PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
1992. gada 18. septembrī (*)
Konkurence – Komisijas pienākumi, kad tai iesniegta sūdzība
Lieta T‑24/90
sabiedrība Automec Srl, kas reģistrēta Itālijā un kuras juridiskā adrese ir Lančenigo di Vilorbā [Lancenigo di Villorba] (Itālija), un ko pārstāv Džuzepe Čelona [Giuseppe Celona] no Milānas Advokātu kolēģijas un Pjēro A. M. Ferrāri [Piero A. M. Ferrari] no Romas Advokātu kolēģijas, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Žorža Margī [Georges Margue] birojā, Chambers of Georges Margue, 20 Rue Philippe II,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv tās Juridiskā dienesta darbinieks Enriko Traversa [Enrico Traversa], pārstāvis, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta locekļa Roberta Haidera [Roberto Hayder] birojā, Office of Roberto Hayder, Wagner Centre, Kirchberg,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 1990. gada 28. februāra lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums attiecībā uz sabiedrību BMW AG un BMW Italia SpA rīcību, ko prasītāja iesniegusi saskaņā ar 3. panta 2. punktu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, Pirmajā regulā par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.).
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. Cruz Vilaca], palātu priekšsēdētāji H. Kiršners [H. Kirschner], B. Vesterdorfs [B. Vesterdorf], R. Garsija-Valdekasass [R. Garcia-Valdecasas] un K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši D. Baringtons [D. Barrington], A. Sadžo [A. Saggio], H. Jeraris [C. Yeraris], R. Šintgens [R. Schintgen], K. P. Brijē [C. P. Briët] un Ž. Bjankarelli [J. Biancarelli],
ģenerāladvokāts D. A. O. Edvardss [D. A. O. Edward],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 1991. gada 22. oktobrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1992. gada 10. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas rašanās fakti
1 Prasītāja ir Itālijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras juridiskā adrese ir Lančenigo di Vilorbā (Trevizo [Treviso] province). 1960. gadā tā noslēdza koncesijas līgumu ar BMW ItaliaSpA (turpmāk tekstā – “BMW Italia”) par BMW automašīnu izplatīšanu Trevizo pilsētā un provincē.
2 1983. gada 20. maija vēstulē BMW Italia informēja prasītāju par savu nodomu nepagarināt līgumu, kura darbības termiņam bija jābeidzas 1984. gada 31. decembrī.
3 Prasītāja iesniedza prasību Tribunale di Milano [Milānas tiesa], vēloties panākt tiesas rīkojumu par to, ka līgumattiecībām jāturpinās. Tiesa šo prasību noraidīja, un prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību Corte d’apello di Milano [Milānas Apelācijas instances tiesa]. BMW Italia savukārt vērsās pie Tribunale di Treviso [Trevizo tiesa] priekšsēdētāja, lai saņemtu tiesas rīkojumu sekvestrēt visas piegādātās preces ar BMW preču zīmi, kas pieder Automec. Šis pieteikums tika noraidīts.
4 Kamēr lietu izskatīja Corte d’apello di Milano, prasītāja 1988. gada 25. janvārī iesniedza pieteikumu Komisijai saskaņā ar 3. panta 2. punktu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, Pirmajā regulā par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 17”).
5 Minētajā pieteikumā prasītāja vispirms raksturo savu un BMW Italia līgumattiecību norisi un būtību un izklāsta savas un BMW Italia tiesvedības būtību attiecīgās valsts tiesās, un pēc tam apgalvo, ka BMW Italia un tās Vācijas mātes sabiedrības BMWAG rīcība ir EEK dibināšanas līguma 85. panta pārkāpums. Prasītāja norāda, ka BMW Italia nebija tiesību atteikties piegādāt tai BMW automašīnas un rezerves daļas vai neļaut izmantot BMW preču zīmes, jo BMW izplatīšanas sistēma, kas attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku ir apstiprināta ar Komisijas 1974. gada 13. decembra Lēmumu 75/73/EEK, kurš attiecas uz procedūru saskaņā ar EEK dibināšanas līguma 85. pantu (OV 1975, L 29, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “1974. gada 13. decembra lēmums”), ir selektīva izplatīšanas sistēma, un prasītāja ir atbildusi vajadzīgajiem kvalitātes kritērijiem. Pamatojoties uz Tiesas 1986. gada 22. oktobra spriedumu lietā 75/84 Metro/Komisija (Recueil, 3021., 3091. lpp.), prasītāja uzskata, ka BMW Italia bija pienākums izvēlēties prasītāju par izplatītāju.
6 Tāpēc prasītāja uzskatīja, ka BMW ir:
– jāizpilda prasītājas nosūtītie automašīnu un rezerves daļu pasūtījumi, ievērojot cenas un nosacījumus, kas attiecas uz tirgotājiem, un
– jāatļauj prasītājai izmantot BMW preču zīmes tiktāl, cik tas nepieciešams, lai saskaņā ar parasto praksi automobiļu nozarē informētu sabiedrību.
7 Tādēļ prasītāja lūdza Komisiju pieņemt lēmumu, liekot BMW Italia un BMWAG izbeigt apgalvoto pārkāpumu un ņemt vērā gan iepriekš minētos tiesību aktus, gan tos, kurus Komisija uzskata par nepieciešamiem vai atbilstīgiem.
8 Savā 1988. gada 1. septembra vēstulē prasītāja sūdzējās par neseno BMW rīcību, kas vērsta pret Itālijas izplatītājiem, neļaujot tiem pārdot automašīnas potenciālajiem tirgotājiem, lai nezaudētu komisijas naudu. Prasītāja piebilda, ka BMW to boikotējot, un tai neesot iespējams iegādāties automašīnas no Itālijas un ārzemju BMW izplatītājiem, kaut arī automašīnas ir pieejamas. Tāpēc nesen tā nav varējusi izpildīt vairākus saņemtos pasūtījumus.
9 1988. gada 30. novembrī Komisija nosūtīja prasītājai ierakstītu vēstuli, ko parakstījis Konkurences ģenerāldirektorāta (turpmāk tekstā – “DG IV”) direktors, un informēja prasītāju, ka, pirmkārt, Komisija uzskata, ka nav pilnvarota pieņemt pieteikumu, pamatojoties uz prasītājas iesniegto informāciju. Šajā sakarā vēstulē bija norādīts, ka – kaut arī minētos apstākļus varētu ņemt vērā attiecīgās valsts tiesā, izskatot prasību par prasītājas ciesto zaudējumu kompensāciju – Komisija nevar paļauties uz šiem faktiem un likt BMW atsākt piegādes prasītājai. Otrkārt, vēstule vērsa prasītājas uzmanību uz 1984. gada 12. decembra Regulu (EEK) Nr. 123/85 par Līguma 85. panta 3. punkta piemērošanu dažām transportlīdzekļu izplatīšanas un apkopes līgumu kategorijām (OV 1985, L 15, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 123/85”), kura stājās spēkā 1985. gada 1. jūlijā. Komisija piebilda, ka “izrādās, ka vairāki automašīnu ražotāji Eiropā ir grozījuši savus izplatīšanas līgumus, lai izpildītu minētās regulas prasības. Iesniegtajā informācijā nekas nenorāda uz to, ka BMW Italia no savas puses nav veikusi pasākumus, lai panāktu sava izplatīšanas tīkla atbilstību iepriekš minētajiem Kopienas konkurences noteikumiem”.
10 1989. gada 17. februārī prasītāja iesniedza prasību par minētās vēstules atcelšanu (lieta T‑64/89).
11 1989. gada 26. jūlijā Komisija nosūtīja prasītājai otru ierakstītu vēstuli, ko šoreiz bija parakstījis ģenerāldirektors konkurences jautājumos. Pēc paskaidrojuma, ka 1988. gada 30. novembra vēstule neatspoguļo Komisijas galīgo nostāju, Komisija oficiāli informēja prasītāju, ka neplāno sniegt pozitīvu atbildi uz 1988. gada 25. janvāra pieteikumu. Kā iemeslu Komisija minēja, ka saskaņā ar EEK dibināšanas līguma 85. pantu tai nav nepieciešamo pilnvaru, lai konstatētu, ka izplatīšanas līguma izbeigšanai nebija tiesisku seku, vai arī – lai izdotu rīkojumu par līgumattiecību atjaunošanu pušu starpā, pamatojoties uz standarta līgumu, ko tagad izmanto BMW Italia, strādājot ar izplatītājiem. Komisija piebilda – pieņemot, ka BMW lietotais izplatīšanas līgums neatbilst Līguma 85. panta 1. punktam, lielākais, ko Komisija varētu darīt, ir konstatēt pārkāpumu un to, ka līgums tāpēc nav spēkā. Turklāt Komisija norādīja, ka vienai līgumslēdzējai pusei nav tiesību neļaut otrai pusei izbeigt līgumu parastā kārtībā, informējot par to otru pusi, kā tas faktiski tika darīts šajā gadījumā. Tā kā informāciju iesniedza, “ievērojot un lai izpildītu” 6. pantu Komisijas 1963. gada 25. jūlija Regulā Nr. 99/63/EEK par uzklausīšanu, kas paredzēta 19. panta 1. un 2. punktā Padomes Regulā Nr. 17 (OV 1963, 127, 2268. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 99/63”), Komisija aicināja prasītāju iesniegt apsvērumus divu mēnešu laikā.
12 Prasītāja sniedza atbildi uz minēto pieprasījumu 1989. gada 4. oktobra vēstulē, kurā norādīja, ka savā sūdzībā tā ir pieprasījusi nevis iepriekšējā izplatīšanas līguma turpināšanu, bet tikai tiesības tikt iekļautai selektīvās izplatīšanas sistēmā, ko saskaņā ar prasītājas teikto ir izveidojis BMW. Prasītāja norādīja, ka tās pārstāvji ir minējuši, ka lietu saistībā ar līgumu izskata attiecīgās valsts tiesā. Savukārt attiecībā uz prasītājas tiesībām piederēt pie izplatīšanas sistēmas, pārstāvji ir norādījuši, ka šīs tiesības neizriet no līguma, bet gan no “daudzajiem principiem, ko regulāri nosaka Komisija un Tiesa attiecībā uz selektīvo izplatīšanu”, jo divdesmit piecus gadus prasītāja ir atbildusi BMW prasībām. Prasītāja norādīja arī – tā kā savā 1988. gada 30. novembra vēstulē Komisija ir paziņojusi, ka tai trūkst pierādījumu par to, ka BMW selektīvā izplatīšanas sistēma neatbilst Regulai Nr. 123/85 par grupu atbrīvojumiem, Komisija, ņemot vērā iesniegtos pierādījumus par BMW rīcību, uz BMW attiecina nelikumīgu nevainīguma prezumpciju. Prasītāja norādīja arī, ka to pārsteidz Komisijas atbilde, ka tā nav pilnvarota izdot rīkojumu par prasītājas un BMW līgumattiecību atjaunošanu, kaut arī prasītāja neko tādu vispār nav lūgusi. Prasītāja bija pieprasījusi “tiesības atkal saņemt BMW preču piegādes nevis uz ekskluzīvas izplatīšanas pamata, bet gan kā izplatītāja, kas atbilst visām prasībām, kuras jāizpilda, lai tiktu iekļauta izplatītāju tīklā”. Tāpēc prasītāja iebilst, ka Komisija piešķir tās pieteikumam jēgu, kādas tajā nemaz nav.
13 1990. gada 28. februārī Komisijas loceklis, kurš atbild par konkurences jautājumiem, Komisijas vārdā nosūtīja prasītājai vēstuli, kurā ir šāds teksts:
“Šī vēstule attiecas uz pieteikumu, ko jūs iesniedzāt Komisijai 1988. gada 25. janvārī saskaņā ar 3. panta 2. punktu Padomes Regulā Nr. 17 un kas ir vērsts pret BMW Italia, apgalvojot, ka minētā uzņēmējsabiedrība ir pārkāpusi EEK dibināšanas līguma 85. panta 1. punktu.
Komisija ir izskatījusi faktiskos un tiesiskos aspektus, ko esat izklāstījusi savā sūdzībā, un ir devusi jums iespēju iesniegt savus apsvērumus attiecībā uz Komisijas nodomu neapmierināt jūsu sūdzību. Jums par šo nodomu ir paziņots 1988. gada 30. novembra vēstulē un pēc tam – 1989. gada 26. jūlija “6. panta vēstulē ”.
Savā 1989. gada 4. oktobra vēstulē jūs nedz sniedzāt jaunus faktus, nedz arī izklāstījāt jaunus argumentus vai juridiskas atsauces, lai pamatotu savu pieteikumu. Līdz ar to Komisijai nav iemesla mainīt savu nostāju un nenoraidīt jūsu pieteikumu pēc palīdzības, pamatojoties uz turpmāk minēto.
1. Pirmkārt, Komisija attiecībā uz pirmo jūsu sūdzībā iekļauto lūgumu (7. lpp., 2. punkts, 1. un 2. ievilkums: lai BMW piegādā automašīnas un rezerves daļas Automec un atļauj Automec izmantot BMW preču zīmi) uzskata, ka saskaņā ar Līguma 85. panta 1. punktu tai nav pilnvaru izdot rīkojumu, pieprasot automašīnu ražotājam šajā gadījumā piegādāt savas preces – pat pieņemot, ka ir konstatēta minētā ražotāja (BMW Italia) izplatīšanas sistēmas neatbilstība 85. panta 1. punktam. Turklāt Automec nav sniedzis pierādījumus par to, ka BMW Italia atrastos dominējošā stāvoklī vai ka tā būtu ļaunprātīgi izmantojusi šo dominējošo stāvokli, pārkāpjot Līguma 86. pantu. Tikai uz šā panta pamata Komisija – ja atzītu to par pamatotu – varētu pieprasīt, lai BMW Italia nodibina tirdzniecības attiecības ar Automec.
2. Attiecībā uz Automec otro lūgumu (sūdzības 7. lpp., 3. punkts: lai Komisija liek BMW Italia izbeigt pārkāpumu, ko šai uzņēmējsabiedrībai piedēvē Automec) Komisija uzskata, ka Automec jau ir iesniedzis prasību Itālijas tiesās – gan pirmās instances tiesā, gan apelācijas instances tiesā – un ir uzsākta tiesvedība starp Automec un BMW Italia par abu uzņēmējsabiedrību noslēgtā koncesijas līguma izbeigšanu. Komisija uzskata, ka nekas neattur Automec iesniegt tajā pašā valsts tiesā prasību izskatīt jautājumu par to, vai esošā BMW Italia izplatīšanas sistēma atbilst 85. pantam. Šķiet, ka ir vieglāk uzdot attiecīgās valsts tiesai risināt šo problēmu, jo šī tiesa jau pārzina līgumattiecības, kādas BMW Italia veido ar saviem izplatītājiem.
Šajā ziņā Komisija atgādina, ka Itālijas tiesa – tāpat kā Komisija – ir kompetenta piemērot 85. panta noteikumus minētajā lietā un turklāt tai ir pilnvaras, kādu nav Komisijai, proti, izdot rīkojumu, kurā BMW Italia tiek likts izmaksāt kompensāciju Automec, ja Automec var pierādīt, ka ir cietis zaudējumus sakarā ar ražotāja atteikumu pārdot Automec savas preces. Regulas 99/63/EEK 6. pants piešķir Komisijai pilnvaras pēc saviem ieskatiem novērtēt tās rīcībā esošo informāciju, ko tā iegūst, izskatot sūdzību. Šīs pilnvaras ļauj Komisijai noteikt atšķirīgas prioritātes, izskatot tai iesniegtos pieteikumus par iespējamiem pārkāpumiem.
Pamatojoties uz šīs vēstules 2. punktu, Komisija secina, ka šajā gadījumā Kopiena nav pietiekami ieinteresēta, lai iedziļinātos sūdzībā izklāstīto faktu izpētē.
3. Līdz ar to es jūs informēju, ka 1. un 2. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija ir nolēmusi neapmierināt jūsu 1988. gada 25. janvārī iesniegto lūgumu saskaņā ar Padomes Regulas 17/62 3. panta 2. punktu.”
14 Tiesa 1990. gada 10. jūlijā kā nepieņemamu noraidīja Automec prasību par Komisijas 1988. gada 30. novembra vēstules atcelšanu (1990. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑64/89 Automec/Komisija, Recueil, II‑367. lpp.), jo šī vēstule nav lēmums attiecībā uz prasītājas sūdzību, bet gan daļa no neoficiālas viedokļu apmaiņas pirmajā no trim procedūras posmiem, ko reglamentē 3. panta 2. punkts Regulā Nr. 17 un 6. pants Regulā Nr. 99/63. Minētais spriedums ir galīgs.
15 Attiecībā uz tiesvedību, kas Itālijas tiesās norisinās starp Automec un BMW Italia, prasītāja tiesas sēdē norādīja, ka, pirmkārt, pēc tam, kad Tribunale di Milano un Corte d’apello di Milano bija noraidījušas Automec prasību, kurā tika lūgts piespriest BMW Italia turpināt līgumattiecības, prasītāja iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione [Augstākā Kasācijas instances tiesa]. Otrkārt, pēc tam, kad Pretore [miertiesnesis] un Tribunale di Trevizo priekšsēdētājs bija noraidījuši BMW Italia prasību par to, lai prasītājai neatļautu izmantot BMW preču zīmes, reklamējot paralēli importētās preces, šo prasību apmierināja Tribunale di Milano. Prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par šīs tiesas lēmumu Corte d’apello di Milano.
Procedūra
16 Pastāvot šādiem apstākļiem, ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1990. gada 3. maijā, prasītāja cēla šo prasību.
17 Rakstveida procesam sekoja parastā tiesvedības kārtība. Pēc pirmās palātas priekšlikuma un pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Pirmās instances tiesa nodeva lietu izskatīšanai tiesai pilnā sastāvā. Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs iecēla ģenerāladvokātu.
18 Pēc tiesneša referenta ziņojuma un ģenerāladvokāta apsvērumu noklausīšanās Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu bez iepriekšējas izmeklēšanas. Tā tomēr nolēma pati pēc savas ierosmes ņemt vērā šādus dokumentus, ko iesnieguši lietas dalībnieki lietā T‑64/89 (Automec I):
– prasītājas pieteikumu, kas iesniegts Komisijai 1988. gada 25. janvārī saskaņā ar 3. panta 2. punktu Regulā Nr. 17 (lietas T‑64/89 prasības pieteikuma 5. pielikums);
– prasītājas 1988. gada 1. septembra vēstuli Komisijai (lietas T‑64/89 prasības pieteikuma 18. pielikums);
– prasītājas 1989. gada 4. oktobra vēstuli Komisijai (pielikums, kas pievienots prasītājas iesniegtajiem apsvērumiem par Komisijas iebildumu lietā T‑64/89).
19 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz jautājumiem, ko tiem uzdeva Pirmās instances tiesa 1991. gada 22. oktobra tiesas sēdē. Pēc tam, kad ģenerāladvokāts 1992. gada 10. martā rakstveidā iesniedza savus secinājumus, tiesas priekšsēdētājs minētajā datumā mutvārdu procesu slēdza.
20 Savā prasības pieteikumā prasītāja lūdza Pirmās instances tiesu:
– apvienot šo tiesvedību ar izskatīšanā esošo lietu T‑64/89;
– atzīt prasību par pieņemamu, ņemot vērā, ka prasītāja patur tiesības atteikties no prasības celšanas tad, ja tiks pasludināts spriedums par apstrīdētā 1988. gada 30. novembra individuālā lēmuma atcelšanu;
– atcelt Konkurences direktorāta individuālo lēmumu un Regulu Nr. 123/85 tiktāl, ciktāl tā ir šā lēmuma neizbēgams priekšnoteikums;
– nospriest, ka saskaņā ar Līguma 176. pantu Komisijai ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ko pieņems Pirmās instances tiesa;
– piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Atbildes rakstā, kas iesniegts pēc sprieduma lietā T‑64/89 pasludināšanas, prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta 1990. gada 28. februāra lēmumu, vajadzības gadījumā pirms tam paziņojot, ka Regula Nr. 123/85 neattiecas uz selektīvās izplatīšanas sistēmām, vai pakārtoti, ja šī regula attiecas gan uz ekskluzīvajām izplatīšanas sistēmām, gan uz selektīvajām izplatīšanas sistēmām, atcelt šo regulu, tāpēc ka tā ir pretrunā Padomes Regulai Nr. 19/65/EEK, kas ir tās juridiskais pamats, un jebkurā gadījumā –tāpēc ka tā ir acīmredzami netaisnīga, jo identiski reglamentē divas pavisam atšķirīgas situācijas;
– nospriest, ka saskaņā ar Līguma 176. pantu Komisijai ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ko pieņems Pirmās instances tiesa;
– piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasītājas lūgumu apvienot šo tiesvedību ar izskatīšanā esošo lietu T‑64/89;
– noraidīt Automec prasību atcelt Komisijas 1990. gada 28. februāra lēmumu (SG(90) D/2816);
– noraidīt prasību par to, ka Komisijai jāatlīdzina zaudējumi;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Prasība atcelt tiesību aktu
1. Sūdzības mērķis
Lietas dalībnieku argumenti
22 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā tās pieteikuma mērķi, jo ir uzskatījusi, ka prasītāja lūdz Komisiju likt BMW izpildīt pasūtījumus un atļaut prasītājai izmantot BMW preču zīmes, kaut gan tā lūdza izmeklēt, vai Automec boikota iemesls ir BMW izplatīšanas sistēma vai arī boikots ir minētās sistēmas diskriminējoša piemērošana.
23 Automec apgalvo, ka lūdzis Komisiju ne vien noskaidrot, vai BMW ir pārkāpis 85. panta 1. punktu, un pieņemt lēmumu par to, lai BMW izbeidz šo pārkāpumu, bet lūdzis arī atcelt atbrīvojumu attiecībā uz BMW selektīvās izplatīšanas sistēmu, kas tam piešķirts ar minēto 1974. gada 13. decembra lēmumu, un/vai atbrīvojumu, ko paredz Regula Nr. 123/85.
24 Prasītāja norāda, ka Komisijai nav saistošas sūdzības iesniedzējas konkrētās prasības – Komisija pati var noteikt, ar kādiem nosacījumiem tiek izbeigts pārkāpums – ar nosacījumu, ka rīkojums atbilst minētajam mērķim un tiek ievērots samērīguma princips.
25 Savukārt Komisija apgalvo, ka Automec pieteikuma galvenais mērķis bija panākt rīkojumu, kas liek BMW atsākt piegādes un atļaut izmantot BMW preču zīmes, un ka BMW atteikums veikt piegādes Automec ir prasītājas sūdzības un tiesvedības galvenais iemesls. Saskaņā ar Komisijas teikto šis prasības pieteikums sakrīt ar pieteikumu attiecībā uz Automec iekļaušanu BMW izplatītāju tīklā.
26 Komisija savā atbildes rakstā apstrīd prasītājas apgalvojumu par to, ka tā lūgusi Komisiju atcelt atbrīvojumu, kas piešķirts BMW selektīvās izplatīšanas sistēmai, ko paredz Regula Nr. 123/85, tādējādi pieņemot lēmumu, kas ir vienīgi tās kompetencē.
Pirmās instances tiesas vērtējums
27 Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītājas sūdzība, pirmkārt, sastāv no lūguma īstenot divus konkrētus pasākumus attiecībā uz BMW, proti, izdot rīkojumu par prasītājas pasūtījumu izpildi un rīkojumu atļaut Automec izmantot atsevišķas preču zīmes. Otrkārt, tajā ir iekļauts vispārējs lūgums pieņemt lēmumu, kas pieprasa BMW izbeigt pārkāpumu un veikt citus pasākumus, ko Komisija uzskata par vajadzīgiem vai piemērotiem.
28 Ņemot vērā minētos lūgumus, apstrīdētajam lēmumam ir divas daļas. Pirmajā daļā Komisija atsakās izpildīt prasību, jo tai nav pilnvaru likt BMW piegādāt prasītājai preces un atļaut izmantot BMW preču zīmi. Otrajā daļā Komisija atsakās veikt sīkāku pārbaudi lietā tiktāl, ciktāl ar sūdzību tā cenšas panākt tāda lēmuma pieņemšanu, kas liek BMW izbeigt iespējamo pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Itālijas tiesās notiek tiesvedība starp prasītāju un BMW, ka Komisija pēc saviem ieskatiem var izlemt par prioritātēm sūdzības izskatīšanā un ka šajā gadījumā nav konstatēta pietiekama Kopienas ieinteresētība. Apstrīdētā lēmuma abas daļas tādējādi atbilst abiem prasītājas sūdzības aspektiem.
29 Vēstule, kas prasītājai nosūtīta 1989. gada 26. jūlijā saskaņā ar 6. pantu Regulā Nr. 99/63, attiecās uz Automec pieteikumu, ar ko tas vēlas panākt, lai tiktu “atjaunotas” līgumsaistības ar BMW. Savā 1989. gada 4. oktobra atbildē Automec apstrīdēja šo sava pieteikuma interpretāciju un norādīja, ka tā pieprasījusi tiesības tikt iekļautai BMW izplatīšanas sistēmā, ko raksturoja kā selektīvu izplatīšanas sistēmu, neatkarīgi no iepriekšējām līgumattiecībām. Komisija ņēma vērā šo paskaidrojumu un neiekļāva apstrīdētajā lēmumā atsauces uz prasītājas lūgumu atjaunot iepriekš pastāvošās līgumattiecības.
30 Turklāt apstrīdētajā lēmumā nekas neliecināja par to, ka Komisija ir uzskatījusi par saistošām prasītājas formulētās konkrētās prasības un tāpēc pieprasīto pasākumu vietā nav noteikusi citus atbilstošus pasākumus pārkāpuma izbeigšanai. Apstrīdētā lēmuma pirmajā daļā tikai sniegtas atbildes uz prasītājas konkrētajām prasībām, neapspriežot jautājumu par to, vai Komisija būtu varējusi veikt citus pasākumus.
31 Apstrīdētā lēmuma otrajā daļā Komisija attiecīgi sniedz atbildes uz vispārējo lūgumu pieņemt lēmumu par to, ka BMW ir jāizbeidz iespējamais pārkāpums un jāveic visi atbilstīgie pasākumi šā mērķa sasniegšanai.
32 Visbeidzot, Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītājas sūdzībā nav prasīts, lai tiktu atcelti Regulā Nr. 123/85 paredzētie grupu atbrīvojumi. Savā prasības pieteikumā lietā T‑64/89 (15. un 17. lpp.) prasītāja pārmet Komisijai, ka tā pārkāpj Regulas Nr. 123/85 10. panta 1. punktu, kas pilnvaro Komisiju atcelt Regulas piemērošanas priekšrocības tiktāl, ciktāl tā ir piemērojama. Tomēr šī atsauce, kas minēta Pirmās instances tiesai, nevis Komisijai adresētā dokumentā, nevar paplašināt iepriekšējās sūdzības apjomu. Šajā ziņā prasītājai bija iespēja atbildē uz 1989. gada 4. oktobra vēstuli precizēt savas sūdzības mērķi saskaņā ar Regulas Nr. 99/63 6. pantu. Tomēr atbildē uz šo vēstuli, kas nosūtīta pēc prasības pieteikuma iesniegšanas lietā T‑64/89, nav minēta atbrīvojuma iespējamā atcelšana. Šādā gadījumā Komisija nevarēja zināt, ka sūdzībā tiek prasīta Regulā Nr. 123/85 paredzētā grupu atbrīvojuma atcelšana.
33 Jāsecina, ka Komisija ir ņēmusi vērā prasītājas sūdzības mērķi.
2. Apstrīdētā lēmuma pirmā daļa
Lietas dalībnieku argumenti
34 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pirmo daļu, kurā Komisija ir norādījusi, ka tai nav pilnvaru izdot prasītājas lūgtos rīkojumus, prasītāja ir iesniegusi vienu prasības pamatu par to, ka ir pārkāpti Kopienu tiesību aktu noteikumi, proti, 3. pants Regulā Nr. 17.
35 Savā prasības pieteikumā Automec apstrīd to, kā Komisija nodala savas pilnvaras saskaņā ar minēto pantu EEK dibināšanas līguma 85. panta 1. punkta pārkāpšanas gadījumā, no vienas puses, un 86. panta pārkāpšanas gadījumā, no otras puses. Prasītāja uzsver, ka Regulas Nr. 17 3. panta formulējumā šāda nodalīšana nav paredzēta un tāpēc šis pants Komisiju abos gadījumos pilnvaro “ar lēmumu pieprasīt uzņēmumiem [..] izbeigt šādu pārkāpumu”. Tomēr šajā gadījumā vienīgais veids, kā varētu izbeigt 85. panta pārkāpumu – atteikšanos piegādāt preces – būtu likt, lai preces piegādā.
36 Prasītāja savā atbildē uzsver, ka, pirmkārt, BMW un Automec vienošanās neesamība neliedz piemērot Līguma 85. panta 1. punktu. 85. panta 1. punkts var attiekties uz acīmredzami vienpusēju rīcību, tostarp arī izplatīšanas sistēmas gadījumā.
37 Prasītāja apgalvo, ka BMW izmanto selektīvu izplatīšanas sistēmu. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (1983. gada 11. oktobra spriedums lietā 210/81 Demo-Studio Schmidt/Komisija, Recueil, 3045. lpp.) tirgotājs, kas ir nepamatoti izslēgts no selektīvās izplatīšanas sistēmas, var lūgt Komisijas iejaukšanos saskaņā ar 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu Regulā Nr. 17 un, ja Komisija to atsakās darīt, var šo atteikumu pārsūdzēt Kopienu tiesā. Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā ir konstatēti visi apstākļi, kas ir iepriekš minētajā lietā izskatīto pārkāpumu pamatā.
38 Turklāt prasītāja uzsver, ka nav loģiski uzskatīt, ka Komisija varētu konstatēt visas sistēmas iespējamo nelikumīgumu un aizliegt BMW to turpmāk izmantot, ja tā nevar iebilst pret ražotāja rīcību attiecībā uz atsevišķiem tirgotājiem. Tādā gadījumā būtu viegli “uz papīra” paredzēt līgumattiecību sistēmas, kas no konkurences viedokļa ir ļoti pareizas, bet pēc tam tās vispār neizmantot, zinot, ka Komisijai praktiski nav pilnvaru iejaukties. Prasītāja pamato šo argumentu, atsaucoties uz Tiesas 1985. gada 17. septembra spriedumu apvienotajās lietās 25/84 un 26/84 Ford/Komisija (Recueil, 2725. lpp.), no kura secināms, ka, pārbaudot izplatīšanas līgumu, lai noteiktu iespējamo atbrīvojumu, Komisija var ņemt vērā visus apstākļus, kas attiecas uz līguma izpildi un kas var ietvert atteikumu veikt piegādes. Tāpēc Komisijai ir jānovērtē ne tikai “sistēma kopumā”, bet arī tās īstenošana vai pat neīstenošana praksē.
39 Prasītāja uzskata, ka atbrīvojuma iespējamā pastāvēšana neliedz izpētīt faktiskās metodes, ar kurām tiek īstenota izplatīšanas sistēma. Atzīstot, ka Komisija nevar likt piespiedu kārtā izpildīt lēmumu, kas liek BMW atsākt piegādes, prasītāja uzsver, ka Komisijai tomēr ir preventīvas pilnvaras, proti, soda naudas piemērošana, kas ļauj panākt lēmuma izpildi.
40 Komisija savukārt – ievērojot, ka Līguma 85. un 86. pants paredz atšķirīgu pieeju, kas, pēc Komisijas domām, ir atspoguļota Pirmās instances tiesas 1990. gada 10. jūlija spriedumā lietā T‑51/89 Tetra Pak/Komisija (Recueil, II‑309. lpp.), apgalvo, ka Komisijas pilnvarām saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. pantu ir dažāds apjoms atkarībā no tā, kurš no diviem minētajiem pantiem ir pārkāpts. Komisija norāda, ka 86. pants aizliedz dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma vienpusēju rīcību, kas ierobežo konkurenci un var būt darbība ar nolūku vai bezdarbība. Tāpēc Tiesa savā 1974. gada 6. marta spriedumā apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Commercial Solvents/Komisija (Recueil, 223. lpp.) apstiprināja, ka Regulas Nr. 17 3. pants ir jāpiemēro, ņemot vērā konstatētā pārkāpuma raksturu, un tas var ietvert rīkojumu veikt konkrētas darbības vai sniegt konkrētus pakalpojumus, kas nelikumīgi nav veikts, kā arī aizliegumu turpināt konkrētas darbības, praksi vai situācijas, kas ir pretrunā Līgumam.
41 No otras puses, Komisija uzskata, ka Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpšanas gadījumā atšķiras gan mērķis, gan Komisijas pilnvaru apjoms. Attiecībā uz mērķi, proti, pārkāpumu, ko tā varētu izbeigt, Komisija norāda, ka 85. pants aizliedz tādas vienošanās starp diviem vai vairāk uzņēmumiem, kuru mērķis vai sekas ir konkurences izkropļošana. Saskaņā ar Komisijas viedokli vienīgā vienošanās, kam šajā gadījumā varētu piemērot 85. pantu, ir līgums starp BMW Italia un pašreizējiem izplatītājiem, un Komisijas iejaukšanās pilnvaras saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu varētu būt īstenojamas tikai attiecībā uz šo līgumu. Saskaņā ar Komisijas viedokli Tiesas 1984. gada 28. februāra spriedums apvienotajās lietās 228/82 un 229/82 Ford/Komisija (Recueil, 1129. lpp.; turpmāk tekstā – Ford II) apliecina, ka izplatīšanas sistēmu gadījumā par Līguma 85. panta pārkāpumu uzskatāma tikai vienošanās izplatīšanas līguma formā.
42 Attiecībā uz Komisijas pilnvaru apjomu Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpšanas gadījumā tā, atkal pamatojoties uz spriedumu lietā Ford II, uzsver, ka vienīgais lēmums, ko tā var pieņemt saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu, ir lēmums, ar ko konstatē attiecīgās izplatīšanas sistēmas neatbilstību 85. panta 1. punktam un pieprasa piegādātājam pārtraukt izplatīšanas līguma piemērošanu kopumā. Komisija – joprojām atsaucoties uz spriedumu lietā Ford II – piebilst, ka tai tomēr ir iespējams reaģēt uz rīcību, kas vērsta pret konkurenci izplatīšanas sistēmā, jo Komisija var, piemēram, uzlikt soda naudu, ja piegādātājs turpina izmantot izplatīšanas līgumu.
43 Komisija atzīmē, ka Automec nevēlas panākt izplatīšanas sistēmas likvidēšanu, bet – tieši pretēji – pieprasa sev tiesības piederēt šai sistēmai. Tās tomēr ir specifiskas individuālas tiesības, ko Komisija nav tiesīga noteikt, izņemot Līguma 86. panta piemērošanas gadījumu.
44 Savā atbildē uz repliku Komisija piebilst, ka iepriekš minētais Tiesas 1983. gada 11. oktobra spriedums lietā 210/81 Demo-Studio Schmidt/Komisija, uz ko atsaucas prasītāja, attiecas uz 85. un 86. panta noteikumu vienlaicīgu pārkāpšanu un ka abi precedenti, uz ko Tiesa atsaucas šajā spriedumā, proti, iepriekš minētais Tiesas 1974. gada 6. marta spriedums lietā Commercial Solvents un tās 1980. gada 17. janvāra rīkojums lietā 792/79 Camera Care/Komisija (Recueil, 119. lpp.) attiecas uz 86. panta pārkāpumu (Commercial Solvents), kā arī uz 85. un 86. panta pārkāpumu (Camera Care).
45 Komisija apgalvo, ka karteļu veidošanas aizliegums un Komisijai piešķirtās šā aizlieguma izpildes nodrošināšanas pilnvaras neļauj tai ierobežot uzņēmēju brīvību slēgt līgumus un piespiest ražotāju iekļaut savā izplatīšanas sistēmā konkrētu tirgotāju. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz ģenerāladvokātes S. Rozē [S. Rozès] secinājumiem iepriekš minētajā lietā 210/81 Demo-Studio Schmidt (3067. lpp.).
46 Visbeidzot, Komisija uzsver, ka apstrīdētais lēmums nekādi neļauj secināt nedz to, vai BMW Italia izplatīšanas sistēma ir selektīva vai vienlaikus ekskluzīva un selektīva, kā paredzēts Regulā Nr. 123/85, nedz arī to, vai attiecīgā sistēma atbilst Līguma 85. panta 1. punktam. Komisija uzskata, ka pat tad, ja tiktu konstatēts, ka BMW Italia izplatīšanas sistēma ir pretrunā 85. panta 1. punktam, ne Līguma 85. pants, ne arī 3. panta 1. punkts Regulā Nr. 17 nedod Komisijai pilnvaras pieprasīt, lai BMW Italia noslēgtu līgumu ar Automec.
Pirmās instances tiesas vērtējums
47 Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jākonstatē, vai Komisija, noraidot pieteikumu par iepriekš minēto rīkojumu izdošanu sakarā ar to, ka tā nav pilnvarota veikt šādus pasākumus konkrētās lietas apstākļos, ir pārkāpusi Kopienu tiesību aktus un it īpaši 3. pantu Regulā Nr. 17.
48 Jāpatur prātā, ka Automec lūdza Komisijai likt BMW Italia izpildīt prasītājas izdarītos pasūtījumus un atļaut prasītājai izmantot atsevišķas BMW preču zīmes. Automec savu lūgumu pamatoja ar atbilstību visiem nosacījumiem, kas vajadzīgi iekļaušanai BMW izplatītāju tīklā. Tāpēc Automec lūdza Komisiju pieņemt divus konkrētus rīkojumus attiecībā uz BMW, lai nodrošinātu Automec tiesību ievērošanu tikt iekļautai BMW izplatītāju tīklā.
49 Tā kā Komisija sava lēmuma pirmajā daļā noraidīja lūgumu izdot divus minētos rīkojumus, ir jānovērtē, vai 3. panta 1. punkts Regulā Nr. 17, kas pilnvaro Komisiju pieprasīt, lai attiecīgie uzņēmumi izbeigtu Komisijas konstatētos konkurences noteikumu pārkāpumus, kopā ar Līguma 85. panta 1. punktu būtu bijis juridisks pamats tāda lēmuma pieņemšanai, ar kuru tiktu apmierināts minētais lūgums.
50 Līguma 85. panta 1. punkts aizliedz slēgt līgumus vai īstenot praksi, kas vērsta pret konkurenci. No sekām, kādas šā aizlieguma pārkāpumam var būt civiltiesību jomā, 85. panta 2. punktā skaidri ir minētas tikai vienas, proti, līguma spēkā neesamība. Citas sekas, kas izriet no Līguma 85. panta pārkāpumiem, piemēram, trešai pusei nodarīto zaudējumu atlīdzība vai iespējamais pienākums noslēgt līgumu (attiecībā uz valsts tiesu rīcībā esošajam iespējām skat. attiecīgās valstu tiesvedības, uz kuru pamata tika pieņemts Tiesas 1981. gada 16. jūnija spriedums lietā 126/80 Salonia, Recueil, 1563., 1774. lpp., un 1985. gada 3. jūlija spriedums lietā 243/83 Binon, Recueil, 2015., 2035. lpp.), jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tātad vajadzības gadījumā rīkojumu vienam uzņēmējam slēgt līgumu ar otru uzņēmēju saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem izdod attiecīgās valsts tiesa.
51 Ievērojot līgumu slēgšanas brīvības principu, nevar uzskatīt, ka Komisijas pilnvaras 85. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu izbeigšanas vajadzībām ietver pilnvaras likt vienai pusei noslēgt līgumu ar otru pusi, jo Komisijas rīcībā kopumā ir piemēroti līdzekļi, lai panāktu, ka uzņēmums izbeidz pārkāpumu.
52 Līgumu slēgšanas brīvības ierobežojumu nevar uzskatīt par pamatotu, ja pārkāpuma izbeigšanai var izmantot vairākus citus līdzekļus. Tas attiecas uz 85. panta 1. punkta pārkāpumu sakarā ar izplatīšanas sistēmas izmantošanu. Šos pārkāpumus var izbeigt, arī likvidējot vai grozot izplatīšanas sistēmu. Tātad Komisijai neapšaubāmi ir pilnvaras konstatēt pārkāpumu un likt attiecīgajām pusēm to izbeigt, bet Komisijai nav jāuzspiež pusēm sava izvēle attiecībā uz dažādajiem iespējamajiem rīcības variantiem, kas atbilst Līgumam.
53 Šajā gadījumā attiecīgi jāuzskata, ka Komisija nebija pilnvarota izdot konkrētus rīkojumus, pieprasot BMW veikt piegādes prasītājai un atļaut prasītājai izmantot BMW preču zīmes. Tātad Komisija nav pārkāpusi Kopienu tiesību aktu noteikumus, pilnvaru neesamības dēļ atsakoties apmierināt prasītājas pieteikumu.
54 Šo secinājumu neietekmē Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt lēmumu, kura praktiskā iedarbība ir līdzvērtīga prasītājas prasīto rīkojumu iedarbībai, un Komisijas iespēja pārformulēt Automec pieteikumu kā pieprasījumu pieņemt šādu lēmumu. Komisija neatsaucās uz pilnvaru neesamību, lai pamatotu visas sūdzības noraidīšanu pilnībā, bet gan lai pamatotu savu atteikumu veikt konkrētos prasītos pasākumus. Jautājums par to, ciktāl sūdzības priekšmets pārsniedz konkrētā pieprasījuma robežas, ir skatīts nevis pirmajā, bet gan otrajā lēmuma daļā.
3. Apstrīdētā lēmuma otrā daļa
55 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma otro daļu prasītāja pēc būtības izvirza četrus prasības pamatus. Pirmais prasības pamats ir tāds, ka Komisija esot pārkāpusi Līguma 155. pantu, 3. pantu Regulā Nr. 17 un 6. pantu Regulā Nr. 99/63, atsakoties izmantot savas pilnvaras. Otrais, tiesas sēdē izvirzītais prasības pamats ir tāds, ka nav izpildīts Līguma 190. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu. Trešais, replikā izvirzītais prasības pamats ir pamatots ar to, ka Regula Nr. 123/85 nav piemērojama un ir nelikumīga. Ceturtais prasības pamats ir saistīts ar pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.
a) Pirmais prasības pamats attiecībā uz Līguma 155. panta, Regulas Nr. 17 3. panta un Regulas Nr. 99/63 6. panta pārkāpumu un otrais prasības pamats attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu
Lietas dalībnieku argumenti
56 Tā kā Komisija specializētajā presē ir norādījusi, ka “saskaņā ar 85. panta 2. punktu valsts tiesās nav iespējama tiesiska aizsardzība” attiecībā uz tādiem izplatīšanas līgumu noteikumiem, kas vērsti pret konkurenci, prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija ir atteikusies no savu 85. panta īstenošanas pilnvaru izmantošanas par labu valsts tiesām.
57 Automec uzsver, ka Kopienu tiesības paredz procedūru attiecībā uz pārkāpumiem un ka Komisija nevar izvairīties no tai uzlikto pilnvaru pildīšanas. Šajā sakarā Automec atsaucas uz Līgumā paredzēto Komisijas pienākumu, kā arī izņēmuma un specifiskām pilnvarām attiecībā uz pārkāpumiem, atbrīvojumiem un selektīvo izplatīšanu inter alia saskaņā ar Regulu Nr. 123/85. Prasītāja uzsver, ka tā var izvēlēties, vai vērsties valsts tiesās vai Kopienas kompetentajās iestādēs, un ka Komisijai nav tiesību tai uzspiest izvēli. Prasības priekšmets lietās, ko izskata Itālijas tiesas, atšķiras no sūdzības priekšmeta.
58 Otrkārt, saskaņā ar prasītājas viedokli Komisija šajā lietā nevar atsaukties uz savu pilnvaru diskrecionāro raksturu. Komisijas pilnvaras noraidīt sūdzību, kas noteiktas Regulas Nr. 99/63 6. pantā, paredz šādu noraidīšanu pēc būtības vienīgi tad, ja ir veikta pārbaude, kas ļauj Komisijai savākt nepieciešamo informāciju, lai veiktu diskrecionāru novērtēšanu. Tādēļ Komisijai ir jāuzsāk katras sūdzības pārbaudes procedūra, izņemot sūdzības, kuras acīmredzami nav pamatotas. Regulas 6. pantā, saskaņā ar kuru Komisija nevar “apmierināt pieteikumu”, paredzēts rīkojums izbeigt pārkāpumu, nevis uzsākt procedūru. Pamatojot šo argumentu, prasītāja atsaucas uz 19. punktu iepriekš minētajā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumā lietā “Demo-Studio Schmidt”.
59 Treškārt, savā replikā prasītāja nepiekrīt tam, ka Kopiena nav pietiekami ieinteresēta, lai veiktu sūdzībā izklāstīto faktu sīkāku pārbaudi. Prasītāja uzsver, ka apkārtraksts, ko BMW Italia 1988. gada 7. jūlijā nosūtīja visiem izplatītājiem un kura mērķis bija novērst pārdošanu nepilnvarotiem tirgotājiem un pārdošanu “ārpus teritorijas”, kas tiek veikta ar “starpnieku” palīdzību, ir pretrunā Kopienu tiesību prasībām attiecībā uz selektīvo un ekskluzīvo izplatīšanu un 3. panta 11. punktam Regulā Nr. 123/85. Komisija divas reizes – paziņojumā par Regulu Nr. 123/85 (OV 1985, C 17, 4. lpp., 1. iedaļas 3. apakšiedaļa) un Sešpadsmitajā ziņojumā par konkurences politiku (30. iedaļa, 45. lpp.) – apstiprināja, ka ar šādu rīcību tiek pārkāptas pamatnormas.
60 Komisija savukārt uzskata, ka, tā kā Līguma 85. panta 1. punkts ir tieši piemērojams, Komisijai un valsts tiesai tā piemērošanā faktiski, kā liecina Tiesas 1974. gada 30. janvāra spriedums lietā 127/73 BRT (Recueil, 51. lpp.) un 1980. gada 10. jūlija spriedums lietā 37/79 Lauder (Recueil, 2481. lpp.), ir sakritīga kompetence.
61 Komisija piebilst – lai gan ieinteresētās puses drīkst izvēlēties, vai vērsties Kopienas vai valsts kompetentajās iestādēs, lai nodrošinātu attiecīgās puses tiesību ievērošanu saskaņā ar Līguma 85. pantu, tomēr iespējamās juridiskās sekas pieteikuma iesniegšanai katrā no minētajām iestādēm ir atšķirīgas. Šajā ziņā prasītāja nenoliedz, ka atšķirībā no Komisijas Itālijas tiesas kompetencē ir izdot rīkojumu par to, lai BMW Italia atlīdzina zaudējumus, kas Automec varēja rasties sakarā ar atteikumu veikt tirdzniecību.
62 Komisija norāda, ka prasītāja neapstrīd arī to, ka Itālijas tiesai ir labāki priekšnosacījumi, lai izskatītu strīdu par iespējamo Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumu, ko izdarījusi BMW Italia, tiktāl, ciktāl Milānas vai Vičencas [Vicenza] tiesas ir labākā stāvoklī nekā Komisija, lai izskatītu Automec prasību un piemērotu BMW Italia izplatīšanas sistēmai Līguma 85. panta 1. punkta un vajadzības gadījumā – Regulas Nr. 123/85 noteikumus. Valsts tiesas kompetence lemt par to, vai grupu atbrīvojums attiecas uz konkrētu līgumu, tika apstiprināta Tiesas 1976. gada 3. februāra spriedumā lietā 63/75 Roubaix (Recueil, 111. lpp.).
63 Komisija norāda, ka jautājums par to, vai tai ir pilnvaras noraidīt saņemtās sūdzības, neveicot sākotnējo pārbaudi, ir principiāli svarīgs attiecībā uz tās uzraudzības pilnvaru izmantošanu. Šis ir pirmais gadījums, kad Kopienu tiesai jālemj par lēmumu, ar kuru Komisija noraida sūdzību, nepārbaudot un nenovērtējot sūdzības iesniedzējas norādītos faktus. Šā lēmuma pamatā ir Komisijas pilnvaras noteikt dažādas prioritātes, veicot pārbaudi par tai iesniegtajām sūdzībām.
64 Komisija nenoliedz, ka sūdzības iesniedzējai ir tiesības uz atbildi, proti, galīgo aktu, ar ko iestāde pieņem lēmumu attiecībā uz saņemto sūdzību. Tomēr tā norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (1979. gada 18. oktobra spriedums lietā 125/78 GEMA/Komisija (Recueil, 3173., 3179. lpp.) tai nav pienākuma pieņemt galīgu lēmumu par to, vai attiecīgais pārkāpums ir izdarīts. Tā kā tādēļ tai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par sūdzību pēc būtības, tai a fortiori ir rīcības brīvība arī attiecībā uz galīgā lēmuma sagatavošanas pasākumiem, piemēram, pārbaudes uzsākšanu. Komisija atzīst, ka tai ir pienākums sūdzības izskatīt bez diskriminācijas un ka tas šajā gadījumā ir ievērots. Tā uzskata, ka, pārbaudot BMW Italia izplatīšanas sistēmas atbilstību Līguma 85. panta 1. punktam un Regulai Nr. 123/85, vajadzētu veikt ļoti plašu un īpaši sarežģītu pārbaudi, kura tai būtu jāsāk no pašiem pamatiem, toties vairākas Itālijas tiesas, kurās bija vērsusies gan Automec, gan BMW Italia, bija informētas par BMW Italia līgumattiecībām ar tirgotājiem un it īpaši par bijušajām līgumattiecībām ar prasītāju. Komisija uzskata, ka tieši šīs tiesas varēja vieglāk veikt nepieciešamās pārbaudes darbības, lai novērtētu BMW Italia izplatīšanas sistēmas atbilstību Kopienu tiesību normām konkurences jomā.
65 Komisija uzsver, ka, tieši ievērojot šos apsvērumus un vēlmi izvairīties no nevajadzīgas procedūras, tā ir secinājusi, ka Automec iesniegtās sūdzības saturs salīdzinājumā ar tūkstošiem citu procedūru, kuras tā ir uzsākusi, nav tik lielā mērā sabiedrības interesēm neatbilstošs, lai uzsāktu pārbaudi papildus tai, ko veikušas Itālijas tiesas, kurās tika uzsākta tiesvedība pēc divu attiecīgo uzņēmumu “brīvas izvēles”.
66 Attiecībā uz vispārējo principu, ka Komisijai ir pilnvaras šādi noteikt atšķirīgas prioritātes, tā, pirmkārt, norāda, ka neviena Kopienu tiesību norma tai neparedz pienākumu uzsākt pārbaudi par katru saņemto sūdzību. Iebildē tā norāda, ka prasītāja savu argumentu pamatošanai nevar atsaukties uz iepriekš minēto spriedumu lietā “Demo-Studio Schmidt”, jo tas ir vienīgais tāds spriedums un tādēļ nav uzskatāms par pastāvīgu judikatūru.
67 Otrkārt, Komisija uzskata, ka saskaņā ar 6. pantu Regulas Nr. 99/63 itāļu valodas versijā tā var neveikt turpmākas darbības, pamatojoties uz tādu informāciju un pierādījumiem, kas ir “di cui dispone” (tās rīcībā), nevis uz tādu, kuru tā varētu iegūt tikai ilgas, sarežģītas un dārgas pārbaudes rezultātā. Treškārt, tā uzsver, ka tās pienākums ir ņemt vērā sabiedrības intereses, vispirms izmeklējot tādas darbības, kuras to apjoma, smaguma un ilguma dēļ būtiski ierobežo brīvu konkurenci. Tā norāda, ka, uzsākot pārbaudi pēc katras sūdzības saņemšanas, izmeklējamo gadījumu izvēles tiesības faktiski būtu nevis Komisijai, bet sūdzību iesniedzējiem uzņēmumiem un izvēles kritērijus noteiktu nevis sabiedrības intereses, bet atsevišķu personu intereses.
68 Komisija atsaucas uz statistikas datiem par procedūrām, ko tā uzsākusi attiecībā uz pārkāpumiem konkurences jomā, lai parādītu, ka ir nepieciešams noteikt prioritātes kritērijus dažādu gadījumu pārbaudē, ņemot vērā ierobežoto tās darbinieku skaitu. Komisija paskaidro, ka sakarā ar ievērojamo lietu skaitu tā savā Septiņpadsmitajā ziņojumā par konkurences politiku (9. iedaļa, 24. lpp.) noteikusi šādus prioritātes kritērijus:
“Ja konkrētais gadījums ir saistīts ar ļoti svarīgiem politiskiem jautājumiem, Komisija tam parasti piešķir prioritāti. Gadījumos, kurus izskata pēc pašas Komisijas iniciatīvas, un sūdzību gadījumos Komisija novērtē iespējamā pārkāpumu smagumu. Attiecībā uz sūdzībām un paziņojumiem ir jāņem vērā apstāklis, ka lēmums ir jāpieņem ļoti ātri. Tas attiecas uz gadījumiem, kurus jau izskata valsts tiesā. Gadījumi, kurus izskata saskaņā ar iebildumu procedūru, kas paredzēta noteikumos par grupu atbrīvojumiem, vienmēr jāuzskata par prioritāriem, ievērojot sešu mēnešu termiņu. Citos gadījumos izskatīšana notiek hronoloģiskā secībā.”
69 Komisija uzskata, ka prasītājas sūdzība acīmredzami neatbilst nevienam prioritātes kritērijam ne attiecībā uz pārkāpuma smagumu, ne attiecībā uz Komisijas lēmuma nepieciešamību, lai valsts tiesa varētu izskatīt lietu. Attiecībā uz pēdējo minēto kritēriju Komisija norāda, ka, no vienas puses, tās lēmums nav nepieciešams, lai ļautu Itālijas tiesām izskatīt lietas par pušu prasībām. No otras puses, tā paskaidro, ka šis kritērijs piemērojams tad, ja valsts tiesa izskata lietu par tāda līguma spēkā esamību vai izpildi, par ko paziņots Komisijai un pieprasīts atbrīvojums saskaņā ar Līguma 85. panta 3. punktu, kura piemērošana ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē. Šajā gadījumā tā nav, jo 85. panta 3. punkta piemērošanu izplatīšanas līgumiem mehānisko transportlīdzekļu nozarē reglamentē Regula Nr. 123/85. Šīs regulas piemērošana ir Itālijas tiesas kompetencē, kurai šaubu gadījumā par šo noteikumu spēkā esamību ir jālūdz prejudiciāls nolēmums Eiropas Kopienu Tiesai saskaņā ar Līguma 177. pantu (Tiesas 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 Foto-Frost (Recueil, 4225. lpp.).
70 Saskaņā ar Komisijas viedokli nav nozīmes tam, ka lēmumu pieņemšana par atbrīvojuma atsaukšanu nav valsts tiesas kompetencē, jo prasītāja galvenokārt uzsver, ka Regulā Nr. 123/85 paredzētais grupu atbrīvojums nav piemērojams BMW Italia izplatīšanas sistēmai un ka šī regula nav spēkā.
Pirmās instances tiesas vērtējums
71 Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasības pamata pirmais jautājums pēc būtības ir noskaidrot, kādi ir Komisijas pienākumi, kad tā saņem fiziskas vai juridiskas personas pieteikumu saskaņā ar 3. pantu Regulā Nr. 17.
72 Jāatgādina, ka Regula Nr. 17 un Regula Nr. 99/63 personām, kuras Komisijai ir iesniegušas sūdzību, piešķir tādas procesuālās tiesības kā tiesības tikt informētām par pamatojumu, kādēļ Komisija paredzējusi noraidīt to sūdzību, un tiesības iesniegt savus apsvērumus šajā sakarā. Tādējādi Kopienas likumdevējs ir uzlicis Komisijai atsevišķus īpašus pienākumus. Tomēr ne Regulā Nr. 17, ne Regulā Nr. 99/63 nav tādu skaidru noteikumu, kas attiecībā uz iesniegto sūdzību Komisijai uzliktu pienākumu veikt pārbaudi.
73 Lai šajā ziņā noteiktu Komisijas pienākumus, pirmkārt, ir jānorāda, ka tā ir atbildīga par Kopienas konkurences politikas īstenošanu un ievirzi (skat. Tiesas 1991. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑234/89 Delimitis, Recueil, I‑935., I‑991. lpp.). Tādēļ Līguma 89. panta 1. punktā paredzēts, ka Komisijai ir pienākums nodrošināt 85. un 86. pantā noteikto principu piemērošanu un ka saskaņā ar 87. pantu pieņemtie noteikumi tai piešķir plašas pilnvaras.
74 Komisijas pienākumi konkurences tiesību jomā ir jāizskata, ievērojot Līguma 89. panta 1. punktu, kas attiecībā uz šo jomu paredz īpašu saturu Līguma 155. pantā noteiktajam Komisijas uzdevumam veikt vispārējo uzraudzību. Tomēr saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru attiecībā uz Līguma 169. pantu (1989. gada 14. februāra spriedums lietā 247/87 Star Fruit/Komisija, Recueil, 291., 301. lpp.) šis uzdevums Komisijai neliek uzsākt procedūru, lai konstatētu iespējamo Kopienu tiesību pārkāpumu.
75 Šajā ziņā Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru (iepriekš minētais spriedums lietā “GEMA”, 3189. lpp.) tiesības, kuras sūdzību iesniedzējiem noteiktas Regulā Nr. 17 un Regulā Nr. 99/63, neietver tiesības saņemt lēmumu Līguma 189. panta nozīmē par iespējamā pārkāpuma esamību vai neesamību. Tāpēc Komisijai nevar pieprasīt pieņemt lēmumu šajā sakarā, ja vien sūdzības priekšmets nav tās ekskluzīvā kompetencē, kā tas ir Līguma 85. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojumu atsaukšanas gadījumā.
76 Tā kā Komisijai nav pienākuma pieņemt lēmumu par to, vai ir izdarīts pārkāpums, tai nevar pieprasīt veikt pārbaudi, jo šādas pārbaudes mērķis būtu meklēt pierādījumus par tāda pārkāpuma esamību, kas Komisijai nav jākonstatē. Šajā ziņā jāatgādina, ka atšķirībā no Līguma 89. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētās normas attiecībā uz dalībvalstu iesniegtiem pieteikumiem Regula Nr. 17 un Regula Nr. 99/63 Komisijai skaidri neparedz pienākumu veikt pārbaudi attiecībā uz saņemtajām sūdzībām.
77 Jāatgādina, ka iestādei, kas ir pilnvarota veikt pārvaldes uzdevumus, ir pilnvaras veikt visus šo uzdevumu izpildei nepieciešamos organizatoriskos pasākumus, tostarp noteikt prioritātes saskaņā ar tiesību aktiem, ja šādas prioritātes pirms tam nav noteicis likumdevējs; viss iepriekš minētais ir administratīvai darbībai raksturīgs. Tam tā jābūt it īpaši tādā gadījumā, ja iestāde ir pilnvarota veikt uzraudzības un pārvaldes uzdevumu, kas ir tikpat plašs un vispārējs kā Komisijai piešķirtais uzdevums konkurences jomā. Tādējādi Komisijas pilnvaras noteikt atšķirīgu prioritāti tiem gadījumiem konkurences jomā, par kuriem tai iesniegti pieteikumi, atbilst pienākumiem, ko tai paredz Kopienu tiesības.
78 Šis novērtējums nav pretrunā iepriekš minētajam Eiropas Kopienu Tiesas spriedumam lietā “Demo-Studio Schmidt”, 1985. gada 28. marta spriedumam lietā 298/83 CICCE (Recueil, 1105. lpp.) un 1987. gada 17. novembra spriedumam apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 BAT un Reynolds/Komisija (Recueil, 4487. lpp.). Lietā “Demo-Studio Schmidt” Tiesa nosprieda, ka Komisijai “bija jāizskata fakti”, kurus iesniedza prasītāja puse, neizskatot jautājumu, vai Komisija varēja neveikt sūdzības pārbaudi, jo šajā gadījumā Komisija izskatīja sūdzībā norādītos faktus un to noraidīja, pamatojot noraidījumu ar to, ka nekas neliecina par pārkāpuma esamību. Tāpat šis jautājums netika izvirzīts vēlāk izskatītajās lietās CICCE (minēta iepriekš) un BAT un Reynolds (minēta iepriekš).
79 Tomēr, lai gan Komisijai nevar pieprasīt veikt pārbaudi, Regulas Nr. 17 3. pantā un Regulas Nr. 99/63 6. pantā paredzētās procesuālās garantijas uzliek tai pienākumu rūpīgi pārbaudīt faktiskās un juridiskās detaļas, kuras tai darījis zināmas sūdzības iesniedzējs, lai nolemtu, vai uz to pamata var konstatēt rīcību, kas rada konkurences izkropļojumus kopējā tirgū un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās Demo-Studio Schmidt, CICCE un BAT un Reynolds).
80 Šādā gadījumā, ja Komisija pieņēmusi lēmumu noraidīt sūdzību bez pārbaudes, Pirmās instances tiesas veicamās likumības kontroles mērķis ir pārliecināties, vai apstrīdētā lēmuma pamatā nav būtībā nepareizi fakti, vai tas nav saistīts ar kādu kļūdu tiesību piemērošanā, acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.
81 Ievērojot šos principus, Pirmās instances tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai Komisija ir veikusi saņemtās sūdzības izskatīšanu, ar pienācīgu rūpību izvērtējot prasītājas norādītās faktiskās un juridiskās detaļas, un vai tā ir pienācīgi pamatojusi savu lēmumu par sūdzības noraidīšanu saskaņā ar savu pilnvaru “noteikt atšķirīgas prioritātes, izskatot tai iesniegtos pieprasījumus par iespējamiem pārkāpumiem”, no vienas puses, un ievērojot Kopienas intereses kā prioritāru kritēriju šajā gadījumā, no otras puses.
82 Šajā ziņā Pirmās instances tiesa pirmkārt konstatē, ka Komisija ir rūpīgi izskatījusi saņemto sūdzību, ņemot vērā ne tikai iesniegtajā sūdzībā norādītās faktiskās un juridiskās detaļas, bet veicot arī neoficiālu viedokļu un informācijas apmaiņu ar prasītāju un tās juristiem. Komisija noraidīja sūdzību tikai pēc tam, kad bija uzzinājusi prasītājas precizējumus un apsvērumus, kas izklāstīti atbildē uz vēstuli, kura tika izsūtīta saskaņā ar 6. pantu Regulā Nr. 99/63. Tāpēc, ievērojot sūdzībā norādītās faktiskās un juridiskās detaļas, Komisija ir veikusi to pienācīgu pārbaudi, un tai nevar pārmest rūpības trūkumu.
83 Otrkārt, saistībā ar atteikuma lēmuma pamatojumu Pirmās instances tiesa norāda, ka Komisijai ir tiesības noteikt atšķirīgas prioritātes, izskatot tai iesniegtās sūdzības.
84 Tālāk būtu jānoskaidro, vai, kā to uzsvērusi Komisija, šajā lietā ir likumīgi atsaukties uz Kopienas interesēm kā prioritāru kritēriju.
85 Šajā ziņā jāatgādina, ka atšķirībā no civillietu tiesām, kuru uzdevums ir aizsargāt privātpersonu subjektīvās tiesības to savstarpējās attiecībās, administratīvajām iestādēm jārīkojas sabiedrības interesēs. Tādēļ Komisija, nosakot atšķirīgas prioritātes attiecībā uz saņemtajiem pieteikumiem, ir pilnvarota atsaukties uz Kopienas interesēm. Tomēr tāpēc Komisijas rīcība nav atbrīvota no tiesas kontroles, jo, ņemot vērā Līguma 190. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, Komisija nevar atsaukties uz Kopienas interesēm vispārīgi. Tai ir jāsniedz faktiski un juridiski apsvērumi par to, kāpēc šajā gadījumā nav pietiekamu Kopienas interešu, lai veiktu pārbaudi. Pirmās instances tiesa var veikt Komisijas rīcības kontroli, pārbaudot šā pamatojuma likumību.
86 Lai novērtētu Kopienas ieinteresētību pārbaudes veikšanā, Komisijai jāņem vērā šā konkrētā gadījuma apstākļi un it īpaši iesniegtajā sūdzībā norādītās faktiskās un juridiskās detaļas. Komisijai ir jāsalīdzina iespējamā pārkāpuma smagums saistībā ar kopējā tirgus darbību, pārkāpuma konstatēšanas iespējamība un to pārbaudes darbību apjoms, kāds nepieciešams, lai vislabākajos iespējamos apstākļos veiktu uzdevumu nodrošināt atbilstību 85. un 86. pantam.
87 Šajā sakarā jāapsver, vai konkrētajā gadījumā Komisijai bija tiesības lemt, ka nav pietiekamu Kopienas interešu šīs lietas turpmākā pārbaudē, pamatojoties uz to, ka prasītāja, kas jau bija vērsusies Itālijas tiesās par izplatīšanas līguma izbeigšanu, varēja šīm tiesām uzdot jautājumu par BMW Italia izplatīšanas sistēmas atbilstību Līguma 85. panta 1. punktam.
88 Jāņem vērā, ka, pieņemot šādu lēmumu, Komisija nenorādīja, ka tā parasti neizskata sūdzību tikai tādēļ, ka šīs lietas izskatīšana ir valsts tiesas kompetencē. Valsts tiesas jau izskatīja strīdus starp Automec un BMW Italia par BMW Italia izplatīšanas sistēmu, un prasītāja nenoliedza, ka Itālijas tiesas jau bija informētas par BMW Italia un tās izplatītāju līgumattiecībām. Šajā gadījumā procesuālās ekonomijas un pareizas tiesvedības apsvērumu dēļ lieta ir jāizskata tiesai, kura jau ir informēta par izskatāmajiem jautājumiem.
89 Tomēr, lai novērtētu apstrīdētā lēmuma likumību, ir jānosaka, vai, liekot sūdzību iesniegušajam uzņēmumam vērsties valsts tiesā, Komisija ir ņēmusi vērā tās aizsardzības apjomu, ko valsts tiesas var nodrošināt attiecībā uz prasītājas tiesībām saskaņā ar Līguma 85. panta 1. punktu.
90 Šajā ziņā ir pamats norādīt, ka 85. panta 1. punktam un 86. pantam ir tieša iedarbība uz attiecībām starp indivīdiem un tie attiecīgajiem indivīdiem piešķir tiesības, kuras valsts tiesām ir jāaizsargā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā BRT). Šo noteikumu piemērošanas pilnvaras ir sakritīgi piešķirtas gan Komisijai, gan valsts tiesām (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā “Delimitis”). Turklāt šo kompetenču piešķiršanu raksturo Komisijas un valstu tiesu lojālas sadarbības pienākums, kas izriet no EEK līguma 5. panta (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Delimitis).
91 Tāpēc ir jāapsver, vai Komisija varēja paļauties uz šo sadarbību, lai nodrošinātu, ka tiek novērtēts jautājums par BMW Italia izplatīšanas sistēmas atbilstību Līguma 85. panta 1. punktam.
92 Šajā ziņā Itālijas tiesas var lemt par to, vai, pirmkārt, šī sistēma ierobežo konkurenci 85. panta 1. punkta nozīmē. Šaubu gadījumā tās var lūgt Eiropas Kopienu Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ja tās konstatē konkurences ierobežojumus, kas ir pretrunā 85. panta 1. punktam, tad jānoskaidro, vai sistēma atbilst grupu atbrīvojumam saskaņā ar Regulu Nr. 123/85. Arī šis jautājums ir to kompetencē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā “Delimitis”). Tad, ja pastāv šaubas par šīs regulas spēkā esamību vai interpretāciju, valsts tiesa var lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar Līguma 177. pantu. Katrā no šiem gadījumiem valsts tiesa var izlemt jautājumu par izplatīšanas sistēmas atbilstību Līguma 85. panta 1. pantam.
93 Lai gan atšķirībā no Komisijas valsts tiesu jurisdikcijā nav izdot rīkojumus par to konstatēta pārkāpuma izbeigšanu un uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri tos ir izdarījuši, tām tomēr jānodrošina Līguma 85. panta 2. punkta piemērošana attiecībās starp indivīdiem. Šāda tieša norāde Līgumā uz šo civiltiesisko sankciju ir pamatota ar pieņēmumu, ka valsts tiesību akti paredz valsts tiesām kompetenci aizsargāt to uzņēmumu tiesības, kuri cietuši no rīcības, kas vērsta pret konkurenci.
94 Šajā lietā prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, no kā varētu secināt, ka Itālijas tiesības neparedz tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas valsts tiesām ļautu pietiekami aizsargāt prasītājas tiesības.
95 Jānorāda, ka atbrīvojumu regulas esamība un pieņēmums par tās piemērojamību šajā lietā ir apstāklis, kuru Komisija varēja ņemt vērā, lai novērtētu Kopienas publiskās intereses, kuras būtu pamats šādas izplatīšanas sistēmas pārbaudei. Kā pareizi norādījusi Komisija, grupu atbrīvojumu regulas galvenais mērķis ir ierobežot attiecīgajā nozarē lietoto izplatīšanas līgumu paziņošanu un individuālu izpēti. Turklāt šādas regulas esamība valsts tiesām atvieglo konkurences tiesību piemērošanu.
96 Līdz ar to, liekot prasītājai vērsties valsts tiesā, Komisija ir ņēmusi vērā tās aizsardzības apjomu, ko valsts tiesas var nodrošināt attiecībā uz prasītājas tiesībām saskaņā ar Līguma 85. panta 1. un 2. punktu.
97 Ievērojot visu iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa apstrīdētā lēmuma pārbaudē nav konstatējusi nedz kļūdas tiesību piemērošanā, nedz faktiska rakstura kļūdas, nedz arī acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Tādēļ prasības pamats attiecībā uz Kopienu tiesību, proti, Līguma 155. panta, Regulas Nr. 17 3. panta un Regulas Nr. 99/63 6. panta, pārkāpumu nav pamatots.
98 Turklāt saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, jo prasītāja varēja pienācīgi aizstāvēt savas tiesības Pirmās instances tiesā un tā varēja īstenot likumības kontroli.
b) Trešais prasības pamats par Regulas Nr. 123/85 pretlikumību
Lietas dalībnieku argumenti
99 Prasītāja savā prasības pieteikumā lūdz atcelt Regulu Nr. 123/85 tiktāl, ciktāl tā ir apstrīdētā lēmuma “neizbēgams priekšnoteikums”, tomēr tā nenorāda šī prasījuma pamatu. Replikā prasītāja uzsver, ka regula nav piemērojama šajā konkrētajā gadījumā, jo tā reglamentē tikai ekskluzīvo izplatīšanu, bet nereglamentē selektīvo izplatīšanu. Pretējā gadījumā regula būtu uzskatāma par spēkā neesošu, jo identiskā veidā reglamentēt divas ļoti atšķirīgas ekonomikas izpausmes, proti, ekskluzīvo un selektīvo izplatīšanu, būtu acīmredzami neloģiski un netaisnīgi.
100 Komisija vairākkārt norāda, ka tā nav vērtējusi šīs regulas piemērojamību BMW Italia izplatīšanas sistēmai un ka prasītāja tādēļ nepamatoti piedēvē Komisijai tādas nostājas paušanu, ka šī regula šajā gadījumā ir piemērojama un ka to var vienādi piemērot gan ekskluzīvajai, gan selektīvajai izplatīšanas sistēmai. Komisija uzsver, ka tai nav bijis iespējams novērtēt šīs izplatīšanas sistēmas iezīmes bez pieteikumā norādīto faktu padziļinātas pārbaudes un ka tā, ievērojot Kopienas intereses, nav uzskatījusi par nepieciešamu veikt šādu pārbaudi.
Pirmās instances tiesas vērtējums
101 Tā kā ir vispārzināms, ka ar apstrīdēto lēmumu, kurā turklāt nav atsauču uz Regulu Nr. 123/85 vai BMW Italia izplatīšanas sistēmas atbilstību tai, netiek noteikta Regulas Nr. 123/85 piemērojamība konkrētajam gadījumam, šis prasības pamats nav efektīvs. Tāpēc tas ir noraidāms.
c) Ceturtais prasības pamats attiecībā uz pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu
Lietas dalībnieku argumenti
102 Ar šo prasības pamatu prasītāja savā pieteikumā norāda, ka Komisija ir izmantojusi Kopienas noteikumus, lai aizsargātu vienu uzņēmumu, nevis konkurenci kopumā. Savā replikā tā piebilst, ka atteikums uzsākt pārbaudi, pat neņemot vērā iepriekš minēto 1988. gada 7. jūlija apkārtrakstu, ar kuru BMW pieprasīja tās izplatītājiem nepārdot automašīnas nepilnvarotiem tirgotājiem un “starpniekiem”, apstiprina Komisijas nodomu piemērot BMW preferenciālu režīmu, “atbrīvojot no pienākuma iesniegt attaisnojošus pierādījumus”. Tāpat prasītāja uzsver, ka nevienā no trīs nosūtītajām vēstulēm Komisija nesniedz patieso pamatojumu, kāpēc tā nav ņēmusi vērā prasītājas sūdzību un sniegtos pierādījumus.
103 Komisija noliedz, ka tā nav izpildījusi pienākumu objektīvi izskatīt sūdzību. Tā uzskata, ka ir objektīvi īstenojusi savas diskrecionārās pilnvaras attiecībā uz saņemto sūdzību pārbaudi, un uzsver, ka prasītājai ir ne tikai jāapgalvo, bet arī jāpierāda, ka Komisija šajā gadījumā savas pilnvaras izmantojusi ļaunprātīgi vai neobjektīvi tiktāl, ciktāl tas attiecas uz tāda mērķa sasniegšanu, kas nav Kopienas likumdevēja piešķirto pilnvaru mērķis. Komisija uzsver, ka tai nav bijis nodoma iepriekš “atbrīvot” BMW Italia no atbildības par konkurences tiesību normu pārkāpumu un vēl jo mazāk – piešķirt tai nevainīguma prezumpciju.
104 Savā iebildē Komisija papildus piebilst, ka ar Automec apgalvojumu par lēmuma patiesā pamatojuma nenorādīšanu Komisijas vēstulēs tiek nepieņemamā veidā apstrīdēts Komisijas sniegtais pamatojums un ka “patiesais pamatojums”, kas ir apstrīdētā lēmuma otrās daļas pamatā, ir izklāstīts 1990. gada 28. februāra vēstulē.
Pirmās instances tiesas vērtējums
105 Jānorāda, ka prasījumu par pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu Pirmās instances tiesa var ņemt vērā tikai tad, ja prasītāja iesniedz objektīvus, pārliecinošus un atbilstošus pierādījumus (skat., piemēram, Eiropas Kopienu Tiesas 1989. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 361/87 un 362/87 Caturla‑Posh un De la Fuente/Parlaments, Recueil, 2471., 2489. lpp., un Pirmās instances tiesas 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑156/89 Valverde/Eiropas Kopienu Tiesa, Recueil, II‑407., II‑453. lpp.).
106 Līdz ar to ir jānoskaidro, vai pierādījumi, kurus sniegusi prasītāja, liecina par to, ka Komisija Regulā Nr. 17 paredzētās lēmumu pieņemšanas pilnvaras šajā gadījumā ir izmantojusi citam, nevis tam mērķim, kuram tās piešķirtas, proti, lai uzraudzītu Līguma 85. un 86. pantā noteikto principu piemērošanu.
107 Šajā sakarā jāievēro, ka prasītāja nav minējusi konkrētus faktus, kas ļautu secināt, ka apsvērumi, ar kuriem Komisija pamatojusi sūdzības noraidīšanu, ir bijuši tikai aizbildinājums un ka faktiskais mērķis ir bijis novērst konkurences noteikumu piemērošanu BMW uzņēmumam. Tas, ka Komisija nav novērtējusi BMW rīcības atbilstību 85. pantam, nenozīmē, ka tā ir rīkojusies nelikumīgi, it īpaši tādēļ, ka prasītāja nenoliedz, ka šāda novērtējuma izdarīšanai būtu nepieciešama plaša un sarežģīta pārbaude. Arī prasītājas minētā 1988. gada 7. jūlija BMW apkārtraksta sakarā nav konstatējama Komisijas pilnvaru ļaunprātīga izmantošana. Šajā vēstulē ir tikai norādījumi visiem BMW Italia izplatītājiem, un tā neliecina, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, gribējusi aizsargāt BMW grupas uzņēmumus. Attiecībā uz pārējo prasītāja ir sniegusi argumentus, lai pierādītu, ka BMW ir pārkāpusi 85. panta prasības. Tomēr šie argumenti nav tādi pierādījumi, kas ļautu secināt, ka Komisija, pieņemot lēmumu nepārbaudīt sūdzības pamatotību, vadījusies no nelikumīgiem apsvērumiem.
108 Tāpēc jākonstatē, ka pilnvaru ļaunprātīga izmantošana nav notikusi un ka šis prasības pamats ir noraidāms.
109 Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida. Tā kā zaudējumu atlīdzības prasības pamati ir tādi paši kā prasībai par tiesību akta atcelšanu, tā ir jānoraida, nelemjot par tās pieņemamību, jo Komisijas rīcība nav bijusi nelikumīga.
Par tiesāšanās izdevumiem
110 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Cruz Vilaça | Kirschner | Vesterdorf |
García-Valdecasas | Lenaerts | Barrington |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1992. gada 18. septembrī Luksemburgā.
H. Jung | | J. L. Cruz Vilaca |