ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 22. septembrī (1)
Lieta C‑599/14 P
Eiropas Savienības Padome
pret
Liberation Tigers of Tamil Eelam (LTTE)
Apelācija – Ierobežojoši pasākumi terorisma apkarošanas nolūkā – Personu, grupu un organizāciju atstāšana Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā – Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP – 1. panta 4. un 6. punkts – Procedūra – Jēdziens “kompetenta iestāde” – Trešo valstu iestāžu lēmuma nozīme – Publiski pieejamas informācijas izmantošana – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu
1. Eiropas Savienības Padome ir iesniegusi apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās T‑208/11 un T‑508/11 (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru atcelta virkne Padomes īstenošanas pasākumu, ciktāl, lai apkarotu terorismu, tie ietvēra Liberation Tigers of Tamil Eelam (turpmāk tekstā – “LTTE”) to personu, grupu un organizāciju sarakstā, kurām vai kuru labā tiek aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus. Vispārējā tiesa atcēla minētos pasākumus tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar inter alia nepietiekamu tiem pievienoto pamatojumu un argumentāciju, ar kādu Padome bija pamatojusi LTTE atstāšanu šajā sarakstā.
2. Padome apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā:
– kļūdaini uzskatot, ka Padomei pamatojumā ir jāpierāda, ka tā ir pārbaudījusi, vai iestādes, kas ir atbildīga par personu iekļaušanu sarakstā, darbība trešajā valstī tiek veikta, ievērojot pietiekamas garantijas;
– novērtējot to, kā Padome ir izmantojusi publiski pieejamu informāciju, un
– nekonstatējot, ka LTTE iekļaušana sarakstā varētu būt pamatota ar Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu (3).
Atbilstošās tiesību normas
Kopējā nostāja 2001/931
3. Padomes Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP (4) tika pieņemta, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes (turpmāk tekstā – “ANO Drošības padome”) Rezolūciju Nr. 1373 (2001). Saskaņā ar minēto rezolūciju visām valstīm jānovērš un jāaptur terorisma aktu finansēšana un nekavējoties jāpiemēro līdzekļu un citu finanšu aktīvu vai saimniecisko resursu iesaldēšana inter alia personām, kas veic vai mēģina veikt terorisma aktus, kas piedalās tajos vai veicina šādu aktu veikšanu (5).
4. Šīs Kopējās nostājas 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “[tā] saskaņā ar turpmāko pantu noteikumiem attiecas uz personām, grupām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos un uzskaitītas pielikumā” (6).
5. [Kopējās nostājas] 1. panta 2. punktā ir definēts, ka “personas, grupas un organizācijas, kas ir iesaistītas terora aktos” ietver “grupas un organizācijas, kas tieši vai netieši pieder šādām personām vai kuras šādas personas tieši vai netieši vada; un personas, grupas vai organizācijas, kas rīkojas šādu personu, grupu vai organizāciju vārdā vai saskaņā ar to norādēm, ietverot līdzekļus, kas iegūti vai saņemti no šādu personu vai ar tām saistīto personu, grupu vai organizāciju pārvaldītas vai īpašumā esošas mantas”. Ar 1. panta 3. punktu ir definēts “terora akts”, piemērojot Kopējo nostāju 2001/931 (7).
6. Ar 1. panta 4. punktu ir paredzēts, ka sarakstu pielikumā
“izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem. Sarakstā var iekļaut personas, grupas un organizācijas, ko [ANO] Drošības padome atzinusi par saistītām ar terorismu un pret kurām tā noteikusi sankcijas.
Šajā punktā “kompetenta iestāde” ir tiesu iestāde vai gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šāda punkta skartajos jautājumos, līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā”.
7. Ar 1. panta 6. punktu ir noteikts, ka “pielikumā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri atjaunina, vismaz reizi sešos mēnešos, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā”.
8. Saskaņā ar attiecīgi 2. un 3. pantu (toreizējā) Eiropas Kopiena, nepārsniedzot tai ar (toreizējo) Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu piešķirtās pilnvaras, kas “pieprasa iesaldēt līdzekļus, finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus, kas pieder pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām,” un “nodrošina, ka pielikumā minētajām personām, grupām un organizācijām ir liegta tieša vai netieša pieeja līdzekļiem, finanšu aktīviem vai ekonomiskajiem resursiem, vai finanšu vai citiem ar tām saistītiem pakalpojumiem”.
9. Kopējās nostājas 2001/931 pielikumā bija ietverts 1. pantā minēto personu, grupu un organizāciju sākotnējais saraksts. Šajā sarakstā nebija iekļauta LTTE.
Regula Nr. 2580/2001
10. Padomes Regulas (EK) Nr. 2580/2001 (8) preambulas 3. un 4. apsvērums attiecas uz ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1373 (2001). Šīs regulas preambulas 5. apsvērumā ir noteikts, ka ir nepieciešama (toreizējās) Kopienas rīcība, lai īstenotu Kopējās nostājas 2001/931 kopējās ārpolitikas un drošības politikas (turpmāk tekstā – “KĀDP”) aspektus. Saskaņā ar preambulas 6. apsvērumu minētā regula ir nepieciešama (toreizējās) Kopienas līmenī un tā papildina administratīvos un tiesas procesus, kas attiecas uz teroristiskajām organizācijām Eiropas Savienībā un trešajās valstīs.
11. Regulas Nr. 2580/2001 1. panta 2. punktā “līdzekļu, citu finanšu aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšana” ir definēta kā “[..] liegums jebkurai līdzekļu kustībai, pārvedumiem, grozījumiem, izmantošanai vai tādām darbībām ar līdzekļiem, kuru rezultātā jebkādā veidā mainītos to apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturs, galamērķis vai rastos citas pārmaiņas, tādējādi sekmējot līdzekļu izmantošanu, tostarp vērtspapīru portfeļa pārvaldību”. Saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 1. panta 4. punktu “terorisma akta” definīcija ir tā pati, kas ietverta Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā.
12. [Regulas] 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas Regula Nr. 2580/2001 (turpmāk tekstā – “2. panta 3. punkta saraksts”). Tajā it īpaši ir noteikts, ka šajā sarakstā iekļauj:
“[..]
ii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
[..].”
13. LTTE pirmoreiz tika iekļauta sarakstā, kas Kopējai nostājai 2001/931 tika pievienots ar Kopējo nostāju 2006/380/KĀDP (9). Tajā pašā dienā ar Padomes Lēmumu 2006/379/EK (10) tā tika iekļauta 2. panta 3. punkta sarakstā. LTTE šo sākotnējo iekļaušanu sarakstā neapstrīdēja. Tā ir atstāta 2. panta 3. punkta sarakstā saskaņā ar vairākiem lēmumiem un regulām (tostarp apstrīdēto regulu (11)), ar katru no kuriem ir atcelts un aizstāts tā priekštecis. Iesniedzot pirmo prasību (12) Vispārējā tiesā LTTE lūdza atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 83/2011, ciktāl tā attiecās uz LTTE. Minētā regula tajā laikā bija spēkā, un LTTE bija iekļauta 2. panta 3. punkta saraksta 2.17. punktā (13). Iesniedzot otro prasību (14), LTTE lūdza atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 687/2011 (ar ko inter alia tika atcelta Īstenošanas regula Nr. 83/2011), ciktāl tā attiecās uz LTTE (15).
14. Katras apstrīdētās regulas preambulas apsvērumos ir norādīts, ka Padome visām personām, grupām un organizācijām (kur tas ir bijis praktiski iespējams) ir sniegusi pamatojumu, paskaidrojot, kāpēc tās ir bijušas iekļautas iepriekšējās regulas sarakstā. Tajos ir norādīts, ka Padome ir informējusi iepriekšējās regulas sarakstā iekļautās personas, grupas un organizācijas par to, ka Padome ir nolēmusi atstāt tās sarakstā. Turklāt ar šiem apsvērumiem tiek paskaidrots, ka minētajām personām, grupām un organizācijām ir norādīts, ka ir iespējams pieprasīt pamatojumu par Padomes argumentāciju, kāpēc tās ir iekļautas sarakstā (ja tas vēl nebija tām paziņots). Saskaņā ar šiem preambulas apsvērumiem Padome, veicot 2. panta 3. punkta saraksta pilnīgu pārskatīšanu, ņēma vērā jebkuras piezīmes, ko tai bija iesniegušas attiecīgās personas.
15. Vispārējā tiesa šādi aprakstīja ar Īstenošanas regulu Nr. 83/2011 saistītā pamatojuma saturu:
“167. Šie motīvi iesākas ar rindkopu, kurā Padome, pirmkārt, apraksta prasītāju kā 1976. gadā izveidotu “teroristu grupu”, kas cīnās par atsevišķu Tamilu valsti Šrilankas ziemeļos un austrumos, otrkārt, apstiprina, ka prasītāja ir veikusi “vairākus terora aktus, tostarp atkārtotus uzbrukumus civiliedzīvotājiem un viņu iebiedēšanu, biežus uzbrukumus valdības mērķiem, politisku procesu izjaukšanu, kā arī cilvēku nolaupīšanu un politiskas slepkavības”, un, treškārt, pauž viedokli, ka, “lai gan nesenā [LTTE] militārā sakāve ir būtiski vājinājusi tās struktūru, tomēr visticamāk, ka šī organizācija turpinās veikt terora aktus Šrilankā” (apstrīdēto regulu motīvu pirmā rindkopa).
168. Turpinājumā Padome ir sagatavojusi “ar terorismu saistītu darbību” –, kuras prasītāja ir veikusi, sākot no 2005. gada augusta līdz 2009. gada aprīlim, kā norāda tā pati, vai līdz 2010. gada jūnijam, kā ir norādīts apstrīdētajās regulās (apstrīdēto regulu motīvu otrā rindkopa), – sarakstu.
169. Norādījusi, ka “uz šiem aktiem attiecas Kopējās nostājas 2001/931[..] 1. panta 3. punkta [a), b), c), f) un g)] apakšpunkta nosacījumi un tie veikti ar mērķiem, kas izklāstīti tās 1. panta 3. punkta i) un iii) apakšpunktā”, un ka “uz [LTTE] attiecas 2. panta 3. punkta ii) apakšpunkts Regulā [..] Nr. 2580/2001” (apstrīdēto regulu motīvu trešā un ceturtā rindkopa), Padome min lēmumus, ko Lielbritānijas un Indijas iestādes attiecībā uz prasītāju ir pieņēmušas 1992., 2001. un 2004. gadā [tai skaitā divus Apvienotās Karalistes lēmumus. Pirmais ir Secretary of State for the Home Department (Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs, turpmāk tekstā – “Home Secretary”) 2001. gada 29. marta lēmums (turpmāk tekstā – “Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums”), ar kuru aizliegta LTTE kā nelikumīga organizācija, kas iesaistīta terorismā, saskaņā ar UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma likums)] (īstenošanas regulu, sākot no Īstenošanas regulas Nr. 83/2011 un beidzot ar Īstenošanas regulu Nr. 125/2014, motīvu piektā un sestā rindkopa), kā arī 2012. gadā (Īstenošanas regulas Nr. 790/2014 motīvu sestā un septītā rindkopa).
170. Runājot par Lielbritānijas lēmumiem un – vienīgi Īstenošanas regulas Nr. 790/2014 motīvos – Indijas lēmumiem, Padome atsaucas uz faktu, ka tie tiek regulāri pārskatīti vai ka tie var tikt pārskatīti vai apstrīdēti.
171. Padome no šiem apsvērumiem secina, ka “par [LTTE] ir pieņemti kompetentu iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931[..] 1. panta 4. punkta nozīmē” (apstrīdēto regulu motīvu septītā rindkopa).
172. Visbeidzot, Padome “ņem vērā to, ka joprojām ir spēkā minēt[ie lēmumi], un tai ir pietiekami pierādījumi, ka joprojām ir spēkā pamatojums [LTTE] iekļaušanai [līdzekļu iesaldēšanas] sarakstā [..]” (apstrīdēto regulu motīvu astotā rindkopa). Padome no tā secina, ka prasītājai joprojām ir jāpaliek iekļautai šajā sarakstā (apstrīdēto regulu motīvu devītā rindkopa).”
Kopsavilkums par tiesvedību pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
16. 2011. gada 11. aprīlī prasītāja cēla prasību (reģistrēta ar lietas numuru T‑208/11) Vispārējā tiesā, apstrīdot savu iekļaušanu Īstenošanas regulas Nr. 83/2011 2. panta 3. punkta sarakstā. Pēc tam, kad LTTE tika atstāta Īstenošanas regulai Nr. 687/2011 pievienotajā sarakstā, tā cēla jaunu prasību (reģistrēta ar lietas numuru T‑508/11), lūdzot atcelt šo regulu ar tādiem pašiem nosacījumiem. Pēc tam, kad šī regula tika atcelta un aizstāta ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1375/2011 (16) un LTTE tika atstāta 2. panta 3. punkta sarakstā, LTTE lūdza apvienot lietas T‑208/11 un T‑508/11. Tā lūdza atļauju pielāgot prasījumus abās lietās tā, lai tie attiektos arī uz Īstenošanas regulu Nr. 1375/2011. Abas lietas tika apvienotas ar 2012. gada 15. jūnija rīkojumu. Tā kā tiesvedības gaitā tika pieņemti jauni īstenošanas pasākumi, LTTE lūdza šajās prasībās formulētos prasījumus par atcelšanu pielāgot, lai iekļautu tajā Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 542/2012 (17), Nr. 1169/2012 (18), Nr. 714/2013 (19), Nr. 125/2014 (20) un Nr. 790/2014 (21). Tās, kopā ar citām īstenošanas regulām, ir “apstrīdētās regulas”. Vispārējā tiesa šiem pielāgojumiem piekrita.
17. Eiropas Komisija un Nīderlandes valdība iestājās abās lietās, lai atbalstītu Padomes prasījumus Vispārējai tiesai, ar kuriem tika lūgts noraidīt LTTE prasību un piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Lietā T‑208/11 arī Apvienotās Karalistes valdība iesaistījās, lai atbalstītu Padomi.
18. LTTE norādīja sešus pamatus, kas attiecās uz abām lietām; viens papildu pamats bija saistīts tikai ar lietu T‑508/11. Uz šo apelācijas sūdzību attiecas tikai trešais līdz sestais pamats.
19. Ar trešo pamatu (kompetentas iestādes pieņemta lēmuma neesamība) LTTE apgalvoja, ka apstrīdēto regulu motīvos ietvertas atsauces uz Apvienotās Karalistes un Indijas iestāžu lēmumiem, kas nebija kompetentas iestādes lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē. LTTE norādīja, ka, ja Vispārējā tiesa konstatētu, ka Apvienotās Karalistes lēmumi bija kompetentu iestāžu lēmumi, šie lēmumi neesot pamatoti ar nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām un motīvos neesot precizēts, kāds ir šo lēmumu pamats. LTTE apgalvoja, ka, ja Vispārējā tiesa konstatētu, ka trešās valsts (proti, Indijas) iestādes lēmums bija kompetentas iestādes lēmums, tad Indijas lēmums, ar kuru LTTE tika atzīta par nelikumīgu, netika pārskatīts kompetentā Indijas tiesā atbilstoši Indijas tiesību aktu prasībām. Tāpat arī pamatojumā neesot bijusi atsauce uz šo faktu un neesot citādi pierādīts, ka Indijas lēmumi ir kompetentas iestādes pieņemti lēmumi. Katrā ziņā Indijas lēmumi nebija pamatoti ar nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, un paziņojumā par iemesliem neesot bijis norādīts šo lēmumu pamats. LTTE arī apgalvoja, ka Indijas iestādes nav uzticams informācijas avots to neobjektivitātes dēļ.
20. Vispārējā tiesa noraidīja LTTE iebildumu, ka Apvienotās Karalistes un Indijas iestādes nav kompetentas iestādes (22). Vispārējā tiesa atsaucās uz judikatūru, ar ko ir apstiprināts, ka administratīva iestāde var būt kompetenta iestāde un ka fakts, ka lēmums ir administratīvs lēmums, pats par sevi nav noteicošs (23). Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan prioritāte ir piešķirta tiesu iestāžu pieņemtiem lēmumiem, ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta otro rindkopu “[..] nekādā ziņā nav liegts ņemt vērā administratīvo iestāžu pieņemtus lēmumus, ja, pirmkārt, šīm iestādēm valsts tiesībās faktiski ir piešķirta kompetence pieņemt ierobežojošus lēmumus attiecībā uz terorismā iesaistītiem grupējumiem un, otrkārt, ja šīs iestādes, lai arī tās ir tikai administratīvas iestādes, tomēr var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” tiesu iestādēm” (24). Turklāt pašreizējā tiesu prakse arī liecinot, ka ar Kopējo nostāju 2001/931 netika pieprasīts, lai lēmums būtu pieņemts kriminālprocesā; šādi lēmumi var būt pieņemti arī procesā, kura mērķis ir noteikt preventīvus pasākumus (25). Šajā gadījumā Apvienotās Karalistes un Indijas lēmumi bija pieņemti valsts procesos, kuru mērķis bija preventīvu vai represīvu pasākumu noteikšana saistībā ar cīņu pret terorismu.
21. Pēc tam, kad Vispārējā tiesa konstatēja, ka Home Secretary ir kompetenta iestāde, tā atzina, ka trešās valsts iestādi var atzīt par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931 (26) izpratnē. Vispārējā tiesa konstatēja, ka būtisks priekšnoteikums, pārbaudot, vai pastāv valsts iestādes lēmums, kas atbilst 1. panta 4. punkta definīcijai, ir it īpaši svarīgs attiecībā uz lēmumiem, kurus ir pieņēmušas trešās valsts iestādes. Tā minēja, ka daudzām trešajām valstīm nav saistoša Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un ne uz vienu no tām neattiecas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas tiesību normas. Tāpēc Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padomei, pirms tā pamatojas uz trešās valsts iestādes lēmumu, ir pienākums rūpīgi pārbaudīt, vai šīs valsts atbilstošajā tiesiskajā regulējumā ir nodrošināts, ka tiek aizsargātas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā līdzvērtīgi, kā tās tiek garantētas Savienības tiesībās. Nedrīkst būt pierādījumi, ka trešās valstis šo tiesisko regulējumu praksē neievēro. Vispārējā tiesa piebilda, ka, nepastāvot līdzvērtībai starp aizsardzības līmeni, kāds tiek nodrošināts trešās valsts tiesiskajā regulējumā, un to, kāds tiek nodrošināts Savienības tiesībās, atzīt, ka trešās valsts iestādei ir kompetentas iestādes Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē statuss, nozīmē piemērot atšķirīgu attieksmi pret personām, uz kurām attiecas Savienības noteiktie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, atkarībā no tā, vai šiem pasākumiem pamatā esošos valstu lēmumus ir pieņēmušas trešo valstu iestādes vai dalībvalstu iestādes (27).
22. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apstrīdēto regulu motīvos nav ietverts neviens apstāklis, kas ļautu uzskatīt, ka Padome ir veikusi šādu rūpīgu pārbaudi (28). Vispārējā tiesa noraidīja arī Padomes argumentu, ka, ja šī būtu bijusi sākotnējā iekļaušana sarakstā (nevis atkārtota iekļaušana sarakstā), tad būtu ticis sniegts detalizētāks pamatojums, atspoguļojot padziļinātāku Indijas tiesiskā regulējuma sākotnējo novērtējumu. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Vispārējā tiesa trešo pamatu apmierināja, ciktāl tas attiecās uz Indijas iestādēm, un noraidīja, ciktāl tas attiecās uz Apvienotās Karalistes iestādēm (29).
23. Pēc tam Vispārējā tiesa izskatīja ceturto līdz sesto pamatu kopā ar otro pamatu. Šie pamati bija šādi:
– nav veikta Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktā prasītā pārskatīšana (ceturtais pamats);
– nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu (piektais pamats);
– ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (sestais pamats);
– LTTE kļūdaini ir kvalificēta par teroristisku organizāciju Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē (otrais pamats).
24. Vispārējā tiesa aprakstīja šos pamatus tā, ka ar tiem ir pamatots apgalvojums, ka Padome apstrīdētās regulas ir pamatojusi nevis ar kompetentu iestāžu lēmumiem, bet drīzāk ar tādu darbību sarakstu, kurās tā pati ir atzinusi par vainojamu LTTE. Otrais un ceturtais pamats attiecās uz apgalvojumu, ka atzinums par LTTE vainojamību teroristiskajās darbībās šajā sarakstā nebija pietiekami faktiski un tiesiski pamatots. Piektais un sestais pamats attiecās uz apgalvojumu, ka apstrīdēto regulu motīvi esot pārāk nepilnīgi, lai LTTE būtu iespējams organizēt efektīvu aizstāvību un Savienības tiesu iestādēm īstenot pārbaudi (30).
25. Vispirms Vispārējā tiesa norādīja (31) principus un judikatūru, pamatojoties uz kuriem tā izvērtēja Padomes sniegto pamatojumu apstrīdētajās regulās (32). Vispārējā tiesa konstatēja, ka Padome bija pamatojusi šīs regulas ar informāciju, ko tā bija ieguvusi no preses un interneta, nevis ar kompetentu iestāžu lēmumos ietvertiem vērtējumiem (33). Saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto, Padomes argumentācija bija šāda: pirmkārt, Padome pati bija klasificējusi LTTE kā teroristisku organizāciju un atzinusi to par vainojamu virknē vardarbības aktu, par kuriem Padome uzzināja no preses un interneta, otrkārt, Padome bija paziņojusi, ka darbības, kurās par vainojamu tā bija atzinusi LTTE, bija terora akti Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē un ka LTTE ir teroristu grupa, un, treškārt un visbeidzot, ka Padome bija minējusi Apvienotās Karalistes un Indijas iestāžu lēmumus, kas, sākot no Īstenošanas Regulas Nr. 83/2011 un beidzot ar Īstenošanas Regulu Nr. 125/2014, bija pieņemti agrāk par nodarījumiem, kuros par vainojamu ir atzīta LTTE (34).
26. Vispārējā tiesa konstatēja, ka Padome īstenošanas regulu motīvos nebija identificējusi vēlākus valstu pārskatīšanas lēmumus vai citus kompetentu iestāžu lēmumus, ar kuriem ir faktiski pārbaudīti un konstatēti minēto motīvu sākumā uzskaitītie konkrētie nodarījumi. Padome vienīgi pieminēja sākotnējos valstu lēmumus un, neko nepiebilstot, norādīja, ka tie vēl arvien ir spēkā. Tikai attiecībā uz Īstenošanas regulu Nr. 790/2014 Padome pieminēja vēlākus valsts lēmumus nekā nodarījumi, kuros LTTE ir konkrēti atzīta par vainojamu. Šajā kontekstā Padome tomēr nepierādīja, ka šie lēmumi būtu faktiski pārbaudīti un ka tajos būtu konstatēti minēto motīvu sākumā norādītie konkrētie nodarījumi (35). Šo iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nošķīra šo lietu, kurā Padome bija izvirzījusi pati savus patstāvīgus faktiskus atzinumus par prasītājas vainojamību, pamatojoties uz presi vai internetu, no lietām, kur Padome ir pamatojusies uz faktiem, kas iegūti no kompetentu valsts iestāžu lēmumiem (36). Tādējādi, saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto Padome būtībā bija īstenojusi kompetentas iestādes funkcijas. Tomēr saskaņā ar Kopējo nostāju 2001/931 šīs funkcijas nebija ne Padomes kompetencē, ne tās iespēju robežās (37).
27. Vispārējā tiesa konstatēja, ka Padomes pieeja ir pretrunā ar Kopējo nostāju 2001/931 ieviestajai divu līmeņu sistēmai. Saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto jebkurš jauns terora akts, kuru Padome, veicot pārskatīšanu, iekļauj savā pamatojumā, ir jāpārbauda un lēmums par to ir jāpieņem kompetentai iestādei šīs kopējās nostājas izpratnē (38).
28. Vispārējā tiesa noraidīja Padomes argumentu par to, ka atsauces neesamībā (apstrīdēto regulu motīvos) uz noteiktiem tādu kompetentu iestāžu lēmumiem, kuras būtu konkrēti pārbaudījušas un konstatējušas faktus, kas ir atkārtoti šo motīvu sākuma daļā, esot vainojama prasītāja, kura varēja apstrīdēt un kurai vajadzēja apstrīdēt attiecībā uz to īstenotos ierobežojošos pasākumus valsts līmenī. Tas tā bija tāpēc, ka, pirmkārt, pienākumu balstīt lēmumus par līdzekļu iesaldēšanu uz faktisku pamatu nevar apstrīdēt attiecīgā persona vai grupa, otrkārt, ar šo argumentu ir apstiprināts, ka Padome bija faktiski pamatojusies uz informāciju, ko tā bija ieguvusi no preses un interneta, un, treškārt, šis arguments turklāt liek domāt, ka valstu lēmumi par līdzekļu iesaldēšanu, uz kuriem ir pamatojusies Padome, paši varētu nebūt balstīti uz noteiktiem terora aktiem, ja tos nav apstrīdējusi attiecīgā persona saskaņā ar valsts tiesību aktiem (39).
29. Vispārējo tiesu nepārliecināja Padomes un Komisijas arguments, ka pienākums regulu par līdzekļu iesaldēšanu faktisko pamatu aizgūt no kompetentu iestāžu lēmumiem par līdzekļu iesaldēšanu šādu lēmumu neesamības gadījumā varētu izraisīt personu vai grupu nepamatotu svītrošanu no 2. panta 3. punkta saraksta, ņemot vērā arī to, ka dalībvalstīs var pastāvēt pārskatīšanas ritms, kas ir atšķirīgs no pusgada ritma Savienības līmenī. Šis arguments bija pretrunā Kopējai nostājai 2001/931, kurā ir prasīts, lai Savienības lēmuma faktiskais pamats būtu ar kompetentu valsts iestāžu lēmumiem konkrēti pārbaudīti un konstatēti fakti.
30. Saskaņā ar divu līmeņu sistēmu dalībvalstīm regulāri bija jānosūta Padomei, bet Padomei bija jāapkopo šajās dalībvalstīs pieņemtie kompetentu iestāžu lēmumi, kā arī šo lēmumu motīvi. Ja, neņemot vērā šo informācijas nosūtīšanu, Padomes rīcībā nebija kompetentas iestādes lēmuma par konkrētu nodarījumu, kas varētu būt terora akts, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Padomei, tā kā tai pašai nav iespēju veikt izmeklēšanu, ir pienākums lūgt kompetentas valsts iestādes vērtējumu par šo nodarījumu, lai tā varētu pieņemt lēmumu. Šajā nolūkā Padome var vērsties gan pie 28 dalībvalstīm un, konkrētāk, pie tām no šīm dalībvalstīm, kuras jau ir izvērtējušas attiecīgās personas vai grupas situāciju, gan pie trešās valsts, kura atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem attiecībā uz to, kā ir jābūt aizsargātām tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Vispārējā tiesa piekrita, ka attiecīgajam lēmumam nav noteikti jābūt valsts iestādes pieņemtam lēmumam par attiecīgās personas vai grupas iekļaušanas valsts līdzekļu iesaldēšanas sarakstā periodisku pārskatīšanu. Katrā ziņā tāda pārskatīšanas laika ritma esamība valsts līmenī, kas atšķiras no tā, kāds ir spēkā Savienības līmenī, nevar attaisnot to, ka attiecīgā dalībvalsts atliek Padomes lūgto attiecīgā nodarījuma pārbaudi. Divu līmeņu sistēma un savstarpējas lojālas sadarbības princips nozīmē, ka dalībvalstīm, pie kurām Padome ir vērsusies ar lūgumu sniegt vērtējumu par nodarījumu, kas var būt terora akts, šis lūgums ir jāizpilda un attiecīgā gadījumā kompetentai iestādei lēmums Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē ir jāpieņem termiņā (40).
31. Vispārējā tiesa turpinājumā apgalvoja, ka jebkādu jaunu terora aktu neesamība konkrētajā pusgadā nekādā ziņā nenozīmē, ka Padomei attiecīgā persona vai grupa būtu jāsvītro no 2. panta 3. punkta saraksta. Pastāvot to attaisnojošiem apstākļiem, Padome var atstāt attiecīgo personu šajā sarakstā pat pēc tam, kad tā ir pārtraukusi teroristisko darbību šī jēdziena vistiešākajā nozīmē (41).
32. Vispārējā tiesa piebilda, ka vajadzība pēc faktiskā pamata kompetentu iestāžu lēmumos nevar radīt risku, ka persona vai grupa tiek nepamatoti atstāta 2. panta 3. punkta sarakstā. Kopējā nostājā 2001/931 nav ietverts pienākums atsaukties uz kompetentu iestāžu lēmumiem, lai neatstātu personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Uz šo lēmumu netiek attiecinātas tās pašas procesuālās prasības, pat ja vairumā gadījumu tas tiks īstenots, ņemot vērā valsts līmenī pieņemtus labvēlīgus lēmumus (42).
33. Tāpēc Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētās regulas, ciktāl tās attiecās uz LTTE, pamatojoties uz to, ka Regulu Nr. 2580/2001 piemēro bruņota konflikta gadījumā (neattiecas uz šo apelācijas sūdzību (43)) un ka Padome ir gan pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. pantu, gan arī nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu (44).
Prasījumi un paskaidrojumi par apelācijas sūdzību
34. Padome, kuru atbalsta Komisija (45), kā arī Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un pieņemt galīgo nolēmumu par jautājumiem, uz kuriem attiecas šī apelācijas sūdzība, noraidot prasījumus, un piespriest LTTE atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus apvienotajās lietās T‑208/11 un T‑508/11, kā arī šajā apelācijas tiesvedībā. LTTE lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību, atstāt pārsūdzēto spriedumu negrozītu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35. Tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 3. maijā, visi lietas dalībnieki sniedza arī mutvārdu apsvērumus.
36. Ar pirmo apelācijas pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka Padomei bija pienākums prasītājai nosūtītajā pamatojumā pierādīt, ka Padome ir pārbaudījusi, vai iestādes, kas ir atbildīga par personu iekļaušanu sarakstā, trešajā valstī darbība ir veikta, ievērojot pietiekamas garantijas. Padomes galvenos argumentus var apkopot šādi: pamatojumam ir jāattiecas uz informāciju, kas ļauj LTTE saprast, kāpēc tā ir iekļauta sarakstā, un it īpaši rīcību, kas pamudināja to iekļaut sarakstā. Pamatojumā nebūtu jāatsaucas ne uz kādu citu informāciju, tostarp informāciju, kura attiecas uz Padomes vērtējumu par attiecīgajām procesuālajām garantijām, kas piemērojamas trešās valsts kompetentas iestādes lēmumam, uz kuru tā pamatojās. No tā izriet arī, ka informācijas par šo vērtējumu neesamība pamatojumā nenozīmē, ka Padome šādu vērtējumu nav veikusi.
37. LTTE lūdz Tiesu pirmo apelācijas pamatu noraidīt. Vispārējā tiesa esot pareizi konstatējusi, ka pamatojumā vispār nebija atsauces uz tiesībām uz aizstāvību vai tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. LTTE uzskata, ka Kopējā nostājā 2001/931 ir ietverts juridiskais pamats, lai pieprasītu Padomei pārbaudīt gan trešās valsts tiesību aktus, gan praksi, lai noteiktu, vai tiesību uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā standarti ir atbilstoši tiem standartiem, kas garantēti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Faktiski Kopējai nostājai 2001/931 un īstenošanas regulām piemēro Savienības tiesību vispārējos principus. Tādēļ ikviens 1. panta 4. punkta lēmums ir jāpieņem saskaņā ar šīm tiesībām. Nevajadzētu gaidīt, ka indivīdi pārzinās procesuālās garantijas trešajās valstīs. Turklāt jebkāda analīze attiecībā uz trešajām valstīm tiek pamatojumā izklāstīta tikai tad, ja Padomes vērtējuma rezultāts ir pozitīvs.
38. Ar otro apelācijas pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, vērtējot publiski pieejamu informāciju.
39. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi pieņēmusi, ka Padomei ir regulāri jānorāda jauni iemesli, kas pamato, kāpēc prasītājai vēl arvien tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi, un ka, neņemot vērā Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu un Savienības aktīvu iesaldēšanu, bija nepārtraukta valsts iestāžu lēmumu plūsma, ko Padome varēja ņemt vērā un kas tai bija jāņem vērā, ik pa sešiem mēnešiem veicot pārskatīšanu.
40. Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja to, ka Padomes bija izmantojusi informāciju no publiskiem avotiem apstākļos, kad Padomes minētā informācija tika izmantota, lai izlemtu, vai, neņemot vērā to, ka Padome, pamatojoties uz kompetentu iestāžu spēkā esošiem lēmumiem, varēja atstāt LTTE sarakstā, tai LTTE sarakstā bija jāatstāj.
41. Treškārt, lai gan Vispārējā tiesa norādīja, ka Padomei vajadzēja lūgt kompetentai iestādei izskatīt preses izdevumus, šādai procedūrai neesot pamata Kopējā nostājā 2001/931, Tiesas spriedumā Al‑Aqsa vai citur. Katrā ziņā Vispārējās tiesas nostāja izraisot neiespējamu situāciju.
42. Ceturtkārt, Vispārējā esot nepareizi secinājusi, ka tās atteikšanās apstiprināt Padomes pamatošanos uz informāciju no atklātiem avotiem rezultātā noteikti būtu jāatceļ apstrīdētās regulas.
43. LTTE atbild, ka pamatojumā uzskaitītie nodarījumi neizrietēja no kompetentu iestāžu lēmumiem, jo katrs sarakstā iekļautais nodarījums ir vēlāks nekā valstu lēmumi. Tas apstiprina to, ka lēmums atstāt LTTE 2. panta 3. punkta sarakstā var būt bijis pamatots vienīgi ar presē un internetā sniegto informāciju. Vispārējā tiesa neuzskatīja, ka Padomei ir jānorāda jauni iemesli, lai pamatotu, kāpēc pret prasītāju būtu jāturpina regulāri piemērot ierobežojošus pasākumus. Vispārējā tiesa tikai noteica, ka, ja Padome nolemj norādīt jaunus motīvus, tiem jābūt aizgūtiem no kompetentu iestāžu lēmumiem. Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka, veicot neatkarīgu novērtējumu, pamatojoties uz presē un internetā sniegto informāciju, Padome ir faktiski vēlējusies īstenot kompetentas iestādes funkcijas.
44. Ar trešo apelācijas pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nesecinot, ka Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums varētu būt pamatots lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Pirmkārt, vispārējā tiesa spriedumā PMOI (46) konstatēja, ka šāds rīkojums ir kompetentas valsts iestādes lēmums. Otrkārt, Vispārējā tiesa pieprasīja, lai Padomei būtu zināmi visi apstākļi, uz ko pamatojās Home Secretary, kad aizliedza LTTE.
45. LTTE apgalvo, ka, ja Padomei nebija zināms neviens no terora aktiem, kuru dēļ Home Secretary aizliedza LTTE, tad Padome nevarēja pārbaudīt, vai Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums atbilda Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta prasībām. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa savukārt nevarēja pārbaudīt, vai izmantotie pierādījumi bija saturiski pareizi, uzticami un saskaņoti. Tas nozīmētu arī to, ka neviena no iesaistītajām pusēm nevarēja pārbaudīt, vai bija pieņemts lēmums 1. panta 4. punkta izpratnē. Turklāt Padomes arguments, ka nevar būt reālistiski prasīt sniegt valsts lēmuma pamatā esošo konkrēto informāciju, ir hipotētisks. Šajā tiesvedībā nešķiet, ka Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojuma pamatā esošā informācija (ja tāda ir) bija informācija ar ierobežotu pieejamību.
Vērtējums
Ievada apsvērumi
46. Šajā apelācijas sūdzībā Tiesa būtībā ir aicināta (no jauna) pārbaudīt, kā ir veidots mehānisms, kas tiek piemērots, lai atstātu spēkā Savienības ierobežojošos pasākumus saskaņā ar Kopējo nostāju Nr. 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001, kā arī dalībvalstu un trešo valstu lomu šajā sistēmā.
47. Minētajā sistēmā var nodalīt: pirmkārt, sākotnējo iekļaušanu sarakstā un, otrkārt, lēmumu atstāt personu, organizāciju vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Attiecībā uz pirmā veida lēmumu ar Kopējo nostāju 2001/931 ir noteikta procedūra, kas ir jāpiemēro Padomei, un informācija, kuru tā var izmantot. Šādi noteikumi nav paredzēti otrā veida lēmumiem. Tieši šis otrs lēmumu veids bija LTTE prasības Vispārējā tiesā priekšmets un tiek izskatīts šajā apelācijas sūdzībā.
48. Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktā ir paredzēts tikai tas, ka ir regulāri jāatjaunina 2. panta 3. punkta sarakstā iekļauto personu vārdi un grupu nosaukumi, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā. Galvenie jautājumi šajā apelācijas sūdzībā ir par to, kā Padome var noteikt, ka šāds pamatojums pastāv, un par ko Padomei attiecīgās personas vai grupas ir jāinformē.
49. No Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta izriet, ka, ja kādu personu vai grupu nav pamata paturēt šajā sarakstā, tad Padomei ir jāizslēdz vai “jāsvītro tās no saraksta” (47). Šajā ziņā netiek apstrīdēts, ka LTTE pati nav iesniegusi Padomei apsvērumus un pierādījumus, kas var ietekmēt motīvus tās iekļaušanai 2. panta 3. punkta sarakstā un, iespējams, izraisīt tās izslēgšanu no saraksta. Cita veida ierobežojoša pasākuma kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka, ja šādi apsvērumi un pierādījumi tiek sniegti un tie tiek ņemti vērā, grozot motīvus, ar kādiem persona iekļauta kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā pieņemta lēmuma sarakstā, šim grozījumam tāpat ir jāparādās atbilstoši LESD pieņemtajā regulā (48).
50. Neviens lietas dalībnieks nav apstrīdējis sprieduma daļu par LTTE pirmo pamatu abās lietās, ka Regula Nr. 2580/2001 neattiecas uz konfliktu starp LTTE un Šrilankas valdību vienīgi tāpēc, ka uz šo bruņoto konfliktu (un tātad arī nodarījumiem, kas veikti šajā kontekstā) attiecas tikai starptautiskās humanitārās tiesības. Tomēr šis jautājums ir uzdots lietā C‑158/14 A u.c.
51. Padomes procesuālajos rakstos bieži tiek uzsvērts, ka LTTE nekad nav apstrīdējusi nevienu no valsts lēmumiem, uz ko pamatojās Padome, vai Padomes regulas, ar kurām tā sākotnēji tika iekļauta un pēc tam atstāta 2. panta 3. punkta sarakstā. Tomēr, manuprāt, Padomes regulas pārbaude ietver pārbaudi par to, vai Padome ir ievērojusi piemērojamos Savienības tiesību aktu noteikumus, tostarp Kopējā nostājā 2001/931 paredzētos nosacījumus un pamattiesības. Nekas šajos noteikumos minēto pārbaudi nepadara atkarīgu no tā, vai attiecīgā persona kompetentās iestādes lēmumu vispirms ir apstrīdējusi atbilstošā valsts tiesā.
52. Tiesas sēdē Padomei tika jautāts, vai pirmais apelācijas pamats ir jāizskata. Šis pamats attiecas uz prasību norādīt motīvus lēmumam, ar kuru noteikti ierobežojoši pasākumi. Ir taisnība, ka, ja Tiesa uzskatītu, ka vismaz viens no minētajiem motīviem ir pietiekami precīzs un konkrēts, tad ar to, ka pārējie minētie motīvi tādi nav, nevar tikt pamatota minētā lēmuma atcelšana (49). Tas nozīmē, ka šajā lietā, ja Tiesa (otrā un/vai trešā apelācijas pamata kontekstā) nolemtu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, un uzskatītu, ka apstrīdētās regulas ir pienācīgi pamatotas, piemēram, ar Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu, un pietiekami motivētas, tad nebūtu arī jāizskata, vai pietiekams ir pamatojums, kas ir balstīts uz trešo valstu lēmumiem. Tomēr, ievērojot jautājuma, uz kuru ir balstīts pirmais pamats, sistēmisko nozīmi un tā iespējamo saistību ar citām lietām, pirmo pamatu izskatīšu, neņemot vērā citu apelācijas pamatu būtību.
Pirmais pamats
53. Pirmais pamats attiecas uz Padomes pienākuma norādīt pamatojumu apjomu, izmantojot trešās valsts iestādes lēmumu kā pamatu, lai pierādītu, ka vēl arvien pastāv iemesli tādas organizācijas kā LTTE atstāšanai 2. panta 3. punkta sarakstā. Ar šo pamatu kā priekšnoteikums tiek pieņemts, ka Vispārējā tiesa ir pareizi piekritusi, ka, ja Padome, pirms tā rīkojas, pamatojoties uz šo lēmumu, ir rūpīgi pārbaudījusi, vai šīs trešās valsts atbilstošajā tiesiskajā regulējumā ir nodrošināts, ka tiek aizsargātas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā līdzvērtīgi, kā tās tiek garantētas Savienības līmenī, tad šāds lēmums var būt kompetentas iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta nozīmē. Tas, vai Padome vispār var pamatoties uz trešās valsts iestādes lēmumu un, ja tas tā ir, tad ar kādiem nosacījumiem, ir jautājumi, kas Tiesā saistībā ar šo apelācijas sūdzību nav jāizskata.
54. Padomes Kopējā nostājā 2001/931 nav ietverta tieša prasība norādīt pamatojumu. Šīs prasības pamats ir atrodams citur. Tādējādi saskaņā ar LESD 296. pantu Padomei skaidri un detalizēti ir jāizskaidro konkrētie motīvi, kāpēc tāda grupa kā LTTE ir atstāta 2. panta 3. punkta sarakstā. Šajā skaidrojumā ir jābūt sniegtai pietiekamai informācijai, kas ļautu grupai, kuru tiesību akts ir nelabvēlīgi ietekmējis, saprast iemeslus, kāpēc tā paliek šajā sarakstā, un Savienības tiesu iestādēm šo lēmumu pārbaudīt (50). Šajā pienākumā vēlreiz izpaužas attiecīgās pamattiesības saskaņā ar Hartas 47. pantu (51).
55. Pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība. Tas ir atšķirīgs no jautājuma par apgalvotās rīcības pierādījumiem. Tas attiecas uz tiesību akta likumību pēc būtības un ir saistīts ar šajā tiesību aktā minēto faktu patiesuma novērtēšanu, kā arī ar šo faktu atzīšanu par pierādījumiem, kas pamato ierobežojošu pasākumu piemērošanu attiecīgajai personai (52).
56. It īpaši piemērojot pasākumu ar finanšu līdzekļu iesaldēšanu, Padomei šī tiesību akta pamatojumā ir “[..] jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka ieinteresētajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums” (53). Padomei ir arī jānorāda “[..] individuālie, īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ kompetentās iestādes uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jāpiemēro ierobežojošie pasākumi [..]” (54). Tas, vai pamatojumam ir jāatbilst konkrētam prasībām, ir jāizvērtē, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā pasākuma saturu, norādīto motīvu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kura var būt pasākuma adresātiem vai citām personām, ko tas skar tieši un individuāli. Netiek obligāti prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Tas tā ir tāpēc, ka jautājums par to, vai pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (55).
57. Tāpēc ir jāsāk izvērtēt aplūkojamā tiesību akta veidu un motīvus, ar kuriem tas var būt pamatots.
58. Kādas personas vai grupas iekļaušana un atstāšana 2. panta 3. punkta sarakstā ir saistīta ar riska novērtējumu, ka tās ir vai varētu būt iesaistītas terora aktos, kā ir noteikts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā. Saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu sākotnējais novērtējums ir jāpamato ar “precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā”, kas norāda, ka kompetenta iestāde ir pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām. 1. panta 4. punkta tekstā ir sniegtas dažas norādes par šo lēmumu priekšmetu. Svarīgi ir, lai lēmumu būtu pieņēmusi kompetenta iestāde “neatkarīgi no tā”, vai šis lēmums, no vienas puses, ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai, no otras puses, notiesāšanu par terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu. Pēdējam minētajam lēmumam arī ir noteikti jābūt pamatotam ar nopietniem un ticamiem pierādījumiem (56). Katrā ziņā Padomei ir jābūt pārliecinātai, ka pastāv “nopietni un ticami pierādījumi un versijas” (57). Tas nozīmē, ka Padomei nav jābūt pieejamiem visiem faktiem, ar kuriem kompetenta iestāde ir pamatojusi tāda (izpildvaras vai tiesas) lēmuma pieņemšanu, kāds šajā lietā ir Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums. Tas tā ir tāpēc, ka Padome nevar no jauna pārskatīt to pierādījumu vai versiju nopietnību un ticamību, ar kuriem ir pamatots kompetentas iestādes lēmums. Tomēr tā var un tai vajag pārskatīt jautājumu, vai šī lēmuma pamatā ir bijuši pierādījumi un vai šī iestāde šos pierādījumus ir uzskatījusi par nopietniem un ticamiem. Padome pati nevar pārbaudīt pierādījumus. Tā vietā kompetentu iestāžu (gan dalībvalstu, gan trešo valstu) lēmumu pārskatīšanas Padomē mērķis ir tikai pārbaudīt, vai saskaņā ar Savienībām šādi lēmumi ir pietiekams pamats, lai piemērotu Savienības ierobežojošos pasākumus.
59. No tā izriet, ka, pamatojoties tikai uz pasākuma saturu, sākotnējā lēmuma pamatojumā par personas vai grupas iekļaušanu 2. panta 3. punkta sarakstā ir jābūt informācijai vismaz par: i) individuālajiem, īpašajiem un konkrētajiem iemesliem uzskatīt, ka var pastāvēt risks personas vai grupas saistībai ar terora aktiem, kā ir noteikts 1. panta 3. punktā, un ka tādēļ ir jānosaka ierobežojoši pasākumi (58), un ii) kompetentu iestāžu lēmumiem 1. panta 4. punkta nozīmē, uz kuriem šis pamatojums ir balstīts. Abi elementi ietekmē šī pasākuma likumību. Ja nav sniegta informācija par abiem elementiem, attiecīgā persona vai grupa nevar zināt, ar kādu pamatojumu pēc būtības tā ir iekļauta sarakstā un vai Padome ir ievērojusi tiesību aktos paredzētos nosacījumus, kas piemērojami attiecībā uz iekļaušanu sarakstos, un Tiesa nevar veikt pārbaudi. Tāpēc nepiekrītu Padomei, ka pamatojumā ir jābūt ietvertai vienīgi informācijai par rīcību, kas ir izraisījusi to, ka Padome ir iekļāvusi LTTE sarakstā, pat ja Padomei ir taisnība, ka pienākums norādīt pamatojumu ir prasība, kas atšķiras no jautājuma par apgalvotās rīcības pierādījumiem (59).
60. Pirmais apelācijas pamats attiecas uz otro elementu: vai, pamatojoties uz trešās valsts kompetentas iestādes lēmumiem, ir pietiekami tikai identificēt kompetentās iestādes lēmumu 1. panta 4. punkta izpratnē?
61. Pēc manām domām, tas tā nav.
62. Kad Padome pamatojas uz lēmumiem, ko ir pieņēmušas dalībvalstu kompetentas iestādes, kuras rīkojas Savienības tiesību aktu ietvaros, ir skaidrs, ka šīm iestādēm ir pienākums ievērot Eiropas Savienībā piemērojamās pamattiesības. Tādējādi aizsardzības standarti un aizsardzības līmenis Savienības tiesībās ir vispāratzīti un uz tiem attiecas pārbaude Tiesā. Kad Padome balstās uz to lēmumiem, tā parasti var pamatoti pieņemt, ka šie lēmumi ir pieņemti saskaņā ar piemērojamām pamattiesībām, it īpaši tiesībām uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tomēr šis pieņēmums nav absolūts. Atzinumā 2/13 Tiesa konstatēja, ka ar dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principu tiek prasīts, lai konkrēti attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ikviena no šīm valstīm, izņemot ārkārtas apstākļus, uzskatītu, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši Savienības tiesībās atzītās pamattiesības (60). Citiem vārdiem sakot, šis princips attiecas uz savstarpēju uzticēšanos, bet ne aklu savstarpēju uzticēšanos, lai notiktu, kas notikdams.
63. Šie paši apsvērumi ir jāpiemēro šajā kontekstā. Tādējādi, ja Padome uzskata, ka ir pierādījumi, kas liecina par reālu risku, ka kompetentas iestādes lēmums konkrētā lietā nav pieņemts saskaņā ar šīm tiesībām, tā, nosakot ierobežojošus pasākumus saskaņā ar Kopējo nostāju 2001/931, var uz šo lēmumu nepamatoties bez papildu novērtējuma. Kā esmu norādījusi savos secinājumos lietā Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, “[..] ņemot vērā to, ka Padomes pašas lēmumam par līdzekļu iesaldēšanu ir jābūt tādam [, kurā jāievēro šīs tiesības], lai tas izturētu Eiropas Savienības Tiesas pārbaudi, manā ieskatā, Padomei par [šo tiesību ievērošanu Eiropas Savienības līmenī] ir jāpārliecinās pirms lēmuma pieņemšanas” (61). Citos (parastākos) apstākļos Padome var pieņemt, ka atbilstība attiecīgajām pamattiesībām ir nodrošināta un tādēļ var pamatoties uz šo lēmumu, lai personu vai grupu iekļautu 2. panta 3. punkta sarakstā.
64. No tā izriet, ka attiecībā uz dalībvalsts kompetentas iestādes lēmumu var pietikt ar to, ka Padome pamatojumā norāda uz lēmumu, uz kuru tā ir pamatojusies, un paskaidro, kāpēc tas ir kompetentas iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Balstoties uz šo pamatojumu, attiecīgā persona vai grupa tad ir informēta, ka Padome ir rīkojusies saskaņā ar pieņēmumu, ka ir ievērotas pamattiesības un ka nav nekādu ārkārtas apstākļu, kas neļautu tai uz šo pieņēmumu pamatoties. Ja Padomei ir pierādījumi par reālu risku, ka pamattiesības nav ievērotas, tai ir jāuzrāda, ka tā ir pārliecinājusies par pamattiesību ievērošanu, un tas ir skaidri jānorāda pamatojumā.
65. Situācija ir atšķirīga, ja Padome nolemj pamatoties uz trešās valsts kompetentas iestādes lēmumu. Šīs iestādes attiecībā uz pamattiesību aizsardzību nedarbojas, ievērojot tādus pašus ierobežojumus kā dalībvalstis, pat ja to pamattiesību tiesiskā aizsardzība ir vismaz līdzvērtīga Savienības tiesību aktos garantētajai. Padome pati atzīst, ka tai ir jābūt pārliecinātai, ka trešās valsts iestādes lēmums ir pieņemts apstākļos, kuros pamattiesību aizsardzība ir bijusi nodrošināta līmenī, kas ir vismaz līdzvērtīgs tam, kurš ir piemērojams saskaņā ar Savienības tiesību aktiem (un kas attiecas uz līdzvērtīgiem dalībvalstu iestāžu lēmumiem).
66. Neatkarīgi no vispārīga pieņēmuma, ka trešās valstis ievēro savas saistības saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem (kas varētu ietvert saistības attiecībā uz cilvēktiesībām), nav nekāda pamata izdarīt iepriekšējus pieņēmumus par trešā valstī garantēto pamattiesību aizsardzības līmeni un par to, vai tas ir “vismaz līdzvērtīgs” Eiropas Savienības līmenim. Lai gan uz to varētu norādīt trešajai valstij saistošie starptautisko tiesību noteikumi (tostarp it īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvencija), ir jāņem vērā arī valsts tiesību akti. Padomes pienākums ir pārbaudīt, vai pamattiesību aizsardzības līmenis ir vismaz līdzvērtīgs Savienības tiesību līmenim un vai ir pierādījumi, kas norāda uz iespēju, ka attiecīgais lēmums var nebūt pieņemts saskaņā ar attiecīgajiem un piemērojamajiem aizsardzības standartiem.
67. Manuprāt, tas nozīmē, ka Padomei ir pienākums pārbaudīt, pirmkārt, kādi šīs trešās valsts tiesību aktu noteikumi (tostarp visi starptautisko tiesību aktu noteikumi, kas ir daļa no valsts tiesību aktiem) ir piemērojami attiecīgajam lēmumam, otrkārt, kādi standarti un aizsardzības līmenis ir paredzēts ar šiem noteikumiem (tai skaitā, vai ir pieejama šī lēmuma administratīva pārskatīšana vai pārbaude tiesā, tādējādi garantējot pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā) un vai tie ir līdzvērtīgi Savienības tiesību aktos garantētajai aizsardzībai, un, treškārt, vai ir pierādījumi, kas norāda uz iespēju, ka attiecīgais lēmums varbūt nav pieņemts saskaņā ar atbilstošajiem un piemērojamajiem aizsardzības standartiem. Tomēr atšķirībā no Vispārējās tiesas neredzu vajadzību Padomei sistemātiski pārbaudīt, vai trešajā valstī praktiski netiek piemēroti tās tiesību akti, ar ko tiek aizsargātas tiesības uz aizstāvību un garantēta efektīva tiesību aizsardzību tiesā. Tas nav ne vajadzīgs, ne arī ar to pietiek, lai noteiktu, vai konkrētā lietā Padome ir pamatoti balstījusies uz kompetentas iestādes konkrētu lēmumu.
68. Tāpat es neatbalstu Padomes bažas, ka pastāv risks iejaukties kādas trešās valsts politiskajā sistēmā, un tās norādi, ka no šādiem riskiem varētu izvairīties, ja Padomei būtu ļauts izteikt savus apsvērumus par šīs valsts tiesību sistēmu turpmākajā tiesvedībā, it īpaši procesuālajos rakstos, uz kuriem attiecas Tiesas statūtu 20. panta otrā daļa (62). Manuprāt, Padomes vērtējums ir ierobežots ar pārbaudi par to, vai trešās valsts tiesību akti ir līdzvērtīgi Savienības tiesību aktiem, un par konkrētajā lietā pieejamajām garantijām. Tā mērķis nav pārbaudīt, vai trešā valsts ir ievērojusi jebkādus tai saistošu starptautisko tiesību aktu noteikumus vai citu valstu iekšējos tiesību aktus. Turklāt apsvērumi, kas varētu likt Padomei pamatoties uz trešās valsts iestādes lēmumiem, tiek darīti zināmi attiecīgajai personai vai organizācijai tikai tad, ja Padome konstatē līdzvērtību. Ja minētā vērtējuma rezultāts ir negatīvs, Padome nevar pamatoties uz trešās valsts iestādes lēmumu un attiecīgajai personai vai grupai netiek nodrošināta pieeja nevienai Padomes vērtējuma daļai, un tā netiek publiskota.
69. To pašu iemeslu dēļ nav pamata tam, lai paziņotu pamatojumu tikai tiesvedībā Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstiskajos apsvērumos. Katrā ziņā pienākums norādīt pamatojumu nozīmē nelabvēlīgi ietekmētās personas atbilstošās tiesības saņemt pamatojumu: šīs tiesības nedrīkst būt atkarīgas no Padomes sākotnējas regulas apstrīdēšanas Savienības tiesu iestādēs. Šīs tiesības attiecīgajai personai ļauj uzzināt būtiskos apstākļus, kas pamato to nelabvēlīgi ietekmējošo pasākumu, un tāpēc apstrīdēt šo pasākumu, nevis otrādi (63).
70. Ja šis vērtējums ir pozitīvs, Padomei pamatojumā ir jānorāda motīvi tās lēmumam, ka trešās valsts kompetentās iestādes lēmums ir pieņemts, ievērojot pamattiesību aizsardzības standartus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kuri saskaņā ar Savienības tiesībām tiek piemēroti dalībvalstu iestāžu pieņemtajiem lēmumiem. Tādēļ ir nepietiekami iekļaut tikai atsauci uz šo lēmumu.
71. Tas tomēr nenozīmē, ka Padomei pamatojumā ir pilnībā jāatklāj tās analīze un jāsniedz vispārējs un pilnīgs trešās valsts konstitucionālo un kriminālo tiesību un prakses vērtējums. Tai drīzāk ir skaidri jānorāda, kāpēc šajā ar konkrētu kompetentas iestādes lēmumu saistītajā lietā trešās valsts tiesībās ir nodrošināts līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, vismaz attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un ir jāinformē par tiesību, uz kurām tā ir pamatojusies, juridiskajiem avotiem.
72. Šķiet, ka Padome, pamatojot savu pirmo apelācijas pamatu, arī nošķir lēmumu, ar kuru tā sākotnēji iekļauj personu vai organizāciju sarakstā, no turpmākajiem lēmumiem, ar kuriem tā atstāj šo personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Šai nošķiršanai sīkāk pievērsīšos otrā pamata kontekstā. Minētajā secinājumu daļā izskaidroto iemeslu dēļ (64) uzskatu, ka, ja Padome pamatojas uz trešās valsts kompetentas iestādes lēmumu, lemjot par personas vai grupas atstāšanu 2. panta 3. punkta sarakstā, tai ir jāsniedz pietiekams pamatojums šī lēmuma izmantošanai.
73. Tāpēc, manuprāt, nav konstatējama Vispārējās tiesas kļūda interpretācijā, ar kuru pamatots secinājums, ka Padome nesniedza nekādu vērtējumu Indijas tiesību aktos nodrošinātajam tiesību uz aizstāvību vai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā līmenim un ka nepietiek vien atsaukties uz tiesību aktu daļām un Indijas Home Affairs Minister [iekšlietu ministra] veikto periodisko pārskatīšanu. Šo secinājumu nemaina mans uzskats, ka Vispārējā tiesa kļūdījās, ciktāl tā norādīja, ka Padomei ir vispārējs pienākums praktiski un abstrakti pārbaudīt, vai trešā valsts faktiski piemēro savus tiesību aktus, ar kuriem tiek aizsargātas tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
74. Tādēļ pirmais apelācijas pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Otrais apelācijas pamats
Ievads
75. Padomes otrais apelācijas pamats galvenokārt attiecas uz motīviem, kuru dēļ Padome var nolemt atstāt personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā un prasību iekļaut šos motīvus pamatojumā. Šis apelācijas pamats būtībā ir balstīts uz trim argumentiem: pirmkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi pieņēmusi, ka Padomei ir regulāri jānorāda jauni iemesli, kas pamato, kāpēc attiecīgajai lietas dalībniecei vēl arvien jāpiemēro ierobežojošie pasākumi, otrkārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti atzinusi, ka Padome nevar pamatoties uz publiski pieejamu informāciju, kas nav iekļauta kompetentas iestādes lēmumā, un, treškārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi nolēmusi atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka Padome nevarēja balstīties uz publiski pieejamu informāciju.
76. Pievērsīšos katram no šiem argumentiem pēc kārtas.
Vai Padomei ir regulāri jānorāda jauni iemesli, lai pamatotu, kāpēc grupai vēl arvien tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi?
77. Piekrītu Padomei, ka, izlemjot atstāt attiecīgo personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā, Padomei ne vienmēr ir jāsniedz jauns pamatojums (kompetentas iestādes lēmumā izskatītu jaunu faktu vai šādas iestādes jauna lēmuma attiecībā uz faktiem, uz kuriem Padome līdz šim ir pamatojusies, izpratnē) šīs personas paturēšanai sarakstā. Tas var būt vajadzīgs dažreiz, bet ne vienmēr.
78. Pamats iekļaušanai sarakstā saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931. 1. panta 4. punktu ir kompetentas institūcijas lēmums “par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem”. Pierādījumiem ir jāietver precīza informācija vai materiāli.
79. Tādējādi sākotnējās iekļaušanas sarakstā pamatā ir lēmumi par pagātnes faktiem. Atsauces uz valsts lēmumu nolūks ir “[..] nodrošināt to, lai Padomes lēmums tiktu pieņemts, balstoties uz pietiekamu faktoloģisku pamatojumu, kas šai pēdējai minētai ļauj izsecināt draudus par to, ka, ja netiks pieņemti nekādi pretpasākumi, tad attiecīgā persona turpinās savu iesaistīšanos terora aktos” (65). Tās funkcija ir noteikt, “[..] vai pastāv [tādi] nopietni un ticami pierādījumi par attiecīgās personas iesaistīšanos terora aktos[, kurus valsts iestādes ir uzskatījušas par ticamiem]” (66). Tādējādi sākotnējas iekļaušanas sarakstā gadījumā šie lēmumi tiek izmantoti, lai novērtētu terora aktu vai iesaistīšanās šādos nodarījumos nākotnē risku (67). Nav pamata iesaldēt (terora) aktu finansējumu, ja (vairs) nepastāv risks, ka šādi akti notiks.
80. Pamatojoties uz šo novērtējumu, Padomei tad ir jāizlemj, cik augsts aizsardzības līmenis pret šādu risku ir jānosaka, un jāizvērtē, vai konkrētā persona vai grupa šādu risku rada (iespējams, pat ja tās kādu laiku nav veikušas terora aktus) (68). Ar to tad ir pamatojama preventīvu pasākumu piemērošana. Riska novērtējumam konkrētā lietā ir jābūt balstītam uz faktiem un informāciju, kas ir pieejama kompetentu iestāžu lēmumos. Ņemot vērā Kopējās nostājas 2001/931 pamatā esošo divu līmeņu sistēmu, šie lēmumi ir vienīgais pamats, lai pierādītu, ka pastāv iemesli kādas personas, organizācijas vai grupas iekļaušanai sarakstā. Padomei ir jāpārbauda, vai lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē ir pietiekami precīzs, pirmkārt, lai identificētu attiecīgo personu vai grupu, un, otrkārt, lai noteiktu iespējamo saikni (kā aprakstīts šīs kopējās nostājas 1. panta 2. punktā) starp attiecīgo personu vai grupu un terora aktiem, kā tie ir definēti tās 1. panta 3. punktā. Padomei ir arī jāņem vērā gan lēmuma pieņemšanas brīdis, gan to faktu norises brīdis, uz kuriem tas attiecas, lai noteiktu, vai ar tiem ir radīts pastāvošs (un arī nākotnē iespējams) terorisma risks, kas pamato ierobežojošu pasākumu noteikšanu.
81. No tā izriet, ka, lai gan Padomei ir rīcības brīvība, izvērtējot terorisma risku, nosakot aizsardzības līmeni un izvēloties līdzekļus, ar kuru palīdzību vērsties pret šo risku, tā var iekļaut personas, grupas un organizācijas 2. panta 3. punkta sarakstā tikai tad, ja ir pietiekams pamats konstatēt, ka ir pierādīta prasītā šo personu, grupu un organizāciju saistība ar terora aktiem vai darbībām. Tādējādi Padome īsteno novērtējuma brīvību, izskatot kompetentu iestāžu lēmumus un faktus un pierādījumus, ar kuriem tie ir pamatoti. Tomēr ar Kopējo nostāju 2001/931 netiek paredzēts, ka, pieņemot lēmumu par sākotnējo iekļaušanu sarakstā, Padomei pašai ir izmeklēšanas vai citas apstākļu noskaidrošanas pilnvaras (69). Tātad Padomei nav nekādas rīcības brīvības, izvēloties pamatu, uz kā balstīt motīvus iekļaušanai sarakstā. Šis pamats ir jākonstatē kompetentu iestāžu lēmumos.
82. Ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu ir paredzēts, ka regulāri (vismaz reizi sešos mēnešos) 2. panta 3. punkta saraksts ir jāatjauno. Šīs atjaunošanas mērķis ir nodrošināt, ka joprojām pastāv iemesli personas vai grupas paturēšanai sarakstos. Tajā nav sniegti papildu norādījumi par šiem iemesliem un par to, ar ko tiem ir jābūt pamatotiem.
83. Manuprāt, motīviem (t.i., iemesliem) vispirms iekļaut un pēc tam atstāt kādu personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā ir jābūt vienādiem: personas, organizācijas vai grupas šajā sarakstā var atstāt tikai tiktāl, ciktāl turpina pastāvēt terora aktu un darbību risks un risks, ka tās iesaistīsies šajos aktos un darbībās. Loģiskais pamats iekļaušanas sarakstā mehānisma divu līmeņu struktūrai ir vienāds neatkarīgi no tā, cik ilgi persona vai grupa paliek šajā sarakstā. Citiem vārdiem sakot, pēc sākotnējās iekļaušanas sarakstā nevar tikt pieņemts, ka sarakstā iekļautā persona vai grupa atbilst iekļaušanas sarakstā motīviem, ja vien un kamēr tā nelūdz izslēgt to no saraksta un nemin jaunus faktus un pierādījumus, kas pamato minēto lūgumu.
84. Tā vietā Padomei ir jāpilda uzraudzības funkcija. Pārskatīšanas kontekstā Padomes ziņā ir, pamatojoties uz faktiem un pierādījumiem, pārbaudīt, vai vēl arvien pastāv motīvi iekļaušanai sarakstā. Spriedumā Al‑Aqsa Tiesa nosprieda, ka būtiskais jautājums, pārskatot personas vai grupas turpmāku atstāšanu sarakstā, ir “[..] vai kopš šīs personas vārda iekļaušanas minētajā sarakstā vai kopš agrāka atkārtota vērtējuma situācija no faktu viedokļa ir mainījusies tādējādi, ka no tās vairs nevar izdarīt to pašu secinājumu par aplūkojamās personas iesaistīšanos teroristiskajās darbībās” (70). Tādējādi noteicošais ir jautājums, vai ir radušies jauni fakti vai pierādījumi, vai arī ir izmaiņas valsts kompetento iestāžu veiktajā vērtējumā par minētās personas saistību ar terorisma (finansēšanu) (71). Citur šajā spriedumā Tiesa pievērsās jautājumam vai pastāv pierādījumi “[tam], ka [..] jautājumā par prasītājas iesaistīšanos terora aktu finansēšanā ir mainījusies faktoloģiskā situācija vai vērtējums, ko veikušas valsts iestādes” (72).
85. Manā interpretācijā šī sprieduma Al‑Aqsa punktos uzmanība ir koncentrēta it īpaši uz to, kas var likt Padomei izslēgt personu vai grupu no 2. panta 3. punkta saraksta. Tādējādi kompetenta iestāde var nolemt, ka, ņemot vērā jaunus faktus un pierādījumus, persona vai grupa vairs nav iesaistīta terorisma finansēšanā. Vai arī Padome pati var atklāt faktus, kas liek tai pārskatīt savu iepriekšējo lēmumu un, iespējams, izslēgt personu vai grupu no 2. panta 3. punkta saraksta.
86. Šajā lietā ar apelācijas otro pamatu ir uzdots jautājums, vai Padomei ir jānorāda (un jāiekļauj pamatojumā) jauni iemesli paturēt kādu personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Manuprāt, no vienas puses, nevar būt negrozāma un stingra noteikuma, ar ko Padomei tiktu piešķirtas tiesības atstāt kādu personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā tikai tad, ja ir pieņemti vai Padomei zināmi kompetentu iestāžu lēmumi pēc sākotnējās vai iepriekšējās iekļaušanas sarakstā. No otras puses, ar sākotnējo(-iem) lēmumu(-iem), kas ir izmantots(-i) par pamatu sākotnējai iekļaušanai sarakstā, ne vienmēr pietiks.
87. Tas, vai ir vajadzīgs jauns kompetentas iestādes lēmums un vai tādēļ to vajag iekļaut pamatojumā, būs atkarīgs no vairākiem faktoriem.
88. Ja Padome pieņem lēmumu saskaņā ar 1. panta 6. punktu, nepamatojoties uz jaunu kompetentas iestādes lēmumu, tai ir jābūt pārliecinātai, ka kompetentas iestādes lēmums, ar kuru tā iepriekš pamatoja vai nu sākotnējo lēmumu, vai turpmāko lēmumu atstāt personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā, turpina būt pietiekams pamats, lai pierādītu, ka šāda rīcība ir pamatota. Tādējādi, pamatojoties uz faktiem un pierādījumiem, kas ir pamatā kompetentās iestādes agrākajam(-iem) lēmumam(-iem) (pat ja šie lēmumi pēc tam ir atcelti tādu iemeslu dēļ, kas neattiecas uz tiem faktiem un pierādījumiem, kuri apliecina saistību ar terora aktiem vai darbībām (73)), Padomei ir jāpierāda, ka fakti un pierādījumi, uz kuriem bija balstīts vai balstīti (sākotnējais(-ie) vai agrākais(-ie)) kompetentās iestādes lēmums(-i) joprojām attaisno tās vērtējumu, ka attiecīgā persona vai grupa rada terorisma draudus un tāpēc preventīvi pasākumi ir pamatoti. Vienkārši sakot, riskam un no tā izrietošajai preventīvo pasākumu nepieciešamībai ir vēl arvien jāpastāv.
89. No tā, ka kompetentu iestāžu lēmumi noteikti ir saistīti ar faktiem, kas ir pastāvējuši pirms šiem lēmumiem, izriet, ka, jo ilgāks ir laikposms starp šiem faktiem un šiem lēmumiem, no vienas puses, un jauno lēmumu atstāt personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā, no otras puses, jo svarīgāks ir Padomes pienākums rūpīgi pārbaudīt, vai pārskatīšanas laikā tās secinājums vēl arvien ir pamatots ar šo lēmumu un to apstiprinošajiem faktiem (74). Ja kompetentās iestādes lēmums ir atjaunots vai pagarināts, Padomei jāpārbauda, uz kāda pamata tas ir darīts. Tāpēc no tā izriet, ka Padomes analīze nevar būt pilnīgi identiska analīzei, kas tika veikta, pieņemot agrāku lēmumu saskaņā ar 1. panta 6. punktu, pamatojoties uz to pašu kompetentas iestādes lēmumu. Visbeidzot, ir jāņem vērā laika ritējums. Tas ir jāatspoguļo arī pamatojumā.
90. Ja persona vai grupa, kas ir nelabvēlīgi ietekmēta, ir iesniegusi Padomei informāciju, reaģējot vai nu uz iepriekšējo lēmumu par iekļaušanu sarakstā, vai pamatojumu attiecībā uz nākamo lēmumu par iekļaušanu sarakstā, Padomei ir jāņem vērā arī šī informācija (75) un jaunā lēmuma par iekļaušanu sarakstā pamatojumā jāizskaidro, kādēļ šī informācija nemaina tās vērtējumu.
91. Ja kompetentas iestādes jaunais nozīmīgais lēmums ir pieejams un zināms Padomei, šai iestādei ir jāpārbauda, ar kādiem faktiem un pierādījumiem šis lēmums ir ticis pamatots un vai to var izmantot, lai pierādītu, ka vēl arvien pastāv motīvi atstāt personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Šajā ziņā Padomes pienākumi (tai skaitā attiecībā uz pamatojumu) būs atšķirīgi atkarībā no tā, vai ar valsts lēmumu vienkārši atjauno vai pagarina agrāko kompetentās iestādes lēmumu, uz kuru Padome iepriekš pamatojās, vai arī tas ir pavisam jauns (varbūt citas) dalībvalsts, iespējams, citas kompetentas iestādes lēmums, kas ir pamatots ar citiem faktiem un pierādījumiem.
92. Es jau paskaidroju, ko uzskatu par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem personas vai grupas var tikt iekļautas 2. panta 3. punkta sarakstā, pamatojoties uz trešās valsts kompetentas iestādes lēmumu (76). Tāda pati nostāja man ir attiecībā uz 1. panta 6. punkta lēmumiem. Ja iepriekšējo lēmumu par iekļaušanu sarakstā pamatā jau ir bijis šāds(-i) trešās valsts lēmums(-i) un Padome iepriekš ir pierādījusi, ka minētie nosacījumi ir izpildīti, neuzskatu, ka Padomei atkal ir jāizklāsta visi šie fakti un pierādījumi jaunajā pamatojumā, ja tā turpina pamatoties uz šiem lēmumiem. Drīzāk Padomei ir jāpaskaidro, kāpēc, pirmkārt, lemšanas brīdī par to, vai atstāt kādu personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā, šie lēmumi joprojām pierāda, ka pastāv iemesli arī turpmāk atstāt šo personu vai grupu sarakstā, un, otrkārt, kāpēc tā vēl arvien ir pārliecināta, ka šie lēmumi ir pieņemti, ievērojot pamattiesību aizsardzības standartus, kas ir vismaz līdzvērtīgi tiem, kādi Savienības tiesību kontekstā tiek attiecināti uz dalībvalstu iestāžu pieņemtajiem lēmumiem. Ja Padome pamatojas uz tās pašas trešās valsts jaunu lēmumu, tad apjoms, kādā Padomei ir jānorāda nozīmīgie fakti un pierādījumi, atkal būs atkarīgs no jaunā lēmuma salīdzinājuma ar iepriekšējo lēmumu. Tomēr Padomei katrā ziņā ir jāpierāda, ka vēl arvien ir ievēroti nosacījumi, saskaņā ar kuriem personas vai grupas var iekļaut 2. panta 3. punkta sarakstā, pamatojoties uz šādu lēmumu.
93. Ir taisnība, ka šajā lietā Vispārējā tiesa, šķiet, (pārsūdzētā sprieduma 175.–177. punktā) ir pieprasījusi Padomei uzrādīt jaunākus valstu lēmumus un atsaukties uz šo lēmumu motīviem, vispirms nepārbaudot, vai Padome bija pierādījusi, ka vēl arvien bija pamats atstāt LTTE 2. panta 3. punkta sarakstā, pamatojoties uz kompetentu iestāžu spēkā esošajiem lēmumiem, uz kuriem tā bija iepriekš pamatojusies.
94. Tomēr, ja šos punktus interpretē kopsakarā ar pārsūdzētā sprieduma 196. punktu, kļūst skaidrs, ka Vispārējā tiesa ir konstatējusi arī to, ka Padome ir tikai atsaukusies uz kompetentu iestāžu sākotnējiem lēmumiem un, neko vairāk nepiebilstot, norādījusi, ka tie joprojām ir spēkā; tāpat kļūst skaidrs, ka attiecībā uz konkrētiem tās konstatētajiem nodarījumiem (kas bija notikuši pēc šiem lēmumiem) Padome nav pamatojusies uz kompetentu iestāžu lēmumiem. Šādos apstākļos jebkuriem izmantotajiem kompetentu iestāžu lēmumiem acīmredzot vajadzēja būt citādiem un jaunākiem nekā sākotnējie lēmumi, uz kuriem Padome atsaucās. Vispārējā tiesa atzina, ka jaunāki lēmumi tika pieminēti saistībā ar Īstenošanas regulu Nr. 790/2014, bet konstatēja, ka Padome nebija pierādījusi, kā ar šiem lēmumiem ir pārbaudīti un apstiprināti Padomes minētie konkrētie nodarījumi. Pārsūdzētā sprieduma 204. punktā Vispārējā tiesa vēl sīkāk izskaidroja, ka Padome nevar pamatot personas vai grupas atstāšanu 2. panta 3. punkta sarakstā, balstoties uz jauniem terora aktiem, ja šos nodarījumus nav pārbaudījušas un par tiem nav pieņēmušas lēmumu kompetentas iestādes.
95. Ņemot to vērā, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti konstatējusi, ka, tā kā nebija jauna vai cita kompetentas iestādes lēmuma, kas būtu saistīts ar terora aktu sarakstu, par kuriem Padome bija norādījusi, ka tie ir pietiekams pamats, uz kura balstīt LTTE iekļaušanu sarakstā, Padome nedrīkstēja pamatoties uz teroristisku uzbrukumu sarakstu, kurus, iespējams, bija veikusi minētā grupa, ja šie fakti nebija norādīti kompetentu iestāžu lēmumos.
Vai Padome var pamatoties uz informāciju no atklātiem avotiem, izlemjot atstāt organizāciju 2. panta 3. punkta sarakstā?
96. No mana secinājuma izriet, ka Padome, pieņemot lēmumu atstāt LTTE 2. panta 3. punkta sarakstā, nedrīkstēja pamatoties uz teroristisku uzbrukumu sarakstu, kurus, iespējams, ir veikusi LTTE, ja šie fakti nebija norādīti kompetentu iestāžu lēmumos, ka Padome principā nedrīkst (arī) pamatoties uz publiski pieejamu informāciju par jauniem uzbrukumiem kā pamatu pierādījumam, ka pastāv motīvi atstāt personu, organizāciju vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā.
97. Ar Padomes otru argumentu, uz kura ir balstīts tās otrais pamats, tiek uzdots jautājums, vai pastāv izņēmumi attiecībā uz šo principu. Vai tomēr, izlemjot atstāt personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā, Padome drīkst izmantot pamatojumu, kas balstīts uz faktiem un pierādījumiem, kas konstatēti citur, nevis kompetentu iestāžu lēmumos?
98. Manuprāt, tā to nedrīkst.
99. Kopējās nostājas 2001/931 pamatā esošās divu līmeņu sistēmas būtiska iezīme ir tāda, ka Padome pati nevar konstatēt faktus, kas pēc tam tiek izmantoti par pamatu, lai personai vai grupai piemērotu Savienības preventīvos pasākumus. Tāpat Padomei nav vajadzīgās izmeklēšanas pilnvaras to darīt (77). Tā vietā Padome var personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā iekļaut tikai tad, ja lietas materiālos ir norādīts, ka lēmumu ir pieņēmusi valsts tiesu iestāde un, ievērojot dažus nosacījumus, administratīva iestāde. Šī prasība pastāv tādēļ, lai nodrošinātu, ka persona vai grupa tiek iekļauta sarakstā tikai ar pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu (78). Priekšnoteikums, no vienas puses, ir tāds, ka ar šo iestāžu lēmumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek konstatēti vai pārskatīti un apstiprināti nopietni un ticami pierādījumi vai versijas, ka persona vai grupa ir iesaistīta terora aktos vai darbībās. No otras puses, attiecīgajai personai vai grupai attiecībā uz šādiem lēmumiem ir pamattiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
100. Manuprāt, minētais loģiskais pamatojums tikpat būtisks ir lēmumam atstāt personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Šī lēmuma argumentācijai ir jābūt ar pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu. Ļaujot Padomei pašai konstatēt pierādījumus vai versijas par iesaistīšanos terora aktu un darbību veikšanā (pagātnē un nākotnē), par kurām Padome uzskatītu, ka uz tām attiecas Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. punkts un 3. punkts, nozīmētu nevienlīdzīgu attieksmi pret, no vienas puses, personām vai grupām, kas tiek atstātas 2. panta 3. punkta sarakstā, pamatojoties uz kompetentu iestāžu lēmumiem, un, no otras puses, personām vai grupām, kas tiek atstātas šajā sarakstā, pamatojoties uz faktiem, kurus ir konstatējusi Padome pēc savas iniciatīvas (pat ja Padome arī ir zināmā mērā pamatojusies uz kompetentu iestāžu lēmumiem). Tādā gadījumā pēdējai no minētajām kategorijām būtu mazāk tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā attiecībā uz Padomes konstatētajiem faktiem. Šīs personas vai organizācijas varētu vērsties tikai Savienības tiesu iestādēs, lai apstrīdētu Padomes konstatētos faktiskos apstākļus. Turpretim saskaņā ar divu līmeņu sistēmu principā ir iespējama apstrīdēšana gan valstu līmenī (attiecībā uz kompetentas iestādes lēmumu), gan Savienības līmenī (attiecībā uz Padomes lēmumu par iekļaušanu sarakstā). Tādējādi ar Padomes tiešu pamatošanos uz šādu informāciju vai materiālu pastāvētu risks liegt attiecīgajai personai vai grupai pamattiesības uz lēmuma, kas to negatīvi ietekmē, pārbaudi valsts tiesā (turpretim, ja kompetentas iestādes lēmums būtu pieejams, personai vai grupai tādas tiesības būtu). Drīzāk šī pārbaude tad būtu vienīgi Savienības tiesas ziņā. Tādējādi Padome nevar iekļaut personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā tāpēc, ka tai ir preses ziņojums, kurā ir norādīts, ka “viņš to izdarīja” vai “viņš teica, ka ir to izdarījis”. Šāds lēmums nevar atbilst Kopējās nostājas 2001/931 nosacījumiem. Un tas arī nav savienojams ar tiesiskumu.
101. Var iebilst, ka uzstāt uz to, ka Padome nedrīkst pamatoties uz inkriminējošu informāciju, kas ir publiski viegli pieejama, ir pārāk formālistiska un stingra pieeja. Manuprāt, šis iebildums ir noraidāms.
102. Ir vērts atcerēties, ka iekļaušanai sarakstā ir ļoti nopietnas sekas. Tiek iesaldēti līdzekļi un citi finanšu aktīvi vai saimnieciskie resursi. “Līdzekļu, citu finanšu aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšana” ir “liegums jebkurai līdzekļu kustībai, pārvedumiem, grozījumiem, izmantošanai vai tādām darbībām ar līdzekļiem, kuru rezultātā jebkādā veidā mainītos to apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturs, galamērķis vai rastos citas pārmaiņas, tādējādi sekmējot līdzekļu izmantošanu, tostarp vērtspapīru portfeļa pārvaldību” (79). Personai, organizācijai vai grupai, kas ir nosaukta 2. panta 3. punkta sarakstā, tiek pārtraukta normāla saimnieciskā dzīve. Šķiet pamatoti pieprasīt, lai – ja tādas ir sekas – ievērotās procedūras būtu stingras un tajās tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
103. Turklāt ir grūti iedomāties, cik precīzi ir “jāizveido” izņēmums attiecībā uz principu, saskaņā ar kuru Padome nedrīkst pamatoties uz publiski pieejamu informāciju par jauniem uzbrukumiem kā pamatu, lai pierādītu, ka pastāv motīvi atstāt kādu personu, grupu un organizāciju 2. panta 3. punkta sarakstā. Kur būtu velkama robeža? Vai pietiek ar vienu “pārliecinošu” pierādījumu vai, ja ir vajadzīgs vairāk nekā viens atsevišķs pierādījums, cik daudz to ir jābūt? Vai vajadzīgā pierādījuma vērtība ir publiskam paziņojumam, ko ir sniegusi pazīstama, noteikta persona, kura runā tās grupas vārdā (vienmēr pieņemot, ka šāda persona ir), kas nepārprotami uzņemas atbildību par uzbrukumu? Vai tādu pašu pierādījuma vērtību varētu attiecināt uz publisku paziņojumu, ko sniedz kāda persona, kura apgalvo, ka runā šīs grupas vārdā? Kāda būtu nostāja, ja būtu paziņojumi presē, kuros būtu netieši norādīts, ka personu, kas ir izdarījusi uzbrukumu (un mirusi tā veikšanas laikā, tāpēc to nevar nopratināt), šķietami ir “iedvesmojusi” šī grupa vai arī šī persona ir “zvērējusi uzticību” šai grupai? Vai tas nozīmē, ka šī grupa ir pietiekami atbildīga [par minētajiem nodarījumiem], lai tās nosaukumu atstātu 2. panta 3. punkta sarakstā?
104. Protams, Padome parastā notikumu gaitā neizbēgami saņems informāciju par (iespējamo) personu vai grupu saistību ar terora aktiem un darbībām. Šīs informācijas avots varētu būt publisks vai privāts. No lojālas sadarbības pienākuma, kas ir Kopējā nostājā 2001/931 minētās divu līmeņu sistēmas pamatā, izriet prasība, lai Padome paziņotu dalībvalstīm par informāciju un pierādījumiem, kas tai kļūst zināmi un par ko tā uzskata, ka tie varētu būt nozīmīgi kompetentām iestādēm. Ir taisnība, ka Kopējā nostājā 2001/931 pašā par sevi nav iekļauta prasība, lai dalībvalstis, kad tās saņem šādu informāciju no Padomes, tūlīt veiktu vajadzīgos pasākumus, lai rosinātu jaunu kompetentas iestādes oficiālu lēmumu par faktiem un personām, uz kurām attiecas informācija, ko Padome tām ir darījusi zināmu. Taču šī paša lojālas sadarbības pienākuma dēļ, manuprāt, dalībvalstīm tomēr būtu pienācīgi jāreaģē uz Padomes lūgumu izvērtēt paziņoto informāciju. Protams, uzsākot reizi sešos mēnešos veicamo pārskatīšanas procesu, Padomei šādos gadījumos būtu jāparedz pietiekami daudz laika, lai pieprasītu un saņemtu attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) atbildi saistībā ar tās paziņoto informāciju. Tā šķiet pieņemama cena par to, lai nodrošinātu pamattiesību uz aizstāvību un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā ievērošanu.
105. Ja Padomei būtu jāļauj pamatoties uz argumentāciju, kas balstīta uz faktiem un pierādījumiem, kuri ir konstatēti kaut kur citur, nevis kompetentu iestāžu lēmumos, man arī ir šaubas par to, kā šāds process darbotos praksē.
106. Iedomāsimies, ka Padomes rīcībā ir informācija no uzticama vai sākotnējā avota (neatkarīgi no tā, vai tas ir publisks avots), kurā ir apgalvots, ka tajā ir ietverts vai fiksēts attiecīgās personas vai grupas paziņojums, ka tā atzīst iesaistīšanos terora aktos vai darbībās (pagātnē vai nākotnē), par ko Padome uzskata, ka uz tiem attiecas Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. un 3. punkts. Labākajā gadījumā Padome, pamatojoties uz šo informāciju, varētu izdarīt iepriekšēju secinājumu, ka tās rīcībā ir pietiekami pārliecinošs faktiskais pamats lēmumam, ka turpina pastāvēt motīvi šīs personas vai grupas atstāšanai 2. panta 3. punkta sarakstā (neatkarīgi no jebkādiem nozīmīgiem kompetentu iestāžu lēmumiem). Padomei pēc tam būtu šī informācija un pierādījumi jāiekļauj pamatojumā, kas tiek paziņots nelabvēlīgi ietekmētajai personai pirms sekojošā lēmuma pieņemšanas Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta izpratnē (80). Vai ir praktiski iespējams, ka šī persona tieši piekristu (negatīvajiem) faktiem, ko tai ir izteikusi Padome? Tomēr tas būtu vienīgais pamats, ar kuru Padome varētu likumīgi vai nu, pirmkārt, kad nav (iepriekšēja vai jauna) kompetentas iestādes lēmuma, pamatoties uz šiem faktiem, vai, otrkārt, apvienot šos faktus ar kompetentas iestādes iepriekšēju lēmumu, uz kuru tā jau ir pamatojusies. Jāatzīst, ka man ir zināmas šaubas par to, vai attiecīgajai personai vai grupai būtu jebkāda interese sniegt Padomei šādu ērtu tieši izteiktu apstiprinājumu.
107. Tāpēc nevaru atbalstīt neobligātu noteikumu, kas ļautu Padomei, lai atstātu personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā, pamatoties uz “faktiem”, kuri ir publiski zināmi, un pierādījumiem par tiem, kas ir konstatēti rakstos presē vai internetā. Fakta publiskais raksturs un ar to saistīto pierādījumu publiskā pieejamība paši par sevi ir nepietiekams pamats, lai piekristu izņēmumam no vispārīgā noteikuma, ka Padomei ir jāpamatojas uz kompetentu iestāžu lēmumiem. Visbeidzot es gribētu uzsvērt, ka mans viedoklis attiecas tikai uz lēmumiem, saskaņā ar kuriem Padome atstāj personu vai grupu 2. panta 3. punkta sarakstā. Padomei šie paši ierobežojumi nav saistoši, lemjot izslēgt personu vai grupu no minētā saraksta.
108. Tāpēc noraidu arī otrā apelācijas pamata pamatošanai izvirzīto otro argumentu.
Vai Vispārējā tiesa apstrīdētos pasākumus atcēla pamatoti?
109. Ar pēdējo argumentu, atbalstot otru pamatu, Padome būtībā apgalvo, ka, ja tā nevarētu pamatoties uz informāciju no atklātiem avotiem, tad secinājumam bija jābūt tādam, ka nebija nekādu izmaiņu faktiskajā situācijā un tātad tā varēja LTTE atstāt sarakstā. Ja tā ir taisnība, tad no tā izriet, ka Vispārējai tiesai nebija apstrīdētās regulas jāatceļ inter alia tāpēc, ka tā atteicās apstiprināt Padomes pamatošanos uz informāciju no atklātiem avotiem.
110. Tam nevar piekrist.
111. Pirmkārt, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētās regulas, ciktāl tās attiecās uz LTTE, jo Padome bija gan pārkāpusi Kopējās nostājas 2001/931 1. pantu, gan nebija ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.
112. Otrkārt, nepiekrītu loģikai, kas ir pamatā Padomes argumentam, ka, tā kā nevar ņemt vērā jaunākus nodarījumus, kas ir dokumentāri apstiprināti presē, ir jāsecina, ka nebija notikušas nekādas izmaiņas faktiskajā situācijā un tādējādi LTTE varēja atstāt 2. panta 3. punkta sarakstā. Jau esmu paskaidrojusi, kāpēc uzskatu, ka nav pamata pieņemt, ka pastāv motīvi, lai sarakstā minētu personu vai grupu atstātu sarakstā, līdz faktiskā situācija ir mainījusies tādējādi, ka ir (pozitīvi) iemesli šīs personas vai grupas izslēgšanai no saraksta. Laika gaitā faktiskā situācija noteikti mainās. Pat ja nav cita vai jaunāka kompetentas iestādes lēmuma (kas attiecas uz citiem faktiem), Padomei tomēr ir jāpārbauda, vai, pamatojoties uz faktiem un pierādījumiem lēmumā, uz kuru tā pamatojās iepriekš, vēl arvien pastāv saistības ar terora aktiem risks un tāpēc pamatojums iekļaušanai sarakstā. Tas nozīmē arī, ka šajā lietā Padomei vajadzēja paskaidrot, kādēļ Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums joprojām bija pietiekams pamats tās lēmumam, un Vispārējai tiesai vajadzēja izskatīt šo argumentu. Vispārējās tiesas konstatējumi attiecībā uz Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu ir Padomes trešā apelācijas pamata priekšmets.
Secinājums
113. Tādēļ otro apelācijas pamatu noraidu kā nepamatotu.
Trešais apelācijas pamats
114. Padomes trešais apelācijas pamats ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nesecinot, ka LTTE iekļaušana sarakstā varētu būt spēkā, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu. Vispārējā tiesā Padome bija apgalvojusi, ka šis rīkojums pats par sevi bija pietiekams.
115. Padomes pirmais arguments šeit ir tāds, ka Vispārējā tiesa jau agrākās lietās bija piekritusi, ka šis pats rīkojums ir kompetentas iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē (81). Tā ir taisnība (un tas, šķiet, nav apstrīdēts) un, patiešām, pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Vispārējā tiesa ir tieši pamatojusies uz šo judikatūru, piekrītot, ka šis rīkojums ir kompetentas iestādes lēmums. Pārsūdzētā sprieduma 205. un 206. punkts, uz kuru Padome pamatojas, izvirzot šo argumentu, faktiski ir saistīts ar Vispārējās tiesas nostāju attiecībā uz Padomes pamatošanos uz nodarījumiem kā pamatojumu tādam lēmumam atstāt LTTE 2. panta 3. punkta sarakstā, par ko nav pieņemts kompetentas iestādes lēmums.
116. Padomes otrs arguments ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 206.–208. punktā atzīstot, ka Padome nevarēja pamatoties uz Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu, ja tai nebija pieejami šī lēmuma pamatā esošie fakti un konstatējumi. Manuprāt, Vispārējā tiesa to nav atzinusi. Minētajos punktos Vispārējā tiesa izskatīja Padomes un Komisijas argumentu par to, kāpēc apstrīdēto regulu motīvos nav atsauces uz konkrētiem kompetentu iestāžu lēmumiem, kuros būtu pārbaudīti un apstiprināti tie nodarījumi, uz kuriem Padome balstījās motīvu sākuma daļā (t.i., kā Vispārējā tiesa to formulēja, virkne vardarbības aktu, par kuriem Padome uzzināja no preses un interneta un kuros tā atzina par vainojamu prasītāju). Šīs iestādes apgalvoja, ka LTTE varēja un tai vajadzēja apstrīdēt ierobežojošos pasākumus valsts līmenī. Vispārējā tiesa šos argumentus noraidīja, jo, pirmkārt, ja Padome izmanto terora aktus kā sava lēmuma faktisko pamatojumu, tad Padomei sava lēmuma motīvos ir jāidentificē kompetentu valsts iestāžu lēmumi, kuros šie terora akti ir īpaši pārbaudīti un konstatēti kā pierādīti (82), otrkārt, ar šiem argumentiem ir apstiprināts, ka Padome patiesībā bija pamatojusies uz informāciju, ko tā bija ieguvusi no preses un interneta (83), un, treškārt, šie argumenti lika domāt, ka valsts lēmumi, uz kuriem Padome pamatojās, varētu nebūt balstīti uz noteiktiem terora aktiem, ja attiecīgā lietas dalībniece tos nav apstrīdējusi (84). Pretēji Padomes apgalvojumiem šajos punktos (un noteikti ne 206. punktā) nav nevienas norādes, ka Vispārējā tiesa pieprasītu, lai Padomei būtu zināmi apstākļi, uz ko ir pamatojies Home Secretary, aizliedzot LTTE.
117. Tāpat šajā kontekstā ir jāsaprot Padomes argumenti par to, vai tādai lietas dalībniecei kā LTTE ir pienākums lūgt veikt pārbaudi valsts tiesās. Tomēr šie argumenti nav būtiski Padomes trešajam apelācijas pamatam, kas būtībā attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi, ka apstrīdētās regulas tomēr ir spēkā, jo tās ir pamatotas ar Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojumu.
118. Padomes trešajā pamatā ir netieši norādīts, ka, apstiprinot LTTE pirmo pamatu tikai tiktāl, ciktāl tas attiecās uz Indijas iestādēm, un noraidot Padomes pamatošanos uz nodarījumiem, par kuriem nebija pieņemti kompetentu iestāžu lēmumi, Vispārējai tiesai tomēr vajadzēja konstatēt, ka Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums ir pietiekams pamats apstrīdētajām regulām. No tā tad izrietētu, ka trūkumi attiecībā uz citiem iemesliem nevarētu pamatot minēto regulu atcelšanu.
119. Ar Vispārējās tiesas konstatēto par valsts iestāžu lēmumiem, kuri bija minēti apstrīdētajās regulās (tādējādi it īpaši Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums), būtībā ir mēģināts atbildēt uz jautājumu, vai šo lēmumu priekšmets bija nodarījumi, kuros Padome prasītāju atzina par vainojamu apstrīdēto regulu motīvu pirmajā un otrajā rindkopā un par kuriem Vispārējā tiesa atzina, ka tie ir faktiskais pamatojums un ka tiem ir bijusi noteicoša loma Padomes vērtējumā (85). Ir diezgan acīmredzams, ka tas tā nevarēja būt, jo šie lēmumi bija pieņemti pirms inkriminētajiem nodarījumiem (86).
120. Kaut arī Vispārējā tiesa piekrita, ka, īstenošanas regulu, sākot no Īstenošanas regulas Nr. 83/2011 un beidzot ar Īstenošanas regulu Nr. 125/2014, motīvos Padome ir atsaukusies uz sākotnējiem valstu lēmumiem (it īpaši Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums), tā konstatēja, ka Padome ir norādījusi tikai to, ka šie lēmumi vēl arvien bija spēkā (87).
121. Vispārējā tiesa neizdarīja nekādus skaidrus secinājumus no šī fakta. Tādējādi, lai gan Padome nepareizi apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums nevarēja būt vai vairs nebija spēkā esošs kompetentas iestādes lēmums, ir mazāk skaidrs, vai Vispārējā tiesa faktiski ignorēja jautājumu (kas tai bija skaidri uzdots, pamatojoties uz LTTE argumentiem, lai pamatotu ceturto līdz sesto pamatu kopā ar otro pamatu), vai Padome apstrīdētās regulas ir pamatojusi nevis uz kompetentu iestāžu lēmumiem, bet gan uz to darbību sarakstu, kurās Padome tieši atzina par vainojamu LTTE(88).
122. Trešo apelācijas pamatu varētu noraidīt, pamatojoties uz to, ka, tā kā Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētās regulas, tā acīmredzot bija netieši secinājusi, ka, neņemot vērā Indijas lēmumu un dažādus nodarījumus pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas, kuros Padome, neatsaucoties uz kompetentu iestāžu lēmumiem, tieši atzina par vainojamu LTTE, Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums nevarēja būt apstrīdēto regulu patstāvīgs un pietiekams pamats.
123. Tomēr, manuprāt, šāda pārsūdzētā sprieduma interpretācija ir pārāk plaša. Piekrītu Padomei, ka, konstatējot, ka daži no minētajiem apsvērumiem nevar pamatot lēmumu par LTTE atstāšanu sarakstā un tādēļ būtu jāatceļ, Vispārējai tiesai turpinājumā bija skaidri jāizvērtē citi apsvērumi un jāpārbauda, vai viens no šiem apsvērumiem pats par sevi bija pietiekošs, lai pamatotu šo lēmumu (89). Tikai tad, ja šie citi iemesli arī nebūtu pietiekoši detalizēti un konkrēti, lai veidotu pamatu iekļaušanai sarakstā, apstrīdētās regulas varētu atcelt. Tomēr Vispārējā tiesa šeit to nekonstatēja. Ar Vispārējās tiesas argumentāciju būtībā ir tikai konstatēts fakts, proti, ka Padome ir vienīgi citējusi iepriekšējos valsts lēmumus un paziņojusi, ka tie vēl arvien ir spēkā. Tāpēc trešais pamats ir jāapmierina un Vispārējās tiesas lēmums jāatceļ.
124. Par laimi, tiesvedības stadija šajā lietā saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu Tiesai ļauj taisīt galīgo spriedumu lietā. Piektā un sestā pamata kontekstā LTTE apgalvoja, ka apstrīdēto regulu pamatojums bija nepilnīgs; tas neļāva organizēt efektīvu aizstāvību un Tiesai veikt šo regulu pārbaudi.
125. Citur šajos secinājumos esmu paskaidrojusi, kāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti secinājusi, ka Padome, izlemjot atstāt LTTE 2. panta 3. punkta sarakstā, (savā pamatojumā) nevarēja balstīties uz, pirmkārt, trešo valstu iestāžu lēmumiem, nenorādot motīvus savam lēmumam par to, ka šie lēmumi ir pieņemti, ievērojot pamattiesību aizsardzības standartus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kādi atbilstoši Savienības tiesībām tiek piemēroti lēmumiem, kurus ir pieņēmušas dalībvalstu iestādes, un, otrkārt, dažādiem jauniem nodarījumiem, kuri nebija vērtēti un konstatēti ar kompetentu iestāžu lēmumiem. Līdz ar to paliek jautājums, vai bija pietiekami, ka Padome apstrīdēto regulu motīvos paziņoja vai nu, ka kompetento iestāžu sākotnējie lēmumi, jo īpaši Apvienotās Karalistes 2001. gada Aizlieguma rīkojums, vēl arvien ir spēkā, vai ka ir pieņemts kompetentas iestādes lēmums.
126. Manis jau paskaidroto iemeslu dēļ (90) uzskatu, ka tas nebija pietiekami. Tādēļ izdaru secinājumu, ka apstrīdētie pasākumi ir jāatceļ šī motīva dēļ. Šajos apstākļos nav nepieciešams, lai Tiesa izskatītu citus LTTE pirmajā instancē norādītos pamatus.
Secinājumi
127. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai lemt šādi:
– apmierināt Eiropas Savienības Padomes apelācijas sūdzību;
– atcelt Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās T‑208/11 un T‑508/11;
– atcelt Padomes 2011. gada 31. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 83/2011, 2011. gada 18. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 687/2011, 2011. gada 22. decembra Īstenošanas regulu Nr. 1375/2011, 2012. gada 25. jūnija Īstenošanas regulu Nr. 542/2012, 2012. gada 10. decembra Īstenošanas regulu Nr. 1169/2012, 2013. gada 25. jūlija Īstenošanas regulu Nr. 714/2013, 2014. gada 10. februāra Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un 2014. gada 22. jūlija Īstenošanas regulu Nr. 790/2014, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, ar kuru atceļ Īstenošanas regulas (ES) Nr. 610/2010, Nr. 83/2011, Nr. 687/2011, Nr. 1375/2011, Nr. 542/2012, Nr. 1169/2012, Nr. 714/2013 un Nr. 125/2014, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz Liberation Tigers of Tamil Eelam;
– atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktam un 184. panta 1. punktam piespriest Padomei segt savus un atlīdzināt divas trešdaļas no Liberation Tigers of Tamil Eelam tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā;
– atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktam un 184. panta 1. punktam piespriest Liberation Tigers of Tamil Eelam segt savus atlikušos tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā;
– atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam un 184. panta 1. punktam piespriest Padomei segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Liberation Tigers of Tamil Eelam tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un
– atbilstoši Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktam un 184. panta 1. punktam piespriest Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībām un Eiropas Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.