CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2009. gada 7. oktobrī
Lieta F‑29/08
Y
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Līgumdarbinieki – Atlaišana par acīmredzamu nepiemērotību – Neatbilstoša uzvedība dienestā
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar kuru Y lūdz atcelt institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, 2007. gada 24. maija lēmumu par viņa atlaišanu un piespriest Komisijai, pirmkārt, izmaksāt atalgojumu, kuru viņš būtu saņēmis, ja viņa līgums nebūtu priekšlaicīgi izbeigts, un, otrkārt, summu par EUR 500 000 kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas, kā viņš uzskata, esot radies strīdīgā lēmuma dēļ
Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Pārbaudes laiks – Lēmums atlaist pirms pārbaudes laika beigām – Ziņojumu komitejas atzinuma nepaziņošana
(Civildienesta noteikumu 34. panta 2. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 84. panta 4. punkts)
2. Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Pārbaudes laiks – Lēmums atlaist pirms pārbaudes laika beigām – Acīmredzama nepiemērotība – Jēdziens
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 84. panta 4. punkts)
3. Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Pārbaudes laiks
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 84. panta 4. punkts)
4. Ierēdņi – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Pārbaudes laiks – Lēmums atlaist pirms pārbaudes laika beigām – Acīmredzama nepiemērotība
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 84. panta 4. punkts)
1. Tiesības uz aizstāvību ir jāievēro visās procedūrās, kas uzsāktas pret personu un kuru iznākumā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs tiesību akts; tas ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas jāievēro pat tad, ja attiecīgajā procedūrā nav īpaša tiesiskā regulējuma. Saskaņā ar šo principu Kopienu Tiesai ir jāpārliecinās, ka ieinteresētajai personai tika dota iespēja pirms viņai adresētā lēmuma pieņemšanas lietderīgi izteikt savu viedokli par to faktu un apstākļu īstenību un nozīmību, pamatojoties uz kuriem tika pieņemts šis lēmums. Turklāt saskaņā ar vispārējo tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu ierēdnim ir jābūt iespējai paust nostāju par jebkuru dokumentu, kuru iestāde ir iecerējusi izmantot pret viņu. Tādējādi, ciktāl šāda iespēja viņam netika dota, nepaziņotos dokumentus nevar ņemt vērā kā pierādījumus.
Ziņojumu komitejas, kurai jāsniedz atzinums par attiecīgā ierēdņa atlaišanas priekšlikumu, atzinuma nepaziņošana līgumdarbiniekam ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Pirmkārt, šajā atzinumā ir jābūt minētiem faktiem un iebildumiem, ar ko ir pamatots lēmums par atlaišanu. Tajā var būt arī minēti ieinteresētajai personai labvēlīgi elementi, ciktāl tie neatbilst ar šajā lēmumā izdarītajiem slēdzieniem. Otrkārt, ieinteresētajai personai Ziņojumu komitejas atzinuma nepaziņošanas dēļ nav bijusi iespēja lietderīgi paust savu viedokli par minētajiem faktiem, iebildumiem vai elementiem. Tas tā ir tad, ja tie ir minēti tikai šajā atzinumā.
Tātad, nevis Ziņojumu komitejas atzinuma nepaziņošana pati par sevi var izraisīt tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, bet drīzāk to izraisa fakts vai iebildums, ar ko ir pamatots lēmums par atlaišanu, vai elements, kas var izrādīties noderīgs attiecīgā darbinieka aizstāvībai, ciktāl šāds iebildums vai elements ir minēts vienīgi šajā Ziņojumu komitejas atzinumā.
Līdz ar to Ziņojumu komitejas atzinuma nepaziņošana nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums pat tad, ja uz to ir atsauce lēmumā par atlaišanu, ja no šī lēmuma teksta izriet, ka iestāde ir pamatojusies vienīgi uz iebildumiem un faktu elementiem, kas ir minēti atzinumā par pārbaudes laiku, kuru darbinieks ir saņēmis pirms lēmuma par atlaišanu pieņemšanas.
Turklāt Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības, kuras noteikumi ir piemērojami līgumdarbiniekiem, 84. panta 4. punktā – pretēji Civildienesta noteikumu, kuru normas ir piemērojamas ierēdņiem, 34. panta 2. punktam – institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav noteikts pienākums apspriesties ar Ziņojumu komiteju. Savukārt, ja Civildienesta noteikumu 34. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iestāde saņem Ziņojumu komitejas atzinumu, tajā tomēr nav noteikts, ka šo atzinumu nodod ieinteresētajai personai. Līdz ar to nevar secināt, ka Ziņojumu komitejas atzinuma nepaziņošanas dēļ ir izdarīts procesuālo noteikumu pārkāpums.
(skat. 34., 36.–38., 41.–46., 51. un 53. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1970. gada 15. jūlijs, 44/69 Buchler/Komisija, Recueil, 733. lpp., 9. punkts; 1986. gada 10. jūlijs, 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 27. punkts; 1992. gada 12. februāris, C‑48/90 un C‑66/90 Nīderlande u.c./Komisija, Recueil, I‑565. lpp., 44. punkts; 1999. gada 18. novembris, C‑191/98 P Tzoanos/Komisija, Recueil, I‑8223. lpp., 34. punkts; 2000. gada 3. oktobris, C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 99. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 1. aprīlis, T‑26/91 Kupka-Floridi/EESK, Recueil, II‑1615. lpp., 38. punkts; 2006. gada 10. oktobris, T‑182/04 Van der Spree/Komisija, Recueil FP, I‑A‑2‑205. un II‑A‑2‑1049. lpp., 56. punkts.
2. Saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 84. panta 4. punktu “acīmredzamas nepiemērotības” gadījumā līgumdarbinieku var atlaist jebkurā brīdī pārbaudes laikā, pamatojoties uz ziņojumu. Šādas acīmredzamas nepiemērotības pastāvēšanas konstatēšanai, ņemot vēra termina “acīmredzams” lietojumu, ir jāpamatojas ar attiecīga veida pierādījumiem.
Iestādei pieņemot lēmumu par atlaišanu, piemērojot iepriekš minētās kārtības 84. panta 4. punktu, tam ir jābūt pamatotam ar pietiekami būtiskiem faktiskiem pierādījumiem, kurus var objektīvi uzskatīt par tādiem, kas norāda uz acīmredzamu nepiemērotību. Tādā gadījumā Kopienu Tiesai, pārbaudot acīmredzamu kļūdu novērtējumā, vienlaikus, ņemot vērā iestādei piešķirto rīcības brīvību saistībā ar darbinieka atbilstības pārbaudes laikā novērtējumu, ir jāpārliecinās par to, ka pastāv šādi pierādījumi.
Tādējādi vienīgi atsauce uz notiekošu kriminālprocesu, kurā tātad vēl nav ar galīgu tiesas nolēmumu izdarīti secinājumi par faktiskajiem apstākļiem, nevis atsauce uz faktiem, kurus būtu varējusi konstatēt pati iestāde vai kurus būtu atzinusi pati ieinteresētā persona, nav pamatota ar tādiem faktiskiem pierādījumiem, kuri var attaisnot konstatējumu par acīmredzamu nepiemērotību.
Attiecībā uz darbinieku, kuram noteiktie pienākumi prasa pastiprinātu uzticēšanās saikni ar iestādi, kurā viņš strādā, un kurš ir veicis izmeklēšanu ar mērķi pierādīt, ka šīs iestādes struktūrās pastāv darbības traucējumi, par to neinformējot nevienu no šīs iestādes locekļiem, pielietojot metodiku, kas var radīt pārpratumus un kas ir tāda, kura var kaitēt iestādes tēlam, tad fakts, ka šī izmeklēšana tika noklusēta un šī noklusēšana tika attaisnota ar neuzticēšanos priekšniecībai, iestādei ir pamats uzskatīt, ņemot vērā šim darbiniekam uzliktos pienākumus un atbildību, ka tas raksturo, ka šāds darbinieks ir acīmredzami nepiemērots, lai izpildītu savus pienākumus. Šāds konstatējums tātad var likt iestādei pieņemt lēmumu par viņa atlaišanu, tajā nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā un neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ darbinieks ir šādi rīkojies.
(skat. 68., 70., 71., 75., 81. un 82. punktu)
3. Norādījumiem uz veidlapas, kurus izmanto, rakstot ziņojumu par līgumdarbinieka pārbaudes laiku, nav nekādas normatīvas nozīmes, un attiecīgā iestāde vēlāk var ņemt vērā citas kompetences, lai novērtētu ieinteresētās personas uzvedību un tostarp tās spēju ievērot lojalitātes pienākumu, kas viņu saista ar iestādi, kura viņu nodarbina.
Turklāt apstāklis, ka šie fakti notika pirms šī darbinieka pieņemšanas darbā, ne katrā ziņā un ne visos apstākļos iestādei neliedz tos ņemt vērā, lai novērtētu ieinteresētās personas piemērotību pildīt savus pienākumus, jo jēdziens “piemērotība” ir plašāks nekā jēdzieni “efektivitāte” un “uzvedība dienestā”.
(skat. 83. un 86. punktu)
4. Ja ierēdņa uzvedības pārbaudē tiek secināts, ka ir izpildīti Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 84. panta 4. punktā minētie nosacījumi, iestādei ir tiesības atlaist no darba atbilstoši šai tiesību normai, kaut arī par faktiem, kuri iestādei lika konstatēt acīmredzamu nepiemērotību, attiecīgā gadījumā var ierosināt disciplinārlietu.
(skat. 111. punktu)
Atsauce
Tiesa: 1980. gada 21. oktobris, 101/79 Vecchioli/Komisija, Recueil, 3069. lpp., 8. punkts.