EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2016. gada 28. jūnijā
Lieta F‑40/15
FV
pret
Eiropas Savienības Padomi
Civildienests – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Interese celt prasību – Analītisku vērtējumu pasliktināšana – Vēršanās Ziņojumu komitejā – Otrā novērtētāja veikti noteiktu vērtējumu, kas neietekmē kopējo novērtējumu, labojumi – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pienākums norādīt pamatojumu – Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses
Priekšmets Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru FV lūdz atcelt savu novērtējuma ziņojumu, kas ticis sagatavots par laikposmu no 2013. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim
Nolēmums Prasību noraidīt. FV sedz savus un atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Prasība atcelt novērtējuma ziņojumu – Ierēdnis, kurš ir galīgi izbeidzis dienesta attiecības – Intereses celt prasību saglabāšana – Nosacījums
(Civildienesta noteikumu 43., 90. un 91. pants)
2. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtētāju rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
3. Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pienākums norādīt pamatojumu – Pienākums novērtējuma ziņojumā ietvertos komentārus pamatot ar faktiem – Neesamība – Nepieciešamā saskaņotība starp aprakstošajiem komentāriem un piešķirtajiem punktiem – Atcelšana vienīgi acīmredzamas nesaskaņas gadījumā
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
4. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus – Novērtējuma ziņojums, kurā ir kritisks vērtējums par ierēdņa sniegumu – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)
5. Ierēdņu celta prasība – Pieņemamības nosacījumi – Iepriekšēja administratīvā procesa ievērošana
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)
1. Attiecībā uz ierēdņa vai bijušā ierēdņa interesi celt prasību, lai atceltu karjeras attīstības ziņojumu, kas uz viņu attiecas, ir jānorāda, ka minētais ziņojums ir viņu tiešo priekšnieku pieņemts novērtējošs lēmums par to, kā novērtējamais ierēdnis ir pildījis tam uzticētos pienākumus, un par viņa uzvedību darbā konkrētajā laikposmā un ka neatkarīgi no tā lietderības nākotnē tas ir rakstveida un oficiāls pierādījums par ierēdņa veiktā darba kvalitāti. Šāds novērtējums nav vienkāršs konkrētajā laikposmā veikto pienākumu apraksts, bet tas ietver arī cilvēcisko īpašību, ko novērtējamā persona ir parādījusi savas profesionālās darbības veikšanā, vērtējumu. Tādēļ katram ierēdnim ir tiesības uz to, ka viņa darbs tiek oficiāli atzīts, pamatojoties uz pareizi un taisnīgi sagatavotu novērtējumu. Līdz ar to atbilstoši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierēdnim katrā ziņā ir jāatzīst tiesības apstrīdēt par viņu sagatavoto karjeras attīstības ziņojumu tā satura dēļ vai tādēļ, ka tas nav sagatavots saskaņā ar Civildienesta noteikumos paredzētajām normām.
Šajā ziņā, tā kā novērtējuma ziņojumam ir būtiska loma ierēdņa karjeras virzībā, tas novērtētās personas intereses principā ietekmē tikai līdz brīdim, kad tā galīgi izbeidz dienesta attiecības, un tādēļ pēc šīs galīgās attiecību izbeigšanas ierēdņa celta prasība principā vairs nav pieņemama, izņemot, ja tiek pierādīts, ka pastāv īpaši apstākļi, ar ko ir attaisnojamas personiskas un pastāvošas intereses panākt, ka tiek atcelts attiecīgais ziņojums.
Novērtējamā ierēdņa intereses apstrīdēt savu novērtējuma ziņojumu tā satura dēļ katrā ziņā joprojām pastāv, ja viņa novērtējuma ziņojumā ir skaidri negatīvi vērtējumi par viņa sniegumu un uzvedību dienestā.
(skat. 44., 46. un 49. punktu)
Atsauces
Tiesa: rīkojums, 1999. gada 19. oktobris, N/Komisija, C‑21/99 P, EU:C:1999:508, 24. punkts, un spriedums, 2008. gada 22. decembris, Gordon/Komisija, C‑198/07 P, EU:C:2008:761, 43.–45. punkts.
Vispārējā tiesa: spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 157. un 162. punkts.
2. Civildienesta tiesai ar savu vērtējumu nav jāaizstāj to personu novērtējums, kurām ir jāvērtē novērtējamās personas darbs, jo savu ierēdņu darba novērtēšanā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība. Tādējādi novērtējuma ziņojumu satura pārbaude tiesā, ko veic Savienības tiesa, ir tikai par procedūras likumību, faktu saturisko pareizību, kā arī to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai arī nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Civildienesta tiesas kompetencē tātad nav pārbaudīt administrācijas veiktā ierēdņa profesionālo spēju novērtējuma pamatotību, ja tas ietver kompleksus spriedumus par atbilstību, kas pēc sava rakstura nav objektīvi pārbaudāmi.
Tādējādi, lai pierādītu, ka administrācija, izvērtēdama faktus, kas attaisno novērtējuma ziņojuma atcelšanu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pierādījumiem, kuri prasītājam ir jāsniedz, ir jābūt pietiekamiem, lai ar tiem varētu atspēkot administrācijas sniegto vērtējumu ticamību. Citiem vārdiem, pamats, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu, ir jānoraida, ja pretēji prasītāja norādītajiem elementiem apstrīdētais vērtējums vēl joprojām var tikt pieņemts kā patiess un derīgs.
(skat. 66. un 67. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1983. gada 1. jūnijs, Seton/Komisija, 36/81, 37/81 un 218/81, EU:C:1983:152, 23. punkts.
Pirmās instances tiesa: spriedumi, 1996. gada 12. decembris, AIUFFASS un AKT/Komisija, T‑380/94, EU:T:1996:195, 59. punkts, un 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 221. punkts.
Civildienesta tiesa: spriedumi, 2011. gada 29. septembris, AJ/Komisija, F‑80/10, EU:F:2011:172, 32. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2015. gada 8. oktobris, FT/EVTI, F‑39/14, EU:F:2015:117, 74. punkts.
3. Vērtētājam ir plaša rīcības brīvība, novērtējot attiecīgo personu darbu. Šādas rīcības brīvības esamība nozīmē, ka vērtētājiem nav ne pienākuma norādīt novērtējuma ziņojumā visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai pamatotu savu vērtējumu, ne arī pienākuma izvērtēt un atbildēt uz visiem punktiem, kurus apstrīd novērtējamā persona.
Turklāt ar aprakstošajiem komentāriem, kas ir ietverti novērtējuma ziņojumā, ir jāpamato analītiskie vērtējumi ziņojumā, un tie ir novērtējuma pieņemšanas pamats, kas ļauj attiecīgajam ierēdnim vai darbiniekam izprast iegūtos punktus. Tādējādi, ņemot vērā komentāru ļoti svarīgo nozīmi novērtējuma ziņojuma pieņemšanā, tiem ir jāsaskan ar piešķirtajiem punktiem, un novērtējums ir jāuzskata par komentāru skaitlisku vai analītisku atspoguļojumu. Tomēr, ņemot vērā vērtētājiem piešķirto ļoti plašo rīcības brīvību, ar iespējamo nesaskaņu novērtējuma ziņojumā tā atcelšanu var pamatot tikai tad, ja tā ir acīmredzama.
(skat. 88. un 89. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: spriedumi, 2009. gada 10. septembris, van Arum/Parlaments, F‑139/07, EU:F:2009:105, 88. punkts, un 2013. gada 23. oktobris, Solberg/ EMCDDA, F‑148/12, EU:F:2013:154, 41. punkts un tajā minētā judikatūra.
4. Psiholoģiska vardarbība ir definējama tādējādi, ka tajā ietilpst rīcība, kas objektīvi ir radījusi sekas, kuras cietušo personu diskreditē vai pasliktina viņas darba apstākļus. Tā kā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu attiecīgajai rīcībai ir jābūt ļaunprātīgai, no tā izriet, ka rīcības atzīšana par vardarbību ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu.
Tomēr tā ierēdņa snieguma vērtējums, kuru ir novērtējis tiešais priekšnieks, pat ja tā ir kritika, pats par sevi nevar tikt kvalificēts kā vardarbība.
(skat. 104. un 105. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: spriedumi, 2009. gada 2. jūlijs, Giannini/Komisija, F‑49/08, EU:F:2009:76, 136. punkts, un 2012. gada 16. maijs, Skareby/Komisija, F‑42/10, EU:F:2012:64, 65. punkts.
5. Ierēdnim, kurš uzskata, ka ir cietis no psiholoģiskās vardarbības, ir jāvēršas administrācijā ar lūgumu pārtraukt šo izturēšanos. Tikai tieši vai netieši izteikts šā lūguma noraidījums ir nelabvēlīgs lēmums, kuru attiecīgais ierēdnis var apstrīdēt Savienības tiesā pēc tam, kad ir ievērojis piemērojamo administratīvo procesu.
(skat. 106. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: spriedums, 2007. gada 1. februāris, Rossi Ferreras/Komisija, F‑42/05, EU:F:2007:17, 58. un 59. punkts, un 2009. gada 25. novembris, Soerensen Ferraresi/Komisija, F‑5/09, EU:F:2009:156, 27. punkts.