EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2012. gada 18. septembrī (*)
Civildienests – Pienākums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 24. pants – Psiholoģiska vardarbība – Administratīvā izmeklēšana
Lieta F‑58/10
par prasību, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas ir piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam,
Timo Allgeier, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pagaidu darbinieks, ar dzīvesvietu Vīnē (Austrija), ko pārstāv L. Levi un M. Vandenbussche, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru (FRA), ko pārstāv M. Kjærum, pārstāvis, kam palīdz B. Wägenbaur, advokāts,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel] (referents), tiesneši E. Perillo [E. Perillo] un R. Barentss [R. Barents],
sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 13. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 16. jūlijā, T. Allgeier lūdz it īpaši atcelt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk tekstā – “FRA” vai “Aģentūra”) lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņa lūgums par palīdzības sniegšanu, kā arī piespriest FRA viņam izmaksāt zaudējumu atlīdzību.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 12.a panta 3. punktā ir noteikts, ka ““psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai, vai psiholoģiskai integritātei”.
3 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu:
“Kopienas [Savienība] palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.
Šādos gadījumos Kopienas [Savienības dalībvalstis] kopīgi un katra atsevišķi [solidāri] atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”
Tiesvedības rašanās fakti
4 2002. gada 1. janvārī prasītājs tika pieņemts darbā Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrā (EUMC) saskaņā ar pagaidu darbinieka līgumu uz četriem gadiem, kas no 2006. gada 1. janvāra tika pagarināts uz atkārtotu četru gadu periodu. Vispirms šī persona tika norīkota darbā 2. nodaļā “Pētniecība un tīkls”, lai nodrošinātu galvenokārt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru un Eiropas rasisma un ksenofobijas informācijas tīkla līgumu vadību.
5 2005. gada 22. septembrī prasītājs tika pārcelts darbā uz 1. nodaļu “Administrācija”, kuras uzdevums bija centralizēt visas publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras. Šīs nodaļas vadītājs tajā laikā bija M. – viens no diviem darbiniekiem, kuru vēlāk šī persona apsūdzēja psiholoģiskā vardarbībā. Tajā laikā M. bija arī EUMC direktora vietnieks.
6 1. nodaļā “Administrācija” prasītāja pienākumos ietilpa visi jautājumi saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, jo viņš bija iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas asistents.
7 A. – otrs darbinieks, kuru prasītājs apsūdzēja psiholoģiskā vardarbībā, – tika pieņemts darbā EUMC 2005. gadā un strādāja 1. nodaļā “Administrācija” par iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas galveno atbildīgo darbinieku.
8 2005. gada decembrī EUMC ar sabiedrību S. apsprieda līgumu par privātā automātiskā atzara centrāles [PABX] iegādi par summu EUR 34 391,43. 2005. gada 23. decembrī EUMC parakstītais līgums tika nosūtīts sabiedrībai S., lai arī tā to parakstītu.
9 2006. gada janvārī, kad sabiedrība S. vēl nebija parakstījusi līgumu, tā sāka līguma izpildi. EUMC uzskatīja, ka līdz ar to šī sabiedrība ir piekritusi līguma noteikumiem un tādēļ 2005. gada kredītu fiksētas summas EUR 34 391,43 apmērā pārnesa uz 2006. gadu.
10 2006. gada martā EUMC un sabiedrība S. nolēma, ka līgums tiks grozīts ar pielikumu.
11 2006. gada 19. aprīlī prasītājs kopā ar vienu no saviem kolēģiem ieradās sabiedrības S. telpās un lūdza tai parakstīt līgumu un pielikumu un attiecīgi tos datēt ar 2005. gada 23. decembri un 2006. gada 15. janvāri. Prasītājs uzskata, ka tas tika darīts pēc skaidra M. lūguma un tam pamatā bija viņa vēlme atrisināt uz līguma pamata jau veiktās kredīta pārnešanas jautājumu.
12 2006. gada aprīlī, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.a pantu, prasītājs darīja zināmu M. un A., ka kredīta pārnešana esot notikusi bez juridiska pamata, jo 2005. gada 31. decembrī visas puses vēl nebija parakstījušas līgumu. Prasītājs piebilda, ka līguma parakstīšana ar atpakaļejošu datumu ir krāpšana, lai slēptu kredīta pārnešanas nelikumību.
13 Tā kā prasītāja un M. un A. viedokļi par kredīta pārnešanas un līguma datēšanas likumību atšķīrās, prasītājs par šo situāciju informēja EUMC iekšējo auditoru.
14 2006. gada 28. aprīļa sapulces laikā prasītājs informēja arī EUMC direktori Winkler k‑dzi, ka uz viņu tiek izdarīts spiediens doties uz sabiedrības S. telpām un panākt, lai tā paraksta līgumu ar atpakaļejošu datumu.
15 2006. gada 22. maijā EUMC direktore nolēma atcelt līgumu ar sabiedrību S. tādēļ, ka sabiedrība S. esot parakstījusi šo līgumu ar atpakaļejošu datumu divu EUMC darbinieku klātbūtnē, un tādēļ, ka neprecīza datuma norādīšana esot pārkāpums.
16 Tomēr, uzzinot, ka līgumā norādītais datums ir grozāms, EUMC direktore galu galā 2006. gada 6. jūnijā piekrita neatcelt līgumu un deva rīkojumu mainīt sabiedrības S. līgumā un pielikumā norādītos parakstīšanas datumus, lai tie atbilstu realitātei.
17 Šajā pašā dienā, 2006. gada 6. jūnijā, prasītājs vēlreiz ieradās sabiedrības S. telpās, lai tā mainītu parakstu datumus. Tad sabiedrības S. pārstāvji līgumā norādīja 2006. gada 19. aprīli un pielikumā – 2006. gada 6. jūniju.
18 Prasītājs apgalvo, ka pēc 2006. gada 6. jūnija viņa attiecības ar M. un A. stipri pasliktinājās. Pēc viņa domām tas, ka viņš parādīja savu nepatiku par apspriestā līguma parakstīšanu ar atpakaļejošu datumu ar sabiedrību S., un tas, ka viņš par, viņaprāt, krāpniecisko praksi informēja EUMC direktori, izraisīja pret viņu M. un A. īstenoto psiholoģisko vardarbību un it īpaši to, ka viņam tika liegts pildīt pienākumus, kuru izpildei viņš tika pieņemts darbā, un viņš tika izolēts [no citiem darbiniekiem] EUMC iekšienē.
19 2007. gada 1. martā FRA pārņēma EUMC tiesības un pienākumus.
20 2007. gada 25. jūnijā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) saņēma anonīmu vēstuli, kurā tika sniegta informācija par M. izdarītajiem pārkāpumiem pienākumu izpildes gaitā, it īpaši par pārkāpumiem darbā pieņemšanas procedūrās, par piegādes līgumu parakstīšanu ar atpakaļejošu datumu, par prettiesisku pabalstu izglītībai piešķiršanu konkrētiem darbiniekiem, kā arī par sliktu finanšu vadību.
21 2007. gada jūlijā FRA direktors atkāpās no amata un M. kļuva par Aģentūras pagaidu direktoru.
22 2007. gada 28. novembrī OLAF uzsāka iekšēju izmeklēšanu par iespējamiem pārkāpumiem, par kuriem tika darīts zināms 2007. gada 25. jūnija vēstulē. No 2008. gada 15. līdz 17. janvārim OLAF apmeklēja FRA telpas vienu reizi.
23 2008. gada 1. jūnijā Kjærum k‑gs, kas līdz šim bija Dānijas Cilvēktiesību institūta (Institut for Menneskerettigheder, turpmāk tekstā – “IMR”) izpilddirektors, tika iecelts FRA direktora amatā.
24 Ar 2008. gada 23. jūnija paziņojumu prasītājs iesniedza Kjærum k‑gam lūgumu par palīdzības sniegšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Šajā paziņojumā viņš norādīja, ka viņš ir cietis no M. un A. psiholoģiskās vardarbības, un lūdza FRA veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai šo situāciju izbeigtu.
25 Pēc šī lūguma FRA direktors 2008. gada 7. jūlijā nolēma pārcelt prasītāju no 1. nodaļas “Administrācija” uz 3. nodaļu “Komunikācija un ārējās attiecības”. Turklāt direktors tikās ar prasītāju 2008. gada 7., 8. un 11. jūlijā bez viņa advokātu klātbūtnes, lai pārbaudītu, vai nepastāv alternatīva Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētajai oficiālajai procedūrai. Prasītājs šo piedāvājumu noraidīja.
26 FRA direktoram adresētā 2008. gada 18. jūlija vēstulē prasītāja advokāti apstiprināja, ka viņš uztur savu lūgumu par palīdzības sniegšanu, un lūdza, lai viņiem tiek paziņoti procesuālie noteikumi un administratīvās izmeklēšanas kārtība. Prasītāja advokāti arī lūdza FRA uzņemties viņu honorāru apmaksu.
27 Šai pašā dienā, 2008. gada 18. jūlijā, FRA direktors informēja prasītāju par savu lēmumu uzsākt izmeklēšanu.
28 2008. gada jūlija beigās prasītājam tika piešķirts slimības atvaļinājums. Šis atvaļinājums tika pagarināts līdz 2009. gada septembra vidum.
29 2008. gada 22. oktobra vēstulē FRA direktors informēja prasītāja advokātus par savu lēmumu iecelt Jensen k‑gu par izmeklētāju (turpmāk tekstā – “izmeklētājs”). Šajā datumā izmeklētājs veica IMR biroja priekšsēdētāja pienākumus.
30 2008. gada 18. novembra vēstulē prasītājs uzdeva vairākus jautājumus par izmeklēšanu, it īpaši par lieciniekiem piemērojamo anonimitāti.
31 2009. gada 16. janvāra vēstulē FRA direktors atbildēja uz prasītāja 2008. gada 18. novembra vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Viņš precizēja, ka uz lieciniekiem nevar attiecināt anonimitāti, ja vien lietas apstākļi skaidri nenorāda, ka tas ir nepieciešams.
32 2009. gada 20. februārī FRA nosūtīja prasītājam dokumentu ar virsrakstu “Administratīvās izmeklēšanas atbilstošās tiesību normas”, kuru uzrakstīja direktors pēc konsultācijas ar izmeklētāju.
33 Izmeklētājs pēc tam organizēja trīs noklausīšanās sesijas, pirmā bija 2009. gada 2. un 3. martā, otrā – 2009. gada 23., 24. un 25. martā, trešā – 2009. gada 23. un 24. aprīlī. Pirmajā sesijā izmeklētājs uzklausīja prasītāju, kā arī M. un A. Otrajā noklausīšanās sesijā bez prasītāja un M. izmeklētājs uzklausīja trīs lieciniekus, kuru vārdus bija ieteicis M., kā arī divus citus darbiniekus, kuru uzklausīšana viņam šķita vajadzīga. Visbeidzot trešās noklausīšanās sesijas laikā tika uzklausīti prasītājs un M., kā arī trīs citi darbinieki.
34 Iekšējās izmeklēšanas beigu ziņojumā 2009. gada 22. jūnijā OLAF secināja, ka 2007. gada 25. jūnija vēstulē ietvertie apgalvojumi nav pamatoti, un ieteica neveikt nekādus turpmākus disciplinārus vai tiesu darbus pēc šīs izmeklēšanas. Ziņojums tika paziņots FRA direktoram 2009. gada 25. jūnija vēstulē.
35 2009. gada 16. jūlijā izmeklētājs sagatavoja izmeklēšanas ziņojuma projektu. Šajā projektā izmeklētājs secināja, ka psiholoģiska vardarbība nepastāv. Viņš arī ieteica FRA izteikt brīdinājumu M., ņemot vērā viņa atbildību par to, ka 1. nodaļā “Administrācija” pastāv “saspringta baiļu atmosfēra”. Ziņojuma projekts tika paziņots prasītājam, kā arī M. un A.
36 2009. gada 31. augustā prasītājs sniedza savus rakstveida apsvērumus par ziņojuma projektu.
37 2009. gada 15. septembrī izmeklētājs sagatavoja izmeklēšanas ziņojuma galīgo versiju (turpmāk tekstā – “galīgais ziņojums”). Izmeklētājs apstiprināja savu nostāju par to, ka psiholoģiska vardarbība nepastāv.
38 2009. gada 16. septembrī galīgais ziņojums tika paziņots prasītājam, lai viņš varētu sniegt jebkādus lietderīgus apsvērumus, ko viņš izdarīja 2009. gada 22. septembrī.
39 Ar 2009. gada 16. oktobra lēmumu, kas prasītajam tika paziņots šajā pašā dienā, FRA direktors nolēma nesākt nekādu disciplinārlietu pret M. un A. (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Direktors piekrita, ka attiecības starp prasītāju, no vienas puses, un M. un A., no otras puses, bija konfliktējošas, it īpaši “personību šoka” dēļ un “atšķirīgu sociālās mijiedarbības koncepciju” dēļ, un ka M. arī varēja pamēģināt atrisināt konfliktu citādi, lai mazinātu spriedzi un radītu prasītājam labvēlīgu darba vidi. Tomēr direktors arī uzsvēra, ka psiholoģiskās vardarbības pastāvēšana netika konstatēta. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus, direktors uzskatīja, ka prasītāja saprātīgie izdevumi, kas tam radušies šīs izmeklēšanas dēļ, viņam jāatlīdzina.
40 Savos rakstveida apsvērumos FRA apgalvo, ka šai pašā datumā – 2009. gada 16. oktobrī – FRA direktors satikās ar A. un M., lai viņiem atgādinātu labas pārvaldības principus, kas jāpiemēro dienestā, un nepieciešamību uzlabot šo principu piemērošanu ikdienā.
41 No 2010. gada 1. janvāra prasītāja [darba] līgums tika pagarināts uz nenoteiktu laiku.
42 Ar 2010. gada 14. janvāra dokumentu prasītājs iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu.
43 Ar 2010. gada 6. aprīļa lēmumu, kas tika paziņots 7. aprīlī, FRA direktors sūdzību noraidīja.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
44 Šī prasība tika celta 2010. gada 16. jūlijā.
45 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– vajadzības gadījumā atcelt 2010. gada 6. aprīļa lēmumu, ar ko ir noraidīta sūdzība;
– atzīt, ka viņš ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, ko īstenojuši M. un A., un atzīt ar to saistītās disciplinārās sekas; vai pakārtoti i) veikt jaunu administratīvu izmeklēšanu, kas ir taisnīga, neatkarīga un objektīva, izveidojot ekspertu kolēģiju administratīvās izmeklēšanas veikšanai, un ii) veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai notiktu taisnīga izmeklēšana, bez jebkāda iespējamā spiediena un iejaukšanās;
– atlīdzināt viņam nodarīto mantisko kaitējumu, kas provizoriski noteikts EUR 71 823,23 apmērā;
– piešķirt EUR 85 000 kā kompensāciju par morālo kaitējumu, kas izriet no tā, kā noritēja visa procedūra un kā tika pieņemts apstrīdētais lēmums;
– piespriest FRA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
46 FRA prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
47 Tiesneša referenta ierosinājums lietas dalībniekiem panākt izlīgumu nebija sekmīgs.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem atcelt 2010. gada 6. aprīļa lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība
48 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumu par atcelšanu, kas formāli ir vērsti pret sūdzību noraidošo lēmumu, ja šim lēmumam nav autonoma satura, sekas ir tādas, ka Civildienesta tiesa izskata aktu, pret kuru tika iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā F‑104/07 Hoppenbrouwers/Komisija, 31. punkts). Šajos apstākļos, tā kā 2010. gada 6. aprīļa lēmumam, ar ko noraida sūdzību, nav autonoma satura, prasījumi par tā atcelšanu ir jāuzskata par tādiem, kas ir vērsti tikai pret apstrīdēto lēmumu.
Par prasījumiem Civildienesta tiesai konstatēt, ka prasītājs ir cietis no psiholoģiskas vardarbības
49 Tā kā iepriekš minētie prasījumi patiesībā ir vērsti uz to, lai Civildienesta tiesa atzītu, ka atsevišķi prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam norādītie pamati ir pamatoti, tie ir jāatzīst par nepieņemamiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1993. gada 30. novembra spriedumu lietā T‑15/93 Vienne/Parlaments, 13. punkts).
Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu
50 Prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam prasītājs norāda vairākus pamatus, tostarp:
– izmeklētāja objektivitātes neesamību;
– izmeklētāja atteikumu nodrošināt liecinieku anonimitāti;
– kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot psiholoģiskās vardarbības jēdzienu;
– izmeklētāja pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā, viņam atsakoties konstatēt psiholoģiskas vardarbības pastāvēšanu.
51 Vispirms ir jāpārbauda pamats par izmeklētāja objektivitātes neesamību, kā arī pamats par to, ka viņa atteikums nodrošināt liecinieku anonimitāti esot prettiesisks.
Lietas dalībnieku argumenti
52 Attiecībā uz pirmo pamatu, kas balstās uz iespējamo izmeklētāja objektivitātes neesamību, prasītājs paskaidro, ka brīdī, kad šī persona tika izraudzīta izmeklēšanas veikšanai, viņš veica IMR biroja priekšsēdētāja pienākumus. Pirms iecelšanas amatā, 2008. gada 1. jūnijā, FRA direktors Kjærum k‑gs bija šī paša institūta izpilddirektors. Prasītājs piebilst, ka IMR noslēdza svarīgu līgumu ar FRA par informācijas sniegšanu saistībā ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ un ka izmeklētājs un Kjærum k‑gs bija kāda akadēmiskā darba līdzautori. Tādējādi prasītājs uzskata, ka izmeklētāja interesēs bija saglabāt pozitīvu FRA tēlu un to attaisnot jebkāda veida psiholoģiskās vardarbības apsūdzībās. Prasītājs piebilst, ka izmeklētāja subjektīvā objektivitāte arī ir apšaubāma, kā par to liecinot it īpaši galīgā ziņojuma nepietiekami detalizētais raksturs.
53 Attiecībā uz otro pamatu, kas balstās uz izmeklētāja atteikuma nodrošināt lieciniekiem anonimitāti prettiesiskumu, prasītājs apgalvo, ka šāds atteikums, pretēji “administratīvās izmeklēšanas atbilstošajām tiesību normām”, esot izraisījis to, ka atsevišķas personas atteicās liecināt vai ka to liecības bija nepietiekami atklātas, jo tām bija bail no vēlākas atriebības.
54 Savai aizstāvībai FRA lūdz noraidīt iepriekš minētos pamatus.
55 Vispirms FRA apgalvo, ka neviens no lietas dokumentiem neļauj turēt izmeklētāju aizdomās par objektivitātes neesamību ne attiecībā pret prasītāju, ne pret viņa apsūdzētajiem darbiniekiem. Nedz apstāklis, ka izmeklētājs un direktors iepriekš ir uzturējuši profesionālas attiecības IMR kontekstā, nedz lietišķo attiecību pastāvēšana starp FRA un šo institūtu nepierāda šaubas šajā ziņā.
56 Pēc tam FRA paskaidro, ka lietas apstākļi nepieprasīja liecinieku anonimitāti, un piebilst, ka katrā ziņā, ņemot vērā nelielo Aģentūras apjomu, anonimitāte nebūtu bijusi garantija lieciniekiem.
Civildienesta tiesas vērtējums
57 Vispirms ir būtiski norādīt, ka, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, direktors būtībā balstījās gan uz izmeklētāja savākto informāciju izmeklēšanas laikā, gan uz viņa iesniegtajiem secinājumiem galīgajā ziņojumā. Par to liecina apstāklis, ka pat apstrīdētā lēmuma tekstā direktors skaidri noraidīja iebildumu par psiholoģisko vardarbību, atsaucoties uz lietu, “kā to ir izskaidrojis izmeklētājs galīgajā ziņojumā”.
58 Līdz ar to ir jānosaka, vai, kā apgalvo prasītājs, izmeklēšana tika veikta noteikumiem neatbilstošos apstākļos.
– Par izmeklētāja objektivitātes neesamību
59 Prasītājs apšauba gan objektīvo, gan subjektīvo izmeklētāja neatkarību. Viņš uzskata, ka izmeklētājs ne tikai atbilstoši saviem pienākumiem IMR atradās tādā situācijā, kura objektīvi varēja radīt šaubas par viņa neatkarību, bet turklāt viņš arī neesot bijis objektīvs, faktiski veicot izmeklēšanu.
60 Šajā ziņā, runājot par izmeklētāja objektīvo neatkarību, ne no viena lietas dokumenta neizriet un prasītājs arī neapgalvo, ka izmeklētājs būtu pietuvināta persona tiem darbiniekiem, kas ir tieši saistīti ar lūgumu par palīdzības sniegšanu, proti, prasītājam, kā arī diviem darbiniekiem, kurus viņš apsūdz psiholoģiskā vardarbībā. Turklāt tikai tas vien, ka Kjærum k‑gs un izmeklētājs pagātnē bija profesionālās attiecībās IMR iekšienē un ka viņi bija kāda akadēmiska darba līdzautori, nenozīmē, ka izmeklētāja neatkarība izmeklēšanas veikšanā ir apšaubāma vai ka tāda tā varētu būt no trešo personu viedokļa (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑89/01 Willeme/Komisija, 58. punkts).
61 Tomēr nav strīda par to, ka IMR, kuras biroju izmeklētājs vadīja dienā, kad viņš tika iecelts par atbildīgo personu izmeklēšanas veikšanā, bija noslēdzis līgumu ar FRA par summu apmēram EUR 500 000, lai tai sniegtu informāciju par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ laika posmā no 2007. līdz 2008. gadam Dānijā. Turklāt laikā, kad izmeklētājs veica izmeklēšanu, šo līgumu nākotnē bija iespējams secīgi pagarināt, kā arī to tiesas sēdē apstiprināja FRA.
62 Tādējādi, ņemot vērā šo informāciju, darījumu attiecību starp FRA un IMR pastāvēšana un svarīgums bija tādi, kas prasītājam radīja pamatotu iespaidu par izmeklētāja objektīvo neatkarību; ieinteresētajai personai varēja rasties leģitīmas šaubas par to, ka [izmeklētājs], vēloties uzturēt šīs darījumu attiecības, ievēros vēlmes saudzīgi izturēties pret Aģentūras reputāciju.
63 Protams, nav strīda, ka izmeklētājs tieši izpildu pienākumus IMR neveica, jo tie bija jāveic institūta direktoram un institūta dažādo departamentu atbildīgajām personām. Tomēr lietas materiāli pierāda, ka birojam – un tātad tā priekšsēdētājam – ir galvenā loma IMR darbībā. Par to liecina apstāklis, ka tā interneta vietnē 2008. gada jūnijā publicētajā apkārtrakstā IMR norādīja, ka birojs tā direktora Jensen k‑ga vadībā turpinās uzraudzīt “[IMR] ģenerāldirekciju”. Turklāt tajā pašā IMR vietnē tajā pašā laikā tika uzsvērts, ka birojs būs “atbildīgs par visiem jautājumiem pēc būtības un profesionāla rakstura jautājumiem, ieskaitot pētniecību un stratēģiju”.
64 Līdz ar to izmeklētājs, kura sekretariāta uzdevumus turklāt veica viena no FRA direktora asistentēm, neatbilda pieprasītajiem nosacījumiem, lai viņa objektīvā neatkarība būtu neapstrīdama.
65 Līdz ar to prasītājam šī iemesla dēļ un īpašajos lietas apstākļos ir pamats apgalvot, ka izmeklēšanā tika pieļauti pārkāpumi.
66 Kas attiecas uz izmeklētāja subjektīvo neatkarību, lai gan lietas materiāli neļauj secināt, ka izmeklētājs būtu virzījis izmeklēšanu prasītāja apsūdzētiem darbiniekiem labvēlīgā virzienā, Civildienesta tiesa diemžēl uzskata, ka izmeklēšanas laikā izmeklētājs darīja zināmu M. un A. visu saraksti, kas notika starp FRA, no vienas puses, un prasītāju un viņa advokātiem, no otras puses, lai gan daļa no šīs sarakstes attiecībā uz lūgumu FRA segt prasītāja advokātu honorāru izdevumus, neskāra nedz M., nedz A.
67 Tāpat, lai gan prasītājs savam lūgumam par palīdzības sniegšanu pievienoja ļoti daudzus dokumentus, izmeklētājs norādīto iebildumu pamatotības analīzei galīgajā ziņojumā veltīja mazāk par trim lappusēm no divpadsmit, turklāt to nedetalizējot, pārējā ziņojuma daļā tikai izklāstot lietas dalībnieku neapstrīdētos faktus, atgādinot tiesību aktus un aprakstot procedūru.
– Par atteikumu nodrošināt liecinieku anonimitāti
68 Vispirms ir jāatgādina, ka, pirms uzsākt izmeklēšanas darbības, direktors sadarbībā ar izmeklētāju sagatavoja [dokumentu par] “administratīvās izmeklēšanas atbilstošajām tiesību normām”. Šis dokuments, kuru lietas dalībnieki neapstrīd kā sev saistošu, ietver sadaļu ar virsrakstu “Liecinieku noklausīšanās kārtība”, kurā tostarp ir paredzēts, ka “lieciniekiem nevar piešķirt anonimitāti attiecībā ne pret vienu no lietas dalībniekiem, izņemot, ja īpaši apstākļi skaidri attaisno anonimitātes nepieciešamību”.
69 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šajā lietā īpaši apstākļi noteica to, ka izmeklētājam viņa uzklausītajiem, kā arī tiem lieciniekiem, kurus viņš [vēl] varēja uzklausīt, bija jāpiešķir anonimitāte.
70 Uz šo jautājumu saistībā ar īpašajiem lietas apstākļiem Civildienesta tiesai ir jāatbild apstiprinoši.
71 Patiesībā arī pats izmeklētājs pilnībā apzinājās darbinieku grūtības liecināt, ja netiek sniegta garantija par viņu identitātes neatklāšanu psiholoģiskajā vardarbībā apsūdzētajām personām. Tādējādi galīgajā ziņojumā izmeklētājs norādīja, ka “vairākas reizes varēja novērot, ka FRA darbinieki – it īpaši 1. nodaļas “Administrācija” darbinieki – nebija pieejami vai pat nevēlējās liecināt, baidoties no atriebības”, un ka it īpaši viens no viņiem, kuram tika atteikts piešķirt anonimitāti, neņemot vērā viņa lūgumu, “atteicās liecināt”. Tāpat izmeklētājs norādīja, ka, lai gan “citas personas, neņemot vērā viņu sākotnējo nevēlēšanos liecināt, galu galā piekrita, [bija] skaidrs iespaids, ka tās nebūt [nepateica] visu, ko tās varēja pateikt”, un ka līdz ar to “[nevar] izslēgt iespēju, ka šī izmeklēšana nav pietiekami atspoguļojusi notikušo un ka iespējamai vēlākai izmeklēšanai varētu nebūt labāki rezultāti”. Visbeidzot galīgā ziņojuma nobeigumā izmeklētājs precizēja, ka, ņemot vērā radušās grūtības, pārliecinot darbiniekus sniegt liecības, “sniegtās liecības bija ļoti ierobežotas”.
72 Tāpat ir jāuzsver, ka izmeklētājs, uzsverot šīs grūtības, vienlaicīgi uzsvēra arī to, ka izmeklēšana ir ļāvusi novērot “saspringtu baiļu atmosfēru 1. nodaļā “Administrācija”, atmosfēru, kuras rezultātā darbinieki neuzdrošinājās izteikt savu viedokli vai vismaz to darīja ļoti negribīgi”.
73 Lai gan visai paša izmeklētāja norādītajai informācijai vajadzēja izraisīt to, ka viņš garantē lieciniekiem anonimitāti, viņš, tieši pretēji, to nedarīja, lai gan bija prasītāja šajā ziņā iesniegtais lūgums.
74 Protams, galīgajā ziņojumā izmeklētājs savu atteikumu garantēt prasītāja ierosināto liecinieku anonimitāti attaisnoja ar to, ka šāda aizsardzība esot ilūzija, jo viņš uzskatot, ka pieteikumā par palīdzības sniegšanu norādītās personas ar lielu ticamības pakāpi noteikti bija spējīgas uzzināt informācijas avotu. Tomēr nekādā veidā nav pierādīts, ka, ja anonimitāte būtu bijusi piešķirta, izmeklētājs nevarētu nodrošināt lieciniekiem atbilstošu aizsardzību, un it īpaši, ka viņš nebūtu varējis uzrakstīt [liecinieku] noklausīšanās protokolus tādā veidā un apstākļos, kas neļauj identificēt šīs personas.
75 Turklāt ir jānorāda, ka 2009. gada 6. februārī galvenais prasītāja apsūdzētais darbinieks, proti, M., nosūtīja direktoram, kura pakļautībā turklāt viņš bija, paziņojumu, kurā viņš tam norādīja, ka “[liecinieku] anonimitāti nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut”. Ņemot vērā paša izmeklētāja aprakstīto kontekstu, it īpaši “saspringto baiļu atmosfēru 1. nodaļā “Administrācija””, šāda paziņojuma pastāvēšana un tā saturs apstiprina, ka liecinieku anonimitāte bija nepieciešama, lai izmeklēšanu varētu veikt atbilstošos apstākļos.
76 Šajos apstākļos Civildienesta tiesa uzskata, ka izmeklētāja atteikums garantēt anonimitāti lieciniekiem viņam nav ļāvis veikt pilnīgu lietas apstākļu pārbaudi un tādēļ izmeklēšanā ir pieļauti pārkāpumi.
77 Līdz ar to, ciktāl – kā jau tas tika minēts – direktors apstrīdētā lēmuma pieņemšanā ir balstījies uz galīgo ziņojumu, ir jāuzskata, ka tajā ir pieļauti pārkāpumi.
78 Tā kā divi pirmie pret apstrīdēto lēmumu norādītie pamati ir jāapmierina, minētais lēmums ir jāatceļ, nepārbaudot citus prasības pieteikuma pamatus un it īpaši tos, kas balstās uz kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot psiholoģiskas vardarbības juridisko jēdzienu un psiholoģiskas vardarbības pastāvēšanu.
Par prasījumiem sakarā ar kaitējuma atlīdzību
Lietas dalībnieku argumenti
79 Prasītājs lūdz piespriest FRA atlīdzināt mantisko kaitējumu, kas tam radies psiholoģiskās vardarbības dēļ, EUR 71 823,23 apmērā.
80 Turklāt prasītājs lūdz Civildienesta tiesu piespriest FRA viņam izmaksāt summu EUR 85 000 apmērā morālā kaitējuma atlīdzībai, kas radies, pirmkārt, ciestās psiholoģiskās vardarbības dēļ un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma dēļ, ar kuru tika atteikts konstatēt šo vardarbības faktu.
81 FRA lūdz prasījumus sakarā ar kaitējuma atlīdzību noraidīt.
Civildienesta tiesas vērtējums
82 Pirmkārt, attiecībā uz prasījumiem piespriest FRA atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas radies psiholoģiskās vardarbības rezultātā, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 24. panta otrās daļas mērķis ir to zaudējumu atlīdzība, kas ierēdnim vai darbiniekam ir nodarīti kādas trešās personas vai citu ierēdņu, kas minēti šā paša panta pirmajā daļā, rīcības dēļ, ja vien viņš nav varējis iegūt atlīdzību no tās īstenotājiem (skat. Tiesas 2006. gada 5. oktobra rīkojumu lietā C‑365/05 P Schmidt‑Brown/Komisija, 78. punkts). Prasības par zaudējumu atlīdzību, ko ierēdnis vai darbinieks cēlis saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu, pieņemamība tātad ir pakārtota valsts pārsūdzības līdzekļu izsmelšanas nosacījumam, ja tie efektīvi nodrošina ieinteresēto personu aizsardzību un to rezultātā var tikt izmaksāta atlīdzība par apgalvotajiem zaudējumiem (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 9. marta spriedumu lietā T‑254/02 L/Komisija, 148. punkts; Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑80/09 P Komisija/Q, 67. punkts).
83 Tomēr šajā lietā nav pierādīts un nemaz netiek apgalvots, ka, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas radies iespējamās ciestās psiholoģiskās vardarbības rezultātā, prasītājs būtu izsmēlis valstī pieejamos pārsūdzības līdzekļus, nedz arī tas, ka ar tiem nebūtu efektīvi nodrošināta viņa aizsardzība. No tā izriet, ka prasījumi sakarā ar šī kaitējuma atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemami.
84 Otrkārt, attiecībā uz prasījumiem piespriest FRA atlīdzināt morālo kaitējumu, kas radies apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma dēļ, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīgs un principā pietiekošs atlīdzinājums visam morālajam kaitējumam, ko tas varētu būt cietis šī akta dēļ (Tiesas 1987. gada 9. jūlija spriedums apvienotajās lietās 44/85, 77/85, 294/85 un 295/85 Hochbaum un Rawes/Komisija, 22. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 9. novembra spriedums lietā T‑116/03 Montalto/Padome, 127. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 8. maija spriedums lietā F‑6/07 Suvikas/Padome, 151. punkts), ja prasītājs nepierāda, ka tas ir cietis morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un ko pilnībā nevar atlīdzināt ar šo atcelšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1990. gada 7. februāra spriedumu lietā C‑343/87 Culin/Komisija, 27. un 28. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T‑10/02 Girardot/Komisija, 131. punkts).
85 Šajā lietā patiešām apstrīdētais lēmums neietvēra nekādu prasītāja spēju vai rīcības novērtējumu, kas būtu varējis to aizvainot. Tomēr, ņemot vērā apšaubāmos apstākļus, kādos tika izskatīts prasītāja lūgums par palīdzības sniegšanu un kādos tika veikta izmeklēšana, šī lēmuma atcelšana nevar būt atbilstoša un pietiekama ar šo lēmumu nodarītā morālā kaitējuma atlīdzība, jo kaitējums ir saistīts ar nenoteiktību un raizēm, ko radīja apstrīdētā lēmuma prettiesiskums. Līdz ar to ir jāpiespriež FRA samaksāt prasītājam summa EUR 5000 apmērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
86 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot pārējos šā reglamenta II sadaļas 8. nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo viņu no šā pienākuma.
87 No šī sprieduma pamatojuma izriet, ka FRA ir lietas dalībniece, kurai būtībā spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos skaidri lūdza, lai tai piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, FRA ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi un tai tiek piespriests atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2009. gada 16. oktobra lēmumu;
2) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra izmaksā T. Allgeier EUR 5000;
3) prasības pieteikumu pārējā daļā noraidīt;
4) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra sedz savus tiesāšanās izdevumus pati un atlīdzina T. Allgeier tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 18. septembrī.