ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA‑HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 10. jūlijā (1)
Lieta C‑300/06
Ursula Voß
pret
Land Berlin
(Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Darba ņēmēju vīriešu un sieviešu vienlīdzība – Valsts izglītības iestāžu skolotāji – Darba samaksa par nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju virsstundu darbu – Netieša diskriminācija – Pārbaudes kritēriji
1. Bundesverwaltungsgericht (Vācijas Augstākā Federālā Administratīvā tiesa) ir lūgusi Tiesu pieņemt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 141. pantu saistībā ar darba samaksu par virsstundu darbu, ko veic nepilnu darba laiku strādājoši darba ņēmēji, kas galvenokārt ir sievietes.
2. Tā konkrēti jautā, vai saskaņā ar 2004. gada 27. maija spriedumu lietā Elsner‑Lakeberg (2) valsts tiesību normas, kuras tai jāpiemēro, ietver Eiropas Kopienu tiesībās aizliegtu netiešu diskrimināciju, jo nosaka darba samaksu atbilstoši arodgrupai, nevis proporcionāli pilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju darba algai.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
3. Vienlīdzīgas darba algas noteikšana vīriešiem un sievietēm par vienu un to pašu darbu “ir viens no Kopienu pamatprincipiem” (3), un tajā izteikti izpaužas atšķirīgas attieksmes novēršana nodarbinātības jomā (4).
4. Tas kopš 1957. gada ir noteikts EK līguma 119. pantā, kas pēc Amsterdamas līguma (5) noslēgšanas pārtapa par EKL 141. pantu, kas ir formulēts šādi:
“1. Visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienlīdzīgu darba samaksu.
2. Šajā pantā “darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.
Vienāda darba samaksa bez dzimuma diskriminācijas nozīmē to, ka:
a) darba samaksu par akorddarbu aprēķina, izmantojot vienu un to pašu mērvienību;
b) darba samaksa atbilstīgi stundu likmēm par vienādu darbu ir vienāda.
[..]”
B – Vācijas tiesību akti
5. Saskaņā ar Landesbeamtengesetz (Berlīnes Federālās zemes civildienesta likums) (6) 35. panta 2. punktu virsstundas var strādāt tikai izņēmuma gadījumos ar noteikumu, ka gadījumā, ja to skaits mēnesī pārsniedz piecas stundas papildus parastajam darba laikam, jāpiešķir brīvdienas vai, ja tas nav iespējams, atlīdzība.
6. Verordnung über die Gewährung von Mehrarbeitsvergütung für Beamte (Noteikumi par ierēdņu virsstundu darba samaksu; turpmāk tekstā – “MVergV”) (7) 4. pantā ir noteikts, ka par katru virsstundu jāveic samaksa, kuras apmērs noteikts atkarībā no kategorijas, pie kuras pieder ierēdnis; 5. panta 2. punkta 1. apakšpunktā piebilsts, ka izglītības jomā trīs mācību stundas tiek uzskatītas par piecām astronomiskajām stundām.
II – Fakti, pamata prāva un prejudiciālais jautājums
7. Fosa [Voß] strādā par skolotāju Land Berlin [Berlīnes federālā zeme]. No 1999. gada 15. jūlija līdz 2000. gada 29. maijam viņai bija atļauts strādāt nepilnu darba laiku, proti, 23 mācību stundas nedēļā atšķirībā no pilnu darba laiku strādājošiem pedagogiem paredzētajām 26,5 stundām.
8. No 2000. gada 11. janvāra līdz 23. maijam viņa nostrādāja 27 mācību virsstundas. Atbilstoši MVergV viņai bija jāsaņem piemaksa DEM 1075,14, bet viņa lūdza samaksu atbilstoši tai, ko maksā pilnu darba laiku strādājošiem pasniedzējiem un kuras apmērs bija DEM 1616,15.
9. Darba devējs šo lūgumu noraidīja, bet prasība tika apmierināta Verwaltungsgericht (administratīvā tiesa), kura, pamatojoties uz EKL 141. pantu un Direktīvas 75/117/EEK (8) 1. pantu, atzina ieinteresētās personas tiesības saņemt samaksu par virsstundu darbu atbilstoši savas kategorijas darba ņēmēju algai.
10. Kad per saltum tika iesniegta kasācijas sūdzība, Bundesverwaltungsgericht (otrā palāta) apturēja tiesvedību, lai uzdotu šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai EKL 141. pants ļauj piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru gan pilnu darba laiku, gan nepilnu darba laiku strādājošiem ierēdņiem samaksa par virsstundām papildus parastajam darba laikam tiek maksāta vienādā apmērā, kas ir proporcionāli mazāks par samaksu, ko pilnu darba laiku strādājošs ierēdnis saņem par tikpat ilgu parastā darba laika daļu, ņemot vērā, ka nepilnu darba laiku pārsvarā strādā sievietes?”
III – Tiesvedība Tiesā
11. Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā apsvērumus iesniedza Fosa, Vācijas valdība un Komisija.
12. Fosa apgalvo, ka MVergV netieši diskriminē nepilnu darba laiku strādājošos, kas galvenokārt ir skolotājas, jo viņas bez objektīva pamatojuma saņem mazāk naudas nekā pilnu darba laiku strādājošie, bet judikatūrā ir atzīts, ka personām, kas nestrādā pilnu darba laiku, virsstundu darbs sagādā lielāku nastu.
13. Turpretim federālā valdība noliedz nevienlīdzīgu attieksmi, jo, ņemot vērā dažādos darba algas elementus, konstatē, ka darba samaksa visiem darbiniekiem neatkarīgi no nostrādāto stundu veida atbilstoši arodgrupai ir vienāda.
14. Komisija liek uzsvaru uz darba samaksas salīdzināšanas metodi un apgalvo, ka, lai veiktu efektīvu pārbaudi, ir jāizsver katrs darba algas elements, bet vispārīgs novērtējums nav pieļaujams. Pamatojoties uz to, tā apgalvo, ka Vācijas sistēmā par vienādu nedēļā nostrādāto laiku skolotāji, kas strādā nepilnu darba laiku, saņem mazāku darba samaksu nekā pilnu darba laiku strādājošie. Šāda atšķirīga attieksme pārkāptu EKL 141. pantu, ja tā sievietes skartu vairāk nekā vīriešus.
15. Tā kā, noslēdzoties tiesvedības rakstveida posmam, neviens nav lūdzis noturēt tiesas sēdi, pēc 2007. gada 5. jūnija kopsapulces lieta ir sagatavota šo secinājumu izstrādei.
IV – Prejudiciālā jautājuma vērtējums
16. Lai būtu vieglāk atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, vispirms jāapskata diskriminācijas aizliegums darba tiesiskajās attiecībās Eiropas Kopienu aspektā saskaņā ar iepriekšējos secinājumos iezīmēto (9), turpinājumā – nepilna darba laika darba īpatnības, īpašu uzmanību pievēršot samaksai par šādu darbu, lai nobeigumā iztirzātu Bundesverwaltungsgericht uzdoto jautājumu.
A – Abu dzimumu darba ņēmēju vienlīdzība Eiropas Savienībā
17. Sieviešu diskriminācija darba tirgū lielā mērā notiek tāpēc, ka tradicionāli viņas tika uzskatītas par mazvērtīgākām un viņām tika uzticēts rūpēties par ģimeni (10). Svētais Akvīnas Toms uzskatīja, ka dabas kulminācija ir vīrišķībā, bet sieviete ir “nepilnīga un nejauša”, “pēc dabas pakļauta vīrietim, kuram piemīt vairāk prāta, un ka nevainība neizslēdz nosacījumu nevienlīdzību” (11). Ņemot vērā šo ideoloģiju, neizbrīna, ka viduslaiku tiesībās tika pieprasīta tēva vai vīra piekrišana, lai sieviete varētu atsavināt mantu, pārvaldīt īpašumus vai piedalīties tiesā, lai gan realitāte bija citāda, ko apliecina tas, ka 1270. gadā Sachsenspiegel (ģermāņu paražu tiesību apkopojums) tika iekļauta šāda daļa: “tā kā nav šaubu, ka grāmatas vairāk lasa sievietes, viņām ir jāvar tās saņemt mantojumā” (12).
18. Migels de Servantess šo seno raksturojumu atspoguļo kazu gana stāstā Donam Kihotam par Leandru, pieminēdams “[..] sieviešu dabiskās tieksmes: galvenokārt neapdomību un nesavaldību”. Pēc tam viņš norāda uz “[..] sieviešu vieglprātību, nepastāvību, divkosību, tukšiem solījumiem, lauztiem zvērestiem un, beidzot, arī neprasmi izraudzīties labu mērķi savām domām un tieksmēm” (13).
19. Tomēr pakāpeniski parādījās tādas balsis, kas kā Stjuarts Mills [Stuart Mill] 1869. gadā nopēla “civilo verdzību”, kādā atradās precētas sievietes (14), bet viņas arī turpmāk līdz Napoleona Civilkodeksa iedvesmoto XIX gadsimta civilkodeksu pieņemšanai nebija rīcībspējīgas.
20. Eiropas Kopienu izveides laikā principam par vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem bija būtiski trūkumi. Romas līguma sākotnējā redakcijā bija paredzēta vienlīdzība vienīgi darba samaksas ziņā, bet tas minētajam principam neliedza kļūt par vienu no Kopienu rīcības mērķiem un pamatu daudzām tiesību normām (15), kuru starpā izceļas noteikumi par vienlīdzību atalgojuma (16), nodarbinātības, arodapmācības un kvalifikācijas celšanas, kā arī darba apstākļu (17) vai sociālā nodrošinājuma (18) ziņā.
21. Līgumā par Eiropas Savienību 1992. gadā (19) šī Kopienu vienlīdzības politika kļūst patstāvīga un neatkarīga no tautsaimniecības politikas (agrākais LES B pants un EK līguma 2. pants).
22. Šī tendence kļūst izteiktāka 1997. gada Amsterdamas līgumā, kurā Kopienai uzdots “[..] veicināt [..] vīriešu un sieviešu vienlīdzību [..]” (2. pants) un kura mērķos ietverta nevienlīdzības novēršana un vienlīdzības sekmēšana (3. pants). Turklāt 119. pants, kas pēc Amsterdamas līguma pārtapa EKL 141. pantā, tika papildināts ar diviem jauniem punktiem, kuros paredzēts, pirmkārt, ka Padome nodrošina, lai nodarbinātības un profesiju jautājumos, tostarp darba samaksas jautājumā, tiktu ievērots princips, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi, un, otrkārt, ka dalībvalstīm netiek liegts atstāt spēkā vai ieviest pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētajam dzimumam, tā pārstāvjiem atvieglojot iesaistīšanos darbā vai arī novēršot vai kompensējot viņu profesionālās izaugsmes trūkumus.
23. Nicas līgumā 2001. gadā apstiprināts līdz tam sasniegtais un grozīts EKL 13. panta formulējums, tā 1. punktā piešķirot Padomei tiesības paredzēt “attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma [..] dēļ”.
24. Šie primārajās tiesības ieviestie jauninājumi, kā arī ieradumu maiņa un atšķirīgas attieksmes pret abu dzimumu darba ņēmējiem aizlieguma nostiprināšanās deva impulsu ne vien pieņemt noteikumus, ar kuriem izveidots vispārīgs tiesiskais regulējums vienlīdzīgai attieksmei nodarbinātības un darba jautājumos (20), bet arī izdarīt grozījumus Direktīvā 76/207 (21).
25. Tomēr šie diskriminācijas aizlieguma noteikumi nespēj mainīt sabiedrībā gadsimtu gaitā nostiprinājušos kārtību, jo, lai arī sieviešu skaits darba tirgū pieaug, viņu nodarbinātības koeficients (22) un algu apmērs nav tādi paši kā vīriešiem (23).
26. Šie dati liecina, ka ar likumdošanas iniciatīvām nepietiek, lai panāktu lielāku līdzsvaru, jo sievietes nelabvēlīgais stāvoklis nodarbinātības ziņā ir radies pārliecības un ieražu dēļ, kas cieši iesakņojušās vēsturiskos aizspriedumos. Ir jāmaina domāšanas veids, graujot šādas necieņas vēsturiskos pamatus, kas ir grūts, sarežģīts un ilgstošs uzdevums, kurā jāiesaistās visiem, it īpaši valsts varas iestādēm.
27. Tiesa ir uzņēmusies šo darbu un savu pilnvaru robežās palīdz izskaust biežos diskriminācijas gadījumus, kas joprojām ir sastopami pat tik attīstītās tiesību sistēmās kā Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sistēmas.
B – Darbs nepilnu darba laiku
1) Vispārīgs vērtējums
28. Kopienu jomā ar “nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju” saprot “darba ņēmēju, kura parastais darba laiks nedēļā vai vidēji kādā laikposmā, kas nepārsniedz vienu gadu, ir mazāks par salīdzināmā pilna darba laika darba ņēmēja parasto darba laiku” (24).
29. Jēdziens ir tik plašs, ka aptver dažādiem mērķiem atbilstošas dažādas darba tiesiskās attiecības, lai arī šī darba režīma straujās izplatības pamatā ir tā izmantošana, lai sekmētu tā saucamo “darba laika organizāciju” (25), pateicoties tā nodrošinātajam elastīgumam (26).
30. Šajā darba režīmā ir jāstrādā īsāku laiku salīdzinājumā ar pilnu darba laiku, kas ir pārsvarā izmantotais režīms un kalpo par atsauces ilgumu normatīvajā un darba koplīgumu regulējumā. Tādējādi nepilna darba laika darba pamatiezīme izpaužas nostrādātajā laikā, kuru ietekmē arī virsstundas, un tādēļ šī virsstundu darba paredzēšana nepilna darba laika darbā ir vairākkārt kritizēta (27).
31. Turklāt ir konstatēts, ka šo darba režīmu biežāk izmanto sievietes nekā vīrieši, jo tas viņām ļauj veltīt vairāk laika citiem, piemēram, mājturības uzdevumiem (28), lai arī ģimenei veltītais laiks ir atkarīgs no tās locekļu skaita, bērnu vecuma, iespējamām aprūpējamām personām, kultūras un sociālajām ieražām, finanšu līdzekļiem, dzīves vides (29) un dažādiem citiem apstākļiem.
2) Diskriminācija darba samaksas ziņā
a) Vispārīgas piezīmes
32. Nepilna darba laika un pilna darba laika līgumu ziņā ir viens pamatprincips: vienlīdzība, kas liedz mazāk labvēlīgu attieksmi nepilna darba laika gadījumā, ja vien to neattaisno objektīvi iemesli (30). Principa pamatā ir tas, ka atšķirības starp abiem līgumiem ir vienīgi darba ilgumā, jo citādā ziņā tiesības un pienākumi ir vienādi.
33. Vienlīdzība attiecināma arī uz darba samaksu (31), jo darba samaksai jābūt samērīgai ar darba ilgumu (32). Tomēr darba algā ietilpst dažādi elementi, no kuriem daži nav saistīti ar darba laiku un tādēļ tos izsvēršanā var neņemt vērā (33). Tādēļ vienlīdzība nenozīmē lineāru jeb vienveidīgu nostāju, kas novestu pie bezjēdzīgām situācijām (34).
34. Tiesa ir pētījusi nepilnu darba laiku strādājošu sieviešu darba ņēmēju diskrimināciju dzimuma dēļ darba samaksas ziņā salīdzinājumā ar pilnu darba laiku strādājošiem kolēģiem vīriešiem (35).
35. 1981. gada 31. marta spriedumā lietā Jenkins (36) tika izspriesta prasība, ko cēla nepilnu darba laiku strādājoša darba ņēmēja, kuras darba alga stundā bija mazāka nekā pilnu darba laiku strādājoša kolēģa alga. Tiesa secināja, ka abu kategoriju darba ņēmēju darba samaksas atšķirība bija pretrunā toreizējam Līguma 119. pantam, jo tā tika samazināta nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju darba samaksa, bet “šo darba ņēmēju grupu veidoja tikai vai pārsvarā sievietes” (15. punkts).
36. Sprieduma lietā Jenkins pēdās gadus vēlāk sekoja 1986. gada 13. maija spriedums lietā Bilka (37), kurā noteikts, ka nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju, it īpaši sieviešu, izslēgšana no uzņēmuma pensiju shēmas ir pretrunā Kopienu tiesībām, ja vien tās pamatā nav objektīvi faktori, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ; 1989. gada 13. jūlija spriedums lietā Rinner‑Kühn (38), kurā, izskatot līdzīgu gadījumu, tika konstatēts tāds pats pārkāpums, liedzot tiesības saglabāt darba algu slimības laikā; un 1990. gada 27. jūnija spriedums lietā Kowalska (39), kurā līdzīgos apstākļos tika aizliegts neizmaksāt pagaidu pabalstu sakarā ar darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.
37. Nevienlīdzīga attieksme, nostādot neizdevīgākā stāvoklī personas, kas izvēlējušās strādāt nepilnu darba laiku un kas pārsvarā ir sievietes, konstatēta arī 1991. gada 7. februāra spriedumā lietā Nimz (40) par augstākas atalgojuma kategorijas iegūšanai vajadzīgo pārbaudes laika ilgumu un 1992. gada 4. jūnija spriedumā lietā Böttel (41) par mazāku atlīdzību, ko uzņēmuma komiteju locekļi saņēma par dalību kursos.
38. Nesen 2003. gada 20. marta spriedumā lietā Kutz‑Bauer (42) un 2003. gada 11. septembra spriedumā lietā Steinicke (43) Tiesa izvērtēja prasības tam, lai zināmu vecumu sasnieguši Vācijas ierēdņi varētu strādāt nepilnu darba laiku; un 2003. gada 23. oktobra spriedumā apvienotajās lietās Schönheit un Becker (44) tika atkārtots spriedumā lietā Bilka nolemtais, atzīstot, ka Kopienu tiesību normām bija pretrunā tiesību akti, kuros paredzēts “pensijas apmēra samazinājums ierēdņiem, kuri strādājuši nepilnu darba laiku vismaz kādu daļu savas izdienas, ja šī ierēdņu kategorija ietver ievērojami vairāk sieviešu nekā vīriešu” (74. punkts).
b) Salīdzināšanas kritēriji
39. Lai arī minēto nolēmumu vadmotīvs ir viens, diskriminācijas konstatēšanai izsvērto faktoru ziņā tajos vērojamas atšķirības.
40. Tā apvienotajās lietās Helmig u.c. nepilnu darba laiku strādājošas darba ņēmējas, kuru darba laiks pārsniedza līgumā noteikto, pieprasīja piemaksu, kas paredzēta darba koplīgumā par virsstundu darbu ārpus parastā darba laika. 1994. gada 15. decembra spriedumā (45) noteikts, ka “nevienlīdzīga attieksme ir vienmēr, kad pilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju darba samaksa par vienādu darba tiesiskajās attiecībās nostrādāto stundu skaitu kopumā ir lielāka nekā nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju darba samaksa” (26. punkts), kas tā nebija pamata prāvā, kurā abu veidu darba ņēmēji saņēma vienādu darba samaksu par vienādu parastā darba laika stundu vai virsstundu skaitu (27.–29. punkts) (46).
41. 1995. gada 31. maija spriedumā lietā Royal Copenhagen (47) vēlreiz tika norādīts uz “visaptverošu” vērtējumu (18. punkts), lai arī akorddarba gadījumā iespējamība, ka vidējā darba samaksa sievietēm un vīriešiem atšķirtos, “nav pietiekama, lai konstatētu diskrimināciju” (22. punkts). Tāpat 1996. gada 6. februāra spriedumā lietā Lewark (48) tika izmantota “kopējā darba samaksa” (25. punkts), atzīstot, ka nevienlīdzīga attieksme bija pieļauta, atsakot nepilnu darba laiku strādājošai darba ņēmējai atlīdzību par tādu mācību kursu apmeklēšanu, kas bija vajadzīgi darbībai uzņēmuma darbinieku komitejā, tāpēc, ka tie tika rīkoti ārpus viņas darba laika, bet parastajā darba laikā tā, ka personas, uz kurām attiecās šis režīms, to saņēma (26. punkts).
42. Tomēr 1990. gada 17. maija spriedumā lietā Barber (49) tika noteikts, ka īstena pārredzamība, kas Tiesai ļauj veikt efektīvu nevienlīdzīgas attieksmes kontroli, tiek panākta, nevis vispārīgi salīdzinot dažādas piešķirtās atlīdzības, kas konkrēti piešķirtas viena vai otra dzimuma darba ņēmējiem, bet gan piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu katram darba samaksas elementam (34. punkts).
43. Spriedumā lietā Barber nolemtais ir atkārtots vēlākos spriedumos –2000. gada 30. marta spriedumā lietā JämO (50), kurā atzīts, ka bija jāsalīdzina “vecmāšu un slimnīcas tehniķu pamata mēnešalgas” (44. punkts), vai iepriekš minētajā 2004. gada 27. maija spriedumā lietā Elsner‑Lakeberg, kurā tika izvērtēts tiesiskais regulējums, kurā noteikts, ka par virsstundu darbu pilnu vai nepilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem tika maksāts tikai tad, ja tas pārsniedza trīs stundas mēnesī. Spriedumā noteikts, ka darba samaksa par parasto darba laiku un par virsstundām (15. punkts) jāsalīdzina atsevišķi, norādot, ka, lai arī samaksa par virsstundām ir pakļauta vienādiem nosacījumiem abu režīmu gadījumos, “trīs virsstundas rada lielāku nastu skolotājiem, kas strādā nepilnu darba laiku, nekā tiem, kas strādā pilnu darba laiku”, secinot, ka bija pieļauta “nevienlīdzīga attieksme”, kaitējot pirmajiem (17. punkts) (51).
44. Tādējādi jautājumā par kritērijiem, pēc kuriem konstatējams vienlīdzības pārkāpums darba samaksas ziņā, judikatūrā saskatu divus risinājumus: saskaņā ar vienu veicams visaptverošs vērtējums, bet ar otru – atsevišķu daļu vērtējums. Šī izvēle slēpjas Bundesverwaltungsgericht prejudiciālā jautājuma pamatā.
45. Manuprāt, pašai Tiesai abi šie kritēriji ir zināmi, jo tā tos saistīja 2001. gada 26. jūnija spriedumā lietā Brunnhofer (52) par kādu bankas darbinieci, kura nesaņēma individuālu piemaksu, kas tika piešķirta kādam viņas arodgrupas kolēģim, un kur strīds bija par to, vai viņi veica vienādu darbu; tika noteikts, ka “darba samaksas vienlīdzība jānodrošina, ne vien balstoties uz darba ņēmējiem maksātās atlīdzības visaptverošu vērtējumu, bet arī ņemot vērā katru darba samaksas aspektu atsevišķi” (rezolutīvās daļas pirmais ievilkums).
46. Līdzīgi, lai saskaņotu abus kritērijus, ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] lietā JämO, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums, secinājumu 32. punktā norāda, ka gadījumos, kad vēsturisku vai citu iemeslu dēļ darba samaksas struktūra ir sarežģīta un tādēļ ir grūti vai neiespējami precīzi noteikt tās sastāvdaļas vai noteikumus, saskaņā ar kuriem to piešķir, var izrādīties nereāli un veltīgi “atsevišķi izvērtēt” katru kopējās darba samaksas sastāvdaļu, tāpēc veicams “visaptverošs vērtējums” (53).
C – Prejudiciālajā jautājumā norādītā dilemma
47. Nav šaubu, ka samaksa par virsstundu darbu ir darba samaksa, uz kuru attiecas EKL 141. pantā noteiktais princips par darba ņēmēju vīriešu un sieviešu vienlīdzību.
48. Judikatūrā ir noteikts, ka ar šo principu nesaderīga diskriminācija ir gadījumā, kad līdzīgās situācijās tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi vai atšķirīgās situācijās tiek piemērots vienāds noteikums (54); šī apstākļa konstatēšanai jānoskaidro, vai attiecīgie noteikumi rada nelabvēlīgākas sekas kāda noteikta dzimuma darba ņēmējiem (55), neaizmirstot, ka vienlīdzīgas darba samaksas princips tāpat kā nediskriminācijas princips, kura īpaša izpausme tas ir, vienmēr attiecas uz līdzīgām situācijām (56). Nav pieļaujama arī netieša diskriminācija, pieņemot, piemēram, regulējumu, ar kuru, lai gan tā formulējums ir neitrāls, nelabvēlīgākā stāvoklī tiek nostādīts krietni vien lielāks skaits sieviešu nekā vīriešu, ja vien to nepamato objektīvi faktori, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ (57).
49. Šo ideju piemērošanai šajā lietā ir jāveic trīs secīgas darbības, noskaidrojot, pirmkārt, vai pret pilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem un nepilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem tiek izrādīta nevienlīdzīga attieksme vai šiem pēdējiem rodas kādas nelabvēlīgas sekas; otrkārt, vai tas skar vairāk sieviešu nekā vīriešu; visbeidzot, vai tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu nosprausto mērķi, un vai tā pamatā ir objektīvi faktori, kas nav saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ.
1) Diskriminācijas konstatēšana
a) Jautājums
50. Pilnu darba laiku strādājošs skolotājs saņem darba samaksu par 26,5 mācību stundām nedēļā. Skolotājs, kas strādā nepilnu darba laiku, saņem summu, kas proporcionāla viņam noteiktajām 23 stundām nedēļā. Par virsstundu darbu abos gadījumos tiek saņemta vienāda samaksa atbilstoši kategorijai, kurā viņi ietilpst, neatkarīgi no individuālā darba laika, lai arī summa ir mazāka par to, kādu pilnu darba laiku strādājošs pasniedzējs saņem par vienu parastā darba laika stundu (58).
51. Šāda darba stundas atalgojuma noteikšana nozīmē, ka persona, kas strādā virsstundu darbu papildus nepilna darba laikam, bet pilna darba laika robežās – starp 23 un 26,5 stundām nedēļā – proporcionāli saņem mazāk naudas nekā pilnu darba laiku strādājošais. Līdz ar to, ja tā līgumā noteiktajām 23 stundām papildus strādātu 3,5 stundas, tā nesaņemtu darba algu, ko saņem persona, kurai parasti jāstrādā 26,5 stundas, jo atlīdzība par attiecīgajām 3,5 stundām abos gadījumos ir atšķirīga (59).
52. Tomēr, kā pareizi apgalvo Bundesverwaltungsgericht, nekādas nelabvēlīgas sekas nav secināmas, salīdzinot vienīgi, no vienas puses, nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju ierobežoto darba samaksu ar pilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju parasto algu un, no otras puses, katrai grupai par virsstundu darbu maksāto darba samaksu.
53. Tāpēc dilemma slēpjas salīdzināšanas kritērija izvēlē.
b) Piedāvātais risinājums
i) Ievada piezīmes
54. Esmu jau norādījis, ka darba samaksas vienlīdzības pārkāpuma konstatēšanai Tiesa judikatūrā ir izvēlējusies vai nu visaptverošu vērtējumu, vai arī elementu vērtējumu.
55. Abi šie kritēriji, kas nav pretrunīgi, viens otru papildina, un to izmantošana katrā lietā ir atkarīga no konkrētajiem apstākļiem. Nav novērojams arī, ka kādam no tiem būtu piešķirta priekšroka, jo parasti tiek izmantots elementu pētījums un tikai dažkārt – vispārīgs vērtējums.
56. Meklēt risinājumu, automātiski piemērojot vienu no abiem kritērijiem, nozīmētu izjaukt perspektīvu, ko esmu izklāstījis, norādot gan uz Kopienu principu par vienlīdzību abu dzimumu darba ņēmēju starpā, gan uz nepilna darba laika īpatnībām, un neievērot EKL 141. panta pamatnoteikumu, ka par vienādu darbu jāsaņem vienāda atlīdzība.
57. Turklāt atsaukties uz bruto darba samaksu vai tās sastāvdaļām būtu kļūdaini, jo dažas no tām nav saistītas ar darba laiku, kas savukārt ir nepilna darba laika līgumu raksturiezīme. Tāpat vispārīgi būtu jāņem vērā arī daži konkrēti elementi.
58. Tādējādi Tiesai savā darbībā nav sasietas rokas, un gadījumos, kad ir iespēja izmantot dažādus līdzekļus, tai jāizvēlas tas, ar kuru vislabāk var sasniegt interpretējamās Kopienu tiesību normas mērķi.
ii) Pamata prāva
59. Ja vienlīdzības principa uzmanības centrā būtu nostādīta tikai darba samaksa par parastā darba laika stundām un virsstundām, vienīgi salīdzinot tās savā starpā, netiktu konstatēts nekāds pārkāpums, jo, konkrēti, gan par nepilnu darba laiku, gan pilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju virsstundām tiek maksāts vienādi.
60. Tomēr, šādi rīkojoties, netiktu ņemta vērā par abu veidu stundām maksātās summas ietekme uz kopējo darba algu, lai arī tās abas pēc dabas ir vienādas. Turklāt nekur nav norādīts, ka Vosas pēc darba laika beigām veiktais darbs atšķirtos no tā, ko viņa veic līgumā noteiktajā darba laikā, vai tā, ko veic pilnu darba laiku strādājošs darba ņēmējs.
61. Tādēļ būtu jāveic visaptverošs vērtējums un jānovērtē vienādie elementi, ņemot vērā principu, ka par vienādu darbu jāmaksā vienādi.
62. Varu vienīgi piekrist prasītājas un Komisijas apsvērumiem, ka Tiesai būtu jānoskaidro, vai šīs lietas apstākļos par virsstundu darbu, ko veic nepilnu darba laiku strādājošie, tiek maksāts mazāk nekā par virsstundu darbu, ko veic pilnu darba laiku strādājošie.
63. Ieņemot citādu nostāju, tiktu izjaukts līdzsvars starp abu darba laika režīmu darba ņēmējiem, kaitējot nepilnu darba laiku strādājošiem darba ņēmējiem.
64. Tādējādi diskriminācija parādās vienīgi laikposmā starp abu darba laiku robežām, jo, pārsniedzot pilnu darba laiku, darba samaksa par virsstundu darbu ir vienāda.
65. Nevajadzētu aizmirst arī darba devēja viedokli, kurš, kā norādījusi Komisija, varētu padoties alkatības kārdinājumam un likt nepilnu darba laiku strādājošajiem strādāt virsstundas, lai ietaupītu izmaksas.
2) Ietekme uz sievietēm
66. Kad ir konstatēta ar Kopienu tiesībām nesaderīga diskriminācija, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai vairākums nepilna darba laika līgumu ir noslēgts ar sievietēm, bet tā to jau ir apstiprinājusi (60).
3) Attaisnojums
67. Tāpat kā minēts iepriekšējā punktā, valsts tiesai jāpārbauda arī tas, vai nevienlīdzīga attieksme atbilst nospraustajam mērķim un vai to var attaisnot ar objektīviem un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem apsvērumiem, bet tā jau ir paudusi savu viedokli par šo jautājumu (61).
V – Secinājums
68. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
EKL 141. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā noteikts, ka darba samaksa par virsstundu darbu, ko nepilnu darba laiku strādājoši darba ņēmēji veic laikā no viņu darba laika beigām un pilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju darba laika beigām, ir mazāka nekā darba samaksa par šo pēdējo nostrādāto parasto darba laiku, ja nevienlīdzīgā attieksme skar ievērojami vairāk sieviešu nekā vīriešu, ja vien netiek pierādīts, ka attiecīgā kārtība ir vajadzīga, lai sasniegtu likumīgu mērķi, un ir pamatota ar objektīviem un ar diskrimināciju dzimuma dēļ nesaistītiem faktoriem.