Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T-319/05 Šveices Konfederācija/Eiropas Komisija 2010. gada 23. novembrī iesniedza Eiropas Komisija (pārējie lietas dalībnieki - Vācijas Federatīvā Republika un Landkreis Waldshut)
(lieta C-547/10 P)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Šveices Konfederācija (pārstāvis - S. Hirsbrunner, Rechtsanwalt)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika un Landkreis Waldshut
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
atcelt Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T-319/05 saskaņā ar Statūtu 61. pantu;
ja Tiesa uzskatīs, ka lietā var taisīt spriedumu, tad atcelt Eiropas Komisijas 2003. gada 5. decembra Lēmumu 2004/12/EK un piespriest Eiropas Komisijai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 122. panta 1. daļu segt visus tiesāšanās izdevumus, kā arī tos, kas radušies pirmajā instancē;
ja Tiesa uzskatīs, ka lietā nevar taisīt spriedumu, tad nodot lietu otrreizējai izskatīšanai attiecīgajā tiesā un atstāt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem apelācijas instancē Vispārējās tiesas ziņā.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T-319/05 (turpmāk tekstā - "pārsūdzētais spriedums"). Ar pārsūdzēto spriedumu tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība atcelt Komisijas 2003. gada 5. decembra Lēmumu 2004/12/EK (turpmāk tekstā - "pārsūdzētais lēmums") par 2003. gada 15. janvāra 213. īstenošanas regulu Vācijas tiesiskajam regulējumam gaisa satiksmes jomā, izveidojot lidmašīnu izlidošanas un nolaišanās kārtību Cīrihes lidostā (turpmāk tekstā - "213. īstenošanas regula"), kas grozīta ar 2003. gada 1. aprīļa pirmo regulu par grozījumiem 213. īstenošanas regulā (turpmāk tekstā - "apskatāmie Vācijas pasākumi").
Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza šādus pamatus:
1. Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punktu, visaptveroši saprotot tās piemērošanas jomu tikai kā aizliegumus īstenot satiksmes tiesības. Turklāt Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Nolīguma 1. panta 2. punktu nevar iebilst pret šādu Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta interpretāciju, pat ja tāda būtu iespējama ES kontekstā.
2. Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi pamatošanas pienākumu LESD 296. panta (iepriekšējā redakcijā - EKL 253. pants) izpratnē, jo tā neesot apšaubījusi, ka Komisija ir izslēgusi Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta piemērošanu bez pamatojuma. Vispārējā tiesa turklāt nepamatoti pieņemot, ka tiesvedībā neesot vēlāka pamatu aizstāšana, ja Komisija pārsūdzētajā lēmumā ietverto pamatojumu tiesvedībā aizstāj ar pilnīgi jaunu "skaidrojumu".
3. Neņemdama vērā lidostas izmantotāja un apkārtnes iedzīvotāju tiesības, Vispārējā tiesa kļūdaini esot interpretējusi un piemērojusi Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu.
4. Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi diskriminācijas aizliegumu. Tā kļūdaini no pamatojuma esot izslēgusi lidostas izmantotāja un apkārtnes Šveices iedzīvotāju tiesības. Tā pretēji prasībā ietvertajiem prasījumiem esot atteikusies izvērtēt, vai pasākumi ir bijuši vajadzīgi. Tā nepietiekami šauri esot piemērojusi prasību par attaisnojumu objektīvu iemeslu dēļ. Interese piešķirt priekšrocību tūrisma zonai nav aizsargājama, jo saimnieciskās intereses nevarot būt objektīvs attaisnojošs apstāklis.
5. Vispārējās tiesas veiktajā samērīguma pārbaudē esot sastopamas būtiskas juridiskas kļūdas. Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus. Tā nepilnīgi esot noskaidrojusi faktus. Nepareizi izprazdama savas pārbaudes pilnvaras, tā Komisijas konstatētos faktus esot aizstājusi ar saviem konstatējumiem. Tā, neņemdama vērā tiesības tikt uzklausītam, ir vadījusies no pieņēmumiem par faktiem, saistībā ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot tikusi uzklausīta.
6. Mazāk radikālu ierobežojumu pārbaudē Vispārējā tiesa neesot ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadali un citiem principiem.
7. Izklāstītā par trokšņa kontingentu kā alternatīvu Vispārējās tiesas argumenti esot bijuši acīmredzami pretrunīgi.
____________