Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 20. decembrī Algebris (UK) Ltd, Anchorage Capital Group LLC iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2019. gada 10. oktobra rīkojumu lietā T-2/19 Algebris (UK) un Anchorage Capital Group/SRB

(Lieta C-934/19 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Algebris (UK) Ltd, Anchorage Capital Group LLC (pārstāvji: T. Soames, advokāts, N. Chesaites, advokāts, R. East, Solicitor, D. Mackersie, Barrister)

Otra lietas dalībniece: Vienotā noregulējuma valde (VNV)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punktu;

atcelt pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2) punktu un piespriest VNV segt savus, kā arī atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē, un

atzīt apelācijas sūdzības iesniedzēju locus standi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma, kas pārsūdzēts Vispārējā tiesā, atcelšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav tieši skartas, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kļūdaini interpretējot Regulas (ES) Nr. 806/2014 1 (turpmāk tekstā - “VNMR”) 20. panta 11. punkta pirmo daļu, kā arī pārkāpjot apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

Vispārējās tiesas interpretācijas dēļ ir kļūdaini secināts, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā: 1) tādām ekspropriētām personām kā apelācijas sūdzības iesniedzējas būs vienīgi locus standi apstrīdēt ex post galīgā vērtējuma neveikšanu, ja tās var saņemt kompensāciju atbilstoši VNMR 20. panta 11. punkta otrās daļas b) punktam; 2) kompensācija saskaņā ar 20. panta 11. punkta otrās daļas b) punktu ir jāmaksā tikai tad, ja piemērotajā noregulējuma shēmā ir izmantots vai nu iekšējās rekapitalizācijas instruments atbilstoši VNMR 27. pantam, pagaidu iestādes instruments atbilstoši VNMR 25. pantam vai aktīvu nodalīšanas instruments saskaņā ar VNMR 26. pantu; 3) tādēļ kreditoriem (un akcionāriem) locus standi nebūs. Līdz ar to šādos apstākļos, kad ir grūti iedomāties, ka jebkurai citai personai, izņemot ekspropriētos akcionārus un kreditorus, būtu locus standi apstrīdēt to, ka VNV neveica ex post galīgo vērtējumu, VNV ir atļauts balstīties uz būtiski nepilnīgiem, ļoti neuzticamiem provizoriskiem vērtējumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējas tieši skar lēmums neveikt galīgo vērtējumu, jo ļoti iespējams, ka galīgs ex post vērtējums 1 un 2 apstiprinātu, ka bankas vērtējums esot bijis kļūdains, un tas liktu VNV apsvērt, vai kompensāciju apelācijas sūdzības iesniedzējām veikt, izmantojot kreditoru prasījumu atjaunošanu un/vai palielinot atlīdzību, ko Santander izmaksāja atbilstoši VNMR 20. panta 12. punktam. Ja VNV, īstenojot savu rīcības brīvību, nolemtu kompensāciju neizmaksāt, šis lēmums arī varētu tikt apstrīdēts un būtu prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets.

Vispārējās tiesas veiktā 20. panta 11. punkta interpretācija pārkāpj arī tiesības uz īpašumu, kas ir nostiprinātas Pamattiesību hartas 17. pantā, jo ex post galīgais vērtējums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka: 1) apelācijas sūdzības iesniedzēju AT1 un T2 obligāciju ekspropriācija notiek apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, un 2) tiek izmaksāta taisnīga kompensācija, t.i., nosakot bankas vērtību uz galīga ex post vērtējuma pamata.

2. Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka katrā ziņā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebūtu tiesību uz kompensāciju atbilstoši VNMR 20. panta 12. punkta a) apakšpunktam, tādējādi kļūdaini interpretējot šo noteikumu un pārkāpjot nediskriminācijas principu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka saistībā ar bankas noregulējumu 20. panta 12. punkta a) apakšpunktā būtu jāiekļauj apstākļi, kuros attiecīgie kapitāla instrumenti (t.i., AT1 un T2 obligācijas) tiek norakstīti 100 % apmērā (kā šajā gadījumā), neatkarīgi no tā, vai tie tiek norakstīti atbilstoši VNMR 22. panta 1. punktam vai, izmantojot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī pieeja atbilst faktam, ka “iekšējā rekapitalizācija” 100 % apmērā un AT1 un T2 obligāciju “norakstīšana”/“konvertācija” 100 % apmērā faktiski un būtībā ir viens un tas pats (ar vienu un to pašu ekonomisko ietekmi), jo abi noraksta bankas parādu attiecībā uz tās kreditoriem vai konvertē to kapitālā. Otrkārt, tas būtu diskriminējoši un nepareizi, ja kreditori/akcionāri, kuru parāda instrumenti ir norakstīti un konvertēti saskaņā ar VNMR 22. panta 1. punktu, nevarētu saņemt kompensāciju, kamēr tie, kuri izmantoja iekšējo rekapitalizāciju saskaņā ar VNMR 27. pantu, varētu saņemt kompensāciju, neraugoties uz to, ka: 1) norakstīšanas un konvertācijas atbilstoši VNMR 21. pantam un iekšējās rekapitalizācijas atbilstoši VNMR 27. pantam tiesiskais mehānisms un to lietderīgā ietekme ir viena un tā pati un 2) abi pasākumi bija balstīti uz vienu un to pašu provizorisko vērtējumu.

____________

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu banku noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).