EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2011. gada 13. aprīlī (*)
Civildienests – Pagaidu darbinieks – Darba līguma uz noteiktu laiku atjaunošana – Darba līguma uz noteiktu laiku pārkvalificēšana par darba līguma uz nenoteiktu laiku – PDNK 8. panta pirmā daļa
Lieta F‑105/09
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš EAEK līgumam ir piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu,
Séverine Scheefer, Eiropas Parlamenta pagaidu darbiniece, ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga), ko pārstāv R. Adams [R. Adam] un P. Keters [P. Ketter], avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Parlamentu, ko sākotnēji pārstāvēja R. Ignatesku [R. Ignătescu] un L. Kretjēna [L. Chrétien], pēc tam R. Ignatesku un S. Alvesa [S. Alves], pārstāves,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs P. Mahonijs [P. Mahoney], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch] (referents),
sekretārs J. Tomaks [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 17. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 23. decembrī, S. Šēfere [S. Scheefer] būtībā lūdz atcelt Eiropas Parlamenta 2009. gada 12. februāra lēmumu, ar kuru apstiprināts, ka viņas pagaidu darbinieka darba līgums beidzas 2009. gada 31. martā, un lūdz atcelt 2009. gada 12. oktobra lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņas sūdzība, kā arī lūdz piespriest atlīdzināt kaitējumu, kas viņai ir nodarīts Parlamenta rīcības rezultātā.
Atbilstošās tiesību normas
Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība
2 Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. pantā ir noteikts:
“Šajā nodarbināšanas kārtībā “pagaidu darbinieki” ir:
a) darbinieki, kas pieņemti darbā, lai ieņemtu amatu, kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un kuru budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatu;
[..].”
3 PDNK 8. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Pagaidu darbiniekus, uz kuriem attiecas 2. panta a) apakšpunkts, var pieņemt darbā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Darbinieku, kuri pieņemti darbā uz noteiktu laiku, līgumus var pagarināt tikai vienu reizi uz noteiktu laiku. Jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku.”
4 Iekšējo noteikumu par ierēdņu un pārējo darbinieku pieņemšanu darbā, kurus 2004. gada 3. maijā pieņēma Parlamenta prezidijs (turpmāk tekstā – “iekšējie noteikumi”), 7. panta 2.–4. punktā ir paredzēts:
“2. Neskarot noteikumus, ko piemēro ierēdņiem, pagaidu darbiniekus pieņem darbā, ņemot vērā atlases rezultātus, no kandidātiem, kas izturējuši [Eiropas Savienības] Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktā noteikto konkursu vai darbā pieņemšanas procedūru.
3. Ja nav pieejami atlasi izturējuši kandidāti, pagaidu darbiniekus pieņem darbā šādā kārtībā:
– tos pagaidu darbiniekus, kas minēti PDNK 2. panta a) apakšpunktā, pēc tam, kad atlasi ir veikusi ad hoc komisija, kurā ir iekļauts Personāla komitejas pārstāvis;
– tos pagaidu darbiniekus, kas minēti PDNK 2. panta b) apakšpunktā, pēc konsultācijām ar apvienoto komisiju.
4. Atkāpjoties no iepriekš minētajiem noteikumiem, PDNK 2. panta a) apakšpunktā minētie pagaidu darbinieki var tikt pieņemti darbā saskaņā ar šā panta 3. punkta otrajā ievilkumā paredzēto procedūru, ja minētās amata vietas ir paredzēts aizpildīt vienīgi uz pagaidu laiku, līdz brīdim, kad tās varēs aizpildīt atbilstoši šā panta 3. punkta pirmajā ievilkumā minētajiem noteikumiem.”
Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku
5 1999. gada 18. martā noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts pielikumā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvai 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.), 5. klauzulā noteikts:
“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, koplīgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu [līdzvērtīgu] tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju [kategoriju] vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:
a) objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;
b) secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;
c) šādu līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.
2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:
a) uzskata par “secīgām”;
b) uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”
Tiesvedības rašanās fakti
6 Ar līgumu, kas tika attiecīgi parakstīts 2006. gada 29. martā un 4. aprīlī, Parlaments prasītāju pieņēma pagaidu darbinieka statusā saskaņā ar PDNK 2. panta a) apakšpunktu uz laika periodu no 2006. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 31. martam (turpmāk tekstā – “sākotnējais līgums”) un norīkoja darbā par ārsti ārstu praksē Luksemburgā (Luksemburga).
7 Ar papildvienošanos, ko Parlaments parakstīja 2007. gada 23. februārī, bet prasītāja – 26. februārī (turpmāk tekstā – “2007. gada 26. februāra papildvienošanās”), sākotnējais līgums tika pagarināts līdz 2008. gada 31. martam.
8 2007. gada 18. oktobrī Parlaments publicēja paziņojumu Nr. PE/95/S, ar kuru tika izziņota atlases procedūra, pamatojoties uz kvalifikāciju un pārbaudēm, lai aizpildītu pagaidu darbinieka ārsta administratora amata vietu (OV C 244 A, 5. lpp.). Prasītāja pieteica savu kandidatūru šajā konkursā, bet viņas kandidatūra tika noraidīta, pamatojot ar to, ka viņai nav vajadzīgās pieredzes.
9 Ar 2008. gada 26. marta papildvienošanos (turpmāk tekstā – “2008. gada 26. marta papildvienošanās”), kas aizstāja 2007. gada 26. februāra papildvienošanos, sākotnējais līgums tika pagarināts līdz 2009. gada 31. martam.
10 Ar 2009. gada 22. janvāra vēstuli prasītāja vērsās pie Parlamenta ģenerālsekretāra ar jautājumu par iespēju turpināt sadarbību ar iestādes medicīnas dienestu, noslēdzot darba līgumu uz nenoteiktu laiku.
11 2009. gada 12. februārī Parlamenta ģenerālsekretārs atbildēja prasītājai, ka, iepriekš detalizēti izvērtējot viņas situāciju, nav bijis iespējams rast nevienu juridiski pieņemamu risinājumu, kas viņai ļautu turpināt darbu ārstu praksē Luksemburgā (Luksemburga), un apstiprināja, ka viņas darba līgums beigsies paredzētajā datumā, proti, 2009. gada 31. martā.
12 2009. gada 2. aprīlī prasītāja iesniedza sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos (turpmāk tekstā – “Noteikumi”), lūdzot, lai Parlaments atzīst viņas tiesības uz nenoteikta laika darba līgumu, piemērojot PDNK 8. panta pirmo daļu, un lai viņas pagaidu darbinieka darba līgums tiktu turpināts pēc 2009. gada 31. marta.
13 2009. gada 12. oktobrī iestāde, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus, noraidīja prasību kā nepieņemamu un pakārtoti – kā nepamatotu.
Lietas dalībnieku prasījumi un process
14 Prasītāja lūdz Civildienesta tiesai:
– “[..] atcelt Parlamenta 2009. gada 12. februāra lēmumu [..];
– [..] atcelt Parlamenta 2009. gada 12. oktobra lēmumu [..];
– [..] atcelt sākotnējā līguma juridisko kvalifikāciju [..] un tā beigu termiņu, kas noteikts 2009. gada 31. martā;
– attiecīgi pārkvalificēt prasītājas darba līgumu par līgumu uz nenoteiktu laiku;
– atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājai tika nodarīti Parlamenta rīcības rezultātā;
– pakārtoti un ja, pretēji paredzētajam, Civildienesta tiesa secinātu, ka, neņemot vērā darba līguma noslēgšanu uz nenoteiktu laiku, darba attiecības ir beigušas pastāvēt [..], piešķirt zaudējumu atlīdzību par līgumattiecību pretlikumīgu izbeigšanu;
– papildus pakārtoti un ja, pretēji paredzētajam, Civildienesta tiesa secinātu, ka nekāda pārkvalifikācija nav iespējama [..], piešķirt zaudējumu atlīdzību ar procentiem par kaitējumu, kāds prasītājai tika nodarīts ziņā ar [..] Parlamenta pretlikumīgo rīcību [..];
– ļaut prasītājai izmantot jebkādas citas tiesības, līdzekļus, pamatus un darbības un it īpaši tiesības lūgt piespriest Parlamentam atlīdzināt zaudējumus saistībā ar nodarīto kaitējumu”
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Ar atsevišķu dokumentu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 18. februārī, Parlaments cēla iebildi par prasības nepieņemamību, pamatojoties uz Reglamenta 78. panta 1. punkta pirmās daļas noteikumiem.
16 Apsvērumos saistībā ar iebildi par nepieņemamību Parlaments lūdz Civildienesta tiesai:
– atzīt prasību par acīmredzami nepieņemamu visos tās prasījumos;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Ar dokumentu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 17. martā, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Parlamenta celto iebildi par nepieņemamību.
18 Ar Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2010. gada 8. jūlija rīkojumu iebilde par nepieņemamību tika apvienota ar lietas izskatīšanu pēc būtības.
19 Savā iebildumu rakstā, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 10. septembrī, Parlaments lūdz Civildienesta tiesu:
– atzīt prasību atcelt tiesību aktu par nepamatotu;
– noraidīt kā nepieņemamu prasījumu pārkvalificēt prasītājas uz noteiktu laiku noslēgto līgumu par līgumu uz nenoteiktu laiku;
– noraidīt kā nepieņemamu prasījumu par zaudējumu kompensāciju par kaitējumu, kas prasītājai ir nodarīts Parlamenta pretlikumīgās rīcības rezultātā;
– noraidīt kā nepieņemamu prasījumu par zaudējumu kompensāciju saistībā ar darba līguma nelikumīgo uzteikumu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par otro prasījumu, ar kuru lūdz atcelt 2009. gada 12. oktobra lēmumu
20 Ar otro prasījumu prasītāja lūdz atcelt Parlamenta 2009. gada 12. oktobra lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņas sūdzība.
21 Tomēr ir jānorāda, ka prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā tiek apsūdzēts akts, pret kuru ir iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā C‑293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑309/03 Camόs Grau/Komisija, 43. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 11. decembra spriedumu lietā F‑136/06 Reali/Komisija, 37. punkts), un tie faktiski saplūst ar prasījumiem atcelt aktu, pret kuru ir iesniegta sūdzība.
22 Tāpēc, pat ja nevar noliegt jebkura prasītāja juridiski pamatotu interesi celt prasību atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīta tā iesniegtā sūdzība vienlaikus ar prasību atcelt tam nelabvēlīgo aktu, prasība izskatāmajā lietā ir uzskatama par tādu, kas vērsta pret lēmumu, kurš, kā prasītāja to apgalvo, ir ietverts Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 12. februāra vēstulē (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Par trešo un ceturto prasījumu, ar kuru lūdz pārkvalificēt prasītājas darba līgumu
23 Ar trešo un ceturto prasījumu prasītāja lūdz atcelt sava sākotnējā darba līguma juridisko kvalifikāciju un pārkvalificēt to par darba līgumu uz nenoteiktu laiku.
24 Tomēr ir jāatgādina, ka, lai arī tiesību aktu juridiski kvalificēt var vienīgi Civildienesta tiesa, nevis lietas dalībnieki pēc saviem ieskatiem, tā var atcelt vienīgi nelabvēlīgus tiesību aktus, nevis atcelt kvalifikāciju, ko autors tiem kļūdaini piešķīris. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu celtās prasības ietvaros Savienības tiesa, nepārkāpjot administratīvās iestādes prerogatīvas, nevar izdarīt principiāla rakstura paziņojumus vai konstatējumus, nedz arī izdot rīkojumus iestādēm (Tiesas 1989. gada 13. jūlija spriedums lietā 108/88 Jaenicke Cendoya/Komisija, 8. un 9. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 16. maija rīkojums lietā F‑55/05 Voigt/Komisija, 25. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, 52. punkts).
25 Tāpēc trešais un ceturtais prasījums ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl tajos prasīts, lai šā sprieduma rezolutīvajā daļā Civildienesta tiesa pārkvalificētu prasītājas darba līgumu.
Par pirmo un trešo prasījumu, ar kuru lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu un darba līguma beigu termiņu, kas noteikts 2009. gada 31. martā
Lietas dalībnieku argumenti
– Par prasījumu pieņemamību
26 Parlaments apgalvo, ka savā 2009. gada 22. janvāra vēstulē prasītāja nelūdza vēlreiz atjaunot viņas sākotnējo līgumu, bet gan lūdza administrāciju atzīt, ka 2008. gada 26. marta papildvienošanās minēto darba līgumu ir pārvērtusi par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, no kā viņa esot secinājusi, ka apstrīdētais lēmums, ar kuru ir noraidīts minētais lūgums, bija nelabvēlīgs akts.
27 Parlaments tomēr uzsver, ka darba līgums stājas spēkā ar tā parakstīšanas brīdi, un tādēļ uzskata, ka par nelabvēlīgu aktu hipotētiski būtu uzskatāma 2008. gada 26. marta papildvienošanās, ar kuru sākotnējais līgums tika pagarināts līdz 2009. gada 31. martam. Tāpēc prasītājai būtu vajadzējis iesniegt sūdzību par šo papildvienošanos trīs mēnešu laikā pēc tās parakstīšanas. Iesniedzot 2009. gada 22. janvārī lūgumu atzīt faktu, ka pastāv darba līgums uz nenoteiktu laiku, prasītāja esot mēģinājusi apiet tiesību aktā noteiktos termiņus un novērst uzmanību no fakta, ka viņa nebija iesniegusi sūdzību noteiktajā laikā.
28 Parlaments piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā ģenerālsekretārs vienīgi “apstiprināja to, ka [prasītājas] darba līgums beig[šoties] plānotajā datumā, proti, 2009. gada 31. martā”. Minētais lēmums tāpēc esot tikai apstiprinošs akts, kurš saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav pārsūdzams.
29 No tā Parlaments secina, ka prasītājas prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu nav pieņemams.
30 Prasītāja pirmām kārtām atbild, ka iebilde par nepieņemamību, kas iesniegta 2010. gada 18. februārī, ir novēlota, ievērojot Reglamenta 78. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka “[l]ūgums lemt par nepieņemamību ir jāiesniedz viena mēneša laikā pēc prasības pieteikuma izsniegšanas”, kas šajā gadījumā esot noticis 2010. gada 8. janvārī.
31 Pakārtoti prasītāja apstrīd minētās iebildes par nepieņemamību pamatotību, apgalvojot, ka apstrīdētajā lēmumā ģenerālsekretārs esot lēmis nevis par lūgumu pagarināt darba līgumu, bet gan par to, vai sākotnējā līguma otrā atjaunošana minēto līgumu bija vai nebija pārvērtusi darba līgumā uz nenoteiktu laiku. Pēc situācijas analīzes Parlaments esot secinājis, ka “neviens juridiski pieņemams risinājums” neļauj prasītājai turpināt savus pienākumus, kā rezultātā sākotnējais līgums beidzās līdz ar 2008. gada 26. marta papildvienošanās beigu termiņu, proti, 2009. gada 31. martu.
32 Prasītāja tāpēc uzskata, ka apstrīdētais lēmums nav uzskatāms tikai par informāciju vai apstiprinošu aktu. Tas esot lēmums, kas skar konkrētu juridisku jautājumu un tieši ietekmē viņas intereses. Parlamenta apgalvojums, ka nav bijis iespējams rast nevienu risinājumu, esot uzskatāms par apliecinājumu, ka šāds risinājums tomēr ir ticis meklēts pēc tam, kad bija noslēgta 2008. gada 26. marta papildvienošanās.
33 Prasītāja atzīmē, ka saskaņā ar Parlamenta viedokli viņai pašai būtu vajadzējis lūgt trešo reizi atjaunot savu darba līgumu, lai gan no PDNK 8. panta pirmās daļas izrietot, ka viņas darba līgumu otro reizi nemaz nevajadzēja pagarināt un ka pēc otrās atjaunošanas tas faktiski automātiski bija pārvērties par darba līgumu uz nenoteiktu laiku.
34 Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka 2008. gada 26. marta papildvienošanos nevarot kvalificēt kā “nelabvēlīgu aktu”, ciktāl no PDNK 8. panta pirmās daļas formulējuma izriet, ka viņas paraksts esot bijis līdzvērtīgs darba līguma uz nenoteiktu laiku noslēgšanai.
35 Papildus pakārtoti prasītāja norāda, ka, tā kā Parlaments pats esot kvalificējis viņas 2009. gada 2. aprīļa vēstuli kā “sūdzību” Noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, viņa, iesniedzot minēto prasību, esot turpinājusi procedūru.
– Par lietas būtību
36 Prasītāja izvirza trīs pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar PDNK 8. panta pirmās daļas pārkāpumu, ar kļūdu tiesību piemērošanā un ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, otrkārt, ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, treškārt, ar pilnvaru nepareizu izmantošanu un pienākuma ņemt vērā darbinieku intereses un labas pārvaldības principa pārkāpumu, ar tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ar principa, ka līgumi ir jāizpilda labā ticībā, pārkāpumu, kā arī ar tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.
37 Attiecībā uz pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka atbilstoši PDNK 8. panta pirmajai daļai, ciktāl tā attiecas uz viņas sākotnējā līguma otro grozīšanu, 2008. gada 26. marta papildvienošanās minēto darba līgumu uz noteiktu laiku pārkvalificēja darba līgumā uz nenoteiktu laiku un, atsakot atzīt šo pārkvalificēšanu, apstrīdētais lēmums ir pārkāpis minēto normu.
38 Protams, prasītāja norāda, ka 2008. gada 26. marta papildvienošanās “atceļ un aizvieto” 2007. gada 23. februāra papildvienošanos. Viņa tomēr uzskata, ka no šīs aizvietošanas nevar secināt, ka būtu notikusi tikai viena darba līguma uz noteiktu laiku atjaunošana atbilstoši PDNK 8. panta pirmajai daļai, kā to apgalvo Parlaments. Pat ņemot vērā tā ievērojamo rīcības brīvību, šāda rīcība būtu uzskatāma par manipulāciju, kas nedrīkstētu tam ļaut apiet minēto normu.
39 Parlaments atbild, ka ārsti, ko tas nodarbina, ir pagaidu darbinieki saskaņā ar PDNK 2. panta a) apakšpunktu un ka saskaņā ar iekšējo noteikumu 7. panta 2. punktu tie ir jāpieņem darbā no kandidātiem, kas izturējuši Noteikumu 29. panta 2. punktā paredzēto konkursu vai darbā pieņemšanas procedūru. Tā kā nebija pieejams ārstu rezerves saraksts un nebija saņemts neviens kandidatūras pieteikums uz publicēto paziņojumu par vakanci, lai aizpildītu prasītājas priekšgājēja atstāto amata vietu, Parlamentam bija prasītāja jāpieņem darbā uz ierobežotu laiku un pagaidu kārtībā, pamatojoties uz iekšējo noteikumu 7. panta 4. punktu, līdz varēs pieņemt darbā ārstu atbilstoši atlases procedūrai, kas paredzēta iepriekšminētajā 7. panta 2. punktā. Tāds bija prasītājas sākotnējā līguma mērķis.
40 Sākotnējais līgums tika pagarināts vienu reizi ar 2007. gada 26. februāra papildvienošanos līdz 2008. gada 31. martam. Tomēr, tā kā vēl nebija pieejams rezerves saraksts, lai aizpildītu vakanto ārsta amata vietu, Parlamentam bija vēlreiz jāpagarina sākotnējais līgums.
41 Parlaments šajā ziņā uzsver, ka, lai arī vairāku secīgu darba līgumu noslēgšana uz noteiktu laiku principā ir aizliegta, tomēr ir jāpatur prātā hipotētiska iespēja, ka šāda secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku noslēgšana ir pamatota likumīgu iemeslu dēļ. Tāds esot bijis izskatāmais gadījums, jo lēmumi pagarināt sākotnējo līgumu tika pieņemti, lai nodrošinātu medicīnas dienesta darbības nepārtrauktību, kaut arī Parlaments nevarēja piedāvāt prasītājai noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, nepārkāpjot tā iekšējos noteikumus.
42 PDNK 8. panta pirmā daļa turklāt neizslēdzot tāda darba līguma uz noteiktu laiku noslēgšanu, kurā nav norādīts precīzs beigu termiņš, kā tas bija šajā gadījumā, gaidot ārsta iecelšanu amatā. Šādā izpratnē beigu termiņi, kas noteikti divās pie sākotnējā līguma noslēgtajās papildvienošanās, būtu jāuzskata vienīgi par provizoriskiem datumiem.
43 Visbeidzot Parlaments uzsver, ka prasītāja ir guvusi labumu no 2008. gada 26. marta papildvienošanās, ar kuru sākotnējais līgums tika pagarināts līdz 2009. gada 31. martam, jo tas būtu varējis minēto darba līgumu nepagarināt un pieņemt darbā citu ārstu vai to pagarināt tikai par dažiem mēnešiem, kas bija nepieciešami, lai pieņemtu darbā ārstu atbilstoši atlases procedūrai.
Civildienesta tiesas vērtējums
44 Vispirms ir jāprecizē prasītājas trešā prasījuma apjoms, ciktāl tajā prasīts atcelt “[viņas sākotnējā līguma] beigu termiņu, kas bija noteikts 2009. gada 31. martā”.
45 Šo prasījumu varētu saprast kā norādi uz 2009. gada 31. marta datumu, kuru Parlamenta ģenerālsekretārs “apstiprin[āja]” apstrīdētajā lēmumā. Šādā gadījumā tas tomēr pārklātos ar pirmo prasījumu par minētā lēmuma atcelšanu. Tāpēc, lai šo prasījumu izskatītu pastāvīgi, ir jāpieņem, ka tas ir vērsts uz 2008. gada 26. marta papildvienošanās atcelšanu, ciktāl tā nosaka 2009. gada 31. martu par prasītājas darba līguma beigu datumu.
46 Ņemot vērā minēto precizējumu saistībā ar prasītājas sūdzību par novēlotību attiecībā uz Parlamenta celto iebildi par nepieņemamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta tiesas reglamenta 78. panta 1. punkta pirmo daļu lūgums spriest par prasības nepieņemamību, neuzsākot lietas izskatīšanu pēc būtības, ir jāiesniedz viena mēneša laikā pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, pie tā ir jāpieskaita ar attālumu saistītais desmit dienu termiņš, kas paredzēts Reglamenta 100. panta 3. punktā. Šajā gadījumā Parlaments paziņojumu par prasības pieteikuma iesniegšanu saņēma 2010. gada 8. janvārī. Attiecīgi iebilde par nepieņemamību, kas tika iesniegta 18. februārī, tika saņemta šādi aprēķināta termiņa pēdējā dienā; un tātad ir pieņemama.
47 Attiecībā uz iebildes par nepieņemamību atbilstību ir jānorāda, ka prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama vienīgi tad, ja sūdzība, kas bija jāiesniedz pirms prasības, ir tikusi iesniegta trīs mēnešu termiņā, kas paredzēts Noteikumu 90. panta 2. punktā, pēc nelabvēlīgā akta.
48 Attiecībā uz to, kad ir pieņemts nelabvēlīgais akts, tas ir, nosakot datumu, no kura ir aprēķināms sūdzības iesniegšanas termiņš, ir jānorāda, ka darba līgums stājas spēkā no tā parakstīšanas datuma un tādējādi spēj nelabvēlīgi ietekmēt darbinieku, tādēļ termiņš, kurā sūdzība ir iesniedzama noteiktā laikā atbilstoši Noteikumu 90. panta 2. punktam, principā ir jāaprēķina, skaitot no minētā parakstīšanas datuma (Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑137/99 un T‑18/00 Martínez Páramo u.c./Komisija, 56. punkts; iepriekš 24. punktā minētais spriedums lietā F‑65/07 Aayhan u.c./Parlaments, ,43. punkts).
49 Ņemot vērā iepriekšminēto, prasītāja būtu varējusi iesniegt formālu sūdzību par 2008. gada 26. marta papildvienošanos, ciktāl tā nebija noslēgta uz nenoteiktu laiku (šajā ziņā skat. iepriekš 24. punktā minēto spriedumu lietā Aayhan u.c./Parlaments, 44. punkts). Tomēr tā nav noticis. Turklāt, tā kā sūdzība nav iesniegta Noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētajos trīs mēnešos, trešais prasījums atcelt minēto papildvienošanos, ar kuru noteikts, ka prasītājas darba līgums beidzas 2009. gada 31. martā, ir novēlots un tāpēc nepieņemams.
50 Tomēr no tā neizriet, ka pirmais prasījums, kas vērsts pret apstrīdēto lēmumu, arī būtu nepieņemams.
51 Šajā ziņā ir jāņem vērā lietas īpašie apstākļi, proti, tas, ka prasītāja tika pieņemta darbā kā pagaidu darbiniece saskaņā ar PDNK 2. panta a) apakšpunktu, ka šis darba līgums tika pagarināts ar 2007. gada 26. februāra papildvienošanos un ka otrā 2008. gada 26. marta papildvienošanās “atcēl[a] un aizvietoj[a]” pirmo papildvienošanos, lai pagarinātu prasītājas darba līgumu līdz 2009. gada 31. martam, kaut gan saskaņā ar PDNK 8. panta pirmo daļu pagaidu darbinieka darba līgums atbilstīgi PDNK 2. panta a) apakšpunktam var tikt pagarināts uz noteiktu laiku tikai vienu reizi, “jebkāda turpmāka līguma atjaunošana nozīmē tā noslēgšanu uz nenoteiktu laiku”.
52 Ir jāatzīmē, ka pirmās papildvienošanās, ar kuru uz noteiktu laiku tika pagarināts prasītājas darba līgums, “atcelšan[a] un aizvietošan[a]”, izmantojot jaunu papildvienošanos, ar kuru atkal uz noteiktu laiku tika pagarināts minētais līgums, kā rezultātā pastāvēja tikai viens pagarinājums uz noteiktu laiku, ir manipulācija, kas atņem nozīmi PDNK 8. panta pirmajai daļai.
53 Attiecībā uz “jebkādu turpmāku atjaunošanu” PDNK 8. panta pirmo daļu piemēro visām procedūrām, ar kurām pagaidu darbinieks saskaņā ar PDNK 2. panta a) apakšpunktu šādā statusā turpina darba attiecības ar savu darba devēju pēc tam, kad darba līgums uz noteiktu laiku ir ticis vienreiz atjaunots.
54 Turklāt ir jāņem vērā Direktīva 1999/70 un tai pielikumā pievienotais pamatnolīgums. Lai gan direktīva pati par sevi nav saistoša iestādēm, tas neizslēdz to, ka iestādēm to vajadzētu netieši ņemt vērā šo iestāžu attiecībās ar to ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem. Tāpēc ir jāatgādina, ka Parlamenta pienākums – saskaņā ar tam saistošu lojalitātes pienākumu – ir, cik vien iespējams, kā darba devējam interpretēt PDNK normas atbilstoši pamatnolīguma tekstam un mērķim. Minētais pamatnolīgums sekmē nodarbinātības stabilitāti, kas ir viens no galvenajiem mērķiem darba attiecībās Eiropas Savienībā (iepriekš 24. punktā minētais spriedums lietā Aayhan u.c./Parlaments, 119. un 120. punkts). Precīzāk, minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā ir īpaši paredzēts “novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības”, dalībvalstīm nosakot pienākumu ieviest to tiesību sistēmā vienu vai vairākus no tās 1. punkta a)–c) apakšpunktā minētajiem pasākumiem. Konkrētāk, 5. klauzulas 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts maksimālais šādu līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku atjaunojumu skaits. Šīs pašas klauzulas 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus, ja nepieciešams, var uzskatīt “par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām”.
55 Tāpēc, ciktāl tas attiecas uz iestādēm, ir jāuzskata, ka PDNK 8. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, lai tai būtu plaša piemērošanas joma, un tā ir stingri jāpiemēro, jo tās mērķis ir īpaši ierobežot pagaidu darbinieku secīgu darba līgumu, kas noslēgti uz noteiktu laiku, pielietojumu, uzskatot trešo noteikta laika darba līgumu “par noslēgt[u] uz nenoteiktu laiku”.
56 Parlaments tostarp veltīgi apgalvo, ka iekšējo noteikumu 7. panta 4. punkts tam neļāva noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kaut arī tas bija nepieciešams, lai nodrošinātu Luksemburgas ārstu prakses pakalpojumu nepārtrauktību. Kaut arī iekšējo noteikumu 7. panta 4. punktā ir paredzēts, ka var tikt pieņemti darbā pagaidu darbinieki, līdz darbā pieņem darbinieku atbilstoši minētajos noteikumos paredzētajai atlases procedūrai, šie noteikumi nenosaka pienākumu slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, kā šajā gadījumā – uz konkrētu laika periodu. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pamatnolīguma 3. klauzulu darba līgums uz noteiktu laiku ir darba līgums, kura izbeigšanu nosaka objektīvi apstākļi, piemēram, precīzs datums, vai arī konkrēta gadījuma iestāšanās. Turklāt 7. panta 4. punktā nav paredzēta prasība par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku, ja pagaidu situācija var, kā šajā gadījumā, ilgt nenosakāmu laika posmu un ja šāds darba līgums darba ņēmējam nepiedāvā to stabilitāti, ko sniedz iecelšana darbā par ierēdni, jo minēto līgumu var izbeigt jebkurā brīdī pamatota iemesla dēļ, ievērojot PDNK 47. panta c) punkta i) daļā noteikto uzteikuma termiņu. Jebkurā gadījumā iekšējie noteikumi ir mazāk saistoši nekā PDNK un nevar liegt īstenoties PDNK 8. panta pirmās daļas noteikumiem.
57 Parlaments tāpat veltīgi apgalvo, ka PDNK 8. panta pirmā daļa tam neliedz noslēgt noteikta laika darba līgumu ar nenoteiktu beigu termiņu. Šis arguments, kas ir teorētiski pareizs, ja minētais termiņš atbilst konkrēta gadījuma iestāšanās brīdim (skat. 56. punktu), šajā gadījumā nav izmantojams, jo ar sākotnējo līgumu un tā papildvienošanos bija paredzēti konkrēti beigu termiņi. Nav atbilstošs arī Parlamenta apgalvojums, saskaņā ar kuru tas sākotnējo līgumu varēja nepagarināt ar 2008. gada 26. marta papildvienošanos vai tikai pagarināt to par īsāku laikposmu, nekā prasītājai piešķirtais gads. Tie ir tīri pieņēmumi, kas neatbilst faktiem. Turklāt otrs pagarinājums, pat ja tas būtu bijis īsāks par gadu, katrā ziņā atbilstu iepriekšminētā 8. panta pirmajā daļā paredzētajai atjaunošanai.
58 Visbeidzot, Parlaments nevar kā argumentu izvirzīt ārkārtas situāciju, kādā tas it kā atradās, tāpēc ka Luksemburgas ārsta praksē bija izveidojusies vakanta ārsta amata vieta, kuru nebija iespējams aizpildīt īsā laika posmā. Iepriekš ir ticis izklāstīts, ka iekšējo noteikumu 7. panta 4. punkts tam neliedza noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kuru tas varēja izbeigt jebkurā brīdī pamatota iemesla dēļ, ievērojot PDNK 47. panta c) punkta i) daļā noteikto uzteikuma termiņu.
59 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāja ir izpildījusi PDNK 8. panta pirmās daļas noteikumu piemērošanas nosacījumus.
60 Saskaņā ar šiem noteikumiem “jebkādas turpmākas atjaunošanas” ietekmē, kas saskaņā ar 2. panta a) apakšpunktu sekojusi pirmajam pagaidu darbinieka darba līguma pagarinājumam uz noteiktu laiku, darba attiecības uz noteiktu laiku “pārvēršas nenoteikta laika” darba attiecībās, un no tā izriet, ka minētā pārkvalificēšana ir jāuzskata par automātiski notikušu.
61 Līdz ar to Civildienesta tiesai ir jāpieņem, ka 2008. gada 26. marta papildvienošanās ar likumdevēja gribu tika automātiski pārkvalificēta nenoteikta laika darba līgumā un minētajā papildvienošanās noteiktā termiņa beigas nevarēja izraisīt darba attiecību izbeigšanu ar prasītāju.
62 Līdz ar to apstrīdētais lēmums, ar kuru Parlamenta ģenerālsekretārs uzskatīja, ka nepastāv neviens juridiski pieņemams risinājums, kas ļautu prasītājai turpināt darbu ārstu praksē Luksemburgā, un ar kuru viņš tai “apstiprināj[a]”, ka viņas darba līgums beidzas 2009. gada 31. martā, ir būtiski mainījis prasītājas juridisko stāvokli, kāds tas bija izveidojies saskaņā ar PDNK 8. panta noteikumiem. Minētais lēmums tādējādi ir nelabvēlīgs akts, nevis tikai apstiprinoša rakstura lēmums.
63 Tā kā prasītāja iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu trīs mēnešu laikā pēc tā paziņošanas, savukārt minēto prasību iesniedza trīs mēnešu laikā pēc tam, kad bija saņēmusi paziņojumu, ka minētās sūdzība noraidīta, prasījumi par minētā lēmuma atcelšanu ir pieņemami.
64 Attiecībā uz lietas būtību no šā sprieduma 51.–62. punkta izriet, ka, šķietami apstiprinot prasītājai to, ka viņas darba līgums tuvojas beigām, apstrīdētais lēmums tika pieņemts, par pamatu ņemot noteikta laika darba attiecības, un tādējādi tas pārkāpj PDNK 8. panta pirmās daļas noteikumus. Turklāt tiesas sēdē Parlaments atzina, ka risinājums paturēt prasītāju darbā, izmantojot vairākus noteikta laika darba līgumus, nav bijis “pats veiksmīgākais”.
65 No iepriekšminētā izriet, ka prasība ir pamatota un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, balstoties uz pamatu, ar kuru apgalvots PDNK 8. panta pirmās daļas pārkāpums, nepastāvot nepieciešamībai izskatīt nedz citus minētās prasības pieteikuma pamatus, nedz to, vai šis lēmums faktiski bija akts, ar kuru tiek izbeigts darba līgums, kas kļuvis par nenoteikta laika darba līgumu, nedz arī to, vai bija izpildīti nosacījumi, lai šādi izbeigtu darba līgumu, prasītāja turklāt arī nav noformulējusi savu pamatu šajā sakarībā.
Par piekto prasījumu, ar kuru lūdz atlīdzināt prasītājai nodarīto kaitējumu
66 Prasītāja lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas viņai ir nodarīti Parlamenta rīcības rezultātā. Parlaments iebilst, ka prasītāja nav precizējusi, kāda tieši būtu tā nelikumīgā rīcība. Tas arī piebilst, ka, ja attiecīgā rīcība neizriet no apstrīdētā lēmuma, prasītājai būtu bijis jāuzsāk pirmstiesas procedūra saskaņā ar Noteikumu 90. panta 1. punktu.
67 Tomēr no prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja nošķir savu lūgumu par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar piekto prasījumu no lūgumiem par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar savu sesto, septīto un astoto prasījumu. Turklāt prasītāja tiesas sēdē apstiprināja, ka savā piektajā prasījumā viņa lūdz nevis atlīdzināt zaudējumus, bet gan piešķirt “finanšu daļu”, kas būtu apstrīdētā lēmuma atcelšanas “loģisks rezultāts”.
68 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lūgums par to, lai iestāde vienam no saviem darbiniekiem izmaksātu summu, ko tas uzskata par sev pienākošos saskaņā ar PDNK, ietilpst jēdzienā “strīdi, kas saistīti ar finansēm” Noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē, jo tas ir pilnībā nošķirams no darbinieku uzsāktām tiesvedībām pret savu iestādi, lai konstatētu atbildību un lai pieprasītu zaudējumu kompensāciju. Neierobežota jurisdikcija, kas Civildienesta tiesai ir saskaņā ar Noteikumu 91. panta 1. punktu, piešķir tai uzdevumu tās izskatāmajās lietās rast galīgo risinājumu, tas ir, spriest par visām darbinieka tiesībām un pienākumiem, izņemot sprieduma daļu nosūtīšanu attiecīgajai iestādei izpildei, ko veic, ievērojot Civildienesta tiesas noteiktus precīzus nosacījumus un tai īstenojot kontroli (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑135/06 P Weißenfels/Parlaments, 65., 67. un 68. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 2. jūlija spriedumu lietā F‑49/08 Giannini/Komisija, 39.–42. punkts).
69 Pēc šī precizējuma ir arī jānorāda, ka, atceļot aktu ar tiesas lēmumu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un, ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot juridisko stāvokli, kurā prasītāja atradās pirms akta pieņemšanas (Civildienesta tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā F‑1/05 Landgren/EIF, 92. punkts).
70 Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka pēc 2008. gada 26. marta papildvienošanās noslēgšanas prasītāja atradās darba līguma attiecībās uz nenoteiktu laiku, jo uz viņu attiecās PDNK 8. panta pirmā daļa, un, nesaņemot uzteikumu atbilstoši minētā PDNK 47. panta c) punkta i) daļai, viņas darba līgums netika izbeigts 2009. gada 31. martā.
71 Šādos apstākļos ir jāpiespriež Parlamentam izmaksāt prasītājai starpība starp atlīdzības apjomu, kāds viņai pienāktos, ja viņa būtu turpinājusi darba attiecības, un atlīdzības apjomu, honorāriem, bezdarbnieka pabalstu un citiem pabalstiem, ko viņa faktiski ir saņēmusi pēc 2009. gada 1. aprīļa, tās atlīdzības vietā, ko viņa saņēma par darbu Parlamentā.
Par sesto, septīto un astoto prasījumu, ar kuru lūdz atlīdzināt zaudējumus un nokavējuma procentus
72 Ar sesto, septīto un astoto prasījumu prasītāja lūdza Civildienesta tiesu piespriest Parlamentam viņai izmaksāt zaudējumu atlīdzību, ko radījusi tā nelikumīga rīcība, nelikumīgi izbeidzot tās līgumu.
73 Tā kā šie prasījumi tomēr bija iesniegti pakārtoti prasībai uzdot Parlamentam izmaksāt algu, kas prasītājai pienācās pēc darba attiecību izbeigšanas, un tā kā Civildienesta tiesa šo prasījumu apmierina, par minētajiem prasījumiem nav jāspriež.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
75 No šajā spriedumā sniegtā pamatojuma izriet, ka prasītājai spriedums ir labvēlīgs visos viņas galvenajos prasījumos, proti, prasījumā atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Parlamentam viņai izmaksāt neizmaksāto atlīdzību. Turklāt prasītāja savos prasījumos expressis verbis ir lūgusi piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi nepamato Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to jāpiespriež Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA
(trešā palāta)
nospriež:
1) atcelt lēmumu, kas ietverts 2009. gada 12. februāra vēstulē, ar kuru Eiropas Parlamenta ģenerālsekretārs informēja S. Šēferi, ka, pirmkārt, nav bijis iespējams rast nevienu juridiski pieņemamu risinājumu, kas viņai ļautu turpināt darbu ārstu praksē Luksemburgā (Luksemburga), un ka, otrkārt, viņas pagaidu darbinieka darba līgums beidzas 2009. gada 31. martā;
2) piespriest Eiropas Parlamentam izmaksāt S. Šēferei starpību starp atalgojumu, kāds viņai pienāktos, ja viņa būtu turpinājusi darba attiecības, un atalgojumu, honorāriem, bezdarbnieka pabalstu un citiem pabalstiem, ko viņa faktiski ir saņēmusi pēc 2009. gada 1. aprīļa, tā atalgojuma vietā, ko viņa saņēma kā pagaidu darbiniece;
3) noraidīt prasību pārējā daļā;
4) Eiropas Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina S. Šēferes tiesāšanās izdevumus.
Mahoney | Kreppel | Van Raepenbusch |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 13. aprīlī.