EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2014. gada 30. aprīlī (*)
Civildienests – Izmeklēšana, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Dienas nauda – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pants – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Ieturējumi no darba samaksas – Civildienesta noteikumu 85. pants – Apzināts nodoms maldināt administrāciju – Saprātīgs termiņš
Lieta F‑28/13
par prasību, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,
José Manuel López Cejudo, Eiropas Komisijas ierēdnis ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv É. Boigelot, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Currall un C. Ehrbar, pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol], tiesneši K. Brādlijs [K. Bradley] un J. Sveningsens [J. Svenningsen] (referents),
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 30. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2013. gada 27. martā, J. M. López Cejudo cēla šo prasību, pirmkārt, lūdzot atcelt 2012. gada 6. jūlija paziņojumu, ar kuru Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) informēja prasītāju par savu lēmumu atgūt izmaksāto dienas naudu ar nokavējuma procentiem, ko viņš bija saņēmis 1997. un 1998. gadā, kā arī atcelt 2012. gada 17. decembra lēmumu, ar kuru iecēlējinstitūcija attiecībā uz šo pabalstu bija noraidījusi prasītāja iesniegto sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums noraidīt sūdzību”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 20. pantu “ierēdnis dzīvo vietā, kurā tas ir iecelts amatā [dienesta vietā], vai arī vietā, kas ir ne tālāk kā vieta, kura ir sasniedzama viņa pienākumu pienācīgai veikšanai”.
3 Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktā ir noteikts:
“Ja ierēdnis, kurš ir tiesīgs saņemt apgādnieka pabalstu, neapmetas uz dzīvi vietā, kur viņš strādā [dienesta vietā], kopā ar savu ģimeni, viņš saņem tikai pusi no pabalsta, kuru viņš citādi būtu tiesīgs saņemt; otru pusi samaksā tad, kad viņa ģimene apmetas uz dzīvi vietā, kur viņš strādā, ar nosacījumu, ka tas notiek [VII pielikuma] 9. panta 3. punktā minētajos termiņos. [..]”
4 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 9. panta 1. punktu:
“Izdevumus, kas radušies par mēbeļu un personiskās lietošanas priekšmetu pārvešanu [..], atlīdzina ierēdnim, kuram ir jāmaina sava dzīvesvieta, lai izpildītu Civildienesta noteikumu 20. pantu, un kuram šie izdevumi nav atlīdzināti no kāda cita avota. Šādas atlīdzības summa nepārsniedz iepriekš apstiprinātā tāmē ietverto summu. [..]”
5 Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantā redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, ir noteikts:
“1. Ja ierēdnis pierāda, ka tam jāmaina dzīvesvieta, lai izpildītu Civildienesta noteikumu 20. panta prasības, tad uz 2. punktā noteikto laiku viņš ir tiesīgs saņemt [..] dienas naudu [..].
2. Laika posms, par kuru maksā dienas naudu, ir šāds:
[..]
b) ierēdnim, kas ir tiesīgs saņemt apgādnieka pabalstu: 180 dienas [..]
[..].
Dienas naudu nekādā gadījumā nepiešķir pēc dienas, kurā ierēdnis pārceļas, lai izpildītu Civildienesta noteikumu 20. panta prasības.”
6 Civildienesta noteikumu 85. pantā redakcijā, kas bija piemērojama laikā, kad prasītājs saņēma apstrīdēto dienas naudu, bija paredzēts:
“Jebkuru pārmaksāto summu atmaksā, ja tās saņēmējs zināja, ka nav pienācīga iemesla tās apmaksai, vai arī ja fakts par pārmaksāto summu nepārprotami norādīja uz to, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt.”
7 Redakcijā, kas bija piemērojama 2012. gada 6. jūlija paziņojuma pieņemšanas laikā, šim 85. pantam bija otrā daļa, kas formulēta šādi:
“Atmaksas pieprasījums jāiesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā no dienas, kurā summa ir samaksāta. Ja [iecēlējinstitūcija] var konstatēt, ka saņēmējs ar nodomu maldinājis administrāciju, lai iegūtu attiecīgo summu, atmaksas pieprasījumu neatzīst par spēkā neesošu, pat ja šis laikposms ir pagājis.”
Tiesvedības rašanās fakti
8 Prasītājs uzsāka darbu Komisijā 1986. gadā un no 1990. gada 1. septembra veica savus pienākumus Eiropas Kopienas dienestā Revīzijas palātā Luksemburgā (Luksemburga). Vēlāk, no 1997. gada 1. septembra, viņš tika pārcelts darbā uz Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāta (ĢD) Ieņēmumu pārvaldības nodaļu Briselē (Beļģija). Pēc tam 2002. gadā prasītājs tika pārcelts darbā uz Finanšu un līgumu nodaļu Komisijas delegācijā Brazīlijas Federatīvajā Republikā, un, sākot no 2007. gada, viņš atkal pildīja administratora (AD) pienākumus pakāpē AD 13 Budžeta ĢD Briselē.
9 1997. gada 9. jūlijā prasītājs parakstīja īres līgumu par nemēbelētu piecistabu dzīvokli, kas atrodas Eterbēkā [Etterbeek] (Beļģija) (turpmāk tekstā – “Briseles dzīvoklis”). Šis līgums tika noslēgts uz deviņiem gadiem un stājās spēkā 1997. gada 1. augustā. Šī līguma nosacījumos, konkrēti – tā 13. pantā par “telpu mērķi” un 14. pantā par “dzīvesvietas izvēlēšanos – civilstāvokli”, ir noteikts, ka īrnieks, šajā gadījumā – prasītājs, apliecina, ka šo īpašumu viņš īrē dzīvošanai kā pamata dzīvesvietu, un apliecina, ka īrētais dzīvoklis būs viņa dzīvesvieta visu līguma laiku.
10 Turklāt, sākot no 1997. gada 1. augusta, sev piederošo māju Šutranžā [Schuttrange] (Luksemburga), kurā viņš ar ģimeni iepriekš dzīvoja (turpmāk tekstā – “Luksemburgas māja”), prasītājs ar 1997. gada 11. jūlijā noslēgtu īres līgumu izīrēja īrnieku pārim.
11 1997. gada 1. septembrī prasītājs vispārējā veidlapā par Civildienesta noteikumos paredzēto tiesību noteikšanu norādīja, ka viņa jaunā adrese dienesta vietā ir Briseles dzīvoklī. Šajā veidlapā viņš arī administrācijai norādīja, ka viņa sieva un četri bērni joprojām dzīvojot Luksemburgā, viņu Luksemburgas mājas adresē.
12 Tomēr veidlapā par iekārtošanās pabalstu, kas paredzēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. pantā – un šo veidlapu tolaik administrācija izmantoja arī, lai noteiktu tiesības uz dienas naudu, – prasītājs 1997. gada 9. septembrī norādīja, ka viņš kopā ar ģimeni ir ierīkojis dzīvesvietu Briselē. Šajā ziņā viņš arī atzīmēja, ka ir iepazinies ar minēto tiesisko regulējumu, proti, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. pantu.
13 Šī lūguma pamatojumam prasītājs iesniedza sava Briseles dzīvokļa īres līguma kopiju un neiesniedza uzturēšanās atļaujas pieprasījumu savas ģimenes locekļiem. Tāpēc iecēlējinstitūcija, piemērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktu, viņam izmaksāja tikai pusi no iekārtošanās pabalsta, proti, vienas mēnešalgas apmērā.
14 Pēc tam, kad 1998. gada 16. martā prasītājs bija iesniedzis pieteikumu, kuram bija pievienojis Beļģijā iesniegtu uzturēšanās atļaujas pieteikumu savai dzīvesbiedrei un bērniem, kurā bija apliecināts, ka viņa ģimene ir apmetusies uz dzīvi viņa jaunajā dienesta vietā, viņam saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktu tika izmaksāta iekārtošanās pabalsta otra puse.
15 Turklāt šajā pašā 1998. gada 16. martā prasītājs, iesniedzot Luksemburgas transporta uzņēmuma 1998. gada 15. martā izrakstītu rēķinu, lūdza un viņam tika atlīdzināti pārcelšanās izdevumi. Atbilstoši Luksemburgas uzņēmuma norādītajam prasītāja pārcelšanās no Luksemburgas uz Briseli notika 1998. gada 2. martā. Šajā ziņā veidlapā “par pārcelšanās izdevumu atmaksu” prasītājs ir apliecinājis, ka viņš ir “pārcēlis savu dzīvesvietu ar saviem ģimenes locekļiem no Luksemburgas uz dienesta vietu [..] 1998. gada 2. martā”.
16 Papildus iekārtošanās pabalstam divu mēnešalgu apmērā, kas tika samaksāts divos maksājumos, un pārcelšanās izdevumu atmaksai prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantu pēc stāšanās jaunajā amatā Komisijā saņēma arī dienas naudu maksimālo laiku – 180 dienas (turpmāk tekstā – “apstrīdētā dienas nauda”), proti, no 1997. gada 1. septembra līdz 1998. gada 1. martam, un administrācija šajā ziņā norāda, ka viņa ģimene pārcēlās uz viņa jauno dienesta vietu tikai no 1998. gada 2. marta, dienas, kuru viņš ir norādījis veidlapā par “pārcelšanās izdevumu samaksu”.
17 2007. gada 19. jūlijā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ar Ārējo attiecību ĢD starpniecību saņēma vēstuli, ko šim ģenerāldirektorātam bija adresējis kāds Eiropas Parlamenta loceklis. Šai vēstulei bija pievienoti prasītāja bijušās sievas paziņojumi un vairāki pierādījumi. OLAF tad uzsāka izmeklēšanu, it īpaši par apstrīdēto dienas naudu, kā arī par vairāku medicīnisko izdevumu atmaksu, ko bija veikusi Kopējā veselības apdrošināšanas sistēma (turpmāk tekstā – “KVAS”).
18 OLAF izmeklēšana attiecās arī uz citiem prasītāja bijušās sievas izvirzītiem apsūdzības aspektiem, bet tie netiek izskatīti šajā lietā.
19 OLAF informēja prasītāju par to, ka ir uzsākta iekšējā izmeklēšana, un tās ietvaros 2008. gada 28. martā un 2010. gada 6. maijā birojs viņu uzklausīja, tostarp par datumu, kad notikusi viņa faktiskā pārcelšanās no Luksemburgas uz Briseli, par viņa bērnu skolas apmeklēšanu Briselē no 1997.[/1998.] mācību gada, kā arī par rēķinu, kas datēts ar 1998. gada 15. martu, par viņa pārcelšanos. Šajā ziņā prasītājs it īpaši apgalvoja, ka viņa mēbeļu, kas esot bijušas palikušas Luksemburgā, pārvešana notika tikai 1998. gada martā, “lai tādējādi labticīgi [..] varētu saņemt dienas naudu”.
20 2012. gada 30. martā OLAF prasītājam paziņoja, ka tas slēdz izmeklēšanu. Turklāt tajā pašā dienā šis birojs nosūtīja Komisijai ieteikumus, kā arī iekšējās izmeklēšanas gala ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”). Šī ziņojuma sadaļā “Secinājumi un ieteikumi” OLAF secināja, ka prasītājs ir pārkāpis savus ierēdņa pienākumus, jo birojs bija atklājis, ka, lai varētu saņemt Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantā paredzēto dienas naudu, prasītājs fiktīvi bija vedinājis uz domām, ka viņa pārcelšanās no Luksemburgas uz Briseli notika 1998. gada martā, kaut gan patiesībā tā notika 1997. gada augustā.
21 OLAF šajā ziņā norādīja, ka bija arīdzan iespējams, ka prasītājs ir lūdzis un saņēmis no pārcelšanās pakalpojumu uzņēmuma rēķinu ar atpakaļejošu datumu, lai viņa pieteikums būtu ticamāks. Uz šī pamata OLAF ieteica iecēlējinstitūcijai atgūt summu EUR 7902 apmērā, kas atbilst, pirmkārt, nepamatoti saņemtajai dienas naudai no 1997. gada 1. septembra līdz 1998. gada 1. martam, proti, tajā laikā – 223 080 Beļģijas frankiem (EUR 5530), kā arī, otrkārt, EUR 2372, kas atbilst atmaksai par briļļu ietvariem, kuriem nebija koriģējošo lēcu. Šajā ieteikumā ir ietverts arī ieteikums pārskatīt prasītāja pieteikumus atlīdzināt medicīniskos izdevumus, kas radušies 2002./2007. gada laikā, kad viņš veica darba pienākumus Komisijas delegācijā Brazīlijā.
22 Ar 2012. gada 6. jūlija paziņojumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija informēja prasītāju, ka, ņemot vērā OLAF ieteikumu, tai pienākas atgūt summu EUR 7902 apmērā. Pirmā summa EUR 5530 apmērā bija jāatskaita no viņa 2012. gada jūnija algas, kā arī EUR 3822,80 nokavējuma procenti par šo summu, kas bija jāatskaita no viņa 2012. gada jūlija algas, taču galu galā tika atskaitīti tikai oktobrī. Otra summa EUR 2372 apmērā, kas atbilst nepamatoti atlīdzinātajiem medicīniskajiem izdevumiem, bija jāatskaita no viņa 2012. gada augusta algas, kā arī EUR 699,20 nokavējuma procenti par šo summu.
23 2012. gada 12. septembrī prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību, kurā viņš lūdz iecēlējinstitūciju atcelt 2012. gada 6. jūlija paziņojumu un ieturējumus no viņa algas no 2012. gada jūnija līdz septembrim, kā arī Atalgojuma un individuālo tiesību biroja [Office de gestion et de liquidation des droits individuels] (turpmāk tekstā – “PMO”) 2012. gada 10. jūlija paziņojumu, kurā prasīts atskaitīt EUR 3071,20 no viņa 2012. gada augusta algas, un 2012. gada 20. jūlija paziņojumu, kurā paredzēts atskaitīt nokavējuma procentus EUR 3822,80 apmērā no viņa 2012. gada oktobra algas. It īpaši, kas attiecas uz apstrīdēto dienas naudu, prasītājs apgalvoja, ka viņš bija rīkojies labticīgi, uzskatīdams, ka viņam bija tiesības uz šo pabalstu, jo viņa mēbeļu un mantu pārvešana nebija faktiski un pilnībā pabeigta. Turklāt prasītājs apgalvo, ka “viņam nevar pārmest nekādu ļaunprātīgu nodomu”, jo “attiecīgais regulējums – kas viņam tika izklāstīts tādā gaismā, ka viņš to neuztvēra, – [viņaprāt, esot] ļoti tehnisks un sarežģīts”. Turklāt prasītājs norādīja, ka tāpēc, ka viņš nebija administrāciju maldinājis apzināti, uz iecēlējinstitūciju attiecas Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš.
24 2012. gada 17. decembra lēmumā saistībā ar medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu iecēlējinstitūcija attiecībā uz sūdzības daļu atzina, ka tai nebija iespēju konstatēt, ka prasītājs to ir maldinājis apzināti, lai iegūtu kompensāciju par briļļu ietvariem bez koriģējošām lēcām. Tādējādi šajā ziņā iecēlējinstitūcija, piemērojot Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas pirmo teikumu, nolēma atteikties no nepamatoto maksājumu atgūšanas. Savukārt attiecībā uz apstrīdēto dienas naudu tā uzskatīja, ka prasītājs to ir maldinājis apzināti, tāpēc, piemērojot Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otro teikumu, uz to neattiecas piecu gadu noilguma termiņš. Turklāt, uzskatīdama, ka prasītājs ar ģimeni bija pārcēlies uz Briseli no 1997. gada augustā un vairs neatbilda nosacījumiem minētā pabalsta saņemšanai, iecēlējinstitūcija šajā ziņā sūdzību noraidīja.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
25 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt 2012. gada 6. jūlija paziņojumu;
– atcelt ieturējumus, kas tika izdarīti no viņa algas 2012. gada jūnijā (EUR 5530), augustā (EUR 1535,60), septembrī (EUR 1535,60) un oktobrī (EUR 3822,80) un vajadzības gadījumā visus pārējos ieturējumus, kas varētu tikt veikti, izpildot apstrīdēto lēmumu;
– atcelt PMO 2012. gada 10. jūlija paziņojumu;
– atcelt PMO 2012. gada 20. jūlija paziņojumu;
– daļēji atcelt lēmumu noraidīt sūdzību, ciktāl tajā ir noraidīta prasītāja sūdzība par apstrīdēto dienas naudu un nokavējuma procentiem;
– piespriest atbildētājai samaksāt nokavējuma procentus, sākot no 2012. gada jūnija – par EUR 5530, no 2012. gada augusta – par pirmo summu EUR 1535,60, no 2012. gada septembra – par papildu EUR 1535,60 un no 2012. gada oktobra – par EUR 3822,80 līdz brīdim, kad šīs summas viņam tiks atlīdzinātas, ņemot vērā, ka, tā kā EUR 3071,20 tika atlīdzināti vienlaikus ar 2013. gada janvāra algu, nokavējuma procenti vairs nav jāmaksā no šīs atlīdzības brīža;
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
1. Par prasības priekšmetu
27 Vispirms Civildienesta tiesa konstatē, ka, tā kā iecēlējinstitūcija daļēji apmierināja prasītāja sūdzību par medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu un 2013. gada janvārī viņam tika atmaksāti ieturējumi no viņa algas 2012. gada augustā un septembrī saistībā ar medicīniskajiem izdevumiem, tad prasījumiem par šiem medicīniskajiem izdevumiem vairs nav priekšmeta, kā to tiesas sēdē arī apstiprināja prasītājs.
2. Par prasījumiem par atcelšanu
28 Kas attiecas uz prasījumiem par atcelšanu, ir jānorāda, ka saistībā ar apstrīdēto dienas naudu tie faktiski attiecas uz 2012. gada 6. jūlija paziņojumu, ieturējumiem no algas 2012. gada jūnijā, augustā, septembrī un oktobrī, kā arī uz lēmumu noraidīt sūdzību.
29 Šajā ziņā saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka tai nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja tā konstatē, ka tiem nav autonoma satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība. Tā tas var būt arī tad, ja tiesa konstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu, tā kā tas var būt arī netiešs, ir tikai sūdzībā apstrīdētā lēmuma apstiprinājums un tādēļ lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā sūdzībā apstrīdētā lēmuma atcelšana (spriedums Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tomēr šajā gadījumā, tā kā, pirmkārt, ieturējumi no algas tika veikti, izpildot 2012. gada 6. jūlija paziņojumu, un, otrkārt, lēmumā noraidīt sūdzību ir ietverta prasītāja situācijas pārskatīšana, ņemot vērā jaunos tiesiskos apstākļus, ir jāuzskata, ka prasījumi par atcelšanu attiecas uz 2012. gada 6. jūlija paziņojumu un lēmumu noraidīt sūdzību.
31 Civildienesta tiesa norāda, ka prasījumu par atcelšanu pamatojumam prasītājs izvirza pavisam četrus pamatus, konkrēti, par Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta pārkāpumu, par Civildienesta noteikumu 85. panta pārkāpumu un saprātīga termiņa principa pārkāpumu, ceļot prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu, kā arī tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu pārkāpumu.
Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
32 Prasītājs pārmet Komisijai, ka tā viņam nav darījusi zināmu OLAF ziņojuma saturu nedz 2012. gada 6. jūlija paziņojuma pieņemšanas dienā, nedz sūdzības stadijā. 2012. gada 6. jūlija paziņojumā un lēmumā noraidīt sūdzību tā ir tikai atsaukusies uz šī ziņojuma saturu, prasītāju pat neiepazīstinot ar viņam izvirzītās apsūdzības pamatojumu. Tādējādi, ņemot vērā, ka, viņaprāt, viņam nebija iespējas pienācīgi iepazīties ar šī ziņojuma saturu, kurš bija pamatā, pieņemot lēmumus par apstrīdētās dienas naudas atgūšanu, 2012. gada 6. jūlija paziņojumam un lēmumam noraidīt sūdzību trūkst pamatojuma.
33 Komisija, piekrītot, ka OLAF ziņojums prasītājam tika paziņots tikai 2013. gada 1. februārī, norāda, ka 2012. gada 6. jūlija paziņojums tika sagatavots prasītājam labi zināmā situācijā, proti, pēc tam, kad viņš bija piedalījies divās uzklausīšanas reizēs OLAF. Prasītāja minētie juridiskie aspekti, konkrēti – apstāklis, ka viņš esot rīkojies labticīgi un ka viņam esot pienākusies dienas nauda, jo viņa mēbeles un mantas nebija pilnībā pārvestas, liecina, ka viņš zināmā mērā saprata iecēlējinstitūcijas apsūdzības pierādījumus. Katrā ziņā Komisija esot sniegusi piemērotu pamatojumu, atbildot uz sūdzību, un šis pamatojums sakrīt ar pamatojumu 2012. gada 6. jūlija paziņojumā, pret kuru šī sūdzība ir tikusi iesniegta.
34 Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā noteiktajai prasībai, kas izteikta arī Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, mērķis ir ļaut tiesai īstenot kontroli pār nelabvēlīgu lēmumu tiesiskumu un sniegt ieinteresētajām personām pietiekamu norādi par to, vai šie lēmumi ir pienācīgi pamatoti vai arī tajos ir trūkumi, kuri ļauj apstrīdēt to tiesiskumu. No tā izriet, ka pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu (skat. spriedumu Michel/Parlaments, 195/80, EU:C:1981:284, 22. punkts; Neirinck/Komisija, C‑17/07 P, EU:C:2008:134, 50. punkts, un Tzirani/Komisija, F‑46/11, EU:F:2013:115, 138.–140. punkts).
35 Ir tiesa, ka Civildienesta tiesa konstatē, ka 2012. gada 6. jūlija paziņojumā ir sniegts maz pamatojošo elementu, jo tas, pamatojot apstrīdētās dienas naudas atgūšanu, atsaucas uz OLAF 2012. gada 30. marta ieteikumiem, un, tā kā prasītājam iepriekš netika darīts zināms OLAF ziņojuma saturs, minētajā paziņojumā līdz ar to bija ietverts salīdzinoši īss pamatojums.
36 Tomēr, pirmkārt, iecēlējinstitūcija lēmumā noraidīt sūdzību ir sniegusi pienācīgu pamatojumu. Šajā lēmumā nudien ir apstiprināts 2012. gada 6. jūlija paziņojums, precizējot to apstiprinošu pamatojumu. Līdzīgā gadījumā sākotnējā nelabvēlīgā lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatojumu lēmumā noraidīt sūdzību, jo šim pamatojumam ir jāsakrīt ar pamatojumu [sākotnējā] lēmumā (spriedums Infante Garcia-Consuegra/Komisija, F‑10/12, EU:F:2013:38, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Otrkārt un katrā gadījumā – lēmums ir pietiekami pamatots, ja – kā tas ir šajā gadījumā – tiesību akts, par kuru ir celta prasība, ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmā kontekstā – kā tas [šajā gadījumā] ir pēc prasītāja vairākkārtējas uzklausīšanas OLAF – un ļauj viņam saprast pret viņu vērstā pasākuma piemērošanas jomu (spriedums Hecq/Komisija, C‑116/88 un C‑149/88, EU:C:1990:98, 26. punkts; rīkojums Marcuccio/Komisija, F‑118/11, EU:F:2014:23, 73. punkts).
38 Civildienesta tiesa turklāt uzskata, ka prasītāja sūdzības detalizēti izskaidrojošais raksturs parāda to, ka viņš saprata iemeslus, kādēļ Komisija 2012. gada 6. jūlija paziņojumā nolēma uzsākt apstrīdētās dienas naudas atgūšanu. Tādēļ viņš nevar apgalvot, ka nav sapratis pamatojumu, kas ir iecēlējinstitūcijas lēmuma pamatā. Turklāt apstāklis, ka viņš OLAF ziņojumu ir saņēmis tikai 2013. gada 1. februārī, nevar atspēkot to, ka prasītājs pēc iepazīšanās ar 2012. gada 6. jūlija paziņojumu ir sapratis iemeslus, kādēļ iestāde ir uzsākusi attiecīgo summu atgūšanu.
39 Līdz ar to pirmais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta pārkāpumu
40 Šī pamata pamatošanai prasītājs galvenokārt apgalvo, ka apstrīdētā dienas nauda viņam pienācās tāpēc, ka viņš nebija faktiski un galīgi pārvedis visas savas mēbeles no Luksemburgas uz savu jauno dienesta vietu. Tāpēc ar apstākli, ka viņa sieva un bērni bija pārcēlušies uz Briseles dzīvokli, kas bija noīrēts no 1997. gada augusta, un to, ka viņu bērni gāja skolā Briselē no 1997./1998. mācību gada, neesot pietiekami, lai viņš zaudētu tiesības uz dienas naudu, kas paredzēta Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantā.
41 Prasītājs uzskata, ka, tā kā viņš nebija faktiski pārvedis savas mēbeles un mantas, tad iecēlējinstitūcija nevarēja priekšlaicīgi piedēvēt, ka viņa pārcelšanās uz Briseles dzīvokli ir galīga, jo līdz 1998. gada 2. martam tajā, gluži pretēji, bija viņa pagaidu dzīvesvieta ar pagaidu ērtībām, jo tajā bija tikai nedaudz pirmās nepieciešamības mēbeļu, piemēram, matrači, galdi un krēsli, un dienas naudas saņemšanas periodu viņš izmantoja, lai braukātu uz un no Luksemburgas un risinātu ar Luksemburgas mājas izīrēšanu saistītos jautājumus, pamazām ar savu automašīnu pārvedot vairākas kastes uz jauno dienesta vietu. Turklāt, pat ja attīstītā judikatūra par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantu, šķiet, dienas naudas piešķiršanu pakārto nosacījumam, ka tās saņēmējam ir divas pagaidu dzīvesvietas, prasītājs apgalvo, ka apstāklis, ka viņš nepaturēja savu iepriekšējo dzīvesvietu Luksemburgā, viņa gadījumā neliedz piešķirt apstrīdēto dienas naudu. Visbeidzot, iecēlējinstitūcija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā.
42 Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 71. pantu, kurā it īpaši ir paredzēts, ka ierēdnim ir tiesības saņemt atlīdzību par izdevumiem, kas viņam radušies, stājoties amatā, pārceļot to amatā vai tiekot atbrīvotam no amata, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta 1. punktā ir paredzēts piešķirt šādu dienas naudu, ja “ierēdnis pierāda, ka tam jāmaina dzīvesvieta, lai izpildītu Civildienesta noteikumu 20. panta prasības”. Šajā pēdējā minētajā pantā ierēdnim ir noteikta prasība dzīvot vietā, kurā tas ir iecelts amatā [dienesta vietā], vai arī vietā, kas ir ne tālāk kā vieta, kura ir sasniedzama viņa pienākumu pienācīgai veikšanai (spriedums Benzler/Komisija, T‑63/91, EU:T:1992:88, 19. punkts).
43 Taču tādā situācijā kā prasītāja gadījums dienas nauda galvenokārt ir paredzēta, lai kompensētu izdevumus un neērtības, ko rada nepieciešamība pārcelties un uz laiku apmesties savā jaunajā dienesta vietā. Uz šo mērķi ir skaidri un pastāvīgi norādīts judikatūrā, kas bija spēkā lietas faktu rašanās laikā (skat. it īpaši spriedumu Mouzourakis/Parlaments, 280/85, EU:C:1987:66, 9. punkts; spriedumu Benzler/Komisija, EU:T:1992:88, 20. punkts; spriedumu Baniel-Kubinova u.c./Parlaments, F‑131/07, EU:F:2008:159, 17. punkts).
44 Tādējādi dienas naudas piešķiršana ir pakļauta diviem nosacījumiem, pirmkārt, nosacījumam, ka ierēdnis ir mainījis dzīvesvietu, lai izpildītu Civildienesta noteikumu 20. panta prasības, un otrkārt, nosacījumam, ka viņam ir radušies izdevumi vai neērtības saistībā ar nepieciešamību pārcelties vai uz laiku apmesties savā jaunajā dienesta vietā. Tā kā šie divi nosacījumi ir kumulatīvi, dienas naudu nevar it īpaši piešķirt ierēdnim, kurš nevar pamatot, ka viņam ir radušies šādi izdevumi vai neērtības (skat. spriedumu Infante Garcia-Consuegra/Komisija, EU:F:2013:38, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Turklāt jau ir nospriests, ka dienas naudas piešķiršana ir paredzēta tostarp tāpēc, lai tās saņēmējs varētu atrast savām vajadzībām atbilstošu mājokli dienesta vietā un nokārtot situāciju saistībā ar savu iepriekšējo dzīvesvietu, piemēram, to izīrējot īrniekam vai apakšīrniekam (rīkojums Collins/Reģionu komiteja, T‑132/97, EU:T:1998:193, 43. punkts).
46 Lai gan tiesības uz dienas naudu rodas, pirms ieinteresētā persona ir pārcēlusies uz savu jauno dienesta vietu (spriedums Baniel-Kubinova u.c./Parlaments, EU:F:2008:159, 24. punkts), Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta 2. punkta trešajā daļā tomēr ir paredzēts, ka nekādā gadījumā šo dienas naudu nepiešķir pēc dienas, kurā ierēdnis pārceļas, lai izpildītu Civildienesta noteikumu 20. panta prasības.
47 Līdz ar to pārcelšanās diena ir robeždatums, pēc kura automātiski beidzas dienas naudas piešķiršana. Tomēr šis pamats, lai izbeigtu tiesības uz šo pabalstu, nemaina to, ka, lai varētu saņemt minēto pabalstu, ieinteresētajai personai ir jāizpilda vismaz abi šī sprieduma 44. punktā minētie nosacījumi. Citiem vārdiem – ja likumdevējs uzskatīja, ka pēc pārcelšanās dienas attiecīgajai personai vairs nerodas izdevumi vai neērtības saistībā ar nepieciešamību pārcelties vai uz laiku apmesties savā jaunajā dienesta vietā, tomēr paliek tas, ka otrais nosacījums, uz kuru ir norādīts minētajā 44. punktā, nav vai vairs nav izpildīts, pat ja visas ieinteresētās personas mēbeles un mantas faktiski nav pārvestas.
48 Šajā gadījumā Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītājs no 1997. gada 1. augusta savu Luksemburgas māju izīrēja un viņš nepierādīja, ka viņam būtu cita dzīvesvieta Luksemburgā. Turklāt viņš nemaz neapgalvo, ka būtu turpinājis dzīvot šajā dalībvalstī, bet, gluži pretēji, prasības pieteikumā un tiesas sēdes laikā norāda, ka viņš bija pārcēlies uz dzīvi Briselē no 1997. gada 1. septembra un savu iepriekšējo dzīvesvietu nepaturēja. Viņa vienīgais precizējums šajā ziņā ir tāds, ka viņš, pirmkārt, “pats” neesot “galīgi” pārcēlies šajā dienā. Otrkārt, viņš esot vēl atstājis personiskās mantas un mēbeles savas Luksemburgas mājas garāžā, un tās viņš pamazām pārveda, braukājot uz Luksemburgu, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar šīs mājas izīrēšanu, piemēram, apkures jautājumus.
49 Turklāt attiecībā uz savas ģimenes locekļiem viņš atzīst, ka viņi apmetās uz dzīvi Briseles dzīvoklī, kas tika īrēts no 1997. gada augusta, un viņa bērni 1997./1998. mācību gada sākumā gāja skolā Briselē. Tiesas sēdē prasītājs šajā ziņā apgalvoja, ka ir jāizšķir mājokļa vai dzīvesvietas izvēlēšanās Briselē un savas dzīvesvietas pārcelšana uz šo jauno dienesta vietu. Faktiski no 1997. gada augusta viņš kopā ar savu ģimeni bija ierīkojis savu mājvietu Briselē. Tomēr viņš apgalvo, ka, tā kā viņš nebija faktiski pārvedis visas savas mēbeles, bija jāuzskata, ka viņš vēl nebija pārcēlis savu dzīvesvietu.
50 Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā judikatūru (spriedums Ineichen/Komisija, T‑293/01, EU:T:2003:55, 64. punkts un tajā minētā judikatūra), visi šie aspekti gluži pretēji norāda, ka prasītājs no 1997. gada 1. septembra savu interešu centru bija pārcēlis uz savu jauno dienesta vietu un to uzskatīja par pastāvīgu [dzīvesvietu].
51 Tādējādi prasītājs nav paturējis savu iepriekšējo dzīvesvietu un nav norādījis uz citām izmaksām, kas saistītas ar apgalvoto pagaidu situāciju. Līdz ar to, ņemot vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta formulējumu redakcijā, kas bija piemērojama ratione temporis, kā tas ir interpretēts judikatūrā, jau šī iemesla dēļ vien nebija pamatojuma piešķirt prasītājam dienas naudu (skat. spriedumu Lozano Palacios/Komisija, T‑33/95, EU:T:1996:196, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Vienīgais prasītāja izvirzītais arguments, cenšoties pierādīt, ka viņa paša un ģimenes interešu centra pārcelšana uz Briseli nebija pilnībā pabeigta dienā, kad viņš sāka pildīt [jaunos] darba pienākumus, proti, 1997. gada 1. septembrī, ir apstāklis, ka – viņa vārdiem sakot – visas viņa mēbeles un mantas vēl nebija pārvestas uz šo jauno dienesta vietu un līdz ar to nevarēja uzskatīt, ka viņš būtu pārcēlis dzīvesvietu.
53 Taču šajā ziņā prasītājs piekrīt, ka piecistabu Briseles dzīvoklī bija tikai pašas nepieciešamākās mēbeles, piemēram, galdi, matrači un gultas piederumi. Tātad viņš bija pārcēlis savu dzīvesvietu uz jauno dienesta vietu no 1997. gada 1. septembra. Turklāt prasītājs nekādi nenorāda, kāds cits aprīkojums, kas esot palicis Luksemburgā, viņam un viņa ģimenei būtu bijis vajadzīgs, lai varētu uzskatīt, ka viņš ir pārcēlies uz dzīvi savā jaunajā dienesta vietā.
54 Civildienesta tiesa uzskata, ka vienīgais fakts, kas norāda uz ticamību, ka daļa prasītāja mēbeļu ir tikusi pārvesta no Luksemburgas uz Briseli, galu galā ir pieņemšanas akts [kurā minēts], ka mēbeles un personiskās mantas ir saņemtas labā stāvoklī, kā arī rēķins, un abi šie dokumenti ir datēti ar 1998. gada 15. martu, un pirmajā ir norādīts, ka pārcelšanās notikusi tā paša gada 2. martā no Luksemburgas mājas, kurai norādīta adrese, uz Briseli, nenorādot konkrētu adresi.
55 Tomēr, balstoties uz visiem lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, šķiet, ka neatkarīgi no tā, vai dažu mēbeļu, kas esot palikušas Luksemburgā, pārvešana patiešām notikusi 1998. gada 2. martā, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka 1997. gada 1. septembrī prasītājs savu interešu centru katrā ziņā jau bija pārcēlis uz jauno dienesta vietu uz ilgstošu un pastāvīgu laiku un tātad bija galīgi apmeties uz dzīvi Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta izpratnē. Šī iemesla dēļ viņš nav izpildījis otro nosacījumu, kas ir minēts šī sprieduma 44. punktā.
56 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu par Civildienesta noteikumu 85. panta pārkāpumu
57 Ņemot vērā prasītāja procesuālos rakstus, trešajam pamatam faktiski ir divas daļas, attiecīgi par prasītāja nodoma maldināt administrāciju neesamību Civildienesta noteikumu 85. panta izpratnē un saprātīga termiņa jēdziena pārkāpumu, ceļot prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu.
Par pirmo daļu par prasītāja nodoma maldināt administrāciju Civildienesta noteikumu 85. panta izpratnē neesamību
58 Prasītājs apgalvo, ka, nolemjot atgūt apstrīdēto dienas naudu, iecēlējinstitūcija ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 85. pantu. Faktiski viņš apgalvo, ka nav apzināti maldinājis administrāciju, nedz arī viņam bijis šāds nodoms. Līdz ar to, piemērojot Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas pirmo teikumu, iecēlējinstitūcijas varēja sākt apstrīdētās dienas naudas atgūšanu tikai piecu gadu laikā pēc šī pabalsta saņemšanas. Viņš it īpaši uzsver, ka nepietiek vienkārši ar nejaušu administrācijas maldināšanu, jo ir jābūt bijušam faktiskam nodomam to maldināt, un tā tas nav šajā gadījumā.
59 Komisija savukārt apgalvo, ka prasītājs to ir apzināti maldinājis par datumu, kad viņš ir apmeties uz dzīvi jaunajā dienesta vietā. Mākslīgi sadalot iekārtošanās pabalsta pieprasījumu divās atsevišķās daļās, prasītājs it kā licis tai domāt, ka viņa ģimene vēl nav apmetusies Briseles dzīvoklī, lai, piemērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktu, varētu saņemt pusi šī pabalsta. Pēc tam, pēc apgalvotās mēbeļu pārvešanas 1998. gada 2. martā no Luksemburgas uz Briseli, pieprasot šī pabalsta otras daļas izmaksāšanu, prasītājs, kā pierādījumu iesniedzot uzturēšanās atļauju pieprasījumus savas ģimenes locekļiem, esot norādījis, ka viņa ģimene ir viņam pievienojusies jaunajā dienesta vietā tikai no šī datuma, – un ar šo apgalvojumu prasītājs nonāk pats sev pretrunā. Komisija turklāt uzsver, ka prasītājs esot iesniedzis rēķinu ar atpakaļejošu datumu – 1998. gada 15. martu –, visticamāk, lai būtu pamats izmaksāt dienas naudu maksimālo laiku – 180 dienas, kā tas paredzēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantā.
60 Vispirms Civildienesta tiesa norāda, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrā daļa, kas ir pievienota pēc lietas faktu rašanās laika, šajā gadījumā ir piemērojama, ciktāl attiecīgā pārkāpuma izskatīšana tika īstenota pēc šī jaunā noteikuma stāšanās spēkā (pēc analoģijas attiecībā uz tādu pārkāpumu turpināšanu, kas kaitē Savienības finanšu interesēm, skat. spriedumu Josef Vosding Schlacht‑, Kühl‑ und Zerlegebetrieb u.c., no C‑278/07 līdz C‑280/07, EU:C:2009:38, 29. un 34. punkts). Turklāt šajā lietā Komisija piemēroja šo jauno noteikumu, jo tā piekrita atteikties no nepamatoti atlīdzinātu medicīnas izdevumu atgūšanas, pamatojoties uz to, ka – pretēji tam, kas prasīts šajā noteikumā, – tā nespēj pierādīt, ka prasītājs par šiem izdevumiem to ir apzināti maldinājis.
61 Civildienesta tiesa pēc tam atgādina, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu 85. panta pirmo daļu, lai varētu atgūt nepamatoti izmaksāto summu, ir jāiesniedz pierādījumi tam, ka tās saņēmējs patiešām zināja, ka maksājums nav likumīgs, vai arī ka nelikumība bija tik acīmredzama, ka maksājuma saņēmējs nevarēja par to nezināt (spriedums Berghmans/Komisija, 142/78, EU:C:1979:233, 9. punkts; spriedums Ritto/Komisija, F‑18/08, EU:F:2008:110, 29. punkts).
62 Šajā ziņā no iepriekš konstatētā, proti, ka prasītājs 1997. gada 1. septembrī bija galīgi apmeties jaunajā dienesta vietā, izriet, ka šādā situācijā, piemērojot Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. pantu, viņam nemaz nepienācās dienas nauda, un viņš to nevarēja nezināt, jo saskaņā ar judikatūru ikvienam ierēdnim, kurš rīkojas ar pienācīgu rūpību, ir jāpārzina Civildienesta noteikumi (spriedums Connolly/Komisija, T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 168. punkts; spriedums CR/Parlaments, F‑128/12, EU:F:2014:38, 45. punkts; turklāt attiecībā uz ekspatriācijas pabalstu skat. spriedumu Gouvras/Komisija, T‑180/02 un T‑113/03, EU:T:2004:238, 111. punkts).
63 Attiecībā uz prasītāja argumentāciju, kura ir vērsta uz to, lai pierādītu, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 10. panta noteikumi ir “acīmredzami” sarežģīti, ka pārkāpums nebija tik acīmredzams, jo administrācija to nebija pamanījusi, un ka viņš pats nav Civildienesta noteikumu speciālists, Civildienesta tiesa var tikai secināt, ka, ņemot vērā funkciju grupu, kurai viņš pieder, viņa augsto pakāpi, viņa ilgo darba stāžu un būtisko pieredzi gan budžeta jomā, gan attiecībā uz dienesta vietas maiņu, prasītājs, kas ir ļoti informēts šajā jomā, nevar ticami apgalvot, ka šāds regulējums viņam ir licies sarežģīts un ka viņš nav spējis veikt vajadzīgās pārbaudes. Turklāt administrācijas stāvokli, kurai ir jāveic tūkstošiem dažāda veida algu un pabalstu maksājumi, nevar salīdzināt ar ierēdņa stāvokli, kurš ir personīgi ieinteresēts pārbaudīt viņam ik mēnesi pārskaitītos maksājumus (šajā ziņā skat. spriedumu F/Komisija, T‑324/04, EU:T:2007:140, 144. un 145. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
64 Civildienesta noteikumu 85. panta pirmās daļas nosacījumi, kas ļauj atgūt nepamatotus maksājumus, tātad šajā lietā bija izpildīti.
65 Kas attiecas uz nosacījumiem, lai uzsāktu nepamatotu maksājumu atgūšanu, Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas pirmajā teikumā ir noteikts, ka atmaksas pieprasījums jāiesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā no dienas, kurā summa ir samaksāta. Tādējādi – kas attiecas uz katru mēnesi izmaksāto apstrīdēto dienas naudu – tās atgūšanai faktiski bija jānotiek piecu gadu laikā no attiecīgās samaksas. Tomēr no šī 85. panta otrās daļas otrā teikuma, uz kuru šajā gadījumā atsaucas Komisija, izriet, ka tad, ja iecēlējinstitūcija var konstatēt, ka saņēmējs ar nodomu maldinājis administrāciju, lai iegūtu attiecīgo summu, atmaksas pieprasījumu atzīst par spēkā esošu, pat ja šis laikposms ir pagājis.
66 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, runājot vispārīgi, Civildienesta noteikumu 85. pantā izvirzītais mērķis ir Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība specifiskajā attiecību kontekstā starp Savienības iestādēm un to darbiniekiem, proti, personām, kuras ar šīm iestādēm saista labticības pienākums, un tas formāli ir atkārtots Civildienesta noteikumu 11. pantā, kas it īpaši prasa, lai ierēdnis rīkotos “tikai Savienības interesēs” un lai viņam uzticētos pienākumus viņš izpildītu, “atbilstoši tā labticības pienākumam pret Savienību” (spriedums CR/Parlaments, EU:F:2014:38, 61. punkts).
67 Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 85. panta otro daļu divi tajā esošie teikumi izšķir divas situācijas. Pirmais teikums attiecas uz gadījumu, kad darbinieks ir nepamatoti saņēmis maksājumu, pat ja viņš, iespējams, ir iesniedzis administrācijai informāciju, kas tai ļauj konstatēt, ka šis maksājums ir nepamatots. Šādā situācijā, kad iecēlējinstitūcija ir, iespējams, tikai nejauši maldināta, Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka, beidzoties piecu gadu termiņam pēc samaksas, iecēlējinstitūcija vairs nevar pieprasīt nepamatoto maksājumu atgūšanu. Savukārt otrais teikums attiecas uz situāciju, kad darbinieks, rīkojoties ar mērķi nepamatoti saņemt maksājumu, apzināti maldina iecēlējinstitūciju, vai nu tai nesniedzot visu informāciju saistībā ar savu personīgo situāciju, vai nu tai nedarot zināmas izmaiņas savā personīgajā situācijā, vai arī veicot darbības, kā rezultātā iecēlējinstitūcijai būtu vēl sarežģītāk konstatēt viņa saņemtā maksājuma nepamatotību, tostarp sniedzot kļūdainu vai nepatiesu informāciju.
68 Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā Komisija spēja pierādīt, ka prasītājs, lai saņemtu apstrīdēto dienas naudu, to ir apzināti maldinājis Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrā teikuma izpratnē.
69 Šajā ziņā ir jānorāda, ka dienas nauda ir pabalsts, kas vairākkārt atkārtojas laikā. Līdz ar to ieinteresētajai personai ir jāizpilda nosacījumi tās piešķiršanai ne vien sākotnējā pieprasījuma brīdī, bet visu pabalsta izmaksas laikposmā. Tāpēc saskaņā arī ar labticības pienākumu viņam ir jāinformē administrācija par izmaiņām, kas var skart tiesības uz attiecīgo pabalstu.
70 Šajā gadījumā pēc tam, kad viņš bija izīrējis savu Luksemburgas māju un pats noīrējis Briseles dzīvokli, prasītājs sākotnēji, proti, 1997. gada 1. septembrī, vispārējā veidlapā par Civildienesta noteikumos paredzēto tiesību noteikšanu norādīja, ka viņa ģimene vēl nebija pārcēlusies uz jauno dienesta vietu, lai gan vēlāk, tostarp savā prasības pieteikumā un tiesas sēdē, viņš apgalvoja, ka viņa bērni patiesībā gāja skolā Briselē kopš 1997./1998. mācību gada sākuma un jau šajā laikā viņš kopā ar sievu un bērniem bija apmeties šajā dzīvoklī, kaut arī tas, saskaņā ar viņa teikto, bija ļoti pieticīgi aprīkots. Civildienesta tiesa turklāt norāda, ka šajā veidlapā prasītājs vispirms par savu bērnu dzīvesvietu bija norādījis Briseli, pēc tam to nosvītrojis un tās vietā ierakstījis Luksemburgu.
71 Protams, pēc tam 1997. gada 9. septembrī veidlapā par iekārtošanās pabalstu, ko administrācija izmantoja arī, lai noteiktu tiesības uz dienas naudu, viņš norādīja, ka kopā ar ģimeni ir ierīkojis dzīvesvietu Briselē. Tomēr Civildienesta tiesa norāda, ka šajā pašā veidlapā viņš arī atzīmēja, ka ir “iepazinies ar iepriekš minēto tiesisko regulējumu”, proti, Civildienesta noteikumu 20. pantu, kā arī šo noteikumu VII pielikuma 5. pantu.
72 Šī 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka, “ja ierēdnis, kurš ir tiesīgs saņemt apgādnieka pabalstu, neapmetas uz dzīvi vietā, kur viņš strādā, kopā ar savu ģimeni, viņš saņem tikai pusi no pabalsta, kuru viņš citādi būtu tiesīgs saņemt”. Tādējādi, iesniedzot divus atsevišķus iekārtošanās pabalsta pieprasījumus, pirmo 1997. gada 9. septembrī, kas, uzrādot īres līgumu, viņam ļāva saņemt [pabalstu] vienas mēnešalgas apmērā, un otru 1998. gada martā, kas, uzrādot uzturēšanās atļaujas pieteikumu savas ģimenes locekļiem, viņam ļāva saņemt otru šī pabalsta daļu, prasītājs gribēja administrācijai likt uzskatīt – turpinot to, ko sākotnēji bija deklarējis 1997. gada 1. septembrī, – ka viņa ģimene vēl nebija pārcēlusies uz viņa jauno dienesta vietu, kas nebija taisnība, un ka tā viņam pievienojās tikai 1998. gada 2. martā, kas arī nebija taisnība. Šādi viņš apzināti bija maldinājis savu administrāciju, apstiprinot tās pieņēmumu, ka viņš izpilda nosacījumus apstrīdētās dienas naudas saņemšanai.
73 Tā kā prasības pieteikumā un tiesas sēdē prasītājs apliecināja, ka ģimene viņam pievienojās Briselē no 1997. gada 1. septembra, viņš neatbilda Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktā minētajai situācijai. Tāpēc viņam vajadzēja iesniegt vienu pieprasījumu par pilnu iekārtošanās pabalstu, iesniedzot īres līgumu un uzturēšanās atļaujas pieprasījumu no septembra. Šādā gadījumā administrācija būtu viņam izmaksājusi šo pabalstu vienā maksājumā, bet nebūtu maksājusi dienas naudu. Līdz ar to, saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktu pieprasīdams un saņemdams tikai pusi no iekārtošanās pabalsta, prasītājs, lai sev nodrošinātu apstrīdētās dienas naudas ieskaitīšanu, apzināti maldināja administrāciju par datumu, kurā ģimene viņam pievienojās jaunajā dienesta vietā.
74 Tiesas sēdē prasītājs skaidri norādīja, ka viņš savai administrācijai 1997. gada 9. septembrī bija deklarējis, ka viņa ģimene viņam bija pievienojusies jaunajā dienesta vietā, tāpēc viņam nevar pārmest, ka viņš būtu slēpis šo faktu. Tomēr, kad šajā ziņā viņam uzdeva jautājumu, viņš atbildēja, ka neesot apstrīdējis to, ka iecēlējinstitūcija, piemērojot [Civildienesta noteikumu] VII pielikuma 5. panta 4. punkta normas, 1997. gada septembrī viņam pārskaitīja pabalstu tikai vienas mēnešalgas apmērā, un tas skaidri apliecina, ka prasītājs, sadalot iekārtošanās pabalsta pieprasījumu, bija parūpējies, lai administrācijas acīs piešķirtu ticamību ziņām par ģimenes pārcelšanos tikai 1998. gada 2. martā, proti, nākamajā dienā pēc viņa gadījumā paredzētās dienas naudas izmaksas robeždatuma.
75 Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, prasītājs, pārcelšanās izdevumu atmaksas veidlapā 1998. gada 16. martā apliecinot, ka viņš “kopā ar ģimenes locekļiem ir pārcēlis dzīvesvietu no Luksemburgas uz savu dienesta vietu [..] 1998. gada 2. martā”, atkal savai administrācijai ir licis saprast, ka viņa ģimene viņam ir pievienojusies tikai šajā datumā, kas neatbilst patiesībai, kura ir noskaidrojusies tostarp tiesas sēdē. Turklāt, lai – kā viņš pats to atzīst – “labticīgi saņemtu dienas naudu”, viņš iesniedza rēķinu par pārcelšanos, kas esot notikusi 1998. gada 2. martā un kuras faktisku esamību apšauba gan OLAF, gan Komisija.
76 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, gan iesniedzot abus pieprasījumus iekārtošanās pabalsta saņemšanai, gan pieprasījumu pārcelšanās izdevumu atlīdzināšanai, prasītājs bija administrācijai apzināti sniedzis nepareizu informāciju par savas ģimenes pārcelšanos uz viņa jauno dienesta vietu un tādējādi ar savu rīcību to maldinājis, un līdz ar to tā pati nevarēja konstatēt apstrīdētās dienas naudas nepamatotību.
77 Kas attiecas uz apgalvoto prasītāja labticību, ko viņš brīvprātīgi esot centies stiprināt, faktisku pārcelšanos veicot tikai 1998. gada 2. martā jeb nākamajā dienā pēc laikposma, uz kuru attiecas apstrīdētā dienas nauda, kuru viņš “labticīgi”, viņa ieskatā, vēlējās saņemt, ir jāatgādina, ka šādā situācijā prasītājam katrā ziņā vajadzēja rasties šaubām par attiecīgās samaksas pamatotību. Tāpēc viņam noteikti bija pienākums vērsties pie administrācijas, lai tā veiktu nepieciešamās pārbaudes (skat. spriedumu Tsirimiagos/Reģionu komiteja, F‑100/07, EU:F:2009:21, 75. punkts).
78 Turklāt šaubu gadījumā viņš būtu varējis uzdot jautājumus administrācijai un tai izklāstīt savu interpretāciju, kā viņš pats ir sapratis šos noteikumus, lai pārliecinātos, neraugoties uz pretēju viedokli judikatūrā, par Civildienesta noteikumu 71. pantā paredzēto galveno pabalstu izmaksu. Tomēr prasītāja rīcība gluži pretēji pierāda, ka viņš ļoti labi saprata noteikumu, kas reglamentē tiesības uz iekārtošanās pabalstu, nozīmi un pilnībā apzinājās savu pienākumu norādīt un pierādīt, kurā datumā viņa ģimene ir pārcēlusies uz dzīvi Briselē (šajā ziņā skat. spriedumu Thommes/Komisija, T‑195/03, EU:T:2005:344, 126. punkts).
79 Visbeidzot kā nepamatots ir jānoraida arī prasītāja arguments, atbilstoši kuram administrācijai, lai tā varētu atsaukties uz Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otro teikumu, piecu gadu laikā pēc pieļautās nelikumības būtībā ir jāspēj pierādīt, ka ieinteresētā persona to ir apzināti maldinājusi, un, ja to nevar pierādīt, tad ir jāuzskata, ka ir iestājies noilgums. Faktiski šādā argumentā nav ņemts vērā pats šī noteikuma formulējums, un, ja tas tiktu pieņemts, tad šim noteikumam zustu lietderīgā iedarbība.
80 No iepriekš minētā izriet, ka šī pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par otro daļu par saprātīga termiņa jēdziena pārkāpumu, ceļot prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu
81 Prasītājs norāda, ka, uzsākot apstrīdētās dienas naudas atgūšanu 14 gadus pēc tās samaksas, Komisija esot pārkāpusi pienākumu celt prasību saprātīgā termiņā, neievērojot arī tiesiskās noteiktības principu. It īpaši viņš pārmet OLAF, ka tas izmeklēšanu uzsāka tikai 2007. gadā, proti, 10 gadus pēc pārmestajiem faktiem.
– Par pieņemamību
82 Komisija uzskata, ka šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama. Kā tagad izriet no Eiropas Savienības Vispārējās tiesas sprieduma lietā Komisija/Moschonaki (T‑476/11 P, EU:T:2013:557), ja prasītājs šādu argumentu nav izvirzījis savā sūdzībā, tad viņam nav iespējas to pirmo reizi izvirzīt strīda izskatīšanas posmā.
83 Civildienesta tiesa tomēr uzskata, ka šis iebildums par nepieņemamību uzreiz ir jānoraida. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdņu celtās prasībās prasījumos Savienības tiesā var būt ietverti tikai tādi apstrīdēšanas pamati, kuriem ir tāds pats pamatojums kā sūdzībā minētajiem. Tomēr šos apstrīdēšanas pamatus var attīstīt Savienības tiesā, iesniedzot pamatus un argumentus, kam nav obligāti jābūt minētiem sūdzībā, bet kas ir ar to cieši saistīti. Turklāt, no vienas puses, tā kā pirmstiesas procedūrai nav formāla rakstura un ieinteresētās personas šajā procesa stadijā parasti rīkojas bez advokāta starpniecības, administrācija nedrīkst sūdzības izskatīt šauri, bet, gluži pretēji, sūdzības tai ir jāizskata paplašināti. No otras puses, Civildienesta noteikumu 91. panta mērķis nav precīzi un galīgi ierobežot iespējamo tiesvedības posmu, ja vien prasība tiesā negroza ne sūdzības pamatu, ne priekšmetu (spriedums Komisija/Moschonaki, EU:T:2013:557, 73. un 76. punkts).
84 Šajā lietā prasītājs sūdzībā atsaucās uz iestājušos noilgumu, kas, viņaprāt, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85. pantu liedzot atgūt apstrīdēto dienas naudu, un uz apgalvotā pārkāpuma izdarīšanas laiku. Tādējādi iecēlējinstitūcija varēja pietiekami precīzi zināt iebildumus, kurus prasītājs bija formulējis pret apstrīdēto lēmumu un saskaņā ar kuriem šis lēmums bija pieņemts novēloti un pārkāpjot piemērojamo noilguma termiņu.
– Par lietas būtību
85 Iesākumā Civildienesta tiesa konstatē, ka, ņemot vērā, ka šajā gadījumā tiek piemērots Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrais teikums, šī noteikuma pirmajā teikumā noteiktais piecu gadu termiņš nav piemērojams. Tāpēc uz šo lietu tāpat kā uz citām līdzīgām lietām attiecas Civildienesta noteikumu 85. pants redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. maijam, proti, iecēlējinstitūcijas uzsāktai nepamatoto maksājumu atgūšanai nav piemērojams nekāds iepriekš noteikts noilguma termiņš.
86 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Kopienu tiesas kompetencē nav noteikt noilguma termiņus, piemērojamību vai piemērošanas kārtību darbībai, kas veido pārkāpumu, ne vispārīgi, ne attiecībā uz tai iesniegto lietu. Tomēr tas, ka tiesību aktos nav noteikts noilgums, neizslēdz, ka Komisijas darbību kādā konkrētā gadījumā var kontrolēt no tiesiskās noteiktības principa viedokļa. Ja Kopienu likumdevējs nav noteicis noilguma termiņu, tiesiskās noteiktības pamatprasība nepieļauj, ka Komisija bezgalīgi var atlikt savu pilnvaru izmantošanu (spriedums Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, T‑22/02 un T‑23/02, EU:T:2005:349, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
87 Tāpēc Savienības tiesai, izskatot iebildumu par Komisijas novēlotu darbību, nevajag aprobežoties ar konstatējumu, ka nepastāv nekāds noilguma termiņš, bet tai ir pārbauda, vai Komisija nav rīkojusies pārmērīgi novēloti (spriedums Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, EU:T:2005:349, 88. punkts; kā arī pēc analoģijas – spriedums François/Komisija, T‑307/01, EU:T:2004:180, 46. punkts).
88 Vispārīgi runājot, ja procesa ilgums nav noteikts Savienības tiesību akta normā, iestādes noteiktā termiņa konkrētā tiesību akta pieņemšanai “saprātīgums” ir jāvērtē, ievērojot lietas iznākuma nozīmi ieinteresētajām personām, lietas sarežģītību un lietas dalībnieku uzvedību (spriedums (pārskatīšana) Arango Jaramillo u.c./EIB, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
89 Saistībā ar nepamatotu maksājumu atgūšanas īpašo jomu, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 85. pantā, tas, vai termiņam ir saprātīgs raksturs, ir jāizvērtē, tostarp ņemot vērā, cik ļoti acīmredzama ir apstrīdēto maksājumu nelikumība, un to, vai nepamatotajiem maksājumiem ir gadījuma vai turpināts raksturs. Līdz ar to laiks ir tikai viens aspekts izvērtējumā, vai atgūšanas tiesības tiek īstenotas pamatoti, it īpaši ņemot vērā, pirmkārt, administrācijas pieļautā pārkāpuma acīmredzamību un, otrkārt, visu vērā ņemamo apstākļu kopumu, piemēram, atprasītās summas apmēru, administrācijas kļūdaino rīcību, ierēdņa labticību un pienācīgu rūpību, ko no viņa sagaida, ņemot vērā viņa izglītību, pakāpi un darba pieredzi (šajā ziņā skat. spriedumu Acton u.c./Komisija, 44/74, 46/74 un 49/74, EU:C:1975:42, 29. punkts; White/Komisija, T‑107/92, EU:T:1994:17, 47. punkts, un Ronsse/Komisija, T‑205/01, EU:T:2002:269, 52. punkts).
90 Tomēr Komisijas darbības iespējami novēlotais raksturs nebūtu jāvērtē, ievērojot vienīgi laiku, kas aizritējis no faktiem, par kuriem ir strīds, līdz rīcības uzsākšanai. Gluži pretēji – Komisijas darbību nevar kvalificēt kā pārmērīgi novēlotu, ja nav kavēšanās vai citas neuzmanības, par ko būtu atbildīga iestāde, un ir jāņem vērā tostarp brīdis, kurā iestāde uzzinājusi par faktu, kas veido pārkāpumu, pastāvēšanu, un administratīvā procesa saprātīgs ilgums (spriedums Ronsse/Komisija, EU:T:2002:269, 53. punkts, un Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, EU:T:2005:349, 89. punkts; kā arī šajā ziņā – spriedums Nencini/Parlaments, T‑431/10 un T‑560/10, EU:T:2013:290, 48.–50. punkts, spriedums pārsūdzēts Tiesā, lieta C‑447/13 P). It īpaši saistībā ar izmeklēšanas procedūras uzsākšanu saprātīga termiņa ievērošana tiek novērtēta gadījumā un no brīža, kad administrācija ir informēta par faktiem un rīcību, kas var veidot Civildienesta noteikumos noteikto ierēdņa saistību pārkāpumu (skat. spriedumu François/Komisija, EU:T:2004:180, 48. punkts).
91 Ir jau ticis nospriests, ka gadījumā, ja pieļautais pārkāpums attiecīgajam ierēdnim bija acīmredzams vai tam vajadzēja tādam būt, septiņu gadu termiņš starp nepamatoto maksājumu sākumu un dienu, kurā administrācija cēlusi prasību par nepamatoto maksājumu atgūšanu, nav uzskatāms par nesamērīgu (skat. spriedumu Ronsse/Komisija, EU:T:2002:269, 53. punkts; attiecībā uz kļūdu, kas atklāta septiņus gadus pēc nepamatotā maksājuma veikšanas, skat. arī spriedumu Ritto/Komisija, EU:F:2008:110).
92 Turklāt, kā pamatoti norādījusi Komisija, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka gadījumā, ja ierēdņa rīcība ir bijusi vienīgi nolaidīga, bet – pretēji šajā lietā izskatāmajam gadījumam – nav kļuvusi par apzinātu vēlmi maldināt administrāciju, prasības celšana par ierēdņa nepamatoti saņemto priekšrocību atgūšanu vairāk nekā 10 gadus pēc apstrīdētajiem maksājumiem katrā ziņā ir uzsākta ar ievērojamu laika nobīdi, tomēr, ņemot vērā lietas apstākļus, tā nav uzskatāma par tik pārmērīgu, lai varētu ietekmēt tiesības atgūt nepamatoto maksājumu (skat. spriedumu White/Komisija, EU:T:1994:17, 48. punkts).
93 Civildienesta tiesa uzskata, ka sprieduma lietā White/Komisija (EU:T:1994:17) 48. punktā izvēlētais risinājums a fortiori ir piemērojams izskatāmajā lietā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, it īpaši prasītāja vēlmi maldināt administrāciju. Tādējādi, pat ja iecēlējinstitūcija ir uzsākusi pārbaudes procedūru par apstrīdētās dienas naudas izmaksas likumību apmēram 10 gadus pēc tās izmaksas un ir spējusi konstatēt šo maksājumu nelikumību un līdz ar to pieprasīt to atgūšanu tikai 14 gadus pēc to izmaksas, šāds termiņš, lai arī tas ir ievērojami ilgs, nav uzskatāms par tik pārmērīgu, lai varētu ietekmēt tiesības atgūt nepamatoto maksājumu.
94 Izskatāmajā lietā apstrīdētais pabalsts prasītājam tika izmaksāts par 180 dienu laikposmu no 1997. gada 1. septembra līdz 1998. gada 1. martam, savukārt izmeklēšana ar mērķi konstatēt faktisko situāciju par prasītāja deklarētajām ziņām, lai saņemtu šo pabalstu, kā arī citas finansiālas priekšrocības, OLAF uzsāka pēc tam, kad tam 2007. gada 19. jūlijā tika paziņots par nodarījumu. 2008. gada 13. martā prasītājs tika informēts, ka tiek uzsākta izmeklēšana, un pēc viņa divkārtējas uzklausīšanas OLAF 2012. gada 30. martā ieteica Komisijai uzsākt [nepamatoto maksājumu] atgūšanu, ko tā arī darīja tā paša gada 6. jūlijā.
95 Šajā ziņā Civildienesta tiesa apstiprina, ka, tikai pateicoties denuncējošam ziņojumam, administrācija – šajā gadījumā ar OLAF starpniecību – varēja uzzināt par attiecīgo pārkāpumu. Tiklīdz tā uzzināja šo informāciju, OLAF to ātri nodeva iecēlējinstitūcijai un uzsāka procedūru, lai ierosinātu lietu par šo pārkāpumu, tā izpildot šī sprieduma 90. punktā minēto prasību.
96 Turpinājumā Civildienesta tiesa norāda, ka, lai atklātu prasītāja iesniegto dokumentu un pieprasījumu šķietamo likumību, administrācijai noteikti bija vajadzīgs laiks, lai uzsāktu prasīto izmeklēšanu. Un tā tik tiešām bija īpaši sarežģīta, ņemot vērā dokumentu un apsūdzību daudzumu, kuru administrācijai bija darījusi zināmu prasītāja bijusī sieva. OLAF vajadzēja arī uzklausīt vairāku personu [liecības] un aptaujāt vairākus PMO dienestus, kas bija iesaistīti maksājumu veikšanā prasītājam ne vien 1997./1998. gadā, bet arī pēc tam.
97 Ņemot vērā šos apstākļus, OLAF ziņojuma saņemšana četrus gadus pēc izmeklēšana sākuma nav uzskatāma par nesamērīgu. Turklāt ir jāuzsver, pirmkārt, ka iecēlējinstitūcijai nevar pārmest, ka tā ir gaidījusi OLAF izmeklēšanas rezultātus, un, otrkārt, ka, tiklīdz kā izmeklēšanas ziņojums bija pabeigts un tai paziņots, tā pieprasīja atgūt apstrīdēto dienas naudu nākamo trīs mēnešu laikā.
98 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pamata otrā daļa par saprātīga termiņa pārkāpumu ir jānoraida un līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par ceturto pamatu par tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu pārkāpumu
99 Saistībā ar šo pamatu prasītājs apgalvo, ka, uzsākot apstrīdētās dienas naudas atgūšanu, iecēlējinstitūcija nav ievērojusi tiesiskās paļāvības principu, ņemot vērā, ka, tā kā tolaik viņš precīzi sniedza visu viņam prasīto informāciju, viņš pamatoti varēja sagaidīt, ka 1997. un 1998. gadā veiktie maksājumi vairs nevar tikt atprasīti. Šo pašu iemeslu dēļ, šādi rīkodamās – novēloti un nelaikā, iecēlējinstitūcija esot pārkāpusi labas pārvaldības, kā arī tiesiskās noteiktības principu.
100 Šajā ziņā Civildienesta tiesa atgādina, ka, tā kā Civildienesta noteikumu 85. pantā ir izteikts tiesiskās paļāvības princips, tas, ka šī panta normas nav pārkāptas – kā tas iepriekš ir konstatēts –, nozīmē, ka ir jānoraida arī iebildums par šī principa pārkāpumu (spriedums F/Komisija, EU:T:2007:140, 167. punkts).
101 Turklāt ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrajā teikumā administrācijai ir noteikts pienākums pilnībā atgūt nepamatoti izmaksātās summas tādā gadījumā, ja tā spēj konstatēt, ka attiecīgais darbinieks to ir apzināti maldinājis, pārkāpjot šim darbiniekam saistošo lojalitātes pienākumu (skat. spriedumu CR/Parlaments, EU:F:2014:38, 62. punkts).
102 Attiecībā uz prasītāja izvirzītajiem argumentiem, lai konstatētu labas pārvaldības pārkāpumu, tie lielā mērā sakrīt ar tiem, kurus viņš izvirza, lai pamatotu tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, un kuri jau ir izskatīti un noraidīti kā nepieņemami trešā pamata vērtējumā.
103 Attiecībā uz prasītāja apgalvojumu, ka pret viņu ir vērsta diskriminējoša attieksme, papildus tam, ka tas nekādi nav pamatots, vēl ir jāuzsver, ka pat gadījumā, ja tā būtu konstatēta, fakts, ka administrācija varēja izmaksāt nelikumīgus pabalstus citiem ierēdņiem, nedod tiesības prasītājam saņemt Civildienesta noteikumos paredzētus pabalstus, kuru saņemšanas nosacījumus viņš neizpilda. Tāpat arī, ņemot vērā viņa vēlmi maldināt iecēlējinstitūciju, prasītājs nevar tai pārmest, ka tā nav ievērojusi pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, ja tieši ierēdnis ir tas, kurš ir pārkāpis labticības pienākumu, kas ir formāli noteikts Civildienesta noteikumu 11. pantā.
104 Līdz ar to ceturtais pamats arī ir jānoraida kā nepamatots.
3. Par prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību
105 Attiecībā uz prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību ir pietiekami atgādināt, ka prasījumi par mantiskā vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida, ja – kā tas ir šajā lietā – tie ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu, kuri paši ir noraidīti kā nepamatoti (spriedums A/Komisija, F‑12/09, EU:F:2011:136, 232. punkts un tajā minētā judikatūra).
106 Tā kā visi pamati par atcelšanu ir noraidīti, tad tāpat arī kā nepamatoti ir jānoraida prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību.
Par tiesāšanās izdevumiem
107 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 1. punktu, ievērojot citus šā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šī pienākuma.
108 No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Komisija savos prasījumos ir skaidri lūgusi piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošana nav attaisnota, prasītājam ir jāsedz savi un jāatlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumi.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) J. M. López Cejudo sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Rofes i Pujol | Bradley | Svenningsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 30. aprīlī.
W. Hakenberg | | M. I. Rofes i Pujol |