ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 20. martā (1)
Apvienotās lietas C‑12/13 P un C‑13/13 P
Gérard Buono
Jean-Luc Buono
Roger Louis Paul Del Ponte
Serge Antoine Di Rocco
Jean Gérald Lubrano
Jean Lubrano
Jean Lucien Lubrano
Fabrice Marin
Robert Marin
(Lieta C‑12/13 P)
Syndicat des thoniers méditerranéens
Marc Carreno
Jean Louis Donnarel
Jean-François Flores
Gérald Jean Lubrano
Hervé Marin
Nicolas Marin
Sébastien Marin
Serge Antoine José Perez
(Lieta C‑13/13 P)
Apelācija – Zvejas kvotas – Komisijas noteikti ārkārtas pasākumi – Prasība par Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību – Pieņemamība – Juridisko personu tiesības celt prasību par atbildību – Ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ – Vispārējās tiesas veikta sprieduma apvienotajās lietās FIAMM piemērošana – Atbildība par prettiesisku aktu – Atlīdzināmie zaudējumi – Iespējas zaudēšana
1. Šajās apvienotajās lietās, kas ir cieši saistītas ar lietu C‑611/12 P (Giordano), ir pārsūdzēts Vispārējās tiesas 2012. gada 7. novembra spriedums lietā T‑574/08 Syndicat des thoniers méditerranéens u.c./Komisija, ar kuru tika noraidīta vairāku Francijas seineru īpašnieku, kā arī arodbiedrības, kas pārstāv tunzivju zvejas nozares intereses, celtā prasība par Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Atšķirībā no lietas C‑611/12 P, par kuru esmu sniedzis citus secinājumus šajā pašā dienā, prasītāji šajās apelācijas sūdzībās ir minējuši pamatu, kas nav izvirzīts lietā C‑611/12 P un kas ir balstīts uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ.
2. Tāpēc šajos secinājumos pievērsīšos aspektiem, kas atšķir abas apvienotās lietas no lietas C‑611/12 P. Turklāt, lai gan abas lietas tika apvienotas, jau tagad ir svarīgi norādīt, ka attiecīgajos procesuālajos rakstos saistībā ar šīm lietām ir izvirzīti dažādi argumenti, kas šajos secinājumos ir jāaplūko atsevišķi. Turklāt papildus iepriekš minētajam jāmin vēl viena problēma: viens no apelācijas sūdzības iesniedzējiem lietā C‑13/13 P – Syndicat des thoniers méditerranéens, arodbiedrība, kas pārstāv tunzivju zvejas nozares intereses, – apstrīd Vispārējās tiesas lēmumu neatzīt tās tiesības celt prasību. Pakavēšos arī pie šī jautājuma, jo šajā ziņā rodas īpašs jautājums par juridisko personu, kas pārstāv kādu personu intereses, tiesībām celt prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību.
I – Atbilstošās tiesību normas
3. LESD 340. panta otrajā daļā attiecībā uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību ir noteikts šāds regulējums:
“Ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus.”
4. Zilo tunzivju zveja tiek reglamentēta gan starptautiskā, gan Eiropas līmenī. Kopš 1997. gada Savienība ir pievienojusies Starptautiskajai konvencijai par Atlantijas tunzivju saglabāšanu, kuras Starptautiskā Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisija (ICCAT) pieņem ieteikumus un rīcības plānus, lai nodrošinātu attiecīgo ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu. Pildot ICCAT lēmumus, Savienība ir pieņēmusi vairākus instrumentus, tostarp Regulu (EK) Nr. 520/2007, ar ko paredz tehniskus pasākumus konkrētu tālu migrējošu zivju sugu krājumu saglabāšanai un atceļ Regulu (EK) Nr. 973/2001 (2), un Regulu (EK) Nr. 1559/2007, ar ko izveido daudzgadu plānu zilo tunzivju krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 520/2007, uz kurām attiecas izskatāmā lieta (3).
5. Minētie Savienības noteikumi ietilpst arī Regulas (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (4) piemērošanas jomā. Ar šo instrumentu tiek ieviesta virkne vispārīgu pasākumu attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu, apsaimniekošanu un izmantošanu, kas notiek dalībvalstu teritorijā vai Kopienas ūdeņos vai kas tiek veikta ar Savienības zvejas kuģiem.
6. Dažādu Regulā Nr. 2371/2002 paredzēto pasākumu starpā ir jānorāda uz 7. pantu “Komisijas ārkārtas pasākumi”, kurā tostarp ir noteikts:
“1. Ja ir pierādījumi nopietniem draudiem, kas rodas zvejas darbību rezultātā un rada vajadzību pēc tūlītējas rīcības, attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu vai jūras ekosistēmu, Komisija pēc motivēta dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var lemt par ārkārtas pasākumiem, kuri ilgst ne vairāk par sešiem mēnešiem. Komisija var pieņemt jaunu lēmumu pagarināt ārkārtas pasākumus ne vairāk kā par sešiem mēnešiem.
2. Dalībvalsts vienlaicīgi dara zināmu pieprasījumu Komisijai, citām dalībvalstīm un attiecīgajām reģionālajām konsultatīvajām padomēm. Tās var iesniegt savas rakstiskās atsauksmes Komisijai piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.
Komisija pieņem lēmumu 15 darbdienu laikā pēc 1. punktā minētā pieprasījuma saņemšanas.
3. Ārkārtas pasākumi stājas spēkā nekavējoties. Par tiem informē attiecīgās dalībvalstis, un tos publicē Oficiālajā Vēstnesī.
4. Attiecīgās dalībvalstis var paziņot Komisijas lēmumu Padomei 10 darbdienu laikā pēc minētā paziņojuma saņemšanas.
5. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt citādu lēmumu viena mēneša laikā pēc paziņojuma saņemšanas dienas.”
7. Regulā (EK) Nr. 40/2008 ir noteiktas konkrētu zivju krājumu, tostarp zilo tunzivju, zvejas iespējas un ar tām saistītie nosacījumi 2008. gadam (5). Šajā aktā ir noteikti zilo tunzivju nozvejas limiti un daudzums, kas var tikt iegūts 2008. gadā ar Kopienas kuģiem Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā. Šie limiti un daudzums ir tikuši grozīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 446/2008 (6).
8. Ņemot vērā informāciju, ko tajā laikā bija snieguši inspektori attiecīgo valstu apmeklējumu laikā, Komisija konstatēja, ka zilo tunzivju zvejas iespējas Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā, kas tika piešķirtas seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu, būtu jāuzskata par izsmeltām 2008. gada 16. jūnijā. Zilo tunzivju zvejas iespējas seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, būtu jāuzskata par izsmeltām 2008. gada 23. jūnijā. Ņemot vērā šos faktus, Komisija saskaņā ar iepriekš minētās Regulas Nr. 2371/2002 7. pantu pieņēma Regulu Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā (7). Regulā Nr. 530/2008 ir šādi trīs noteikumi:
“1. pants
No 2008. gada 16. jūnija ir aizliegts seineriem, kuri peld ar Grieķijas, Francijas, Itālijas, Kipras un Maltas karogu vai ir reģistrēti minētajās valstīs, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā.
No minētās dienas ir arī aizliegts paturēt uz kuģa, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, pārkraut, pārvietot vai izkraut krastā šādus krājumus, ko nozvejojuši minētie kuģi.
2. pants
No 2008. gada 23. jūnija ir aizliegts seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu vai ir reģistrēti minētajā valstī, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā.
No minētās dienas ir arī aizliegts paturēt uz kuģa, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, pārkraut, pārvietot vai izkraut krastā šādus krājumus, ko nozvejojuši minētie kuģi.
3. pants
1. Neskarot panta otro daļu [2. punktu], no 2008. gada 16. jūnija Kopienas uzņēmējiem ir aizliegts atļaut izkraut krastā, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, un pārkraut zilās tunzivis, kuras seineri nozvejojuši Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45 °R garuma un Vidusjūrā.
2. Līdz 2008. gada 23. jūnijam ir atļauts izkraut krastā, iesprostot, lai uzbarotu vai audzētu, un pārkraut Kopienas ūdeņos vai ostās zilās tunzivis, kuras Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā nozvejojuši seineri, kuri peld ar Spānijas karogu vai ir reģistrēti minētajā valstī.”
II – Fakti
A – Lieta C‑12/13 P
9. Gérard Buono, Jean-Luc Buono, Roger Del Ponte, Serge Antoine Di Rocco, Jean Gérald Lubrano, Jean Lubrano, Jean Lucien Lubrano, Fabrice Marin un Robert Marin (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) ir Francijas valstspiederīgie, kuriem pieder seineri, kas zvejo zilās tunzivis Vidusjūras ūdeņos. Viņi visi ir Syndicat des thoniers méditerranéens [Vidusjūras zvejnieku arodbiedrības] locekļi.
10. Saskaņā ar Savienības tiesību normām Francijas Republikai 2008. gadā tika piešķirta zilo tunzivju nozvejas kvota 4164 tonnu apmērā, no kuras 90 % tika piešķirti seineriem, kuri peld ar Francijas karogu un zvejo zilās tunzivis Vidusjūrā.
11. Visi apelācijas sūdzības iesniedzēji saņēma 2008. gadam īpašu zilo tunzivju zvejas licenci, uz ko tika attiecināta individuāla nozvejas kvota. Zvejas atļauja bija derīga no 2008. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam.
12. Pēc tam, kad tika izsniegta minētā licence, apelācijas sūdzības iesniedzēji sāka zveju Vidusjūras ūdeņos, kas tika pārtraukta 2008. gada 16. jūnijā sakarā ar Komisijas Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanu un stāšanos spēkā, kuras īstenošana ietvēra iepriekš minēto licenču atsaukšanu.
B – Lieta C‑13/13 P
13. Syndicat des thoniers méditerranéens (turpmāk tekstā – “STM”) ir arodbiedrība, uz kuru attiecas Francijas Darba kodeksa IV nodaļa un kurā var iestāties tikai jūras zivsaimniecības darbinieki, kas ir saistīti ar tunzivju zveju.
14. Marc Carreno, Jean Louis Donnarel, Jean-François Flores, Gérald Jean Lubrano, Hervé Marin, Nicolas Marin, Sébastien Marin un Serge Antoine José Perez (turpmāk tekstā – “individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑13/13 P” vai “individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji”) ir Francijas valstspiederīgie, kuri ir attiecīgo seineru, kas zvejo Vidusjūrā, īpašnieki un/vai akcionāri. Viņi visi ir STM locekļi.
15. Kā norādīts šo secinājumu 10. punktā, Francijas Republikai 2008. gadā tika piešķirta zilo tunzivju nozvejas kvota 4164 tonnu apmērā, no kuras 90 % tika piešķirti seineriem, kuri peld ar Francijas karogu un zvejo zilās tunzivis Vidusjūrā.
16. Visi individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji saņēma 2008. gadam īpašu zilo tunzivju zvejas licenci, uz ko tika attiecināta individuāla nozvejas kvota. Zvejas atļauja bija derīga no 2008. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam.
17. Pēc tam, kad tika izsniegta minētā licence, individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji sāka zveju Vidusjūras ūdeņos, kas tika pārtraukta 2008. gada 16. jūnijā sakarā ar Komisijas Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanu un stāšanos spēkā, kuras īstenošana ietvēra iepriekš minēto licenču atsaukšanu.
III – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
18. 2008. gada 24. decembrī STM, apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P un individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, kas izriet no zvejas aizlieguma saskaņā ar Komisijas Regulu Nr. 530/2008.
19. 2010. gada 25. martā Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs apturēja tiesvedību līdz Tiesas sprieduma lietā AJD Tuna (8) un Vispārējās tiesas nolēmumu lietā Norilsk Nickel Harjavalta un Umicore/Komisija (9) un lietā Etimine un Etiproducts/Komisija pasludināšanai (10). Tiklīdz attiecīgie nolēmumi minētajās lietās tika pieņemti, lietas dalībnieki tika aicināti paust savu viedokli par minēto nolēmumu sekām attiecībā uz šo lietu.
20. 2011. gada 12. aprīlī Vispārējai tiesai tika paziņots, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P ir mainījuši advokātu.
21. Savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos STM lūdza Vispārējo tiesu atzīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību par zaudējumiem, kas tikuši radīti ar Regulu Nr. 530/2008. Tomēr STM neapstrīdēja minētās regulas tiesiskumu, tādējādi savu prasību tā pamatoja ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ. STM arī lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt morālo kaitējumu EUR 30 000 apmērā; tā esot summa, kas esot tikusi ieguldīta šīs arodbiedrības locekļu informēšanai par Eiropas tiesisko regulējumu zvejas jomā.
22. Savos rakstveida un mutvārdu argumentos individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑13/13 P lūdza Vispārējo tiesu atzīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību par zaudējumiem, kas tikuši radīti ar Regulu Nr. 530/2008. Tomēr individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji, tāpat kā STM, neapstrīdēja šīs regulas tiesiskumu, arī pamatojot savu prasību ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ. Tāpat individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑13/13 P lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai samaksāt attiecīgas summas:
– simboliski EUR 1 – Marc Carreno;
– EUR 351 685 – Jean Louis Donnarel;
– simboliski EUR 1 – Jean-Francois Flores;
– EUR 237 160 (vai EUR 474 320, ņemot vērā attiecīgo nodokļa maksājumu) – Gérald Jean Lubrano;
– simboliski EUR 1 – Hervé Marin, Nicolas Marin, Robert Marin un Sébastien Marin, un
– EUR 838 970 – Serge Antoine Joseph Perez.
23. Savos rakstveida un mutvārdu argumentos apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P lūdza Vispārējo tiesu atzīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību par zaudējumiem, kas tikuši radīti ar Regulu Nr. 530/2008. Lai gan sākotnēji savu prasību viņi pamatoja ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ, pēc Tiesas sprieduma lietā AJD Tuna pasludināšanas apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P savu prasību Vispārējā tiesā pamatoja arī ar minētās regulas prettiesiskumu. Tāpat Vispārējai tiesai tika lūgts piespriest Komisijai samaksāt attiecīgas summas:
– EUR 323 053 (vai EUR 564 956, ņemot vērā attiecīgo nodokļa maksājumu) Buono un Jean-Luc Buono;
– EUR 518 707 (vai EUR 703 707, ņemot vērā attiecīgo nodokļa maksājumu) – Roger Louis Paul Del Ponte;
– EUR 388 047 (vai EUR 634 207, ņemot vērā attiecīgo nodokļa maksājumu) – Serge Antoine Di Rocco;
– EUR 213 588 – Gérald Lubrano;
– EUR 212 358 – Jean Lubrano un Jean Lucien Lubrano, un
– EUR 466 655 (vai EUR 610 820, ņemot vērā attiecīgo nodokļa maksājumu) – Fabrice Marin un Robert Marin.
24. Visi apelācijas sūdzības iesniedzēji arī lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25. Savukārt Komisija lūdza Vispārējo tiesu noraidīt prasību pilnībā un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26. Ar 2012. gada 7. novembra spriedumu Vispārējā tiesa STM celto prasību atzina par nepieņemamu, noraidīja pārējo apelācijas sūdzības iesniedzēju celtās prasības un piesprieda visiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27. Attiecībā uz STM tiesībām celt prasību Vispārējā tiesa minēja pastāvīgo Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru tiesības celt prasību profesionālām apvienībām saskaņā ar LESD 268. pantu var tikt atzītas tikai tad, ja tiesā tās var atsaukties uz savām interesēm, kas ir atšķirīgas no tās locekļu interesēm, vai tiesībām uz atlīdzību, kuras tām ir nodevušas citas personas. Vispārējā tiesa secināja, ka STM nav pierādījusi ne savu interesi, ne arī to, ka kāda trešā puse tai būtu cedējusi savas tiesības uz atlīdzību, līdz ar to prasību atzīstot par nepieņemamu.
28. Pēc tam Vispārējā tiesa analizēja G. Buono izvirzīto pamatu par Savienības ārpuslīgumisko atbildību prettiesiskas darbības dēļ. Šajā jautājumā Vispārējā tiesa aplūkoja tikai nosacījumu par to, ka zaudējumiem jābūt reāliem un droši zināmiem. Pamatojoties uz spriedumu lietā Cofradía de pescadores “San Pedro” de Bermeo u.c./Padome (11), Vispārējā tiesa konstatēja, ka zvejas kvota ir tikai teorētiska robežvērtība maksimālajam nozvejas daudzumam, bet ar to kvotas turētājam netiek piešķirtas subjektīvas tiesības. Ciktāl G. Buono aizstāvība tika pamatota ar kvotas neizsmelšanu Komisijas lēmuma dēļ, Vispārējā tiesa secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka viņam nodarītie zaudējumi ir reāli un droši zināmi. Tāpēc minēto pamatu tā noraidīja.
29. Visbeidzot Vispārējā tiesa izvērtēja pamatu, kas bija balstīts uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ. Atgādinājusi Tiesas judikatūru šajā ziņā, Vispārējā tiesa galvenokārt aplūkoja jautājumu par to, vai nodarītie zaudējumi ir neparasti. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka zvejas darbībām tostarp ir divas raksturiezīmes: ar kvotām netiek piešķirtas subjektīvas tiesības un zvejas darbībām ir raksturīga rezultātu neprognozējamība. Šīs divas raksturiezīmes esot pietiekamas, lai noraidītu prasību, kas balstīta uz to, ka tikuši nodarīti neparasti zaudējumi, un tāpēc Vispārējā tiesa minēto pamatu noraidīja.
IV – Apelācijas sūdzība un lietas dalībnieku prasījumi
30. 2013. gada 11. janvārī apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P un lietā C‑13/13 P Tiesas kancelejā iesniedza apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas 2012. gada 7. novembra spriedumu.
31. Ar 2013. gada 26. februāra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apvienoja lietas C‑12/13 P un C‑13/13 P rakstveida procesā, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Tiesas reglamenta 54. pantu.
32. Apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑12/13 P prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atzīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33. Apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑13/13 P prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atzīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– pakārtoti – noraidīt prasību par ārpuslīgumisko atbildību;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un pirmajā instancē.
V – Par apelācijas sūdzībām
A – Par dažādu pamatu pieņemamību (C‑12/13 P un C‑13/13 P)
35. Pirms tiek analizēti galvenie jautājumi, kas ir radušies šajās apelācijas sūdzībās, ir jānorāda, ka vairāku pamatu pieņemamība ir apstrīdama. Runa ir par apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑13/13 P izvirzīto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu raksturīga ekonomiskā riska vērtējumā, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑12/13 P izvirzīto pamatu, kas ir balstīts uz pamattiesību uz īpašumu pārkāpumu.
36. Pirmajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēji savos rakstveida apsvērumos apstrīd Vispārējās tiesas veikto analīzi par kvotu funkciju, subjektīvu tiesību esamību un kvotas izsmelšanas prognozējamību. Tomēr, šķiet, pamats nav formulēts autonomi, jo tajā ir turpināta iepriekšējā pamatā izklāstītā argumentācija par Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ. Šajos apstākļos, ciktāl šis pamats ir minēts citos apelācijas sūdzības pamatos, uzskatu, ka tas ir jāatzīst par nepieņemamu.
37. Tas pats ir attiecināms arī uz pamatu lietā C‑12/13 P, kas balstīts uz pamattiesību pārkāpumu. Lai pierādītu, ka zaudējumi ir atlīdzināmi, apelācijas sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos atsaucas galvenokārt uz pamattiesībām uz īpašumu. Tomēr tieši šis jautājums ir apspriests pamatā, kas ir balstīts uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību prettiesiskas darbības dēļ. Tāpēc – iepriekšējā punktā izklāstītā iemesla dēļ – es ierosinu šo pamatu atzīt par nepieņemamu.
B – Par pamatu, kas balstīts uz STM tiesībām celt prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību (C‑13/13 P)
38. STM pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot nepareizi piemērojusi nosacījumus par juridisku personu tiesībām celt prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību. STM uzskata, ka, analizējot prasības pieņemamību, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi tiesvedībā sniegtos faktus, neesot ņēmusi vērā STM uzdevumu aizstāvēt vispārējās intereses un neesot novērtējusi, ka tai nodarītie zaudējumi ir autonomi.
39. Lai novērtētu šī pamata pamatotību, šajā ziņā ir īsumā jāatgādina Tiesas judikatūra.
40. Kopš sprieduma lietā Union syndicale u.c./Padome (12) pasludināšanas Tiesa ir izvirzījusi prasību, ka juridiskām personām, kas prasa atlīdzināt Kopienu darbības dēļ nodarītos zaudējumus, ir jāpierāda, ka minētie zaudējumi ir autonomi. Tas nozīmē, ka juridiskā persona nevar atsaukties uz zaudējumiem, kas nodarīti tās locekļiem kopumā, bet tikai uz tiem, kurus ir cietusi pati minētā organizācija (13).
41. Turklāt otrais nosacījums ir skaidri formulēts spriedumā lietā Ireks-Arkady/Padome un Komisija (14), ļaujot juridiskām personām celt prasību tad, ja tām ir cedētas tiesības uz atlīdzību. Šādā gadījumā tiek uzskatīts, ka tiesīga persona tātad ir juridiskā persona, kurai cedētas tiesības, nevis cedents, un līdz ar to juridiskajai personai rodas tiesības celt prasību tiesā (15).
42. Lai gan ir taisnība, ka prasītājam ir jāpierāda, ka šie nosacījumi ir izpildīti, tomēr īpašajā Savienības ārpuslīgumisko atbildības kontekstā ir jāuzsver ciešā saikne starp pirmo nosacījumu attiecībā uz tiesībām celt prasību tiesā (zaudējumu autonomija) un vienu no materiālajiem nosacījumiem, kas izraisa ārpuslīgumisko atbildību (reāli un droši zināmi zaudējumi). Ir skaidrs, ka nosacījums par autonomiem zaudējumiem kā nosacījums tiesībām celt prasību var pārklāties ar nosacījumu par reāliem un droši zināmiem zaudējumiem. Ja zaudējumu autonomijas pierādīšanas pienākums ir ļoti sarežģīts, rodas risks izvirzīt nosacījumu pierādīt apstākli, kas ir līdzvērtīgs reāliem un droši zināmiem zaudējumiem. Tāpēc ir svarīgi nošķirt divus posmus, kuros juridiskai personai jāpierāda, pirmkārt, zaudējumu autonomija, un, otrkārt, tas, ka tie ir reāli un droši zināmi zaudējumi. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka nosacījumi attiecībā uz tiesībām celt prasību var tikt pārvērsti par materiāliem nosacījumiem, no kā ir jāizvairās, lai prasītājam netiktu uzlikts pārmērīgs pierādīšanas pienākums, kas liegtu viņam piekļuvi tiesai.
43. Izskatāmajā lietā STM pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot atzinusi nevienu no iepriekš minētajiem diviem nosacījumiem.
44. Attiecībā uz nosacījumu saistībā ar tiesību uz atlīdzību cedēšanu Vispārējā tiesa ir pareizi apstiprinājusi, ka STM prasība ir autonoma attiecībā uz individuālo apelācijas sūdzības iesniedzēju atsevišķi iesniegtajām prasībām šajā pašā lietā. Pretējā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēji nebūtu varējuši kopā ar STM iesniegto prasību iesniegt individuālas prasības. Tāpēc Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 24.–27. punktā konstatējot, ka STM nerīkojās kā noteiktu tās locekļu tiesību uz atlīdzību cesionāre.
45. Lielāka uzmanība ir jāpievērš nosacījumam, ka juridiskai personai nodarītajiem zaudējumiem ir jābūt autonomiem. Šajā jautājumā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi apgalvoto morālo kaitējumu.
46. Prasības pieteikumā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav norādījusi nekādus STM nodarītos zaudējumus. Vienīgā norāde prasības pieteikumā ir atrodama galīgajos konstatējumos, kur ir formulēts prasījums (petitum), kuram ir pievienots lūgums atlīdzināt STM morālo kaitējumu, samaksājot vienreizēju maksājumu EUR 30 000 apmērā, kas esot ieguldīti tās locekļu apmācības programmās.
47. Ir acīmredzami, ka ar vienkāršu norādi uz morālā kaitējuma esamību, nesniedzot nekādas papildu norādes par apstākļiem, kādos minētais kaitējums nodarīts, prasība par zaudējumu atlīdzību nevar tikt pamatota. Tomēr, ņemot vērā prasības pieteikumu, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot prasību par nepieņemamu tāpēc, ka STM nebija tiesību celt prasību, jo trūkumi prasības pieteikumā bija tik būtiski, ka drīzāk to dēļ prasības pieteikums bija nepieņemams.
48. Kā zināms, viens no Vispārējās tiesas reglamenta 44. pantā paredzētajiem nosacījumiem ir, ka pieteikumā ietver “strīda priekšmetu, kā arī kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem”. Šī nosacījuma neizpilde pamato prasības pieteikuma nepieņemamību, bet ne prasības nepieņemamību tiesību celt prasību tiesā neesamības dēļ, kā to esmu norādījis arī citviet.
49. Tātad izskatāmajā lietā nepieņemamība nevar ietekmēt prasību tiesību celt prasību neesamības dēļ, tāpēc ka nav zināms STM nodarītais morālais kaitējums, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības pieteikumā nav to norādījusi. STM prasība varētu būt nepieņemama tiesību celt prasību neesamības dēļ, ja, paskaidrojot kaitējumu un tā konkrētos apstākļus, acīmredzami trūktu pierādījumu. Tomēr izskatāmajā lietā prasības pieteikumā ne tikai nav minēti pierādījumi, bet arī nav atsauces uz pašu kaitējumu, un tas apgrūtina pašu iespēju novērtēt prasības pieņemamību.
50. Tāpēc es ierosinu Tiesai aizstāt motīvus un pasludināt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot STM celto prasību par nepieņemamu, jo prasības pieteikums galu galā bija jāatzīst par nepieņemamu tāpēc, ka nebija izpildīts Vispārējās tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums.
51. Tomēr, tā kā šis secinājums neietekmē pirmajā instancē panākto iznākumu, STM izvirzītais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.
C – Par pamatu, kas balstīts uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību prettiesiskas darbības dēļ (C‑12/13 P)
52. Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā ir atzinusi, ka nodarītie zaudējumi nav “droši zināmi”. Viņi apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi zaudēto peļņu vai – pakārtoti – iespējas zaudēšanu Regulas Nr. 530/2008 [pieņemšanas] dēļ. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata: tas, ka pašā regulā ir uzsvērts, ka iepriekšējos gados apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izsmēluši savu kvotu, kā arī tas, ka Spānijas seineri ir izsmēluši savas kvotas tiem piešķirtajā papildu nedēļā, ir pietiekami pierādījumi, lai apstiprinātu “droši zināmu” zaudējumu esamību.
53. Ievadā Komisija norāda, ka minētais pamats ir nepieņemams, jo tas ir jauns jautājums, kas nebija iztirzāts sākotnējā prasības pieteikumā [pirmajā] instancē. Runājot par jautājuma būtību, Komisija noraida šo pieeju un atkārtoti apstiprina savu [pirmajā] instancē pausto nostāju, kura galvenokārt ir balstīta uz tiesību uz kvotas izsmelšanu neesamību, liedzot iespēju konkrēti aprēķināt zaudējumus. Šis apstāklis vien varot pamatot Vispārējās tiesas secinājumu, ka nodarītie zaudējumi nav “droši zināmi”.
54. Attiecībā uz pamata pieņemamību es nešaubos, ka pamats ir pilnīgi pieņemams, jo nevis lietas dalībnieki vienpusēji papildināja apelācijas sūdzības pamatus, bet minētais papildinājums tika ieviests pēc Vispārējās tiesas pieprasījuma sakarā ar Tiesas sprieduma lietā AJD Tuna pasludināšanu. Pēc minētā sprieduma pasludināšanas Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus paust savu nostāju rakstveidā un mutvārdos tiesas sēdē, jo minētajā lietā Tiesa atzina Regulu Nr. 530/2008 par spēkā neesošu. Tāpēc es uzskatu, ka pamatu papildināšana instancē, uz kuru ir norādīts šajā apelācijas tiesvedībā, ir veikta pareizi, tāpēc pamats nav jāatzīst par nepieņemamu.
55. Izskatot minēto pamatu pēc būtības, es uzskatu, ka, lai to aplūkotu, pietiek atsaukties uz iepriekš minētajiem secinājumiem, kurus esmu sniedzis lietā C‑611/12 P, konkrēti, uz to 38.–69. punktu, kuros esmu sīki iztirzājis, ka iespējas zaudēšana ir atlīdzināma. Tur izklāstīto iemeslu dēļ, kas ir pilnīgi piemērojami izskatāmajā lietā, jo pārsūdzētie spriedumi abos gadījumos ir pasludināti ar tādiem pašiem formulējumiem un argumentiem, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
56. Tāpēc es ierosinu Tiesai apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑12/13 P izvirzīto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu LESD 340. panta otrās daļas interpretācijā saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējiem nodarīto zaudējumu “droši zināmo” raksturu.
D – Par pamatu, kas ir balstīts uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ (C‑12/13 P un C‑13/13 P)
57. Gan apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P, gan individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑13/13 P apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ar Regulu Nr. 530/2008 nav noteikts būtisks ierobežojums, kas rada “neparastus” un “īpašus” zaudējumus.
58. Sākotnēji jāprecizē, ka es atsaukšos tikai uz individuālo apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑13/13 P izvirzīto pamatu, jo, kā jau norādīts, uzskatu, ka Vispārējā tiesa – lai arī ņemot vērā minētās nianses – ir pareizi atzinusi STM prasību par nepieņemamu.
59. Lai pamatotu savu prasījumu (petitum), apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P īsumā atsaucas uz ģenerāladvokāta secinājumiem apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija (16). Individuālie apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑13/13 P pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot nospriedusi, ka kvotu īpašumtiesības nav līdzvērtīgas subjektīvajām tiesībām, esot nepareizi piemērojusi jēdzienu “raksturīgs ekonomisks risks” un esot sagrozījusi kvotas funkciju.
60. Savukārt Komisija iebilst, ka attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma punktiem par ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ rodas interpretācijas problēma, jo nav skaidrs, vai Vispārējā tiesa atzīst šāda veida atbildības esamību vai arī tās neesamību. Tāpēc Komisija ierosina aizstāt motīvus un lūdz Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību, tikai konstatējot minētās atbildības neesamību vai pasludinot, ka Vispārējās tiesas analīze par neparastiem zaudējumiem tikusi formulēta tikai pilnības labad.
61. Aplūkojot jautājumu par Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ, galvenokārt ir jāatsaucas uz Tiesas spriedumu lietā Dorsch Consult (17) un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija. Minētajās lietās, kuru saturs tagad sīki nav jāizklāsta, Tiesa ir pasludinājusi, ka tad, ja šāda atbildība principā būtu jāatzīst, ir jābūt izpildītiem vismaz trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, zaudējumiem jābūt reāliem, jāpastāv cēloņsakarībai starp zaudējumiem un attiecīgo darbību, kā arī zaudējumiem jābūt neparastiem un īpašiem (18).
62. Ir jāuzsver, ka argumentācija iepriekš minētajos spriedumos lietā Dorsch Consult un apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija ir hipotētiska. Tas nozīmē, ka Tiesa neatzīst Savienības ārpuslīgumiskās atbildības likumīga tiesību akta dēļ esamību, bet tikai konstatē tās nosacījumus gadījumā, ja Savienības tiesībās būtu paredzēta šāda atbildība. Spriedumā apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija, kas tika pasludināts astoņus gadus pēc sprieduma lietā Dorsch Consult, tā ļoti nepārprotami apstiprina, ka šāds atbildības veids ir hipotētisks.
63. Šķiet, pamatots ir jautājums par to, kāpēc Tiesai ir šāds viedoklis. Taču, manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir atrodama judikatūrā, kas ir izstrādāta pirms spriedumu lietā Dorsch Consult un apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija pasludināšanas.
64. Proti, septiņdesmitajos gados Tiesai bija iespēja lemt par to, vai Eiropas Ekonomikas kopiena ir atbildīga likumīga tiesību akta dēļ, konkrētāk, spriedumā apvienotajās lietās Compagnie d’approvisionnement, de transport et de crédit SA un Grands Moulins de Paris SA/Komisija. Minētajās lietās Tiesa izskatīja pamatu, kas bija balstīts uz ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ, un nosprieda, ka šāda “iespējama” atbildība “likumīga tiesību akta dēļ” (19) nav jāaplūko tādā situācijā kā minētajā lietā. Šeit rodas neskaidrības, nosakot ārpuslīgumiskās atbildības likumīga tiesību akta dēļ apjomu, jo atsaukšanās uz to kā “iespējamu” kategoriju liecina par Tiesas šaubām.
65. Šī argumentācija pieņēmuma veidā vēl tika iztirzāta lietā Biovilac/EEK, kurā Tiesa norādīja, ka atbildība likumīga tiesību akta dēļ būtu “jāpiemēro, ja Kopienas tiesībās tiktu atzīta atbildības bez vainas sistēma” (20). Tomēr Tiesa neprecizēja, vai sprieduma pasludināšanas brīdī šāda sistēma pastāvēja. Tāda pati pieeja ir arī spriedumā lietā Développement un Clemessy/Komisija, kurā Tiesa ir vēlreiz uzsvērusi, ka “[nav] jāpārbauda, vai tāds princips kā atbildība bez vainas pastāv Kopienu tiesību sistēmā” (21).
66. Tādējādi visbeidzot ir jāaplūko lieta Dorsch Consult, kurā Tiesā atkal izskatīja minēto jautājumu, bet tagad apelācijas tiesvedībā – pēc Vispārējās tiesas izveidošanas. Attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ Vispārējā tiesa bija piemērojusi ļoti līdzīgu pieeju tai, kas ir izklāstīta iepriekšējos punktos, secinot Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības likumīga tiesību akta dēļ neesamību, bet tā sprieda – tāpat kā Tiesa to bija darījusi agrāk – hipotētiski, “ņemot vērā izskatāmās lietas īpatnības” (22). Tiesa necēla nevienu iebildumu pret šāda veida apsvērumiem un pilnīgi atbalstīja Vispārējās tiesas spriedumu, vēlreiz atgādinot, ka ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ vēl joprojām nav apstiprināta kategorija (23).
67. Spriedumā lietā FIAMM un FIAMM Technologies/Padome un Komisija (24) Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka ir pienācis laiks atzīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības likumīga tiesību akta dēļ esamību. Tomēr, atbildot uz apelācijas sūdzību par iepriekš minēto Vispārējās tiesas spriedumu, Tiesa laboja minēto izklāstu un burtiski apgalvoja, ka “pašreiz Kopienu tiesībās nepastāv atbildības režīms, kas ļauj ierosināt [Savienības] atbildību par rīcību, kura attiecas uz tās likumdošanas kompetences jomu” (25).
68. Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad ir jāizvērtē, kā Vispārējā tiesa šo judikatūru ir piemērojusi pārsūdzētajā spriedumā.
69. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69.–75. punktā vispirms vispārīgi izklāsta Tiesas apsvērumus, kas ir minēti spriedumā apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija. Lai arī tā min vairākus minētajā spriedumā ietvertos konstatējumus, ir jānorāda, ka tā vispār neatsaucas uz 176. punktu, kurā Tiesa bija kategoriski noraidījusi, ka pašreizējā brīdī pastāv Savienības ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ.
70. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa tieši atbild uz jautājumu, vai izskatāmajā lietā Savienībai ir iestājusies ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ. Šim nolūkam Vispārējā tiesa aplūko galvenokārt nosacījumu par to, vai apgalvotie zaudējumi ir neparasti, un secina, ka šāda veida zaudējumi nav radušies.
71. Noslēgumam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā apstiprina, ka obligātie nosacījumi, lai Savienībai “attiecīgajā gadījumā varētu” iestāties ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ, faktiski nav izpildīti. Šī kondicionāļa lietošana ir vienīgais paskaidrojums, ko Vispārējā tiesa sniedz, lai norādītu, ka spriedumā nav tikusi atzīta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ, bet gan ticis novērtēts prasītāja izvirzītais pamats vienīgi hipotētiskā kontekstā, t.i., nākotnē – bet ne tagad – veicot novērtējumu par Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ.
72. Lai gan pārsūdzētajā spriedumā var tikt konstatētas neskaidrības, tomēr nevar tikt apstrīdēts, ka tas atbilst agrākajai mūsu judikatūrai. Proti, šī pieņēmumu veidā izklāstītā argumentācija, kas tiek izstrādāta kopš septiņdesmitajiem gadiem, var radīt neskaidrības, bet ir acīmredzams, ka tādu argumentēšanas metodi Tiesa izmanto attiecībā uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību likumīga tiesību akta dēļ. Būtu pretrunīgi pārmest Vispārējai tiesai, ka tā izmanto šādu uz pieņēmumiem balstītu argumentēšanas veidu, jo pati Tiesa to ir izmantojusi gadu desmitiem.
73. Runājot par jautājuma būtību, ir jāatzīst, ka Vispārējās tiesas vērtējums attiecībā uz nodarīto zaudējumu “neparasto” raksturu ir sniegts pilnības labad. No šī viedokļa raugoties, ir skaidrs, ka, ņemot vērā konkrētos spriedumus, apelācijas sūdzības iesniedzēji, kas lūguši atlīdzību par visiem ar Regulu Nr. 530/2008 nodarītajiem zaudējumiem, nav pierādījuši, ka minētie zaudējumi ir “neparasti”. Turklāt runa ir par konkrētiem zaudējumiem, kas nav pielīdzināmi tikai tirgus daļas zaudēšanai, kā, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, to pamatoti ir uzsvērusi Vispārējā tiesa. Regulas Nr. 2371/2002 7. panta mērķis ir tieši ļaut Komisijai veikt saglabāšanas pasākumus, lai nodrošinātu līdzsvaru starp jūras resursu aizsardzību un saimnieciskās darbības attīstību. Ņemot vērā ārpuslīgumiskās atbildības likumīga tiesību akta dēļ īpašo kontekstu, kas ļoti atšķiras no tā, kas varētu rasties saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību prettiesiskas darbības dēļ, ir grūti atzīt, ka “neparastus” zaudējumus izraisa Komisijas likumīgi īstenotās pilnvaras, kas tai ir piešķirtas Savienības tiesību sistēmā. Turklāt minētās pilnvaras ir jāīsteno, balstoties uz tehniskajiem kritērijiem, kas, kā ir norādījusi Komisija, ir pienācīgi atspoguļoti lietas materiālos aizlieguma noteikšanas brīdī.
74. Ņemot vērā iepriekš minēto, visbeidzot uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav cietuši “neparastus” zaudējumus, ja tiktu atzīta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība likumīga tiesību akta dēļ.
75. Tādējādi šis apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
VI – Strīda galīgais atrisinājums (C‑12/13 P)
76. Atbilstoši Tiesas statūtu 61. pantam, “ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu” un “var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija”.
77. Es uzskatu, ka, ņemot vērā tiesvedības stadiju, Tiesa var daļēji atrisināt strīdu lietā C‑12/13 P.
78. Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājumos par Savienības ārpuslīgumisko atbildību par tās iestāžu vai struktūru prettiesisku darbību tiesības uz atlīdzību tiek atzītas, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, pārkāptā tiesību norma piešķir tiesības privātpersonām, tās pārkāpums ir pietiekami būtisks, zaudējumu esamība ir pierādīta un, visbeidzot, pastāv tieša cēloņsakarība starp Savienībai piedēvējamu pārkāpumu un zaudējumiem, ko cietušas aizskartās personas (26).
A – Pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un tās pārkāpums ir pietiekami būtisks
79. Kā jau izklāstīts, izskatāmajā lietā pārkāptā tiesību norma nav nekas cits kā nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, kā to ir apstiprinājusi Tiesa spriedumā lietā AJD Tuna. Mūsu judikatūra šajā ziņā ir plaša, un ar šī Savienībai svarīgā principa pārkāpumu ir pietiekami, lai tiktu konstatēts, ka pārkāpums ir pietiekami būtisks (27).
80. Tātad vienīgā pārkāptā tiesību norma ir minētais princips, un nav pārkāpta neviena no citām normām, uz kurām ir norādījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑12/13 P, jo Tiesai ir bijusi iespēja izskatīt iespējamus ar Regulu Nr. 530/2008 pieļautos pārkāpumus, tostarp samērīguma, tiesiskās paļāvības vai tiesību uz īpašumu principu pārkāpumu. Pēc rūpīgas analīzes, ko agrāk ir veikusi Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā AJD Tuna, vienīgais pārkāpums, kurš var tikt attiecināts uz minēto regulu, ir nediskriminācijas pilsonības dēļ principa pārkāpums. Pretrunā šim principam apelācijas sūdzības iesniedzēji bija spiesti veikt zvejas darbības par vienu nedēļu mazāk nekā seineri, kuri peld ar Spānijas karogu.
81. Tāpēc nosacījums par tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un par to, ka tās pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir izpildīts.
B – Tieša cēloņsakarība starp Savienībai piedēvējamu pārkāpumu un zaudējumiem, ko cietušas aizskartās personas
82. Tāpat es uzskatu, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp Savienībai piedēvējamu pārkāpumu un zaudējumiem, ko cietušas aizskartās personas, jo ir skaidrs, ka tikai Regulas Nr. 530/2008 dēļ tika pārtrauktas apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑12/13 P darbības.
83. Tomēr ir svarīgi ieviest niansi, kas nosaka atbildības apjomu.
84. Kā jau minēju, prettiesiska darbība, kas ir radījusi zaudējumus apelācijas sūdzības iesniedzējiem lietā C‑12/13 P, ņemot vērā nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un visiem pārējiem seineriem, ir nediskriminācijas pilsonības dēļ principa pārkāpums. Tā kā Spānijas seineri varēja zvejot zilās tunzivis vienu papildu nedēļu, attiecīgajiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika liegts izmantot vērtīgu darbības periodu, kuru varēja izmantot citi kuģi.
85. Ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju minētā atbildība ir balstīta uz prettiesisku darbību, un tā kā iepriekšējā daļā esmu noraidījis citu prettiesisku darbību, kas izrietētu no Regulas Nr. 530/2008, esamību, uzskatu, ka ir tikai cēloņsakarība starp diskrimināciju izraisošo darbību, proti, papildu zvejas nedēļas piešķiršanu seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, un nodarītajiem zaudējumiem. Tiesas konstatētās diskriminācijas dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika radīta nelabvēlīgāka situācija tikai vienas nedēļas garumā, bet ne nedēļu vēlāk, kad visiem, tostarp arī Spānijas, seineriem tika aizliegts zvejot.
86. Tā kā Savienības ārpuslīgumiskā atbildība ir balstīta galvenokārt uz tādu zaudējumu prettiesiskumu, kādus izskatāmajā lietā ir minējuši apelācijas sūdzības iesniedzēji, ir jānosaka cēloņsakarība tikai starp prettiesiskajām darbībām un nodarītajiem zaudējumiem, bet ne ar citiem faktiem, kas nav saistīti ar prettiesiskajām darbībām, lai arī cik cieši tie nebūtu saistīti ar attiecīgajiem apstākļiem. Tā kā konstatētā prettiesiskā darbība ietekmēja vienu nedēļu, kad apelācijas sūdzības iesniedzējiem nepamatoti tika liegta iespēja veikt saimniecisku darbību, tas arī ir laikposms, uz kuru attiecas ārpuslīgumiskā atbildība prettiesiskas darbības dēļ.
87. Tāpēc ierosinu Tiesai cēloņsakarību attiecināt tikai uz laikposmu no 2008. gada 16. līdz 23. jūnijam, kad apelācijas sūdzības iesniedzējiem, atšķirībā no Spānijas seineriem, ar Regulu Nr. 530/2008 prettiesiski tika aizliegtas zvejas darbības.
88. Tādējādi nosacījums par to, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp Savienībai piedēvējamu pārkāpumu un zaudējumiem, ko cietusi aizskartā persona, ir izpildīts, ciktāl zaudējumi ir nodarīti laikposmā no 2008. gada 16. līdz 23. jūnijam.
C – Reāli un droši zināmi zaudējumi
89. Visbeidzot ir jākonstatē, vai ir pierādīta zaudējumu esamība un vai tie ir reāli un droši zināmi.
90. Kā man ir bijusi iespēja to precizēt secinājumu, kurus esmu sniedzis lietā Giordano/Komisija, 49.–61. punktā, Tiesa judikatūrā ir vairākkārt atzinusi, ka zaudējumu droši zināmam raksturam nav obligāti jābūt absolūtam, jo tas var tikt konstatēts, ja ir bijusi nopietna iespējas zaudēšana, kuru ir tieši izraisījusi prettiesiska Savienības darbība. Šeit es neatkārtošu to, ko esmu sīki izklāstījis minēto secinājumu 38.–69. punktā, bet tikai atgādināšu, ka nopietna iespējas zaudēšana rada reālus un droši zināmus zaudējumus, kuri var tikt atlīdzināti.
91. No lietas materiāliem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem lietā C‑12/13 P bija zvejas licence, ar kuru viņiem bija atļauts veikt saimniecisko darbību līdz 2008. gada 30. jūnijam. Turklāt – un Komisija to nav apšaubījusi – tādi zvejas kvotas turētāji kā apelācijas sūdzības iesniedzēji iepriekšējos gados bija izsmēluši kvotu.
92. Vienlaikus esot bijušas nopietnas norādes uz kvotu izsmelšanu pirms zvejas aizlieguma datuma, un tas, šķiet, neliedza seineriem, kuri peld ar Spānijas karogu, turpināt zvejot zilās tunzivis laikposmā no 2008. gada 16. līdz 23. jūnijam, tostarp tajos pašos ūdeņos, kuros parasti zvejoja seineri, kuri peld ar Francijas karogu, arī apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑12/13 P seineri.
93. Tieši tāpēc, ka atlīdzība par iespējas zaudēšanu nenozīmē zaudējumu atlīdzināšanu pilnā peļņas apmērā, Komisijas sniegtie argumenti vienkārši apstiprina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iespēja turpināt izsmelt kvotu laikposmā no 2008. gada 16. līdz 23. jūnijam nebija absolūta, taču tas nemazina zaudētās iespējas nopietno raksturu.
94. Tomēr lietas dalībniekiem tiesvedībā [pirmajā] instancē nav bijis iespējas sīki apspriest apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑12/13 P precīzas peļņas gūšanas iespējas minētajā 2008. gada laikposmā. Šis jautājums, kas ir cieši saistīts ar nodarīto zaudējumu skaitlisku aprēķināšanu, tiesvedības laikā Vispārējā tiesā netika apspriests, ņemot vērā šeit izklāstītos apsvērumus.
95. Tādēļ es aicinu Tiesu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai, lai, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tā veiktu apelācijas sūdzības iesniedzējiem nodarīto zaudējumu precīzu skaitlisku aprēķinu.
VII – Par tiesāšanās izdevumiem
A – Lieta C‑12/13 P
96. Lai arī es ierosinu daļēji nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, es uzskatu, ka izskatāmajā lietā pamatjautājuma galvenie punkti ir atrisināti. Tāpēc saskaņā ar reglamenta 138. panta 1. punktu un 184. panta 2. punktu es ierosinu Tiesai piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē lietā T‑574/08, kurā spriedums pasludināts 2012. gada 7. novembrī, un apelācijas instancē.
B – Lieta C‑13/13 P
97. Saskaņā ar reglamenta 138. panta 1. punktu un 184. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējiem spriedums ir nelabvēlīgs, viņiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VIII – Secinājumi
98. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
Lieta C‑12/13 P
1) atcelt Vispārējās tiesas 2012. gada 7. novembra sprieduma lietā T‑574/08 Syndicat des thoniers méditerranéens u.c./Komisija rezolutīvo daļu tikai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasības pamatu par Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību prettiesiskas darbības dēļ, kā tas iztirzāts pārsūdzētā sprieduma 48.–66. punktā;
2) apmierināt apelācijas sūdzību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību un atzīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību par Komisijas 2008. gada 12. jūnija Regulas Nr. 530/2008 pieņemšanu, jo ir izpildīti Līguma par Eiropas Savienības darbību 340. panta otrajā daļā paredzētie nosacījumi par ārpuslīgumisko atbildību;
3) nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā veiktu apelācijas sūdzības iesniedzējiem nodarīto zaudējumu skaitlisku aprēķinu;
4) piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē lietā T‑574/08, kurā spriedums pasludināts 2012. gada 7. novembrī, un apelācijas instancē.
Lieta C‑13/13 P
1) prasību noraidīt;
2) piespriest Syndicat des thoniers méditerranéens, Marc Carreno, Jean Louis Donnarel, Jean-François Flores, Gérald Jean Lubrano, Hervé Marin, Nicolas Marin, Sébastien Marin un Serge Antoine José Perez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.