Language of document :

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2019. gada 25. jūnijā iesniedza Krajský súd v Prešove (Slovēnija) – LH/PROFI CREDIT Slovakia, s.r.o.

(Lieta C-485/19)

Tiesvedības valoda – slovāku

Iesniedzējtiesa

Krajský súd v Prešove

Pamatlietas puses

Prasītājs: LH

Atbildētāja: PROFI CREDIT Slovakia, s.r.o.

Prejudiciālie jautājumi

A.

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants (turpmāk tekstā – “Hartas 47. pants”) un netieši patērētāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tiesiskais regulējums, kas minēts Občianský zákonník [Slovākijas Civilkodeksa] 107. panta 2. punktā par objektīvo patērētāja tiesību trīs gadu noilgumu un saskaņā ar kuru noilgums patērētāja tiesībām uz maksājuma, kas izriet no negodīga līguma noteikuma, atmaksu iestājas arī tad, ja pats patērētājs nespēj izvērtēt negodīgo līguma noteikumu, un vai šis noilguma termiņš sākas arī gadījumā, ja patērētājs nezināja par līguma noteikuma negodīgumu?

Ja tiesiskais regulējums par patērētāja tiesību noilgumu objektīvā trīs gadu termiņā, kaut arī patērētājs neapzinājās situāciju, ir saderīgs ar Hartas 47. pantu un ar efektivitātes principu, iesniedzējtiesa šādā gadījumā jautā:

Vai Hartas 47. pantam un efektivitātes principam ir pretrunā tāda valsts prakse, pamatojoties uz kuru patērētājam ir pienākums pierādīt tiesā, ka personas, kuras rīkojas kreditora vārdā, zināja, ka kreditors neievēro patērētāja tiesības, konkrētajā lietā zināja to, ka, nenorādot precīzu faktisko gada procentu likmi (faktisko GPL), kreditors pārkāpj likuma normu, kā arī pierādīt tā fakta zināšanu, ka šādā gadījumā aizdevums ir bez procentiem un ka kreditors, iekasējot procentus, ir nepamatoti iedzīvojies?

Ja atbilde uz A daļas 2) punktā minēto jautājumu ir noliedzoša, attiecībā uz kādām personām – vai attiecībā uz kreditora administratoriem, akcionāriem vai komercpārstāvjiem – patērētājam ir jāpierāda A daļas 2) punktā norādītajā jautājumā minētās zināšanas?

Ja atbilde uz A daļas 2) punktā minēto jautājumu ir noliedzoša, kāda zināšanu pakāpe ir pietiekama, lai sasniegtu mērķi, proti, lai pierādītu, ka pakalpojuma sniedzējs ir rīkojies tīši, pārkāpjot konkrēto finanšu tirgus tiesisko regulējumu?

B.

Vai direktīvām un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai atbilstošajā jomā, piemēram, spriedumiem Rasmussen, C-441/14, EU:C:2016:278; Pfeiffer, no C-397/01 līdz C-403/01, EU:C:2004:584, 113. un 114. punkts; Kücükdeveci, C-555/07, EU:C:2010:21, 48. punkts; Impact, C-268/06, EU:C:2008:223, 100. punkts; Dominguez, C-282/10, 25. un 27. punkts, un Association de médiation sociale, C-176/12, EU:C:2014:2, 38. punkts, ir pretrunā tāda valsts prakse, pamatojoties uz kuru valsts tiesa ir izdarījusi secinājumu par ES tiesībām atbilstīgu interpretāciju, neizmantojot interpretācijas metodes un bez pienācīga pamatojuma?

Ja pēc interpretācijas metožu – konkrēti, teleoloģiskās interpretācijas, autentiskās interpretācijas, vēsturiskās interpretācijas, sistēmiskās interpretācijas un loģiskās interpretācijas (a contrario metode, reductio ad absurdum metode) – piemērošanas un pēc valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas kopumā, lai sasniegtu Direktīvas 2008/48 1 (turpmāk tekstā – “Direktīva”) 10. panta 2. punkta h) un i) apakšpunktā noteikto mērķi, tiesa izdara secinājumu, ka ES tiesībām atbilstīga interpretācija sliecas uz situāciju contra legem, vai tādā gadījumā ir iespējams – salīdzinot, piemēram, ar attiecībām diskriminācijas vai darba ņēmēju aizsardzības gadījumā – atzīt minētās direktīvas tiesību normas tiešu iedarbību, lai aizsargātu uzņēmējus pret patērētājiem kredītattiecībās un nepiemērotu ES tiesībām neatbilstošu tiesību normu?

____________

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/ES (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.).