šī iemesla dēļ, pamatojoties uz attiecīgu ECB iebildi, Vispārējā tiesa Trasta Komercbankas (turpmāk tekstā – “TKB”) prasību par licences anulēšanu noraidīja kā nepieņemamu. Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka valdei, kas cēla prasību, likvidācijas dēļ atbilstoši valsts tiesību normām vairs nebija tiesību pārstāvēt banku un šajā nolūkā pilnvarot advokātus pārstāvības īstenošanai tiesā. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa atzina, ka izņēmuma kārtā ir pieļaujama akcionāru prasība bankas interešu aizstāvībai attiecībā uz atļaujas anulēšanu.
3. ECB un Komisija savās apelācijas sūdzībās vēršas pret šo Vispārējās tiesas nolēmuma daļu un apšauba arī akcionāru locus standi. Tādējādi atklājas fundamentālā tiesību aizsardzības tiesā problemātika, kas ir izskatāmās tiesvedības pamatā – vai galu galā tiešām visiem ceļiem uz Tiesu būtu jābūt slēgtiem? Un vai, ņemot vērā Savienības pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret nelabvēlīgiem Savienības tiesību aktiem, var būt pieļaujams, ka valsts tiesībās bankas licences anulēšanai ir paredzētas neatgriezeniskas sekas, kuras faktiski izslēdz efektīvu pārbaudi Savienības tiesās?
4. Izskatāmajā situācijā, kurā Savienības tiesību akts tieši izraisa tā adresātes juridiskās personas darbības izbeigšanu, īpaša nozīme ir jautājumam par to, kas drīkst pārstāvēt šo juridisko personu pret šo tiesību aktu vērstā tiesvedībā Savienības tiesās.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
5. Regulas Nr. 1024/2013 (3) 14. pantā ir ietverts šāds regulējums:
“1. Visus pieteikumus izsniegt atļauju uzsākt tādas kredītiestādes darbību, kura veiks uzņēmējdarbību iesaistītā dalībvalstī, iesniedz tās dalībvalsts valsts kompetentajām iestādēm, kurā kredītiestāde paredz veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar prasībām, kas noteiktas attiecīgajos valsts tiesību aktos.
[..]
5. Ievērojot 6. punktu, ECB pēc savas iniciatīvas, apspriedusies ar tās iesaistītās dalībvalsts valsts kompetento iestādi, kurā kredītiestāde veic uzņēmējdarbību, vai pēc šādas valsts kompetentās iestādes ierosinājuma, var anulēt atļauju gadījumos, kas paredzēti attiecīgajos Savienības tiesību aktos. Ar šīm apspriedēm jo īpaši nodrošina, lai ECB, pirms tiek pieņemti lēmumi par anulēšanu, dotu valsts iestādēm pietiekamu laiku izlemt par nepieciešamajām korektīvajām darbībām, tostarp iespējamiem noregulējuma pasākumiem, un ņemtu tos vērā.
Ja valsts kompetentā iestāde, kura ir ierosinājusi izsniegt atļauju saskaņā ar 1. punktu, uzskata, ka atļauja ir jāanulē saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, tā iesniedz šādu ierosinājumu ECB. Tādā gadījumā ECB pieņem lēmumu par ierosinājumu anulēt atļauju, pilnībā ņemot vērā anulēšanas pamatojumu, ko iesniegusi valsts kompetentā iestāde.
[..]”
B. Latvijas tiesības
1. Latvijas Kredītiestāžu likums
6. Latvijas Kredītiestāžu likuma (4) 129. pantā ir paredzēts šāds regulējums:
“(1) Ja kredītiestādei izsniegto licenci (atļauju) kredītiestādes darbībai anulē saskaņā ar šā likuma 27. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 8. vai 9. punktu, Finanšu un kapitāla tirgus komisija ieceļ pilnvarnieku un iesniedz tiesā pieteikumu par šīs kredītiestādes likvidāciju un likvidatora iecelšanu, vienlaikus izvirzot likvidatora kandidatūru.
(2) Pēc licences anulēšanas kredītiestādes akcionāru sapulce nav tiesīga lemt par pašlikvidācijas uzsākšanu un likvidatora iecelšanu.
[..]”
7. Latvijas Kredītiestāžu likuma 133. panta 4. punktā ir noteikts:
“Uz tiesas ieceltu kredītiestādes likvidatoru attiecināmi šā likuma XI nodaļas noteikumi, izņemot 160. pantu un 166. pantu, kā arī attiecināmas šā likuma 172. un 172.1 pantā administratoram noteiktās tiesības, pienākumi un pilnvaras.”
8. Šī likuma 161. panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Pēc kredītiestādes pasludināšanas par maksātnespējīgu administratoram ir visi likumos un kredītiestādes statūtos paredzētie pārvaldes institūciju un to vadītāju pienākumi, tiesības un pilnvaras.”
2. Latvijas Civilprocesa likums
9. Latvijas Civilprocesa likuma (5) 5. panta 3. punktā ir noteikts:
“Ja attiecīgo tiesību jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību normas, kas ir tieši piemērojamas Latvijā, Latvijas likumu piemēro, ciktāl to pieļauj Eiropas Savienības tiesību normas.”
10. Latvijas Civilprocesa likuma 371. pantā ir regulēts likvidācijas pieteikuma, kas Finanšu un kapitāla tirgus komisijai ir jāiesniedz Latvijas Kredītiestāžu likuma 129. pantā paredzētajos gadījumos, saturs. Tā 2. punktā ir paredzēts:
“Likvidācijas pieteikumam pievieno Finansu un kapitāla tirgus komisijas lēmumu par kredītiestādes darbībai izsniegtās licences anulēšanu un dokumentus, kas apstiprina apstākļus, kuru dēļ kredītiestādei anulēta tās darbībai izsniegtā licence.”
11. Latvijas Civilprocesa likuma 377. panta 2. punktā ir noteikts:
“Taisot spriedumu par kredītiestādes likvidāciju, tiesa ieceļ kredītiestādes likvidatoru. Par kredītiestādes likvidatoru tiesa ieceļ Finansu un kapitāla tirgus komisijas ieteiktu personu.”
12. Latvijas Civilprocesa likuma 387. pantā turklāt ir paredzēts:
“[..]
(2) Administratoru vai likvidatoru var atcelt tiesa pēc Finansu un kapitāla tirgus komisijas pieteikuma. Pieteikumam pievienojams Finansu un kapitāla tirgus komisijas lēmums par neuzticības izteikšanu administratoram vai likvidatoram sakarā ar kādu no šādiem apstākļiem:
1) administrators vai likvidators neatbilst Kredītiestāžu likuma 131. panta pirmās daļas vai 131.1 panta pirmās daļas noteikumiem vai atklājas kāds no 132. vai 132.1 pantā minētajiem apstākļiem;
2) administrators vai likvidators nav kompetents;
3) administrators vai likvidators ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras.
(3) Tiesa var izskatīt jautājumu par administratora vai likvidatora atcelšanu pēc kreditora vai kreditoru grupas pieteikuma vai savas iniciatīvas, ja tās rīcībā ir pierādījumi, ka administrators vai likvidators, pildot savus pienākumus, neievēro Kredītiestāžu likuma un citu normatīvo aktu noteikumus un tiesas nolēmumus, neatbilst Kredītiestāžu likuma 131. panta pirmās daļas vai 131.1 panta pirmās daļas noteikumiem vai atklājas kāds no 132. vai 132.1 pantā minētajiem apstākļiem, administrators vai likvidators nav kompetents vai ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras.”
3. Latvijas Komerclikums
13. Latvijas Komerclikuma (6) 322. pants, kura oficiālais nosaukums ir “Likvidatora tiesības un pienākumi”, ir izteikts šādā redakcijā:
“(1) Likvidatoram ir visas valdes un padomes tiesības un pienākumi, kas nav pretrunā ar likvidācijas mērķi.
(2) Likvidators piedzen parādus, ieskaitot summas, kas sabiedrībai pienākas par neapmaksātajām kapitāla daļām, pārdod sabiedrības mantu un apmierina kreditoru prasījumus.
(3) Likvidators drīkst slēgt tikai tos darījumus, kuri nepieciešami sabiedrības likvidācijai.
[..]”
III. Tiesvedības priekšvēsture un tiesvedība Vispārējā tiesā
14. Pirmā apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑669/17 P TKB ir Latvijas kredītiestāde. Otrais līdz septītais apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā lietā ir TKB akcionāri (turpmāk tekstā – “akcionāri”). Kopš 1991. gada septembra TKB sniedza finanšu pakalpojumus saskaņā ar atļauju, ko tai šim nolūkam bija izsniegusi Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk tekstā – “FKTK”).
15. 2016. gada 5. februārī FKTK saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktu ierosināja ECB anulēt TKB izsniegto atļauju.
16. 2016. gada 3. martā pēc kopīgi ar FKTK veiktas nosacījumu atļaujas anulēšanai pārbaudes ECB pieņēma lēmumu ECB/SSM/2016 – 529900WIP0INFDAWTJ81/1 WOANCA‑2016‑0005, ar kuru tā anulēja TKB bankas licenci. Vienlaikus tā noraidīja TKB pieteikumu par lēmuma piemērošanas atlikšanu uz vienu mēnesi.
17. 2016. gada 14. martā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa (Latvija) uz FKTK pieteikuma pamata uzsāka likvidācijas procesu attiecībā uz TKB sabiedrības aktīviem un iecēla likvidatoru, kuru bija ieteikusi FKTK. Pirms lēmuma par procesa uzsākšanu pieņemšanas TKB lūdza saglabāt valdes pārstāvības tiesības nolūkā iesniegt sūdzību ECB pārskatīšanas padomē un celt prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šos lūgumus noraidīja. Šis nolēmums nevar tikt pārsūdzēts.
18. 2016. gada 17. martā “Latvijas Vēstnesī” tika paziņots par likvidācijas procesa uzsākšanu un likvidatora iecelšanu. Tajā pašā dienā ar likvidatora lēmumu tika atsauktas visas TKB iepriekš izsniegtās pilnvaras. Par šo atsaukumu notārs paziņoja 2016. gada 21. martā “Latvijas Vēstnesī”.
19. 2016. gada 3. aprīlī TKB, ko pārstāvēja advokāti, kurus agrākā valde bija pilnvarojusi pirms 2016. gada 17. marta, par atļaujas anulēšanu iesniedza sūdzību ECB Administratīvajā pārskatīšanas padomē. 2016. gada 30. maija lēmumā pārskatīšanas padome atzina TKB formālos un materiālos iebildumus par nepamatotiem un ECB lēmumu par atļaujas anulēšanu – par kopumā pietiekami pamatotu un samērīgu. Tomēr tā uzdeva ECB izskaidrot dažus lēmuma punktus. Tādējādi 2016. gada 11. jūlijā ECB pieņēma jaunu lēmumu par TKB atļaujas anulēšanu (7), ar kuru tika aizstāts 2016. gada 3. marta lēmums.
20. 2016. gada 13. maijā TKB, no vienas puses, un akcionāri, no otras puses, attiecībā uz ECB lēmumu par bankas licences anulēšanu cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt tiesību aktu. Arī šoreiz TKB pārstāvēja advokāti, kurus pirms 2016. gada 17. marta bija pilnvarojusi agrākā bankas valde.
21. 2016. gada 29. septembrī ECB izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu gan attiecībā uz TKB prasību, gan akcionāru prasību.
22. Ar 2017. gada 12. septembra atsevišķu rīkojumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”) (8) Vispārējā tiesa ECB izvirzīto iebildi par nepieņemamību daļēji apmierināja. Tā pievienojās ECB argumentācijai, saskaņā ar kuru agrākās valdes pilnvarotajiem advokātiem nav derīgas pilnvaras, jo tos ir pilnvarojusi persona, kurai vairs nav pārstāvības tiesību. Savukārt persona, kurai šobrīd ir pārstāvības tiesības, proti, likvidators, varēja atsaukt pilnvarojumus pārstāvībai tiesā attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā. Šī iemesla dēļ [šī tiesa atzina], ka tiesvedība lietā par TKB prasību ir jāizbeidz.
23. Savukārt, runājot par akcionāru prasību, Vispārējā tiesa ECB izvirzīto iebildi par nepieņemamību noraidīja: tā atzina, ka izskatāmajā situācijā akcionāru interese celt prasību TKB interesēs par bankas licences anulēšanu izņēmuma kārtā ir jāapstiprina. Proti, akcionāriem izskatāmajā situācijā ir liegta jebkāda ietekmes iespēja saskaņā ar sabiedrību tiesībām. Tā turklāt atzina, ka šajā gadījumā ir jāuzskata, ka bankas licences anulēšana akcionārus ir skārusi tieši un individuāli.
24. Par Vispārējās tiesas rīkojumu apelācijas sūdzību ir iesnieguši gan TKB un akcionāri, gan ECB, kā arī Komisija.
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
25. 2017. gada 24. novembra apelācijas sūdzībā lietā C‑663/17 P ECB izvirza šādus prasījumus:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl ir atzīts, ka prasītājiem pirmajā instancē, izņemot TKB, ir interese celt prasību un locus standi, lai celtu prasību atcelt strīdīgo lēmumu (pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2) punkts),
– izlemt lietu pēc būtības un noraidīt [akcionāru] prasību kā nepieņemamu, un
– piespriest [akcionāriem] atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26. 2017. gada 27. novembra apelācijas sūdzībā lietā C‑665/17 P Komisija izvirza šādus prasījumus:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl ir noraidīta iebilde par nepieņemamību attiecībā uz akcionāru prasību,
– noraidīt [akcionāru] prasību kā nepieņemamu un
– piespriest [akcionāriem] atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27. 2017. gada 25. novembra apelācijas sūdzībā lietā C‑669/17 P TKB un akcionāri izvirza šādus prasījumus:
– atcelt pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punktu, t.i., Vispārējās tiesas nolēmumu, ka ir jāizbeidz tiesvedība lietā par TKB prasību atcelt tiesību aktu,
– konstatēt, ka TKB prasība nav zaudējusi savu priekšmetu,
– atzīt TKB prasību par pieņemamu,
– nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par prasījumu attiecībā uz apstrīdēšanu, un
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp saistībā ar apelācijas tiesvedību.
28. Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzībām lietās C‑663/17 P un C‑665/17 P TKB un akcionāri izvirza šādus prasījumus:
– apelācijas sūdzības noraidīt,
– atzīt [akcionāru] prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu un konstatēt, ka prasība nav zaudējusi savu priekšmetu, un
– piespriest ECB un attiecīgi Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29. Atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību lietā C‑669/17 P ECB izvirza šādus prasījumus:
– apelācijas sūdzību noraidīt un
– piespriest [TKB un akcionāriem] atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 13. marta lēmumu lietas C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.
31. Lietas dalībnieki par apelācijas sūdzībām iesniedza rakstveida apsvērumus un 2019. gada 11. februāra tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.
V. Juridiskais vērtējums
32. ECB izvirzīto iebildi par nepieņemamību Vispārējā tiesa apmierināja tikai daļēji, proti, attiecībā uz TKB prasību. Šī iemesla dēļ Vispārējās tiesas rīkojumu pārsūdz visi lietas dalībnieki, turklāt Komisija ar patstāvīgu apelācijas sūdzību atbalsta ECB nostāju.
33. Vispirms ar apelācijas sūdzību lietā C‑669/17 P TKB un akcionāri vēršas pret pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punktu, kurā Vispārējā tiesa atzina, ka tiesvedība lietā par TKB celto prasību ir jāizbeidz (par to A sadaļā).
34. Turklāt ECB ar apelācijas sūdzību lietā C‑663/17 P un Komisija ar apelācijas sūdzību lietā C‑665/17 P vēršas pret pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2) punktu, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja ECB izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz akcionāru prasību. Abas apelācijas sūdzību iesniedzējas savu apelācijas sūdzību pamatošanai iebilst pret Vispārējās tiesas argumentāciju gan par interesi celt prasību, gan par akcionāru tiešo un individuālo skārumu. Šī iemesla dēļ šo apelācijas sūdzību pamatotība var tikt izvērtēta kopā (B sadaļā).
A. Par apelācijas sūdzību lietā C‑669/17 P
35. Ar apelācijas sūdzību lietā C‑669/17 P TKB un akcionāri vēršas pret pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punktu, kurā Vispārējā tiesa atzina, ka tiesvedība lietā par TKB celto prasību ir jāizbeidz. Vispārējās tiesas ieskatā, tiesvedība bija jāizbeidz, jo likvidators 2016. gada 17. martā atsauca visas TKB un attiecīgi tās agrākās valdes izsniegtās pilnvaras un apelācijas sūdzības iesniedzēji līdz ar to vairs nebija juridiski saistoši pārstāvēti Vispārējā tiesā.
36. Savas apelācijas sūdzības pamatošanai TKB un akcionāri būtībā (9) izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus, proti, pirmkārt, par to, ka ir pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un, otrkārt, pakārtoti par to, ka advokātu pilnvarojums pārstāvībai tiesā nav ticis juridiski saistoši atsaukts.
1. Par apelācijas sūdzības pieņemamību
37. Apelācijas sūdzība, ciktāl to ir iesnieguši akcionāri un tā ir vērsta vienīgi pret pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punktu, nav pieņemama. Proti, atbilstoši Tiesas statūtu 56. panta otrajai daļai apelācijas sūdzību var iesniegt tikai personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. Taču Vispārējā tiesa akcionāru prasījumus attiecībā uz to prasības pieņemamību apmierināja.
38. Ciktāl apelācijas sūdzību ir iesniegusi TKB, tās pieņemamība ir atkarīga tieši no iebildumu, uz kuriem TKB balsta savu apelācijas sūdzību, pamatotības. Tāpēc pamatotība un pieņemamība ir jāizvērtē kopā.
2. Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu
39. Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu TKB būtībā apgalvo, ka ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanas pienākumu neesot saderīgi pieņemt, ka likvidācijas dēļ likvidatoram ir ekskluzīvas pārstāvības tiesības visos licences anulēšanas jautājumos un līdz ar to – pilnvaras atsaukt valdes pilnvaroto advokātu pilnvarojumus pārstāvībai tiesā. Proti, tādējādi TKB attiecībā uz tai izsniegtās bankas licences anulēšanu juridiski vai vismaz faktiski esot atstāta tiesiski neaizsargātā stāvoklī.
40. Pārsūdzētā rīkojuma 36.–38. punktā Vispārējā tiesa šo iebildumu noraidīja. Pamatojumam tā norādīja, ka TKB kā juridiskai personai joprojām ir locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, turklāt celt prasību par tiesību akta atcelšanu TKB vārdā ir likvidatora ziņā. Likvidācijas un likvidatora iecelšanas dēļ agrākajai TKB valdei vairs nav juridiski saistošu pārstāvības tiesību un tāpēc arī tiesību pilnvarot pārstāvjus tiesā. Šis lēmums turpretim šobrīd ir likvidatora ziņā, kurš tādējādi arī drīkst atsaukt TKB vārdā prasību atcelt tiesību aktu cēlušo advokātu pilnvaras.
41. Tāpēc ir jāizvērtē, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 36. punktā ir pamatoti atzinusi, ka bankas tiesību aizsardzības tiesā mērķis, proti, lēmuma par tai izsniegtās atļaujas anulēšanu atcelšana, var tikt efektīvi sasniegts, to pāradresējot uz likvidatora personu. TKB to apšauba divu iemeslu dēļ.
42. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti pieņēmusi, ka likvidatora pilnvarojums ietver pilnvaras apstrīdēt atļaujas anulēšanu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai būtībā pārmet faktu sagrozīšanu (pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa, par to b) iedaļā).
43. Otrkārt, esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tiesību aizsardzības tiesā iespēja ar likvidatora starpniecību ir efektīva Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta izpratnē. Pirmām kārtām likvidatoru ieceļot FKTK, uz kuras ierosinājuma pamata ECB anulēja apelācijas sūdzības iesniedzējai izsniegto atļauju. Šī iemesla dēļ viņš nevarot attiecībās ar šīm iestādēm efektīvi pārstāvēt TKB intereses. Otrām kārtām tikai valde no paša sākuma esot bijusi saturiski iesaistīta licences anulēšanas procesā, tāpēc likvidators nevarot to aizstāt tiesvedības posmā. Trešām kārtām likvidators pieļautu savu pienākumu pārkāpumu, ja viņš mēģinātu panākt licences un līdz ar to – sabiedrības, kuras darbības likvidācija ir viņa šībrīža uzdevums, saimnieciskās darbības atjaunošanu (pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa, par to c) iedaļā).
44. Tomēr kā iepriekš izlemjams jautājums ir jānoskaidro, vai Savienības tiesības vispār var pamatot agrākās valdes pārstāvības pilnvaru saglabāšanu prasības atcelt tiesību aktu celšanas nolūkā pretēji valsts tiesību noteikumiem par likvidatora pilnvarām un likvidējamas kredītiestādes pārstāvību (par to a) iedaļā).
a) Par savstarpējo sakarību starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām, izvērtējot juridiskas personas celtas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību
45. Jautājums, vai juridiska persona drīkst saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu celt prasību par Savienības tiesību akta atcelšanu, ir vienīgi Savienības tiesību jautājums (10). Taču, tā kā juridiska persona pati nevar veikt procesuālas darbības, tās iespēja panākt tiesību aizsardzību Savienības tiesās ir tieši saistīta ar jautājumu par personas, kurai ir pārstāvības tiesības, noteikšanu. Šis jautājums tādējādi arī ir Savienības tiesību jautājums.
46. Tomēr, tā kā Savienības līmenī nav atbilstoša tiesiskā regulējuma par juridisko personu pārstāvību, personas, kurai ir pārstāvības tiesības, noteikšanu parasti veic saskaņā ar valsts tiesībām (11). Tomēr vienlaikus Tiesa uzsver, ka valsts tiesību normas nedrīkst ierobežot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja un ciktāl saistībā ar noteiktiem procesuāliem nosacījumiem tiek izmantoti valsts tiesību noteikumi (12).
47. Šajā gadījumā Vispārējās tiesas izpratne turpretim bija tāda, ka res judicata spēku ieguvušais Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas nolēmums katrā ziņā liedz bankai celt prasību atcelt tiesību aktu, ja to pārstāv tās agrākā valde. Proti, ar šo nolēmumu, noraidot advokātu iesniegto lūgumu par pretējo, TKB agrākajai valdei tika liegts TKB vārdā celt prasību atcelt tiesību aktu par ECB lēmumu. Pārsūdzētā rīkojuma 35. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka šis nolēmums ir saistošs, turklāt arī pieņemot, ka pastāv interešu konflikts, un pat tad, ja likvidatoram nav pilnvaru celt prasību atcelt tiesību aktu apelācijas sūdzības iesniedzējas vārdā.
48. Tomēr, ja šis pieņēmums būtu pareizs, iespēja veikt efektīvu ECB lēmuma, tātad Savienības tiesību akta, pārbaudi tiesā galu galā būtu atkarīga no valsts tiesībām. Šī iespēja valsts tiesībās pat varētu būt pilnībā izslēgta, piemēram, gadījumā, ja likvidatoram atbilstoši attiecīgajām valsts tiesību normām vispār nebūtu pilnvaru prasības atcelt tiesību aktu celšanai. Tomēr galīgais lēmums par to, vai Savienības tiesību akts konkrētā gadījumā var tikt (efektīvi) pārbaudīts tiesā, nedrīkst būt valsts tiesību ziņā.
49. Šī doma var tikt ilustrēta ar dažādiem piemēriem no Tiesas judikatūras.
50. Piemēram, spriedumā Groupement des Agences de voyages Tiesa atzina par pieņemamu prasību atcelt tiesību aktu, ko bija cēlusi dibināšanas procesā esoša sabiedrība, kurai atbilstoši valsts tiesībām nebija tiesībsubjektības; [šādu atzinumu Tiesa izdarīja], lai gan atbilstoši pastāvīgai un neapšaubītai judikatūrai, tā kā šī joma nav regulēta Savienības tiesību normās, noteicoša nozīme šajā ziņā principā var būt tikai valsts sabiedrību tiesībām (13). Noteicošais no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā viedokļa tomēr bija apstāklis, ka apvienībai, kas ir Savienības tiesību akta adresāte, ir jābūt arī tiesībām celt prasību par šo aktu (14).
51. Līdzīgi lietā PKK Tiesa atzina, ka ir jāuzskata, ka organizācijai, lai gan tās darbība ir izbeigta un tā ir zaudējusi tiesībsubjektību, arī turpmāk ir locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, ja citādi nevar tikt nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā (15). Atceltajā rīkojumā Vispārējā tiesa vēl bija atzinusi, ka šāda organizācija, kurai nav tiesībsubjektības, nevar pilnvarot pārstāvjus (16). Tā uzskatīja, ka nedrīkst neņemt vērā šo apstākli, lai gan apzinājās ar tiesību aizsardzību saistīto problemātiku (17).
52. Šie nolēmumi gan bija saistīti ar juridiskas personas tiesībsubjektības saglabāšanu prasības celšanas Savienības tiesās nolūkā, nevis personas, kas rīkojās tās uzdevumā, pārstāvības varas saglabāšanu. Tomēr tiem pamatā ir doma, ka gadījumos, kad valsts tiesību piemērošana izraisītu to, ka nevarētu tikt nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, Savienības tiesām nekādā ziņā nav “sasietas rokas” (18). Tām, tieši otrādi, arī šajos gadījumos ir pienākums nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
53. Tam pretrunā nav arī fakts, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru personai, kas lūdz tiesību aizsardzību, citās situācijās, kad valsts tiesības tai liedz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā iespēju, kā pēdējais līdzeklis paliek zaudējumu atlīdzības prasījumi. Neviena no lietām, kas šajā sakarībā tika apspriestas tiesas sēdē, neattiecās uz adresāta LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē celtu prasību par Savienības tiesību aktu, kas vērsts pret to, bet gan uz prasībām, kuras par vispārpiemērojamiem Savienības tiesību aktiem, kas ir jātransponē vai kas ir saistīti ar īstenošanas pasākumiem valsts līmenī, bija cēlušas personas, kuras nebija šo aktu adresātes (19). Ja valsts tiesībās šajos gadījumos nav paredzēta (efektīva) iespēja vērsties tiesā, nevar “tā vietā” tieši celt tādu prasību par pamatā esošā Savienības tiesību akta atcelšanu, kura LESD 263. panta ceturtajā daļā ietvertajā sistēmā nav paredzēta.
54. Taču šajā gadījumā adresātes TKB celtā prasība par tai nelabvēlīgu Savienības tiesību aktu – ECB lēmumu – nešaubīgi ir paredzēta LESD 263. panta ceturtajā daļa ietvertajā sistēmā un nevar tikt aizstāta it sevišķi ar zaudējumu atlīdzības prasījumu. Izskatāmajā gadījumā turklāt nav pat visteorētiskākās iespējas pārbaudīt ECB veikto licences anulēšanu valsts tiesās (20).
55. Izskatāmo situāciju nebūtu varēts novērst arī, iesniedzot pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Arī attiecībā uz to, tāpat kā uz prasību atbilstoši LESD 263. pantam, Tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdī ir jābūt izpildītiem pieņemamības nosacījumiem. Taču, pamatojoties uz licences anulēšanu, jau 11 dienas pēc ECB lēmuma pieņemšanas tika iecelts likvidators, tātad Tiesas nolēmuma par pagaidu noregulējumu pieņemšanas brīdī pārstāvībai tiesā pilnvaroto advokātu pilnvaras arī jau būtu bijušas atsauktas. Turklāt Tiesa atbilstoši LESD 278. pantam var apturēt apstrīdētā akta piemērošanu, tātad šajā gadījumā – lēmuma par licences anulēšanu piemērošanu, bet ne likvidāciju atbilstoši valsts tiesībām.
56. Secinājums, saskaņā ar kuru šajā gadījumā, nosakot personu, kurai ir TKB pārstāvības tiesības, noteicošās nevar būt valsts tiesības, turklāt apstiprinās, aplūkojot paralēli notiekošas tiesvedības: kādā tiesvedībā Vispārējā tiesā saistībā ar līdzīgu situāciju likvidācijas lietās kompetentā Maltas tiesa nolēmumā par attiecīgās bankas likvidācijas uzsākšanu skaidri nolēma saglabāt valdes pārstāvības tiesības nolūkā celt prasību Vispārējā tiesā par tiesību akta atcelšanu attiecībā uz bankas licences anulēšanu (21). Tāpat arī Latvijā ir bijuši gadījumi, kad ir uzskatīts, ka valdei saglabājas pārstāvības tiesības tiesvedībai par atļaujas anulēšanu (22). Ja sekotu Vispārējās tiesas izpratnei, Savienības tiesību akta pārbaudes iespēja tādējādi tiktu padarīta atkarīga no tiesiskajiem pamatnosacījumiem attiecīgajā dalībvalstī.
57. Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 35. punktā pieņemot, ka pārstāvības vara un līdz ar to pilnvaras atsaukt pilnvarojumus pārstāvībai tiesā katrā ziņā ir nosakāmas vienīgi atbilstoši valsts tiesībām, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
58. Tomēr šī kļūda tiesību piemērošanā pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu var izraisīt tikai tad, ja ar likvidatora īstenotu pilnvarojuma pārstāvībai tiesā atsaukšanu faktiski var kavēt bankas efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret tai izsniegtās atļaujas anulēšanu. Tas būtu jānoliedz, ja bankas tiesību aizsardzības tiesā mērķi tikpat efektīvi varētu sasniegt likvidators.
b) Par pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu
59. Hartas 47. panta pirmajā daļā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir aprakstīts kā ikvienas personas tiesības uz efektīvu pārsūdzības iespēju tiesā. No Hartas 47. panta trešās daļas turklāt izriet, ka ir jānodrošina iespēja vērsties tiesā. Tikai formāli vai teorētiski pastāvoša, bet praktiski izslēgta pārsūdzības iespēja nevar tikt uzskatīta par pietiekamu (23). Piemēram, Tiesa neuzskata, ka tiesību aizsardzības tiesā iespēja ir efektīva, ja vienīgais veids, kā indivīds var iegūt iespēju vērsties tiesā, ir izdarīt tiesību normas pārkāpumu un tad aizstāvēties pret piemēroto sodu (24).
60. Gadījumā, ja likvidatoram atbilstoši Latvijas tiesībām jau de jure nebūtu pilnvaru apstrīdēt atļaujas anulēšanu, bankai vispār nebūtu nekādu pārsūdzības iespēju, jo juridiska persona pēc savas būtības pati nevar veikt procesuālas darbības, bet gan tā ir jāpārstāv fiziskai personai. Tas katrā ziņā neatbilstu tiesību aizsardzības tiesā efektivitātes prasībām.
61. TKB pirmajā instancē norādīja, ka šāds likvidatora pārstāvības varas ierobežojums izriet no Latvijas Komerclikuma 322. panta 1. punkta, ar kuru viņa rīcības pilnvaras ir attiecinātas tikai uz darījumiem, kas nav pretrunā sabiedrības likvidācijas mērķim. Turpretim Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 36. punktā konstatēja, ka Latvijas tiesībās likvidatoram ir deleģētas tiesības bankas vārdā celt prasību atcelt tiesību aktu.
62. Šajā sakarībā ir jānorāda uz to, ka pret Vispārējās tiesas kļūdainu valsts tiesību vērtējumu apelācijas tiesvedībā var iebilst tikai tad, ja Vispārējā tiesa ir sagrozījusi valsts tiesības (25).
63. Tiesa šajā ziņā izvērtē, vai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem un citiem materiāliem, nav sagrozījusi attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu vai uz tām attiecināmo valsts tiesu judikatūru, vai arī ar tām saistītās tiesību doktrīnas publikācijas, pēc tam – vai Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos elementus, nav veikusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā to saturam, un visbeidzot – vai Vispārējā tiesa, veicot visu elementu vērtējumu un nolūkā konstatēt attiecīgo valsts tiesību normu saturu, nav piešķīrusi vienam no šiem elementiem tvērumu, kāda, ņemot vērā pārējos elementus, tam nav, ciktāl tas acīmredzami izriet no lietas materiāliem (26).
64. Apelācijas sūdzības iesniedzējai tādējādi būtu jāapgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā attiecīgo valsts tiesību normu saturam, vai ka tā šīm valsts tiesību normām ir piešķīrusi tvērumu, kāda, ņemot vērā lietas materiālus, tām acīmredzami nav (27).
65. No lietas materiāliem izriet, ka, TKB ieskatā, likvidatora rīcības iespējas atbilstoši Latvijas Komerclikuma 322. panta 1. punktam ietver vienīgi pasākumus, kuri nav pretrunā likvidācijas mērķim, savukārt ECB min Latvijas Kredītiestāžu likuma 133. panta 4. punktu un 161. panta 1. punktu, lai pierādītu, ka likvidatoram ir visas pilnvaras, kuras būtu arī bankas valdei.
66. Latvijas tiesiskais regulējums tādējādi nevar tikt uzskatīts par tik skaidru, ka Vispārējās tiesas pieņēmums, ka likvidatoram atbilstoši Latvijas tiesībām vismaz de jure ir iespēja Savienības tiesās apstrīdēt ECB veikto atļaujas anulēšanu, varētu tikt uzskatīts par faktu sagrozīšanu šo secinājumu 63. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē.
67. No tā izriet, ka šis Vispārējās tiesas konstatējums ir saistošs.
c) Par pirmā apelācijas sūdzības pamata otro daļu
68. Līdz ar to atliek izvērtēt, vai Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja pieņemt, ka minētā tiesību aizsardzības tiesā iespēja ir efektīva. Proti, no šo secinājumu 59. punktā minētās judikatūras izriet, ka pārsūdzības iespēja nedrīkst būt neefektīva arī de facto.
69. Šajā sakarībā jau ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek] citviet ir argumentējis, ka uz jautājumu, vai pārsūdzības iespēja ir efektīva, ir jāatbild, pamatojoties uz strukturāliem apsvērumiem (28). Šajā ziņā ar tīri formālas pārsūdzības iespējas pastāvēšanu var nepietikt, ja tiesiskie pamatnosacījumi ir koncipēti tā, ka šī iespēja faktiski netiek izmantota. Citādi Hartas 47. panta pirmajai daļai būtu atņemta jēga.
1) Vai likvidatoram pastāvošā iespēja celt prasību ir uzskatāma par efektīvu?
70. Runājot par likvidatora iespēju celt prasību pēc likvidācijas procesa uzsākšanas, TKB norāda, pirmkārt, ka, ņemot vērā Latvijas Komerclikuma 322. panta 1. punktu, atļaujas anulēšanas apstrīdēšana būtu vismaz likvidatora pienākumu pārkāpums. Šī iemesla dēļ likvidatora īstenota prasības celšana esot vienīgi teorētiska iespēja. Pret to ECB iebilst, norādīdama, ka likvidatoram ir pienākums pret kreditoriem nodrošināt iespējami lielu sadalāmo masu, un tādējādi atļaujas anulēšanas apstrīdēšana varot gan būt viņa interesēs.
71. Principā, protams, ir taisnība, ka attiecīgās sabiedrības rīcībspējas saglabāšana uz laiku, ņemot vērā likvidatora pienākumu pret sabiedrības kreditoriem, noteiktos apstākļos var būt pieļaujama. Tomēr atšķirībā no maksātnespējas procesa likvidācijas mērķis ir tieši sabiedrības mantas likvidācija un pilnīga sabiedrības darbības izbeigšana. Ja vēlētos uzdevumu apstrīdēt licences anulēšanu Savienības tiesās pārnest uz likvidatoru, no viņa tiktu prasīts novērst sabiedrības likvidācijas tiesisko pamatu. Bet tieši tas neatbilst viņa misijai.
72. Ar to nesalīdzināma ir maksātnespējas administratora situācija, kurš pārvalda tādas sabiedrības mantu, kam attiecībā uz to pieņemta Savienības tiesību akta dēļ, piemēram, naudas soda noteikšanas par konkurences tiesību pārkāpumu, ir nācies pieteikt maksātnespēju. Šajā situācijā nav problemātiski maksātnespējas administratoram vienam uzticēt attiecīgās sabiedrības pārstāvību saistībā ar prasības atcelt tiesību aktu celšanu Savienības tiesās (29). Apstrīdēt naudas sodu par konkurences tiesību pārkāpumu ir viņa interesēs, ja šādi vēl var tikt novērsta maksātnespēja. Šajā sakarībā uzskatāmu piemēru sniedz gadījums, kas bija jāizlemj Vispārējai tiesai: toreiz starplaikā pēc naudas soda noteikšanas par konkurences tiesību pārkāpumu ieceltajam maksātnespējas administratoram atbilstoši dalībvalsts tiesībām pat bija pienākums nodrošināt attiecīgās sabiedrības darbības turpināšanu (30). Taču izskatāmajā gadījumā situācija interešu un pienākumu ziņā ir tieši pretēja.
73. Otrkārt, TKB argumentē, ka bankas intereses efektīvi aizstāvēt var tikai valde, kas jau no paša sākuma bija iesaistīta kompleksajā licences anulēšanas procesā. Šī iemesla dēļ esot jānodrošina turpinātība attiecībā uz personām, kas darbojas tiesvedības stadijā.
74. Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka ECB pārskatīšanas padome valdes iesniegto sūdzību par licences anulēšanu, neņemot vērā likvidatora jau īstenoto pilnvaru atsaukšanu un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas nolēmumu par pretējo, neatzina par nepieņemamu un pieņēma lēmumu lietā. Tas ir arguments par labu tam, lai ļautu šīm personām pārstāvēt banku arī tiesvedības stadijā. Turklāt no jau minētās Tiesas judikatūras attiecībā uz juridisku personu tiesībsubjektības saglabāšanu prasības celšanas Savienības tiesās nolūkā ir izsecināma doma, ka Savienības tiesību akta adresātam ir jābūt tiesībām celt prasību pret sev nelabvēlīgo aktu statusā, kādā tas bija, kad Savienības iestādes pieņēma lēmumu attiecībā uz to (31).
75. Papildus tam, treškārt, bankas, kurai izsniegtā atļauja ir anulēta, likvidators saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likuma 377. panta 2. punktu tiek iecelts uz FKTK ieteikuma pamata. Piedevām saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likuma 387. panta 2. punktu FKTK jebkurā laikā var iesniegt pieteikumu par likvidatora nomaiņu, ja tā viņam vairs neuzticas. Ja vienlaikus ņem vērā to, ka tieši FKTK bija tā, uz kuras ierosinājuma pamata ECB anulēja TKB izsniegto atļauju, interešu konflikts kļūst acīmredzams. Tādējādi, ja likvidators gribētu celt prasību par ECB veikto atļaujas anulēšanu, viņš varētu jebkurā brīdī tikt nomainīts uz FKTK, kura šajā ziņā ir ECB pusē, pieteikuma pamata.
76. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) līdzīgā gadījumā uzskatīja, ka apstāklī, ka bankas licences anulēšanas – kuras sekas bija attiecīgās bankas likvidācija – tiesiskuma pārbaudi tiesā varēja ierosināt tikai likvidators, bet to vairs nevarēja izdarīt agrākā valde, izpaudās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 6. panta pārkāpums. ECT šajā ziņā īpašu nozīmi piešķīra tam, ka likvidators bija faktiskā uzraudzības iestādes kontrolē, un tā jebkurā brīdī maksātspējas lietu tiesā varēja iesniegt pieteikumu par viņa nomaiņu (32). Lai gan FKTK šajā gadījumā – atšķirībā no iepriekš minētā izskatītā gadījuma – nevar pati iecelt likvidatoru, tomēr Latvijas Civilprocesa likuma 377. panta 2. punktā un 387. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesa nozīmē FKTK ieteiktu personu un to atkal atceļ, ja likvidators zaudē FKTK uzticību.
77. Likvidatora lēmuma neapstrīdēt atļaujas anulēšanu motīvs tādējādi ir strukturālas dabas, nevis saimniecisks vai juridisks konkrēta gadījuma izvērtējums. Šī iemesla dēļ TKB arī nevar pārmest, ka tā nemēģināja Latvijas tiesās izcīnīt ieceltā likvidatora nomaiņu pret citu. Saskaņā ar Latvijas tiesisko regulējumu, kāds izriet no lietas materiāliem, likvidators tādā gadījumā kā izskatāmais no prasības celšanas par bankas licences anulēšanu sistemātiski atturēsies. Līdz ar to šī arī nav situācija, kurā valde vienkārši nevēlas samierināties ar likvidatora atšķirīgu izpratni par prasības celšanas lietderīgumu konkrētā gadījumā (33).
78. Ceturtkārt, citādu uztveri nepamato arī apstāklis, ka atbilstoši Latvijas tiesībām neatgriezeniskās TKB likvidācijas dēļ būtībā faktiski runa vairs ir tikai par zaudējumu atlīdzības prasījumiem, kuru izvirzīšana arī varētu būt likvidatora interesēs. Likvidators saskaņā ar Latvijas tiesisko regulējumu ir aprakstītajā interešu konfliktā arī attiecībā uz atļaujas anulēšanas apstrīdēšanu, lai vēlāk izvirzītu zaudējumu atlīdzības prasījumus. Viņam turklāt vienalga būtu formāli jāapstrīd arī likvidācijas tiesiskais pamats. No šīs argumentācijas piedevām būtībā izrietētu, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā tiek liegta, norādot, ka efektīva (primārā) tiesību aizsardzība tiesā pret licences anulēšanu Latvijas tiesiskajā regulējumā pašos pamatos ir izslēgta.
79. Šādos apstākļos nevar pieņemt, ka TKB tiesību aizsardzības tiesā mērķis var tikt efektīvi sasniegts, norādot uz prasību, kas būtu jāceļ likvidatoram.
2) Vai akcionāru celta prasība nodrošina efektīvu alternatīvu tiesību aizsardzību tiesā?
80. Pārsūdzētā rīkojuma 36. punktā veiktais Vispārējās tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru TKB tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ar pilnvarojumu pārstāvībai tiesā atsaukšanu un no tās izrietošo tiesvedības lietā par prasību izbeigšanu nav tikušas ierobežotas, tomēr varētu izrādīties pareizs citu iemeslu dēļ.
81. Tas tā būtu it īpaši gadījumā, ja ar akcionāru prasību, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 72. punktā atzina par pieņemamu, bankas tiesību aizsardzības tiesā mērķis varētu tikt īstenots tikpat efektīvi.
82. Šajā gadījumā ir iedomājamas divu veidu akcionāru prasības – akcionāru prasība savā vārdā savu interešu aizstāvībai un akcionāru prasība savā vārdā sabiedrības interešu aizstāvībai (īstenojot procesuālo pārstāvību) (34).
83. Pirmais minētais variants – pašiem savās tiesībās balstīta akcionāru prasība par atļaujas anulēšanu – it īpaši, lai aizstāvētu savas īpašumtiesības (35), jau pašos pamatos ir atšķirīga prasība no tās, ko ceļ banka kā atļaujas īpašniece savu interešu aizstāvībai attiecībā uz šīs atļaujas saglabāšanu, un šī iemesla dēļ nav uzskatāma par tikpat efektīvu.
84. Taču Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā uzskatīja, ka akcionāriem tādā situācijā kā izskatāmā ir jābūt tiesībām uz bankas interešu aizstāvību. Neatkarīgi no jautājuma, vai šāda prasība vispār būtu pieņemama (36), tā tomēr katrā ziņā arī nevar tikt uzskatīta par tikpat efektīvu kā pašas bankas celta prasība.
85. Pirmkārt, prasība, kas ir jāceļ ar citas personas starpniecību, vienmēr ir uzskatāma par mazāk efektīvu, jo tiesību aizsardzība tiesā šādā gadījumā būtībā ir atkarīga no trešās personas gribas. TKB šajā ziņā apelācijas tiesvedībā norādīja, ka akcionāru prasība nevar aizstāt pašas bankas celtu prasību.
86. Otrkārt, akcionāru rīcībā nav informācijas un ieskata tiesvedības norisē, kuri ir vajadzīgi, lai efektīvi pārstāvētu bankas pozīciju.
87. Treškārt, prasības celšanas iespējas Savienības tiesās ir koncipētas nelabvēlīga Savienības tiesību akta adresāta tiešai tiesību aizsardzībai tiesā. To parāda tas, ka personu, kuras nav adresātes, prasības ir pieņemamas tikai saskaņā ar īpašiem nosacījumiem; Savienības tiesību aizsardzības sistēmu attiecībā uz tām papildina dalībvalstu tiesas (37). Savienības tiesību akta adresāts šī iemesla dēļ nevar tikt pāradresēts uz šajā ziņā pakārtotu tiesību aizsardzības iespēju, kas ir jāizmanto ar tādas citas personas starpniecību, kura pati nav attiecīgā tiesību akta adresāte. Tādējādi, novērtējot prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, prioritāri ir jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība tiesā tiešajam Savienības tiesību akta adresātam.
3) Starpsecinājumi
88. Līdz ar to bankas tiesību aizsardzības tiesā mērķis nevar tikt efektīvi īstenots, ne to pāradresējot uz likvidatoru, ne arī norādot uz akcionāru prasību. Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 36. punktā noliedzot tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
89. No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jāapmierina.
3. Par apelācijas sūdzības lietā C‑699/17 P pamatotības sekām
90. Vispārējās tiesas nolēmums, ciktāl tas attiecas uz tiesvedības izbeigšanu lietā par TKB celto prasību, balstās uz pārsūdzētā rīkojuma 35. un 36. punktā veikto konstatējumu, ka pat tas, ka pēc pilnvarojumu pārstāvībai tiesā atsaukšanas nepastāv efektīva tiesību aizsardzības tiesā iespēja, nevarētu izraisīt attiecīgo valsts tiesību normu nepiemērošanu un ka likvidators katrā ziņā nodrošinās efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tomēr abi šie pieņēmumi ir izrādījušies juridiski kļūdaini (38).
91. Līdz ar to pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punkts ir jāatceļ, neizvērtējot, vai ir pamatots otrais apelācijas sūdzības pamats, ar kuru TKB pakārtoti iebilst pret pilnvarojumu pārstāvībai tiesā atsaukšanas neatbilstību valsts tiesībās paredzētajiem formas noteikumiem.
4. Par TKB Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamību
92. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
93. Tā tas ir šajā gadījumā. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ECB izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un nav jāveic papildu faktu konstatējums.
94. Atbilstoši Vispārējās tiesas konstatējumiem likvidators 2016. gada 17. martā atsauca visas TKB jeb attiecīgi tās agrākās valdes izsniegtās pilnvaras.
95. Tomēr, tā kā līdz ar to TKB iespēja vērsties Savienības tiesās ir faktiski slēgta, tam nevar būt nozīmes, novērtējot TKB celtās prasības pieņemamību. Kā jau tika parādīts iepriekš, valsts tiesību piemērošana nedrīkst izraisīt to, ka Hartas 47. panta pirmajā daļā garantētā efektīvā tiesību aizsardzība tiesā pret Savienības tiesību aktiem zaudē jēgu (39).
96. Kā iepriekš izklāstīts, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret tai izsniegtās bankas licences anulēšanu TKB tomēr var panākt tikai ar prasību, kuru saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu tās vārdā ceļ tās agrākā valde.
97. Šajā ziņā vispirms no šo secinājumu 70.–79. punkta izriet, ka it īpaši pēc pilnvarojumu pārstāvībai tiesā atsaukšanas formāli joprojām pastāvošā iespēja, ka likvidators varētu celt prasību bankas vārdā, nevar tikt uzskatīta par efektīvu.
98. Tikpat maz jēgas ir TKB norādīt uz prasību, kas būtu jāceļ bankas akcionāriem, jo tā nav tikpat efektīva kā pašas bankas celta prasība (40).
99. Šī iemesla dēļ no Savienības tiesību viedokļa nav nozīmes atbilstoši valsts tiesībām pastāvošajām likvidatora pilnvarām atsaukt visas pilnvaras, ciktāl tās attiecas uz pilnvarojumu celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai un izraisa to, ka vairs nevar tikt panākta efektīva tiesību aizsardzība tiesā. Līdz ar to sākotnējā advokātu pilnvara, kuras derīgums izsniegšanas brīdī netiek apstrīdēts, arī turpmāk ir uzskatāma par juridiski saistošu.
100. Valdes pārstāvības tiesību saglabāšana prasības celšanas nolūkā Savienības tiesās Latvijas tiesisko regulējumu neskar (41). Līdzīgi kā ceļojumu aģentūras tiesību celt prasību atzīšana šo secinājumu 50. punktā minētajā gadījumā tai nepiešķīra tiesībsubjektību atbilstoši valsts tiesībām, agrākās valdes pārstāvības tiesību atzīšana saistībā ar prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai neatjaunos tās sabiedrību tiesībās noteikto statusu pirms likvidācijas atbilstoši valsts tiesībām.
101. No visa minētā izriet, ka Vispārējā tiesā izvirzītā iebilde par nepieņemamību, ciktāl tā attiecas uz TKB celto prasību, ir jānoraida.
B. Par apelācijas sūdzībām lietās C‑663/17 P un C‑665/17 P
102. Ar apelācijas sūdzībām lietās C‑663/17 P un C‑665/17 P ECB un Komisija vēršas pret pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2) punktu, kurā Vispārējā tiesa noraidīja ECB izvirzīto iebildi par akcionāru prasības nepieņemamību.
103. Savu apelācijas sūdzību ECB formāli pamato ar trīs, bet Komisija – ar diviem apelācijas sūdzības pamatiem. Saturiski abas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot gan akcionāru intereses celt prasību (par to 1. nodaļā), gan to locus standi (par to 2. nodaļā) esamību.
1. Pirmais apelācijas sūdzību pamats: akcionāru interese celt prasību
104. Prasītāja interese celt prasību saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir saistīta ar nosacījumu, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jābūt tādām, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli (42).
105. Saskaņā ar pārsūdzētā rīkojuma 53. punktā izklāstīto judikatūru sabiedrības akcionāra celta prasība atcelt tiesību aktu principā ir pieņemama tikai tad, ja tas var pierādīt patstāvīgu interesi celt prasību, kas atšķiras no tās, kura attiecībā uz Savienības tiesību akta atcelšanu ir sabiedrībai – šī paša akta adresātei. Pretējā gadījumā tas savu interesi attiecībā uz šo Savienības tiesību aktu var aizstāvēt, vienīgi īstenojot savas tiesības sabiedrības kapitāldaļu īpašnieka statusā (43).
106. Tas tā ir tāpēc, ka sabiedrībai pašai šajā ziņā ir tiesības celt prasību par Savienības tiesību aktu. Akcionāra prasība tādējādi nav vajadzīga un attiecībā pret sabiedrības kā attiecīgā akta adresātes tiešo tiesību aizsardzību tiesā ir uzskatāma par pakārtotu (44).
107. Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā gan atzina, ka akcionāri izskatāmajā gadījumā izņēmuma kārtā varētu celt prasību bankas interešu aizstāvībai, jo TKB likvidācijas dēļ tiem ir liegts iekšējo tiesisko attiecību ietvaros īstenot savas sabiedrību tiesībās paredzētās tiesības attiecībā pret valdi.
108. Atbildē uz jautājumu, vai var tikt pieņemts, ka akcionāriem ir patstāvīga interese celt prasību vai arī ka akcionāri var celt prasību bankas interešu aizstāvībai, šajā ziņā ir ietverts noteicošais orientieris. Tas noteic prasības, kas nākamajā solī ir jāizvirza locus standi izvērtējumam. Proti, ja akcionāri var celt prasību bankas interešu aizstāvībai, tad vienīgais faktors, no kā ir atkarīgs locus standi, var būt tikai tas, vai atļaujas anulēšana ir tieši un individuāli skārusi banku, nevis pašus akcionārus.
109. Tas var tikt izsecināts no Tiesas judikatūras par apvienību tiesībām celt prasības atbalsta tiesību jomā. Te vienmēr ir sastopamas situācijas, kurās apvienība savā vārdā ceļ prasību atcelt tiesību aktu citas juridiskās personas, visbiežāk apvienības biedra, interešu aizstāvībai.
110. Saskaņā ar šo judikatūru apvienība, kurā ir apvienoti uzņēmumi, uz kuriem attiecas lēmums atbalsta jomā, var celt prasību par šādu lēmumu principā tikai tad, ja tā var atsaukties uz patstāvīgu interesi celt prasību. Patstāvīgu interesi celt prasību var pamatot, piemēram, apvienības sarunu pozīcijas saglabāšana. Šajā gadījumā Tiesa nākamajā solī prasa, lai apstrīdētais lēmums apvienības sarunu pozīciju skartu tieši un individuāli (45).
111. Tomēr Tiesa tāpat ir atzinusi, ka apvienībai arī var būt tiesības savā vārdā celt prasību par lēmuma atcelšanu savu biedru interešu aizstāvībai. Tātad šādā gadījumā saistībā ar locus standi noteicošais ir tas, ka apstrīdētais lēmums tieši un individuāli skar apvienības biedrus (46).
112. Tas ir tikai loģiski. Ir pašsaprotami, ka tad, kad apvienība aizstāv savu biedru intereses, tās pašas tiesiskais stāvoklis nav individuāli un tieši skarts. Tādējādi, ja tiek pieļauts, ka persona aizstāv citas personas intereses, šādas prasības pieņemamībai arī nevar tikt izvirzīts nosacījums, ka prasību cēlušajai personai ir jābūt skartai pašai. Tam ir jāattiecas vienlīdz gan uz apvienību celtām prasībām, gan arī uz akcionāru prasībām. Vispārējā tiesa savā judikatūrā arī uzskata, ka judikatūrā attiecībā uz apvienību tiesībām celt prasības izdarītie vērtējumi ir attiecināmi arī uz akcionāru tiesībām celt prasības (47).
113. Līdz ar to ir jānoskaidro, vai akcionāri izskatāmajā gadījumā – kā ir pieņēmusi Vispārējā tiesa – izņēmuma kārtā var aizstāvēt interesi atcelt lēmumu, kura ir arī bankai. Iepriekš tomēr ir jāizvērtē, vai akcionāriem ir patstāvīga interese celt prasību un vai pārsūdzētais rīkojums šī iemesla dēļ varētu izrādīties pareizs.
a) Vai akcionāriem ir patstāvīga interese celt prasību?
114. Saimnieciskā interese saglabāt licenci, kuras vienīgā īpašniece ir banka, principā nevar pamatot akcionāru patstāvīgu interesi celt prasību. Šajā ziņā akcionāru interese sakrīt ar bankas interesi (48).
115. Ja neprivileģēts prasītājs ceļ prasību par tam neadresēta akta atcelšanu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jābūt tādām, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli (interese celt prasību), pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (it īpaši tiešs skārums) (49).
116. Šī iemesla dēļ tiesas sēdē uzsvērtā akcionāru loma administratīvajā procedūrā, kas notika pirms licences anulēšanas, pati par sevi arī nevar pamatot akcionāru patstāvīgu interesi celt prasību. Piedalīšanās procedūrā pati par sevi vēl neizraisa to, ka akts, ar ko beidzas šāda procedūra, skar šādu dalībnieku (50).
117. Tomēr patstāvīgas intereses celt prasību pamatošanai saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru bankas akcionāri var atsaukties uz savu īpašumtiesību aizstāvību (51). Vispārējā tiesa šajos gadījumos izvērtē, vai attiecībā uz sabiedrību pieņemtais Savienības tiesību akts sabiedrības kapitāldaļu īpašniekus skar individuāli un tieši (52).
118. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personu, kas nav Savienības tiesību akta adresāte, var uzskatīt par individuāli skartu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē tikai tad, ja attiecīgais akts to ietekmē šai personai raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šo personu nošķir no visām citām personām un tādējādi to individuāli izceļ tieši tāpat kā akta adresātu (53). Tieša skāruma kritērijs šajā sakarībā piedevām ir saistīts ar prasību, lai attiecīgais Savienības tiesību akts tieši ietekmētu šīs personas tiesisko stāvokli un par tā īstenošanu atbildīgajām iestādēm neatstātu nekādu rīcības brīvību, jo tā īstenošana noris pilnīgi automātiski un izriet vienīgi no Savienības tiesībām, nepiemērojot vēl citas tiesību normas (54).
119. Tomēr, kā norāda ECB un Komisija, atļaujas anulēšana vismaz tieši neietekmē akcionāru stāvokli no sabiedrību tiesību viedokļa vai to īpašumtiesības. Pašai bankas licences anulēšanai nav tiešu seku attiecībā uz akcionāru stāvokli un to īpašumā esošajām TKB sabiedrības kapitāldaļām. Sabiedrības likvidācija atbilstoši valsts tiesībām gan rada noteiktas tiesiskas sekas, jo sabiedrības darbības izbeigšana nozīmē galīgu mantisko un līdzdalības tiesību zaudēšanu. Tomēr likvidācija notiek pēc bankas licences anulēšanas un nav nekādā ziņā paredzēta Savienības tiesībās. Likvidācijas tiesiskās sekas tādējādi neiestājas tieši minētās judikatūras izpratnē.
120. Ar to vien, ka atļaujas anulēšana apdraud sabiedrības darbības mērķi un tātad var izraisīt akciju vērtības kritumu, nepietiek, lai pamatotu tiešu skārumu. Turklāt ar šo secinājumu 105. punktā izklāstītajiem principiem nebūtu saderīgi piešķirt akcionāriem tiesības apstrīdēt ikvienu Savienības tiesību aktu, kas varētu negatīvi ietekmēt akciju sabiedrības akciju vērtību.
121. Piedevām interese, kas šajā gadījumā akcionāriem ir attiecībā uz sabiedrības darbības turpināšanu, arī pietiekami neatšķiras no bankas intereses saglabāt tai izsniegto licenci (55).
122. Akcionāru patstāvīga interese celt prasību tādējādi ir jānoliedz.
b) Vai akcionāri var celt prasību bankas interesēs?
123. Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā tomēr tāpat atzina, ka no šo secinājumu 105. punktā izklāstītajiem principiem šajā gadījumā ir jāatkāpjas un akcionāru interese celt prasību ir jāapstiprina, lai gan to mērķis ir aizstāvēt nevis savas, bet gan bankas intereses.
124. Vispārējā tiesa savu izpratni [pārsūdzētā rīkojuma] 54.–56. punktā pamatoja tādējādi, ka akcionāriem izskatāmajā gadījumā nav nekādas iespējas īstenot ietekmi, kas tiem ļautu panākt prasības celšanu bankas vārdā. Tādējādi esot jāapstiprina akcionāru interese celt prasību nolūkā aizstāvēt bankas intereses.
125. Tomēr, kā tika paskaidrots jau iepriekš šo secinājumu 106. punktā, akcionāru tiesību celt prasību ierobežošanas iemesls ir tas, ka sabiedrībai pašai ir tiesības celt prasību par Savienības tiesību aktu, nevis tas, ka akcionāri parasti var iedarboties uz sabiedrību vai attiecīgi tās valdi un tādējādi piespiest to celt prasību. Šādu pilnvaru akcionāru sapulcei visās tiesību sistēmās nemaz nav. Ja visos gadījumos, kad ir ierobežotas sabiedrību tiesībās paredzētās ietekmes iespējas, tiktu pieņemts, ka akcionāriem ir tiesības celt prasību, šāda prasība būtu jāpieļauj katrā likvidācijas un maksātnespējas procesā.
126. Ir pareizi, ka akcionāri gadījumos, kuros tie nevar atsaukties uz interesi, kas atšķirtos no sabiedrības intereses attiecībā uz Savienības tiesību akta atcelšanu, nevar celt prasību vienkārši tā iemesla dēļ, ka sabiedrībai šajā ziņā pašai ir locus standi (56). Ņemot vērā šādas sabiedrības tiesības celt prasību, ir pamatoti akcionāriem šajā ziņā norādīt uz to sabiedrību tiesībās paredzēto līdzdalības un kapitāldaļu īpašnieku tiesību īstenošanu (57). Tas atbilst parastajai sabiedrību tiesībās paredzētajai struktūrai, saskaņā ar kuru sabiedrību ārēji pārstāv valde vai izpilddirektors, bet ne akcionāri.
127. Tādējādi izņēmums no šī principa atbilstoši tā jēgai un mērķim – ja vispār – būtu jāizdara nevis gadījumos, kad ir ierobežotas akcionāru līdzdalības tiesības, kā pārsūdzētā rīkojuma 54.–56. punktā ir atzinusi Vispārējā tiesa, bet gan gadījumos, kuros sabiedrība pati nevar (efektīvi) celt prasību par attiecīgo Savienības tiesību aktu.
128. Kā izriet no manas argumentācijas saistībā ar apelācijas sūdzību lietā C‑669/17 P, šajā gadījumā nav šādas situācijas. Tieši otrādi, ir jāpieņem, ka prasība, ko celtu TKB, kuru pārstāv tās agrākā valde, joprojām ir iespējama. Šī iemesla dēļ nav pamata atkāpties no pārsūdzētā rīkojuma 53. punktā Vispārējās tiesas atkārtotā principa, saskaņā ar kuru sabiedrības akcionāra celta prasība atcelt tiesību aktu principā ir pieņemama tikai tad, ja tas var atsaukties uz patstāvīgu, no sabiedrības kā Savienības tiesību akta adresātes intereses atšķirīgu interesi celt prasību.
129. Tādējādi, pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā atzīdama, ka, atkāpjoties no šī principa, attiecīgajos apstākļos ir jāpieņem, ka pastāv akcionāru interese celt prasību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
130. Līdz ar to pirmais pēc būtības izvirzītais ECB un Komisijas apelācijas sūdzību pamats lietās C‑663/17 P un C‑665/17 P ir jāapstiprina.
2. Otrais apelācijas sūdzības pamats: akcionāru “locus standi”?
131. Tā kā izskatāmajā gadījumā nevar tikt atzīta akcionāru interese celt prasību, iebildumi, kurus apelācijas sūdzību iesniedzējas nākamajā solī izvirza attiecībā uz akcionāru locus standi, it īpaši to individuālo un tiešo skārumu, nav jāizvērtē.
132. Atbilstoši iepriekš minētajai argumentācijai (58) akcionāru pašu tiesiskā stāvokļa individuālajam un tiešajam skārumam saistībā ar prasību bankas interešu aizstāvībai tāpat nav nozīmes. Tas būtu bijis jāizvērtē tikai tad, ja Vispārējā tiesa būtu apstiprinājusi, ka akcionāriem ir patstāvīga interese celt prasību (59).
133. Tomēr, kā parāda pārsūdzētā rīkojuma 53.–57. punkts, šai pieejai Vispārējā tiesa nevēlējās sekot. No konsekvences viedokļa tai šajos apstākļos nākamajā solī būtu bijis jāizvērtē, vai atļaujas anulēšana tieši un individuāli ir skārusi pašas TKB, nevis akcionāru tiesisko stāvokli. Ņemot vērā TKB kā attiecīgā Savienības tiesību akta adresātes statusu, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
134. Tomēr atbilstoši šajos secinājumos pārstāvētajam uzskatam akcionāru prasība nolūkā aizstāvēt TKB intereses attiecībā uz atļaujas saglabāšanu tāpat ir jāizslēdz, jo TKB ar valdes pārstāvību var pati celt prasību par ECB veikto tai izsniegtās atļaujas anulēšanu (60).
3. Secinājumi
135. No tā, ka ir pamatots pirmais apelācijas sūdzību pamats, ar kuru ECB un Komisija lietās C‑663/17 P un C‑665/17 P iebilst pret Vispārējās tiesas konstatējumu, ka akcionāriem šajā gadījumā ir interese celt prasību, izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2) punkts ir jāatceļ. Akcionāru intereses celt prasību neesamības dēļ Vispārējā tiesa varēja neapstiprināt akcionāru prasības pieņemamību un noraidīt ECB šajā ziņā izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
136. No tā vienlaikus izriet, ka tādējādi Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas izpratnē tiesvedības stadija ļauj taisīt spriedumu lietā: intereses celt prasību neesamības dēļ akcionāru prasība nav pieņemama.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
137. Tā kā saskaņā ar šajos secinājumos pārstāvēto izpratni, ciktāl lieta attiecas uz TKB celto prasību, tiesvedības turpināšanai tā ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana attiecībā uz to ir jāatliek līdz galīgā sprieduma taisīšanai.
VII. Secinājumi
138. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1. Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2017. gada 12. septembra rīkojumu Fursin u.c./ECB (T‑247/16, EU:T:2017:623).
2. Eiropas Centrālās bankas pirmajā instancē izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ciktāl tā attiecas uz AS “Trasta Komercbanka” celto prasību, noraidīt.
3. Otrā līdz septītā apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē celto prasību lietā C‑669/17 P noraidīt kā nepieņemamu.
4. Otrais līdz septītais apelācijas sūdzības iesniedzējs lietā C‑669/17 P atlīdzina tiesāšanās izdevumus saistībā ar to celto prasību, kā arī to iesniegto apelācijas sūdzību.
5. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu pārējā daļā atlikt.