Prasība, kas celta 2005. gada 13. decembrī - Salvador Roldán pret Komisiju

(lieta F-129/06)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Rocío Salvador Roldán, Brisele (Beļģija) (pārstāvji - F. Tuytschaever un H. Burez, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt iecēlējinstitūcijas 2005. gada 10. oktobra lēmumu, kas pieņemts par prasītājas 2006. gada 18. augusta sūdzību (Nr. R/320/06);

piespriest atbildētājai samaksāt prasītājai summu, kas atbilst ekspatriācijas pabalstam, kas tai pienākas, sākot no 2006. gada 1. aprīļa, un nokavējuma procentus 7% apmērā no datuma, kad šai summai bija jābūt samaksātai, līdz faktiskajam samaksāšanas datumam;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasībā ir iekļauti divi pamati:

1) Prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu, ka viņa neatbilst Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētajam nosacījumam, lai viņai būtu samaksājams ekspatriācijas pabalsts. Prasītāja apgalvo, ka Apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini konstatēts, ka viņa ir pastāvīgi dzīvojusi Beļģijā attiecīgā perioda laikā. Konkrētāk, pēc prasītājas domām tas, ka viņa bija sniegusi pakalpojumus starptautiskai juridiskai firmai, kas reģistrēta Beļģijā, nenozīmē to, ka viņa bija nodibinājusi noturīgas saiknes ar šo dalībvalsti.

Prasītāja apgalvo, ka Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo tas pārkāpj nediskriminācijas principu. Pirmkārt, viņa izvirza iebildi par prettiesiskumu atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajam ievilkumam. Viņa apgalvo, ka šis noteikums nepamatoti nošķir, no vienas puses, ierēdņus, kas tajā pašā dalībvalstī, kurā tos darbā pieņēma Eiropas Savienības iestāde, veica pienākumus citas valsts vai starptautiskas organizācijas labā, un, no otras puses, ierēdņus, tādus kā prasītāja, kuru situācija arī ir raksturojama ar to, ka viņiem nav noturīgu saikņu ar dalībvalsti, kurā viņi strādājuši pirms viņus pieņēma darbā Eiropas Savienības iestāde. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija piemēroja minēto normu diskriminējošā veidā tiktāl, ciktāl tā neņēma vērā prasītājas personīgos apstākļus, kuri liecināja, ka viņa nebija plānojusi nodibināt noturīgas saiknes ar Beļģiju.

____________