ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 5. jūlijā (1)
Lieta C‑291/05
Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie
pret
Rachel Nataly Geradina Eind
(Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Personu brīva pārvietošanās – Dzīvesvietas tiesības – Migrējoša darba ņēmēja atgriešanās savā izcelsmes valstī – Migrējoša darba ņēmēja meitas, kas ir trešās valsts pilsone, tiesības uzturēties tēva izcelsmes valstī, viņam atgriežoties dzimtenē – Regula Nr. 1612/68, Direktīva 90/634 un EKL 18. pants
I – Ievads
1. Ar 2005. gada 13. jūlija rīkojumu Raad van State [Valsts padome] (Nīderlande) atbilstoši EKL 234. pantam Tiesai uzdeva virkni prejudiciālu jautājumu par personu brīvu pārvietošanos regulējošo Kopienu tiesību aktu interpretāciju, it īpaši jautājumā par trešās valsts pilsoņa, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņa ģimenes loceklis, uzturēšanās tiesībām.
2. Šie jautājumi ir radušies prāvā starp Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie (Nīderlandes ministrs imigrācijas un integrācijas jautājumos) un Reičelu Natalī Džeradinu Eindi [Rachel Nataly Geradina Eind], kas ir Surinamas pilsone un Nīderlandes pilsoņa meita, par lēmuma, ar kuru viņai tika atteikts izdot atļauju uzturēties Nīderlandes teritorijā, likumību.
II – Atbilstošais tiesiskais regulējums
3. Raad van State uzdotie prejudiciālie jautājumi ir iztirzājami atbilstoši Kopienu tiesiskajam regulējumam, kas bija piemērojams pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2) stāšanās spēkā.
4. Saskaņā ar EKL 17. pantu:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”
Saskaņā ar EKL 18. panta 1. punktu “ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs, ievērojot [EK līgumā] noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus”.
5. EKL 39. pants nosaka:
“1. Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2. Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
3. Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:
a) tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus,
b) tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā,
c) tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību,
d) tiesības palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās, atbilstīgi nosacījumiem, kas ietverti īstenošanas regulās, kuras izstrādās Komisija.
4. [..]”
6. Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (3) 1. pantā tiesību uz darbu jautājumā ir noteikts:
“1. Jebkuram dalībvalsts pilsonim neatkarīgi no viņa dzīvesvietas ir tiesības pieņemt un strādāt algotu darbu citā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē minētās valsts pilsoņu nodarbinātību.
2. Viņam ir tādas pašas tiesības pieņemt citā dalībvalstī pieejamu darbu kā šīs dalībvalsts pilsoņiem.”
7. Iepriekš minētās regulas 10. panta 1. punkts (4) attiecībā uz darba ņēmēja ģimeni noteic:
“1. Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu drīkst apmesties:
a) šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā;
b) darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.”
8. Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīva 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu [uzturēšanos] Kopienā (5) cita starpā noteic:
“1. pants
1. Dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar šo direktīvu, atceļ ierobežojumus attiecībā uz minēto valstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, uz kuriem attiecas Regula (EEK) Nr. 1612/68, pārvietošanos un dzīvesvietu [uzturēšanos].
[..]
3. pants
1. Dalībvalsts ļauj personām, kas minētas šīs direktīvas 1. pantā, iebraukt to teritorijās, uzrādot vienīgi derīgu personas apliecību vai pasi.
2. No minētajām personām, izņemot ģimenes locekļus, kuri nav dalībvalsts pilsoņi, nedrīkst pieprasīt iebraukšanas vīzu vai citu tai līdzvērtīgu dokumentu. Dalībvalstis šīm personām sniedz visu iespējamo palīdzību nepieciešamo vīzu saņemšanai.
4. pants
1. Dalībvalstis piešķir uzturēšanās tiesības savā teritorijā tām personām, kas minētas šīs direktīvas 1. pantā un kuras var uzrādīt dokumentus, kas uzskaitīti šī panta 3. punktā.
[..]
4. Ģimenes loceklim, kas nav kādas dalībvalsts pilsonis, izsniedz uzturēšanās dokumentu, kas ir tikpat likumīgs kā dokuments [kura derīgums ir tāds pats kā dokumentam], kuru izsniedz darba ņēmējam, kura apgādībā viņš ir.”
9. Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/364/EEK par tiesībām uz dzīvesvietu [tiesībām uzturēties] (6) 1. pants noteic:
“1. Dalībvalstis piešķir tiesības uz dzīvesvietu [tiesības uzturēties] citu dalībvalstu pilsoņiem, kam nav šādu tiesību saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, un to ģimenes locekļiem, kā definēts 2. punktā, ar nosacījumu, ka šiem pilsoņiem un to ģimenes locekļiem uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī ir pilna apdrošināšana slimības gadījumiem un ir pietiekami daudz līdzekļu, lai nekļūtu par apgrūtinājumu uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kamēr tie šajā valstī dzīvo [uzturas].
[..]
2. Tiesības apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī kopā ar personu, kurai ir tiesības uz dzīvesvietu [uzturēties], neatkarīgi no pilsonības ir šādām personām:
a) viņa vai viņas laulātajam un viņu pēctečiem, kuri ir apgādājami;
b) šīs personas, kurai ir tiesības uz dzīvesvietu [uzturēties], un tā [viņas] laulātā augšupējiem radiniekiem, kuri ir apgādājami.”
III – Fakti un prejudiciālie jautājumi
10. 2000. gada februārī Runaldo Rubens Leonards Einds [Runaldo Ruben Leonard Eind] no Nīderlandes – valsts, kuras pilsonis viņš ir, – pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, kur viņš strādāja algotu darbu un kur tā paša gada decembrī viņam pievienojās viņa meita R. N. Dž. Einde (dzimusi 1989. gada 29. aprīlī), kura ieradās tieši no Surinamas un ir šīs pēdējās valsts pilsone.
11. Ar 2001. gada 4. jūnija vēstuli Apvienotās Karalistes iestādes Eindam darīja zināmu, ka viņam ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē atbilstoši Regulai Nr. 1612/68. Ar tās pašas dienas vēstuli Einde tika informēta par to, ka arī viņai kā Kopienu darba ņēmēja ģimenes loceklei bija tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē. Einds saņēma uzturēšanās atļauju, kas bija derīga no 2001. gada 6. jūnija līdz 2006. gada 6. jūnijam.
12. 2001. gada 17. oktobrī Einds un viņa meita ieceļoja Nīderlandē. 2001. gada 9. novembrī Einde reģistrējās policijas dienestā, kuram viņa lūdza izdot termiņuzturēšanās atļauju, lai ar savu tēvu uzturētos minētajā valstī.
13. Ar 2002. gada 2. janvāra lēmumu Staatssecretaris van Justitie (tieslietu valsts sekretārs) Eindes pieteikumu noraidīja, norādot, ka viņai nav pagaidu uzturēšanās atļaujas, un piebilstot, ka viņai nevar izsniegt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz “Kopienu pilsoņa”, proti – valsts tiesību izpratnē – kādas dalībvalsts pilsoņa, kuram saskaņā ar EK līgumu ir tiesības ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī, ģimenes locekļa statusu. Šajā sakarā lēmumā ir apgalvots, ka Einds vairs nevar tikt uzskatīts par “Kopienu pilsoni”, jo pēc uzturēšanās citā dalībvalstī un atgriešanās Nīderlandē viņš attiecīgajā pēdējā minētajā valstī nebija nedz vairs patiesi un faktiski nodarbināts, nedz ekonomiski neaktīvs iedzīvotājs Kopienu tiesību aktu nozīmē.
14. Par iepriekš minēto lēmumu Einde iesniedza sūdzību. 2002. gada 21. maijā administratīvajā komisijā, kurai tika uzdots izskatīt Eindes pieteikumu, Einds darīja zināmu, ka kopš atgriešanās Nīderlandē viņš saņēma sociālā nodrošinājuma pabalstu un kopš tā paša laika slimības dēļ nav nedz bijis nodarbināts, nedz meklējis darbu. Viņš piebilda arī to, ka 2002. gada 7. maijā viņš ir piedalījies pārrunās Banenmarkt (Nīderlandes Nodarbinātības dienests), lai atgrieztos darba tirgū, un gaida nākamās pārrunas.
15. Sūdzība, ko Einde iesniedza par 2002. gada 2. janvāra lēmumu, tika noraidīta ar Staatssecretaris van Justitie 2002. gada 5. jūlija lēmumu, kurā cita starpā tika norādīts, ka Einds nevar tikt uzskatīts par ekonomiski neaktīvu iedzīvotāju Kopienu tiesību aktu nozīmē, jo viņam pašam nebija pietiekamu līdzekļu, bet gan tika piešķirts sociālā nodrošinājuma pabalsts.
16. Tomēr 2004. gada 20. oktobrī Rechtbank te’s‑Gravenhage (Hāgas apgabaltiesa), atsaucoties uz Tiesas spriedumiem lietās Antonissen (7) un Singh (8), atcēla šo otro lēmumu un nosūtīja lietu atpakaļ Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie sūdzības izskatīšanai no jauna.
17. Šis pēdējais minētais Rechtbank te’s‑Gravenhage spriedumu pārsūdzēja Raad van State, kura ar 2005. gada 13. jūlija rīkojumu (turpmāk tekstā – “rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu”) apturēja tiesvedību tās izskatīšanā esošajā lietā, lai Tiesai uzdotu šādus prejudiciālus jautājumus:
“1.a) Ja trešās valsts pilsonis uzņemošajā dalībvalstī atbilstoši [..] Regulas [..] Nr. 1612/68 10. pantam tiek uzskatīts par darba ņēmēja ģimenes locekli un ja šīs dalībvalsts izdotās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš nav beidzies, vai tas nozīmē, ka dalībvalsts, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, šī iemesla dēļ nevar liegt trešās valsts pilsonim iebraukt un uzturēties šajā valstī gadījumā, kad darba ņēmējs atgriežas tajā?
1.b) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai tas nozīmē, ka šī dalībvalsts pati var noteikt to, vai, iebraucot tās teritorijā, šis trešās valsts pilsonis atbilst iebraukšanas un uzturēšanās nosacījumiem, kas tam ir paredzēti valsts tiesībās, vai arī tai vispirms ir jānosaka tas, vai trešās valsts pilsonis var atsaukties uz Kopienu tiesībām kā darba ņēmēja ģimenes loceklis?
2. Vai atbildes uz 1.a) un 1.b) jautājumu ietekmē tas, ka pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī trešās valsts pilsonim saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, nebija tiesību tur uzturēties?
3.a) Vai tad, ja dalībvalsts, kuras pilsonis ir darba ņēmējs (turpmāk tekstā – “attiecīgā persona”), darba ņēmējam atgriežoties tajā, drīkst izvērtēt to, vai joprojām ir izpildīti nosacījumi, kas uzturēšanās atļaujas izdošanai ģimenes loceklim paredzēti Kopienu tiesībās, trešās valsts pilsonim, kas ir attiecīgās personas, kas atgriežas no uzņemošās dalībvalsts, lai savā valstī meklētu darbu, ģimenes loceklis, ir tiesības uzturēties šajā dalībvalstī un, ja tā, tad – cik ilgi?
3.b) Vai šādas tiesības ir arī tad, ja attiecīgā persona savā dalībvalstī neveic patiesu un faktisku darbību un nevar vai vairs nevar tikt uzskatīta par darba meklētāju [..] Direktīvas 90/364/EEK [..] nozīmē, ņemot vērā apstākli, ka attiecīgā persona, pamatojoties uz Nīderlandes pilsonību, saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu?
4. Lai atbildētu uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem, kāda nozīme ir piešķirama apstāklim, ka [šis] trešās valsts pilsonis ir ģimenes loceklis Savienības pilsonim, kas ir izmantojis tiesības, kuras viņam nodrošina [EKL] 18. pants, un ir atgriezies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir?”
IV – Juridiskais vērtējums
A – Par 1. un 2. prejudiciālo jautājumu
18. Uzdotais 1. un 2. prejudiciālais jautājums skaidri izriet no pieņēmuma, ka Einde Apvienotajā Karalistē ir saņēmusi uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu. Rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu faktu izklāstā ir norādīts, ka ar 2001. gada 4. jūnija vēstuli Eindei tika darīts zināms, ka viņai kā Einda ģimenes loceklei bija tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē “uz tā paša pamata”, uz kura balstītas Einda uzturēšanās tiesības, proti, “saskaņā ar Regulu [Nr. 1612/68]” (9).
19. Ar 1.a) prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šāda joprojām derīga atļauja tās turētājai, kas ir trešās valsts pilsone, piešķir tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis ir viņas tēvs un kurā viņš ir atgriezies (turpmāk tekstā arī – “attiecīgā dalībvalsts”) pēc tam, kad viņš ir strādājis algotu darbu dalībvalstī, kura piešķīrusi iepriekš minēto atļauju (turpmāk tekstā arī – “uzņemošā dalībvalsts”).
20. Ar 1.b) prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai gadījumā, ja uz 1.a) jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, attiecīgās dalībvalsts iestādēm, izskatot ieceļošanas un uzturēšanās pieteikumu, ko iesniegusi trešās valsts pilsone, pirms pārbaudīt, vai viņa atbilst nosacījumiem, kas valsts tiesībās ir paredzēti, lai ieceļotu un uzturētos minētajā valstī, jāizvērtē, vai viņai kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvību izmantojuša šīs valsts pilsoņa ģimenes loceklei no Kopienu tiesībām izriet tiesības ieceļot un uzturēties iepriekš minētajā valstī.
21. Ar 2. prejudiciālo jautājumu Tiesa tiek aicināta noskaidrot, vai atbildēšanai uz abiem iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem ir būtiski tas, ka pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī trešās valsts pilsonim saskaņā ar valsts tiesībām nebija tiesību tajā uzturēties.
22. Iepriekš minēto jautājumu būtība nav visai skaidri noprotama no to redakcijas. Tas izskaidro to, kāpēc Komisija un Tiesai apsvērumus sniegušās valdības (10) šos jautājumus izprot, aplūko un risina pavisam atšķirīgi. Lai labāk saprastu to saturu, jānorāda, kā tas izriet no rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu apsvērumiem (11), ka iesniedzējtiesa tos uzdevusi, lai varētu ieņemt nostāju attiecībā pret ministra, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzējs, argumentiem, kas balstīti uz Tiesas spriedumu lietā Akrich (12).
23. Uzsverot to, ka no iepriekš minētā sprieduma izriet, ka trešās valsts pilsonim, kas ir Eiropas Savienības pilsoņa laulātais, lai viņš kā ģimenes loceklis varētu pretendēt uz tiesībām ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī, likumīgi jāuzturas kādā dalībvalstī (13), iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar ministra, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzējs, apgalvoto Einde, kas pirms ieceļošanas Apvienotajā Karalistē nebija likumīgi uzturējusies Nīderlandē, nevarēja iegūt šādas tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu (14).
24. Minētā tiesa norāda, ka “ministrs uzskata, ka viņam neesot saistošs [Apvienotās Karalistes iestāžu] lēmums, saskaņā ar kuru ārvalstniece jāuzskata par Kopienu pilsoņa ģimenes locekli, jo viņai pirms uzturēšanās Apvienotajā Karalistē nav bijušas valsts tiesībās paredzētās tiesības uzturēties Nīderlandē, un tādēļ nav likumīgas uzturēšanās sprieduma lietā Akrich nozīmē” (15).
25. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ministra, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzējs, uzskats rada “jautājumu par to, kāda nozīme jāpiešķir apstāklim, ka Apvienotajā Karalistē [Eindei] ir piešķirta uzturēšanās atļauja saskaņā ar [Regulas Nr. 1612/68] 10. pantu” (16), un noslēgumā secina, ka Kopienu tiesības neliedz attiecīgajai dalībvalstij patstāvīgi spriest par to, vai darba ņēmēju pārvietošanās brīvību izmantojuša tās pilsoņa ģimenes loceklim – ja [šim] ģimenes loceklim ir bijušas piešķirtas tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz Kopienu tiesībām – no Kopienu tiesībām izriet tiesības ieceļot un uzturēties arī pirmajā valstī (17).
26. Būtībā, ievērojot to, ka ministrs, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzējs, no Kopienu tiesību viedokļa apstrīd Apvienotās Karalistes Eindei piešķirtās uzturēšanās atļaujas kā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu pamatota akta derīgumu, ar 1. un 2. prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai minētās atļaujas izsniegšana un [tās] derīguma saglabāšanās pati par sevi uzliek pienākumu Nīderlandes iestādēm atļaut Eindei ieceļot un uzturēties Nīderlandes teritorijā, viņas tēvam atgriežoties dzimtenē, pat gadījumā, ja jākonstatē, ka minētā atļauja, ņemot vērā 2. jautājumā minēto apstākli un spriedumu lietā Akrich, tikusi izsniegta, netiekot izpildītiem iepriekš minētā 10. panta piemērošanai izvirzītajiem nosacījumiem.
27. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka ir apšaubāms tas, vai patiesībai atbilst pieņēmums, un kuru iesniedzējtiesa balstījās, uzdodot iztirzājamos prejudiciālos jautājumus, proti, ka Apvienotās Karalistes iestāžu Eindei piešķirtā uzturēšanās atļauja esot pamatota ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu.
28. Savos rakstveida apsvērumos Apvienotās Karalistes valdība ir norādījusi, ka Apvienotajā Karalistē uzturēšanās atļauju Einde ir saņēmusi, nevis pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu, bet gan saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām, konkrēti Immigration (European Economic Area) Regulations No. 2000/2326 [Imigrācijas noteikumi (Eiropas Ekonomikas zona)], kā personas, kas atbilda nosacījumiem, lai uzturētos Apvienotajā Karalistē, ģimenes locekle. Tajos pašos rakstveida apsvērumos, kā arī tiesas sēdē minētā valdība norādīja, ka tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē Eindei esot atzītas saskaņā ar valsts noteikumiem, kuru pamatā ir nevis no Kopienu tiesībām izrietošs pienākums, bet gan valsts likumdevēja brīvprātīgs politisks lēmums (18). Tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdības pārstāvis norādīja, ka vēstule, ko 2001. gada 4. jūnijā Apvienotās Karalistes iestādes nosūtīja Eindei, neietver nevienu skaidru atsauci uz Regulu Nr. 1612/68, bet gan drīzāk norādi uz piemērojamiem valsts tiesību aktiem.
29. Ja šīs norādes, kas ir pretrunā tam, kas ir apgalvots rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nāktos apstiprināt, 1. un 2. prejudiciālā jautājuma priekšmets būtu zudis. Tomēr juridiskais pamats, balstoties uz kuru Apvienotās Karalistes iestādes piešķīrušas Eindei uzturēšanās atļauju, pilnīgāk jāpārbauda iesniedzējtiesai.
30. Šajā prejudiciālajā tiesvedībā atliek turpināt balstīties uz apgalvojumu, uz kuru balstījusies iesniedzējtiesa, proti, ka uzturēšanās atļauja tika pamatota ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu.
31. Vai minētā atļauja lika vai nelika Nīderlandes iestādēm atļaut Eindei ieceļot un uzturēties Nīderlandes teritorijā?
32. Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu var būt tikai noliedzoša.
33. Joprojām derīga uzturēšanās atļauja, ko kāda uzņemošā dalībvalsts izdevusi trešās valsts pilsonim kā Kopienu darba ņēmēja, kurš uz to pārcēlies, ģimenes loceklim, pati par sevi vien nav tā, kas, minētajam darba ņēmējam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, šādam trešās valsts pilsonim garantē tiesības ieceļot un uzturēties ar viņu šajā pēdējā valstī.
34. Citiem vārdiem sakot, Kopienu darba ņēmējam atgriežoties valstī, kuras pilsonis viņš ir, šīs valsts iestādēm nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts pilsonim, kas ir šāda darba ņēmēja ģimenes loceklis, tāpēc vien, ka uzņemošajā valstī, kuru tie abi ir atstājuši, trešās valsts pilsonis bija saņēmis uzturēšanās atļauju saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu un tāpēc ka šāda atļauja joprojām ir derīga.
35. Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu izdota uzturēšanās atļauja noteikti ir derīga tikai tās dalībvalsts teritorijā, kas to izsniegusi. Minētajā pantā paredzēts, ka tad, “ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu drīkst apmesties” daži ģimenes locekļi. Šīs tiesības sakarā ar radniecības saitēm izriet no Kopienu darba ņēmēja tiesībām pārcelties no vienas dalībvalsts uz citu nolūkā “pieņemt” un “strādāt algotu darbu citā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē minētās valsts pilsoņu nodarbinātību” (Regulas Nr. 1612/68 1. panta 1. punkts) (19). Tādējādi ģimenes apvienošanās mērķiem izdotas uzturēšanās atļaujas teritoriālais raksturs atspoguļo teritoriālo raksturu, kas piemīt uzturēšanās atļaujai, ko izdod darba attiecību nodibināšanai (20).
36. Tādējādi dalībvalsts izdota uzturēšanās atļauja ir derīga tās teritorijā, nevis visā Kopienā.
37. Turklāt, kā noteikusi Tiesa, uzturēšanās atļaujas izdošana trešās valsts pilsonim, kas ir dalībvalsts pilsoņa ģimenes loceklis, uzskatāma nevis par pasākumu, kas rada tiesības, bet gan par dalībvalsts pasākumu, kura mērķis ir konstatēt trešās valsts pilsoņa individuālo stāvokli attiecībā pret Kopienu tiesību normām (21). Jāpiebilst, ka šāda konstatācija attiecas, konkrēti, uz šīs personas stāvokli, ņemot vērā Kopienu tiesību normas saistībā ar uzturēšanos dalībvalstī, kas veic šo konstatāciju.
38. Tādējādi varētu būt skaidrs, ka dalībvalstij, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, viņam atgriežoties tajā no uzņemošās valsts, nav pienākuma atzīt darba ņēmēja ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts pilsonis, tiesības ieceļot un uzturēties savā teritorijā tāpēcvien, ka uzņemošā valsts ir minētajam ģimenes loceklim izdevusi uzturēšanās atļauju saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu (22). No otras puses, neviena Kopienu tiesību norma vai kāds to princips nenosaka, ka tad, ja kāda dalībvalsts atbilstoši minētajam pantam ir atzinusi tiesības uz apvienošanos savā teritorijā darba ņēmējam, kas ir citas dalībvalsts pilsonis, un viņa ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts pilsonis, viņiem līdz ar to neatkarīgi no konkrētajiem apstākļiem un pirmās atzīšanas dēļ vien būtu tiesības tikt atzītiem kādā citā dalībvalstī, kurā viņi abi grasās apmesties.
39. Savukārt tās dalībvalsts, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, iestādes drīkst un tām pat ir pienākums patstāvīgi izvērtēt, vai darba ņēmēja ģimenes loceklim, ja tās teritorijā atgriežas darba ņēmējs, ir tiesības ieceļot un uzturēties minētās valsts teritorijā saskaņā ar Kopienu tiesībām un it īpaši Regulas Nr. 1612/68 10. pantu (23).
40. Attiecīgās regulas tiešā piemērojamība un princips par Kopienu tiesību pārākumu pār valsts tiesībām, manuprāt, liek šo vērtējumu katrā ziņā veikt pirms tiek pārbaudīts, vai pastāv nosacījumi, kuriem valsts tiesībās ārpus Kopienu tiesību aktu piemērošanas jomas ir pakārtota tiesību ieceļot un uzturēties attiecīgās valsts teritorijā atzīšana. Līdz ar to uzskatu, ka esmu atbildējis uz 1.b) jautājumu, ko iesniedzējtiesa uzdevusi gadījumā, ja uz 1.a) jautājumu tiek atbildēts noliedzoši.
41. Uzdotajā 2. jautājumā norādītais apstāklis, ka trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja ģimenes loceklis, pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesībām nebija tiesību uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonība ir darba ņēmējam, acīmredzot, nevar atspēkot 38.–40. punktā izdarītos secinājumus. Minētajam apstāklim labākajā gadījumā varētu būt nozīme kā faktoram, kas izslēdz uzturēšanās atļaujas, ko uzņemošā valsts darba ņēmēja ģimenes loceklim izdevusi saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu, saistošo raksturu 1.a) jautājuma izpratnē. Tomēr vispārīgi un neatkarīgi no attiecīgā apstākļa esmu izslēdzis, ka minētā atļauja pati par sevi liktu dalībvalstij, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, viņam atgriežoties no uzņemošās valsts, attiecīgajam ģimenes loceklim, kas ir trešās valsts pilsonis, piešķirt tiesības ieceļot un uzturēties tās teritorijā. Lai atbildētu uz 1.a) un 1.b) jautājumu, nav nozīmes apstāklim, ka trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja ģimenes loceklis, pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesībām nebija tiesību uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonība ir darba ņēmējam.
42. Ievērojot iepriekš izklāstīto, šī apstākļa raksturs un apsvērumi, kas rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izklāstīti pirms 1. un 2. jautājuma formulēšanas, it īpaši atsauces uz spriedumu lietā Akrich, liek izklāstīt turpmākus apsvērumus, lai kliedētu šaubas, kas papildus tām, kas izriet no minēto jautājumu redakcijas, iesniedzējtiesai varētu būt attiecībā uz principu, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma, attiecināmību un piemērošanu izskatāmajā lietā.
43. Spriedumā lietā Akrich (24) noteikdama, ka “Regula Nr. 1612/68 aptver vienīgi pārvietošanās brīvību Kopienā” un “tajā nekas nav teikts par tiesībām, kas Savienības pilsoņa laulātajam, kas ir trešās valsts pilsonis, piekrīt attiecībā uz ieceļošanu Kopienas teritorijā”, Tiesa noteica, ka, “lai tādā gadījumā kā pamata lietā aplūkotais varētu izmantot Regulas Nr. 1612/68 10. pantā paredzētās tiesības, Savienības pilsoņa laulātajam, kas ir trešās valsts pilsonis, likumīgi ir jāuzturas kādā dalībvalstī brīdī, kad viņš pārceļas uz citu dalībvalsti, uz kuru pārceļas vai ir pārcēlies Savienības pilsonis”.
44. Tā kā Eindes pārcelšanās uz Apvienoto Karalisti notika tieši no trešās valsts, kuras pilsone viņa ir, nevis no Kopienas citas dalībvalsts, balstoties uz spriedumu lietā Akrich, sākotnēji varētu domāt, ka Apvienotās Karalistes iestādēm nebija viņai jāizsniedz uzturēšanās atļauja saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu (25).
45. No šāda viedokļa 1.a) jautājums par minētās uzturēšanās atļaujas saistošo spēku attiecībā pret Nīderlandes iestādēm varētu būt saprotams arī kā vēlme noskaidrot, vai, ņemot vērā minēto atļauju, Nīderlandes iestādēm katrā ziņā būtu jāuzskata, ka brīdī, kad Einde lūdza atļauju uzturēties Nīderlandē, viņa bija izpildījusi spriedumā lietā Akrich izvirzīto nosacījumu par iepriekšēju likumīgu uzturēšanos kādā no Kopienas dalībvalstīm, vai arī gluži pretēji tām, neraugoties uz minēto atļauju, bija tiesības uzskatīt minēto nosacījumu par neizpildītu, ņemot vērā apstākli, ka Eindei pirms pievienošanās tēvam Apvienotajā Karalistē saskaņā ar valsts tiesībām nebija tiesību uzturēties nedz Nīderlandē, nedz kādā citā Kopienas dalībvalstī, līdz ar to nebija izpildīti nosacījumi šādas atļaujas piešķiršanai.
46. Nesenajā spriedumā lietā Jia (26) Tiesa ir precizējusi sprieduma lietā Akrich jēgu, attiecībā uz kuru ģenerāladvokāts Hēlhuds [Geelhoed] (27) bija norādījis, ka, kā šķiet, tas ir pretrunā citiem gan agrākiem, gan vēlākiem nolēmumiem, kuros Tiesa ir noteikusi, ka laulībā ar kādas dalībvalsts pilsoņiem esošu trešās valsts pilsoņu tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā izriet no ģimenes saitēm vien (28). Spriedumā lietā Jia Tiesa noliedza, ka spriedumā lietā Akrich minētais nosacījums par iepriekšēju likumīgu uzturēšanos būtu vispārīgi piemērojams (29). Proti, tā noteica, ka “Kopienu tiesības, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Akrich, neparedz pienākumu dalībvalstīm trešo valstu pilsoņiem, Kopienas pilsoņu ģimenes locekļiem, kas ir izmantojuši pārvietošanās brīvību uzturēšanās atļaujas piešķiršanai, piemērot nosacījumu, ka šis ģimenes loceklis jau iepriekš ir likumīgi uzturējies citā dalībvalstī” (30). Tiesa turklāt uzskatīja, ka šāds nosacījums ir cieši saistīts ar konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem strīdā, kurā pieņemts spriedums lietā Akrich (31), un nav piemērojams gadījumā, kurā “attiecīgajam ģimenes loceklim netiek pārmests nedz tas, ka viņš dalībvalstī būtu uzturējies nelikumīgi, nedz tas, ka viņš būtu mēģinājis ļaunprātīgi izvairīties no valsts tiesiskā regulējuma imigrācijas jautājumos iedarbības” (32).
47. Aplūkojot situāciju, kas ir šīs prejudiciāla nolēmuma tiesvedības priekšmets, kurā iesniedzējtiesa nav konstatējusi nekādu ļaunprātīgu rīcību no attiecīgo personu puses, ņemot vērā, ka pirms pievienošanās tēvam Apvienotajā Karalistē Einde nelikumīgi nav uzturējusies nevienā dalībvalstī, jāatzīst, ka no sprieduma lietā Akrich izrietošie principi neliedz Apvienotās Karalistes iestādēm viņai izsniegt uzturēšanās atļauju saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu (33).
48. Tāpat, tā kā Einde pirms ieceļošanas ar tēvu Nīderlandē uzturējās Apvienotajā Karalistē ar Apvienotās Karalistes iestāžu likumīgi izdotu uzturēšanās atļauju un tādējādi dalībvalstī neuzturējās nelikumīgi, iepriekš minētie principi neliedz Nīderlandes iestādēm viņai atzīt tiesības ieceļot un uzturēties Nīderlandē saskaņā ar Kopienu tiesībām (34).
49. Turklāt tas apstāklis, ka Eindei pirms uzturēšanās Apvienotajā Karalistē nebija tiesību uzturēties Nīderlandē saskaņā ar Kopienu tiesībām vai valsts tiesībām, nevar būt likumīgs pamats tam, lai viņai liegtu uzturēšanās atļauju Nīderlandē saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu vai citām iespējami piemērojamām Kopienu tiesību normām.
50. Tādēļ ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto 1. un 2. prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
1.a) Tas apstāklis, ka trešās valsts pilsonis uzņemošajā dalībvalstī ticis uzskatīts par darba ņēmēja ģimenes locekli Regulas Nr. 1612/68 10. panta nozīmē un šajā statusā saņēmis uzturēšanās atļauju saskaņā ar minēto pantu, pats par sevi vien, pat attiecīgajai atļaujai joprojām esot derīgai, neliek dalībvalstij, kuras pilsonība ir darba ņēmējam, atzīt iepriekš minētajam trešās valsts pilsonim, ja darba ņēmējs atgriežas dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, tiesības ieceļot un uzturēties tās teritorijā.
1.b) Dalībvalstij, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, ir jāizvērtē, vai trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja ģimenes loceklis, šim pēdējam atgriežoties šajā dalībvalstī, ir tiesības ieceļot un uzturēties minētās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Kopienu tiesībām, pirms tā pārbauda, vai šādam pilsonim šādas tiesības var vai nevar tikt atzītas saskaņā ar valsts tiesībām ārpus Kopienu tiesību aktu piemērošanas jomas.
2. Lai atbildētu uz 1.a) un 1.b) jautājumu, nav nozīmes apstāklim, ka attiecīgajam trešās valsts pilsonim pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesībām nebija tiesību uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonība ir darba ņēmējam. Šis apstāklis neliedz šai pēdējai valstij piešķirt trešās valsts pilsonim uzturēšanās atļauju saskaņā ar Kopienu tiesībām.
B – Par 3. un 4. prejudiciālo jautājumu
1) Ievada apsvērumi
51. Iesniedzējtiesas 3. un 4. prejudiciālajā jautājumā vaicātais attiecas uz gadījumu, kad vajadzētu – kā, manuprāt, tas ir šajā gadījumā – noteikt, ka dalībvalsts, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, iestādes drīkst izvērtēt, vai trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja ģimenes loceklis, šim pēdējam atgriežoties šajā dalībvalstī, ir tiesības uzturēties minētās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Kopienu tiesībām. Šo jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai ir izpildīti nosacījumi šādu tiesību atzīšanai subjektam, kas atrodas Eindes situācijā.
52. Uzdodot 3.a) jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai šādas tiesības ir jāatzīst – un, ja tā, tad cik ilgi – gadījumā, kad var noteikt, ka darba ņēmējs dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, atgriezies darba meklēšanas nolūkā.
53. Uzdodot 3.b) jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecīgās tiesības var pastāvēt saskaņā ar Direktīvas 90/364 1. pantu un neraugoties uz to, ka darba ņēmējs attiecīgajā dalībvalstī saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu, pamatojoties uz savu pilsonību, arī tad, ja darba ņēmējs, atgriežoties šajā valstī, nav atradis darbu un vairs nevar tikt uzskatīts par darba meklētāju.
54. Uzdodot 4. jautājumu, būtībā mērķis ir noskaidrot, vai iepriekš minēto tiesību atzīšanā nozīme ir apstāklim, ka runa ir par ģimenes locekli Savienības pilsonim, kas ir izmantojis tiesības pārvietoties un uzturēties, ko tam nodrošina EKL 18. pants, un ir atgriezies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir.
55. Pirms iztirzāt šos jautājumus pēc būtības, jāatzīmē, ka uzturēšanās tiesību, kas Kopienu tiesībās piešķirtas personu pārvietošanās brīvību izmantojošu personu ģimenes locekļiem, mērķis ir novērst šķērsli, ko attiecīgajai personai minētās brīvības izmantošanā radītu neiespējamība viņa ģimenes locekļiem viņu pavadīt vai viņam pievienoties uzņemošajā dalībvalstī, un no tā izrietošo kaitējumu ģimenes dzīvei. Pozitīvi ņemot, šīs tiesības paredzētas, lai atvieglotu šai personai integrēšanos uzņemošajā dalībvalstī, šādi sekmējot attiecīgās brīvības izmantošanu.
56. Šajā sakarā Regulas Nr. 1612/68 piektajā apsvērumā ir noteikts, ka “brīvu pārvietošanos varēs īstenot saskaņā ar objektīviem standartiem, brīvi un ar cieņu tikai tad, ja [..] novērsīs šķēršļus, kas apgrūtina darba ņēmēju mobilitāti, īpaši attiecībā uz darba ņēmēja tiesībām apvienoties ar savu ģimeni un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo ģimeni integrē uzņēmējā [uzņemošajā] valstī” (35). Pašai Tiesai ir bijusi iespēja noteikt, ka, “lai sasniegtu Regulas Nr. 1612/68 mērķi, proti, nodrošināt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un lai šī brīvība tiktu nodrošināta, ievērojot brīvības un cieņas principus, ir vajadzīgi optimāli nosacījumi Kopienu darba ņēmēja ģimenes integrēšanai uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā” (36). Savukārt Direktīvas 90/364 piektajā apsvērumā noteikts, ka “[uzturēšanās] tiesības var pilnībā izmantot tikai tad, ja tās piešķir arī ģimenes locekļiem”.
57. Tādējādi Kopienu tiesībās, piemērojot EK līguma noteikumus par personu pārvietošanās brīvību Kopienā, nodrošināto tiesību uz ģimenes apvienošanos mērķis ir garantēt šīs brīvības efektīvu izmantošanu (37), un tiesības uz šādu pievienošanos ir pakārtotas priekšnosacījumam par situāciju, kurā var tikt pieņemts, ka šī brīvība ir tikusi izmantota.
2) Par 3.a) jautājumu: ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības saskaņā ar tiesību normām par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību
58. Atsaucoties uz “darba ņēmēja” atgriešanos izcelsmes valstī un viņa “darba” meklējumiem, 3.a) jautājums attiecas uz iespēju atzīt trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja, kurš atgriežas savā izcelsmes valstī, ģimenes loceklis, tiesības uzturēties šīs valsts teritorijā (turpmāk tekstā arī – “ģimenes apvienošanās tiesības”) saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
59. Šo tiesību aktu ietvaros ģimenes apvienošanās tiesības ir paredzētas un regulētas Regulas Nr. 1612/68 10. pantā. Tādēļ vispirms ir jānoskaidro, vai šajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi šī panta piemērošanai, kaut arī ir skaidrs, ka Einds nav atgriezies Nīderlandē nolūkā pieņemt faktisku darba piedāvājumu un iepriekš minētajā valstī nav strādājis laika posmā no savas atgriešanās (2001. gada 17. oktobris) līdz dienai, kad tika pieņemts lēmums noraidīt sūdzību, ko viņa meita bija iesniegusi par atteikumu piešķirt viņas pieprasīto uzturēšanās atļauju (2002. gada 5. jūlijs), bet tomēr var pieņemt, kā tas norādīts rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ka viņš ir “atgriezies dalībvalstī, kura pilsonība viņam ir, lai tur meklētu darbu” (38).
a) Priekšnosacījumi Regulas Nr. 1612/68 10. panta piemērošanai
60. Regulas Nr. 1612/68 10. pantā paredzēto ģimenes apvienošanās tiesību esamības priekšnosacījums, kā savos rakstveida apsvērumos to pareizi norādījusi Komisija, ir ne vien noteiktas radniecības saites ar Kopienu pilsoni, bet arī tas, lai šis pēdējais varētu tikt uzskatīts par darba ņēmēju EKL 39. panta un iepriekš minētās regulas 1. panta nozīmē.
61. Tādēļ, lai Eindei atzītu no Regulas Nr. 1612/68 10. panta izrietošās tiesības uzturēties Nīderlandē ar tēvu, šim pēdējam atgriežoties no Apvienotās Karalistes, Eindam pēc atgriešanās izcelsmes valstī ir jābūt darba ņēmēja statusam EKL 39. panta un iepriekš minētās regulas 1. panta nozīmē ar tiesībām uzturēties Nīderlandē šādā statusā.
62. Vispirms ir jānoskaidro, vai šādu statusu Eindam atzīt liedz apstāklis, ka viņš ir Nīderlandes pilsonis. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir par iepriekš minēto noteikumu piemērojamību gadījumā, kad darba ņēmējs atgriežas un vēlas uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir.
63. No Regulas Nr. 1612/68 1. panta redakcijas izriet, ka tas attiecas uz jebkura dalībvalsts pilsoņa tiesībām pieņemt un strādāt algotu darbu “citā dalībvalstī” (39) (šīm tiesībām nepārprotami ietverot tiesības uzturēties šajā valstī), kas varētu likt uzskatīt, ka minētajā pantā netiek paredzētas līdzīgas tiesības attiecībā uz tās dalībvalsts teritoriju, kuras pilsonis ir ieinteresētā persona.
64. Tāpat Regulas Nr. 1612/68 10. panta redakcija varētu likt domāt, ka iepriekš minētais pants dažiem darba ņēmēja ģimenes locekļiem piešķir tiesības uzturēties kādā citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras pilsonība ir darba ņēmējam.
65. Turklāt, raugoties no cita viedokļa, pati iepriekš minētās regulas 1. un 10. panta redakcija liek domāt, ka šajos pantos paredzētās tiesības uzturēties kādā dalībvalstī attiecīgajai personai un tās ģimenes locekļiem ir tikai tad, ja tā attiecīgajā valstī “strādā”.
66. Tomēr Tiesas judikatūras vērtējums uzskatāmi parāda, ka šo pantu saturs ir daudz plašāks par to, ko ļauj noprast to redakcija.
i) Vai var atsaukties uz Regulas Nr. 1612/68 1. un 10. pantu, lai pieprasītu tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis ir attiecīgā persona?
67. Manuprāt, uz Regulas Nr. 1612/68 noteikumiem attiecīgā persona, ja vien tā ir “darba ņēmējs” minētās regulas nozīmē, var atsaukties pat attiecībā pret dalībvalsti, kuras pilsone tā ir, lai tai un tās ģimenes locekļiem tiktu nodrošinātas tiesības uzturēties attiecīgās valsts teritorijā apstākļos, kas ir vismaz līdzvērtīgi tiem, kas Kopienu tiesībās viņiem tiek nodrošināti citas dalībvalsts teritorijā (40).
68. Pirmkārt, neviens no EKL 39. panta noteikumiem – atbilstoši kuriem jāinterpretē Regulas Nr. 1612/68 noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar EEK līguma 49. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 40. pants), lai precizētu tā noteikumus (41) –darba ņēmēju pārvietošanās brīvības apjomu neierobežo ar to dalībvalstu, kuru pilsonis nav darba ņēmējs, teritoriju (42).
69. Otrkārt, atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai arī Līguma noteikumi par personu pārvietošanās brīvību un tiesību akti, kas pieņemti šo tiesību normu īstenošanai, nevar tikt piemēroti darbībām, kuras nekas nesaista ar kādu no Kopienu tiesībās regulētajām situācijām un kas visādā ziņā notiek tikai vienas dalībvalsts teritorijā, tomēr ir taisnība, ka šīs tiesību normas ir attiecināmas uz ikvienu Kopienu pilsoni neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un pilsonības, kas ir izmantojis tiesības uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un kas ir veicis profesionālo darbību citā dalībvalstī. Tiesa tādējādi ir noteikusi, ka uz EKL 39. pantu un Regulas Nr. 1612/68 7. pantu (43) darba ņēmējs var atsaukties arī pret dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, ja viņš ir uzturējies un strādājis algotu darbu citā dalībvalstī (44).
70. Proti, lai arī principā kādas dalībvalsts pilsonis šīs valsts teritorijā ieceļo un uzturas, pamatojoties uz tiesībām, kas izriet no viņa pilsonības, nevis tām, ko piešķir Kopienu tiesības, tas neizslēdz to, ka gadījumā, kad minētais pilsonis būtu pārcēlies uz citas dalībvalsts teritoriju, lai tajā strādātu algotu darbu EKL 39. panta nozīmē, un atgrieztos, lai apmestos uz dzīvi nolūkā strādāt algotu darbu vai kā pašnodarbināta persona tās dalībvalsts, kura pilsonība viņam ir, teritorijā, tiesības ieceļot un uzturēties šajā pēdējā valstī viņam joprojām tiktu garantētas saskaņā ar, attiecīgi, EKL 39. un EKL 43. pantu. Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā Singh, “dalībvalsts pilsoni var atturēt atstāt savu izcelsmes valsti, lai strādātu algotu darbu vai kā pašnodarbināta persona, kā paredzēts Līgumā, citas dalībvalsts teritorijā, ja, atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, nolūkā strādāt algotu darbu vai kā pašnodarbināta persona, viņa ieceļošanas un uzturēšanās iespējas nebūtu vismaz līdzvērtīgas tām, kuras viņš saskaņā ar Līgumu vai atvasinātajām tiesībām varētu baudīt citas dalībvalsts teritorijā” (45).
71. Šie apsvērumi mudināja Tiesu tajā pašā spriedumā lietā Singh secināt, ka EEK līguma 48. un 52. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 39. un 43. pants) paredzētās tiesības uz pārvietošanos un apmešanos uz dzīvi izmantojuša Kopienu pilsoņa laulātajam, “ja viņa laulātais (vai laulātā) atgriežas savā izcelsmes valstī, [..] jābūt vismaz tām pašām tiesībām ieceļot un uzturēties, kas viņam saskaņā ar Kopienu tiesībām būtu bijušas gadījumā, ja viņa laulātais (vai laulātā) izvēlētos ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī” (46).
72. Tādēļ tas, ka Einds ir Nīderlandes pilsonis un līdz ar to var atsaukties uz tiesībām uzturēties minētajā valstī, pamatojoties uz valsts tiesībām, pats par sevi vien, viņam atgriežoties izcelsmes valstī, nerada situāciju tikai valsts iekšienē, kurā kā tādā nav piemērojami Kopienu tiesību akti. Gluži pretēji, lai noskaidrotu, vai šajā lietā, iespējams, ir piemērojams Regulas Nr. 1612/68 10. pants, ir jāpārbauda, vai šāda atgriešanas izcelsmes valstī ir vai nav EKL 39. pantā un iepriekš minētajā regulā garantētās darba ņēmēju pārvietošanās brīvības izmantošana.
ii) Vai uz Regulas Nr. 1612/68 1. un 10. pantu var atsaukties arī gadījumā, ja attiecīgā persona nestrādā dalībvalstī, kurā tā pretendē uz tiesībām uzturēties?
73. Atbilstoši Tiesas judikatūrai jēdzienam “darba ņēmējs” EKL 39. panta un Regulas Nr. 1612/68 izpratnē ir Kopienas nozīmes piemērojamība un tas nevar tikt interpretēts šauri. Par “darba ņēmēju” ir uzskatāma ikviena persona, kam ir reāla un faktiska nodarbošanās, izslēdzot nodarbošanos, kas ir tik ierobežota, ka tai piemīt tikai otršķirīgs un papildu raksturs. Saskaņā ar šo judikatūru darba attiecību raksturīgā pazīme ir apstāklis, ka persona noteiktu laiku par labu citam un viņa vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem viņa saņem darba samaksu (47).
74. Šis jēdziens aptver ne vien personu, kas uz citu dalībvalsti pārceļas, lai pieņemtu faktisku darba piedāvājumu, bet arī to, kura to dara darba meklēšanas nolūkā (48).
75. Kā noderīgi atgādina pati iesniedzējtiesa (49), spriedumā lietā Antonissen Tiesa noteica, ka “[EK līguma] 48. panta 3. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 39. panta 3. punkts) jāinterpretē tādējādi, ka tajā neizsmeļoši ir uzskaitītas noteiktas tiesības, kas dalībvalstu pilsoņiem piekrīt darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā”, un “šī brīvība ietver arī dalībvalstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā un tajās uzturēties darba meklēšanas nolūkos”. Tiesa ir norādījusi, ka “šāda Līguma interpretācija turklāt atbilst Kopienu likumdevēja izpratnei, kā tas izriet no pārvietošanās brīvības principa īstenošanai pieņemtajiem noteikumiem, it īpaši Regulas [Nr. 1612/68] 1. un 5. panta noteikumiem, kas Kopienu pilsoņiem paredz tiesības pārvietoties nolūkā meklēt darbu citā dalībvalstī un, līdz ar to, tiesības tajā uzturēties” (50).
76. Ja Kopienu pilsonis tādējādi var atsaukties uz EKL 39. pantu un Regulas Nr. 1612/68 1. pantu, lai pretendētu uz tiesībām pārcelties uz citu dalībvalsti un uzturēties citā dalībvalstī, tostarp tajā, kuras pilsonis viņš ir, nolūkā meklēt darbu, atliek noskaidrot, vai viņa ģimenes locekļi, kas ietilpst iepriekš minētās regulas 10. pantā paredzētajā kategorijās, var atsaukties uz šo pēdējo tiesību normu, lai pretendētu uz tiesībām ar viņu uzturēties uzņemošajā dalībvalstī.
77. Noliedzoši šajā ziņā savos rakstveida apsvērumos ir izteikusies Dānijas valdība. Minētā valdība uzskata, ka Kopienu pilsonis, kas pārceļas uz citu dalībvalsti vai atgriežas savā izcelsmes valstī, lai tur atrastu darbu, šādi īsteno darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, tomēr attiecībā uz saviem ģimenes locekļiem viņš nevar atsaukties uz Regulas Nr. 1612/98 10. pantu. Tā norāda, ka minētais pants ir ietverts minētās regulas pirmās daļas II sadaļā un, kā Tiesa noteikusi spriedumā lietā Collins (51), minētajā sadaļā jēdziens “darba ņēmējs” apzīmē vienīgi faktiski strādājošu personu.
78. Spriedumā lietā Collins Tiesa patiešām ir noteikusi, ka “jēdziens “darba ņēmējs” Regulā Nr. 1612/68 netiek izmantots vienveidīgi” un ka, “kaut arī regulas pirmās daļas II sadaļā šis termins attiecas vienīgi uz personām, kas jau piekļuvušas darba tirgum, citās iepriekš minētās regulas daļās jēdziens “darba ņēmējs” ir saprotams plašāk” (52). Turklāt attiecīgā II sadaļa attiecas uz “nodarbinātību”, un attiecīgo tiesību normu piemērošana tādējādi šķiet pakārtota tam, ka “tiesības uz darbu”, kas ir iepriekšējā I sadaļā ietvertā regulējuma priekšmets, jau ir izmantotas (53).
79. Tomēr, manuprāt, šī Tiesas norāde būtu jāaplūko tās kontekstā un jāniansē.
80. No vienas puses, tā ir saistīta ar tādu argumentāciju, kura būtībā ir vērsta uz to, lai noliegtu, ka kādas dalībvalsts pilsonis, kas pārceļas nolūkā meklēt darbu citā dalībvalstī, ir tiesīgs, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, baudīt tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji (attiecīgajā lietā tas bija pabalsts darbu meklējošām personām). Spriedums lietā Collins nekādā ziņā neattiecas uz ģimenes locekļu tiesībām uzņemošajā dalībvalstī būt kopā ar Kopienu pilsoni, kurš tajā meklē darbu, vai pievienoties viņam.
81. No otras puses, redzams, ka Regulas Nr. 1612/68 7. panta 4. punktā, kas arī ietilpst iepriekš minētajā II sadaļā, ir noteikts, ka tiktāl, ciktāl tās izvirza vai pieļauj diskriminējošus nosacījumus attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, nav spēkā koplīgumu, individuālu līgumu vai jebkuru citu kolektīvu regulējumu klauzulas, kas cita starpā attiecas uz “tiesībām uz darbu”. Tas apliecina, ka tiesību uz darbu jautājums II sadaļai īstenībā nebūt nav svešs un I un II sadaļas priekšmeti nav nodalāmi tik stingri, kā sākotnēji varētu šķist.
82. Tiesa jau ir noteikusi, ka Regulas Nr. 1612/68 10. pants ir jāinterpretē, “ņemot vērā šīs regulas struktūru un mērķi” (54). Tā pieder dažādu tiesību aktu kopumam, kas kalpo tam, lai sekmētu EKL 39. panta mērķu sasniegšanu, un tādēļ, cita starpā, to uzdevums ir ļaut darba ņēmējam brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā un tajā uzturēties, lai strādātu vai meklētu darbu. Tiesa noteikusi, ka “no [regulas] noteikumu kopuma izriet, ka nolūkā atvieglot darba ņēmēju ģimenes locekļu pārvietošanos Padome ir ņēmusi vērā, pirmkārt, to, cik svarīgi darba ņēmējam no cilvēciskā viedokļa ir būt kopā ar ģimeni un, otrkārt, to, cik svarīgi no visiem viedokļiem ir integrēt darba ņēmēju un viņa ģimeni uzņemošajā dalībvalstī bez nekādas atšķirīgas attieksmes salīdzinājumā ar [attiecīgās] valsts pilsoņiem” (55). Tiesa turklāt ir norādījusi, ka, ņemot vērā tā kontekstu un mērķus, Regulas Nr. 1612/68 10. pants nevar tikt interpretēts šauri (56).
83. Vispārīgāk Tiesa ir atgādinājusi, ka it īpaši no regulām un Padomes direktīvām, kas attiecas uz darba ņēmēju un pašnodarbinātu personu pārvietošanās brīvību Kopienā, izriet, ka Kopienu likumdevējs ir atzinis par svarīgu nodrošināt dalībvalstu pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzību nolūkā novērst šķēršļus Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanā (57).
84. Jāatzīst, ka personas, kas izmanto tiesības pārcelties uz citu dalībvalsti un uzturēties tajā nolūkā meklēt darbu, ģimenes locekļiem liedzot iespēju attiecīgās valsts teritorijā pavadīt savu ģimenes locekli vai pievienoties viņam, var tikt apdraudēta šo tiesību lietderīgā iedarbība. Nav grūti iedomāties situācijas, kurās, netiekot atzītām ģimenes locekļu tiesībām būt kopā vai pievienoties attiecīgajai personai uzņemošajā valstī, brīvība pārvietoties nolūkā meklēt darbu faktiski netiktu izmantota (piemēram, pilsonim vienam audzinot mazgadīgu bērnu). Jāņem vērā, ka uzturēšanās citā dalībvalstī nolūkā meklēt darbu likumīgi var ilgt ievērojamu laikposmu (šajā sakarā skat. turpmāk 109.–115. punktu).
85. Turklāt jādomā par vajadzību, interpretējot Kopienu regulas normas, ņemt vērā noteikumus par Kopienu tiesību vispārējo principu un it īpaši pamattiesību ievērošanu (58). Šajā gadījumā nozīme ir tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas aizsargātas gan Romā 1950. gada 4. novembrī noslēgtās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 8. pantā, gan nepilngadīgu bērnu gadījumā – Ņujorkā 1989. gada 20. novembrī pieņemtajā Konvencijā par bērna tiesībām.
86. No vienas puses, Tiesa jau ir skaidri apstiprinājusi, ka tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ECTK 8. panta nozīmē ir pamattiesības, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kura apstiprināta arī Vienotā Eiropas akta preambulā un LES 6. panta 2. punktā, tiek aizsargātas Kopienu tiesībās (59), un ir norādījusi, ka pat tad, ja ECTK nenodrošina ārvalstnieka tiesības ieceļot vai uzturēties konkrētas valsts teritorijā, personai liedzot ieceļot vai uzturēties valstī, kurā dzīvo tās ģimenes locekļi, var tikt aizskartas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, ko aizsargā ECTK 8. panta 1. punkts (60).
87. Tiesa ir vienlīdz uzsvērusi, ka Regula Nr. 1612/68 jāinterpretē, ņemot vērā ECTK 8. pantā minēto vajadzību ievērot ģimenes dzīves neaizskaramību (61).
88. No otras puses, spriedumā lietā Parlaments/Padome Tiesa ir atzinusi, ka Konvencija par bērna tiesībām ir saistoša ikvienai dalībvalstij un ietilpst to pamattiesību aizsardzības jomā esošo starptautisko dokumentu skaitā, ko tā ņem vērā, piemērojot Kopienu tiesību vispārējos principus (62). Šajā sakarā Tiesa ir konstatējusi, ka minētā konvencija “atzīst arī ģimenes dzīves neaizskaramības principu” un “ir pamatota ar sestajā apsvērumā tieši izteiktu atzinumu, ka bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē” (63).
89. Šajā ziņā šīs konvencijas 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai, un atbilstoši 10. panta 1. punktam no šī pienākuma izriet, ka bērna vai viņa vecāku pieteikumi ieceļošanai dalībvalstī vai izbraukšanai no tās ģimenes apvienošanās nolūkā dalībvalstīm ir jāizskata pozitīvi, humāni un operatīvi (64).
90. Iepriekš izklāstīto interpretācijas aspektu kopums mudina secināt, ka, neraugoties uz tā redakciju (proti, ka tajā ir norādīts uz “darba ņēmēj[a], kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī,” ģimenes locekļiem (65)) un tā atrašanos Regulas Nr. 1612/68 pirmās daļas II sadaļā, minētās regulas 10. pantā ģimenes apvienošanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī paredzētas ne vien gadījumā, ja Kopienu pilsonis ir pārcēlies, lai pieņemtu faktisku darba piedāvājumu, bet arī gadījumā, ja Kopienu pilsonis tur ir pārcēlies nolūkā meklēt darbu.
91. Gadījumā, ja nākas konstatēt, ka ģimenes apvienošanās tiesību esamību arī otrajā gadījumā, iepriekš minēto 10. pantu interpretējot paplašināti, apstiprināt nav iespējams, alternatīvi uzskatu, ka to varētu darīt, pēc analoģijas piemērojot minēto tiesību normu, kuras būtība un mērķis ir gluži savienojami ar tiesību normā nodarbinātības gadījumā paredzēto risinājumu paplašinātu attiecināšanu uz darba meklēšanas gadījumu.
92. Vēl pakārtoti tam uzskatu, ka attiecīgās tiesības jebkurā gadījumā var, pamatojoties uz lietderīgas iedarbības principu, secināt no pašām tiesību normām – proti, EKL 39. panta un Regulas Nr. 1612/68 1. panta – kurās Kopienu pilsoņiem ir piešķirtas tiesības pārcelties uz dalībvalsti un uzturēties tajā nolūkā meklēt darbu (66). Tiesas judikatūrā par personu pārvietošanās brīvību ir rodami līdzīgi piemēri, kad ģimenes locekļiem uzturēšanās tiesības, iztrūkstot konkrētai tiesību normai, kas tās pamatotu, ir atzītas, pamatojoties uz viņu tuvākajam radiniekam piešķirto uzturēšanās tiesību lietderīgas iedarbības principu (67).
93. No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz 3.a) jautājuma pirmo daļu noteikti varētu atbildēt, ka trešās valsts pilsonim, kas ir tāda darba ņēmēja ģimenes loceklis, kurš darba meklēšanas nolūkā atgriežas uzņemošajā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, ir tiesības uzturēties šajā pēdējā valstī.
94. Pirms iztirzāt 3.a) jautājuma otro daļu, kuras mērķis ir noskaidrot, cik ilgi minētās tiesības pastāv, tomēr, šķiet, ir jānoskaidro ļoti svarīgs jautājums, ko, formulējot prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa nav ņēmusi vērā (68).
iii) Vai no Regulas Nr. 1612/68 10. panta izrietošās ģimenes apvienošanās tiesības pastāv arī tad, ja darba ņēmēja atgriešanās izcelsmes valstī nenotiek nolūkā tajā strādāt vai meklēt darbu?
95. Kā būtībā ir apgalvojusi Komisija, kādas dalībvalsts pilsonis, kas ir izmantojis EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 1. pantā paredzēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, lai citā dalībvalstī strādātu algotu darbu, pamatojoties uz šīm pašām tiesību normām, ir tiesīgs atgriezties un uzturēties pirmajā valstī pat tad, ja viņam nav nolūka vai viņš nevar tajā strādāt algotu darbu vai meklēt darbu (69).
96. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Singh Tiesa patiešām ir atzinusi dalībvalsts pilsoņa tiesības kopā ar savu laulāto atgriezties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, pēc tam, kad viņš citas dalībvalsts teritorijā bija strādājis algotu darbu, to darīdama, pamatojoties uz EEK līguma 52. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 43. pants) un ievērojot apstākli, ka minētais pilsonis atgriezās nolūkā apmesties uz dzīvi savā valstī, lai strādātu kā pašnodarbināta persona.
97. Tomēr tas nenozīmē, ka attiecīgajā spriedumā no Kopienu tiesībām izrietošu tiesību atgriezties un uzturēties savas pilsonības dalībvalstī pēc tam, kad ir strādāts algots darbs citā dalībvalstī, esamību Tiesa būtu pakārtojusi nosacījumam, ka, atgriežoties pirmajā valstī, attiecīgā persona strādā algotu darbu vai kā pašnodarbināta persona.
98. Kā savos rakstveida apsvērumos pareizi ir atgādinājusi Komisija, atbilstoši Tiesas judikatūrai pat tad, ja EKL 39. panta un Regulas Nr. 1612/68 ietvaros par darba ņēmēju tiek uzskatīta persona, kas noteiktu laiku par labu citam un viņa vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem tā saņem darba samaksu, un ja, darba tiesiskajām attiecībām beidzoties, attiecīgā persona principā zaudē darba ņēmēja statusu, šis statuss tomēr var radīt noteiktas sekas pēc darba tiesisko attiecību beigām (70). Tiesības, kas ir Kopienu darba ņēmējam un viņa ģimenes locekļiem saskaņā ar Regulu Nr. 1612/68, kā arī pats migrējošā darba ņēmēja statuss noteiktos apstākļos var saglabāties arī pēc darba tiesisko attiecību beigām (71).
99. Pie šīm tiesībām, manuprāt, pieder arī migrējošā darba ņēmēja tiesības atgriezties un uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, pēc tam, kad uzņemošajā dalībvalstī ir beigušās darba tiesiskās attiecības.
100. Šādas tiesības patiešām ir vispārīgi atzītas gan valsts tiesībās, kur tās ir saistītas ar pilsoņa statusu, gan saskaņā ar Strasbūrā 1963. gada 16. septembrī parakstītā 4. protokola, kas papildina ECTK, 3. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka “nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir”.
101. Tomēr ir jāatzīst, ka šādas tiesības tiek piešķirtas arī Kopienu tiesībās tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību garantējošo noteikumu lietderīgu iedarbību. Tā kā ir skaidrs, ka dalībvalsts pilsonis var tikt atturēts atstāt savu izcelsmes valsti, lai strādātu algotu darbu citas dalībvalsts teritorijā, ja viņam nav pārliecības par iespēju kādreiz atgriezties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, pat neatkarīgi no tā, vai viņš šajā pēdējā valstī strādā vai meklē darbu.
102. Kopienu darba ņēmēja atgriešanās no uzņemošās dalībvalsts savā izcelsmes valstī, pat ja tās mērķis nav šajā pēdējā valstī meklēt darbu vai strādāt, tādējādi ir situācija, kas nebūt nebūdama tīri iekšēja, tiek regulēta un nodrošināta Kopienu tiesībās, konkrētāk EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 1. pantā.
103. Līdz ar to un atbilstoši iepriekš 76.–90. punktā izklāstītajam, ar noteikumu, ka pastāv minētās regulas 10. pantā pieprasītās radniecības saites, arī šāda darba ņēmēja ģimenes locekļi, manuprāt, pamatojoties uz minēto pantu un neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs valstī, kuras pilsonis viņš ir, strādā vai meklē algotu darbu vai to nedara, var pretendēt uz tiesībām uzturēties valsts teritorijā, ja minētais darba ņēmējs tajā atgriežas pēc algota darba strādāšanas uzņemošajā valstī. Skaidrs it īpaši ir tas, ka darba ņēmēja no Kopienu tiesībām izrietošās tiesības atgriezties savā izcelsmes valstī nebūtu efektīvas, ja viņu tās izmantot varētu atturēt šķēršļi, kas attiecīgajā valstī liegtu uzturēties viņa tuvākajiem ģimenes locekļiem.
104. Pretēji manis izklāstītajam nevar arī apgalvot, kā to savos rakstveida apsvērumos dara Nīderlandes un Dānijas valdības, ka varbūtība, ka, atgriežoties izcelsmes valstī, nebūs iespējama kopdzīve ar uzņemošajā valstī iespējami nodibinātu ģimeni, pēc sava rakstura neesot tāda, kas atturētu Kopienu pilsoni pārcelties uz uzņemošo valsti nolūkā tur strādāt algotu darbu. Konkrēti, tika uzsvērts tas, ka Eindu no minētās brīvības izmantošanas, pārceļoties uz Apvienoto Karalisti, nevarēja atturēt tas, ka viņa meitai nebūtu iespējams uzturēties kopā ar viņu pēc atgriešanās izcelsmes valstī, jo tiesību uzturēties Nīderlandē Eindei nebija jau attiecīgās pārcelšanās laikā.
105. Uzskatu, ka attiecīgo atturošo ietekmi rada jau iespējamība vien, ka dalībvalsts pilsonis, kas vēlētos pieņemt darba piedāvājumu citā dalībvalstī, nevarētu, atgriežoties savā izcelsmes valstī, turpināt kopdzīvi (72) ar tuvākajiem piederīgajiem, kas – laulības, vecāku tiesību nodibināšanās vai, kā šajā gadījumā, ģimenes apvienošanās ceļā – iespējami varētu būt aizsākusies uzņemošajā valstī.
106. Iedomāsimies gadījumu ar Kopienu darba ņēmēju, kas pārcēlies uz citu dalībvalsti nolūkā strādāt algotu darbu un tur noslēdzis laulību ar tajā likumīgi dzīvojošu trešās valsts pilsoni, un viņiem piedzimst bērns, kuram nedz darba ņēmēja izcelsmes valsts, nedz uzņemošā valsts nepiešķir pilsonību. Vai patiešām šādam darba ņēmējam varētu iebilst, ka viņam, atgriežoties izcelsmes valstī, nav tiesību būt kopā ar savu laulāto un bērnu, kas ir trešo valstu pilsoņi, tāpēc, ka laikā, kad viņš nolēma pārcelties uz uzņemošo valsti, viņam nebija šādu saišu un tādējādi viņu pārcelties uz šo valsti nevarēja atturēt neiespējamība turpmāk apvienoties ar ģimeni izcelsmes valstī?
b) Secinājums par Regulas Nr. 1612/68 10. panta piemērošanu tādos apstākļos, kādi pastāv šajā gadījumā
107. Tādēļ uzskatu, ka, atbildot uz 3.a) prejudiciālo jautājumu, jāņem vērā tas, ka trešās valsts pilsonim, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņa, kurš atgriežas šajā valstī pēc algota darba veikšanas citā dalībvalstī, ģimenes loceklis, saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu ir tiesības uzturēties pirmajā valstī kopā ar savu ģimenes locekli neatkarīgi no tā, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonis minētajā valstī strādā vai meklē darbu.
108. Šīs tiesības, kā to ir norādījusi Komisija, to īpašniekam pieder bez jebkādiem citiem ierobežojumiem laikā, izņemot tos, kas izriet no minētā 10. panta a) un b) apakšpunktā izvirzītajiem nosacījumiem. Darba ņēmēja lejupējā radinieka gadījumā, kā tas ir šajā lietā, viņa tiesības paliek spēkā līdz divdesmit viena gada vecuma sasniegšanai un pēc tam tik ilgi, kamēr vien lejupējais atrodas darba ņēmēja apgādībā.
c) Darbu meklējošas personas ģimenes locekļiem saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu piekrītošo uzturēšanās tiesību ilgums
109. Gadījumā, ja Tiesa nevēlētos sekot risinājumam, ko esmu izklāstījis iepriekš 107. punktā, bet vismaz atzītu, ka trešās valsts pilsonim, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņa, kurš no uzņemošās dalībvalsts atgriežas izcelsmes valstī, lai meklētu darbu, ģimenes loceklis, saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu ir tiesības uzturēties pirmajā valstī, 3.a) prejudiciālā jautājuma pilnīgai atbildēšanai atliktu vēl noteikt šo tiesību pastāvēšanas ilgumu.
110. Tiesai ir bijusi izdevība noteikt, ka Regulas Nr. 1612/68 10. pants un Direktīvas 68/360/EEK 1. un 4. pants “noteic, ka dalībvalstīm jāpiešķir darba ņēmēja laulātajam un bērniem dzīvesvietas [uzturēšanās] tiesības, kas ir līdzvērtīgas tām, kas piešķirtas pašam darba ņēmējam” (73). It īpaši minētās direktīvas 4. panta 4. punkts noteic, ka ģimenes loceklim, kas nav kādas dalībvalsts pilsonis, ir tiesības saņemt uzturēšanās dokumentu, kas ir tikpat likumīgs kā dokuments, kuru izsniedz darba ņēmējam, kura apgādībā viņš ir. No tā izriet, ka Kopienu tiesību aktos Kopienu migrējošo darba ņēmēju ģimenes locekļiem tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības, kas “ir tik pat plašas kā tās, kas piešķirtas attiecīgajiem darba ņēmējiem” (74).
111. Tādēļ ir jānoskaidro, kā uzturēšanās tiesības, kas EKL 39. pantā un Regulas Nr. 1612/68 1. pantā ir piešķirtas darba meklēšanas mērķiem, tiek ierobežotas laikā.
112. Šis aspekts Tiesas judikatūrā jau ir izvērtēts. Jau spriedumā lietā Antonissen Tiesa ir noteikusi, ka “[EEK līguma] 48. panta [jaunajā redakcijā – EKL 39. pants] lietderīgā iedarbība tiek nodrošināta tiktāl, ciktāl Kopienu tiesību aktos vai, tiem iztrūkstot, dalībvalsts tiesību aktos attiecīgajām personām tiek atvēlēts saprātīgs laiks, lai tās attiecīgās dalībvalsts teritorijā iepazītos ar savai kvalifikācijai atbilstošiem darba piedāvājumiem un attiecīgajā gadījumā veiktu darbības, kas vajadzīgas, lai stātos darba tiesiskajās attiecībās” (75).
113. Tādējādi, trūkstot Kopienu tiesību normai, kurā būtu noteikts, cik ilgi kādā dalībvalstī drīkst uzturēties darbu meklējoši Kopienu pilsoņi, dalībvalstis ir tiesīgas noteikt šim mērķim saprātīgu termiņu (76). Tiesa jau norādījusi, ka sešu mēnešu termiņš principā nešķiet nepietiekams, paskaidrojot, ka “gadījumā, ja, šim termiņam beidzoties, attiecīgā persona pierāda, ka viņa turpina meklēt darbu un viņai ir reālas iespējas būt nodarbinātai, viņai tomēr nevar likt atstāt uzņemošās dalībvalsts teritoriju” (77). Tādējādi ar Kopienu tiesībām ir nesaderīgi valsts tiesību akti, kuros darbu meklējošiem Kopienu pilsoņiem tiek likts automātiski atstāt valsts teritoriju līdz ar atvēlētā termiņa beigām (78).
114. Tādējādi termiņu, kādā var tikt izmantotas Kopienu pilsoņa tiesības uzturēties dalībvalstī nolūkā tur meklēt darbu, trūkstot Kopienu tiesību normai, kurā tas būtu noteikts, nosaka katra dalībvalsts, ievērojot šajā ziņā Kopienu tiesībās noteiktās prasības. Tādējādi tam jābūt saprātīgam termiņam, kura beigšanās nekādā gadījumā nav piesaucama pret Kopienu pilsoni, kurš apliecina, ka turpina meklēt darbu, un kuram ir reālas iespējas būt nodarbinātam.
115. Tā kā šādam pilsonim ir tiesības uzturēties dalībvalstī nolūkā meklēt darbu, uz tiesībām uzturēties tajā pašā valstī saskaņā ar šo pantu var pretendēt arī viņa ģimenes locekļi, kas ietilpst Regulas Nr. 1612/68 10. panta kategorijās.
116. Nīderlandes tiesību akti, kādi tie izriet no rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (79), pilnībā atbilst Tiesas judikatūrā izvirzītajām prasībām, jo tajos ir paredzēts, ka darbu meklējošam ārvalstniekam izdots uzturēšanās dokuments ir derīgs sešus mēnešus (šo termiņu Tiesa principā uzskata par saprātīgu) un ka šis derīgums katrā konkrētajā gadījumā tiek pagarināts reizi trijos mēnešos, ja ārvalstnieks apliecina, ka viņš joprojām meklē darbu un ka viņam ir patiesas iespējas to atrast.
d) Uz 3.a) jautājumu piedāvātā atbilde
117. Tādēļ ierosinu Tiesai uz 3.a) jautājumu atbildēt šādi:
Trešās valsts pilsonim, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņa, kurš atgriežas šajā valstī pēc algota darba strādāšanas citā dalībvalstī, ģimenes loceklis, saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu, pastāvot vajadzīgajām radniecības saitēm, ir tiesības uzturēties pirmajā valstī kopā ar savu ģimenes locekli neatkarīgi no tā, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonis minētajā valstī strādā vai meklē darbu. Šīs tiesības to īpašniekam ir bez jebkādiem citiem ierobežojumiem laikā, izņemot tos, kas izriet no minētā 10. panta a) un b) apakšpunktā izvirzītajiem nosacījumiem.
3) Par 3.b) un 4. jautājumu: ģimenes locekļa tiesības ieceļot un uzturēties saskaņā ar EKL 18. pantu un Direktīvu 90/364
118. Manis piedāvātā atbilde uz 3.a) prejudiciālo jautājumu – no kuras šajā gadījumā izriet, ka Eindei saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu tiek atzītas tiesības uzturēties ar tēvu Nīderlandē – 3.b) un 4. jautājuma izvērtēšanu padarītu par lieku. Tādēļ tos turpinājumā izvērtēšu tikai pabeigtības labad un īsumā.
119. Sākot ar EKL 18. pantu, uzskatu, ka tas nevar pats par sevi vien radīt Eindes tiesības uzturēties ar tēvu Nīderlandē. Uzskatu, ka vismaz attiecībā uz nosacījumiem, kas izvirzīti tiesību uzturēties dalībvalstī atzīšanai, pareiza ir juridiskajā literatūrā izdarītā piezīme, ka “Eiropas pilsonības paradokss attiecībā uz personu pārvietošanās brīvību slēpjas tajā, ka tiek sludināts daudz, neatļaujot neko vairāk, kā to, kas jau pastāv” (80).
120. Pat neņemot vērā, ka Einde nav Savienības pilsone, un vispirms izvērtējot vienīgi situāciju, kādā atrodas Einds, kurš savukārt ir Savienības pilsonis, uzskatu, ka iespēja viņam atzīt tiesības uzturēties Nīderlandes teritorijā, pamatojoties uz EKL 18. panta 1. punktu vien, ir jāizslēdz.
121. Minētā panta 1. punktā ir atzīts, ka “ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs”, bet “ievērojot [EK līgumā] noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus”. Tas, manuprāt, nepārprotami nozīmē, ka minētās tiesības pastāv tikai gadījumā, ja ir izpildīti šie “nosacījumi”, un ka to apjoms tiek noteikts ar šiem “ierobežojumiem”.
122. Tiesas judikatūra šķiet būtībā izslēdz iespēju Savienības pilsonim kā tādam, pamatojoties uz EKL 18. panta 1. punktu vien, atzīt tiesības uzturēties kādas dalībvalsts teritorijā.
123. Judikatūrā, protams, netrūkst atsevišķu neskaidru un iespējami mulsinošu izteikumu, piemēram, ka “tiesības uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas paredzētas EKL 18. panta 1. punktā, [..] tieši atzīst visiem Savienības locekļiem skaidra un precīza Līguma tiesību norma”, tādējādi EKL 18. panta 1. punktu var piesaukt “tāpēc vien, ka [persona] ir dalībvalsts pilsonis un tādējādi arī Savienības pilsonis” (81). Šajā sakarā juridiskajā literatūrā ir apspriests jautājums par to, ka Tiesa, balstoties uz tās ģenerāladvokātu šajā ziņā ierosināto (82), ir atzinusi šīs tiesību normas tiešu iedarbību. Spriedumā lietā Baumbast un R Tiesa īpaši ir noteikusi, ka “EKL 18. panta 1. punktā attiecībā uz šo uzturēšanās tiesību izmantošanu pieļauto ierobežojumu un nosacījumu piemērošana ir pakārtota tiesas uzraudzībai” un tādēļ “iespējamie ierobežojumi un nosacījumi, kas attiecināmi uz šīm tiesībām, neliedz EKL 18. panta 1. punkta noteikumiem privātpersonām piešķirt tiesības, kuras tās var piesaukt tiesā un kuras ir jāaizsargā valsts tiesām” (83).
124. Tomēr no Tiesas judikatūras, tostarp tās, kas minēta iepriekšējā punktā, izriet, ka EKL 18. panta 1. punktā paredzētās Savienības pilsoņa tiesības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā nav beznosacījuma tiesības, bet gan tiek atzītas pakārtoti EK līgumā un tā īstenošanai pieņemtajās tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem (84), tādējādi, ka “Savienības pilsoņiem ir jāiesniedz pierādījums, ka tie atbilst nosacījumiem, ko šajā sakarā izvirza atbilstīgie Kopienu tiesību noteikumi” (85).
125. Manuprāt, tādēļ pareizāk būtu runāt par tiešu iedarbību, kas piemīt nevis EKL 18. panta 1. punktam kā tādam, bet gan šīs tiesību normas savienojumam ar ikvienu no tādām citām EK līguma vai atvasināto tiesību normām, kas paredz nosacījumus attiecīgo tiesību esamībai, kas tādējādi pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī nevar tikt uzskatītas par piešķirtām Eiropas pilsonības dēļ vien.
126. Kā spriedumā lietā Komisija/Beļģija (86) Tiesa ir noteikusi attiecībā uz atbilstošajām tiesību normām pirms Direktīvas 2004/38 stāšanās spēkā, “nosacījumus uzturēšanās atļaujas izsniegšanai darbiniekiem reglamentē Direktīva 68/360, pašnodarbinātām personām – Direktīva 73/148, studentiem – Direktīva 93/96, darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārtraukušas profesionālo darbību, – Direktīva 90/365 un Kopienu pilsoņiem, kam nav uzturēšanās tiesību atbilstoši citiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, – Direktīva 90/364”.
127. Pamata prāvas izspriešanai papildus tiesību aktiem par darbiniekiem, kas tika aplūkoti, izvērtējot 3.a) prejudiciālo jautājumu, vērā ir jāņem arī Direktīvas 90/364 noteikumi, uz kuriem attiecas 3.b) prejudiciālais jautājums.
128. Tiesības uzturēties savā teritorijā, kas ikvienai dalībvalstij ir jāpiešķir citas dalībvalsts pilsoņiem saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta pirmo daļu, ir pakārtotas nosacījumam, ka šiem pilsoņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem uzņemošajā dalībvalstī ir pilna apdrošināšana slimības gadījumiem, kā arī pietiekami līdzekļi, lai viņi uzturēšanās laikā nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai (87).
129. Šos nosacījumus, ja tos ņem vērā kopā ar minētās direktīvas ceturto apsvērumu, saskaņā ar kuru uzturēšanās tiesību saņēmēji nedrīkst kļūt par pārmērīgu apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts valsts finansēm, pamato ideja, ka Savienības pilsoņiem uzturēšanās tiesību izmantošana var tikt pakārtota dalībvalstu likumīgajām interesēm (88).
130. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir ņēmusi vērā Direktīvas 90/364 1. pantu kā iespējamo juridisko pamatu, lai Eindei kā ar uzturēšanās tiesībām apveltītas personas “apgādībā esošai pēctecei” minētā panta 2. punkta nozīmē piešķirtu tiesības uzturēties Nīderlandē, kas izriet no tā, ko teorētiski saskaņā ar minēto pantu būtu guvis viņas tēvs.
131. Tādēļ, lai viņa varētu piesaukt šos noteikumus, jābūt uzskatāmi parādītam tieši tam, ka Einds var pretendēt uz tiesībām ieceļot un uzturēties Nīderlandē, pamatojoties ne vien uz Nīderlandes tiesībām un savu pilsonību, bet arī uz attiecīgās direktīvas 1. panta 1. punktu.
132. Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Direktīva 90/364, kā šķiet, nav paredzēta, lai Kopienu pilsoņiem piešķirtu tiesības attiecībā pret dalībvalsti, kuras pilsonība viņiem ir. No tās trešā apsvēruma izriet, ka tā ir vērsta uz to, lai tiktu saskaņoti “valstu noteikumi par dalībvalstu pilsoņu tiesībām dzīvot [uzturēties] citās dalībvalstīs”. Tādējādi būtībā tā ir vērsta uz to, lai sekmētu Kopienu pilsoņu mobilitāti uz dalībvalstīm, kuru pilsonības viņiem nav. Tas ir izskaidrojams ar apstākli, ka tiesības uzturēties dalībvalstī, kuru pilsoņi viņi ir, tiek, kā jau esmu to atgādinājis (skat. iepriekš 100. punktu), vispārīgi atzītas valsts tiesību sistēmās arī atbilstoši starptautiskajām saistībām.
133. Tomēr, ņemot vērā pamatojoties uz EKL 235. pantu pieņemtās direktīvas mērķi – kas noteikts EK līguma 3. panta [1. punkta] c) apakšpunktā un atgādināts pašas direktīvas pirmajā apsvērumā, [proti], šķēršļu atcelšana personu pārvietošanās brīvībai starp dalībvalstīm – un vajadzību ievērot vispārējo vienlīdzības principu, uzskatu par iespējamu direktīvas noteikumus interpretēt paplašināti, tādējādi to padarot par piemērojamu arī personām – kas citā dalībvalstī, kura nav tā, kuras pilsoņi tās ir, uzturas tāpēc, ka tās tur dzimušas vai uz turieni pārcēlušās –, kuras vēlas pārcelties uz dalībvalsti, kuras pilsoņi tās ir, bet to nevar darīt, pamatojoties nedz uz valsts tiesībām, nedz citiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem.
134. Veicot šādu paplašinātu interpretāciju, ir jāpārbauda, vai Einds un līdz ar to viņa meita atbilst nosacījumiem, lai viņiem būtu tiesības uzturēties Nīderlandē saskaņā ar Direktīvu 90/364.
135. Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzēto uzturēšanās tiesību esamībai ir vajadzīgs, lai “ir pietiekami daudz līdzekļu, lai [attiecīgā persona nekļūtu] par apgrūtinājumu uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kamēr [viņa] šajā valstī dzīvo [uzturas]”. Šādiem līdzekļiem kā priekšnosacījumam attiecīgo uzturēšanās tiesību iegūšanai loģiski jābūt pieejamiem pirms iepriekš minēto tiesību izmantošanas. Proti, brīdī, kad attiecīgā persona lūdz tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, tai ir jāapliecina, ka tai nenāksies rēķināties ar attiecīgās valsts finansiālo palīdzību savai iztikai. Uzturēšanās būtībā nedrīkst radīt pārmērīgu apgrūtinājumu uzņemošās valsts, kurā viņa vēlas uzturēties, finansēm (skat. direktīvas ceturto apsvērumu).
136. Kā Tiesai ir bijusi iespēja konstatēt atbilstoši pašai šīs tiesību normas redakcijai, “pietiek ar to, ka dalībvalstu pilsoņiem “ir” nepieciešamie līdzekļi, un šajā normā nav prasības par šo līdzekļu izcelsmi” (89). Tādēļ “pietiekamu līdzekļu” avots Direktīvas 90/364 1. panta nozīmē teorētiski varētu būt arī sociālā nodrošinājuma pabalsts.
137. Kopienu pilsonis, kas no kādas dalībvalsts saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas, viņam pārceļoties uz citu dalībvalsti, kļūst “eksportējams”, jo uz to neattiecas nosacījumi par dzīvesvietu, protams, var attiecībā pret šo pēdējo piesaukt šādu pabalstu direktīvas 1. panta 1. punkta mērķiem, lai apliecinātu, ka viņam nenāksies rēķināties ar uzņemošās valsts sociālo palīdzību.
138. Šim pilsonim ir jāatzīst līdzīgas tiesības attiecībā pret viņa paša valsti, kas viņam piešķir pabalstu un kurā viņš varētu vēlēties pārcelties vai atgriezties. Ja tiesības saņemt šādu pabalstu nav atkarīgas no pilsoņa uzturēšanās minētajā valstī, šāda uzturēšanās nerada papildu sociālās palīdzības izmaksas attiecīgajai valstij, kurai jebkurā gadījumā būtu jāmaksā pabalsts pat tad, ja tās pilsonis tās teritorijā neuzturas.
139. Tādējādi, manuprāt, noteicošie ir sociālā nodrošinājuma pabalsta piešķiršanas nosacījumi. Šajā lietā Tiesas rīcībā nav pietiekamas vajadzīgās informācijas par Nīderlandes iestāžu Eindam maksātā pabalsta piešķiršanas nosacījumiem. Protams, rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, lai arī tajā ir minēts, ka Einds attiecīgo pabalstu saņem kopš atgriešanās Nīderlandē (90), ir norādīts, ka viņam “ir tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu sakarā ar savu Nīderlandes pilsonību” (91). Tomēr, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa, iespējams, nav ņēmusi vērā pabalsta piešķiršanas nosacījumu nozīmi šajā ziņā, nav izslēdzams, ka Einds šo pabalstu būtu saņēmis, ņemot vērā arī viņa uzturēšanos Nīderlandē.
140. Ja izrādītos, ka šāds Nīderlandes valsts pabalsts Eindam pienākas sakarā ar viņa Nīderlandes pilsonību un neatkarīgi no tā, vai viņš uzturas Nīderlandē, viņš varētu uz šādu pabalstu atsaukties, lai pretendētu uz tiesībām uzturēties šajā valstī saskaņā ar Direktīvu 90/364, un līdz ar viņu to darīt varētu arī viņa meita. Savukārt gadījumā, ja attiecīgais pabalsts Eindam būtu piešķirts kā Nīderlandē dzīvojošam pilsonim un tādējādi būtu atkarīgs no viņa uzturēšanās attiecīgajā valstī, viņi to darīt nevarētu.
141. Tādējādi uz 3.b) un 4. prejudiciālo jautājumu, ja vien Tiesa neuzskata to izvērtēšanu par lieku, būtu jāatbild šādi:
3.b) Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/364/EEK par tiesībām uz dzīvesvietu [tiesībām uzturēties] 1. panta piemērošanai, pārbaudot, vai ir “pietiekami daudz līdzekļu” šī panta nozīmē, principā nav liegts ņemt vērā dalībvalsts maksātu sociālā nodrošinājuma pabalstu. Ja pabalstu kādam savam pilsonim piešķir valsts, kurā saskaņā ar iepriekš minēto pantu tiek pretendēts uz uzturēšanās tiesībām, šo pabalstu iepriekš minētajā sakarā nevar ņemt vērā, ja tā piešķiršana ir pakārtota tam, ka saņēmējs uzturas minētās valsts teritorijā.
4. EKL 18. panta 1. punktā Savienības pilsonim netiek piešķirtas tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ja nav izpildīti nosacījumi, kas paredzēti citās EK līguma normās, kā arī attiecīgajos piemērošanas tiesību aktos. Atbildi, kas jāsniedz uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem, neietekmē apstāklis, ka trešās valsts pilsonis ir Savienības pilsoņa statusā esošas personas ģimenes loceklis.
V – Secinājumi
142. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, piedāvāju Tiesai uz Raad van State uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumi atbildēt šādi:
1.a) Tas, ka trešās valsts pilsonis uzņemošajā dalībvalstī ticis uzskatīts par darba ņēmēja ģimenes locekli Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 10. panta izpratnē un šajā statusā no šīs valsts saņēmis uzturēšanās atļauju saskaņā ar minēto pantu, pats par sevi vien, pat attiecīgajai atļaujai joprojām esot derīgai, neliek dalībvalstij, kuras pilsonība ir darba ņēmējam, atzīt iepriekš minētajam trešās valsts pilsonim, darba ņēmējam atgriežoties dzimtenē, tiesības ieceļot un uzturēties tās teritorijā.
1.b) Dalībvalstij, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, ir jāizvērtē, vai trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja ģimenes loceklis, šim pēdējam atgriežoties dzimtenē, ir tiesības ieceļot un uzturēties minētās valsts teritorijā saskaņā ar Kopienu tiesībām, pirms tā pārbauda, vai šādam pilsonim šādas tiesības var vai nevar būt atzītas saskaņā ar valsts tiesībām ārpus Kopienu tiesību aktu piemērošanas jomas.
2. Lai atbildētu uz 1.a) un 1.b) jautājumu, nav nozīmes tam, ka trešās valsts pilsonim, kas ir darba ņēmēja ģimenes loceklis, pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī saskaņā ar valsts tiesībām nebija tiesību uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonība ir darba ņēmējam. Šis apstāklis neliedz šai pēdējai valstij piešķirt trešās valsts pilsonim uzturēšanās atļauju saskaņā ar Kopienu tiesībām.
3.a) Trešās valsts pilsonim, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņa, kurš atgriežas šajā valstī pēc algota darba veikšanas citā dalībvalstī, ģimenes loceklis, saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu, pastāvot vajadzīgajām radniecības saitēm, ir tiesības uzturēties pirmajā valstī kopā ar savu ģimenes locekli neatkarīgi no tā, vai attiecīgās dalībvalsts pilsonis minētajā valstī strādā vai meklē darbu. Šīs tiesības to īpašniekam ir bez jebkādiem citiem ierobežojumiem laikā, izņemot tos, kas izriet no minētā 10. panta a) un b) apakšpunktā izvirzītajiem nosacījumiem.
3.b) Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/364/EEK par tiesībām uz dzīvesvietu [tiesībām uzturēties] 1. panta piemērošanai, pārbaudot, vai ir “pietiekami daudz līdzekļu” šī panta nozīmē, principā nav liegts ņemt vērā dalībvalsts maksātu sociālā nodrošinājuma pabalstu. Ja pabalstu kādam savam pilsonim piešķir valsts, kurā saskaņā ar iepriekš minēto pantu tiek pretendēts uz uzturēšanās tiesībām, šo pabalstu iepriekš minētajā sakarā nevar ņemt vērā, ja tā piešķiršana ir pakārtota tam, ka saņēmējs uzturas minētās valsts teritorijā.
4. EKL 18. panta 1. punktā Savienības pilsonim netiek piešķirtas tiesības ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ja nav izpildīti nosacījumi, kas paredzēti citās EK līguma normās, kā arī attiecīgajos piemērošanas tiesību aktos. Atbildi, kas jāsniedz uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem, neietekmē tas, ka trešās valsts pilsonis ir Savienības pilsoņa statusā esošas personas ģimenes loceklis.