ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 31. oktobrī (1)
Apvienotās lietas C‑453/18 un C‑494/18
Bondora
(Juzgado de Primera Instancia n o 11 de Vigo (Vigo pirmās instances tiesa Nr. 11, Spānija) un Juzgado de Primera Instancia n o 20 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 20, Spānija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 1896/2006 – Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Tiesas pārbaude pēc savas ierosmes – Dokumenti, kas nav obligāti pieteikuma Eiropas maksājuma rīkojumam ietvaros, bet ir neaizstājami, lai izvērtētu negodīgu noteikumu iespējamu esamību
Ievads
1. Vai Tiesai, kas saņēmusi pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1896/2006 (2) par līgumu, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt iespējamu negodīgu noteikumu pastāvēšanu Direktīvas 93/13/EEK (3) izpratnē? Vai šajā kontekstā tiesai ir tiesības lūgt, lai pieteikuma iesniedzējs tai iesniedz līguma kopiju, kas pamato viņa pieteikumu atbilstoši minētās regulas 7. panta 2. punktam? Ja tā nav, kādi secinājumi no tā būtu jāizdara attiecībā uz Regulas Nr. 1896/2006 spēkā esamību, it īpaši, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 38. pantu?
2. Tādi būtībā ir pamatjautājumi, kurus Tiesai ir nosūtījušas iesniedzējtiesas šajā lietā. Tādējādi Tiesai pirmo reizi būs jāizskaidro saikne starp attiecīgajām Regulas Nr. 1896/2006 un Direktīvas 93/13 prasībām attiecībā uz tiesas ierosmi.
3. Šķiet, ka šiem diviem Savienības tiesību instrumentiem a priori ir pretrunīgi mērķi: direktīvas mērķis ir patērētāju aizsardzība, pateicoties tiesas aktīvai iesaistei, un regulas mērķis ir paātrināta un vienkāršota prasījumu piedziņa, izmantojot strīda inversiju un pastiprinot atbildētāja atbildību.
4. Tiesai būs jānosaka, vai vienam no šiem mērķiem ir jādod priekšroka pār otru vai arī – kā es uzskatu – patiesībā ir iespējama to abu līdzāspastāvēšana, interpretējot šos abus instrumentus kopā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Harta
5. Hartas 38. pantā ir noteikts:
“Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.”
Direktīva 93/13
6. Direktīvas 93/13 ceturtajā, piektajā, divdesmit pirmajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir paredzēts:
“tā kā dalībvalstu pienākums ir nodrošināt to, ka ar patērētājiem noslēgtos līgumos nav negodīgu noteikumu;
tā kā parasti patērētāji nezina tiesību aktus, kas reglamentē preču un pakalpojumu pārdošanas līgumus citās dalībvalstīs [..]
[..]
tā kā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka negodīgus noteikumus neizmanto līgumos, ko pārdevējs vai piegādātājs slēdz ar patērētāju, un gadījumos, ja šādus noteikumus tomēr izmanto, tie nav patērētājam saistoši, bet līgums uz tiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem;
[..]
tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos.”
7. Saskaņā ar Direktīvas 93/13 1. panta 1. punktu tās “mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”.
8. Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”
9. Saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
10. Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
Regula Nr. 1896/2006
11. Regulas Nr. 1896/2006 9., 13. un 14. apsvērums ir formulēti šādi:
“(9) Šīs regulas mērķis ir vienkāršot, paātrināt un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem, izveidojot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, un atļaut Eiropas maksājumu rīkojumu brīvu apriti dalībvalstīs, nosakot minimālos standartus, kuru ievērošana padara nevajadzīgu jebkādu starpposma procesu pirms atzīšanas un izpildes dalībvalstī, kurā iesniegta izpildes prasība.
[..]
(13) Pieteikumā Eiropas maksājuma rīkojumam prasītājam būtu jānodrošina informācija, kas ir pietiekama, lai skaidri noteiktu un pamatotu prasījumu, lai dotu iespēju atbildētājam, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, izvēlēties vai nu prasījumu apstrīdēt, vai atstāt to neapstrīdētu.
(14) Šajā sakarā prasītājam vajadzētu būt pienākumam iekļaut to pierādījumu aprakstu, ar kuriem pamato prasījumu. Šajā nolūkā pieteikuma veidlapā būtu jāiekļauj maksimāli izsmeļošs saraksts ar pierādījumu veidiem, ko parasti uzrāda, pamatojot finanšu prasījumus.”
12. Regulas Nr. 1896/2006 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:
“1. Šīs regulas mērķis ir:
a) vienkāršot, paātrināt un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem, izveidojot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru;
un
b) atļaut Eiropas maksājumu rīkojumu brīvu apriti dalībvalstīs, nosakot minimālos standartus, kuru ievērošana padara nevajadzīgu jebkādu starpposma procesu pirms atzīšanas un izpildes dalībvalstī, kurā iesniegta izpildes prasība.
2. Šī regula neliedz prasītājam iesniegt prasību 4. panta nozīmē, izmantojot citu procedūru, kas pieejama saskaņā ar dalībvalsts vai Kopienas tiesību aktiem.”
13. Saskaņā ar šīs regulas 2. panta “Darbības joma” 1. punktu:
“Šī regula attiecas uz pārrobežu civillietām un komerclietām neatkarīgi no tiesas iestādes vai tribunāla būtības. Tā neattiecas, konkrēti, uz nodokļu, muitas vai administratīvām lietām vai valsts atbildību, kas radusies no darbības vai bezdarbības, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).”
14. Minētās regulas 2. panta 2. un 3. punktā ir uzskaitīti citi izņēmumi attiecībā uz tās piemērošanas jomu, kuriem šajā gadījumā nav nozīmes.
15. Regulas Nr. 1896/2006 3. pantā “Pārrobežu lietas” ir noteikts:
“1. Šajā regulā pārrobežu lieta ir lieta, kurā vismaz vienai no pusēm ir domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta dalībvalstī, kas nav prasību saņēmušās tiesas atrašanās dalībvalsts.
2. Domicilu nosaka saskaņā ar 59. un 60. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.
[..]”
16. Saskaņā ar šīs regulas 7. pantu “Pieteikums Eiropas maksājuma rīkojumam”:
“1. Pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam iesniedz, izmantojot A standarta veidlapu, kā noteikts I pielikumā.
2. Pieteikumā norāda:
a) vārdus/nosaukumus un adreses – pusēm un, vajadzības gadījumā, pušu pārstāvjiem un tiesai, kurā pieteikumu iesniedz;
b) prasījuma apjomu, tostarp kapitālu un, vajadzības gadījumā, procentus, līgumsodus un izmaksas;
c) ja prasījuma summai ir pieprasīti procenti, procentu likmi un laikposmu, par kuru šie procenti prasīti, ja vien ar likumu noteiktā likme nav automātiski pievienota kapitālam atbilstīgi izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem;
d) prasības iesniegšanas iemeslu, tostarp to apstākļu aprakstu, kas ir prasījuma pamatā, un, vajadzības gadījumā, prasītajiem procentiem;
e) to pierādījumu aprakstu, kas pamato prasījumu;
f) jurisdikcijas pamatus;
un
g) lietas pārrobežu būtību 3. panta nozīmē.
[..]”
17. Regulas Nr. 1896/2006 8. pants “Pieteikuma izskatīšana” ir formulēts šādi:
“Tiesa, kas saņēmusi pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam, pēc iespējas ātrāk un, pamatojoties uz pieteikuma veidlapu, pārbauda, vai 2., 3., 4., 6. un 7. pantā noteiktās prasības ir izpildītas un vai prasījums šķiet pamatots un pieņemams. Šī izskatīšana var notikt automatizētas procedūras veidā.”
18. Šis regulas 9. pantā “Papildināšana un labošana” ir paredzēts:
“1. Ja nav izpildītas 7. pantā paredzētās prasības un, ja vien prasījums nav skaidri nepamatots un nepieņemams, tiesa dod prasītājam iespēju papildināt vai labot pieteikumu. Tiesa izmanto B standarta veidlapu, kā noteikts II pielikumā.
2. Ja tiesa lūdz prasītājam papildināt vai labot pieteikumu, tā nosaka apstākļiem atbilstīgu termiņu. Tiesa var pēc saviem ieskatiem šo termiņu pagarināt.”
19. Saskaņā ar minētās regulas 10. panta 1. punktu, ja 8. pantā minētās prasības ir izpildītas tikai pieteikuma daļā, tiesa informē par to prasītāju. Viņu aicina pieņemt vai noraidīt priekšlikumu Eiropas maksājuma rīkojumam par summu, ko norādījusi tiesa. Saskaņā ar šīs pašas regulas 10. panta 2. punktu, ja viņš pieņem tiesas priekšlikumu, tā izdod [maksājuma] rīkojumu attiecībā uz to prasījuma daļu, ko prasītājs pieņēmis. No tā izrietošās sekas attiecībā uz pārējo sākotnējā prasījuma daļu reglamentē valsts tiesību akti.
20. Saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 11. panta 3. punktu:
“Pieteikuma noraidījums neliedz prasītājam iesniegt prasību, izmantojot jaunu pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam vai jebkādu citu procedūru, kas pieejama saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem.”
21. Šīs regulas 12. pantā “Eiropas maksājuma rīkojuma izdošana” ir noteikts:
“1. Ja 8. pantā minētās prasības ir izpildītas, tiesa pēc iespējas ātrāk un parasti 30 dienu laikā no brīža, kad iesniegts pieteikums Eiropas maksājuma rīkojumam, to izdod, izmantojot E standarta veidlapu, kā noteikts V pielikumā.
30 dienu laikposms neietver laiku, ko prasītājs pavadījis, papildinot, labojot vai grozot pieteikumu.
2. Eiropas maksājuma rīkojumu izdod kopā ar pieteikumu veidlapas kopiju. Tajā neietver informāciju, ko prasītājs sniedzis saskaņā ar A veidlapas 1. un 2. papildinājumu.
[..]
4. Eiropas maksājuma rīkojumā atbildētāju informē, ka:
a) rīkojums izdots, balstoties vienīgi uz prasītāja sniegto informāciju, un tiesa to nav pārbaudījusi;
b) rīkojums kļūs izpildāms, ja vien tiesā netiks iesniegts paziņojums par iebildumu saskaņā ar 16. pantu;
c) ja tiks iesniegts paziņojums par iebildumu, tiesvedība turpināsies izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem, ja vien prasītājs nav skaidri lūdzis tādā gadījumā tiesvedību izbeigt.
[..]”
22. Saskaņā ar minētās regulas 22. panta 3. punktu nekādi apstākļi nevar būt par pamatu Eiropas maksājuma rīkojuma pārskatīšanai pēc būtības izpildes dalībvalstī.
23. Saskaņā ar šīs pašas regulas 26. pantu visus procesuālos jautājumus, kas nav konkrēti izklāstīti Regulā Nr. 1896/2006, reglamentē valsts tiesību akti.
24. Visbeidzot, šīs regulas I pielikumā ietvertā A standarta veidlapa satur virkni aiļu, kas ir jāaizpilda pieteikuma iesniedzējam. Šajā gadījumā ir jāizceļ ailes ar šādiem numuriem: 6 (“Pamatsumma”), 7 (“Procenti”), 8 (“Līgumsodi”), 9 (“Izmaksas”), 10 (“Pieejamie pierādījumi, lai pamatotu prasījumu”) un 11 (“Papildu konstatējumi un papildu informācija”).
Spānijas tiesības
25. Saskaņā ar Ley 1/2000, de 7 de enero 2000, de Enjuiciamiento Civil (4) (2000. gada 7. janvāra Likums Nr. 1/2000 par Civilprocesa kodeksu, turpmāk tekstā – “LEC”) divdesmit trešo nobeiguma noteikumu, ar kuru Spānijas tiesībās tika ieviesti Regulas Nr. 1896/2006 piemērošanas pasākumi, un, konkrēti, tā 2. un 11. punktu:
“2. Pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam iesniedz, aizpildot A standarta veidlapu, kas ir Regulas (EK) Nr. 1896/2006 I pielikumā, un nav jāiesniedz nekāda cita dokumentācija, kas attiecīgā gadījumā netiks pieņemta.
[..]
11. Procesuālus jautājumus par Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanu, kas nav paredzēti Regulā Nr. 1896/2006, reglamentē [LEC] noteikumi par maksājuma rīkojuma procedūru.”
26. LEC 815. panta 4. punktā ir noteikts:
“Ja parāda piedziņa ir balstīta uz līgumu, ko ir noslēdzis uzņēmējs, pārdevējs vai piegādātājs ar patērētāju vai lietotāju, Letrado de la Administración de Justicia (tiesas sekretārs) pirms rīkojuma izdošanas informē par to tiesu, lai tā var izvērtēt noteikuma, kurš ir pieteikuma pamatā vai kurā ir noteikta maksājamā summa, iespējamo negodīgumu. Tiesa pēc savas ierosmes pārbauda, vai kādu no noteikumiem, kurš ir pieteikuma pamatā vai kurā ir noteikta maksājamā summa, var uzskatīt par negodīgu. Ja tā uzskata, ka kādu no noteikumiem var kvalificēt kā negodīgu, tā aicina puses iesniegt savus apsvērumus piecu dienu laikā. Pēc pušu uzklausīšanas tā atrisina lietu un izdod rīkojumu piecu nākamo dienu laikā. Minētajā procedūrā nav nepieciešama nedz advokāta, nedz procesuālā pārstāvja iesaistīšanās.
Ja kāds no līguma noteikumiem tiek uzskatīts par negodīgu, pieņemot rīkojumu, ir jānosaka, kādas ir šī negodīguma sekas, proti, vai nu paziņojot, ka prasījums ir nepamatots, vai arī turpinot procedūru, nepiemērojot par negodīgiem uzskatītos noteikumus.
Ja tiesa nekonstatē negodīgu noteikumu esamību, tā to paziņo un Letrado de la Administración de Justicia (tiesas sekretārs) izdod rīkojumu attiecībā uz parādnieku saskaņā ar 1. punktā paredzētajiem noteikumiem.
Katrā ziņā pieņemtais nolēmums ir tieši pārsūdzams.”
Pamatlietas, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
Lieta C‑453/18
27. Bondora AS (turpmāk tekstā – “Bondora”) ir komercsabiedrība, kas noslēgusi aizdevuma līgumu ar patērētāju Carlos V. C. Šī sabiedrība 2018. gada 21. martā iesniedza Juzgado de Primera Instancia n°11 de Vigo (Vigo pirmās instances tiesa Nr. 11, Spānija) pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam par summu 755,27 EUR apmērā pret minēto patērētāju.
28. Ņemot vērā, ka Bondora izvirzītais prasījums izrietēja no aizdevuma līguma, kas noslēgts ar patērētāju atbilstoši LEC 815. panta 4. punktam, iesniedzējtiesa lūdza, lai Bondora iesniedz dokumentus, kas pamato minēto prasījumu, lai pārbaudītu šajā aizdevuma līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu.
29. Bondora atteicās iesniegt minētos dokumentus, norādot, pirmkārt, ka saskaņā ar LEC divdesmit trešā nobeiguma noteikuma 2. punktu attiecībā uz pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam neesot jāiesniedz dokumenti minētā parāda pamatojumam un, otrkārt, ka Regulas Nr. 1896/2006 8. un 12. pantā neesot nevienas atsauces uz dokumentu iesniegšanu Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanai.
30. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda iepriekšējā punktā minētā tiesiskā regulējuma interpretācija var radīt sarežģījumus, ja prasījums, kura izpilde tiek prasīta, ir balstīts uz līgumu, kas noslēgts ar patērētāju.
31. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka LEC 815. panta 4. punkts tika pieņemts tā pašreizējā formulējumā pēc Tiesas judikatūras, it īpaši pēc sprieduma lietā Banco Español de Crédito (5), kurā tika noteikta nepieciešamība veikt negodīgu noteikumu pārbaudi pēc savas ierosmes valsts maksājuma rīkojuma procedūrā.
32. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Bondora atteikums iesniegt minētos dokumentus, lai pamatotu savu prasījumu, atbilstoši LEC divdesmit trešā nobeiguma noteikuma 2. punktam liedz tiesai, kas izskata lietu, īstenot kontroli, kura tai jāveic saskaņā ar šī paša likuma 815. panta 4. punktu gadījumā, ja pieteikums maksājuma rīkojumam ir saistīts ar patērētāju.
33. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [93/13] 7. panta 1. punkts un judikatūra, kurā tas ir interpretēts, ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajam direktīvas pantam pretrunā ir tāda valsts tiesību norma kā LEC divdesmit trešā nobeiguma noteikuma [2. punkts], kurā ir noteikts, ka pieteikumam Eiropas maksājuma rīkojumam nav jāpievieno dokumentācija un attiecīgā gadījumā tā netiks pieņemta?
2) Vai Regulas [Nr. 1896/2006] 7. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā tiesību norma neliedz [tiesai] pieprasīt kredītiestādei iesniegt dokumentāciju, uz kuru ir balstīts tās prasījums, kas izriet no uzņēmēja ar patērētāju noslēgtā patēriņa kredītlīguma, ja tā uzskata, ka ir jāveic dokumenta pārbaude, lai izvērtētu negodīgu noteikumu iespējamu esamību līgumslēdzēju pušu noslēgtajā līgumā, un tādējādi ir jāizpilda Direktīvā [93/13] un judikatūrā, kurā tā ir interpretēta, noteiktais?”
Lieta C‑494/18
34. Šajā otrajā lietā šī pati sabiedrība (proti, Bondora) noslēdza aizdevuma līgumu ar citu patērētāju – XY. 2018. gada 17. maijā Bondora lūdza Juzgado de Primera Instancia n°20 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 20, Spānija) izdot Eiropas maksājuma rīkojumu pret XY par summu 1818,66 EUR apmērā.
35. A standarta veidlapā (Regulas Nr. 1896/2006 I pielikums) Bondora norādīja, ka XY ir patērētājs un ka tās rīcībā ir aizdevuma līgums, kas pamato prasību un prasījuma summas noteikšanu. Bondora arī norādīja, ka gadījumā, ja patērētājs nolemtu celt iebildumus, tā lūgtu izbeigt tiesvedību.
36. Iesniedzējtiesa, konstatējusi, ka vienai no strīda pusēm ir patērētāja statuss, lūdza, lai Bondora aizpilda A veidlapas 11. punktu “Papildu konstatējumi un papildu informācija”, precizējot prasījuma sadalījumu, kā arī norādot līguma noteikumus, kas pamato prasījumu.
37. Bondora atteicās sniegt šo informāciju, apgalvojot, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 7. panta 2. punktu tai neesot pienākuma iesniegt vairāk pierādījumu, lai pamatotu savu prasījumu. Saskaņā ar LEC divdesmit trešā nobeiguma noteikuma 2. punktu Eiropas maksājuma rīkojuma pieteikuma gadījumā nepastāv pienākums iesniegt dokumentus, kas pamato prasījumu. Turklāt šī sabiedrība arī norādīja, ka citas tiesas jau ir atzinušas līdzīgus pieteikumus rīkojumam, neprasot tai izpildīt citas prasības.
38. Tādējādi iesniedzējtiesa šaubās par Regulas Nr. 1896/2006 interpretāciju, ņemot vērā patērētāju aizsardzības prasību un Tiesas judikatūru (6). Iesniedzējtiesa uzskata, ka Eiropas maksājuma rīkojuma izdošana attiecībā uz patērētāju, nepārbaudot, vai pastāv negodīgi noteikumi, varētu pārkāpt patērētāju aizsardzības prasību un tādējādi Hartas 38. pantu un LES 6. panta 1. punktu.
39. Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka Hartas 38. pantam, LES 6. panta 1. punktam, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā LEC divdesmit trešā nobeiguma noteikuma 2. punkts, ciktāl tas ļauj tiesai iepazīties ar līguma noteikumu saturu, lai varētu pēc savas ierosmes veikt pārbaudi par iespējami negodīgiem noteikumiem.
40. Turpretī, ja Regula Nr. 1896/2006 neļautu gūt jebkādu papildu precizējumu, lai pārbaudītu negodīgu noteikumu iespējamo esamību, minētā regula būtu jāuzskata par pretēju LES 6. panta 1. punktam un Hartas 38. pantam.
41. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar [Hartas] 38. pantu, [LES] 6. panta 1. punktu un Direktīvas [93/13] 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā [LEC] divdesmit trešā nobeiguma noteikuma 4. punkts, ar ko nav atļauts nedz iesniegt, ne lūgt iesniegt līgumu, nedz arī sniegt sīkāku informāciju par parādu pieteikumā, lai gan tas ir vērsts pret patērētāju un ir norādes, ka summas, iespējams, tiek pieprasītas uz negodīgu noteikumu pamata?
2) Vai saskaņā ar Regulas [Nr. 1896/2006] 7. panta 2. punkta d) apakšpunktu pret patērētāju iesniegtajos pieteikumos drīkst prasīt, lai prasītājs A standarta veidlapas 11. ailē norāda sīkāku informāciju par piedzenamo parādu? Tāpat – vai saskaņā ar minēto normu drīkst prasīt šajā 11. ailē iekopēt līguma noteikumus, kuri pamato pret patērētāju izvirzītos prasījumus, bet kuri attiecas ne tikai uz līguma priekšmetu, lai tādējādi vērtētu šo noteikumu negodīgumu?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir noraidoša, vai saskaņā ar pašreizējo Regulas Nr. 1896/2006 regulējumu pirms Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanas tiesa drīkst pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ar patērētāju noslēgtajā līgumā ir piemēroti negodīgi noteikumi, un, ja atbilde ir apstiprinoša, atbilstoši kādai tiesību normai to drīkst veikt?
4) Gadījumā, ja saskaņā ar pašreizējo Regulas Nr. 1896/2006 redakciju [tiesa] pirms Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanas nevar pēc savas ierosmes veikt pārbaudi attiecībā uz negodīgu noteikumu esamību, Tiesai tiek lūgts lemt par minētās regulas spēkā esamību tās nesaderības ar Hartas 38. pantu un [LES] 6. panta 1. punktu dēļ.”
Tiesvedība Tiesā
42. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 6. septembra lēmumu abas lietas tika apvienotas tiesvedības rakstveida procesam. Vēlāk abu lietu apvienošana tika saglabāta mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.
43. Rakstveida apsvērumus iesniedza Spānijas, Latvijas un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija, Padome un Eiropas Parlaments.
44. Tā kā lietas dalībnieki nebija lūguši rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu, tā nolēma to nenoturēt.
Vērtējums
Ievada apsvērumi par šajā lietā piemērojamajiem instrumentiem
45. Pirms iesniedzējtiesu iesniegto prejudiciālo jautājumu izskatīšanas ir jākonstatē Direktīvas 93/13 un Regulas Nr. 1896/2006 piemērojamība šajā lietā.
46. Direktīva 93/13 ir piemērojama līgumiem, kas noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju (minētās direktīvas 1. panta 1. punkts).
47. Šajā gadījumā no lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītās informācijas izriet, ka pamatlietas attiecas uz prasījumiem, kuri saistīti ar aizdevuma līgumiem, kas noslēgti starp Bondora, kurai ir pārdevēja vai piegādātāja statuss, un patērētājiem (Carlos V. C. un XY). Tādējādi pamatlietās Direktīva 93/13 ir piemērojama.
48. Attiecībā uz Regulu Nr. 1896/2006 – tās piemērošanas joma ir noteikta 2. pantā, saskaņā ar kuru šo regulu piemēro “pārrobežu civillietām un komerclietām neatkarīgi no tiesas iestādes vai tribunāla būtības”, ievērojot šī paša panta 1., 2. un 3. punktā uzskaitītos izņēmumus.
49. Šajā lietā no lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu minētās informācijas izriet, ka pamatlietas attiecas uz civillietām un komerclietām un neatbilst nevienam no iepriekšminētajiem izņēmumiem. Turpretim jautājums par to, vai minētajām lietām ir “pārrobežu raksturs” šīs regulas 2. panta 1. punkta izpratnē, paliek atklāts.
50. Šis aspekts nav ticis minēts lēmumos [par prejudiciālu jautājumu uzdošanu], kuros nav atbildes uz jautājumu par Bondora domicila atrašanās vietu.
51. Saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 3. panta 1. punktu pārrobežu lieta ir lieta, kurā vismaz vienai no pusēm ir domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta dalībvalstī, kas nav prasību saņēmušās tiesas atrašanās dalībvalsts. Minēto domicilu nosaka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (7) attiecīgajiem noteikumiem, proti, tās 62. un 63. pantu. Tajos konkrēti ir noteikts, ka puses domicila vietu nosaka tiesa, kurā ir celta prasība.
52. Tādējādi iesniedzējtiesām būs jānosaka, vai ir ievērota Regulas Nr. 1896/2006 3. panta 1. punktā paredzētā prasība. Tomēr pirmajā brīdī pēc veiktajiem meklējumiem šķiet, ka Bondora ir sabiedrība, kuras statūtos noteiktā atrašanās vieta ir Igaunijā un kura ir reģistrēta šīs dalībvalsts juridisko personu reģistrā. Tātad 3. panta 1. punktā paredzētā prasība, šķiet, a priori ir izpildīta.
53. Iesniedzējtiesas tiek aicinātas īstenot šajā lietā piemērojamās Savienības atvasināto tiesību instrumentu prasības. Tā kā Regula Nr. 1896/2006 un Direktīva 93/13 ir atvasināti tiesību instrumenti un, precīzāk, leģislatīvi akti (LESD 289. panta izpratnē), kuriem tiesību normu hierarhijā ir vienāds statuss (8), un tā kā neviens regulas noteikums ne skaidri izslēdz, ne ierobežo šīs direktīvas piemērošanu, abi šie instrumenti ir jāinterpretē kopā, lai noskaidrotu, vai ir iespējama to saskaņota interpretācija.
54. Turpmākajos apsvērumos es vērtēšu kopā lietās C‑453/18 un C‑494/18 uzdotos pirmos un otros jautājumus, kā arī trešo jautājumu lietā C‑494/18, un turpinājumā izskatīšu ceturto jautājumu, kas uzdots lietā C‑494/18.
Par lietās C‑453/18 un C‑494/18 uzdotajiem pirmajiem un otrajiem jautājumiem un par trešo jautājumu, kas uzdots lietā C‑494/18
55. Ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesas būtībā vēlas noteikt:
– vai valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums Eiropas maksājuma rīkojumam, kas saistīts ar starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtu līgumu, ir tiesības pēc savas ierosmes pārbaudīt attiecīgajā līgumā paredzēto noteikumu iespējamo negodīgumu, kā tas ir noteikts Direktīvas 93/13 6. un 7. pantā, kurus Tiesa ir interpretējusi, ņemot vērā Hartas 38. pantu un LES 6. panta 1. punktu;
– vai tādējādi tiesa, kurā ir iesniegts pieteikums, var prasīt pieteikuma iesniedzējam – saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 9. panta 1. punktu, skatītu kopā ar šīs regulas 7. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktu, – iesniegt to līguma noteikumu saturu, uz kuriem pieteikuma iesniedzējs ir balstījis savu pieteikumu, vai iesniegt prasījumu pamatojošā līguma kopiju, lai veiktu iepriekšminēto pārbaudi, un
– līdz ar to, vai ar iepriekšminētajiem Regulas Nr. 1896/2006 noteikumiem netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros pieteikuma iesniedzēja iesniegtie papildu dokumenti, piemēram, prasījumu pamatojošā līguma kopija, ir kvalificēti kā nepieņemami.
56. Lai sniegtu atbildi uz šo trīskāršo jautājumu, vispirms ir jāpārbauda Hartas 38. pantā, Direktīvas 93/13 6. un 7. pantā noteiktie principi, kā arī ar principi, kas noteikti Tiesas judikatūrā par tiesas ierosmi, it īpaši valsts maksājuma rīkojuma procedūrā, pirms tiek pārbaudīts, kā tā ir transponēta Regulas Nr. 1896/2006 kontekstā, ņemot vērā šo instrumentu formulējumu, kontekstu un mērķus (9).
Hartas 38. pantā noteiktā principa atgādinājums
57. Ir jānorāda, ka Hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. LES 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti Hartā”, kurai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.
58. Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu (10) princips, kas ietverts tās 38. pantā, ir balstīts uz LESD 169. pantu. Saskaņā ar šo pēdējo minēto, lai atbalstītu patērētāju intereses un nodrošinātu augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā, Savienība tostarp veicina patērētāju ekonomisko interešu aizsardzību.
Tiesas ierosme, ņemot vērā Direktīvu 93/13 un Tiesas judikatūru
– Vispārīgie principi
59. Direktīvas 93/13 6. un 7. pantā ir paredzēti divi mērķi. Pirmais mērķis ir novērst, ka patērētājiem ir saistoši negodīgi noteikumi (kas ir definēti minētajā direktīvā), un otrais mērķis ir atturēt pārdevējus vai piegādātājus izmantot šāda veida noteikumus ar patērētājiem noslēgtajos līgumos.
60. Šie noteikumi pēdējo divdesmit gadu laikā ir plaši aplūkoti judikatūrā. Lai veiktu vērtējumu šajā lietā, īsumā ir jāatgādina no tās gūtās atziņas (11).
61. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopš 2000. gada (12) ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni; šī situācija viņam liek piekrist komersanta iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu.
62. Tiesa uzskata, ka, lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzību, tikai pozitīva rīcība, kas nav saistīta ar faktisko līguma pušu rīcību, var labot nevienlīdzību starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju (13).
63. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai, pildot savas funkcijas, atbilstoši Direktīvas 93/13 noteikumiem ir pēc savas ierosmes jāizvērtē, vai līguma noteikums ir negodīgs, un, to darot, jāpanāk līdzsvars starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju (14), ja “tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums” (15). Šim nolūkam valsts tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāveic pierādījumu savākšana, lai noskaidrotu, vai noteikums līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju un uz ko attiecas pamatlieta, ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā (16).
64. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šie valsts tiesas pienākumi ir jāuzskata par tādiem, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu patērētājam efektīvu aizsardzību, ņemot vērā būtisku risku, kas rodas, neievērojot viņa tiesības vai sastopoties ar grūtībām to īstenošanā (17).
65. Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir imperatīva tiesību norma, un tā ir jāuzskata par ekvivalentu valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir sabiedriskās kārtības normu statuss (18).
– Piemērošana valsts maksājuma rīkojuma procedūrās
66. Iepriekš atgādinātie principi ir jāpiemēro paātrinātā vai vienkāršotā tiesvedībā, piemēram, valsts maksājuma rīkojuma procedūrā (19).
67. Šāda procedūra ļauj kreditoram ātri un ar minimālām formalitātēm saņemt izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem. Lai gan konkrētie noteikumi dažādās valstīs atšķiras, tomēr būtībā tā ir procedūra, kurā nav paredzētas uz sacīkstes principu balstītas debates par lietas būtību, atskaitot gadījumu, kad to uzsāk parādnieks, ceļot iebildumus. Šī procesuālās iniciatīvas pārlikšana uz parādnieku – saukta “par strīda inversiju [inversion du contentieux]” – nozīmē, ka maksājuma rīkojuma adresātam ir jāuzsāk sacīkstes procedūra tālab, lai panāktu, ka šis rīkojums nekļūst izpildāms (20).
68. Maksājuma rīkojuma mehānisms šajā ziņā uzliek ievērojamu atbildību atbildētājam. Proti, šī strīda inversija nozīmē, ka uz sacīkstes principu balstītas tiesas debates tiek atliktas un pakļautas nosacījumiem, jo tās ir atkarīgas no tā, vai atbildētājs aktīvi apstrīd. Šādas apstrīdēšanas neesamības gadījumā šīs debates nenotiek. Lai arī šim mehānismam ir būtiskas priekšrocības efektivitātes un ātruma ziņā, tas tomēr rada procesuāli nelabvēlīgu stāvokli atbildētājam a fortiori tāpēc, ka atbildētājs ir vājā puse, tāpat kā patērētājs, kuru var pārsteigt šādas procedūras uzsākšana (21).
69. Pirms šai tēmai veltītās Tiesas judikatūras analīzes ir jāformulē ievada apsvērumi par maksājuma rīkojuma procedūru veidiem, kādi pastāv Savienībā.
70. Dažādās dalībvalstīs parasti tiek nošķirtas divas maksājuma rīkojuma procedūras (22), proti, pirmkārt, tā saucamās dokumentārās procedūras (vai “ar pierādījumiem”) (23), un, otrkārt, nedokumentārās procedūras (“bez pierādījumiem”) (24).
71. Tieši valsts maksājuma rīkojuma dokumentāras procedūras kontekstā Tiesai pirmo reizi bija jālemj par tiesas pienākumu pēc savas ierosmes norādīt uz negodīgiem noteikumiem, pirms atbildētājs ir iesniedzis jebkādus iebildumus. Tāds bija lietas Banco Español de Crédito priekšmets (25).
72. Pēc iepriekšminēto vispārīgo principu atgādināšanas Tiesa norādīja, ka uz valsts maksājuma rīkojuma procedūru kārtību attiecas dalībvalstu iekšējā tiesību sistēma atbilstoši to procesuālajai autonomijai. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šo procesuālo autonomiju tomēr ierobežo prasība ievērot līdzvērtības (26) un efektivitātes (27) principus.
73. Attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa atgādināja, ka ikviens gadījums ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs (28).
74. Pēc tam, kad Tiesa izvērtēja Spānijas maksājuma rīkojuma sistēmas iezīmes un it īpaši atbildētājam noteiktā iebildumu iesniegšanas termiņa īsumu (divdesmit dienas), Tiesa uzskatīja, ka tāda procesuālā kārtība, ar kuru tiesai, kas izskata pieteikumu maksājuma rīkojumam, lai gan tās rīcībā jau ir visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie elementi, ir liegtas visas iespējas pēc savas ierosmes in limine litis vai kādā citā procesa stadijā izvērtēt tirgotāja un patērētāja noslēgtajā līgumā ietverto noteikumu negodīgumu, ja patērētājs nav cēlis iebildumus, var “apdraudēt Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti” (29).
75. Tiesa uzskatīja, ka, kopumā ņemot vērā Spānijas tiesībās prevalējošās maksājuma rīkojuma procedūras norisi un īpatnības, pastāvēja ievērojams risks, ka “attiecīgie patērētāji necels vajadzīgos iebildumus vai nu tāpēc, ka šim nolūkam paredzētais termiņš ir sevišķi īss, vai tāpēc, ka viņus no aizstāvēšanās varētu atturēt tiesvedības izmaksas salīdzinājumā ar apstrīdēto parādu, vai arī tāpēc, ka viņi nezina vai neapzinās savu tiesību apjomu, vai arī tāpēc, ka tirgotāja iesniegtajā pieteikumā par maksājuma rīkojuma izdošanu tiek ietvertas tikai dažas ziņas, un tāpēc patērētājiem nav pieejama pilnīga informācija” (30).
76. Tādējādi Tiesa izstrādāja analīzes tabulu, kas ir īpaši lietderīga, lai noteiktu efektivitātes apdraudējuma risku aizsardzībai, kam jābūt pieejamai patērētājiem saskaņā ar Direktīvu 93/13 (31). Pēc šī sprieduma pasludināšanas Spānijas Karaliste grozīja savus tiesību aktus. Šīs reformas rezultātā tika pieņemts LEC 815. panta 4. punkta pašreizējais formulējums, uz kuru šajā lietā atsaucas iesniedzējtiesas.
77. Tiesa papildināja savu analīzi spriedumā Finanmadrid EFC, saskaņā ar kuru Direktīvai 93/13 ir pretrunā “[tāds] valsts tiesiskais regulējums [..], kurā tiesnesim, kas izskata maksājuma rīkojuma izpildes lietu, nav ļauts pēc savas ierosmes izvērtēt jautājumu par pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā ietverta noteikuma negodīgumu, kad šādu vērtējumu veikt nav pieteikuma par maksājuma rīkojuma izdošanu izskatošās amatpersonas kompetencē” (32).
78. Spriedums Profi Credit Polska (33) ļāva Tiesai precizēt savu nostāju saistībā ar valsts procedūru, kurā iesniedzējtiesai nebija faktu un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai izvērtētu pieteikumu pamatojošo noteikumu negodīgumu (34). Šādu izvērtējumu var veikt tikai gadījumā, ja patērētājs ir iesniedzis iebildumus.
79. Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka “[no Direktīvas 93/13] izrietošo tiesību efektīva aizsardzība var tikt garantēta tikai ar nosacījumu, ka valsts sistēma ļauj vai nu maksājuma rīkojuma procedūrā, vai maksājuma rīkojuma izpildes procedūrā [valsts tiesai] pēc savas ierosmes pārbaudīt attiecīgajā līgumā esošo noteikumu iespējamu negodīgumu” (35). Apstrīdētā valsts procedūra “ir jāvērtē kopumā, ieskaitot gan pirmo stadiju pirms iebildumu iesniegšanas, gan tai sekojošo otro stadiju” (36).
80. Pēc procesuālās autonomijas principa, kā arī efektivitātes principa atgādināšanas Tiesa uzsvēra, ka patērētājiem ir jābūt “iespējai celt [..] iebildumus saprātīgos procesuālos apstākļos, lai viņu tiesību izmantošana netiktu pakļauta nosacījumiem, īpaši termiņiem vai izmaksām, kas pavājina Direktīvā 93/13 garantēto tiesību izmantošanu” (37).
81. Tādējādi – pēc šo secinājumu 75. punktā minēto analīzes kritēriju atgādināšanas – Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, “saskaņā ar kuru ir atļauts izdot maksājuma rīkojumu, [..] ja tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums [..], nav pilnvaru pārbaudīt [..] noteikumu iespējamo negodīgo raksturu tāpēc, ka tiesību celt iebildumus pret šādu rīkojumu izmantošanas noteikumi neļauj nodrošināt tādu tiesību ievērošanu, ko patērētājs iegūst no šīs direktīvas” (38).
82. Kāds secinājums ir jāizdara no šīs judikatūras?
83. Manuprāt, ir jāsecina, ka tiesai ir jābūt iespējai pieteikuma maksājuma rīkojumam izskatīšanas stadijā pārbaudīt to noteikumu (iespējamo) negodīgumu, uz kuriem pieteikuma iesniedzējs ir atsaucies, lai pamatotu savu prasījumu, tostarp nedokumentāra veida procedūras (bez pierādījumiem) gadījumā, ja vien atbildētājam nav tiesību efektīvi celt iebildumus (proti, ja vien piemērojamie procesuālie noteikumi nerada ievērojamu risku, ka attiecīgais patērētājs necels iebildumus) vai ja vien izpildes tiesa nav tiesīga veikt šādu pārbaudi.
84. Tas, ka tiesa, kurā ir iesniegts pieteikums, pēc savas ierosmes norāda uz negodīgiem noteikumiem, pats par sevi nerada konkrētas problēmas dokumentāras procedūras gadījumā tādā nozīmē, ka šīs tiesas rīcībā ir dokumenti, ko kreditors ir iesniedzis sava pieteikuma pamatojumam.
85. Tomēr, manuprāt, atziņas, kas izriet no iepriekšminētās judikatūras, ir jāpiemēro arī nedokumentāru procedūru gadījumā.
86. Ja to nedarītu, tad attiecīgajiem patērētājiem (uz kuriem šādas procedūras attiecas) tiktu liegta iespēja izmantot savā labā Direktīvas 93/13 obligātos noteikumus. Šajā ziņā ir jāizvēlas šo noteikumu un šīs judikatūras teleoloģiska interpretācija, lai nodrošinātu to lietderīgo iedarbību. Ja nepastāv iespēja efektīvi celt iebildumus vai ja izpildes tiesa neveic pārbaudi, tad procesuālie noteikumi, kas attiecas uz nedokumentārām procedūrām, būtu jāpielāgo tā, lai iestāde, kurā ir iesniegts pieteikums rīkojumam, varētu lūgt pieteikuma iesniedzējam iesniegt dokumentus, kas satur “faktiskos un tiesiskos elementus, kas nepieciešami”, lai pārbaudītu, vai ir ievērotas Direktīvas 93/13 prasības. Ja šāda iespēja nepastāv, šīs procedūras varētu uzskatīt par tādām, kas neatbilst Direktīvas 93/13 prasībām.
87. Tagad šīs prasības ir jāaplūko Regulas Nr. 1896/2006 kontekstā.
Piemērošana Regulas Nr. 1896/2006 kontekstā
– Apsvērumi par Regulas Nr. 1896/2006 izstrādāšanas vēsturi
88. Regula Nr. 1896/2006 ir ilga likumdošanas darba rezultāts. Komisijas sākotnējā projektā (publicēts 2004. gadā) bija paredzēta “tīri” nedokumentāra procedūra (39).
89. Regulas galīgā versija daudzējādā ziņā atšķiras no šī sākotnējā projekta.
90. Kā norādīšu turpmākajā izklāstā, Savienības likumdevējs beigās pieņēma “hibrīda” modeli, kurā apvienoti gan aspekti, kas raksturīgi nedokumentārajām procedūrām (piemēram, tas, ka sākotnēji nav jāiesniedz citi dokumenti, izņemot Regulas Nr. 1896/2006 pielikumā esošo A veidlapu), gan aspekti, kas vairāk raksturīgi dokumentāra veida procedūrām (piemēram, pienākums tiesai, kurā iesniegts pieteikums, pārbaudīt, vai pieteikums šķiet pamatots, – skat. iepriekšminētās regulas 8. pantu).
– Regulas Nr. 1896/2006 būtisko noteikumu pārbaude
91. No minētās regulas 9. apsvēruma un 1. panta izriet, ka tās mērķis ir it īpaši vienkāršot un paātrināt procedūras, kā arī pārrobežu lietās samazināt izmaksas, kuras saistītas ar tādu parādu piedziņu, kas nav juridisku strīdu priekšmets. Regula Nr. 1896/2006 ir jāinterpretē, ņemot vērā šos mērķus (40).
92. Minētās regulas 7. pantā ir uzskaitīti elementi, kas pieteikuma iesniedzējam brīdī, kad tas iesniedz pieteikumu maksājuma rīkojumam, ir jānorāda, izmantojot A veidlapu; šie elementi tostarp ir: i) prasības iesniegšanas iemesls, tostarp to apstākļu apraksts, kas ir prasījuma pamatā, un, vajadzības gadījumā, prasīto procentu apraksts (7. panta 2. punkta d) apakšpunkts) un ii) to pierādījumu apraksts, kas pamato prasījumu (7. panta 2. punkta e) apakšpunkts) (41). Saskaņā ar 8. panta pirmo teikumu tiesa, kas saņēmusi pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam, pēc iespējas ātrāk un pamatojoties uz minēto pieteikuma veidlapu, pārbauda, vai (tostarp) 7. pantā noteiktās prasības ir izpildītas un vai prasījums šķiet pamatots.
93. Doktrīnā ir pamatoti norādīts, ka “nav lielas atšķirības, vai pierādījumi ir aprakstīti, vai arī attiecībā uz tiem nekas nav rakstīts” (42). Tādējādi gan atbildētāja, gan tiesas, kurā iesniegts pieteikums, rīcībā ir tikai ļoti ierobežota informācija. Šajā ziņā, pamatojoties tikai uz A veidlapā iekļauto informāciju, tiesas veiktā pieteikuma pamatotības pārbaude pirmajā brīdī šķiet samērā virspusēja (43), kas tikpat kā nenodrošina attiecīgā patērētāja efektīvu aizsardzību.
94. Saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 9. panta 1. punktu, ja nav izpildītas 7. pantā paredzētās prasības, tiesa dod prasītājam iespēju papildināt vai labot pieteikumu (44).
95. Saskaņā ar minētās regulas 12. pantu, ja 8. pantā minētās prasības ir izpildītas, minētā tiesa izdod Eiropas maksājuma rīkojumu (45). Šādā gadījumā atbildētājam ir jāsaņem ierobežota informācija (46). It īpaši, atbildētājs tiek informēts, ka viņam ir iespēja iebilst pret maksājuma rīkojumu, izcelsmes tiesā iesniedzot paziņojumu par iebildumu, kas jānosūta trīsdesmit dienu laikā pēc tam, kad rīkojums viņam paziņots.
96. Ja atbildētājs neiesniedz paziņojumu par iebildumu, maksājuma rīkojums kļūst izpildāms (Regulas Nr. 1896/2006 18. pants).
– Nepieciešamība veikt tiesas pārbaudi pieteikuma Eiropas maksājuma rīkojumam sākotnējās izskatīšanas stadijā
97. Kā norādīju šo secinājumu 83. punktā, tā kā šajā ziņā nav skaidri formulētu noteikumu (47), ir jānosaka, vai tiesas pārbaudei ir jānotiek, (sākotnēji) izskatot pieteikumu rīkojumam, vai arī, gluži pretēji, patērētājam ir pietiekama iespēja efektīvi celt iebildumus, vai arī izpildes tiesa var veikt šādu pārbaudi pēdējā instancē.
98. Vispirms es noraidīšu šo pēdējo iespēju – saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 22. panta 3. punktu Eiropas maksājuma rīkojuma pārskatīšana pēc būtības izpildes dalībvalstī ir aizliegta (48).
99. Runājot par iespēju celt iebildumus tiesā, lai arī Eiropas patērētāju tiesību mērķis nav aizstāt “pilnīgu patērētāja pasivitāti” un lai arī minēto neietekmē tas, ka patērētājam ir jāiesniedz iebildums pret maksājuma rīkojumu, lai uzsāktu otro tiesvedības stadiju, kurā tiesa vērtē noteikuma negodīgo raksturu pēc savas iniciatīvas (49), tomēr ir jāpārbauda, vai tiesību celt iebildumus pret rīkojumu izmantošanas noteikumi ļauj nodrošināt tādu tiesību ievērošanu, ko patērētājs iegūst no Direktīvas 93/13 (50).
100. Citiem vārdiem sakot, vai pietiek ar to, ka uzdevums iesaistīties tiek uzticēts tiesai, kas izskata iebildumus, neparedzot iespēju tiesai, kurā iesniegts pieteikums rīkojumam, veikt pārbaudi iepriekš?
101. Šajā ziņā Tiesas formulētie kritēriji spriedumā Banco Español de Crédito (51) ļauj veikt ar Regulu Nr. 1896/2006 ieviestās procedūras visaptverošu vērtējumu (52).
102. Vai pastāv ievērojams risks, ka patērētājs, uz kuru attiecas šāds pieteikums Eiropas maksājuma rīkojumam, necels pret to iebildumus, ņemot vērā tā noteikumus?
103. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, it īpaši tādēļ, ka, pirmkārt, pastāv iebildumu iesniegšanas termiņš, otrkārt, pastāv risks, ka patērētājs nezina savu tiesību apjomu, un, treškārt, patērētāja rīcībā ir ierobežota informācija.
104. Raugoties ļoti vispārīgi, šķiet, ka, izstrādājot Regulu Nr. 1896/2006, priekšroka ir dota apsvērumiem, kuri saistīti ar procedūras ātrumu, kā arī efektivitāti, neņemot vērā juridiskās garantijas, kas var aizsargāt atbildētāju (53).
105. Attiecībā uz iebildumu iesniegšanas termiņu ir jāatzīmē, ka šis termiņš ir nemainīgs – trīsdesmit dienas, skaitot no brīža, kad maksājuma rīkojums ir piegādāts (54). Salīdzinājumam – spriedumā Banco Español de Crédito Tiesa jau ir norādījusi, ka divdesmit dienu termiņš esot “sevišķi īss”. Šis elements ir jāņem vērā, vienlaikus arī ņemot vērā informāciju, kas ir patērētāja rīcībā (es pie tā atgriezīšos vēlāk šo secinājumu 107. punktā). Šajā ziņā ir jānorāda, ka lieta Banco Español de Crédito attiecās uz dokumentāru procedūru, kas pēc savas būtības ļauj patērētājam vieglāk iepazīties ar pierādījumiem, kas pret viņu izvirzīti, pretēji tādam [procedūras] modelim, kas būtībā nav dokumentārs un uz ko balstās Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra.
106. Turklāt nevar par zemu novērtēt risku, ka atbildētājs nezina vai neapzinās savu tiesību apjomu. Jautājums par to, vai attiecīgā līguma noteikums ir negodīgs, var izrādīties sarežģīts, un atbilde uz šo jautājumu var nebūt acīmredzama, ņemot vērā patērētāja rīcībā esošo informāciju (55) – a fortiori ņemot vērā faktu, ka patērētājs var pat nezināt “negodīga noteikuma” juridiskā principa pastāvēšanu. Vidusmēra patērētājam, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, nav pienākuma zināt Direktīvas 93/13 saturu, ne arī a fortiori zināt visus noteikumus, kas iekļauti tās piemērošanas jomā (56). Šajā ziņā iespēja celt iebildumus ir pakārtota priekšnosacījumam, ka patērētājs pārzina tiesību aktus (57). Minētā tiesību aktu pārzināšana izrādās vēl problemātiskāka tādu personu gadījumā, kurām jau ir parādsaistības, jo tās ne vienmēr varēs izmantot jurista pakalpojumus, lai pārbaudītu attiecīgo līgumu un atklātu iespējamo prettiesiskumu (58).
107. Visbeidzot, ir jāņem vērā pieteikuma rīkojumam ierobežotais saturs un informācijas, kas šajā ziņā ir patērētāja rīcībā, nepilnīgais raksturs. Kā es norādīju šo secinājumu 93. punktā, Savienības likumdevēja izvēlētā sistēma, kas ir balstīta uz nedokumentāras procedūras modeli, kurš aprobežojas ar pierādījumu “aprakstu”, neļauj nodrošināt, ka attiecīgais patērētājs var apzināti īstenot savas tiesības celt iebildumus. Gan informācija, ko ir norādījis pieteikuma iesniedzējs (A veidlapas ietvaros), gan informācija, ko ir norādījusi tiesa, kurā iesniegts pieteikums, rīkojuma paziņošanas (vai piegādes) stadijā, ir ļoti ierobežota un nekādi nevērš patērētāja uzmanību uz nepieciešamību konkrēti pārbaudīt, vai pamatā esošais līgums satur negodīgus noteikumus (59). Šeit es veicu sasaisti ar savu iepriekš izteikto piezīmi par tiesību aktu pārzināšanu, kas ir sine qua non nosacījums, lai varētu apzināti īstenot tiesības celt iebildumus (vai atteikties no šo tiesību īstenošanas).
108. Tam, ka, ceļot iebildumu, nav jānorāda iebilduma iemesls (saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 16. panta 3. punktu), šajā ziņā nav nekādas nozīmes (60): tā kā patērētājam nav pietiekamas informācijas par apstrīdēšanas lietderību, patērētājs uzņemas risku atturēties no iebildumu celšanas un veikt rīkojumā norādītās summas samaksu, baidoties iesaistīties tiesvedībā, kuras izmaksas ir grūti paredzamas (61) un kuras iznākums nav zināms.
109. Tātad, manuprāt, pastāv ievērojams risks, ka šādos apstākļos patērētājs atturas no iebildumu celšanas.
110. Šajā ziņā Regula Nr. 1896/2006 var tikt interpretēta (un tā ir jāinterpretē) tādējādi, ka tiesai, kurā iesniegts pieteikums maksājuma rīkojumam, ir tiesības pēc savas ierosmes pārbaudīt iespējami negodīgus noteikumus. Kā pierādīšu turpinājumā, šo tiesas pilnvaru atzīšana ļauj nodrošināt Direktīvas 93/13, kā to ir interpretējusi Tiesa, prasību ievērošanu, vienlaicīgi ievērojot arī minētās regulas formulējumu un būtību. Pirms uzsāku šo pierādīšanu, vispirms ir jāpārbauda, cik lielā mērā tiesa, kurā iesniegts pieteikums, var iegūt papildu informāciju saskaņā ar šo regulu, lai īstenotu savas pilnvaras veikt pārbaudi.
– Tiesas, kurā iesniegts pieteikums, pilnvaru veikt pārbaudi apjoms
111. Šajā kontekstā tātad ir jānoskaidro, kādus papildu pierādījumus tiesai, kurā iesniegts pieteikums, būtu jāvar pieprasīt un vai šos pierādījumus var pieprasīt no kreditora likumīgi saskaņā ar Regulu Nr. 1896/2006.
112. Pieņemot, ka A veidlapas 6., 7., 8. un 9. aile ir aizpildītas pareizi, tās ļaus uzmanīgai tiesai (uzreiz) konstatēt dažas anomālijas. Praksē visbiežāk negodīgi noteikumi attiecas uz nokavējuma procentu un līgumsodu aprēķināšanas metodi. Tomēr pilnīgas pārliecības labad tiesas rīcībā obligāti ir jābūt šo strīdīgo noteikumu tekstam. Tieši tāda situācija ir radusies aplūkotajās pamatlietās, un tā ir pamatā šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.
113. Turklāt, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, līgums var saturēt noteikumus, kas izrādās negodīgi tikai tad, kad tos aplūko kopsakarā, proti, to kombinētas iedarbības rezultātā.
114. A veidlapā ir iespēja sniegt informāciju papildus tai, kas ir formāli jānorāda iepriekšējās ailēs (skat. 11. aili).
115. Manuprāt, saskaņā ar iepriekšminētās regulas 9. panta 1. punktu, skatītu kopā ar minētās regulas 7. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktu (62), tiesai, kurā iesniegts pieteikums, ir tiesības lūgt, lai pieteikuma iesniedzējs papildina savu pieteikumu, kā arī uzrāda visus noteikumus, uz kuriem viņš atsaucies, lai pamatotu savu prasījumu, konkrēti izmantojot A veidlapas 11. aili.
116. Visa līguma iesniegšana ļauj izvairīties no tā, ka negodīgs kreditors var atlasīt tikai sev izdevīgus noteikumus, ko pārbaudīs tiesa. Šāda rīcība liegtu tiesai, kurā iesniegts pieteikums, izprast līguma vispārējo līdzsvaru un konstatēt noteikumu kombinācijas iespējamo negodīgo raksturu.
117. Šajā kontekstā ātruma un vienkāršības apsvērumu dēļ tiesa lūdz pieteikuma iesniedzējam iesniegt visa līguma kopiju (tā vietā, lai visu līguma tekstu pilnībā iekļautu veidlapā, izmantojot “kopēt‑ielīmēt” veida darbību).
118. Šāda Regulas Nr. 1896/2006 noteikumu interpretācija ļauj nodrošināt attiecīgo noteikumu pienācīgu pārbaudi, ievērojot Direktīvas 93/13 4. pantu, saskaņā ar kuru “līguma noteikuma negodīgumu novērtē, [..] atsaucoties uz [..] visiem pārējiem līguma noteikumiem” (mans izcēlums).
119. Ja pastāv šaubas par pieteikuma pamatotību attiecīgā noteikuma iespējami negodīgā rakstura dēļ, tiesa var atteikt izdot Eiropas maksājuma rīkojumu saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai izdot rīkojumu par prasījuma daļu saskaņā ar minētās regulas 10. pantā noteikto (63).
– Atbilstība Regulas Nr. 1896/2006 un Direktīvas 93/13 formulējumam un mērķiem, ņemot vērā Hartas 38. pantu
120. Vai Regulas Nr. 1896/2006 formulējums un mērķi ļauj izmantot iepriekšminēto interpretāciju?
121. Manuprāt, atbilde ir “jā”.
122. Protams, pastāv potenciāla spriedze starp prasību par tiesas aktīvu iesaistīšanos (kas izriet no Direktīvas 93/13, kā to ir interpretējusi Tiesa) un paātrināšanas, vienkāršošanas un izmaksu samazināšanas mērķiem, kas izvirzīti Regulā Nr. 1896/2006.
123. Šo spriedzi, kas izriet no regulas hibrīda rakstura un no ierobežotās prasības par pierādījumu aprakstu (64), vēl vairāk uzsver Tiesas pasludinātais spriedums lietā Szyrocka (65). Saskaņā ar šo spriedumu Regulas Nr. 1896/2006 7. pants ir interpretējams “tādējādi, ka tajā ir izsmeļoši regulētas visas prasības, kurām ir jāatbilst pieteikumam par Eiropas maksājuma rīkojumu” (66).
124. Vai no tā ir jāsecina, ka ar šo spriedumu ir izslēgta jebkāda iespēja pieprasīt papildu informāciju vai dokumentus (67), it īpaši, lai pārbaudītu to noteikumu (iespējamo) negodīgumu, kas pamato pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam?
125. Manuprāt, šāda sprieduma Szyrocka (68) interpretācija būtu kļūdaina.
126. Šī sprieduma pamatā bija šāda argumentācija: minētās regulas mērķis tiktu apdraudēts, ja dalībvalstis būtu tiesīgas savos valsts tiesību aktos vispārīgi paredzēt papildu prasības, kurām ir jāatbilst pieteikumam par Eiropas maksājuma rīkojumu. Šādas prasības būtībā nozīmētu ne tikai to, ka dažādās dalībvalstīs tiktu paredzēti atšķirīgi nosacījumi attiecībā uz šo pieteikumu, bet arī to, ka palielinātos Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras sarežģītība, ilgums un izmaksas (69).
127. Šajā gadījumā attiecībā uz negodīgiem noteikumiem ar patērētāju noslēgtos līgumos tiesas pilnvaras veikt pārbaudi netieši un noteikti izriet no Direktīvas 93/13, kā to ir interpretējusi Tiesa. Tātad runa ir par prasību, kas tieši izriet no Savienības tiesībām, nevis par papildu prasību, ko kāda dalībvalsts būtu noteikusi patvaļīgi un kas varētu radīt dalībvalstīs pārāk lielas atšķirības. Šī paša iemesla dēļ šāda prasība neapdraud ar Regulu Nr. 1896/2006 ieviesto procedūras autonomiju, nedz arī tās paredzamību un vienveidību (70).
128. Turklāt pilnvaras pieprasīt līguma kopiju būtiski neietekmē Regulas Nr. 1896/2006 1. pantā paredzētos paātrināšanas, vienkāršošanas un izmaksu samazināšanas mērķus (71).
129. Tiesai, kurā iesniegts pieteikums, ir tiesības pieprasīt papildu informāciju saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 9. pantu. Līguma kopijas iesniegšana iekļaujas šajā iespējā. Konkrētāk, līguma kopijas iesniegšana (pati par sevi) nesamērīgi nesarežģī procedūras norisi.
130. (A priori) mūsdienās nav nekā vienkāršāka par dokumenta nokopēšanu un nosūtīšanu pa elektronisko pastu. Šajā ziņā, ja kreditors saņemtu šādu prasību no tiesas, kurā iesniegts viņa pieteikums rīkojumam, viņam būtu jāvar to izpildīt bez kavēšanās, bez īpašām grūtībām un principā bez liekām izmaksām (72). Šāds risinājums ir saderīgs ar procedūras datorizāciju (73).
131. Turklāt, tā kā pārbaude, ko veic tiesa, ir tikai un vienīgi pārbaude par to, vai minētie noteikumi ir iespējami negodīgi prima facie (pārbaudot, vai šis pieteikums šķiet pamatots), šādam risinājumam nevajadzētu radīt būtisku kavēšanos minētā pieteikuma izskatīšanā – a fortiori, ja pieteikumu izskata tiesa, kurai ir pieredze patērētāju tiesību jomā.
132. Turklāt piedāvātais risinājums ļauj arī nodrošināt Direktīvas 93/13 mērķu ievērošanu, ņemot vērā Hartas 38. pantu.
133. Šis risinājums nodrošina patērētāja efektīvu aizsardzību, ļaujot tiesai atteikt izdot maksājuma rīkojumu (vai izdot maksājuma rīkojumu par prasījuma daļu), ja noteikumi, kas pamato prasījumu, pirmajā brīdī šķiet iespējami negodīgi (74). Šis risinājums arī atbilst Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā minētajam preventīvajam mērķim, atturot no agresīvas rīcības.
134. Proti, ja tiktu izmantota atšķirīga abu aplūkoto instrumentu interpretācija, tas novestu pie negaidītas priekšrocības radīšanas, ļaujot negodīgiem kreditoriem apiet Direktīvā 93/13 paredzēto obligāto sistēmu (75), izmantojot Regulā Nr. 1896/2006 noteikto vienkāršoto procedūru (76). Šāds risinājums neļautu nodrošināt Hartas 38. pantā paredzēto augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (77), it īpaši no viņu ekonomisko interešu aspekta (78).
135. Kā Komisija ir pamatoti norādījusi, pamatlietās šāds rezultāts būtu vēl jo absurdāks, ja valsts maksājuma rīkojuma procedūra garantētu patērētājam labāku aizsardzību nekā Eiropas procedūra, kas izveidota ar Regulu Nr. 1896/2006 (tā kā minētā valsts procedūra, kas pielāgota pēc sprieduma lietā Banco Español de Crédito (79), ietver tiesas pārbaudi pēc savas ierosmes pieteikuma maksājuma rīkojumam izskatīšanas stadijā (80)).
136. Tādējādi piedāvātais risinājums ļauj atjaunot līdzsvaru starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem, ko ir vēlējies Savienības likumdevējs (81), – līdzsvaru, kuru citādi varētu apdraudēt strīda inversija, kas ir raksturīga Regulā Nr. 1896/2006 paredzētajai procedūrai un kas piešķir vēl lielāku nozīmi tiesas un patērētāja–atbildētāja pienācīgai informēšanai (82).
137. Visbeidzot, noslēgumā vēl ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 8. un 11. pantu tiesai, kurā iesniegts pieteikums maksājuma rīkojumam, ir jālemj tikai par to, vai prasījums šķiet pamatots, kad tā pieņem vai noraida šādu pieteikumu.
138. Citiem vārdiem sakot, iespējamā pieteikuma noraidīšana (ja, piemēram, ir šaubas par minēto noteikumu iespējami negodīgo raksturu), protams, netraucēs kreditoram panākt savas prasības apmierinājumu, izmantojot citas procedūras (83). Šis apstāklis ir skaidri apstiprināts Regulas Nr. 1896/2006 1. panta 2. punktā un 11. panta 3. punktā (84).
Secinājumi
139. Manuprāt, atbildei uz pirmajiem un otrajiem jautājumiem lietās C‑453/18 un C‑494/18 un uz trešo jautājumu lietā C‑494/18, ir jābūt apstiprinošai.
140. Tādējādi valsts tiesai, kura izskata pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam attiecībā uz līgumu, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ir tiesības pēc savas ierosmes pārbaudīt attiecīgajā līgumā paredzēto noteikumu iespējamo negodīgumu, kā tas ir noteikts Direktīvas 93/13 6. un 7. pantā, skatītos kopā ar Hartas 38. pantu un LES 6. panta 1. punktu.
141. Šajā ziņā tiesa, kurā iesniegts pieteikums, var pieprasīt saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 9. panta 1. punktu, skatītu kopā ar šīs regulas 7. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktu, lai pieteikuma iesniedzējs iesniedz līgumu, ar ko viņš ir pamatojis savu pieteikumu, vienīgi nolūkā veikt iepriekšminēto pārbaudi.
142. Līdz ar to ar Regulas Nr. 1896/2006 un Direktīvas 93/13 tiesību normām netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros pieteikuma iesniedzēja iesniegtie papildu dokumenti, piemēram, prasījumu pamatojošā līguma kopija, ir kvalificēti kā nepieņemami.
Par ceturto jautājumu lietā C‑494/18
143. Iesniedzējtiesa būtībā jautā par Regulas Nr. 1896/2006 spēkā esamību un it īpaši vēlas noskaidrot, vai šī regula ir saderīga ar Hartas 38. pantu (kā arī ar LES 6. pantu) gadījumā, ja atbilde uz iepriekš izskatītajiem jautājumiem ir noliedzoša.
144. Tā kā, manuprāt, uz minētajiem jautājumiem ir jāsniedz apstiprinoša atbilde, par šo jautājumu nav jālemj.
145. Iepriekš piedāvātā Regulas Nr. 1896/2006 interpretācija ļauj tai līdzāspastāvēt ar Direktīvā 93/13 paredzēto obligāto sistēmu un nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kas minēts Hartas 38. pantā.
Secinājumi
146. Ņemot vērā iepriekšminēto, es ierosinu Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia n o 11 de Vigo (Vigo pirmās instances tiesa Nr. 11, Spānija) un Juzgado de Primera Instancia n o 20 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 20, Spānija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Izskatot pieteikumu maksājuma rīkojumam, kas iesniegts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1896/2006 (2006. gada 12. decembris), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, ja šis pieteikums ir par prasījumu, kas pamatots ar līgumu, kurš noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, tiesai, kurā iesniegts pieteikums, ir tiesības pēc savas ierosmes pārbaudīt šajā līgumā paredzēto noteikumu iespējamo negodīgumu saskaņā ar Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. un 7. pantu, skatītos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantu, kā arī LES 6. panta 1. punktu.
Šī iemesla dēļ saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006 9. panta 1. punktu, skatītu kopā ar šīs regulas 7. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktu, tiesa, kurā iesniegts pieteikums, var prasīt, lai pieteikuma iesniedzējs iesniedz līgumu, ar kuru viņš ir pamatojis savu pieteikumu, vienīgi nolūkā veikt iepriekšminēto pārbaudi.
Ar Regulas Nr. 1896/2006 7. un 9. pantu, skatītiem kopā ar Direktīvas 93/13/EEK 6. un 7. pantu, netiek pieļauta tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā papildu dokumenti, piemēram, pret patērētāju izvirzīto prasījumu pamatojošā līguma kopija, ko pieteikuma iesniedzējs iesniedz tiesā, kurā iesniegts pieteikums, ir kvalificēti kā nepieņemami.