EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2013. gada 23. oktobrī

Lieta F‑124/12

Ulrik Solberg

pret

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centru (EMCDDA)

Civildienests – Bijušais pagaidu darbinieks – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Novērtējuma brīvības apjoms

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu un ar kuru U. Solberg lūdz atcelt Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra (EMCDDA vai turpmāk tekstā – “Uzraudzības centrs”), iestādes, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “AHCC”), 2012. gada 12. janvāra lēmumu nepagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu

Nolēmums      Noraidīt U. Solberg prasību. U. Solberg sedz savus un atlīdzina Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Vēstule, kas adresēta pagaidu darbiniekam un kurā viņam tiek atgādināts par viņa līguma beigu datumu – Izslēgšana – Lēmums nepagarināt līgumu – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts)

2.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Labas pārvaldības princips – Pienākums pamatot nelabvēlīgus lēmumus

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants)

3.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma pagarināšana – Administrācijas novērtējuma brīvība – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Attiecīgā darbinieka interešu ņemšana vērā

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. pants)

1.      Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu tikai tādi akti vai pasākumi, kuri rada saistošas tiesiskas sekas, kas tieši vai netieši var ietekmēt ierēdņa vai darbinieka intereses, būtiski izmainot tā tiesisko stāvokli, var tikt atzīti par nelabvēlīgiem aktiem. Turklāt akts, kurā salīdzinājumā ar agrāko aktu nav ietverts neviens jauns apstāklis, ir tikai šo agrāko aktu apstiprinošs akts, un tādēļ saistībā ar to nevarētu sākties jauns prasības termiņš.

Konkrēti, vēstule, kurā ir tikai atgādināti darbiniekam viņa līguma noteikumi, kas attiecas uz tā darbības beigu termiņu un kas neietver nevienu jaunu apstākli attiecībā uz šiem noteikumiem, nav nelabvēlīgs akts.

Savukārt gadījumā, ja līgums var tikt pagarināts, administrācijas pieņemtais lēmums to nepagarināt ir nelabvēlīgs akts, kas ir atsevišķs no attiecīgā līguma un par kuru likumā noteiktajos termiņos var iesniegt sūdzību un pat celt prasību. Tādējādi tāds lēmums, kas pieņemts pēc dienesta interešu un ieinteresētās personas situācijas atkārtotas izvērtēšanas, ietver jaunu apstākli salīdzinājumā ar sākotnējo līgumu un nav uzskatāms tikai par tā apstiprinājumu.

(skat. 16.–18. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2006. gada 14. septembris, C‑417/05 P Komisija/Fernández Gómez, 46. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 25. oktobris, T‑26/96 Lopes/Tiesa, 19. punkts; 2008. gada 15. oktobris, T‑160/04 Potamianos/Komisija, 21. punkts.

Civildienesta tiesa: 2011. gada 15. septembris, F‑102/09 Bennett u.c./ITSB, 56., 57. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra; 2012. gada 23. oktobris, F‑61/11 Possanzini/Frontex, 41. punkts.

2.      Viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvajā procesā tostarp ir labas pārvaldības princips, kas ir ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, un vienā no tā daļām, kas iekļauta minētā 41. panta 2. punkts c) apakšpunktā, ir noteikts “pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus”.

Turklāt pienākums pamatot nelabvēlīgu lēmumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai primāru apsvērumu dēļ.

(skat. 29. un 30. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 29. septembris, T‑218/02 Napoli Buzzanca/Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra; 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P ETF/Landgren, 148. punkts un tajā minētā judikatūra.

Vispārējā tiesa: 2012. gada 27. septembris, T‑387/09 Applied Microengineering/Komisija, 76. punkts.

3.      Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses it īpaši nozīmē, ka tad, kad kompetentā iestāde pieņem lēmumus saistībā ar ierēdņa vai darbinieka situāciju un to dara, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību, tā ņem vērā visu informāciju, kurai var būt ietekme uz tās lēmumu; to darot, tās pienākums ir ņemt vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa vai darbinieka intereses.

Katrā ziņā pienākums ņemt vērā tāda darbinieka personīgās intereses, kura profesionālais sniegums ir atzīts par neapmierinošu, nevar aizliegt kompetentajai iestādei nepagarināt viņa darba līgumu uz noteiktu laiku, neraugoties uz šī darbinieka iebildumiem, ja to prasa dienesta intereses.

(skat. 43. un 45. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2008. gada 27. novembris, F‑35/07 Klug/EMEA, 79. punkts; 2012. gada 13. jūnijs, F‑63/11 Macchia/Komisija, 50. punkts, par šo spriedumu Vispārējā tiesā tiek izskatīta apelācijas sūdzība, lieta T‑368/12 P; 2012. gada 11. jūlijs, F‑85/10 AI/Tiesa, 167. un 168. punkts.